Pulkvedis Fridrichs Krauss fon Cillerguts (šo titulu viņš bija mantojis no kāda Zalcburgas ciemata, ko viņa senči bija paguvuši nodzert jau XVIII gadsimtā) bija apbrīnošanas cienīgs idiots. Stāstot par visparastākajām parādībām, viņš allaž taujāja, vai visi stāstīto sapratuši, kaut arī runa bija par pašiem primitivākajiem jēdzieniem:
— Tas ir logs, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir logs?
Vai atkal:
— Ceļu, kam abās pusēs grāvji, sauc par šoseju. Jā gan, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir grāvis? Grāvis ir zināma strādnieku skaita izrakts padziļinājums. Jā gan. Grāvjus rok ar lāpstām. Vai jūs zināt, kas ir lāpsta?
Viņš slimoja ar izskaidrošanas māniju un nodevās izskaidrošanai ar tādu aizrautību, ar kādu izgudrotājs stāsta par savu izgudrojumu.
— Grāmata, kungi, ir liels daudzums sagrieztu līdzīga formātā papīra lapu, kuras apdrukā,. sakopo, iesien un salīmē. Jā gan. Vai jūs zināt, kas ir līme? Līme ir lipeklis.
Pulkvedis bija tik neglābjami stulbs, ka virsnieki jau pa gabalu bēga no viņa, lai nebūtu jāklausās, ka iela sastāv no bruģa un ietves un ietve ir paaugstināta, akmeņiem noklāta josla gar namu fasadēm, un fasade ir tā ēkas daļa, kas redzama no ielas vai ietves, bet ēkas otra puse no ietves nav redzama, par ko ikviens var pārliecināties, nostājies uz ietves. Reiz viņš bija pat ar mieru demonstrēt šo interesanto mēģinājumu, bet tad viņš par laimi pakļuva zem riteņiem. Kopš tās reizes viņa stulbums vēl pieņēmās. Viņš apturēja virsniekus uz ielas un iesāka bezgalīgas sarunas par omletēm, sauli, termometriem, cepumiem, logiem un pastmarkām.
Bija tiešām dīvaini, kā šis idiots var samērā ātri tikt dienestā uz augšu un ka viņu atbalsta visai iespaidīgi vīri, piemēram, kāds korpusa ģenerālis, kas bija viņam vienmēr labvēlīgs, kaut arī pulkvedim trūka jebkādu militāru talantu.
Manevros viņš ar savu pulku darīja īstus brīnumdarbus. Nekad un nekur viņš neieradās laikā un veda pulku kolonās pretī ložmetējiem. Pirms dažiem gadiem, kad Čechijas dienvidos notika, manevri ķeizara klātbūtnē, viņš ar savu pulku pēkšņi nozuda, ieklīda Moravijā un maldījās tur vēl vairākas dienas pēc manevru beigšanās, kad visi pārējie kareivji sen jau slaistījās pa kazarmām. Arī to viņam piedeva.
Pateicoties draudzībai ar korpusa ģenerāli un citiem ne mazāk stulbiem vecās Austrijas augstmaņiem, viņš saņēma dažādas goda zīmes un ordeņus un tāpēc ārkārtīgi lepojās un uzskatīja sevi par labāko karavīru zem saules un lielāko stratēģijas un citu militāro zinātņu teoretiķi.
Pulka skatēs viņš vienmēr mēdza aprunāties ar kareivjiem, bet katrreiz jautāja tiem vienu un to pašu:
— Kāpēc armijā ieviestās šautenes sauc par Manlichera šautenēm?
Pulkā viņam bija palama «Der Manlichertrottel»[45]. Viņš bija neparasti atriebīgs un centās pazudināt virsniekus, kuri viņam nepatika. Ja tie gribēja precēties, tad viņš sūtīja augstākām instancēm ļoti nelabvēlīgas atsauksmes par viņu lūgumiem.
Pulkvedim bija tikai puse no kreisās auss, jo otro pusi bija nocirtis pretinieks divkaujā, kas notika aiz vienkārša fakta konstatējuma, ka Fridrichs Krauss fon Cillerguts ir nepārspējams muļķis.
Analizējot viņa garīgās spējas, būtu jānāk pie slēdziena, ka tās ne par mata tiesu nav lielākas par tām, kas resnvai- dzīgo Franci Jozefu Habsburgu padarījušas slavenu kā vispār atzītu idiotu: tā pati nevaldāmā pļāpība, tā pati galējā naivi- tate.
Kādā banketā virsnieku klubā, kad runa novirzījās uz Siliem, pulkvedis Krauss fon Cillerguts pēkšņi ne aiz šā, ne aiz tā paziņoja:
— Kungi, es vakar redzēju tvaika arklu, ko iedarbina lo- komotive. Iedomājieties, kungi, lokomotive, turklāt nevis viena, bet divas! Redzu dūmus, eju tuvāk, skatos — lokomotīve un otrā pusē otra. Sakiet, kungi, vai tas nav smieklīgi! Divas lokomotives, it kā ar vienu nepietiktu!
Viņš apklusa, bet pēc mirkļa turpināja:
— Kad pietrūkst benzīna, tad automobilim jāapstājas. To es arī vakar pats redzēju. Un tad vēl muld par inerci! Automobilis nebrauc, stāv, nekustas. Benzina nav. Vai tas nav smieklīgi?
Ar visu savu trulumu viņš bija neparasti dievbijīgs. Dzīvoklī viņam bija mājas altaris. Viņš bieži gāja uz grēksūdzi un pie dievgalda sv. Ignacija baznīcā un pēc kara sākšanās aizlūdza par Austrijas un Vācijas ieroču uzvaru. Kristietība viņam jaucās kopā ar sapņiem par Vācijas virskundzību. Dievam bija jāpalīdz pievākt uzvarēto zemes un bagātības.
Viņš ikreiz briesmīgi noskaitās, kad lasīja avīzēs, ka atkal saņemti gūstekņi.
— Kāpēc vajadzīgi gūstekņi? — viņš auroja. — Tie visi apšaujami. Nekādas žēlastības! Dejot pār līķiem! Serbi jā visi civiliedzīvotāji jāsadedzina, visi līdz pēdējam. Bērni jānodur ar durkļiem.
Viņš nebūt nebija sliktāks par vācu dzejnieku Fīrortu, kas kara laikā publicēja vārsmas, kurās aicināja Vāciju iedegties naidā pret miljoniem franču velnu un aukstasinīgi apkaut tos:
Lai pari kalniem iesniedzas mākoņos Cilvēku kaulu un kūpošo miesu grēdas…
Kad viengadīgajā brīvprātīgo skolā beidzās mācības, virsleitnants Lukašs izgāja ar Maksi pastaigāties.
— Atļaujos jūs brīdināt, obrlajtnanta kungs, — Šveiks noraizējies sacīja. — uzmaniet suni, lai viņš neaizbēg! Viņam var uznākt ilgas pēc vecā mājokļa, un viņš var dot kājām vaļu, ja jūs atraisīsiet saiti. Tāpat es neieteiktu vest viņu pāri Havličeka laukumam, tur dauzās apkārt kāds nikns suns no gaļas pārdotavas, kas atrodas namā pie «Marijas tēla» [46], — tas kož kā traks. Līdzko pamana savā rajonā svešu suni, tā tūliņ vai svilst aiz bailēm, ka tikai tas viņam ko neapēd, — taisni kā ubags pie sv. Haštala baznīcas.
Maksis jautri lēkāja un pinās virsleitnantam pa kājām, tā ka saite satinās ap zobenu. Suns bija neparasti priecīgs, ka tiks pastaigāties.
Viņi izgāja uz ielas, un virsleitnants Lukašs nogriezās ar suni uz Pršikopu ielu, jo viņam Panu ielas stūrī bija norunāta sastapšanās ar kādu dāmu. Viņš bija iegrimis domās par rītdienas lekciju. Par ko runāt ar brīvprātīgajiem? Kā var noteikt kalna augstumu? Kāpēc vienmēr minam augstumu virs jūras līmeņa? Kā pēc augstuma virs jūras līmeņa var noteikt kalna augstumu, rēķinot no pakājes? Kāda velna pēc kara ministrija paredzējusi tādus jautājumus skolas programā?! Tas taču vajadzīgs tikai artileristiem. Beidzot ir taču vēl ģenerālštābā kartes. Ja pretinieks atradīsies augstienē 312, tad nebūs laika domāt par to, kāpēc kalna augstums noteikts pēc jūras līmeņa, ne arī aprēķināt šā kalna augstumu. Katrs var paskatīties kartē, lai to zinātu.
Viņš jau tuvojās Panu ielai, kad viņu no pārdomām iztraucēja bargs «halt!» 2 .
Reizē ar šo saucienu suns sāka rauties ārā no rokām un metās pretī cilvēkam, kas bija brēcis nikno «halt!».
Virsleitnanta priekšā stāvēja pulkvedis Krauss fon Cillerguts. Virsleitnants salutēja un atvainojās, ka nav pulkvedi pamanījis.
Pulkvedis Krauss bija pazīstams virsniekiem ar savu kaislību «anhalten». Salutēšanu viņš uzskatīja par kaut ko tādu, uz kā dibinās visa Austrijas militārā vara un no kā atkarīga uzvara.
— Salutēšanā kareivim jāieliek visa sava dvēsele, — viņš mēdza sacīt. Šais vārdos slēpās dziļš feldfebelisks misticisms.
Pulkvedis vērīgi raudzījās, lai apakšnieks salutētu pēc visiem likumiem un noteikumiem, ar cieņu un ievērojot visus priekšrakstus. Viņš uzglūnēja ikvienam garāmgājējam — no pat vienkārša ierindnieka līdz apakšpulkvedim. Vienkāršus kareivjus, kas salutēja pavirši, tikai pieskardamies cepures nagam, it kā sacīdami: «Sveiks, večuk!» — viņš pats personīgi veda uz kazarmām, lai tie saņemtu sodu.
Viņš neatzina nekādu attaisnošanos: •— Es neredzēju.
—■ Kareivim, — viņš mēdza teikt, — arī pūlī jāmeklē savs priekšnieks un jādomā tikai par to, lai izpildītu visus reglamenta priekšrakstus. Pat krītot kaujas laukā, viņam jāsalutē pirms nāves. Kas neprot salutēt, kas izliekas, ka neredz savu priekšniecību, vai salutē nolaidīgi, tas manās acīs ir nelietis.
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis Krauss bargi sacīja,
— zemākajiem virsniekiem vienmēr jāsalutē, sastopot augstākos. Sis noteikums nav atcelts. Otrkārt: kopš kura laika virsnieku kungiem ir paradums pastaigāties ar zagtiem suņiem? Jā gan, ar zagtiem suņiem. Suns, kas pieder citam, ir zagts suns.
— Šis suns, pulkveža kungs… — virsleitnants Lukašs iesāka.
— Pieder man, virsleitnanta kungs, — pulkvedis pārtrauca,
— tas ir mans Fokss.
Fokss vai Maksis, atcerēdamies veco saimnieku, pilnīgi aizmirsa jauno un izrāvies lēkāja ap pulkvedi un izrādīja tādu prieku, uz kādu spējīgs tikai iemīlējies sestās klases ģimnāzists, atklājis, ka viņa ideāls jūt pret viņu simpātijās.
— Pastaigāšanās ar zagtiem suņiem nekādi nav savienojama ar virsnieka godu, virsleitnanta kungs. Vai jūs to nezinājāt? Virsnieks nedrīkst pirkt suni, iepriekš nepārliecinājies, ka šim pirkumam nebūs ļaunu seku! — Krauss nemitējās brēkt, glāstīdams Foksu-Maksi, kas savā nelietībā sāka pat rūkt uz virsleitnantu un rādīt zobus, it. kā pulkvedis būtu viņu jau uzskubinājis: «Grāb viņu ciet!»
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis turpināja, — vai jums šķiet, ka pieklājas jāt ar zagtu zirgu? Vai jūs nelasījāt avīzēs «Bohemie» un «Tagblatt» sludinājumus, ka man pazudis pin-
čeris? Kā, jūs neesat lasījis sludinājumu, ko jūsu priekšnieks ievietojis avīzē?!
Pulkvedis sasita rokas.
— Un tādi ir jaunie virsnieki! Kur palikusi disciplina? Pulkvedis publicē sludinājumu, bet virsleitnants to nelasa!
«Varējis nu tev iegāzt pāris reižu pa ausi, vecais ķēms,» virsleitnants Lukašs domāja, lūkodamies uz pulkveža vaigu bārdu, ar ko viņš atgādināja orangutanu.
— Panāciet man gabaliņu līdzi! — pulkvedis uzaicināja. Tā nu abi gāja un risināja visai patīkamu sarunu.
— Frontē, virsleitnanta kungs, jums otrreiz nekas tamlīdzīgs vairs neatgadīsies. Pastaigāties aizmugurē ar zagtiem suņiem, protams, ir ļoti neglīti. Jā gan! Pastaigāties ar sava priekšnieka suni. Tādā laikā, kad mēs kaujas laukā diendienā zaudējam simtiem virsnieku. Un sludinājumus neviens nelasa. Es varētu sludināt vai simt gadu, ka man pazudis suns. Divi simti gadu, trīs simti gadu!
Pulkvedis skaļi nošņauca degunu, kas arvien nozīmēja lielu satraukumu, un noteica:
— Staigājiet vien tālāk!
Viņš apgriezās un gāja projām, nikni kapādams ar jājamo pātagu sava virsnieku šineļa stērbeles.
Virsleitnants Lukašs pārgāja uz pretējo ielas pusi un atkal izdzirdēja «halt!». Pulkvedis aizturēja kādu nelaimīgu rezerves kājnieku, kas, domādams par savu mājās pamesto māti, nebija pamanījis pulkvedi, par ko pēdējais pašrocīgi aizstiepa viņu uz kazarmām, lamādamies, cik jaudas.
«Ko lai daru ar Sveiku?» virsleitnants domāja. «Es viņu savelēšu zili melnu, bet tas vēl nav nekas. Izgriezt viņam sloksnes no muguras, arī tas vēl par maz.»
Kaut gan virsleitnantam bija jāsatiek dāma, viņš satraukts pagriezās uz māju pusi.
«Es viņu nositīšu, to diedelnieku!» viņš nozvērējās, sēzdamies tramvajā.
*
Tikmēr Sveiks bija iegrimis sarunā ar kazarmu raitnieku, kas bija atnesis virsleitnantam dažus papīrus parakstam un gaidīja viņa ierašanos.
Sveiks mieloja viņu ar kafiju, un abi runāja par to, ka Austrija šai karā izputēs.
Viņi sarunājās par šo tematu tā, it kā tas viss būtu jau skaidri zināms. Cits pēc cita bira izteicieni, kuros katru vārdu tiesā apzīmētu par valsts nodevību un par kuriem abus runātājus pakārtu.
— Kungs un ķeizars no tā visa būs galīgi stulbs ticis, — Šveiks sacīja. — Nekāds gudrais jau viņš nekad nav bijis, bet tas karš, tas viņu padarīs par pēdējo idiotu.
— Viņš ir galīgs nejēga, — ziņnesis autoritatīvi noteica,
— dumjš kā zābaks. Viņš varbūt nemaz nezina, ka sācies karš. Droši vien tiem citiem bija neērti viņam to sacīt. Un viņa paraksts uz manifesta, kas izsūtīts visām mūsu tautām, ir viltots. Manifestu iespieduši bez viņa ziņas, — viņš jau vairs neko nesaprot.
— Beigas viņam ir, — Šveiks kā lietpratējs apstiprināja,
— savas vajadzības viņš izdara biksēs un ir barojams kā mazs bērns. Nesen kāds kungs krogā stāstīja, ka kungam un ķeizaram esot divas zīdītājas un tās ik dienas trīs reizes liekot viņu pie krūts.
— Būtu nu drīzāk pienācis gals! — ziņnesis nopūtās.
— Kaut viņi mūs krietni samizotu, tad Austrijai vienreiz būtu miers.
Un abi turpināja sarunu, kamēr beidzot Šveiks nolēma, ka tik stulbai monarchijai kā Austrijai neesot vietas pasaulē, un ziņnesis savukārt šo atziņu papildināja no praktiskās puses:
—• Līdzko nokļūšu frontē, tā laidīšos lapās.
Tā abi pauda čechu tautas uzskatus par pasaules karu. Ziņnesis stāstīja, ka Prāgā klīstot baumas, it kā pie Nachoda jau varot dzirdēt lielgabalus un krievu cars drīzumā būšot Krakovā.
Vēl viņi runāja par to, ka labību no Čechijas izvedot uz Vāciju un ka vācu kareivjiem frontē izsniedzot cigaretes un šokolādi. Tad abi sāka atcerēties seno laiku karus, un Šveiks visai nopietni apgalvoja, ka nav bijis nekāds lielais prieks karot arī senos laikos, kad apsēstā pilsētā svieduši iekšā podus ar visādu smirdoņu. Viņš esot lasījis par kādu pili, kas bijusi ielenkta trīs gadus, un ienaidnieks diendienā tā kavējis laiku, apmētādams ielenktos.
Iespējams, ka viņš būtu pastāstījis vēl daudz ko interesantu un pamācošu, ja sarunu nepārtrauktu virsleitnants Lukašs.
Uzmetis Sveikam briesmīgu, iznīcinošu skatienu, viņš pa-
rakstīja papīrus, atlaida ziņnesi un pamāja Sveikam, lai tas nāk līdzi istabā.
Virsleitnanta acis meta zibeņus. Nosēdies uz krēsla, viņš lūkojās Sveikā un pārdomāja, kā sākt sodīšanu.
«Vispirms es viņam kraušu dažas reizes pa ģīmi,» virsleitnants domāja, «tad gāzīšu pa degunu un atraušu ausis, bet pēc tam redzēsim.»
Viņā vaļsirdīgi un vientiesīgi vērās Sveika godīgās un nevainīgās acis, un Sveiks iedrošinājās pārtraukt klusumu ar šādiem vārdiem:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu kaķis ir pagalam. Viņš aprija zābaku krēmu un atļāvās nosprāgt. Es viņu iemetu pagrabā — nevis mūsējā, bet tanī, kas blakus. Tik krietnu un skaistu Angoras kaķi jūs vairs nedabūsiet.
«Ko lai es ar viņu daru?» virsleitnantam pazibēja galva. «Lai dievs žēlīgs, cik viņam stulbs ģīmis!»
Bet Šveika labsirdīgās un nevainīgās acis joprojām izstaroja lēnprātīgu maigumu, kas liecināja par pilnīgu dvēseles līdzsvaru, it kā viss būtu kārtībā, it kā nekas nebūtu noticis, un, ja arī kaut kas noticis, arī tad viss ir kārtībā, jo vispār vienmēr kaut kur kaut kas notiek.
Virsleitnants Lukašs uzlēca kājās, taču neiesita Sveikam, kā iepriekš bija nodomājis. Viņš tikai vīstīja dūri Sveikam zem deguna un rēca:
— Jūs esat nozadzis suni, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēdējā laikā man nekas nav zināms par tamlīdzīgu gadījumu. Atļaujos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka jūs pēc pusdienas aizgājāt ar Maksi pastaigāties, tā ka es viņu vispār nevarēju nozagt. Man tūliņ radās nojausma, ka nav vairs labi, kad jūs pārnācāt bez suņa. Tā ir, kā saka, situācijā. Spalenas ielā dzīvo kāds som- daris Kunešs, tas nekad nevarēja iziet ar savu suni pastaigāties, lai to nenozaudētu. Vai nu viņš to aizmirsa krogā, vai kāds to nozaga, vai aizņēmās un neatdeva vairs atpakaļ .. .
— Muti ciet, ragulops, velns lai jūs parauj! Vai nu jūs esat slīpēts blēdis, vai stulbs kā kamielis un pēdējais plānprātiņš. Jūs esat iemiesota anekdote, bet es jums saku, nedzeniet ar mani jokus! No kurienes jūs dabūjāt to suni? Kur atradāt? Vai jūs zināt, ka tas pieder mūsu pulkvedim? Viņš man nupat kā atņēma to uz ielas. Tas ir kauns un negods pasaules mērogā! Sakiet patiesību — nozagāt vai ne?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka neesmu to zadzis.
— Bet vai jūs zinājāt, ka suns ir zagts?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es zināju, ka suns ir zagts.
— Jēzus Marija, Šveik, tik tiešām, kā dievs debesīs, es jūs nošaušu! Lops, cūkcepure, govspuse, bandubērns! Vai jūs tiešām esat tik stulbs?
— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.
— Kāpēc jūs atvedāt man zagtu suni, kāpēc atgādājāt to ļ-maitasgabalu uz manu dzīvokli?
— Lai sagādātu jums prieku, obrlajtnanta kungs.
Un Šveika acis labsirdīgi un mīļi vērās virsleitnantam' sejā. Viņš atkrita krēslā un vaimanāja:
— Par ko mani dievs soda ar tādu izdzimteni?
Virsleitnants labu brīdi sēdēja klusās skumjās un juta, ka
nav spēka pat uztīt cigareti, kur nu vēl iepļaukāt Šveiku. Pats nezinādams, kāpēc, viņš aizsūtīja Šveiku pēc «Bohemie» un «Tagblatt», lai izlasītu pulkveža sludinājumu par pazudušo suni. . .
Šveiks atgriezās starodams ar sludinājumu pusē atšķirtām avīzēm un priecīgi pavēstīja:
— Ir sludinājums, ir, obrlajtnanta kungs! Obršta kungs tik jauki apraksta to nozagto pinčeri un vēl sola atradējam simt kronu atlīdzības. Tā ir ļoti laba atlīdzība, parasti maksā tikai piecdesmit kronas. Kāds Božetechs Koširžā no tā vien pārtika. Viņš pastāvīgi zaga suņus un tad lasīja sludinājumus un veda
suņus saimniekiem atpakaļ. Reiz viņš nozaga skaistu, melnu špicu, bet īpašnieks avīzēs nesludinājās. Tad Božetechs ielika sludinājumu pats un nosludināja veselu piecnieku, kamēr īpašnieks pieteicās. Tā un tā, tas esot viņa suns, viņš to pazaudējis un domājis, ka velti meklēt, jo godīgu cilvēku pasaulē neesot. Bet nu viņš redzot, ka godīgi cilvēki tomēr sastopami, un, kaut gan principā esot pret to, ka godīgumu atalgo, tomēr dāvājot Božetecham par piemiņu savu grāmatu par istabas un dārza puķu kopšanu. Nabaga Božetechs tad bija paķēris melno špicu aiz kājām un krāvis tam kungam pa galvu. Kopš tā laika viņš nozvērējies nekad nelikt sludinājumus avīzēs, bet labāk pārdot suni dīriķim, ja neviens to nemeklē.
•— Ejiet gulēt, Sveik, •— virsleitnants pavēlēja, — jus esat spējīgs gvelzt aplamības līdz rītam.
Arī virsleitnants devās pie miera un nakti sapņoja, ka Šveiks nozadzis troņmantnieka zirgu un atvedis viņam, Lūkasam, bet troņmantnieks armijas skatē zirgu pazīst, kad viņš, nelaimīgais virsleitnants Lukašs, jāj ar to savas rotas priekšgalā.
Otrā rītā virsleitnantam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu visu nakti žūpojis vai ticis piekauts. Viņa sirdi nospieda dīvains smagums. Drausmīgā sapņa nomocīts, viņš iemiga vēlreiz, bet viņu uzmodināja klauvēšana pie durvīm, kurās parādījās Šveika labsirdīgā seja un atskanēja jautājums, kad obrlajtnanta kungam labpatiktu celties.
— Arā, tu ragulops! Tas ir kas drausmīgs, — virsleitnants novaidējās.
Vēlāk, kad viņš bija piecēlies, Sveiks, ienesot brokastis, pārsteidza viņu ar jautājumu:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vai jūs nepavēlēsiet pameklēt kādu citu sunīti?
— Ziniet, Šveik, man ir liela vēlēšanās nodot jūs kara tiesai, — Lukašs nopūzdamies sacīja, — tikai tur jūs attaisnos, jo tādu kolosālu muļķi neviens vēl nebūs redzējis. Paskatieties uz sevi spogulī. Vai jums nekļūst nelabi, redzot savu idiotisko ģīmi? Jūs esat vismuļķīgākā dabas rotaļa, kādu jebkad esmu redzējis. Nu, sakiet patiesību, Šveik, — vai jūs pats sev patīkat?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nemaz nepatīku, jo es šai spogulī izskatos tāds kā ar puniem. Tas nav slīpēts stikls. Pie ķīnieša Staneka kādreiz bija izliekts spogulis, — kad tanī ieskatījās, tad tūliņ apskrējās dūša. Galva kā samazgu kubls, mute līdz ausīm, vēders kā žūpām kanoniķim, vārdu sakot, — bilde. Reiz tam spogulim gāja garām ģenerālgubernators, paskatījās uz sevi, un ar to pietika, tūliņ vajadzēja spoguli novākt.
Virsleitnants novērsās, nopūtās un nolēma veltīt uzmanību kafijai ar krējumu, nevis Sveikam.
Sveiks jau rosījās virtuvē, un virsleitnants Lukašs dzirdēja viņu dziedam:
Gar Pulvertorni maršē Grenevils,
Tam zobens saulē mirdz, lūst daiļām meičām sirds…
Drīz vien virtuvē atskanēja jauna dziesma:
Mēs braši kareivji, Mūs mllē skukēni, Mums nauda kabatā Un dzīve priecīga . ..
«Tev gan visur priecīga dzīve, draņķi!» virsleitnants nodomāja un nospļāvās.
Durvīs parādījās Sveika galva:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc jums atnākuši no kazarmām, jums tūliņ esot jāiet pie pulkveža kunga, te ieradies ziņnesis.
Un familiari piebilda:
— Droši vien tā paša sunīša dēļ.
— Es jau dzirdēju, — virsleitnants sacīja, kad priekšistabā ziņnesis grasījās viņam ko teikt.
Viņš runāja iesmakušā balsī un izgāja, uzmetis Sveikam iznīcinošu skatienu.
Tas nebija raports, tas bija kaut kas daudz ļaunāks. Kad virsleitnants ienāca pie pulkveža, tas sabozies sēdēja atzveltnes krēslā.
— Pirms diviem gadiem, virsleitnanta kungs, — viņš sacīja, — jūs iesniedzāt lūgumu, lai jūs pārceļ uz Budejovici 91. pulkā. Vai jūs zināt, kur atrodas Budejovice? Pie Vltavas. Jā gan. Pie Vltavas, un tanī ietek Ohrže vai kaut kas līdzīgs.
Pilsēta ir liela, es pat teiktu, patīkama, un, ja nemaldos, tur ir mols. Vai jūs zināt, kas ir mols? Tas ir mūris, kas uzcelts virs ūdens. Jā gan. Starp citu, ar šo jautājumu tam nav sakara. Mēs Budejovicē noturējām manevrus.
Pulkvedis apklusa un, skatīdamies tintnīcā, pievērsās citam tematam:
— Suns pie jums sabojājis vēderu, viņš nekā vairs negrib ēst. Paskat vien, tintnīcā ir muša. Tas gan brīnums, ka ziemu mušas krīt tintnīcā. Nekārtība.
«Runā taču visu līdz galam, vecais krupi!» virsleitnants domāja.
Pulkvedis piecēlās un pāris reižu pārstaigāja kabinetu.
— Es ilgi apsvēru, virsleitnanta kungs, kā rīkoties ar jums, lai tamlīdzīgi gadījumi neatkārtotos, un atcerējos jūsu vēlēšanos, lai jūs pārcel uz 91. pulku. No galvenā staba mums nesen ziņoja, ka 91. pulkā liels virsnieku trūkums, jo serbi apkāvuši visus. Dodu jums goda vārdu, ka pēc trim dienām jūs būsiet 91. pulkā, kur formējas kaujas ešelons. Jums nevajag man pateikties. Armijai vajadzīgi virsnieki, kas. . .
Un, nezinādams, ko piemetināt, viņš ieskatījās pulksteni un sacīja:
— Jau pusvienpadsmit, pēdējais laiks pieņemt pulka raportu.
Ar to šī patīkamā saruna beidzās, un virsleitnantam kļuva vieglāk ap sirdi, kad viņš izgāja ārā un devās uz brīvprātīgo skolu, kur paziņoja, ka tuvākajās dienās braucot uz fronti un tāpēc sarīkošot atvadības Nekazankā [47].
Pārnācis mājās, viņš zīmīgi uzrunāja šveiku:
— Šveik, vai jūs zināt, kas ir kaujas ešelons vai marša bataljons?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka marša bataljons ir maršbatjaks un kaujas jeb marša rota ir marška. Mēs visu tā saīsinām.
— Tad es jums paziņoju, Šveik, — virsleitnants svinīgi noteica, — ka jūs brauksiet man līdzi ar maršbatjaku, ja jums patīk tāds saīsinājums. Tikai nedomājiet, ka frontē ari varēsiet darīt tādas muļķības kā te. Vai jūs priecājaties?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es briesmīgi priecājos, — atbildēja krietnais kareivis Šveiks. — Tas būs kas lielisks, kad mēs abi kritīsim par kungu un ķeizaru un visu augsto namu.