1.
Šveika laimei nebija ilgs mūžs. Nežēlīgais liktenis sarāva draudzības saites starp viņu un feldkuratu. Ja feldkurats līdz šim likās simpātiskā persona, tad tas, ko viņš tagad izdarīja, norāva viņam masku.
Feldkurats pārdeva Sveiku virsleitnantam Lukašam vai, pareizāk sakot, paspēlēja viņu uz kārtīm. Tā agrāk Krievijā rīkojās ar dzimtcilvēkiem. Tas notika gluži nejauši. Pie virsleitnanta Lukaša bija salasījusies jautra sabiedrība un spēlēja «divdesmit vienu».
Feldkurats paspēlēja visu un beidzot vaicāja:
— Cik jūs man aizdotu pret manu kalpotāju? Drausmīgs muļķis, bet interesants tips, kaut kas non plus ultra[42]. Tāds kalpotājs jums savu mūžu nav bijis.
— Es tev aizdošu simt kronas, — virsleitnants Lukašs piedāvāja. — Ja līdz parītam tās neatdosi, tad sūti šurp savu retumu. Mans kalpotājs ir riebīgs subjekts — vaid vienā laidā, raksta vēstules uz mājām un zog, kur pieticis. Arī piekaušana nelīdz. Katrreiz, kā viņu ieraugu, tā dodu pa ausi, bet tas viņam bijis nebijis. Izsitu viņam pāris priekšzobu, bet tas tēviņš nav labojams.
— Tātad norunāts, — feldkurats vieglprātīgi iesaucās.
— Parīt vai nu nauda, vai Šveiks.
Viņš paspēlēja arī aizņemtās simt kronas un bēdīgs devās mājup. Viņš bija pilnīgi pārliecināts un nemaz par to nešaubījās, ka nekādas simt kronas līdz parītam nesadabūs un ka īstenībā ir riebīgā un nožēlojamā kārtā pārdevis Sveiku.
«Man vajadzēja prasīt divi simti kronu,» viņš pats sev pārmeta, bet, iekāpis tramvajā, kam pēc brīža vajadzēja nogādāt viņu mājās, sajuta sirdsapziņas pārmetumus un sentimentalitātes uzplūdus.
«Tā bija neglīta rīcība,» viņš domāja, zvanīdams pie sava dzīvokļa durvīm. «Kā nu lai skatos viņa muļķīgajās, labsirdīgajās acīs?»
— Mīļais Šveik, — viņš sacīja, ienācis iekšā, •— šodien notika kaut kas neparasts. Man ellīgi nelaimējās kāršu spēlē. Es spēlēju «va-banque», man bija rokā dūzis, un es piepirku desmitnieku, bet bankas turētājam bija rokā tikai ka] ps, un tomēr viņš piepirka līdz divdesmit vienam. Es vairākkārt liku uz dūzi vai desmitnieku, bet bankas turētājam katrreiz izrādījās tikpat daudz. Paspēlēju visu . . .
Viņš mirkli klusēja.
— Un beidzot es paspēlēju jūs. Aizņēmos pret jums simt kronu, un, ja tās parīt neatdošu, tad jūs vairs nepiederēsiet man, bet virsleitnantam Lukašam. Man patiešām žēl. ..
— Simt kronu man vēl ir pie rokas, — Šveiks sacīja,
— tās es jums varu aizdot.
— Dodiet tās šurp, — feldkurats atplauka, — es tūliņ aiznesīšu Lukašam. Man, nudien, negribētos no jums šķirties.
Lukašs bija ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja feldkuratu.
— Atnācu samaksāt parādu, — feldkurats sacīja kā uzvarētājs. — Dodiet man arī kārti.
— Turu, — viņš teica, kad pienāca viņa kārta. — Tikai par acīti esmu pārpircies, — viņš piemetināja.
— Turu vēl, — viņš paziņoja otrajā gājienā. — Piepērku.
— Divdesmit ņem, — sacīja bankas turētājs.
— Un man ir veselas deviņpadsmit, — feldkurats klusi noteica, ielikdams bankā pēdējās četrdesmit kronas no tām, ko viņam bija aizdevis Šveiks, lai atpirktos no jaunās dzimtkal- pības.
Iedams mājup, feldkurats nāca pie pārliecības, ka visam beigas, ka Sveiku nekas vairs nevar glābt un ka viņam pats liktenis nolēmis kļūt par virsleitnanta Lukaša kalpotāju.
Un, kad Šveiks atvēra durvis, feldkurats viņam sacīja:
— Viss veltīgi, Šveik. No sava likteņa neviens nevar izbēgt. Es paspēlēju ir jūs, ir jūsu simt kronas. Darīju visu, kas bija manos spēkos, bet liktenis ir stiprāks par mani. Tas iegrūdis jūs virsleitnanta Lukaša nagos. Pienācis laiks, kad mums jāšķiras.
— Vai jums paņēma banku, — Šveiks mierīgi apvaicājās, — jeb vai nelaime piemeklēja jūs pontējot? Traki slikti, kad nenāk labas kārtis, bet vēl trakāk ir, ja nāk pāri par mēru- Zderazā dzīvoja kāds skārdnieks Vejvoda, viņš pastāvīgi spēlēja «marijažu» kādā traktierī aiz «Simtgadējās kafejnīcas». Reiz velns viņu dīdīja ieteikties: «Vai nesarausim uz acīti par pieciem kreiceriem?» Tā viņi sāka spēlēt, un viņš turēja banku. Visi rāva vaļā un nonāca jau līdz desmitniekam. Vecais Vejvoda gribēja ļaut arī citiem laimēt un daudzināja: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» Jūs nevarat iedomāties, kas viņam bija par ķezu. Mazās un sliktās kārtis kā nenāk, tā nenāk, bet bankā krājas, un tur jau ap simt kronu. Nevienam spēlētājam nebija tik daudz, lai varētu banku paņemt, un Vej- vodam sāka jau sviedri līt. Viņš skaitīja vienā gabalā: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — visi lika pa pieci un paspēlēja kā likts. Kāds skursteņslauķu meistars bija tā iekarsis, ka aizdrāza uz māju pēc naudas un spēlēja uz visu banku, kad tur bija jau pusotra simta. Vejvoda gribēja tikt no likstas vaļā un, kā pats vēlāk stāstīja, nolēmis piepirkt kaut vai līdz trīsdesmit, lai tikai nelaimētu, bet viņam patrāpījās divi dūži. Viņš izlikās, ka viņam nekā nav, un tīšuprāt teica: «Sešpadsmit ņem,» bet izrādījās, ka skursteņslauķu meistaram bija
tikai piecpadsmit. Vai tā nav nelaime? Vecais Vejvoda bija gluži bāls un izmisis, bet visapkārt jau sāka čukstēt un melst, ka viņš blēdījas, ka reiz jau piekauts par negodīgu spēli, kaut gan viņš bija pats godīgākais spēlētājs. Bankā nāca viena krona pēc otras, tur jau atradās ap pieci simti. Tad traktier- nieks nevarēja vairs izturēt. Viņam bija iekrāta nauda, ko nomaksāt alus darītavai par alu, viņš atnesa savu krājumu, piesēdās, vispirms iegrūda divi simti kronu, tad aizvēra acis, apgrieza krēslu otrādi, lai tas nestu laimi, un paziņoja, ka spēlējot par visu banku. «Spēlēsim ar atklātām kārtīm!» viņš uzaicināja. Vecais Vejvoda būtu nezin ko devis, lai paspēlētu. Visi brīnījās, kad viņam piespēlēja septiņaci, un viņš to paturēja. Traktiernieks smīnēja vien bārdā, jo viņam jau bija divdesmit viena acs. Vecajam Vejvodam pienāk otrais septiņacis, un viņš patur arī to. «Nu nāks dūzis vai desmitnieks,» traktiernieks dzēlīgi piezīmēja, «šoreiz jums gals rokā, Vejvodas kungs.» Iestājās pilnīgs klusums. Vejvoda atklāj savas kārtis un parāda trešo septiņaci. Traktiernieks bāls kā krīts — tā bija viņa pēdējā nauda, tūliņ virtuvē iekšā, un pēc brīža ieskrien zēns, viņa māceklis, un sauc, lai nākot pārgriezt auklu, ar ko traktiernieka kungs pakāries pie loga roktura. Pārgriezām aukiu, atdzīvināja viņu un spēlē tālāk. Naudas nevienam vairs nav, tā visa bankā, Vejvodam priekšā, bet viņš tikai skaita: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — tā viņam gribējās paspēlēt, bet, tā kā kārtis bija jāatklāj un jāliek uz galda, tad viņš nevarēja izdarīt nekādu blēdību un tīšuprāt pārpirk- ties. Visi bija kā ar stulbumu sisti šās viņa laimes dēļ un norunāja izrakstīt parāda zīmes, jo naudas vairs nebija. Spēle turpinājās vairākas stundas, un vecā Vejvodas priekšā krājās tūkstotis pēc tūkstoša. Skursteņslauķu meistars bija parādā ap pusotra miljona, Zderazas ogļu tirgotājs apmēram miljonu, «Simtgadējās kafejnīcas» šveicars 800. 000 kronu, kāds mediķis pāri par diviem miljoniem. Šķīvī, kur atlika daļu iespēles traktierniekam, bija jau parādzīmju par 300. 000 kronām. Vecais Vejvoda izmēģinājās visādi. Viņš bieži gāja uz klozetu un atstāja savā vietā kādu citu, bet atgriezies uzzināja, ka atkal laimējis. Aizsūtīja pēc jaunām kārtīm, bet tas nelīdzēja. Kad. Vejvoda apstājās pie piecpadsmit, pretspēlētājam bija tikai četrpadsmit. Visiem acis zvēroja, skatoties uz veco Vejvodu, un visvairāk ārdījās ielu bruģētājs, kas gan bija ielicis bankā tikai astoņas kronas. Tas atklāti izteicās, ka tādam cilvēkam
ka vecajam Vejvodam neesot vairs vietas šai pasaulē, ka viņu vajadzētu noslānīt, izsviest ārā un noslīcināt kā kucēnu. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik izmisis bija vecais Vejvoda. Beidzot viņam ienāca prātā kas labs. «Es iešu uz klozetu,» viņš saka skursteņslauķu meistaram, «spēlējiet manā vietā!» — bet pats bez cepures pa durvīm laukā un prom uz Mislika ielu pēc policijas. Viņš sastapa patruļu un paziņoja, ka tai un tai traktierī spēlējot uz naudu. Patruļa lika viņam iet pa priekšu, šie sekošot. Viņš atgriezās un dabūja zināt, ka mediķis tikmēr paspēlējis pāri par diviem miljoniem un šveicars trīs. Traktier- nieka šķīvī bija parādzīmju par 500. 000 kronām. Pēc brīža ielauzās policisti; bruģētājs iebrēcās: «Glābjas, kas var!» — bet velti vien bija. Policija apķīlāja banku un aizveda visus līdzi uz komisariatu. Zderazas ogļu tirgotājs pretojās, tāpēc viņu aizveda «zaļajā Antonā». Parādzīmju bankā bija vairāk par pusmiljardu un skaidrā naudā tūkstoš pieci simti. «Kaut ko tamlīdzīgu man vēl nav gadījies redzēt,» teica policijas inspektors, «tas jau vēl trakāk nekā Montekarlo.» Visus paturēja līdz rītam policijas komisariatā, atskaitot veco Vejvodu: viņu kā ziņotāju palaida uz brīvām kājām un apsolīja trešo daļu no apķīlātās bankas, apmēram simt sešdesmit miljonu, bet vecais pa nakti no tā visa sajuka prātā, sāka staigāt apkārt pa Prāgu un pasūtīt dučiem seifu. To sauc par laimi kāršu spēlē!
Tad Sveiks uzvārīja groku, un iedzeršana beidzās ar to, ka feldkurats, kuru Sveikam nakti tikai ar pūlēm bija izdevies iedabūt gultā, sāka raudāt un vaimanāt:
— Es tevi pārdevu, draugs, negodīgā kārtā pārdevu. Nolādi mani, sit, es neko neteikšu. Es tevi iegrūdu zvēriem rīklē. Es nevaru skatīties tev acīs. Skrāpē man, kod, iznīcini mani! Nekā labāka es neesmu pelnījis. Vai zini, kas es esmu?
Un, iespiedis saraudāto seju spilvenā, viņš noteica klusā un maigā balsī: — Es esmu bezrakstura nelietis, — un aizmiga kē nosists.
Otrā dienā feldkurats, vairīdamies no Sveika skatieniem, agri izgāja no mājas un atgriezās vēlu vakarā ar kādu resnu kājnieku.
— Parādiet viņam, Sveik, kur mums viss kas atrodas, — viņš sacīja, tāpat vairīdamies no Sveika skatiena, — lai viņš varētu orientēties, un pamāciet, kā gatavo groku! Rīt agri piesakieties virsleitnantam Lukaša kungam!
Šveiks un jaunais kalpotājs patīkami pavadīja nakti, gatavojot groku. Uz rīta pusi resnis tikko turējās kājās un dungoja dīvainu tautas dziesmu mistrojumu: «Pie Chodovas strautiņi čalo, mīļā, lej krūzē man sarkanu alu, kalns, ak kalns, to tavu augstumu, gāja meitenes pa celiņu, tur Baltā kalnā, rau, zemnieks ar.»
- Par tevi es nebaidos, — Šveiks sacīja, — ar tādiem talantiem tu pie feldkurata nepazudīsi.
Un. tā šai priekšpusdienā virsleitnants Lukašs pirmo reizi ieraudzīja krietnā kareivja Sveika godīgo un vaļsirdīgo seju, kad viņš pavēstīja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es esmu tas Šveiks, ko feldkurata kungs paspēlēja uz kārtīm.
Virsnieku kalpotāju institūts cēlies sensenos laikos. Liekas, jau Maķedonijas Aleksandram bijis savs kalpotājs. Droši zināms, ka feodālismā laikos šo lomu tēlojuši bruņinieku ieroču nesēji. Kas tad bija Sančo Pansa Donam Kichotam? Brīnums gan, ka vēl līdz šim nav uzrakstīta virsnieku kalpotāju vēsture. Tur mēs atrastu ziņas, kā Toledo aplenkuma laikā Alma- viras hercogs apēdis savu kalpotāju bez sāls, par ko hercogs pats raksta savos memuāros, pieminēdams, ka šim kalpotājam, bijusi mīksta, maiga un sulīga gaļa, garšas ziņā kaut kas vidējs starp vistas un ēzeļa gaļu.
Kādā vecā švabu grāmatā par kara mākslu atrodami norādījumi virsnieku kalpotājiem. Seno laiku kalpotājam vajadzēja būt dievbijīgam, tikumīgam, patiesīgam, pazemīgam, drosmīgam, varonīgam, godīgam, strādīgam. Vārdu sakot, viņam vajadzēja būt paraugcilvēkam. Mūsdienu «pīpes kāts» parasti nav ne dievbijīgs, ne tikumīgs, ne patiesīgs, Viņš melo, krāpj savu kungu un bieži pārvērš tā dzīvi īstā ellē. Viņš ir pielīdējs vergs, kas izdomā visdažādākās blēdības, lai sarūgtinātu savam kungam dzīvi. Jaunajā kalpotāju paaudzē neatradīsies tik pašaizliedzīgi radījumi, kas ļaus saviem kungiem apēst sevi bez sāls, kā to darījis Almaviras hercoga cēlais Fernando. No otras puses, mēs redzam, ka kungi, cīnīdamies ar saviem kalpotājiem uz dzīvību un nāvi, lieto visdažādākos paņēmienus, lai saglabātu savu autoritati. Brīžiem ciņa izvēršas terorā. Gracā 1912. gadā bija ierosināta prāva pret kapteini, kas ar kājas spērienu bija nogalinājis savu kalpotāju. Kapteini attaisnoja, jo tādu joku viņš bija izstrādājis tikai otro reizi. Pēc šādu kungu ieskatiem, kalpotāja dzīvībai nav nekādas vērtības. Kalpotājs ir priekšmets, daudzos gadījumos ķipars, ko var izpļaukāt, vergs, kalps ar neskaitāmiem pienākumiem. Tāpēc nav brīnums, ka šāds stāvoklis prasa no verga attapību un viltību. Viņa stāvokli uz mūsu planētas var salīdzināt vienīgi ar tām ciešanām, ko nācās izturēt seno laiku pikolo, kuriem godīgumu centās ieaudzināt ar pļaukām un spīdzināšanām.
Tomēr ir sastopami gadījumi, kad kalpotājs izvēršas favoritā un kļūst par visas rotas vai bataljona ļauno garu. Visi apakšvirsnieki cenšas viņu piekukuļot. No viņa atkarīgi atvaļinājumi, viņš var «aizlikt vārdu», lai raports izdotos labi. Kara laikā šos favoritus mēdza apbalvot ar lielajām un mazajām sudraba medaļām par drošsirdību un varonību.
Es pazinu vairākus tādus vīrus 91. pulkā. Kāds kalpotājs dabūja lielo sudraba medaļu par to, ka prata brīnišķīgi cept zosis, ko pats zaga. Otrs dabūja mazo sudraba medaļu par to, ka saņēma no mājām bagātīgus pārtikas produktu sūtījumus, ar kuriem viņa kungs vislielākajā badošanās laikā varēja tā pārēsties, ka tikko spēja kustēties.
Ieteikumu, lai kalpotājam piešķir medaļu, kungs iesniedza šādā stilistiskā redakcijā:
«Par to, ka viņš kaujās izrādīja nepārspējamu drošsirdību un varonību un, riskējot ar savu dzīvību, ienaidnieka nepārtraukto uzbrukumu ugunīs ne soli neatkāpās no sava virsnieka.»
īstenībā kalpotājs tikmēr kaut kur aizmugurē izlaupīja vistu kūtis. Karš pārmainīja kalpotāja un virsnieka attiecīibas un pārvērta kalpotāju par radījumu, ko kareivji ienīda visvairāk. Kalpotājs vienmēr saņēma veselu kārbu konservu, kamēr par pieciem kareivjiem izsniedza tikai vienu. Blašķe viņam pastāvīgi bija pilna ar rumu vai konjaku. Viņš cauru dienu sūkāja šokolādi un grauza saldos virsnieku sausiņus, smēķēja sava virsnieka cigaretes, veselām stundām cepa un vārīja un valkāja speciāli pašūtu virskreklu.
Virsnieka kalpotājam bija visdraudzīgākās attiecības ar raitnieku, un viņš dalījās ar to sava galda bagātīgajās atliekās un savās priekšrocībās. Šai triumviratā vēl pieaicināja mantzini, un tad šis trio, būdams tiešā saskarē ar virsnieku, zināja visas operācijās un kara plānus. Tas vads, kura kapralis draudzējās ar virsnieka kalpotāju, arvien bija vislabāk informēts par to, kad «ies vaļā».
Ja kalpotājs teica: «Divos trīsdesmit piecās šļūksim pa diegu,» — tad tieši divos trīsdesmit piecās minūtēs austriešu kareivji sāka atkāpties.
Virsnieka kalpotājs bija intimos draugos ar karalauka virtuvi, ļoti labprāt uzturējās katla tuvumā un izrīkoja pavāru, it kā atrastos restorānā un lūkotos ēdienu kartē.
— Es vēlos ribiņas, — viņš sacīja pavāram, — vakar tu man biji iedevis vērša asti. Ieliec man virā gabaliņu aknu, tu zini, ka liesai es virsū neskatos.
Kalpotājs bija meistars panikas celšanā. Ierakumu bombardēšanas laikā sirds viņam nošļuka papēžos. Tad viņš ar savām un kunga somām pastāvīgi slēpās visdrošākajā blindažā un pabāza galvu zem segas, lai granata viņu neatrastu. Viņa lielākā vēlēšanās bija, lai ievainotu viņa kungu un viņi abi varētu nokļūt drošā aizmugurē.
Paniku viņš mēdza radīt sistemātiski ar visādiem «noslēpumiem».
— Liekas, ka vāc jau kopā telefona vadus, — viņš konfidenciāli pačukstēja kādam vadam un bija ļoti laimīgs, kad varēja paziņot: — Nu jau telefons novākts.
Neviens neatkāpās ar tādu prieku kā viņš. Tad viņš pavisam piemirsa, ka pār galvu auro šrapneļi un granatas, un nenoguris lauzās ar savu bagažu uz štābu, kur atradās vezumnieki. Viņš mīlēja austriešu vezumniekus un ļoti labprāt braukāja tiem līdzi. Ļaunākos gadījumos viņš nepēla arī sanitaros divričus. Kad viņam bija jāiet kājām, tad likās, ka viņš tūliņ izlaidīs garu. Tādās reizēs viņš pameta virsnieka somas ierakumos un stiepa līdzi tikai savas mantas.
Ja gadījās, ka virsnieks izbēga un nekrita gūstā, bet kalpotāju sagūstīja, tad kalpotājs nekad nepiemirsa paņemt līdzi gūstā arī sava kunga somas. Tās pārgāja viņa īpašumā, un viņš glabāja tās kā savu acuraugu. Es pazinu kādu sagūstītu virsnieka kalpotāju, kas nogāja kājām kopā ar citiem gūstekņiem no Dubno līdz pat Darnicai aiz Kijevas. Viņa virsnieks bija izbēdzis, un kalpotājs stiepa ne tikai savas un virsnieka mugursomas, bet arī piecas dažāda lieluma rokassomas, divas segas, saini un paunu, ko viņš nesa uz galvas. Turklāt viņš vēl sūdzējās, ka kazaki viņam nozaguši divas somas.
Nekad neaizmirsīšu šo cilvēku, kas ar tādu bagažu vilkās cauri visai Ukrainai. Viņš bija dzīvs spedicijas vezums, un es vēl šodien nevaru saprast, kā viņš visu šo kravu varēja panest un aizstiept simtiem kilometru un tad aizbraukt ar savām saglabātajām somām līdz pašai Taškentai un nomirt uz tām gūstekņu nometnē ar izsitumu tifu.
Mūsdienās virsnieku kalpotāji izklīduši pa visu republiku un visur stāsta par saviem varoņdarbiem. Katrs no viņiem ir Napoleons:
— Tad es sacīju savam pulkvedim, lai nu telefonē uz štābu, ka var sākt.
Savā vairumā viņi bija reakcionari, un kareivji viņus ienīda. Daži biļa denuncianti, tiem sevišķs prieks bija noskatīties, kad kareivi sasien.
Viņi izvērtās īpašā kastā. Viņu egoismam nebija robežu.
Virsleitnants Lūkass bija tipisks satrunējušās Austrijas mon- archijas kadru virsnieks. Kadetu skola bija izaudzinājusi viņu par chameleonu. Sabiedrībā viņš runāja vāciski, rakstīja vāciski, bet lasīja čechu grāmatas un, kad apmācīja skolā brīvprātīgos, kas visi bija čechi, tad konfidenciāli paziņoja tiem:
— Paliksim čechi, bet tas nevienam nav jāzina. Es arī esmu čechs.
Viņam likās, ka viss čechiskais saistās ar kādu slepenu organizāciju, no kuras labāk jāturas tālāk.
Citādi viņš bija godīgs cilvēks, no priekšniecības nebaidījās un manevros rūpējās par savu rotu, kā pienākas, vienmēr prata to ērti izvietot pa visādiem šķūņiem un bieži vien no savas nelielās algas izmaksāja kareivjiem mucu alus.
Lukašam patika, ka pārgājienos kareivji dzied. Rotai bija
jādzied arī tad, kad ta devas uz apmacībām vai atgriežas mājup. Tad, iedams blakus rotai, viņš vilka līdzi:
Bet, kad pusnakts tuvāk nāk, Auzu maišelis kustēt sāk, Zumtarija bum!
Kareivji viņu mīlēja, jo viņš bija neparasti taisnīgs un viņam nepiemita paradums kādu tiranizēt.
Apakšvirsnieki drebēja viņa priekšā, jo visnegantāko feld- febeli viņš mēneša laikā prata pārvērst par jēru.
Tiesa, uzbrēkt viņš prata, taču nekad rupji nelamājās. Viņš lietoja izmeklētus vārdus un izteicienus.
— Redziet, — viņš mēdza teikt, — man nepavisam negribētos jūs sodīt, puis, bet nekā nevar darīt, jo no disciplīnas atkarīgas kareivja spējas un krietnība, un armija bez disciplīnas ir kā niedre vējā. Ja jums mundieris nav kārtībā, trūkst kādas pogas vai tā nav labi piešūta, tad tas liecina, ka jūs aizmirstat savu pienākumu pret armiju. Varbūt jums nebūs saprotams, kāpēc jūs iesēdina par tādu nieku, ko privātā dzīvē neviens neievēro, proti, par to vien, ka vakardienas pārbaudē jūsu virskreklam trūka vienas pogas. Taču tāda nolaidība pret savu ārieni ir sodāma. Kāpēc? Tas nav galvenais, ka jums trūkst pogas, bet gan tas, ka jums jāpierod pie kārtības. Šodien jūs nepiešujat pogu, tātad sākat izlaisties. Rīt jums liksies grūti izjaukt un iztīrīt šauteni, parīt jūs kaut kur traktierī aizmirsīsiet durkli, un viss beigsies ar to, ka aizmigsiet sardzē, jo ar to nelaimīgo pogu esat sācis palaidņa dzīvi. Tā tas ir, puis, tāpēc es jūs sodu, lai pasargātu no daudz lielāka soda par pārkāpumiem, ko jūs izdarītu nākotnē, lēni, bet neglābjami sākot aizmirst savus pienākumus. Es jūs iesēdinu uz piecām dienām un no sirds vēlos, lai jūs pie maizes un ūdens pārdomātu par to, ka sods nav atriebība, bet audzināšanas līdzeklis ar noteiktu mērķi — labot sodīto kareivi.
Viņam jau sen vajadzēja būt kapteinim, taču viņam nepalīdzēja pat piesardzība nacionalajā jautājumā, jo viņš nemēdza pieglaimoties priekšniecībai un nepazina pielīšanu.
Viņš bija dzimis Cechijas dienvidos starp tumšiem mežiem un ezeriem un saglabājis čechu zemnieka rakstura īpašības.
Taču, ja Lukašs izturējās taisnīgi pret kareivjiem un nekad nesējās tiem klāt, tad pret saviem kalpotājiem viņš izturējās pavisam citādi. Viņš tos ienīda, jo viņam pastāvīgi laimējās dabūt visnekrietnākos un nelietīgākos radījumus. Viņš tos neuzskatīja par kareivjiem, sita tiem pa seju, pļaukāja tos un centās audzināt ar vārdiem un darbiem. Viņš cīnījās ar tiem gadiem ilgi bez jebkādiem panākumiem un beidzot bija spiests nopūsties: «Atkal man pagadījies nelietīgs ragulops!» Kalpotājus viņš uzskatīja par zemākas kārtas radījumiem.
Lukašs ārkārtīgi mīlēja kustoņus. Viņam bija Harca kanārijputniņš, Angoras kaķis un pinčeris. Kalpotāji, ko viņš bieži mainīja, izturējās pret šiem kustoņiem tāpat kā virsleitnants pret viņiem, kad viņi bija izdarījuši kādu nekrietnību. Kanārijputniņu viņi mērdēja badā, Angoras kaķim kāds kalpotājs bija izsitis aci, pinčerim visi spēra ar kāju, un beidzot viens no Sveika priekšgājējiem bija aizvedis nabaga suni uz Pan- kracu pie dīriķa, kur lika kustoni nomaitāt, nežēlodams no savas kabatas desmit kronu. Virsleitnantam kalpotājs paziņoja, ka suns aizbēdzis, kad to izveduši pastaigāties. Otrā dienā melis jau maršēja kopā ar rotu apmācības laukumā.
Kad Šveiks ieradās paziņot Lukašam, ka stājas viņa rīcībā, virsleitnants ieveda viņu istabā un sacīja:
— Jūs ieteica feldkurats Kaca kungs un lūdz, lai jūs nedarītu viņa ieteikumam kaunu. Man bijis jau ducis kalpotāju, bet neviens nav ilgi noturējies. Brīdinu jūs, ka esmu ļoti stingrs un bargi sodu par katru nelietību un meliem. Es prasu, lai jūs vienmēr runātu skaidru patiesību un bez ierunām izpildītu visus manus rīkojumus. Ja es teikšu: «Leciet ugunī!» — tad jums jālec, gribat vai negribat. Uz kurieni jūs skatāties?
Šveiks, kas bija ar interesi vērojis krātiņu ar kanārijputniņu, pievērsa savas godīgās acis virsleitnantam un atbildēja piemīlīgā un labsirdīgā balsī:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tur ir Harca kanāriņš.
Un, tā pārtraucis virsleitnanta runas plūdus, Šveiks militāri saslējās un, acis nemirkšķinādams, skatījās viņam tieši sejā.
Virsleitnants gribēja teikt ko skarbu, bet, ievērojis Šveika nevainīgo sejas izteiksmi, tikai piebilda:
— Feldkurata kungs raksturoja jūs kā reti sastopamu idiotu. Domāju, ka viņš nebūs maldījies.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka feldkurata kungs patiešām nav maldījies. Kad vēl biju aktivajā dienestā, mani atbrīvoja par idiotismu, turklāt vēl par oficiāli atzītu. Toreiz atbrīvoja divus: mani un kapteini fon Kaunica kungu. Tas, ar
atļauju sacīt, obrlajtnanta kungs, ejot pa ielu, urbināja ar kreisās rokas pirkstu kreiso nāsi, ar labās rokas pirkstu labo nāsi un, kad veda mūs uz apmācībām, tad sastādīja visus ceremoniālā marša kārtībā un teica: «Kareivji… ē . . . ievērojiet… ē .. . ka šodien ir trešdiena, jo rit būs ceturtdiena … ē . . .»
Virsleitnants Lukašs paraustīja plecus kā cilvēks, kam trūkst vārdu, lai izsacītu savas domas. Viņš sāka staigāt pa istabu no loga līdz durvīm un atpakaļ, bet Sveiks ar tik nevainīgu seju raudzījās «uz labo» vai «uz kreiso» atkarībā no tā, kur virsleitnants patlaban atradās, ka pēdējais nolaida acis un, vērdamies grīdsegā, ierunājās bez kāda sakara ar Sveika piezīmi par stulbo kapteini:
— Jā, pie manis jābūt kārtībai un tīrībai un melot nedrīkst. Man patīk godīgums. Melus es neciešu un sodīšu par tiem bez žēlastības. Vai jūs sapratāt?
— Padevīgi ziņoju, ka sapratu, obrlajtnanta kungs. Nekas nevar būt ļaunāks par meliem. Kad cilvēks sapinas melos, tad viņš ir pagalam. Kādā ciematā aiz Pelhržimovas dzīvoja skolotājs Mareks, un tas bija ieķēries mežsarga Speras meitā.
Mežsargs lika viņam pateikt, ka iešaušot viņam dibenā sagrieztus sarus ar sāli, ja viņš vēlreiz satikšoties mežā ar šo meiču. Skolotājs atbildēja, ka tās esot tukšas valodas. Reiz mežsargs viņu pieķēra tieši tad, kad viņš bija aizgājis uz satikšanos, un gribēja jau izdarīt solīto operāciju, bet skolotājs atrunājās, ka esot nācis plūkt puķes. Otrreiz viņš atrunājās, ka gribējis ķert nezin kādus kukaiņus, un tā sapinās aizvien jo vairāk. Beidzot, kad bija pavisam piespiests pie sienas, sacīja, ka nācis likt zaķiem cilpas. Tad nu mūsu mežsargs grāba viņu ciet un prom pie žandarmiem, no turienes lieta nonāca tiesā, un skolotājs ar mokām izspruka no cietuma. Ja viņš būtu teicis kailu patiesību, tad būtu saņēmis tikai sarus ar sāli. Es esmu tais ieskatos, ka vienmēr labāk atzīties, neko neslēpt, un, ja esmu ko izdarījis, tad atnāku un pasaku: «Padevīgi ziņoju, ka izdarīju to un to.» Un, ja runā par godīgumu, tad tā patiešām ir jauka lieta, jo ar to cilvēks nokļūst vistālāk. Tas ir tāpat kā soļošanas sacīkstēs. Tiklīdz kāds sāk blēdīties un skriet, tā viņu diskvalificē. Tā klājās manam brālēnam. Godīgu cilvēku visur ciena un godā, viņš ar sevi vienmēr apmierināts un jūtas kā no jauna piedzimis, kad, iedams gulēt, var teikt: «Šodien es atkal biju godīgs.»
Šās runas laikā virsleitnants Lukašs jau labu brīdi sēdēja, atlaidies krēslā, raudzījās uz Sveika zābakiem un domāja: «Mans dievs, cik bieži es pats runāju tādas muļķības, starpība .tikai formā, kādā tās ietērpj.»
Tomēr, negribēdams zaudēt savu autoritati, viņš sacīja, kad Sveiks bija beidzis:
— Pie manis jums jāstaigā nospodrinātos zābakos, jātur tērps kārtībā, pienācīgi jāpiešuj pogas un jāizskatās kā karavīram, nevis kā nezin kādam civilistu sušķim. Taisni pārsteidzoši, ka nevienam no jums nav kareivja stājas. Tikai viens no maniem kalpotājiem bija braša izskata, bet viņš nozaga manu parādes mundieri un pārdeva to ebreju kvartalā.
Virsleitnants apklusa, bet tad atsāka no jauna, uzskaitīdams Sveikam visus viņa pienākumus, turklāt jo sevišķi uzsvērdams, ka viņam jābūt uzticamam un nekur nav jāstāsta, kas mājās notiek.
— Mani šad tad apciemo dāmas, — viņš piemetināja,
dažreiz kāda paliek arī pa nakti, kad man no rīta nav jābūt kazarmās. Tādā gadījumā jums vajadzēs pienest mums kafiju pie gultas, kad es zvanīšu. Vai saprotat?
— Padevīgi ziņoju, ka saprotu, obrlajtnanta kungs; ja es negaidot ierastos pie gultas, dažai dāmai tas varētu būt nepatīkami. Reiz es pats atvedu mājās kādu jaunkundzi, un mana kalpone pienesa mums kafiju pie gultas taisni tādā brīdī, kad mēs tā labi amizējāmies. Kalpone sabijās, nolēja man ar kafiju visu muguru un vēl pateica: «Dievs palīdz!» Es zinu, kas pienākas un pieklājas, ja kaut kur gul dāma.
— Labi, Švcik. Pret dāmām mums vienmēr jāizturas ārkārtīgi taktiski, — virsleitnants sacīja labā omā, jo runa novirzījās uz lietām, kas aizpildīja viņa brīvo laiku starp kazarmu, apmācību laukumu un kārtīm.
Sievietes bija viņa dzīvokļa dvēsele, viņas gādāja par mājību. Sieviešu Lūkasam bija vairāki duči, un daudzas savas viesošanās laikā centās izrotāt viņa dzīvokli ar visādiem nieciņiem.
Kāda kafejnīcas īpašnieka sieva, kas nodzīvoja pie L.ukaša divas nedēļas, kamēr vīra kungs ieradās pakaļ, izšuva Lūkasam skaistu galdautu, izrotāja visu apakšveļu ar monogrāmām un droši vien būtu pabeigusi izšūt sienas paklāju, ja likumīgais laulātais draugs nebūtu izjaucis šo idili.
Kāda cita, kurai pēc trim nedēļām atbrauca pakaļ viņas vecāki, gribēja pārvērst viņa guļamistabu dāmu buduārā un novietoja visur dažādus nieciņus un vāzītes, bet virs gultas pakāra sargeņģeļa attēlu.
Sievietes roka, kas bija manāma visos ēdamistabas un guļamistabas kaktos, bija iespiedusies arī virtuvē, kur atradās visdažādākie trauki un virtuves piederumi, — tos bija dāvājusi iemīlējusies fabrikanta kundze, kas reizē ar savu mīlestību atveda arī kastroļus, pannas, bļodas, putu smeļamās karotes, kā ari ierīces, ar ko sasmalcināt dažādus dārzeņus, saberzt, aknas, samalt gaļu, sagriezt baltmaizi, un daudz ko citu.
Tomēr pēc nedēļas viņa aizbrauca, jo nevarēja samierināties ar to faktu, ka virsleitnantam bez viņas ir vēl ap divdesmit citu mīļāko, kas neapšaubāmi ietekmēja dižciltīgā uniformētā tēviņa spējas.
Virsleitnantam Lūkasam bija plaša korespondence, albums ar mīļāko fotogrāfijām un dažādu relikviju krājums, jo pēdējos gados viņam pamodās tieksme uz fetišismu. Krājumā atradās dažādi dāmu zeķturi, četrējas eleganti izšūtas biksītes, trīs caurspīdīgi, smalki dāmu krekliņi un batista lakatiņi, beidzot pat korsete un vairākas zeķes.
— Šodien man jādežurē, — viņš sacīja Sveikam. — Pārnākšu tikai naktī. Sakārtojiet visu un uzposiet dzīvokli! Pēdējais kalpotājs sava laiskuma dēļ aizbrauca šodien ar kaujas rotu uz fronti.
Pateicis vēl dažus rīkojumus par kanārijputniņu un kaķi, viņš aizgāja, nepiemirsīs vēl durvis apstāties un pieminēt godīgumu un kārtīgumu.
Kamēr virsleitnants bija projām, Šveiks uzposa dzīvokli labi jo labi, tā ka varēja ziņot virsleitnantam, kad tas nakti pārnāca mājās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka viss ir labākā kārtībā, tikai kaķis izdarīja nedarbu un apēda jūsu kanāriņu.
— Kā tā?! — virsleitnants ieaurojās.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas notika tā. Es jau sen zināju, ka kaķi nemīl kanāriņus un allaž dara tiem pāri. Es gribēju viņus abus iepazīstināt un gadījumā, ja tas nezvērs uzdrošinātos ko iesākt, tad sadot viņam tā pa kažoku, lai viņš līdz nāvei neaizmirstu, kā jāizturas pret kanāriņiem, jo es ļoti mīlu dzīvniekus. Mums mājās dzīvo cepurnieks, tas tādā pašā kārtā iedīdīja kaķi, kas sākumā aprija veselus trīs kanāriņus, bet nu vairs neskatās nevienam virsū, kaut vai ka- nāriņš sēž viņam uz galvas. Es arī gribēju to izmēģināt, izņēmu kanāriņu no krātiņa un devu kaķim paostīt, bet tas pērtiķis nokoda putniņam galvu, iekāra vēl paspēju atjēgties. Tādu nekrietnību nudien nebiju gaidījis. Ja ias būtu bijis zvirbulis. obrlajtnanta kungs, tad es vēl nekā neteiktu, bet jauks kanāriņš un vēl Harcas. Un cik kāri tas kaķis to aprija ar visām spalvām, turklāt vēl ņurdēja aiz prieka! Kaķi nav muzikāli izglītoti un necieš, ka kanāriņš dzied, — tie nezvēri no tā nenieka nesaprot. Es to kaķi pamatīgi izlamāju, bet pirksta tam nepiedūra, lai dievs pasarg, un gaidīju, kā jūs izlemsiet, ko darīt ar to kraupaino izdzimteni.
To stāstīdams, Šveiks tik vientiesīgi lūkojās virsleitnantam acīs, ka tas, sākumā jau pienācis pavisam tuvu ar ļaunu nolūku, atkāpās, apsēdās un jautāja:
— Klausieties, Šveik, vai jūs patiešām esat tāds dieva dots raguiops?
— Padevīgi ziņoju, — jā, obrlajtnanta kungs, •— Šveiks svinīgi atbildēja. — Tādas ķezas mani piemeklē jau no bērna kājas. Es arvien gribu vērst visu uz labu, lai viss būtu kārtībā, bet no tā cits nekas neiznāk kā tikai nepatikšanas man un citiem. Es patiešām gribēju abus iepazīstināt, lai tie
saprastos, un nekā nevaru darīt, ja kaķis aprij kanāriņu un no iepazīšanās nekas neiznāk. Pirms kāda laika viesnīcā «Pie Štupartiem» kaķis aprija papagaili, jo tas bija kaķi ķircinājis un atdarinājis ņaudēšanu. Bet sīksta dzīvība gan ir tādam kaķim! Ja jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet, lai es viņu nomaitāju, tad man vajadzēs iecirst viņam kaklu durvīs, citādi nekas neiznāks.
Un Šveiks ar visnevainīgāko seju un mīļu, labsirdīgu smaidu paskaidroja virsleitnantam, kā nomaitā kaķus. Dzīvnieku aizsardzības biedrības locekļus viņa stāsts vien būtu spējis novest līdz trakonamam.
Viņš demonstrēja tādas zināšanas, ka virsleitnants Lukašs, aizmirsis dusmas, vaicāja:
— Vai jūs protat apieties ar dzīvniekiem? Vai mīlat viņus?
— Visvairāk es mīlu suņus, •—• Šveiks sacīja, — jo tas ir ienesīgs veikals tiem, kas prot ar suņiem tirgoties. Man nekas prātīgs neiznāca, jo aizvien esmu bijis pārāk godīgs, kaut ar» pie manis pircēji nāca ar pretenzijām, ka es viņiem veselīgu tīrasiņu suņu vietā esot pārdevis nezin kādus mirlas, it kā visiem suņiem vajadzētu būt tīrasiņu un veselīgiem! Turklāt katrs pircējs gribēja dabūt ciltsgrāmatu, tā ka man vajadzēja likt tās iespiest un kaut kādu sētas šuneli, kas nācis pasaulē kādā Koširžas ķieģeļnīcā, pārvērst par pašu dižciltīgāko un tīrasinīgāko aristokratu, kas nācis no paša Arnima fon Bār- heima suņu audzētavas Bavarijā. Pircēji bija ļoti apmierināti, ka viss tik labi izdevies un viņiem nu ir mājās tīrasiņu kustonis. Āpšu suņa vietā viņiem varēja iesmērēt pat Vršovices špicu, viņi tikai pabrīnījās, kāpēc tādam reti sastopamam sunim, kas nāk no pašas Vācijas, spalva ir pinkaina, bet kājas nav līkas. Tā rīkojas visās lielās suņu audzētavās. Jums tikai vajadzētu redzēt, obrlajtnanta kungs, ko tur dara ar suņu cilts- grāmatām! Tādu suņu, kas varētu par sevi teikt, ka viņi ir tīrasiņu kustoņi, īstenībā gaužām maz. Vai nu viņa māmiņa ielaidusies ar kādu riebekli, vai vecmāmiņa, un gadās arī, ka viņam vairāki tētiņi un viņš no katra kaut ko mantojis. No viena ausis, no otra asti, no trešā degunu, no ceturtā spalvainu purnu, no piektā augumu, un, ja nu tādu tēvu bijis kāds ducis, tad varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā tāds suns izskatās. Es reiz nopirku tādu suni, Balabanu vārdā, viņš savu tēvu vainas dēļ izskatījās tik nejauks, ka visi suņi no viņa bēga. Es viņu nopirku aiz līdzcietības, tik nožēlojams viņš bija. Mājās viņš visu laiku sēdēja kaktā un skuma; es viņu pārdevu par pinčeri. Visvairāk es nopūlējos, lai viņu. nokrāsotu «piparu un sāls» krāsā. Tad viņš ar savu saimnieku aizbrauca uz Moraviju, un vairāk es neesmu viņu redzējis.
Šī lekcija kinoloģijā sāka virsleitnantu interesēt, tāpēc Šveiks varēja netraucēts turpināt:
— Suņi paši nevar nokrāsot sev spalvu, kā to dara dāmas; par to jārūpējas tiem, kas grib viņus pārdot. Ja suns aiz vecuma ir nosirmojis, bet jūs viņu gribat pārdot par gadu vecu kucēnu vai pat kādam iestāstīt, ka šim vectētiņam tikai deviņi mēneši kopš dzimšanas, tad jānopērk melnā anilinkrāsa, jāizšķīdina un jānokrāso suns melns, tad viņš izskatīsies pavisam jauns. Lai viņš atgūtu spēkus, viņam jādod zirga devās arseniks un jānospodrina zobi ar smilšpapīru, ar ko spodrina sarūsējušus nažus. Un, kad viņu ved pārdot, tad jāielej rīklē malks sļivovicas, lai suns mazliet iereibst, tad viņš tūliņ kļūst spirgts, līksms, priecīgi rej un draudzējas ar visiem kā iedzēries pilsētas valdes loceklis. Bet pats galvenais, obrlajtnanta kungs, ka cilvēki jāpierunā, jāpierunā tik ilgi, līdz viņi pavisam apstulbst. Ja kāds grib pirkt žurku suni, bet pie rokas ir tikai medību suns, tad jāprot pircēju tā pierunāt, ka viņš žurku suņa vietā aizved līdz medību suni, bet, ja nejauši mājās ir žurku šunelis un kāds ierodas pirkt niknu vācu dogu, kas apsargātu māju, tad viņš jāsamulsina tā, ka beidzot doga vietā aiznes kabatā punduržurcēnu. Kad es agrāk tirgojos ar dzīvniekiem, pie manis ieradās kāda dāma. Viņai papagailis izbēdzis dārzā, bet tieši tobrīd puikas vasarnīcas priekšā tēlojuši indiāņus, viņi noķēruši papagaili, izplūkuši tam no astes visas spalvas un izrotājušies ar tām kā mūsu policisti. Un šis papagailis saslimis aiz kauna, ka palicis bez astes, un veterinārs nobeidzis viņu pavisam ar sazin kādiem pulveriem. Nu viņa gribot jaunu papagaili, labi audzinātu, nevis tādu rupju tēviņu, kas tikai lamāties vien prot. Ko nu darīt, kad man mājās nav neviena papagaiļa un padomā arī neviena nav? Man bija tikai akls, traki nikns buldogs. Tad nu man, obrlajtnanta kungs, vajadzēja no pulksten četriem pēc pusdienas līdz septiņiem vakarā pierunāt šo dāmu, lai viņa papagaiļa vietā nopērk buldogu. Tas bija trakāk par dažu labu diplomātisku sarežģījumu, un, kad viņa gāja projām, es teicu: «Lai nu puikas pamēģina izraut šim asti!» — bet vairāk šo dāmu neesmu redzējis, jo buldoga dēļ viņai vajadzēja atstāt Prāgu, tāpēc ka suns bija sakodis visus mājas iemītniekus. Varat man ticēt, obrlajtnanta kungs, ka dabūt kārtīgu kustoni ir vairāk nekā grūti.
— Es ļoti mīlu suņus, — virsleitnants sacīja. — Dažs labs 110 maniem biedriem paņēmis suni līdzi uz fronti un raksta man, ka tāda uzticama un padevīga dzīvnieka sabiedrībā arī kara grūtības vieglāk panesamas. Es redzu, ka jūs labi pazīstat visas suņu šķirnes, un ceru, ka jūs prastu kopt suni, ja mums tāds būtu. Kāda šķirne pēc jūsu domām, ir tā labākā, ja runājam par suni kā draugu? Man bija kādreiz pinčeris, bet es nezinu . . .
— Manuprāt, obrlajtnanta kungs, pinčeris ir ļoti mīlīgs suns. Tiesa, kuram katram viņš nepatīk, jo ir sarains un spalva viņam uz purna tik cieta, ka suns izskatās kā nule atbrīvots katordznieks. Pinčeris ir tik neglīts, ka liekas taisni skaists, turklāt gudrs. Šāds tāds stulbs bernardietis ar viņu nemaz nevar mēroties. Viņš ir vēl gudrāks par foksterjeru. Es pazinu kādu . ..
Virsleitnants Lukašs ieskatījās pulkstenī un pārtrauca Sveika runu:
— Ir jau vēls, man jāizguļas. Rīt man dežūra, tad jūs varat ziedot visu dienu, lai sameklētu kādu pinčeri.
Viņš likās gulēt, bet Sveiks atlaidās virtuvē uz divana un sāka pārlasīt avīzes, ko virsleitnants bija atnesis no kazarmām.
— Re nu, — Sveiks noteica, ar interesi lasīdams dienas notikumus, — sultāns piešķīris ķeizaram Vilhelmam kara medaļu, bet man nav pat mazās sudraba medaļas.
Viņš iegrima pārdomās un pēc tam pietrūkās kājās:
— Gandrīz būtu piemirsis . . .
Sveiks iegāja pie virsleitnanta, kas gulēja cietā miegā, un pamodināja viņu:
—■ Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav nekāda rīkojuma par kaķi.
Virsleitnants samiegojies apgriezās uz otriem sāniem un norūca:
— Trīs dienas kazarmu aresta!
Sveiks klusu izgāja no istabas, izvilka no dīvana apakšas nelaimīgo kaķi un pateica tam:
— Tev piespriestas trīs dienas kazarmu aresta, abtreten!
Un Angoras kaķis atkal palīda zem dīvana.
4.
Šveiks patlaban dzīrās doties ārā un meklēt pinčeri, kad pie durvīm piezvanīja jauna dāma un paziņoja, ka vēloties runāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņai blakus bija divas lielas somas, un Šveiks vēl pamanīja lejup kāpjošā ekspreša cepuri.
— Nav mājās, — Šveiks stingri noteica, bet jaunā dāma jau atradās priekšnamā un kategoriski pavēlēja Sveikam:
— Ienesiet somas istabā!
— Bez obrlajtnanta kunga atļaujas nekas nebūs, — Šveiks sacīja. — Obrlajtnanta kungs pavēlēja, lai bez viņa ziņas nekad neko nedaru.
— Jūs esat prātā jucis! — izsaucās jaunā dāma. — Es atbraucu pie virsleitnanta kunga ciemos.
— Par to man nekas nav zināms, — Šveiks atbildēja. — Obrlajtnanta kungs ir kazarmās un pārnāks tikai nakti, bet
man jāiet meklēt pinčeri. Ne par somām, ne par dāmām man nekas nav teikts. Tūliņ slēgšu dzīvokli ciet un lūdzu, esiet tik laipna un ejiet projām! Man nav par jums nekādu rīkojumu, un es nedrīkstu atstāt dzīvoklī svešu, nepazīstamu personu. Mūsu ielā pie konditora Bjelčicka reiz tā atstāja svešu cilvēku, un tas bija uzlauzis drēbju skapi un aizlaidies. Es nedomāju neko ļaunu par jums, — Šveiks turpināja, kad redzēja, ka jaunā dāma rāda gluži izmisušu seju un sāk raudāt, — bet te jūs palikt nevarat, jo man uzticēts viss dzīvoklis un par katru nieku jāatbild. Tāpēc vēlreiz laipni lūdzu veltīgi nepūlēties. Kamēr nebūšu saņēmis obrlajtnanta kunga pavēli, es neielaidīšos pat ar miesīgu brāli. Man ļoti žēl, ka tā jārunā ar jums, bet karadienestā jābūt kārtībai.
Tikmēr jaunā dāma bija mazliet attapusies. Viņa izņēma no somiņas vizitkarti, uzrakstīja ar zīmuli dažas rindiņas, ielika kartīti burvīgi mazā aploksnītē un nomākta sacīja:
— Aiznesiet to virsleitnanta kungam, es tikmēr pagaidīšu te atbildi. Te jums būs piecas kronas ceļam.
— Nekas neiznāks, — Šveiks atbildēja, negaidītās viešņas neatlaidības aizvainots. — Paturiet savas piecas kronas, te tās ir uz krēsla, un, ja gribat, nāciet man līdzi uz kazarmām un pagaidiet tur, kamēr nododu jūsu vēstuli un saņemu atbildi. Te gaidīt jums nekādi nav iespējams.
Viņš ievilka somas priekšnamā un, žvadzinādams slēdzenes kā pils sargs, nostājās uz sliekšņa un zīmīgi noteica:
— Slēdzam ciet. . .
Jaunā dāma satriekta iznāca kāpņu laukumā. Šveiks aizslēdza durvis un gāja pa priekšu. Viešņa tecēja viņam pakaļ kā sunītis un panāca viņu tikai tad, kad viņš iegriezās bodītē pēc cigaretēm.
Nu viņa turējās Sveikam blakus un mēģināja iesākt sarunu:
— Vai jūs tiešām nodosiet vēstuli?
— Ja jau esmu solījis, tad nodošu.
— Bet vai jūs atradīsiet virsleitnanta kungu?
— To es nezinu.
Viņi atkal soļoja blakus klusēdami, bet pēc brītiņa ceļa- biedrene atsāka:
— Tātad jūs domājat, ka neatradīsiet virsleitnanta kungu?
— Tā es nedomāju.
— Kā jums šķiet, kur viņš varētu būt?
— To es nezinu.
Ar to saruna izbeidzās uz ilgāku laiku, lidz jaunā dāma atkal atjaunoja to ar jautājumu:
— Vai neesat nozaudējis vēstuli?
— Līdz šim vēl neesmu.
— Tad jūs to noteikti nodosiet virsleitnanta kungam?
— Jā.
— Bet vai jās viņu atradīsiet?
— Es jau teicu, ka nezinu, — Šveiks atbildēja, — un brīnos, kā cilvēki var būt tik ziņkārīgi un pastāvīgi taujāt vienu un to pašu. Tas ir taisni tāpat, kā kad es apturētu uz ielas katru otro cilvēku un prašņātu, kāds šodien datums.
Tā beidzās visi mēģinājumi saprasties ar Sveiku, un tālāko ceļu līdz kazarmām viņi nosoļoja klusēdami. Kad viņi nonāca pie kazarmām, Šveiks palūdza dāmu pagaidīt, bet pats sāka tērzēt ar vārtos stāvošajiem kareivjiem par karu. Dāmai tas gan nesagādāja nekāda prieka, viņa nervozi staigāja pa ietvi un izskatījās visai nelaimīga, jo Šveiks nebeidza vien klāstīt savas gudrības ar tik muļķīgu seju, kādu toreiz varēja redzēt «Pasaules chronikā» ievietotajā uzņēmumā: «Austrijas troņ- mantinieks sarunājas ar diviem lidotājiem, kas notriekuši krievu lidmašīnu.»
Šveiks nosēdās uz sola pie vārtiem un sāka skaidrot, ka Karpatu frontē mūsu uzbrukums esot izputējis, toties Pržemiš- ļas komandants — ģenerālis Kuzmaneks jau nokļuvis līdz Kijevai, tāpat arī ka Serbijā mums palikuši vienpadsmit atbalsta punkti un serbi ilgi neizturēšot pakaļdzīšanos mūsu kareivjiem.
Tad viņš sāka kritizēt dažādas pazīstamas kaujas un atklāja jaunu Ameriku, paziņodams, ka no visām pusēm ielenktai karaspēka daļai atliek tikai padoties.
Pēc patikas izrunājies, viņš piecēlās un, piegājis pie izmisušās dāmas, piekodināja viņai nekur neiet, bet pats devās augšā uz kanceleju. Tur viņš atrada virsleitnantu Lukašu, kas tieši tobrīd klāstīja kādam leitnantam ierakumu schemu un pārmeta, ka viņš neprotot rasēt un nekā nejēdzot no ģeometrijas.
— Redziet, tā tas jādara. Ja uz horizontālās līnijas jānolaiž perpendikulārā, tad tas jādara tā, lai abas līnijas veidotu taisnu leņķi. Vai saprotat? Tad jūs novietosiet ierakumus pareizi un neiebrauksiet ar tiem pretinieka joslā, bet paliksiet sešsimt metru atstatumā. Tā, kā jūs esat uzzīmējis, mēs ar. savām pozīcijām atdurtos pretinieka līnijā un jūs ar saviem ierakumiem stāvētu perpendikulāri ienaidniekam. Jums taču vajadzīgs platais leņķis. Tas ir tik vienkārši, vai ne?
Bet rezerves leitnants, miera laikā kādas bankas kasieris, stāvēja gluži izmisis pie zīmējumiem un nesaprata nenieka. Viņš atvieglots ievilka elpu, kad pienāca Šveiks:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka. šo vēstuli sūta kāda dāma un gaida atbildi.
To teikdams, viņš familiari un zīmīgi pameta ar acīm.
Tas, ko virsleitnants izlasīja, viņu nemaz tik patīkami neietekmēja:
«Lieber Heinrich! Mein Mann verfolgt mich. Ich muss un- bedingt bei Dir ein paar Tage gastieren. Dein Bursch ist ein grosses Mistvieh. Ich bin unglūcklich. Deine Katv.» [43]
Virsleitnants Lukašs nopūtās, ieveda Sveiku tukšajā kancelejā turpat blakus un sāka staigāt šurpu turpu. Beidzot, apstājies pie Sveika, viņš ierunājās:
— Dāma raksta, ka jūs esot ragulops. Ko jūs viņai darījāt?
— Padevīgi ziņoju, ka neesmu viņai nekā darījis, obrlajtnanta kungs, es uzvedos ļoti pieklājīgi, bet viņa gribēja tūliņ apmesties dzīvoklī. Tā kā nebiju saņēmis no jums nekāda rīkojuma, tad es viņu dzīvoklī nelaidu iekšā. Turklāt viņa atbraukusi ar divām somām kā savās mājās.
Virsleitnants vēlreiz skaļi nopūtās, ko atkārtoja arī Sveiks.
— Ko tas nozīmē? — virsleitnants draudīgi uzbrēca.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir smags gadījums. Pirms diviem gadiem kādu tapsētāju Vojtecha ielā apciemoja kāda jaunkundze, un viņš nevarēja tikt no tās vaļā. Vajadzēja noindēt ar deggāzi ir sevi, ir viņu, un tie vairs nebija nekādi joki. Ar sievietēm ir tīrais negals. Es viņas labi pazīstu.
— Smags gadījums, — virsleitnants atkārtoja Sveika vārdus, un nekad viņš nebija izteicis lielāku patiesību. Mīļais Heinrichs patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Sava vīra vajāta sieva atbrauc viesoties pie viņa taisni tai laikā, kad no Tržebinas jāierodas Miceka kundzei, lai trīs dienas no vietas nodotos tam, ko viņa darīja ik gada ceturksni, kad iebrauca Prāgā iepirkties. Turklāt parīt vajadzēja atnākt kādai jaunkundzei. Tā pēc veselas nedēļas pārdomām bija noteikti apsolījusies ļauties pavesties, jo tik un tā pec mēneša precēšoties ar kādu inženieri.
Virsleitnants sēdēja uz galda, nokāris galvu, taču pagaidām neko nevarēja izgudrot, tāpēc paņēma aploksni, papīru un uzrakstīja uz kancelejas veidlapas:
«Dārgā Katij! Būšu kazarmās līdz pulksten 9 vakarā. Pārnākšu pulksten 10. Lūdzu, jūties pie manis kā mājās! Savam kalpotājam Sveikam es jau devu rīkojumu, lai viņš tev visur paklausa. Tavs Jindržichs.»
— Šo vēstuli nododiet cienītajai kundzei! — virsleitnants sacīja. — Pavēlu jums izturēties pret viņu ar cieņu un taktu un izpildīt visas viņas vēlēšanās kā likumu. Esiet galants un kalpojiet viņai no sirds! Te jums simt kronu, vēlāk par tām norēķināsieties, jo varbūt viņa jūs sūta pēc kaut kā. Pagādājiet viņai pusdienas, vakariņas un tā tālāk. Tad vēl noperciet trīs pudeles vīna un cigaretes «Memfisa»! Tā. Pagaidām tas ir viss. Varat iet. Vēlreiz atgādinu, ka jums jāizpilda katra vēlēšanās, ko nolasāt viņai no acīm.
Jaunā dāma jau bija zaudējusi visas cerības vēlreiz ieraudzīt Sveiku un tāpēc bija ļoti pārsteigta, kad ieraudzīja viņu iznākam no kazarmām un tuvojamies ar vēstuli rokā.
Viņš salutēja, pasniedza vēstuli un ziņoja:
— Saskaņā ar obrlajtnanta kunga pavēli man pret jums, cienītā kundze, jāizturas ar cieņu un taktu, jākalpo jums no sirds un jāizpilda ikkatra jūsu vēlēšanās, ko nolasu jums no acīm. Man uzdots jūs paēdināt un nopirkt jums visu, ko vēlaties. Šim nolūkam man izsniegtas simt kronas, bet par šo naudu man vēl jānopērk trīs pudeles vīna un kārbiņa «Mem- fisas».
Kad dāma izlasīja vēstuli, viņai atgriezās enerģija, kas izpaudās tā, ka viņa lika Sveikam sameklēt ormani un, kad tas bija izdarīts, apsēsties blakus ormanim uz bukas.
Viņi pārbrauca mājās. Dzīvoklī dāma ar lieliskiem panākumiem sāka tēlot namamāti. Somas Sveikam bija jānovieto
guļamistabā, paklāji jāiznes pagalmā un jāizdauza tiem putekļi, bet niecīgs zirnekļa tīkliņš aiz spoguļa iesvēla dāmu svētās dusmās.
Viss likās liecinām, ka viņa nodomājusi palikt šai kaujas pozicijā uz ilgiem laikiem.
Sveikam lija. sviedri. Kad viņš bija izdauzījis paklājus, viņai iekrita prātā, ka jānoņem logu priekškari un jāiztīra. Tad Šveiks saņēma pavēli nomazgāt logus virtuvē un istabās. Vēlāk viņa sāka pārvietot mēbeles, bet darīja to visai nervozi, un, kad Šveiks bija visu pārvilcis no viena kakta otrā, viņai tas vairs nebija pa prātam un viņa stājās atkal pie jaunām kombinācijām.
Viņa apgrieza otrādi visu dzīvokli, bet pamazām viņas enerģija ligzdiņas iekārtošanā sāka izsīkt, un postīšanas darbs beidzās.
Viņa izņēma no kumodes tīru gultas veļu, pati pārvilka spilvenus un pēļus, un varēja redzēt, ka viņa to dara ar mīlestību uz gultu, jo šis priekšmets lika viņas nāsīm jutekliski raustīties.
Tad viņa aizsūtīja Sveiku pēc pusdienām un vīna un pati tikmēr pārģērbās caurspīdīgā naktstērpā, kurā izskatījās neparasti kaira un pievilcīga.
Pusdienās viņa izdzēra pudeli vīna, izsmēķēja daudz papirosu un likās gultā, kamēr Šveiks virtuvē mielojās ar kroņa maizi, mērcēdams to kādā saldā degvīnā.
— Šveik! — atskanēja no guļamistabas. — Šveik!
Šveiks atvēra durvis un ieraudzīja jauno dāmu spilvenos
visai kārdinošā pozā.
— Nāciet tuvāk!
Šveiks pienāca pie gultas, un dāma ar savādu smīnu vēroja viņa plecīgo stāvu un spēcīgos gurnus.
Atsviezdama smalko audumu, kas aizsedza un slēpa visu, viņa stingri noteica:
— Novelciet zābakus un bikses! Parādiet. ..
Un tā nu krietnais kareivis Šveiks varēja ziņot virsleitnantam, kad tas atgriezās mājās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka izpildīju jebkuru cienītās kundzes vēlēšanos un kalpoju viņai no sirds, kā jūs tikāt pavēlējis.
— Paldies, Šveik, — virsleitnants atsaucās. — Vai viņai bija daudz vēlēšanos?
— Apmēram sešas, — Šveiks atbildēja. — Nu viņa guļ pēc tā brauciena kā nosista. Es izpildīju visu, ko nolasīju viņai no acīm.
5.
Kamēr austriešu karaspēka masas, atspiestas mežos pie Du- najecas un Rabas, stāvēja granatu krusā, kamēr Karpatos lielā kalibra lielgabali saplosīja un apbēra ar zemi veselas austriešu rotas un visu kaujas lauku apvāršņi liesmoja degošo ciemu un pilsētu ugunīs, virsleitnants Lukašs un Šveiks pārdzīvoja ne visai patīkamo idili ar dāmu, kas bija aizbēgusi no vīra un tēloja viņu dzīvoklī namamāti.
Reiz, kad viņa bija izgājusi pastaigāties, virsleitnants Lukašs noturēja kara padomes sēdi, apspriezdamies ar Šveiku, kā tikt no viešņas vaļā.
— Vislabāk būtu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — ja viņas vīrs uzzinātu, kur viņa atrodas, un atbrauktu viņai pakaļ. Jūs pats sacījāt, ka vīrs viņu meklējot, tā esot bijis tai vēstulē, ko jums aiznesu. Jānosūta telegrama, kur viņa atrodas, lai vīrs viņu pievāc. Pērngad šāds gadījums bija kādā vasarnīcā Všenorā. Toreiz gan šo telegramu bija sūtījis pats sievišķis, un vīrs atbraucis izpļaukāja ir sievu, ir mīļāko. Viņi abi bija civilisti, virsniekam neviens vīrs neiedrīkstēsies ķerties klāt. Galu galā jūs nemaz neesat vainīgs, jo nevienu neesat aicinājis, un, ja viņa ir aizbēgusi, tad darījusi to pati uz savu galvu. Jūs redzēsiet, ka telegrama nāks par labu. Un sliktākā gadījumā pāris pļauku …
— Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es viņu pazīstu, viņš tirgojas ar apiņiem vairumā. Man ar viņu noteikti jāaprunājas. Es nosūtīšu telegramu.
Nosūtītā telegrama bija visai lakoniska un lietišķa:
«Jūsu sievas pašreizējā atrašanās vieta ir . ..» Sekoja Lūkasa dzīvokļa adrese.
Un kādā jaukā dienā Katijas kundze bija nepatīkami pārsteigta, kad pa durvīm ievēlās apiņu lieltirgotājs. Viņš izturējās kā ļoti korekts un gādīgs vīrs, kad Katijas kundze iepazīstināja abus:
— Mans vīrs — virsleitnants Lukaša kungs.
Nekas cits viņai tobrīd neienāca prātā.
— Lūdzu, piesēdiet, Vendlera kungs, — virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņu, izvilkdams no kabatas portsigaru, — vai nevēlaties?
Inteliģentais apiņu lieltirgotājs pieklājīgi paņēma cigareti un, laizdams gaisā dūmus, apdomīgi apvaicājās:
— Vai drīz dosieties uz fronti, virsleitnanta kungs?
— Esmu jau lūdzis pārcelt mani uz 91. pulku Budejovicē. Tikko beigsies darbs brīvprātīgo skolā, tā došos uz turieni. Mums vajag ļoti daudz virsnieku, bet pašlaik vērojama parādība, ka jauni cilvēki, kam brīvprātīgo tiesības, nepieteicas uz šīm vietām. Viņi labāk paliks vienkārši kājnieki, bet necentīsies izvirzīties par kadetiem.
— Karš stipri kaitē apiņu tirdzniecībai, bet es domāju, ka tas ilgi nevar vilkties, — apiņu lieltirgotājs piebilda, pārmaiņus skatīdamies uz savu sievu un virsleitnantu.
— Mūsu stāvoklis ir ļoti labvēlīgs, — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Tagad neviens vairs nešaubās, ka karš beigsies ar centrālo valstu uzvaru. Francijas, Anglijas un Krievijas spēki ir pārāk vāji pret Austrijas, Vācijas un Turcijas cietoksni. Tiesa, dažās frontēs mēs esam cietuši vienu otru nenozīmīgu neveiksmi, bet, līdzko pārrausim krievu fronti starp Karpatu kalnu grēdu un Vidējo Dunajecu, vairs nebūs šaubu, ka karam būs beigas. Tapat ari frančiem draud briesmas pazaudēt tuvākajā laikā visu Austrumfranciju, un vācu armija drīz vien iemaršēs Parizē. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jāņem vēl vērā, ka Serbi jā musu manevri attīstās visai sekmīgi. Mūsu armijas atkāpšanos, kas faktiski ir tikai karaspēka pārgrupēšanās, daudzi mēdz iztulkot pavisam citādi, nekā to prasa kara laikā nepieciešamā aukstasinība. Visdrīzākajā laikā mēs redzēsim, ka mūsu stingri aprēķinātie manevri dienvidu kaujas laukā nesīs savus augļus. Lūdzu, paskatieties . . .
Virsleitnants Lukašs maigi saņēma Vendlera kungu pie pleca, pieveda pie kartes, kas karājās pie sienas, un, rādīdams atsevišķus punktus, skaidroja:
— Austrumu Beskidi mums ir pats drošākais atbalsta punkts. Tāpat Karpatu sektoros, kā redzat, mums arī drošas pozicijas. Spēcīgs trieciens pa šo līniju, un mēs neapstāsimies līdz pašai Maskavai. Karš beigsies ātrāk, nekā mēs domājam.
— Bet kā ar Turciju? — ievaicājās apiņu lieltirgotājs, reizē ar to apsvērdams, kā labāk novadīt sarunu uz to jautājumu, kura dēļ bija atbraucis.
— Turki turas labi, — virsleitnants atbildēja, atkal aizvezdams viņu atpakaļ pie galda. — Turku parlamenta priekšsēdētājs Hali bejs un Ali bejs bija ieradušies Vīnē. Par Turcijas Dardaneļu armijas virspavēlnieku iecelts feldmaršals Limans fon Zanders. Golcs-pašā ieradies no Konstantinopoles Berlinē, un mūsu ķeizars apbalvojis Enveru-pašā, viceadmirāli Use- domu-pašā un ģenerāli Dževadu-pašā. Samērā daudz apbalvojumu tik īsā laikā.
Brīdi abi sēdēja viens otram pretī pie galda un klusēja, līdz virsleitnants ieskatīja par savu pienākumu pārtraukt nepatīkamo klusumu:
— Kad jūs atbraucāt, Vendlera kungs?
— Šorīt.
— Ļoti patīkami, ka jūs sastapāt mani mājās, jo pēcpusdienās vienmēr eju uz kazarmām, kur man nakts dežūras. Tā kā dzīvoklis īstenībā visu dienu stāv tukšs, tad varēju piedāvāt cienītajai kundzei savu viesmīlību. Kamēr viņa uzturas Prāgā, neviens viņu nav šeit apgrūtinājis. Vecas pazīšanās dēļ.. .
Apiņu lieltirgotājs iekāsējās:
— Katija patiešām ir dīvaina sieviete, virsleitnanta kungs. Pieņemiet manu vissirsnīgāko pateicību par visu, ko esat viņas labā darījis. Ne aiz šā, ne aiz tā viņai iešaujas prātā braukt uz Prāgu ārstēt nervus. Es esmu ceļojumā, atbraucu mājās, — māja tukša. Katija prom.
Liekuļotā sirsnībā viņš padraudēja sievai ar pirkstu un jautāja, greizi smaidīdams:
— Tu laikam domāji, ka tev arī tiesības pamest māju, ja es esmu izbraucis? Tev gan nemaz prātā neienāca . . .
Virsleitnants Lukašs, manīdams, ka saruna novirzās neceļos, atkal pieveda inteliģento lieltirgotāju pie kartes un, rādīdams pasvītrotās vietas, sacīja:
— Es aizmirsu pievērst jūsu uzmanību kādam sevišķi interesantam apstāklim. Paskatieties uz šo lielo, pret dienvidrietumiem vērsto loku, kur kalnu grupa izveido dabiskus nocietinājumus! Tur šobrīd uzbrūk sabiedrotie. Pārraujot dzelzceļu, kas saista nocietinājumu ar ienaidnieka galveno aizsardzības līniju, tiks pārtraukta satiksme starp ienaidnieka labējo flangu un ziemeļu armiju pie Vislas. Vai tagad jums tas skaidrs?
Apiņu lieltirgotājs atbildēja, ka nu viņam viss esot skaidrs, un, aiz sava taktiskuma baidīdamies, ka var tikt pārprasts, paskaidroja, apsēzdamies vecajā vietā:
— Kara dēļ mūsu apiņi zaudējuši noņēmējus ārzemēs. Francija, Anglija, Krievija un Balkani tos vairs nepieprasa. Vēl mēs sūtām apiņus uz Itāliju, bet es baidos, ka tikai Itālijā arī neiejaucas karā. Nu, kad mēs uzvarēsim, tad diktēsim visiem preču cenas.
— Itālijā ieturēs stingru neitralitāti, — virsleitnants viņu mierināja, — tas ir pavisam .. .
— Kāpēc tad Itālijā neatzīst, ka saistījusies trejsavienībā ar Austroungāriju un Vāciju? — pēkšņi uztraucās apiņu lieltirgotājs, kam vienā mirklī sakāpa galvā visas likstas: apiņi, sieva un karš. — Es biju domājis, ka Itālijā bruks virsū Francijai un Serbijai, tad karam sen būtu beigas. Noliktavās man pūst apiņi, vietējie darījumi ir niecīgi, eksports līdzinās nullei, bet ltalija ietur neitralitāti. Kāpēc tad viņa 1912. gadā atjaunoja ar mums trejsavienību? Kur ir Italijas ārlietu ministrs marķizs di San Džuliano? Ko tas kungs dara? Guļ, vai? Un vai jūs zināt, kāds bija man gada apgrozījums pirms kara un kāds ir tagad?
— Nedomājiet, ka es nesekoju notikumiem, — viņš turpināja, nikni raudzīdamies virsleitnantā, kas laida gaisā dūmu gredzenus. Katijas kundze ar interesi vēroja, kā tie dzenas cits citam pakaļ un beidzot saplūst kopā. — Kāpēc vācieši atkāpās atpakaļ uz savām robežām, kad bija jau gandrīz pie Parizes? Kāpēc starp Māsu un Mozeli atkal notiek niknas artilērijas kaujas? Vai jūs zināt, ka Kombrvevrā pie Maršas nodegušas trīs alus darītavas, kurām mēs ik gadus sūtījām vairāk nekā piecsimt maisu apiņu? Vogezos nodegusi Hartmansveileras alus darītava, Nīderspachā pie Mīlhauzenas milzīgā alus darītava nolīdzināta ar zemi. Tas manai firmai nozīmē zaudēt gadā 1200 maisu apiņu. Sešas reizes vācieši kāvās ar beļģiem par Klosterhekas alus darītavu, un es zaudēju 350 maisu apiņu gadā!
Uztraukumā viņš nevarēja tālāk paruna t, pieceļas, piegaja pie sievas un teica:
— Katij, tu tūliņ brauksi man līdzi uz mājām. Ģērbies!
— Visi šie notikumi mani stipri uzbudina, — viņš pēc brīža piemetināja kā atvainodamies. — Agrāk es biju pavisam aukstasinīgs.
Kad sieva izgāja ģērbties, viņš klusu sacīja virsleitnantam:
— To viņa nedara pirmo reizi. Pērn viņa aizbrauca līdzi kādam palīgskolotājam, un es viņus panācu tikai Zagrebā. Tai pašā reizē es ar Zagrebas pilsētas alus darītavu noslēdzu līgumu par 600 maisiem apiņu. Jā, dienvidi vispār bi ja īsta zelta bedre. Mūsu apiņi gāja līdz pat Konstantinopolei. Tagad mēs esam jau pa pusei iznīcināti. Un, ja valdība ari pie mums ierobežos alus ražošanu, tad tas būs mums pēdējais trieciens.
Un, aizsmēķēdams piedāvāto cigareti, viņš satriekts teica:
— Viena pati Varšava pirka no mums 2370 maisu apiņu gadā. Vislielākā alus darītava tur ir augustiniešiem. Tās pārstāvis mēdza mani katru gadu apciemot. Taisni trakam jākļūst! Labi vēl, ka man nav bērnu.
Šis loģiskais secinājums no Varšavas augustiniešu. alus darītavas pārstāvja gadskārtējā apciemojuma izvilināja virsleitnantam smaidu, ko apiņu lieltirgotājs pamanīja un tāpēc turpināja savus paskaidrojumus:
— Ungarijas alus darītavas Šopronā un Lielajā Kanižā pirka no manas firmas 'caurmērā tūkstoš maisu apiņu gadā savam eksporta]um, kuru sūtīja pat uz Aleksandri]u. Tagad blokādes dēļ tās atsakās no pasūtījumiem. Es tām piedāvāju apiņus par trīsdesmit procentiem lētāk, bet ir tad tās nepasūta neviena maisa. Sastrēgums, sabrukums, posts un turklāt vēl visādas ģimenes nepatikšanas.
Apiņu lieltirgotājs apklusa. Klusumu pārtrauca Katijas kundze, kas bija saģērbusies prombraukšanai.
— Ko darīsim ar manām somām?
— Es tām vēlāk atbraukšu pakaļ, Katij, — virs mierīgi atbildēja, priecādamies, ka viss beidzies bez trača un nepatīkamām scēnām. — Ja tu vēl gribi iepirkties, tad pēdējais laiks doties ceļā. Vilciens atiet divos divdesmit.
Abi laulātie draugi sirsnīgi atvadījās no virsleitnanta, un apiņu lieltirgotājs, priecīgs par to, ka viss labi beidzies, priekšnamā sacīja virsleitnantam:
— Ja jūs karā ievainotu, no kā lai dievs pasargā, tad brauciet pie mums atpūsties! Mēs jūs kopsim, cik vien labi pratīsim.
Kad virsleitnants atgriezās guļamistabā, kur Katijas kundze bija ģērbusies, viņš atrada uz mazgājamā galda 400 kronu un vēstulīti:
«Virsleitnanta kungs! Jūs nepratāt mani pasargāt no mana vīra, no šā pērtiķa, šā pirmšķirīgā idiota. Jūs pieļāvāt, ka viņš aizstiepj mani līdzi kā kādu priekšmetu, ko aizmirsis jūsu dzīvoklī. Turklāt jūs iedrošinājāties izsacīties, ka esot piedāvājis man savu viesmīlību. Ceru, ka nebūšu sagādājusi jums lielākus izdevumus par šeit pievienotajām 400 kronām, kurās lūdzu jūs dalīties ar savu kalpotāju.»
Virsleitnants Lukašs mirkli palika stāvam ar vēstulīti rokās un tad lēni saplēsa to gabaliņos. Viņš smaidīdams paskatījās uz atstāto naudu un, ieraudzījis, ka Katija, sukādama matus spoguļa priekšā, uztraukumā piemirsusi savu ķemmi, pievienoja šo priekšmetu savam piemiņas lietiņu krājumam.
Šveiks pārnāca pēc pusdienas. Viņš bija staigājis apkārt, meklēdams virsleitnantam suni.
— Šveik, jums ir laime, — virsleitnants sacīja. — Dāma, kas šeit uzturējās, nupat aizbrauca. Vīrs viņu aizveda. Un par visiem pakalpojumiem, ko esat viņai izdarījis, viņa jums atstājusi uz mazgājamā galdiņa 400 kronu. Par to jums viņai resp. viņas vīra kungam sirsnīgi jāpateicas, jo īstenībā tā ir vīra nauda, ko viņa paņēmusi ceļā līdzi. Es jums nodiktēšu vēstuli.
Un viņš diktēja:
— «Godātais kungs! Atļaujiet izsacīt vissirsnīgāko pateicību par 400 kronām, ko man iedāvājusi jūsu sievas kundze par maniem pakalpojumiem tai laikā, kamēr viņa uzturējās
Prāgā. Visu, ko esmu darījis viņas labā, es darīju ar prieku, tāpēc nevaru pieņemt šo sumu un nosūtu to .. .»
— Rakstiet taču tālāk, Šveik! Ko jūs tā grozāties? Kur es apstājos?
— «Un nosūtu to…» — Sveiks nočukstēja trīcošā, traģiskā balsī.
— Labi! «Un nosūtu to atpakaļ reizē ar saviem visdziļākās cieņas apliecinājumiem. Padevīgi sveicinu un skūpstu roku jūsu kundzei. Jozefs Sveiks, virsleitnanta Lūkasa kalpotājs.» Vai uzrakstīts?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka vēl trūkst datuma.
— «1914. gada 20. decembrī.» Tagad uzrakstiet uz aploksnes adresi, ņemiet šīs 400 kronas, aiznesiet, uz pastu un nosūtiet uz šo pašu adresi!
Un virsleitnants Lukašs sāka jautri svilpot āriju no operetes «Šķirtā sieva».
— Pag, Šveik! — viņš uzsauca, kad Sveiks jau gribēja iet uz pastu. — Kas ir ar suni, ko gājāt meklēt?
— Viens man jau padomā, obrlajtnanta kungs, varen skaists lopiņš, tikai pagrūti dabūjams. Nu, varbūt tomēr rit viņu atvedīšu. Viņš kož.
6.
Pēdējos vārdus virsleitnants Lukašs vairs nedzirdēja, un tomēr tie bija tik svarīgi.
— Tas lops kož kā traks, — Šveiks gribēja vēlreiz atkārtot, bet beidzot nolēma: «Kāda tur virsleitnantam daļa? Viņš grib suni, un to viņš dabūs!»
Protams, ir jau viegli pateikt: «Atvediet man suni!» Katrs suņa īpašnieks vērīgi uzmana savu suni, kaut tas arī nav tīrasiņu. Pat to krančeli, kas cita nekā nedara, tikai siida savai vecajai saimniecei kājas, viņa īpašniece mīl no sirds un neļaus tam pāri darīt.
Suns, it īpaši tīrasiņu, instinktīvi jūt, ka reiz kādā jaukā dienā viņu nozags. Suns dzīvo vienās bailēs, ka viņu nozags, ka viņam jātiek nozagtam. Pastaigas laikā suns sākumā priecīgs un pārdrošs pamet savu saimnieku, rotaļājas ar citiem suņiem, rāpjas tiem virsū, neatzīdams nekādu morāli, un tie
savukārt viņam, osta bruģa akmeņus, ceļ kāju uz augšu pie katra staba un pat pie tirgotājas kartupeļu groza, vārdu sakot, bauda dzīvi pilniem malkiem. Pasaule viņam liekas tik skaista kā jauneklim, kas nule kā laimīgi izturējis gala pārbaudījumu.
Pēkšņi visa suņa jautrība vējā: viņš jūt, ka pazudis. Viņu pārņem izmisums. Viņš bailēs šaudās pa ielu, ošņā gaisu, smilkst, tad, galīgi zaudējis dūšu, ierauj asti kājstarpi, pieglauž ausis un jož projām, kur acis rāda.
Ja viņš varētu runāt, tad kliegtu:
—• Jēzus Marija, mani nozags!
Vai esat kādreiz bijis suņu tirgū un redzējis tur tādus baiļu pārņemtus suņus? Tie visi ir nozagti. Lielpilsēta izaudzinājusi īpašu zagļu pasugu, kuri pārtiek vienīgi no suņu zādzībām. Ir mazi salona sunīši — pundurterjeri cimda lielumā, tiem pietiek telpas mēteļa kabatā vai dāmu uzrocī, kur viņus parasti ievieto. Pat no turienes zagļi izčiepj šo nabadziņu! Nikno plankumaino vācu dogu, kas enerģiski apsarga ārpilsētas savrupmāju, mēdz nozagt naktī. Policijas suni nozog detektivam degungalā. Saimnieks ved suni saitē, saiti pārgriež, zaglis ar suni jau gabalā, bet saimnieks pārsteigts noraugās uz saites galu. Puse no visiem suņiem, kas sastopami uz ielas, vairākkārt mainījuši īpašniekus, un bieži gadās, ka cilvēks nopērk suni, kas viņam nozagts kā kucēns, kad bijis izvests pastaigāties.
Vislielākās briesmas tapt nozagtam draud sunim tad, kad viņu izved uz ielas izdarīt mazās un lielās vajadzības. Sevišķi pēdējā gadījumā pazūd daudz suņu, tāpēc šādos momentos ikviens suns uzmanīgi raugās apkārt.
Ir vairākas suņu zagšanas metodes. Suni var nozagt tieši, kā to mēdz darīt kabatas zagļi, vai viltīgi pievilinot nelaimīgo radījumu. Suns ir uzticams dzīvnieks . . . diemžēl, tikai chres- tomatijās un dabaszinātņu grāmatās. Dodiet pašam uzticīgākajam sunim paostīt ceptu zirga gaļas desu, un viņš ir pazudis. Aizmirsis saimnieku, kam gājis blakus, viņš metas atpakaļ un skrien pakaļ kārdinātājam. Viņam tek slienas, gaidāmās baudas priekšnojautā viņš kūļā asti un rausta nāsis kā nevaldāms ērzelis, kad to ved pie ķēves.
Malostranā pie Pils kāpnēm atrodas maza dzertuve. Kādu dienu tur dibenā puskrēslā sēdēja divi vīri: kareivis un civilais. Sabāzuši galvas kopā, abi noslēpumaini sačukstējās. Viņi izskatījās kā sazvērnieki Venecijas republikas laikos.
— Katru dienu pulksten astoņos, — civilais čukstēja kareivim, — kalpone ved viņu staigāt uz skvēru Havličeka laukuma. stūri. Bet tas nešpetnis kož kā traks. Paglaudīt nav ko domāt.
Un, pieliecies vēl tuvāk, viņš čukstēja kareivim ausi:
— Pat desu viņš nerij.
— Bet ceptu? — kareivis jautāja.
— Arī ceptu ne.
Abi nospļāvās.
— Ko tad tas pagāns rij?
— Tad dievs to zina! Dažs suns jau ir tik izlutināts un izlepis kā tāds arehibiskaps.
Kareivis un civilais saskandināja, un civilais stāstīja tālāk:
— Reiz kāds melns špics, ko man vajadzēja dabūt Klamov- kas suņu audzētavai, arī neparko negribēja ēst desu. Trīs dienas es staigāju viņam pakaļ, kamēr beidzot neizturēju un jautāju saimniecei, kas veda viņu staigāt, ko īsti šis špics ēd, ka tik skaists izskatās. Šai tas varen glaimoja, un viņa pateica, ka špics visvairāk cienot karbonadi. Tad es viņam nopirku šniceli, — domāju, ka tā viņam vēl vairāk ies pie sirds, bet lika pagaidīt! Tas sātana gabals pat uz to pusi nepaskatījās, jo, redzi, tā bija teļa gaļa un viņš, izrādās, atzina vienīgi cūkas gaļu. Nekas nelīdzēja, vajadzēja nopirkt viņam karbonadi. Iedevu viņam to paostīt un pats rikšiem projām. Suns pakaļ. Saimniece kliedz: «Puntik, Puntik!» — bet mīļais Puntiks neceļ ne ausi. Viņš skrēja man pakaļ līdz stūrim, tur es viņam apliku saiti ap kaklu, un otrā dienā suns jau bija Klamovkas suņu audzētavā. Pakaklē viņam bija pāris baltu plankumiņu, tos es nokrāsoju melnus, tā ka viņu neviens vairs nepazina … Bet visi pārējie suņi — un tādu bijis krietni daudz — vienmēr skrējuši pakaļ zirga desai. Vislabāk būtu, Šveik, ja tu apvaicātos kalponei, kas šim sunim vislabāk garšo. Tu esi kareivis, stāvs tev labs, tev viņa to drīzāk pateiks. Es jau reiz viņai to vaicāju, bet viņa paskatījās uz mani tā, it kā gribētu iedurt man ar iesmu, un noprasīja: «Kas jums par dalu?» Diezin cik glīta viņa nav, tāda veca grabaža vien ir, bet ar kareivi viņa runās.
— Bet vai tas ir tīrasiņu pinčeris? Mans obrlajtnants ne par ko citu negrib ne dzirdēt.
— Pirmšķirīgs pinčeris, kad tev saka! Varen glīts un tīrasiņu,
tik tiešām, kā tu esi Šveiks un es Blachniks. Man Likai jādabū zināt, ko viņš ēd, tad es viņam to iedošu un atvedīšu pie tevis.
Abi draugi atkal saskandināja. Kad Šveiks pirms kara tirgojās ar suņiem, Blachniks viņam tos piegādāja. Tas bija vīrs ar lielu pieredzi. Runāja, ka viņš uzpērkot no dīriķiem veselības ziņā šaubīgus suņus un pārdodot tālāk. Viņš pats bija sirdzis ar trakumsērgu un jutās Vīnes Pastera institūtā kā mājās. Nu viņš uzskatīja par savu pienākumu nesavtīgi pakalpot kareivim Sveikam. Viņš pazina visus suņus Prāgā un apkaimē un runāja dzertuvē klusu tāpēc, ka pirms pusgada bija nočiepis dzertuves īpašniekam mazu kucēnu, āpšu sunīti, kam bija devis zīst pienu no pudelītes, tā ka muļķa kucēns bija noturējis viņu par savu māti un pat nebija iepīkstējies zem mēteļa.
Blachniks aiz principa zaga tikai tīrasiņu suņus un varētu būt tiesā par ekspertu. Viņš piegādāja suņus gan privātpersonām, gan suņu audzētavām, kā nu kuro reizi pagadījās. Kad viņš gāja pa ielu, uz viņu bieži rūca tie suņi, ko viņš kādreiz bija nozadzis, un, kad viņš apstājās pie skatloga, dažs labs atriebīgs suns viņam aiz muguras pacēla kāju un apslapināja viņam bikses.
Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta krietnais kareivis Šveiks bija redzams Havličeka. laukuma stūrī, kur viņš pastaigājās šurpu turpu. Viņš gaidīja kalponi ar pinčeri. Beidzot gaidītie ieradās. Sveikam paskrēja garām bārdains, pluskains suns ar asu spalvu un gudrām, melnām acīm. Viņš bija jautrs kā visi suņi, kad tie nokārtojuši savas vajadzības, un trenkāja zvirbuļus, kas mielojās uz ielas zirgu mēslos.
Tad Sveikam pagāja garām tā, kuras uzraudzībā suns bija nodots. Tā bija gados vecāka jaunava ar klīrīgi vainagā savītām bizēm. Viņa šad tad uzsvilpa sunim un vicināja rokā saitīti un elegantu suņu pātagu.
Šveiks uzrunāja viņu:
— Atvainojiet, jaunkundz, kā no šejienes var tikt uz Zižkovu?
Kalpone apstājās un pavērās Sveikā, vai jautājums ņemams nopietni, bet Sveika labsirdīgā seja liecināja, ka kareivim patiešām jānokļūst žižkovā. Viņas seja atmaiga, un viņa labprāt pastāstīja, kā tur var nokļCit.
— Mani tikai nesen pārcēla uz Prāgu, — Šveiks paskaidroja, — es neesmu šejienietis, es esmu no laukiem. Jūs laikam arī neesat no Pragas?
— Es esmu no Vodņaniem.
— Tad mēs esam gandrīz vai kaimiņi; es esmu no Pro- tivinas.
Dienvidčechijas ģeogrāfijā, ko Šveiks bija apguvis manevru laikā, uzdvesa jaunavai dzimtās puses siltumu.
— Tad jūs droši vien pazīstat miesnieku Pejcharu Proti- vinas tirgus laukumā?
— Kā nu nepazīšu, tas ir mans brālēns. Viņu pie mums visi ciena. Kārtīgs cilvēks, pakalpīgs, veikalā vienmēr laba gaļa, un ar svaru neblēdījas.
— Vai jūs neesat kāds no Jarešiem? — kalpone jautāja, kurai nepazīstamais kareivis modināja simpātijās.
— Kā tad!
— No kuriem Jarešiem, no tiem, kas dzīvo Krčā pie Proti- vinas, vai no tiem, kas Ražicēs?
— No tiem, kas Ražicēs.
— Vai vecais Jarešs vēl vienmēr izvadā alu?
— Kā tad, ka izvadā.
— Viņam jau vajag būt krietni pāri par sešdesmit.
— Šopavasar viņam palika sešdesmit astoņi, — Šveiks mierīgi atbildēja. — Viņš nesen iegādājās suni, un 11u viņam jautrāka braukšana. Suns sēž uz vezuma. Taisni tāds pats suns kā tas, kas tur dzenā zvirbuļus. Jauks sunītis, ļoti glīts.
— Tas ir mūsu, — jaunā paziņa paskaidroja. — Es kalpoju pie pulkveža kunga. Vai jūs pazīstat mūsu pulkveža kungu?
— Pazīstu, ļoti inteliģents kungs, —Šveiks atbildēja. —Pie mums Budejovicē arī bija pulkvedis .. .
— Mūsu pulkvedis ir ļoti bargs. Kad toreiz sāka runāt, ka Serbijā mūsējos samizojuši, tad viņš pārnāca mājās taisni traks aiz dusmām, izsvaidīja virtuvē visus traukus un gribēja man uzteikt.
— Ak tad tas ir jūsu sunītis, — Šveiks viņu pārtrauca,
žēl gan, ka mans obrlajtnants suņus necieš. Es viņus ļoti
mīlu.
Viņš apklusa un tad pēkšņi ieteicās:
— Katrs suns vis neēd visu, ko viņam. dod.
— Mūsu Fokss ir ļoti izvēlīgs. Kādu laiku nemaz negribēja ēst gaļu, bet nu ēd atkal.
— Un kas viņam vislabāk garšo?
— Aknas, vārītas aknas.
— Teļa vai cūkas?
— Tas viņam vienalga, — pasmīnēja Šveika «kaimiņiene», uzskatīdama šo jautājumu par neveiklu joku.
Viņi vēl pastaigājās kādu brīdi, tad viņiem piebiedrojās pinčeris, ko kalpone piesēja saitē. Viņš izturējās pret Sveiku ļoti farniliari, mēģināja pārplēst viņam bikses caur uzpurni, lēca virsū, bet pēkšņi, it kā nojautis Šveika nolūkus, pārstāja lēkāt un gāja tālāk bēdīgs un nolaidies, šķielēdams uz Sveiku, it kā gribētu jautāt: «Tātad arī man tas neies secen?»
Vecā jaunava pastāstīja Sveikam, ka nākot ar suni pastaigāties ari pulksten sešos pievakarē, ka neticot nevienam vīrietim Prāgā, jo reiz izsllidinājusies avīzēs precību nolūkā un kāds atslēdznieks izkrāpis viņai nezin kādam izgudrojumam 800 kronu un tad pazudis. Uz laukiem cilvēki esot daudz godīgāki. Ja viņa kādreiz precēšoties, tad tikai ar laucinieku, bet vienīgi pēc kara, jo kara laika laulības esot tīrā aplamība, tāpēc ka tāda sieva parasti kļūstot atraitne.
Šveiks viņai deva lielas cerības, ka ieradīšoties pulksten sešos, un aizsteidzās paziņot savam draugam Blacbnikam, ka suns ēd visādas aknas.
— Es viņu pamielošu ar liellopu aknām, — Blachniks nolēma, — uz tām man uzķērās fabrikanta Vidras bernardietis, ļoti uzticams lopiņš. Rīt tev suns būs klāt kā nagla.
Blachniks turēja vārdu. Kad Šveiks priekšpusdienā beidza uzpost dzīvokli, aiz durvīm atskanēja riešana, un Blachniks ievilka iekšā pinčeri, kas spirinājās pretī un bija vēl pinkaināks, nekā daba bija viņu. radījusi. Suns zvērīgi bolīja acis un baismīgi raudzījās apkārt kā izsalcis tīģeris sprostā, kura priekšā nostājies brangi apvēlies zooloģiskā dārza apmeklētājs, klabināja zobus un ņurdēja, it kā gribēdams teikt: «Saplosīšu gabalos, aprišu!»
Viņi piesēja suni pie virtuves galda, un Blachniks pastāstīja, kā norisinājusies suņa nolaupīšana.
— Es viņam tīšuprāt pagāju garām, turēdams rokā papīrā ievīstītas vārītas aknas. Viņš sāk ošņāt un lēkāt man apkārt.
Es nedodu nekā un eju vien tālāk. Suns pakaļ. Pie parka es iegriezos Bredovas ielā un tur iedevu viņam pirmo gabaliņu. Viņš to aprija skriedams, lai neizlaistu mani no acīm. Iegriezos Jindržicha ielā un iedevu viņam jaunu porciju. Kad jau biju labi ieēdinājis, tad piesēju saitē un vilku pāri Vaclava laukumam uz Vinohradiem līdz pašai Vršovicei. Ceļā viņš taisīja visādus trakus jokus, — kad gāju pāri tramvaja sliedēm, nogulās uz tām un nekust ne no vietas. Laikam gribēja, lai viņu sabrauc. Es atnesu arī tīru ciltsgrāmatu, ko nopirku Fuksa. papīru tirgotavā. Tu tak proti viltot ciltsgrāmatas, Šveik?
— Tai jābūt rakstītai ar tavu roku. Raksti, ka suns nāk no Leipcigas, no fon Bīlova suņu audzētavas. Tēvs Arnheims fon Kālsbergs, rnāte Emma fon Trautendorfa, cēlusies no Zigfrīda fon Būzentāla. Tēvs 1912. gadā ieguvis pirmo godalgu pinčeru izstādē Berlinē. Māte apbalvota ar Nirnbergas dižciltīgo suņu audzēšanas biedrības zelta medaļu. Kā tu domā, cik vecs viņš ir?
— Spriežot pēc zobiem, divi gadi.
— Raksti — pusotra.
— Viņš slikti apgraizīts, Šveik, paskaties uz ausīm!
— To var labot. Ausis apgriezīsim, kad viņš būs pieradis pie mums. Tagad tas viņu vēl vairāk saniknotu.
Nolaupītais nikni rūca, elsoja, skraidīja pa istabu un beidzot piekusis apgulās, ar izkārtu mēli gaidīdams, kas notiks tālāk.
Pamazām viņš kļuva rāmāks, tikai šad tad žēli iesmilkstējās.
Šveiks nolika sunim priekšā aknu atliekas, ko iedeva Blachniks. Suns pat nepaskatījās uz tām, tikai uzmeta abiem tādu skatienu, it kā gribētu sacīt: «Es uz tām jau reiz uzrāvos, ēdiet nu paši!»
Viņš gulēja ar padevīgu izskatu un izlikās iemidzis. Tad viņam kaut kas iešāvās prātā, viņš piecēlās, attupās uz pakaļkājām un ar priekšējām «lūdzās». Viņš padevās. Taču Šveiku šī aizgrābjošā aina nemaz neaizkustināja.
— Gulsties! — viņš uzsauca, un nabadziņš, žēli smilkstēdams, atkal apgulās.
— Kādu vārdu lai ierakstu ciltsgrāmatā? — jautāja Blachniks. — Viņu sauca par Foksu. Vajadzētu pārkristīt līdzīgā vārdā, lai viņš tūliņ saprastu.
— Nosauksim kaut vai par Maksi. Skaties, Blachnik, kā viņš cilā ausis! Celies, Maksi!
Nelaimīgais pinčeris, kam bija nolaupītas ir mājas, ir vārds, piecēlās un gaidīja turpmākās pavēles.
— Domāju, ka vajadzēs viņu atraisīt, — Šveiks nolēma,
— paskatīsimies, ko viņš tad darīs.
Kad suni atraisīja, tā pirmais ceļš bija pie durvīm. Tur tas trīs reizes ierējās, skatīdamies uz durvju rokturi un acīm redzot cerēdams uz šo jauno cilvēku augstsirdību. Bet, kad cilvēki likās nesaprotam suņa vēlēšanos tikt ārā no šejienes, viņš nolaida pie durvīm peļķi, pārliecināts, ka nu viņu izmetīs la.ukā, kā to bija darījis pulkvedis, mācīdams suni ievērot tīrību.
Bet Šveiks tikai piezīmēja: — Ak tu jezuīts tāds, kas par blēdību! — uzšāva sunim ar siksnu un iegrūda viņam purnu peļķē, tā ka nabaga kustonis nespēja vien pietiekami tīri no- laizīties.
Suns iesmilkstējās aiz kauna un sāka skraidīt pa virtuvi, izmisumā ošņādams pats savas pēdas, tad bez kāda redzama iemesla piegāja pie galda., apēda aknu paliekas, apgulās pie krāsns un pēc visām likstām aizmiga.
— Cik es tev esmu parādā? — Šveiks atvadoties jautāja Blachnikam.
— Nerunā blēņas, Šveik, — Blachniks mīļi sacīja,
— drauga labā es daru visu, sevišķi vēl tad, kad viņš ir karadienestā. Dzīvo vesels, dārgais, tikai pielūko, nekad neved suni pāri Havličeka laukumam, lai nenotiek kāda nelaime. Ja tev vēl ievajagas kāda suņa, tad tu zini, kur es dzīvoju.
Šveiks ļāva Maksim labi izgulēties un tikmēr nopirka pie miesnieka ceturtdaļkilo aknu, izvārīja tās un pielika Maksim pie deguna siltu aknu gabaliņu, lai viņš pamostos.
Maksis miegā aplaizījās, tad izstaipījās, apostīja aknas un aprija tās. Tad viņš piegāja pie durvīm un atkārtoja mēģinājumu ar durvju rokturi.
— Maksi, nāc šurp! — Šveiks uzsauca.
Suns neuzticīgi tuvojās. Šveiks paņēma viņu klēpī un sāka glāstīt. Nu suns pirmo reizi draudzīgi pavēcināja savu strupo asti, uzmanīgi satvēra zobos Šveika roku un, turēdams to mutē, pavērās Šveikā ar gudru skatienu, it kā sacīdams: «Nu vairs nekas nav darāms, es zinu, ka esmu paspēlējis.»
Glāstīdams suni, Sveiks maigā balsī sāka stāstīt viņam pasaku.
— Reiz dzīvoja kāds sunītis, ko sauca par Foksu, un viņa saimnieks bija kāds pulkvedis. Kalpone veda Foksu pastaigāties, bet tad atnāca kāds kungs, kas Foksu nozaga. Fokss nokļuva karadienestā pie kāda obrlajtnanta, un viņu nosauca par Maksi. Maksi, dod ķepiņu! Redzi nu, suņagahal, ka mēs būsim labi draugi, ja tu būsi godīgs un paklausīgs. Citādi tev karaklausībā nāksies iepazīties ar siksnu.
Maksis izlēca Sveikam no klēpja un sāka viņam pa jokam brukt virsū. Vakarā, kad virsleitnants pārnāca no kazarmām, Sveiks un Maksis jau bija vislabākie draugi.
Vērodams Maksi, Sveiks filozofiski domāja: «Ja tā īsti labi apsver, tad katru kareivi tāpat izzog no viņa mājām.»
Virsleitnants Lukašs bija patīkami pārsteigts, ieraudzījis Maksi. Arī suns izrādīja lielu prieku, ka atkal redz vīru ar zobenu.
Kad virsleitnants jautāja, kur suns dabūts un cik tas maksā, Sveiks gluži mierīgi atbildēja, ka suni viņam iedāvinājis kāds draugs, kas nupat kā iesaukts armijā.
— Labi, Šveik, — virsleitnants sacīja, rotaļādamies ar Maksi, — pirmajā jūs saņemsiet no manis piecdesmit kronu par suni.
— Es nevaru tās pieņemt, obrlajtnanta kungs.
— Šveik, — virsleitnants stingri noteica, — kad jūs iestājāties pie manis dienestā, es jums paskaidroju, ka jums jāpaklausa bez ierunām. Ja es jums saku, ka jūs dabūsiet piecdesmit kronu, tad jums tās jāsaņem un jānodzer. Ko jūs darīsiet ar šo naudu, Šveik?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nodzeršu, kā pavēlēts.
— Un, ja es to piemirstu, Šveik, tad pavēlu man atgādināt, ka man jādod jums par suni piecdesmit kronu. Vai sapratāt? Vai sunim nav blusas? Izmazgājiet un izsukājiet viņu, drošs paliek drošs. Rīt man dežūra, bet parīt es iešu ar viņu pastaigāties.
Kamēr Šveiks mazgāja Maksi, suņa bijušais īpašnieks, pulkvedis, mājās drausmīgi lādējās un zvērēja, ka to, kas nozadzis viņam suni, nodošot kara tiesai, likšot nošaut, pakārt, ieslodzīt uz desmit gadiem un sakapāt gabalos.
— Der Teufel soli clen Kerl buserieren, — pulkvedis brēca tā, ka viņa dzīvoklī dārdēja logu rūtis, — mit solchen Meu- chelmordcrn werde ich bald fertig! [44]
Pār Šveika un virsleitnanta Lukaša galvām savilkās negaisa mākoņi.