Dažkārt Šveiks veselām dienām nedabūja redzēt kareivju dvēseļu ganu. Feldkurats sadalīja savu laiku starp amata pienākumiem un uzdzīvi un ieradās mājās gaužām reti, netīrs, nemazgājies, notriepies kā runcis, kad tam uznāk auru laiks un tas dodas dēkās pa jumtiem.
Ja feldkurats pārnācis vēl bija spējīgs parunāt, tad pirms iemigšanas mēdza runāt ar Šveiku par augstiem tematiem — par garīgu degsmi, par domāšanas prieku. Dažreiz viņš pat mēģināja runāt vārsmās un citēt Heini.
Šveiks kopā ar feldkuratu noturēja vēl vienu karalauka dievkalpojumu sapieriem; tur aiz pārpratuma bija pieaicināts
vēl otrs feldkurats, izbijis ticības mācības skolotājs, ārkārtīgi dievbijīgs vīrs, kas ar lielu izbrīnu lūkojās savā koleģī, kad tas viņam piedāvāja malku konjaka no Šveika blašķes, ko Šveiks tādos garīgu ceremoniju gadījumos vienmēr ņēma līdzi.
— Tā ir laba marka, — feldkurats Oto Kacs apgalvoja. —• Iedzeriet un brauciet uz mājām! Es pats ar visu tikšu galā. Šodien man nepieciešams būt svaigā gaisā, nez kāpēc galva sāp.
Dievbijīgais feldkurats aizgāja, galvu grozīdams, bet Kacs kā vienmēr izpildīja savu uzdevumu labi jo labi.
Šoreiz tā kunga asinīs pārvērtās vīns ar konjaka piemaisījumu un svētruna vilkās ilgāk, jo katrs trešais vārds skanēja: «un tā tālāk» vai «visādā ziņā».
— Karavīri! Šodien jūs dodaties uz fronti un tā tālāk. Pievērsiet savas sirdis tam kungam un tā tālāk. Visādā ziņā. Neviens 110 jums nezina, kas ar viņu notiks un tā tālāk, visādā ziņā.
Un tā joprojām no altara dārdēja «un tā tālāk» un «visādā ziņā», mainīdamies ar dievu un dažādu svēto vārdiem. Savā aizrautībā un daiļrunības kvēlē feldkurats ieskaitīja svētajos arī Savojas princi Eiženu, kas aizsargāšot kareivjus, kad viņi celšot tiltus pāri upēm.
Par spīti visam karalauka dievkalpojums beidzās bez jebkādām klizmām, patīkami un jautri. Sapieri dabūja pamatīgi izpriecāties.
Atceļā Sveiku un feldkuratu ar saliekamo altari negribēja ielaist tramvajā, bet Šveiks piedraudēja konduktoram:
— Skaties, ka negāžu tev ar šo svēto pa galvu!
Nokļuvuši beidzot mājās, viņi atklāja, ka ceļā nozaudējuši
hostiju trauku.
— Nav liela nelaime, — Šveiks sacīja, — pirmie kristieši noturēja dievkalpojumus bez kāda hostiju trauka. Ja mēs izsludināsim avīzēs par šo zaudējumu, tad godīgais atradējs var pieprasīt atlīdzību. Ja būtu nozaudēta nauda, tad gan diezin vai patrāpītos kāds godīgs atradējs, kaut gan dažreiz gadās arī tādi ērmi. Pie mums Budejovicē bija pulkā kāds kareivis, tāds lādzīgs ragulops, viņš reiz bija pacēlis uz ielas sešsimt kronu un nodeva tās policijai. Pat avīzēs par viņu rakstīja, kas tas par godīgu atradēju, taču viņš iedzīvojās tikai kaunā un negodā. Neviens negribēja ar viņu runāt, visi viņu bāra: «Ak tu stulbenis, kādas muļķības izstrādājis! To tu nožēlosi līdz kapa malai, ja tev vēl ir kaut mazākās goda jūtas.» Viņam bija meiča, tā ar viņu vairs neielaidās. Kad viņš atvaļinājumā aizbrauca uz mājām, viņa draugi šā paša iemesla dēļ izsvieda viņu krogā no ballītes. Viņš sāka nīkuļot, kļuva grūtsirdīgs un beidzot metās zem vilciena. Reiz atkal mūsu ielā kāds drēbnieks atrada zelta gredzenu. Visi viņu brīdināja, lai neiet uz policiju, bet šim neko nevarēja iestāstīt. Policijā viņu uzņēma ārkārtīgi laipni, jo tur jau atradās pieteikums, ka pazudis zelta gredzens ar briljantu, bet, līdzko paskatījās uz atnesto gredzenu, tā sāka smieties: «Cilvēk mīļais, tas taču ir stikls, nevis briljants. Cik jums par tādu briljantu deva? Tādus godīgus atradējus mēs pazīstam.» Beidzot noskaidrojās, ka vēl kāds pazaudējis zelta gredzenu ar neīstu briljantu, ģimenes piemiņu, bet drēbnieks nosēdēja trīs dienas, jo uztraukumā bija aizskāris policiju. Likumīgo atlīdzību —• desmit procentus — viņš dabūja gan, tur kopā sanāca viena krona un divdesmit helleru, jo tas nieks bija tikai divpadsmit kronu vērts, bet viņš to atlīdzību iesvieda gredzena īpašniekam ģīmi, īpašnieks viņu iesūdzēja par personas aizskaršanu ar darbiem, un drēbniekam piesprieda samaksāt desmit kronas soda naudas. Vēlāk viņš visur stāstīja, ka ikviens tāds godīgs atradējs pelnījis divdesmit pieci, ka to vajag apdauzīt zili melnu, ka to vajag nopērt publiski, lai cilvēki redz un mācās, kā tādos gadījumos jarī- kojas. Manuprāt, mūsu hostiju trauku neviens atpakaļ nenesīs, kaut arī tam otrā pusē ir pulka zīmogs. Ļaudis labprāt negrib' ielaisties ar kroņa mantām. Drīzāk atradējs iemetīs t.o ūdenī, lai neiekultos nepatikšanās. Es vakar traktierī «Pie zelta vainaga» sāku runāties ar kādu laucinieku, viņam jau piecdesmit seši gadi, un viņš gājis uz Jauno Paku, lai iecirkņa komandantūrā noskaidrotu, kāpēc viņam rekvizēti rati. Atceļā, kad viņu jau izsvieduši no komandantūras, viņš apstājies paskatīties uz vezumniekiem, kas nule iebraukuši un novietojušies tirgus laukumā. Kāds jauns puisis, kas vedis armijai konservus, palūdzis viņu pieskatīt uz brītiņu zirgus un vairs nav atgriezies. Kad vezumnieki devušies ceļā, lauciniekam vajadzējis braukt tiem līdzi līdz pašai Ungarijai, bet tur viņš tāpat palūdzis kādu, lai pieskata vezumu, un tikai tā izglābies, citādi viņu būtu aizveduši uz Serbiju. Viņš atgriezies pavisam apdullis un negrib vairs ielaisties nekādās militārās padarīšanās.
Vakarā viņus apciemoja dievbijīgais feldkurats, kas torīt ari bija uzaicināts noturēt dievkalpojumu sapieriem. Viņš bija fanatiķis, kas gribēja katru tuvināt dievam. Būdams ticības mācības skolotājs, viņš bija centies izkopt bērnos reliģiskās jūtas ar pļauku palīdzību, tāpēc laiku pa laikam dažādos laikrakstos par viņu bija publicēti ziņojumi: «Zvērīgs ticības mācības skolotājs», «Skolotājs, kas pļaukā bērnus» utt., taču nekas nespēja satricināt viņa pārliecību, ka katķismu bērni vislabāk apgūst pēc austriešu sistēmas. Viņš mazliet kliboja ar vienu kāju. Tās bija sekas no sastapšanās ar kādu tēvu, kura dēlu viņš bija izpļaukājis par to, ka zēns bija izsacījis zināmas šaubas par svētās trīsvienības esību. Zēns bija saņēmis trīs pļaukas: vienu par dievu tēvu, otru par dievu dēlu, trešo par svēto garu.
Tagad viņš bija ieradies uzvest uz pareizā ceļa savu kolēģi Kacu un ietekmēt viņa dvēseli. Savu misiju viņš iesāka ar šādiem jautājumiem:
— Kāpēc jūsu istabā nav krucifiksa? Es brīnos par to. Kur jūs skaitāt lūgšanas? Kāpēc jūsu istabas sienas nerotā neviens svēto attēls? Kas jums tur virs gultas?
Kacs iesmējās:
— Tā ir «Peldētāja Zuzanna», un tā plikā sieviete zem viņas ir man kāda veca paziņa. Pa labi karājas japaņu akvarelis, kas attēlo seksuālo aktu starp geišu un vecu japaņu samu- raju. Kaut. kas ļoti oriģināls, vai nav tiesa? Lūgšanu grāmata man glabājas virtuvē. Atnesiet to, Sveik, un atšķiriet trešo lappusi!
Sveiks izgāja ārā, un virtuvē trīs reizes nopaukšķēja vīna pudeļu aizbāžņi.
Dievbijīgo feldkuratu ķēra vai trieka, kad uz galda parādījās trīs pudeles.
— Tas ir viegls baznīcas vīns, kolēģa kungs, — Kacs sacīja. — Ļoti laba šķirne, rislings. Pēc garšas atgādina Mozeles vīnu.
— Es nedzeršu, — dievbijīgais feldkurats tiepās, — es esmu ieradies glābt jūsu dvēseli.
— Jums izkaltis rīkle, kolēģa kungs, — Kacs brīdināja. — Iedzeriet, un es klausīšos. Es esmu ļoti panesīgs cilvēks un varu mierīgi noklausīties ari citu ieskatos.
Dievbijīgais feldkurats mazliet iedzēra un izbolīja acis.
— Velnišķīgi labs vīns, kolēģa kungs, vai nav tiesa?
— Es dzirdu, ka jūs lādaties, — fanatiķis skarbi sacīja.
— Tas ir paradums, — Kacs atbildēja, — dažreiz es sevi pieķeru pat zaimos. Ielejiet, Sveik, feldkurata kungam! Varu jums apgalvot, ka lamājoties mēdzu pieminēt arī dievu to tēvu, dievu to dēlu un dievu to svēto garu. Manuprāt, jūs pie visa tā pieradīsiet, kad būsiet nokalpojis armijā tik ilgi kā es. Tādos lamu vārdos nav nekā nepatīkama, uzspiesta, un mums, garīdzniekiem, tas viss ļoti tuvs: debesis, dievs, krusts, svētais vakarēdiens. Viss skan ļoti skaisti un cieši saistīts ar mūsu profesiju. Dzeriet, kolēģa kungs!
Bijušais skolotājs tīri mechaniski iedzēra malku. Varēja redzēt, ka viņš grib kaut ko sacīt, bet nespēj, jo vēl kārto domas.
— Galvu augšā, kolēģa kungs, — Kacs turpināja, — nesēdiet tik drūms, it kā jūs pēc piecām minūtēm taisītos pakārt! Esmu dzirdējis, ka jūs reiz piektdien kādā restorānā esot apēdis cūkgaļas kotleti, domādams, ka todien ir ceturtdiena, un pēc tam esot skrējis uz klozetu un bāzis pirkstu rīklē, lai dabūtu kotleti ārā, jo baidījies, ka dievs jūs sodīšot. Man gan nav bail ēst gavēņa laikā gaļu, un no elles es arī nebaidos. Par- don, iedzeriet! Tā, vai nu jūtaties labāk? Varbūt jums ir progresīvi uzskati par elli un jiis ejat līdzi laika garam un reformistiem? Tas ir, jūs atzīstat, ka nabaga grēciniekiem paredzēto sēra katlu vietā tagad ellē atrodas autoklavi, proti, katli ar augstu atmosfēras spiedienu, ka grēciniekus cepina margarīnā, ka iesmus griež ar elektrisku dzinējspēku, ka grēciniekiem dragā kaulus ar šoseju blietējamām mašīnām, kas braukā viņiem pāri miljoniem gadu, ka zobu trīcēšanu rada zobārsti ar īpašām ierīcēm, bet kaucienus uzņem skaņu platēs un tās svīta augšā paradizē, lai uzjautrinātu taisnos. Paradizē darbojas odekolona smidzinātāji un simfoniskie orķestri tik ilgi spēlē Brāmsu, ka visi ilgojas pēc elles un šķīstītavas. Eņģeļiem pie dibeniem ir lidmašīnu propelleri, lai nav spārni jāpiepūlē. Dzeriet, kolēģa kungs! Sveik, ielejiet viņam konjaku, man liekas, viņš nejūtas labi.
Kad dievbijīgais feldkurats atžilba, viņš nočukstēja:
— Reliģija ir garīgs apsvērums. Kas netic svētās trīsvienības pastāvēšanai … •
— Sveik, — Kacs viņu pārtrauca, — ielejiet feldkurata kungam vēl vienu konjaku, lai viņš atjēdzas! Pastāstiet viņam kaut ko, Sveik!
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks iesāka,
— Vlašimā dzīvoja kāds seminārā priekšnieks. Viņa vecā saimniece bija aizlaidusies lapās ar bērnu un naudu, un viņš pieņēma citu kalponi. Savās vecuma dienās šis seminārā priekšnieks bija sācis studēt svēto Augustinu, kurš, kā stāsta, piederot pie svētajiem tēviem, un tur izlasījis, ka ikviens, kas ticot antipodiem, tikšot nolādēts. Viņš nu atsaucis savu kalponi un teicis tai: «Klausieties, jūs man kādreiz stāstījāt, ka jums esot dēls, atslēdznieks — mechaniķis, kas aizbraucis uz Austrāliju. Tad viņš tagad atrodas pie antipodiem, bet svētais Augustins pavēl, lai ikviens tiktu nolādēts, kas tic antipodiem.»
— «.Jūsu godība,» tas sievišķis atbild, «bet mans dēls taču sūta man no Australijas vēstules un naudu.» — «Tie ir velna māņi,» seminārā priekšnieks brēcis, «pēc svētā Augustina mācības, nekādas Australijas nav; tas ir antikrists, kas jūs kārdina.» Svētdien viņš baznīcā publiski nolādējis kalponi un kliedzis, ka nekādas Australijas pasaulē neesot. Tad taisni no baznīcas viņu aizveduši uz trakonamu. Tur jau dažam labam būtu piemērota vieta. Ursuliniešu klosterī ir pudelīte ar jaunavas Marijas pienu, ar ko viņa barojusi Jēzuliņu, bet bāreņu patversmē pie Benešovas, kad tur atveduši svētīto ūdeni no Lur- das, bāreņiem piemetusies tāda caureja, kāda pasaulē vēl nav redzēta.
Dievbijīgajam feldkuratam viss dejoja acu priekšā, un viņš atžilba tikai pēc jaunas konjaka glāzes, kas viņam sakāpa galvā. Blisinādams acis, viņš uzrunāja Kacu:
— Vai jūs neticat jaunavas Marijas neaptraipītajai ieņemšanai? Vai jus neticat, ka Jāņa Kristītāja pirksts, kas glabājas pie piaristiem, ir īsts? Vai jūs vispār ticat dievam tam kungam? Un, ja neticat, kāpēc tad esat feldkurats?
— Kolēģa kungs, — Kacs atbildēja, draudzīgi paplikšķinādams viņam pa muguru, — kamēr valsts atzīst, ka kareivjiem, kas dodas uz karu drošā nāvē, vajadzīga dieva svētība, tikmēr feldkurata amatu pieklājīgi atalgo, un cilvēks, to pildot, nepārpūlas. Man tas patīk labāk nekā noskraidīties pa apmācības laukumiem vai nostaigāties manevros. Agrāk es pildīju priekšniecības pavēles, bet tagad daru, ko gribu. Es aizvietoju kādu, kas nemaz neeksistē, un tēloju dieva lomu. Ja es negribu kādam piedot grēkus, tad nepiedošu arī, kaut viņš lūgtos mani, ceļos mezdamies. Tādu gan laikam būs sasodīti maz.
— Es mīlu dievu to kungu, •— žagodamies izrunāja dievbijīgais feldkurats, — es viņu ļoti mīlu. Dodiet man mazliet vīna! Es cienu dievu to kungu, — viņš turpināja, — es viņu ļoti cienu un godāju. Neviena es tā necienu kā viņu.
Viņš tā zvēla ar dūri pa galdu, ka pudeles salēcās.
— Dievs ir kaut kas cēls, kaut kas pārdabisks. Viņš ir augsti teicams visos savos darbos. Viņš ir līdzīgs saulei, tam es ticu un ticēšu. Arī svēto Jozefu es cienu, es cienu visus svētos, atskaitot svēto Serapionu. Viņam ir tik neglīts vārds.
— Viņam būtu jāiesniedz lūgums, lai piešķir citu vārdu, — Šveiks piezīmēja.
— Es mīlu svēto Ludmilu un svēto Bernardu, — bijušais ticības mācības skolotājs turpināja, — viņš izglābis daudzus ceļiniekus sv. Gotharda pārejā. Viņam kaklā pakārta pudele konjaka, un viņš meklē tos, kas ieputināti sniegā.
Saruna ievirzījās citās sliedēs. Dievbijīgais feldkurats sāka melst, kas gadījās uz mēles:
— Es mīlu nevainīgos bērniņus, viņu piemiņas diena ir 28. decembrī. Erodu es ienīstu. Kad vista guļ, tad nevar tikt pie svaigām olām.
Viņš sāka smieties un dziedāt:
Svētais, visuvarenais dievs . ..
Tomēr viņš tūliņ pārtrauca dziesmu un skarbi jautāja Ka- cam:
— Vai jūs neticat, ka 15. augustā ir Marijas debesbraukšanas diena?
Dzīres ritēja pilnā gaitā. Galdā parādījās vēl jaunas pudeles, un laiku pa laikam atskanēja Kaca balss:
— Saki, ka netici dievam tam kungam, citādi neliešu.
Likās, ka atgriezušies pirmo kristiešu vajāšanas laiki. Bijušais ticības mācības skolotājs dziedāja kādu Romas arēnas mocekļu dziesmu un auroja:
— Es ticu dievam tam kungam un neaizliegšu viņu. Ej ratā ar savu vīnu! Es pats varu aizsūtīt pēc tā.
Beidzot viņu noguldīja gultā. Pirms iemigšanas viņš, pacēlis labo roku zvērestam, sauca:
— Es ticu dievam tam tēvam, dēlam un svētajam garam! Atnesiet man lūgšanu grāmatu!
Šveiks ielika viņam rokā grāmatu, kas atradās uz naktsgaldiņa, un tā dievbijīgais feldkurats aizmiga ar Dž. Bokačo «Dekameronu» rokā.