1.
Gatavošanās cilvēku slepkavošanai vienmēr notikusi dieva vai kādas citas cilvēku fantazijā radītas un izdomātas augstākas būtnes vārdā.
Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.
Gviņējas un Polinezijas cilvēkēdāji savus gūstekņus vai
visādus nederīgus radījumus, kā misionārus, ceļotājus, dažādu tirdzniecības firmu pārstāvjus vai vienkārši ziņkārīgos, svinīgi apēd tikai pēc tam, kad nesuši upurus saviem dieviem un izdarījuši visādas reliģiskas ceremonijas. Tā kā baznīctērpu kul- tura pie viņiem vēl nav ieviesusies, viņi izrotā savus gurnus ar vainagiem no raibām meža putnu spalvām.
Tāpat svētā inkvizīcija, iekāms sadedzināja savu upuri, vispirms noturēja jo svinīgu dievkalpojumu, lielu svēto mišu ar dziesmām.
Noziedznieku sodīšanā vienmēr piedalās garīdznieki, apgrūtinot ar savu klātbūtni notiesātos.
Prūsijā pastors pavadīja nelaimīgo notiesāto līdz bendes cirvim, Austrijā katoļu ksendzs — līdz karātavām, Francijā — līdz giljotinai, Amerikā — līdz elektriskajam krēslam, Spānijā — līdz sēdeklim ar sarežģītu nožņaugšanas ierīci, Krievijā bārdains pops vadīja uz soda vietu revolucionārus utt. Un visur garīdznieki izdarīja dažādas manipulācijās ar krustā sistā tēlu, it kā gribētu teikt notiesātajam: «Tev tikai nocirtīs galvu, pakārs tevi, nožņaugs vai izlaidīs tev cauri piecpadsmit tūkstošu voltu, bet kas gan viņam nebija jāizcieš!»
Arī pasaules kara lielais kaujamais sols neiztika bez garīdznieku svētības. Visu armiju mācītāji turēja dievkalpojumus un aizlūdza par tās puses uzvaru, kuras maizi viņi ēda.
Garīdznieks ieradās tur, kur apkāva sacēlušos kareivjus Austrijas armijā, garīdznieks bija redzams tur, kur apšāva če- chu leģionārus.
Nekas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad laupītājs Voj- techs, ko vēlāk nosauca par «svēto», ar zobenu vienā un krustu otrā. rokā iznīcināja Baltijas slāvus.
Visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt.
Karalauka dievkalpojumu noturēja divas reizes: kad karaspēka dala devās uz fronti un pašā frontē pirms asiņainajiem kautiņiem un slepkavošanas. Reiz šāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altara, un no mūsu feldkurata palika pāri tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes aprakstīja viņu kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā kārtā padarīt slavenus ienaidnieka feldkuratus.
Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurata, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts:
Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis.
Tu mums to soliji, bet Dievam patika,
Ka debess svētība uz tava paura krita
Un slapjums vien tik pāri palika.
2.
Šveiks pagatavoja tik lielisku groku, ka tas pārspēja visus veco jūrnieku virumus. Šādu groku ar baudu būtu dzēruši pat astoņpadsmitā gadsimta pirāti.
Feldkurats Oto Kacs bija sajūsmināts.
— Kur jūs iemācījāties gatavot tik varenu dzērienu? — viņš jautāja.
— Toreiz, kad klaiņoju pa pasauli, — Šveiks atbildēja, — man Bremenē to iemācīja kāds nodzēries matrozis. Viņš mēdza sacīt, ka grokam jābūt tik stipram, lai tas, kas sadzēries iekrīt jūrā, varētu pārpeldēt Lamanšas kanalu. Sadzēries vāju groku, cilvēks noslīks kā kucēns.
— Pēc tāda groka, Šveik, noturēt dievkalpojumu būs tīrais nieks, — feldkurats prātoja. — Man laikam vajadzēs pirms dievkalpojuma pateikt dažus atvadu vārdus. Karalauka dievkalpojums nav nekāds joks. Tas nav tik vienkārši kā nolasīt svētrunu garnizona cietumā tiem plukatām. Te cilvēkam jāsaņem kopā visi pieci prāti. Karalauka altaris mums jau ir, saliekams, tā sakot, kabatas formātā.
— Jēzus Marija, Sveik, — viņš pēkšņi saķēra galvu, — mēs taču esam ēzeļi! Vai jūs zināt, kur man glabājās šis saliekamais altaris! Dīvānā, ko mēs pārdevām!
— Tad nu gan ir ķeza, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās. — Šo vecu lietu uzpircēju es pazīstu, bet aizvakar satiku viņa sievu. Viņš ietupināts par kādu zagtu skapi, un mūsu dīvāns atrodoties Vršovicē pie kāda skolotāja. Jā, ar altari mēs esam nepatīkami iekrituši. Manuprāt, vajadzētu izdzert groku un iet to meklēt, jo bez altara diezin vai iespējams noturēt dievkalpojumu.
— Tikai altara vien mums trūkst, — feldkurats noraizējies sacīja. — Pārējais uz apmācības laukuma jau kārtībā. Namdari paaugstinājumu uzcēluši. Monstranci mums aizdos Brževnovā. Kauss man tā kā būtu pašam savs, tikai nezinu, kur tas ir . . .
Viņš iegrima domās.
— Pieņemsim, ka esmu to nozaudējis. Nekas, tad mēs dabūsim sporta kausu no 75. pulka virsleitnanta Vitingera. Viņš pirms vairākiem gadiem piedalījās skriešanās sacīkstēs no kluba «Sporta favorits» un laimēja šo kausu. Varens skrējējs bija. Četrdesmit kilometrus no Vīnes līdz Medlingai noskrēja vienā stundā un četrdesmit astoņās minūtēs, kā pats mūžīgi lielās. Es jau vakar ar viņu norunāju par kausu. Esmu gan es ragulops, ka visu atlieku uz pēdējo bridi! Un kāpēc es, dulbu- ris, neieskatījos dīvānā!
Pēc žūpas matroža receptes gatavotais groks viņu tā ietekmēja, ka viņš sāka lamāt sevi ar pēdējiem vārdiem un lika saprast ar visspēcīgākajiem izteicieniem, kam viņš pielīdzināms.
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! —aicināja Šveiks.
Rīts jau klāt. Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer
vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Sveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»-
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.
— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!» [40]
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Aus-
trijās ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības
laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?
— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no minis- tranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!»1 — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
— Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Sveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
1 Uz lūgšanu! (Vac.)
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Sveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.