Feldkurats Oto Kacs domīgi sēdēja pie apkārtraksta, kas nule bija atnests no kazarmām. Tas bija kara ministrijas priekšraksts:
«Kara ministrija ar šo atceļ pa kara laiku visus priekšrakstus sakarā ar karavīru pēdējo svaidījumu un izdod armijas garīdznieku zināšanai un pildīšanai šādus noteikumus:
§ 1. Frontē pēdējais svaidījums atcelts.
§ 2. Grūti slimos un ievainotos nav atļauts pārvietot uz aizmuguri pēdējā svaidījuma saņemšanas dēļ. Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu par šā noteikuma pārkāpšanu tūliņ ziņot attiecīgām militārām iestādēm.
§ 3. Kara slimnīcās aizmugurē uz kara ārstu atzinuma pamata pēdējo svaidījumu var izdarīt veselām grupām uzreiz, ja tas netraucē augšminēto militāro iestāžu darbu.
§ 4. Ārkārtējos gadījumos kara slimnīcu pārvalde var atļaut atsevišķām personām saņemt pēdējo svaidījumu aizmugurē.
§ 5. Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu pcc kara slimnīcu pārvaldes uzaicinājuma dot pēdējo svaidījumu tiem, kurus pārvalde norāda.»
Tad feldkurats izlasīja vēl kādu rakstu, kurā viņam bija pavēlēts rīt ierasties kara slimnīcā Karela laukumā un dot pēdējo svaidījumu kādam grūti ievainotam kareivim.
— Klausieties, Sveik, — feldkurats iesaucās, — vai tā nav cūcība? It kā visā Prāgā nebūtu neviena cita feldkurata. Kāpēc tur nesūta to dievbijīgo mācītāju, kas nesen pārgulēja pie mums? Man jādod pēdējais svaidījums Karela laukumā. Es jau esmu aizmirsis, kā to dara.
— Tad nopirksim katķismu, feldkurata kungs, tur tas būs iekšā, — Sveiks aizrādīja. — Katķisms garīgiem ganiem ir tas pats, kas ceļa vadonis svešiniekiem. Emausas klosterī strādāja kāds dārznieka palīgs. Viņš bija- nolēmis kļūt par klostera kalpotāju un dabūt mūka drēbes, lai nevajadzētu plēst pašam savējās. Tad viņam bija jānopērk katķisms un jāiemācās, kas vienīgais paglābies no iedzimtā grēka, kā met krustu, ko nozīmē tīra sirdsapziņa un tamlīdzīgas blēņas. Vēlāk viņš pārdeva zem rokas pusi no klostera gurķu ražas, un tad viņu ar kaunu un negodu padzina. Kad es viņu satiku, viņš teica: «Nu, gurķus es būtu varējis pārdot arī bez katķisma.»
Kad Sveiks atnesa nopirkto katķismu, feldkurats, to šķirstīdams, sacīja:
— Paskat tikai, pēdējo svaidījumu var dot vienīgi garīdznieks un turklāt tikai ar bīskapa svētītu eļļu. Tātad redzat, Sveik, jūs pats nevarat dot sev pēdējo svaidījumu. Nolasiet man, kā dod pēdējo svaidījumu!
Šveiks lasīja:
— «To izdara tā: garīdznieks ieziež slimnieka piecus maņu orgānus un pie tam skaita lūgšanu: «Caur šo svēto svaidījumu un savu mīlestības pārpilno žēlsirdību lai dievs tas kungs tev piedod visu, ko tu esi nogrēkojies ar redzi, dzirdi, ožu, garšu, runu, tausti un gaitu.»»
— Es labprāt gribētu zināt, Sveik, — feldkurats sacīja,.
— kā cilvēks var nogrēkoties ar tausti. Vai jūs nevarat man to paskaidrot?
— Visādi var nogrēkoties, feldkurata kungs, kad viņš, piemēram, grābstās pa svešām kabatām vai atkal ballītēs . . . vai nu nezināms, kā tur nagus palaiž.
— Un ar gaitu, Šveik?
— Kad viņš sāk klibot, lai ļaudis par viņu iežēlotos.
— Un ar ožu?
— Kad viņš novēršas no kādas smakas.
— Un ar garšu, Šveik?
— Kad viņam pēc kaut kā slienas tek.
— Un ar runu?
— Tas savienots ar dzirdi, feldkurata kungs, kad viens daudz pļāpā un otrs viņā klausās.
Pēc šiem filozofiskajiem apsvērumiem feldkurats apklusa un pēc brītiņa teica:
— Tātad mums vajadzīga biskapa svētīta eļļa. Te jums būs desmit kronas, nopērciet vienu pudelīti! Armijas inten- danturā droši vien tādas eļļas nav.
Tā nu Šveiks devās meklēt biskapa svētīto eļļu. Tāds uzdevums ir vēl grūtāks nekā dzīvības ūdens sameklēšana Boženas Ņemcovas 1 pasakās.
Viņš iegāja vairākos drogu preču veikalos, bet, līdzko pateica: «Lūdzu pudelīti biskapa. svētītās eļļas,» — tā daži sāka smieties, daži šausmās paslēpās aiz letes. Šveiks visur rādīja ļoti nopietnu seju.
Tad viņš nolēma izmēģināt laimi aptiekās. Pirmajā aptie- kars lika laborantam izmest Sveiku ārā. Otrajā gribēja izsaukt ātro palīdzību, bet trešajā provizors viņam ieteica iegriezties Garajā ielā, Polaka firmā, tur droši vien būšot vajadzīgā prece.
Polaka firma Garajā ielā patiešām bija rosīga firma. Tā nelaida ārā neviena pircēja, neapmierinājusi viņa vēlēšanos. Ja pircējs vēlējās Kopajas balzamu2 , viņam ielēja terpentīnu, un labi vien bija.
Kad Šveiks prasīja par desmit kronām biskapa svētīto eļļu, šefs sacīja komijam:
— Tauchena kungs, ielejiet viņam desmit dekagramu kaņepju eļļas Nr. 3!
1 Božena Ņemcova (1820.—1R62.) — ievērojama čechu rakstniece; bez stāstiem izdevusi vēl čechu un slovaku pasaku krājumus.
2 Dziedniecisku eļļu sakopojums.
Komijs, ietīdams pudelīti papīrā, teica Šveikam kā īsts veikalnieks:
— Vislabākās kvalitates prece! Ja jums vajadzīga laka, otas vai pernica, griezieties, lūdzami, pie mums! Mēs jūs so- lidi apkalposim.
Tikmēr feldkurats ar katķismu rokā atkārtoja to, kas viņam kādreiz seminārā nebija iespiedies atmiņā. Viņam ļoti patika daži neparasti gudri izteicieni, par kuriem viņš smējās no visas sirds:
«Vārds «pēdējais svaidījums» cēlies no tā, ka šis svaidījums parasti ir pēdējais no visiem svētiem svaidījumiem, ko baznīca dod cilvēkam.»
Vai arī: «Pēdējo svaidījumu var saņemt ikviens katoļticīgs kristietis, kas grūti sasirdzis un jau sasniedzis apzinīgu vecumu.»
«Sirdzējam jāsaņem pēdējais svaidījums, ja iespējams, pilnīgā samaņas stāvoklī.»
Tad ieradās raitnieks un atnesa rakstu, kurā feldkuratam tika aizrādīts, ka rīt pie pēdējā svaidījuma slimnīcā būšot klāt «Dižciltīgo dāmu savienība kareivju audzināšanai ticības garā».
Šī savienība sastāvēja no histēriskām vecām sievietēm, kuras slimnīcās izdalīja kareivjiem svēto attēlus un stāstiņus par kādu katoļticīgu karavīru, kas iet nāvē kunga un ķeizara labā. Stāstiņos bija krāsaina bildīte, kas attēloja kaujas lauku. Visur vāļājās cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzti municijas vezumi un lielgabali stāvus uzslietām lafetēm. Pie apvāršņa dega sādža un sprāga šrapneļi, bet priekšplānā gulēja kareivis ar norautu kāju; pār viņu noliecies eņģelis sniedza viņam vainagu ar uzrakstu uz lentes: «Jau šodien tu būsi ar mani paradizē.» Un mirējs svētlaimīgi smaidīja, it kā viņam būtu pasniegts saldējums.
Oto Kacs, izlasījis rakstu, nospļāvās un nodomāja: «Tad nu gan rīt būs dieniņa!»
Viņš pazina šīs «padauzas», kā viņš sauca «Savienības» dāmas, kopš tā laika, kad pirms vairākiem gadiem bija turējis dievkalpojumus armijai sv. Ignacija baznīcā. Toreiz viņš vēl ziedoja svētrunām daudz laika, un «Savienība» mēdza sēdēt tūliņ aiz pulkveža. Reiz viņam bija piesējušās divas izģindu- šas jumpravas melnās drēbēs, ar rožukroņiem rokās un divas stundas tērgājušas par kareivju audzināšanu ticības garā, līdz
viņš galīgi noskaities bija pateicis: «Piedodiet, manas dāmas, mani gaida kapteinis uz kāršu partiju.»
— Eļļa mums jau ir, — svinīgi paziņoja Šveiks, atgriezies no Polaka firmas. —• Kaņepju eļļa Nr. 3, vislabākās kvalitates, ar to varam iesvaidīt veselu bataljonu. Tā ir solida firma, tā pārdod arī pernicu, laku un otas. Mums vēl vajadzīgs vienīgi zvaniņš.
— Kāpēc zvaniņš, Šveik?
— Mums braucot jāzvana, lai ļaudis mūsu priekšā ņemtu cepures nost, kad mēs braucam ar dievu to kungu un kaņepju eļļu Nr. 3, feldkurata kungs. Tā to dara, un daudzi jau iespundēti tāpēc, ka nav likušies ne zinis un nav ņēmuši cepures nost. Reiz Zižkovā kāds mācītājs piekāva aklu ubagu, jo tas šai gadījumā nebija noņēmis cepuri. Šo ubagu ieslodzīja, jo tiesā pierādīja, ka kurlmēms viņš nav, tikai akls, tātad zvanām dzirdējis un ar savu izturēšanos kūdījis ļaudis uz nemieriem, kaut gan tas bija noticis naktī. Tas ir tāpat kā Kristus augšāmcelšanās svētkos. Citādi neviens uz mums pat nepaskatīsies, bet tā ikviens noņems cepuri. Tātad, feldkurata kungs, ja jums nav iebildumu, es tūliņ iešu pēc zvaniņa.
Saņēmis atļauju, Šveiks pēc pusstundas atnesa zvaniņu.
— Tas ir no «Krustiņu» iebraucamās vietas vārtiem, — viņš sacīja, — un tas man maksāja piecas minūtes baiļu, un kur vēl tā ilgā gaidīšana, jo pastāvīgi gāja garām ļaudis.
— Es iešu uz kafejnīcu, Šveik, ia kāds atnāk, lai pagaida.
Apmēram pēc stundas ieradās vecāks sirms kungs ar staltu
stāju un stingru skatienu.
Visa viņa āriene dvesa apņēmību un niknumu. Viņš meta visapkārt tādus skatienus, it kā liktenis būtu viņu sūtījis iznīcināt mūsu nabaga planētu un izdzēst tās pēdas pasaules izplatījumā.
Viņa valoda bija skarba, dzestra un stingra:
— Mājās? Aizgājis uz kafejnīcu? Man jāpagaida? Labi, kaut vai līdz rītam. Kafejnīcām viņam nauda ir, bet parādus ko maksāt nav. Mācītājs, tpi, tu nelabais!
Viņš nospļāvās virtuvē uz grīdas.
— Kungs, nespļaujiet te! — Šveiks aizrādīja, ar interesi vērodams svešo.
— Es nospļaušos vēlreiz, skatieties, tā, — svešais stūrgalvīgi noteica, otrreiz nospļaudamies uz grīdas. — Kā viņam nav kauna! Armijas garīdznieks! Fi!
— Ja esat kulturāls cilvēks, — Šveiks sacīja, — tad atmetiet paradumu spļaudīties svešos dzīvokļos. Jeb vai jūs domājat, ka pasaules kara laikā viss atļauts? Jums jāuzvedas kārtīgi, nevis kā mežonim. Jums jāizturas smalki, jārunā pieklājīgi, nevis jāizgāžas kā vecai sētai, jūs stulbais civilisti
Bargais kungs pietrūkās kājās, sāka aiz uztraukuma drebēt un kliedza:
— Ko jūs atļaujaties? Ja es neesmu pieklājīgs cilvēks, kas tad es esmu, sakiet. ..
— Jūs esat cūka, — Šveiks pārtrauca, skatīdamies viņam tieši acīs. — Jūs spļaujat uz grīdas, it kā atrastos tramvajā, vilcienā vai kādā citā publiskā vietā. Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc tur izkārtas zīmītes, ka aizliegts spļaut uz grīdas, bet nu redzu, ka tas jūsu dēļ. Jūs laikam visur ļoti labi pazīst.
Stingrais kungs pietvīka un sāka bērt veselu virkni lamu vārdu, kas bija adresēti Sveikam un feldkuratam.
— Vai esat beidzis savu runu? — Šveiks mierīgi vaicāja, kad bija izskanējis pēdējais: «Abi plukatas; kāds kungs, tāds kalps.» — Varbūt gribat vēl ko piebilst, pirms nolidojat lejā pa kāpnēm?
Tā kā stingrais kungs bija tā izsmēlis savu krājumu, ka viņam neviens vērtīgs lamu vārds vairs neienāca prātā un viņš apklusa, tad Šveiks uzskatīja to par zīmi, ka papildinājumu velti gaidīt. Viņš atvēra durvis, nostatīja stingro kungu ar seju pret kāpņu laukumu un deva viņam tādu spērienu, no kā nebūtu jākaunas pat vislabākās starptautiskās futbola meistarkomandas labākajam spēlētājam.
Un Šveiks nosauca pakaļ stingrajam kungam:
— Nākamreiz, kad ejat ciemos pie pieklājīgiem cilvēkiem, tad uzvedieties pieklājīgi!
Stingrais kungs ilgi staigāja gar logiem un gaidīja feldkuratu.
Šveiks atvēra logu un vēroja staigātāju.
Beidzot ciemiņš sagaidīja feldkuratu, kas ieveda viņu istabā un nosēdināja sev pretī uz krēsla.
Šveiks klusēdams atnesa spļaujamo trauku un nolika ciemiņam priekšā.
— Ko jūs darāt, Šveik?
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka ar šo kungu man jau bija maza saskriešanās sakarā ar spļaušanu uz grīdas.
— Atstājiet mūs vienus, Šveik, mums šis tas jāpārrunā.
Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka atstāju jūs vienus.
Viņš iegāja virtuvē, bet istabā tikmēr noritēja interesanta
Baruna.
— Jūs esat ieradies pēc naudas par vekseli, ja nemaldos? — feldkurats uzrunāja savu ciemiņu.
— Jā gan, un es ceru…
Feldkurats nopūtās.
— Cilvēks bieži nokļūst tādā situācijā, ka viņam paliek pāri tikai cerība. Cik jauks ir šis vārdiņš «cerība» tai trejla- piņā, kas paceļ cilvēku pāri dzīves likstām: «ticība, cerība, mīlestība» …
— Es ceru, feldkurata kungs, ka tā suma . . .
— Protams, cienītais kungs, — feldkurats pārtrauca, — es vēlreiz atkārtoju, ka vārds «cerība» stiprina cilvēku cīņā ar dzīves grūtībām. Nezaudējiet cerību arī jūs! Cik brīnišķīgi būt cilvēkam ar noteiktiem ideāliem, būt nevainīgai, skaidrai būtnei, kas aizdod naudu pret vekseļiem un cer, ka to laikā atmaksās! Cerēt, nemitīgi cerēt, ka es jums atdošu tūkstoš divi simti kronu, kaut man kabatā nav pat simt kronu .. .
— Tātad jūs . . . — ciemiņš sastostījās.
— Jā, tātad es … — feldkurats atbildēja.
Svešā kunga seja atkal kļuva nikna un ļauna.
— Kungs, tā ir krāpšana! — viņš pieceldamies iesaucās.
— Apmierinieties, cienītais kungs . . .
— Tā ir krāpšana! —■ ciemiņš tiepīgi atkārtoja. — Jūs esat nelietīgi izmantojis manu uzticību.
— Kungs, — feldkurats sacīja, — gaisa pārmaiņa jums noteikti nāks par labu. Te ir pārāk spiedīgs gaiss.
— Sveik! — viņš sauca. — Šis kungs vēlas izkļūt svaigā gaisā.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es jau reiz izsviedu šo kungu laukā.
— Atkārtot! — skanēja pavēle, ko izpildīja ātri, strauji un enerģiski.
— Tas ir labi, feldkurata kungs, — sacīja Šveiks, ienācis no kāpņu laukuma, — ka mēs tikām ar viņu galā, iekāms viņš paguva sacelt traci. Malešicēs bija kāds krodzinieks, svēto rakstu pratējs, kam visos gadījumos bija bībeles citāti pie rokas, un, kad viņš kādu apstrādāja ar pātagu, tad pastāvīgi daudzināja: «Kas rīkstes taupa, tas nemīl savu dēlu, bet, kas viņu mīl, tas per to jau laikus. Es tevi mācīšu kauties manā krogā!»
— Redziet nu, Šveik, kas piemeklē tos, kuri negodā mācītājus, — feldkurats pasmīnēja. — Sv. Jānis Zeltamute sacījis: «Kas godā mācītāju, tas godā Kristu; kas dara pāri mācītājam, tas dara pāri Kristum, kura pārstāvis ir mācītājs.» Rītdienai mums jāsagatavojas pamatīgi. Izcepiet olu kulteni ar cūkgaļu, uzsildiet bordo punšu, un tad gremdēsimies pārdomās, jo, kā sacīts vakara lūgšanā: «Lai dieva žēlastība atvaira no šā nama visas ienaidnieka viltības!»
Pasaulē ir sastopami neatlaidīgi cilvēki, un pie tiem piederēja arī tas vīrs, kas jau divas reizes bija izsviests no feldkurata dzīvokļa. Tieši tad, kad vakariņas bija gatavas, kāds piezvanīja. Šveiks gāja atvērt durvis un, pēc brītiņa ienācis, teica:
— Viņš ir atkal klāt, feldkurata kungs. Es viņu ieslo- dzīju vannas istabā, lai mēs varētu mierīgi paēst vakariņas.
— Tas nav labi darīts, Šveik, — feldkurats izsaucās. — Ciemiņš mājās — dievs mājās. Senos laikos ļaudis aicināja dzīrēs ākstus, lai uzjautrinātos. Vediet viņu iekšā, lai viņš mums pakavē laiku!
Pēc mirkļa Šveiks atgriezās ar neatlaidīgo vīru, kas drūmi raudzījās feldkuratā.
— Sēdieties! — feldkurats viņu laipni uzaicināja. — Mēs patlaban beidzam ēst vakariņas. Mēs ēdām omārus un lasi un tagad ķersimies pie olu kulteņa ar cūkgaļu. Mēs varam uzdzīvot, ja ir ļaudis, kas mums aizdod naudu.
— Ceru, ka man nevajadzēs klausīties jokos, — drūmais vīrs sacīja. — Šodien es te esmu jau trešo reizi. Ceru, ka nu viss noskaidrosies.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks piebilda, — ka tā ir īsta hidra, kā tas Boušeks no Libniem, ko astoņpadsmit reizes izsvieda no «Eksnera», bet viņš kā līda, tā līda atpakaļ, — esot aizmirsis savu pīpi. Viņš līda iekšā gan pa logu, gan pa durvīm, gan šmauca cauri virtuvei, gan kāpa pāri sētai, gan ielavījās caur pagrabu pie bufetes un droši vien būtu nolaidies lejā pa skursteni, ja ugunsdzēsēji nebūtu viņu laikus nocēluši no jumta. Viņš bija tik neatlaidīgs, ka no viņa būtu varējis iznākt kāds ministrs vai deputāts. Nu, tad viņam arī sadeva, kā pienākas.
Neatlaidīgais vīrs, neklausīdamies, ko citi runā, stūrgalvīgi atkārtoja:
— Es gribu skaidrību un vēlos, lai mani uzklausa.
— Runājiet, cienītais kungs, tas jums atļauts, — feldkurats sacīja. — Runājiet, cik ilgi gribat, mēs tikmēr turpināsim mielastu. Ceru, ka tas jums netraucēs runāšanu. Šveik, nesiet kulteni iekšā!
— Kā jums zināms, — neatlaidīgais vīrs iesāka, — tagad visur plosās karš. Naudu es jums aizdevu pirms kara un, ja kara nebūtu, tad nemaz tā neuzstātu, lai atmaksājat man to. Taču man ir bēdīgi piedzīvojumi.
Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un turpināja:
— Man viss pierakstīts. Virsleitnants Janata bija man parādā 700 kronu un tomēr iedrošinājās krist kaujā pie Dri- 11as. Leitnants Prašeks krita gūstā krievu frontē un palika man parādā 2000 kronu. Kapteinis Vichterle, kas man parādā tādu pašu sumu, pieļāva, ka viņu nošauj paša kareivji pie Rava Ruskas. Virsleitnants Mašeks krīt gūstā Serbijā, palikdams man parādā 1500 kronu. Tādu man te pierakstīts daudz. Viņi krīt Karpatos, nesamaksājuši par vekseli, nokļūst gūstā, noslīkst Serbijā, nomirst Ungarijas slimnīcā. Tagad jums saprotamas manas bažas, ka šis karš var mani izputināt, ja nebūšu enerģisks un nepielūdzams. Jūs varat iebilst, ka jums nedraud tādas briesmas. Paskatieties vien!
Viņš pabāza savu piezīmju grāmatiņu feldkuratam zem deguna:
— Redzat: feldkurats Matiašs pirms nedēļas miris Brno lipīgo slimību hospitālī. Jāplēš vai mati no galvas nost! Viņš nesamaksā man 1800 kronu un iet koleras barakā dot pēdējo svaidījumu cilvēkam, gar kuru viņam nav nekādas daļas.
— Tas bija viņa pienākums, mīļais draugs, — feldkurats aizrādīja, — es arī rīt eju dot pēdējo svaidījumu.
— Un arī koleras barakā, — Šveiks piemetināja. — Varat nākt līdz, lai redzētu, ko nozīmē pašuzupurēšanās.
— Feldkurata kungs, —■ neatlaidīgais vīrs turpināja, *— ticiet man, ka es atrodos izmisuma pilnā stāvoklī. Vai tāpēc karo, lai izdeldētu no pasaules visus manus parādniekus?
— Kad jūs iesauks karā un jūs nokļūsiet frontē, — Šveiks atkal iejaucās, — tad mēs ar feldkurata kungu noturēsim dievkalpojumu, lai debesu tēvs liek pirmajai granatai krist uz jums.
— Kungs, šis jautājums ir nopietns, — hidra pievērsās feldkuratam, — un es prasu, lai jūsu kalpotājs nejaucas mūsu darīšanās un ļauj mums tās nobeigt.
— Atļaujiet, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās, — dodiet man tiešām pavēli nejaukties jūsu darīšanās, citādi es arī turpmāk aizstāvēšu jūsu intereses, kā tas krietnam kareivim pienākas un piederas. Šim kungam pilnīga taisnība, ja viņš grib aiziet no šejienes bez manas palīdzības. Man jau arī nepatīk trači, es esmu labi audzināts cilvēks.
— Šveik, man tas sāk jau apnikt, — feldkurats sacīja, likdamies neievērojam ciemiņa klātbūtni. — Es domāju, ka šis cilvēks pakavēs mums laiku, pastāstīs kādas anekdotes, bet viņš prasa, lai es pavēlot jums neiejaukties šais darīšanās, kaut gan jums jau divas reizes bijušas ar viņu darīšanas. Tik svarīgas reliģiskas ceremonijas priekšvakarā, kad man visas domas jāpievērš dievam, viņš uzmācas man ar muļķīgām runām par nožēlojamām 1200 kronām, novērš mani no manas sirdsapziņas pārbaudes, no dieva un grib piespiest mani vēlreiz pasacīt viņam, ka tagad viņš no manis nekā nedabūs. Es negribu vairs runāt ar viņu, lai neapgānītu šo svēto vakaru. Pasakiet viņam, Šveik: «Feldkurata kungs jums nedos nekā.»
Šveiks izpildīja pavēli, iebrēkdams šos vārdus ciemiņam ausī.
Neatlaidīgais ciemiņš tomēr palika sēžam.
— Šveik, — feldkurats uzaicināja, — pajautājiet viņam, cik ilgi viņš vēl domā te kvernēt!
— Es nekustēšos ne no vietas, kamēr man nebūs samaksāts, — hidra stūrgalvīgi paziņoja.
Feldkurats piecēlās, piegāja pie loga un sacīja:
— Tādā gadījumā nododu viņu jūsu rīcībā, Šveik. Dariet ar viņu, ko gribat!
— Iesim, kungs! — sacīja Šveiks, sagrābdams nelūgto ciemiņu aiz pleca. — Visas labas lietas ir trīs.
Un viņš atkārtoja savu paņēmienu ātri un eleganti, kamēr feldkurats bungoja pa rūti sēru maršu.
Šim pārdomām veltītajam vakaram bija vairākas fāzes. Feldkurats tuvojās dievam tādā svētbijībā un degsmē, ka vēl pulksten divpadsmitos naktī no viņa dzīvokļa skanēja dziesma:
Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet. ..
Viņam līdzi dziedāja arī krietnais kareivis Sveiks.
Kara slimnīcā pēc pēdējā svaidījuma ilgojās divi: vecs majors un bankas prokūrists, rezerves virsnieks. Abi bija Kar- patos dabūjuši lodi vēderā un gulēja blakus. Rezerves virsnieks uzskatīja par savu pienākumu saņemt pēdējo svaidījumu, tāpēc ka viņa priekšnieks pēc tā alka. Rīkoties citādi, pēc viņa domām, būtu subordinacijas pārkāpums. Dievbijīgais majors pieprasīja pēdējo svaidījumu ar gudru ziņu, cerēdams, ka lūgšana izdziedinās viņu. Tomēr naktī pirms pēdējā svaidījuma abi nomira, un, kad no rīta ieradās feldkurats ar Sveiku, abi jau gulēja zem līķu palagiem ar gluži melnām sejām kā visi, kas mirst nosmakdami.
— Mēs tik svinīgi braucām, feldkurata kungs, un nu mums visu sabojāja, — sūrojās Sveiks, kad kancelejā viņiem pateica, ka abiem mirējiem nekas vairs nav vajadzīgs.
Viņi patiešām bija ieradušies visai svinīgi. Viņi brauca ormanī, Šveiks šķindināja zvaniņu, bet feldkurats turēja rokā salvetē ievīstītu pudelīti ar eļļu un nopietnu seju svētīja ar pudelīti garāmgājējus, kas noņēma cepures. Tiesa, tādu nebija daudz, lai gan Šveiks centās sacelt ar savu zvaniņu iespējami lielāku troksni. Bērnu nevainībā ratiem skrēja pakaļ vairāki puišeļi, un, kad vienam izdevās pieķerties pie ratiem, pārējie vienā balsī brēca:
— Uzsēdās, uzsēdās!
Un Šveiks zvanīja, bet ormanis zvetēja ar pātagu pa ratu pakaļu. Vodičkas ielā kāda sētniece, Marijas kongregacijas locekle, rikšiem metās pakaļ ratiem, lai saņemtu svētību, tad pārmeta krustu un nospļāvās:
— Brauc ar dievu to kungu kā nelabā apsēsti! Tā jau cilvēks var dabūt delamo!
Un aizelsusies viņa steberēja atpakaļ.
Visvairāk zvaniņa šķindas ietekmēja ormaņa ķēvi, kurai šīs skaņas laikam bija saistītas ar kādām pagātnes atmiņām, jo viņa vienā laidā skatījās atpakaļ un lāgu lāgiem mēģināja uz ielas bruģa dejot.
Tas arī bija tas lielais svinīgums, par ko runāja Šveiks.
Feldkurats aizgāja uz kanceleju nokārtot pēdējā svaidījuma finansialo pusi un iesniedza hospitaļa darbvedim rēķinu, ka kara resors esot feldkuratam parādā ap simt piecdesmit kronu par svētīto eļļu un braucienu. Tad sekoja ķilda starp hospitaļa priekšnieku un feldkuratu, kurš vairākkārt zvēla ar dūri pa galdu un sauca:
—• Nedomājiet, kapteiņa kungs, ka pēdējo svaidījumu dod par velti. Kad dragunu virsnieku sūta uz zirgu audzētavu pēc zirgiem, tad viņam arī maksā komandējuma naudu. Man patiešām žēl, ka tie abi mirēji nesagaidīja pēdējo svaidījumu. Tas maksātu par piecdesmit kronām vairāk.
Tikmēr Šveiks ar svētītās eļļas pudelīti sēdēja apakšā, sardzes istabā. Pudelīte modināja kareivjos neliekuļotu interesi.
Kāds ieminējās, ka ar šo eļļu varētu ļoti labi tīrīt šautenes un durkļus.
Kāds jauns kareivītis no Čechu Moravijas augstienes, kurš vēl ticēja dievam tam kungam, lūdza nerunāt tā par šādiem priekšmetiem un nediskutēt par svēto sakramentu, jo mums, sak, vajag cerēt un paļauties kā kristīgajiem.
Vecs rezervists paskatījās uz šo pienapuiku un nosmīnēja:
— Jauka cerība, ka šrapnelis noraus galvu! Mūs tikai vazā aiz deguna. Nesen pie mums ieradās kāds klerikaļu deputāts un stāstīja par dieva valstību zemes virsū, par to, ka dievs tas kungs negribot karu un vēloties, lai visi dzīvotu mierā un saticībā kā brāļi. Bet ko nu tas ēzelis muld, kad izcēlies karš? Nu visās baznīcās aizlūdz par mūsu ieroču uzvaru un runā par dievu to kungu kā par kādu ģenerālštābā priekšnieku, kas šo karu vada un diriģē. Tik daudzi jau apbedīti no šā kara hospitaļa vien, un noņemtās rokas un kājas ved projām vezumiem!
— Un kareivjus apbedī plikus, — iejaucās kāds cits kareivis, — bet viņu drēbes uzvelk dzīvajiem, un tā tas turpinās.
— Kamēr mēs uzvarēsim, — piezīmēja Šveiks.
— Tāds pīpes kāts grib ko uzvarēt! — atsaucās kapralis kaktā. — Uz fronti jūs vajadzētu aiztriekt, uz ierakumiem, un tad triekt durkļu cīņā pāri dzeloņstiepļu aizžogiem un vilku bedrēm, pretī mīnmetējiem. Vāļāties aizmugurē — to prot katrs, bet krist frontē nevienam nav patikas.
— Es gan domāju, ka tas ir varen jauki, kad durklis izurbjas cauri, — Šveiks prātoja, — un nav nemaz slikti dabūt lodi vēderā, bet vēl jaukāk, kad cilvēku saplosa granata un viņš redz, ka viņa kājas ar vēderu atrodas labu gabalu tālāk no viņa. Tas ir tik ērmīgi, ka viņš aiz pārsteiguma nomirst, pirms viņam kāds pagūst ko izskaidrot.
Jauniņais kareivis nopūtās no visas sirds. Viņam bija žēl savas jaunās dzīvības. Kāpēc viņš piedzimis tik muļķīgā gadsimtā? Lai viņu nobeigtu kā govi kautuvē? Kam tas viss vajadzīgs?
Kāds kareivis, skolotājs pēc profesijas, ierunājās, it kā lasīdams viņa domas:
— Daži zinātnieki izskaidro karu ar saules plankumiem. Līdzko uz saules parādās kāds plankums, tā tūliņ notiek kaut kas briesmīgs. Kartagas iekarošana …
— Paturiet pats savas gudrības, — kapralis viņu pārtrauca, — un ejiet slaucīt istabu, šodien jūsu kārta. Kāda mums daļa gar visādiem muļķīgiem plankumiem uz saules! Lai to būtu kaut vai divdesmit, mums par to nekas makā nekritīs.
— Nē, saules plankumiem patiešām liela nozīme, — iejaucās Sveiks. — Reiz parādījās tāds plankums, un to pašu dienu mani piekāva Nuslē «Pie Banzeta». Kopš tā laika es vienmēr, līdzko grasos kur iet, skatos avīzē, vai nav atkal parādījies kāds plankums. Un, ja tas parādās, tad «ardievu, eņģelīt», es sēžu mājās un tā pārlaižu to laiku. Kad Monpelē vulkāns iznīcināja visu Martinikas salu, kāds profesors rakstīja avīzē «Narodni Politika», ka viņš jau. sen vērsis lasītāju uzmanību uz lielo plankumu saulē. Bet «Narodni Politika» nebija laikā nogādāta uz šo salu, un tāpēc tur visus uzspēra gaisā.
Tikmēr feldkurats augšā, kancelejā, bija sastapies ar kādu dāmu no «Dižciltīgo dāmu savienības kareivju audzināšanai ticības garā» — vecu, riebīgu grezeli, kas jau kopš agra rīta apstaigāja slimnīcu, izdalīdama svēto attēlus, ko ievainotie un sirgstošie kareivji svieda spļaujamtraukos. Viņa kaitināja visus ar savu muļķīgo gvelšanu, aicinādama no sirds nožēlot grēkus un laboties, lai mīļais dieviņš pēc nāves dotu visiem mūžīgo dzīvošanu.
Viņa bija gluži bāla, kad pienāca pie feldkurata.
— Šim. karam vajadzētu padarīt cilvēkus cildenākus, bet viņi pārvēršas par zvēriem.
Apakšā slimnieki rādījuši viņai mēli un saukājuši par riebīgu mātīti un debess kazu.
— Das ist wirklich schrecklich, Herr Feldkurat, das Volk ist verdorben. [41]
Un dāma sāka klāstīt, kā viņa iedomājoties kareivja audzināšanu ticības garā. Tikai tad kareivis spējot varonīgi cīnīties par savu kungu un ķeizaru, kad viņš ticot dievam un esot ticības gara pilns, tikai tad viņš nebīstoties no nāves, jo zinot, ka viņu gaida paradizē.
Muldoņa sarunāja vēl daudz tādu aplamību, acīm redzot nolēmusi nelaist feldkuratu vaļā, taču viņš atvadījās pavisam negalanti.
— Brauksim mājās, Šveik! — viņš uzsauca, ieskatījies sardzes istabā.
Atceļā viņi brauca bez jebkāda svinīguma.
— Nākamreiz lai brauc dot pēdējo svaidījumu, kas grib, — feldkurats noteica. — Cilvēkam naudas dēļ jākaulējas par katru dvēseli, ko viņš grib glābt. Tiem pamesliem grāmatvedība vien prātā.
Ieraudzījis Sveikam rokā pudelīti ar «svētīto» eļļu, viņš sarauca pieri:
— Prātīgāk būs, Šveik, ja jūs ar šo eļļu ieziedīsiet man un sev zābakus.
— Es pamēģināšu ieziest arī durvju atslēgu, — sacīja Sveiks, — jo tā neganti skrapst, kad jūs nakti nākat mājā.
Tā beidzās pēdējais svaidījums, kas nemaz nepaguva sākties.