Šai pašā laikā Šveiks iegriezās savā dzīvoklī apciemot savu veco kalponi Millera kundzi. Viņš tur sastapa Millera kundzes māsīcu, kas raudādama paziņoja, ka Millera kundze apcietināta tai pašā vakarā pēc Sveika aizvešanas uz ārstu komisiju. Vecīte nodota kara tiesai un, tā kā viņai neko nav varējuši pierādīt, tad aizvesta uz Šteinhofas koncentrācijas nometni. Viņa bija atsūtījusi atklātni. Šveiks paņēma šo ģimenes relikviju un izlasīja:
«Mīļā Anniņ! Mums te klājas ļoti labi, un visi esam veseli. Manai kaimiņienei blakus gultā ir plankumu- ir
ari melnās Citādi viss kārtībā. Ēdiena mums pietiek, un mēs vācam virai kartupeļu Dzirdēju, ka Sveika
kungs jau tad nu tu pamēģini uzzināt, kur viņš atdusas, lai mēs pēc kara varētu apkopt viņa kapa vietiņu. Aizmirsu pateikt, ka bēniņos kaktā pa labi kastītē ir mazs žurku sunītis, kucēniņš. Bet nu jau pagājušas tik daudzas nedēļas, kamēr viņš nekā nav dabūjis ēst — kopš tā laika, kad mani paņēma par Tāpēc es domāju, ka nu jau
par vēlu un šis sunītis arī atdusas klēpī.»
Un pāri visai atklātnei sarkans spiedogs: «Zensuriert K. und K. Konzentrationslager, Steinhof.» 1
— Un sunītis patiešām bija jau pagalam, — šņukstēja Millera kundzes māsīca. — Un savu istabu jūs vairs nepazīsiet. Tur tagad dzīvo šuvējas, un viņas tur ierīkojušas dāmu salonu. Pie sienām visur modes lapas un uz logiem puķes.
Millera kundzes māsīca nekādi nespēja nomierināties. Šņukstēdama un gauzdamās viņa beidzot izsacīja bažas, vai tikai Šveiks neesot aizbēdzis no karadienesta un tagad negribot iegrūst postā un nelaimē arī viņu. Beidzot viņa sāka runāt ar Sveiku kā ar rūdītu blēdi.
— Varen jocīgi! — Šveiks noteica. — Tas man trakoti patīk. Zināt, Keirža kundze, jums tiešām taisnība, es esmu izšmaucis no karadienesta, bet pirms tam man vajadzēja apsist piecpadsmit vachtmistru un feldfebeļu. Tikai nestāstiet to nevienam !
Un Šveiks atstāja savu neviesmīlīgo dzīvokli, nodevis šādus rīkojumus:
— Keirža kundze, kumodē man ir vairākas apkaklītes un krūtežas, tās paglabājiet, lai vēlāk, kad pārnākšu no kara., man būtu ko pieģērbt. pie privātām drēbēm. Tāpat pieskatiet, lai drēbju skapī manos uzvalkos neiemetas kodes! Un pasveiciniet tās jaunkundzes, kas guļ manā gultā!
Tad Šveiks iegriezās traktierī «Pie kausa». Paliveca kundze, ieraudzījusi viņu, paziņoja, ka nedošot viņam alu, jo viņš droši vien esot dezertējis.
— Mans vīrs, — viņa atkal atsāka veco gvelšanu, — bija tik piesardzīgs un tomēr sēž, nabadziņš, ne par šo, ne par to, bet šitādi te staigā uz brīvām kā jām un šmauc no karadienesta. Pagājušā nedēļā jūs te atkal meklēja. Mēs esam piesardzīgāki nekā jūs un tomēr iedzīvojāmies ķezā. Visiem nav tāda laime, — viņa nobeidza savu runu.
' Cenzēts Šteinhofas ķ. vin ķ. koncentrācijas nometnē (vāc.).
Šo sarunu noklausījās kāds pusmūža vīrs, atslēdznieks no Smichovas. Viņš pienāca pie Šveika un sacīja:
— Pagaidiet mani ārā, kungs, es jums ko pateikšu.
Uz ielas viņš sāka runāt ar Sveiku, kuru, noticēdams trak- tiernieces Palivecas vārdiem, uzskatīja par dezertieri. Atslēdznieks pastāstīja, ka viņam arī esot dēls, kas dezertējis un uzturoties pie vecmāmiņas Jaseņā, netālu no Jozefovas. Neklausīdamies Šveika apgalvojumos, ka tas neesot dezertieris, atslēdznieks iespieda viņam rokā desmitnieku.
— Sākumam noderēs, — viņš sacīja, ievilkdams Sveiku pirmajā dzertuvē aiz stūra. — Es jūs saprotu, no manis jums nav ko baidīties.
Šveiks atgriezās vēlu naktī. Feldkurata vēl nebija mājās. Viņš pārnāca agri no rīta, uzmodināja Sveiku un teica:
—■ Rīt brauksim noturēt karalauka dievkalpojumu. Uzvāriet melnu kafiju ar rumu! Vai vēl labāk — groku.