Nobeidzot grāmatas «Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā» pirmo daļu «Aizmugurē», paziņoju, ka tai drīzumā sekos abas nākamās daļas «Frontē» un «Gūstā». Ari šais abās daļās tiklab kareivji, kā privātie iedzīvotāji runās un uzvedī- sies tā, kā viņi runā un uzvedas īstenībā.
Dzīve nav skola, kur mācās smalkas manieres. Katrs runā tā, kā prot. Ceremonijmeistars Dr. Gūts runā pavisam citādi nekā traktiernieks Palivecs savā traktieri «Pie kausa», un šis romāns nav rokasgrāmata parketu slīpētājiem vai zinātnisks apcerējums par to, kādi izteicieni pieļaujami kulturālā sabiedrībā. Sī grāmata ir noteikta laikmeta vēsturiska aina.
Ja nepieciešams minēt spēcīgu izteicienu, kas īstenībā ticis lietots, es to minu bez mazākās vilcināšanās. Mīkstināt to vai lietot daudzpunktus es uzskatu par vismuļķīgāko liekulību. Šādus vārdus lieto arī parlamentā.
Kādreiz bija pareizi sacīts, ka labi audzināts cilvēks var lasīt visu. Nosodīt dabisko var tikai garā neķītri ļaudis vai rūdīti izvirtuļi, kuri, vadīdamies no savas pretīgās viltus morāles, neskatās uz saturu, bet dzīvnieciskā niknumā brūk virsū atsevišķiem vārdiem.
Pirms vairākiem gadiem es lasīiu recenziju par kādu noveli. Recenzents uztraucās par autora teikumu: «Viņš nošņau- cās un noslaucīja degunu.» Tas esot pretrunā ar visu to estētisko un cēlo, kas literatūrai esot jāsniedz tautai.
Tas ir tikai viens mazs piemērs, kas rāda, kādi ēzeļi sastopami zemes virsū.
Cilvēki, kas ģībst, padzirdējuši spēcīgu izteicienu, ir gļēvuļi, kas bīstas no patiesās dzīves, un šādi vāļi radījumi visvairāk kaitē kultūrai un sabiedriskajai morālei. Viņi pārvērstu visu čechu tautu par sentimentāliem činkstētājiem, par neīstas kulturas masturbantiem kā sv. Aloizs, par kuru mūka Eista- chija grāmatā stāstīts, ka viņam, izdzirdot kādu viru ar lielu troksni izlaižam gāzes, sprukušas asaras vajā un tikai diev- Iūgšana varējusi viņu cik necik nomierināt.
Tādi tipi sabiedrībā pauž vislielāko sašutumu, bet paši ar neparastu interesi staigā pa publiskām atejām, lasīdami piedauzīgus uzrakstus uz sienām.
Lietojot savā grāmatā dažus spēcīgus izteicienus, es tikai atveidoju to valodu, kādā ļaudis īstenībā sarunājas.
Izmantoju šo gadījumu, lai paziņotu, ka traktiernieks Palivecs ir dzīvs. Viņš pārlaidis karu cietumā un palicis tāds pats, kāds bija toreiz, kad viņam gadījās klizma ar ķeizara Franča Jozela ģīmetni.
Viņam sagādāja lielu prieku tas, ko esmu par viņu uzrakstījis, parādot viņu visā viņa rupjībā.
— Mani neviens vairs nepārtaisls, — viņš man sacīja. — Visu savu mūžu esmu runājis tikpat rupji, kā domājis, un runāšu tā ari turpmāk. Visādu ēzeļu dēļ es sev muti ciet nebāzīšu. Nu jau es esmu kļuvis slavens.
Viņa pašapziņa patiešām augusi. Viņa slava dibinās uz dažiem spēcīgiem izteicieniem. Tas viņu pilnīgi apmierina. Ja es, pareizi un precizi attēlodams viņa runas veidu, būtu reizē ar to licis manīt, ka tā neklājas runāt (kas nebūt nebija mans nolūks), es katrā ziņā būtu aizvainojis šo krietno cilvēku.
Neizmeklētos vārdos, vienkārši un godīgi viņš izpauda čecha riebumu pret cilvēka necienīgu zemošanos, pats to nemaz neapzinādamies. Tas bija jau asinis, šī necieņa pret ķeizaru un smalkiem izteicieniem.
Arī Oto Kacs ir dzīvs. Manā grāmatā sniegts viņa neviltots portrets. Pēc apvērsuma viņš pameta savu profesiju, izstājās no baznīcas un tagad strādā par prokuristu kādā krāsu fabrikā Cecīlijas ziemeļos. Viņš man atrakstīja garu vēstuli, kurā piedraudēja ar mani izrēķināties, jo kāda vācu avīze bija ievietojusi i ul ko jumā to nodaļu, kurā viņš bija parādīts savā dabiskajā izskatā. Es viņu apciemoju, un viss nokārtojās ļoti labi. Ap pulksten diviem naktī viņš vairs nevarēja noturēties uz kājām, tikai vienā laidā teica svētrunas un daudzināja: «Es esmu Oto Kacs, feldkurats, jūs kramagalvas!»
Tādi ļaudis kā nelaiķis Bretšneiders, vecās Austrijas valsts slepenpolicists, arī tagad kuplā skaitā klimst apkārt pa republiku. Viņus ārkārtīgi interesē, ko kurais runā.
Nezinu, vai man izdosies sasniegt ar šo grāmatu to, ko gribēju. Tas fakts, ka reiz dzirdēju vienu cilvēku lamājam otru: «Tu esi tikpat stulbs kā Šveiks,» — it kā liecinātu pretējo. Bet, ja nu patiešām vārds «Šveiks» izvērstos par jaunu lamu vārdu krāšņajā lamu vārdu vainagā, tad man būs jāsamierinās ar to, ka esmu vismaz padarījis bagātāku čechu valodu.
Jaroslavs Hašeks