Kādā Pragas—Cechu Budejovices ātrvilciena otrās klases kupejā atradās trīs cilvēki: virsleitnants Lukašs, viņam iepretim vecāks kungs ar pilnīgi kailu galvvirsu un Šveiks, kas kautri stāvēja kupejas durvīs, gatavodamies pārlaist virsleitnanta Lukaša kārtējo dusmu izvirdumu. Lukašs, nelikdamies ne zinis par plikpauri civilistu, visu brauciena laiku ārdījās, ko prata, lamādams Šveiku gan par kaujamu lopu, gan citādi.
Tam par iemeslu bija tīrais sīkums, proti, ceļasomu skaits, kuras Sveikam bija jāpieskata.
— Mums nozaguši ceļasomu! — virsleitnants bāra Sveiku.. — Kā tu vispār iedrošinies man to teikt, tu lempi!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka to mums tiešām nozaguši, — Šveiks klusi atsaucās. — Stacijā pastāvīgi apgrozās daudz garnadžu, un, manuprāt, kādam no tiem neapšaubāmi bija iepatikusies jūsu ceļasoma, un šis cilvēks neapšaubāmi izmantoja brīdi, kad es pametu mantas, lai jums pateiktu, ka ar mūsu bagažu viss kārtībā. Viņš varēja nozagt mūsu ceļasomu tikai šādā izdevīgā mirklī. Uz tādiem izdevīgiem mirkļiem viņi tik gaida. Pirms diviem gadiem Ziemeļrietumu stacijā viņi nozaga kādai kundzei ratiņus ar sedziņā ievīstītu meitenīti un bija tik augstsirdīgi, ka meitenīti nodeva policijas komisariatā mūsu ielā, jo esot bērnu atraduši izliktu pavārtē. Pēc tam avīzes pataisīja nabaga kundzīti par īstu vilku māti.
Un Šveiks nobeidza ar svinīgu apgalvojumu:
— Stacijās vienmēr ir zaguši un zags arī turpmāk, citādi tas nemaz nevar būt.
— Mana vissvētākā pārliecība, Šveik, ka reiz jūs ņemsiet nelabu galu, — virsleitnants atkal uzsāka. — Pagaidām es vēl nezinu, vai jūs izliekaties par ēzeli jeb vai esat par ēzeli jau piedzimis. Kas tai somā bija?
— Visumā gandrīz nekā, obrlajtnanta kungs, — atbildēja Šveiks, nenovērsdams acu no virsleitnanta pretimsēdētāja plikā paura. Plikpauris šķitās nemaz neinteresējamies par notiekošo, bet lasīja «Neue Freie Presse». — Visā tanī ceļasomā bija tikai spogulis no jūsu istabas un dzelzs drēbju pakaramais no priekšistabas, tā ka īstenībā mēs nekā neesam zaudējuši, jo tiklab spogulis, kā drēbju pakaramais piederēja namsaimniekam.
Pamanījis virsleitnanta draudīgo sejas izteiksmi, Šveiks mīlīgā balsī turpināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es iepriekš nekā par to nezināju, ka to ceļasomu nozags, bet par spoguli un pakaramo gan es namsaimniekam teicu, ka tos mēs atdosim, kad pārnāksim no kara. Ienaidnieku zemēs ir spoguļu un pakaramo atliku likām, tā ka arī šai gadījumā mūsu namsaimnieks nekādus zaudējumus necietīs. Līdzko ieņemsim kādu pilsētu. . .
— Muti ciet, Šveik! — virsleitnants drausmīgā balsī uzbrēca. — Pienāks laiks, kad es jūs vēl nodošu karalauka tiesai. Padomājiet par to labi, ja neesat visstulbākais tēviņš pasaulē. Dažs labs cilvēks, dzīvodams tūkstoš gadu, nepaspētu
izdarīt, tik daudz aplamību kā jūs pāris nedēļu laikā. Ceru, ka .jūs to ari pats būsiet ievērojis?
—• Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu gan to ievērojis. Man, kā saka, ir attīstīts novērošanas talants, tikai es visu pamanu tad, kad ir jau par vēlu un kaut kas nepatīkams jau noticis. Mani vajā tāda pati nelaime kā to Nech- lebu no Nekazankas, kas tur mēdza apmeklēt traktieri «Suņu birztala». Viņš vienmēr ilgojās kļūt krietns cilvēks un ar katru sestdienu sākt jaunu dzīvi, taču katrreiz bija spiests atzīties: «Ziniet, draugi, no rīta es ieraudzīju, ka sēžu cietumā uz lāviņas.» Un tādas nedienas viņu piemeklēja taisni tad, kad viņš bija stingri apņēmies godīgi iet uz mājām, taču galu galā izrādījās, ka viņš vai nu kaut kur izgāzis sētu, izjūdzis ormanim zirgu, vai arī gribējis ar policista cepures gaiļa spalvu iztīrīt savu pīpi. Šīs likstas viņu noveda līdz izmisumam, bet visvairāk viņu sāpināja tas, ka šāds ļauns liktenis vajājis visu Nechlebu ģinti. Viņa vectēvs reiz devies ceļojumā.. .
— Šveik, lieciet mani mierā ar savu melšanu!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas viss, ko es stāstu, ir svēta patiesība. Viņa vectēvs devies ceļojumā. . .
— Šveik, — virsleitnants noskaitās, — es jums vēlreiz pavēlu mest pļāpāšanu pie malas; es negribu nekā dzirdēt. Kad iebrauksim Budejovicē, tad es ar jums izrēķināšos. Vai jūs zināt, Šveik, ka likšu jūs arestēt?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nezinu, — Šveiks lēnīgi atbildēja, —līdz šim jūs netikāt man par to nekā minējis.
Virsleitnants neviļus sāka griezt zobus. Tad viņš izgrūda nopūtu, izvilka no mēteļa kabatas avīzi «Bohcmie» 1111 sāka lasīt par milzu uzvarām un par vācu zemūdenes «E» darbību Vidusjūrā, bet, kad viņš nokļuva pie ziņām par vācu jauno izgudrojumu pilsētu bombardēšanā — speciālām bumbām, ko met no lidmašīnām un kas eksplodē trīs reizes no vietas, — viņu iztraucēja Šveika balss, uzrunājot plikpauri:
— Atvainojiet, jūsu godība, bet vai jūs neesat Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents?
Kad plikpauris neatbildēja, Šveiks pievērsās virsleitnantam:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, reiz es lasīju avīzēs, ka normālām cilvēkam vajagot atrasties uz galvas sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu un ka melni mati esot plānāki, kā tas redzams daudzos gadījumos.
Un viņš nepielūdzami turpināja:
— Tad vēl kāds dakteris kafejnīcā «Pie Špireka» izteicās, ka matu izkrišanai esot par cēloni dvēseles pārdzīvojumi grūtniecības laikā.
Bet tad notika kaut kas drausmīgs. Plikpauris kungs uzlēca kājās un, uzbrēcis Sveikam: «Marsch heraus, Sie Schweinkerl!» [50] — izgrūda viņu gaitenī un atgriezās kupejā, sagādājot virsleitnantam mazu pārsteigumu, nosaukdams savu vārdu.
Sveiks bija mazliet kļūdījies. Plikpauris indivīds nebija vis «Slavijas» bankas aģents Purkrabeka kungs, bet gan ģenerālmajors fon Svarcburgs. Ģenerālmajors civilā devās inspekcijas braucienā pa garnizoniem un patlaban cerēja negaidot pārsteigt Budejovici.
Tas bija visnegantākais inspekcijas ģenerālis, kāds jebkad dzīvojis šai pasaulē, un, ja viņš atklāja kādas nekārtības, tad viņam bija tikai šāda saruna ar garnizona priekšnieku: «Vai revolveris jums ir?» — «Ir.» — «Labi! Jūsu vietā es zinātu, ko ar to darīt, jo tas, kas šeit redzams, nav garnizons, bet cūkkūts.»
Un pēc viņa inspekcijas brauciena vienmēr gan šur, gan tur kāds nošāvās, bet ģenerālmajors ar gandarījumu konstatēja: «Tā tam jābūt! Tas ir īsts karavīrs!»
Likās, viņam nemaz nebija pa prātam, ja pēc viņa inspekcijas vispār kāds vēl paliek starp dzīvajiem. Viņš slimoja ar māniju pastāvīgi pārcelt virsniekus uz visnejaukākajiem iecirkņiem. Pietika ar visniecīgāko iemeslu, lai virsnieks atvadītos no sava garnizona un dotos uz Melnkaln.es robežām vai uz apdzērušos, dzīvi apnikušu garnizonu kādā netīrā Ga- licijas nomalē.
— Virsleitnanta kungs, — viņš noprasīja, — kur jūs apmeklējāt kadetu skolu?
— Prāgā.
— Tātad jūs esat gājis kadetu skolā un nezināt pat to, ka virsnieks ir atbildīgs par savu apakšnieku. Tas ir jauki. Otrkārt, jūs runājat ar savu kalpotāju kā ar kādu intīmu draugu. Jūs atļaujat viņam runāt nejautātam. Tas ir vēl jaukāk. Treškārt, jūs atļaujat viņam apvainot jūsu priekšniecību. Un tas ir visjaukākais. No tā visa man jāizdara zināmi secinājumi. Kā jūs sauc, virsleitnanta kungs?
— Lukašs.
— Kādā pulkā jūs dienat?
— Es biju . . .
— Pateicos, nav ko runāt par to, kur bijāt, es gribu zināt, kur jūs tagad esat.
— 91. kājnieku pulkā, ģenerālmajora kungs. Mani pārcēla . . .
— Jūs pārcēla? Ļoti pareizi darīts. Jums nenāks par ļaunu palūkot iespējami ātrāk nokļūt kaujas laukā kopā ar 91. kājnieku pulku.
— Tas jau ir izlemts, ģenerālmajora kungs.
Tad ģenerālmajors nolasīja veselu lekciju par to, ka, pēc viņa novērojumiem, virsnieki sarunājoties ar apakšniekiem familiarā tonī un viņš šai faktā saskatot zināmu demokrātisku principu izplatīšanās draudus. Kareivis jāturot vienās bailēs, tam jādrebot virsnieka priekšā, jābīstoties no tā. Kareivis nedrīkstot nākt virsniekam tuvāk par desmit soļiem, kareivim nedrīkstot ļaut patstāvīgi spriest un vispār domāt, jo tieši šai apstāklī meklējami cēloņi pēdējo gadu traģiskajām kļūdām. Agrāk kareivji baidījušies no virsniekiem kā no uguns, bet: tagad .. .
Ģenerālmajors bezcerīgi atmeta ar roku:
— Tagad vairums virsnieku nezina, kā lutināt savus kareivjus. To es gribēju pateikt.
Ģenerālmajors atkal paņēma avīzi un iegrima lasīšanā. Virsleitnants Lukašs izgāja gaitenī gluži bāls, nolēmis izrēķināties ar Šveiku.
Viņš atrada Šveiku stāvam pie loga ar tik svētlaimīgu un apmierinātu seju, kāda var būt tikai mēnesi vecam mazulim, kas labi pazīdies un tad iesnaudies.
Virsleitnants apstājās, ar galvas mājienu norādīja Sveikam uz kādu tukšu kupeju un, iegājis tanī pēc Šveika, aizvēra durvis.
— Šveik, — viņš svinīgi noteica, — pienācis beidzot brīdis, kad jūs saņemsiet no manis pāris tādu pļauku, kādas pasaule vēl nav redzējusi. Kāpēc jūs plijāties virsū šim plikpaurim kungam? Vai jūs zināt, ka tas bija ģenerālmajors fon Švarcburgs?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, rādīdams īstu mocekļa seju, — ka visā savā mūžā nekad neesmu gribējis kādam pāri darīt un ka man vispār nav bijis.
ne mazākās jausmas par kādu ģenerālmajora kungu. Viņš patiešām ir izspļauts Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents. Tas mēdza iegriezties pie mums krogā, un reiz, kad viņš bija aizmidzis pie galda, kāds labvēlis uzrakstīja ar ķīmisko zīmuli uz viņa plikā paura: «Pamatojoties uz klātpie- likto tarifu III-c, mēs laipni atļaujamies piedāvāt savus pakalpojumus līdzekļu iekrāšanā pūram un bērnu apgādāšanā ar dzīvības apdrošināšanas palīdzību!» Skaidrs, kad visi aizgāja, es paliku viens kopā ar viņu, un, tā kā mani visur vajā nelaime, tad viņš, uzmodies un paskatījies spogulī, pārskaitās un, domādams, ka to esmu izdarījis es, arī gribēja cirst man pāris pļauku.
Vārdiņš «arī» pārvēlās pār Sveika lūpām tik aizkustinoši maigi un pārmetoši, ka virsleitnantam nolaidās roka.
Bet Šveiks turpināja:
— Par tādu mazu pārpratumu šim kungam gan nevajadzēja noskaisties. Uz viņa galvas patiešām vajadzēja būt sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu, kā tas bija iespiests tai rakstā par to, kādam jābūt normālām cilvēkam. Man nekad visā manā mūžā nebūtu ienācis prātā, ka tāds plikpaurains ģenerālmajors vispār iespējams. Tas ir, kā saka, traģisks pārpratums, kas var atgadīties katram, ja tas kaut ko pasaka un otrs tūliņ piesienas. Tā kādreiz mums drēbnieks Hivis stāstīja, kā viņam izgājis, kad viņš no kādas pilsētiņas Štirijā, kur nule šuvis, braucis cauri Leobenai uz Prāgu un vedis līdzi Mariborā pirktu šķiņķi. Braukdams vilcienā, viņš domājies esam vienīgais čechs starp visiem pasažieriem. Kad viņš pie sv. Morica sācis griezt pa šķēlei no šķiņķa, kungs, kas sēdējis iepretim, laizījies vien un metis uz šķiņķi mīlestības pilnus skatienus. Kad drēbnieks I Ii vis to pamanījis, tad skaļi noteicis: «To tu, diedelniek, gan labprāt cirstu iekšā.» Bet tas kungs viņam če- chiski atbild: «Skaidrs, ka cirstu, ja vien tu dotu.» Tā viņi par abiem to šķiņķi notiesājuši, iekams iebraukuši Budeiovicē. Tas kungs saucies Vojteks Rouss.
Virsleitnants Lukašs palūkojās Sveikā un pameta kupeju. Be^ līdzko viņš bija paguvis apsēsties agrākajā vietā, te durvīs parādījās Šveika labsirdīgā seja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc piecām minūtēm būsim Taborā. Vilciens stāv piecas minūtes. Vai nepavēlēsiet pasūtīt ko ēdamu? Pirms kādiem gadiem viņiem te bija varen labi…
Virsleitnants satracināts pietrūkās kājās un, izskrējis gaitenī, uzsauca Sveikam:
— Es vēlreiz aizrādu jums: jo retāk rādīsieties man acīs, jo laimīgāks būšu. Vispatīkamāk man būtu, ja es jūs vispār neredzētu, un varat būt pārliecināts, ka es par to parūpēšos. Prom no manām acīm! Pazūdiet no mana apvāršņa, jūs ragu- lops, muļķadesa!
— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs.
Sveiks salutēja, apgriezās un militārā solī aizgāja uz gaiteņa galu, kur kaktā apsēdās uz konduktora soliņa un uzsāka sarunu ar kādu dzelzceļnieku:
— Lūdzu, vai drīkstu jums kaut ko jautāt?
Dzelzceļnieks, kam acīm redzami nebija nekādas patikas
ielaisties sarunā, vārgi un apatiski pamāja ar galvu.
— Pie manis mēdza šad tad piestaigāt kāds lāga vīrs, vārdā Hofmanis, — Šveiks iesāka, — un tas vienmēr daudzināja, ka šie trauksmes signāli nekad nedarbojoties, īsi sakot, tie labi nefunkcionējot, kad pavelkot rokturi. Patiesībā es gan par šādām lietām nekad neesmu interesējies, bet, kad nu man šāds aparats karājas deguna galā, tad labprāt vēlētos zināt, uz ko varu cerēt, ia kādreiz rodas vajadzība to lietot.
Šveiks piecēlās un kopā ar dzelzceļnieku piegāja pie trauksmes bremzes «Briesmu gadījumā».
Dzelzceļnieks uzskatīja par savu pienākumu paskaidrot Sveikam, kā viss avarijas aparata mechanisms iekārtots:
- To viņš jums pareizi pateicis, ka jāpavelk rokturis, bet melojis, sacīdams, ka tas nefunkcionē. Vilciens noteikti apstāsies, jo aparats cauri visiem vagoniem savienots ar lokomotīvi. Trauksmes bremzei jāfunkcionē.
Sarunas laikā abiem rokas atradās uz bremzes roktura, un patiešām vēl tagad ir īsta mīkla, kā tas notika, ka viņi pavilka rokturi un vilciens apstājās.
Tāpat viņi nekādi nevarēja vienoties, kurš īsti bijis vainīgais un devis trauksmes signālu.
Šveiks apgalvoja, ka viņš tas nevarot būt, ka neesot to darījis, jo neesot nekāds ielas puika.
— Es pats par to brīnos, — viņš labsirdīgi sacīja konduktoram, — kāpēc vilciens tā uzreiz apstājās. Iet, iet un pēkšņi nekust ne no vietas. Man tas daudz nepatīkamāk kā jums.
Kāds cienījams kungs nostājās dzelzceļnieka pusē un apgalvoja, ka dzirdējis kareivi pirmo uzsākam sarunu par trauksmes signāliem.
Šveiks savukārt nemitīgi atkārtoja, ka esot absolūti godīgs cilvēks un ka viņam neesot nekādas intereses, lai vilciens nokavētos, jo viņš braucot uz fronti.
— Stacijas priekšnieka kungs jums to izskaidros, — konduktors izlēma. — Tas jums maksās divdesmit kronas.
Tikmēr pasažieri kāpa laukā no vagoniem, virskonduktors svilpa, kāda sieviete ar ceļasomu rokā pārbijusies metās pāri sliedēm uz tīrumu.
— Tāds prieks ir patiešām divdesmit kronu vērts, — Šveiks aukstasinīgi prātoja, — un tas ir pat ļoti lēti. Reiz, kad mūsu kungs un ķeizars apmeklēja Zižkovu, kāds Franta Šnors apturēja viņa karieti, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem taisni ielas vidū. Pēc tam šā rajona policijas komisārs raudādams pārmeta Šnora kungam, kāpēc tas meties ceļos viņa rajonā, vai nevarējis apliecināt savas pavalstnieka jūtas nākamajā ielā, kas pieder policijas padomnieka Krauzes rajonam. Vēlāk šo Šnora kungu ieslodzīja aiz restēm.
Tieši šai mirklī Šveiks pamanīja, ka klausītāju baram piebiedrojas virskonduktors.
— Nu jau mēs varētu braukt tālāk, — Šveiks viņu uzrunāja, — tur nav nekā patīkama, ja vilciens nokavē. Ja tas vēl notiktu miera laikā, tad dievs ar visu, bet, ja ir karš, tad katram jāzina, ka ikvienā vilcienā brauc militārās personas, ģenerālmajori, obrlajtnanti, raitnieki. Ikviena tāda nokavēšanās ir bīstama. Napoleons nokavēja pie Vaterlo piecas minūtes un izkūpēja kā dūmi ar visu savu slavu.
Šai brīdī klausītāju barā ielauzās virsleitnants Lukašs. Viņš bija drausmīgi bāls un spēja izrunāt vienīgi:
— Šveik!
Šveiks salutēja un atsaucās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man pārmet, ka es esot apturējis vilcienu. Dzelzceļa pārvaldei ir ērmīgas plombas pie trauksmes signāliem. Cilvēks nedrīkst tiem nemaz tuvumā rādīties, citādi viņš tūliņ iedzīvosies ķezā un no viņa piedzīs divdesmit kronas kā pašulaik no manis.
Virskonduktors jau bija izkāpis ārā, deva signālu, un vilciens sāka kustēties. Pasažieri izklīda pa savām kupejām; virsleitnants Lukašs neteica vairs ne vārda un arī devās uz savu vietu.
Palika tikai vilciena pavadonis ar Šveiku un dzelzceļnieku. Vilciena pavadonis sāka rakstīt piezīmju grāmatiņā ziņojumu par visu notikušo. Dzelzceļnieks naidīgi vēroja Šveiku, bet tas miermīlīgi apvaicājās:
— Vai jau ilgi kalpojat uz dzelzceļa?
Tā kā dzelzceļnieks neatbildēja, Šveiks sāka stāstīt, ka reiz pazinis kādu Františeku Mličeku no Uchržiņevas pie Pragas, tas arī tāpat pavilcis bremzes rokturi un tā pārbijies, ka uz divām nedēļām zaudējis valodu, ko atguvis tikai pēc tam, kad apmeklējis dārznieku Vaneku Hostivaržā, kur pamatīgi izkā- vies un uz viņa galvas sadauzīti vairāki podi.
— Tas notika 1912. gada maijā, — Šveiks piemetināja.
Dzelzceļnieks iespruka klozetā un ieslēdzās tajā.
Palika vilciena pavadonis ar Šveiku; pavadonis prasīja no viņa divdesmit kronas soda naudas, turklāt piedraudēdams, ka nesamaksāšanas gadījumā nodošot Šveiku Taboras stacijas priekšnieka rīcībā.
— Labi, — Šveiks piekrita, — es labprāt runāju ar izglītotiem cilvēkiem un būšu ļoti priecīgs iepazīties ar šo Taboras stacijas priekšnieku.
Šveiks izvilka no virskrekla kabatas pīpi, aizkūpināja to un, pūzdams gaisā kareivju tabakas kodīgos dūmus, turpināja:
— Pirms dažiem gadiem Svitavā par stacijas priekšnieku bija kāds Vāgnerā kungs. Tas bija gatavs vai ādu noraut saviem apakšniekiem un spīdzināja tos kā prazdams, bet visvairāk viņš bija uzēdies uz sliežu bīdītāju Jungvirtu, tā ka šis nabadziņš izmisumā aizgāja uz upi un noslīcinājās. Taču pirms tam viņš bija aizsūtījis stacijas priekšnieka kungam vēstuli, ka naktīs tam spokošoties. Un es jums nemeloju, — viņš to izdarīja ari. Sēž naktī šis cienījamais priekšnieka kungs pie telegrāfā aparata, te atskan zvans, un telegrama klāt: «Kā tev klājas, nelieti? Jungvirts.» Tā tas turpinājies veselu nedēļu, un priekšnieks sācis par atbildi šim spokam sūtīt uz visām pusēm dienesta telegramas: «Piedod man, Jungvirt!» Bet naktī aparats notikšķinājis tādu atbildi: «Pakaries uz zīmneša pie tilta! Jungvirts.» Priekšnieka kungs paklausījis ari. Vēlāk gan par to apcietinājuši Svitavas kaimiņu stacijas telegrāfistu. Jā, starp debesīm un zemi notiek daudz kas tāds, kas mūsu prātam nav aptverams.
Vilciens iebrauca Taboras stacijā, un Šveiks, pirms izkāpa no vagona konduktora pavadībā, pieteicās virsleitnantam Lūkasam, kā jau tas piederas:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mani aizved pie stacijas priekšnieka.
Virsleitnants Lukašs neatbildēja. Viņu bija pārņēmusi pilnīga apatija pret visu. Ienāca prātā, ka vislabāk nospļauties tiklab par Šveiku, kā par plikpauri ģenerālmajoru iepretim. Palikt mierīgi sēžam, Budejovicē izkāpt no vilciena, pieteikties kazarmās un kopā ar kādu triecienbataljonu doties uz fronti. Saņemt frontē nejaušu lodi un atbrīvoties no šās nožēlojamās pasaules, kurā dauzās apkārt tādi izdzimumi kā šis Šveiks.
Kad vilciens sāka kustēties, virsleitnants Lūkass pavērās pa logu un ieraudzīja uz perona Šveiku, iegrimušu nopietnā sarunā ar stacijas priekšnieku. Šveiku ielenca cilvēku pūlis, kurā bija saskatāmas arī dažas dzelzceļnieku uniformas.
Virsleitnants Lukašs nopūtās. Tā nebija nožēlas nopūta. Viņam bija viegli ap sirdi, jo Šveiks palika uz perona. Pat plikpauris ģenerālmajors vairs nelikās tik pretīgs.
Vilciens jau sen elsoja, steigdamies uz Čechu Budejovici, bet uz stacijas perona ļaužu ap Šveiku nekļuva mazāk.
Šveiks apzvērēja savu nevainību un tā pārliecināja ļaužu pūli, ka viena kundze pat iesaucās:
— Jau atkal piesienas nabaga zaldātiņam!
Pūlis pievienojās šīm domām, un kāds kungs paziņoja stacijas priekšniekam, ka samaksāšot Šveika vietā divdesmit kronas soda naudas. Viņš esot pārliecināts, ka kareivis neesot vainīgs.
— Paskatieties vien! — viņš norādīja uz Šveika nevainīgo seju, kura šķitās liecinām publikai: «Es esmu bez vainas, ļautiņi.»
Tad ieradās žandarms, izvilka no pūļa kādu pilsoni, apcietināja un aizveda, sacīdams:
— Par to jūs dabūsiet atbildēt! Es jums rādīšu, kā musināt cilvēkus un teikt, ka neviens nevar gaidīt uz Austrijas uzvaru, ja pie mums tā izturas pret kareivjiem.
Nelaimīgais pilsonis neattapās teikt nekā cita kā vien apzvērēt, ka esot miesniekmeistars no Vecā torņa un tā nemaz neesot domājis.
Tikmēr krietnais vīrs, kas ticēja Šveika nevainībai, samaksāja kancelejā divdesmit kronas Šveika vietā un aizveda viņu uz trešās klases bufeti, kur pacienāja ar alu un, uzzinājis, ka visas apliecības un dzelzceļa biļete palikusi pie virsleitnanta Luka.ša, augstsirdīgi iedeva Šveikam piecnieku biļetei un citiem izdevumiem.
Pirms aiziešanas viņš Šveikam draudzīgi teica:
— Tā, kareivīt, kā jau sacīju, kad nokļūsiet krievu gūstā, pasveiciniet no manis aldari Zemanu no Zdolbunovas. Pierakstiet manu uzvārdu! Tikai esiet prātīgs un ilgi nepalieciet frontē!
— Esiet bez bēdām, — Šveiks atbildēja, — ar svešām zemēm vienmēr ir interesanti iepazīties, turklāt par velti.
Šveiks palika sēžam pie galda viens pats, un, kamēr viņš klusībā nodzēra augstsirdīgā labdara piecnieku, ļaudis, kas nebija dzirdējuši Šveika sarunu ar stacijas priekšnieku un tikai iztālēm redzējuši pūli uz perona, stāstīja cits citam, ka noķerts spiegs, kas fotografējis staciju. To apstrīdēja kāda kundze, apgalvodama, ka par spiegu nevarot būt ne runas, bet viņa dzirdējusi, ka dragūns sakapājis gabalos virsnieku, kas lauzies iekšā klozetā, sekodams dragūna sirdspuķītei, kura ieradusies izvadīt savu mī]o.
Šiem dēkainajiem nostāstiem, kas raksturoja kara laika nervozitāti, pārvilka svītru žandarmērija, iztīrot peronu. Bet Šveiks dzēra joprojām, ar maigumu pieminēdams savu virsleitnantu. Ko tas iesāks, kad iebrauks Čechu Budejovicē un visā vilcienā neatradīs savu kalpotāju?
Pirms pasažieru vilciena pienākšanas trešās klases bufete pildījās ar kareivjiem un civilajiem. Pārsvarā bija dažādu tautību un dažādu puiku kareivji, kurus kara vētra bija iemetusi Taboras slimnīcās un kuri tagad no jauna brauca uz fronti, lai gūtu jaunus ievainojumus, sakropļojumus un ciešanas un beidzot iemantotu vienkāršu koka krustu uz kapa, kur vēl pēc gadiem Austrumgalicijas drūmajos klajumos vējā un lietū karāsies austriešu kareivju cepures ar sarūsējušu nozīmi un uz tām lāgu lāgiem uzmetīsies vecs, nīgrs krauklis, kavēdamies atmiņās par kādreizējām bagātīgajām dzīrēm, kad viņam šeit bija klāts bezgalīgs galds ar cilvēku līķiem un zirgu maitām, kad tieši zem tādas cepures, uz kādas viņš patlaban sēž, atradās visgardākais kumoss — cilvēka acis.
Viens no šādiem ciešanu kandidatiem, kas nule bija pēc operācijās izlaists no slimnīcas ar dubļiem un asinīm notrieptā uniformā, piesēdās pie Šveika galdiņa. Viņš izskatījās ierāvies, izdilis, bēdīgs. Nolicis uz galda mazu sainīti, viņš izvilka no kabatas saplīsušu naudas maku un sāka pārskaitīt naudu.
Tad viņš palūkojās Sveikā un ievaicājās:
— Magyarul? 1
— Es esmu čechs, biedri, — Šveiks atbildēja. — Vai negribi iedzert?
— Nem tudom, baratom.2
— Vienalga, biedri, labāk iemet pa krietnam! — Šveiks uzmudināja, nolikdams skumīgajam kareivim priekšā savu pilno glāzi.
Tas saprata, iedzēra, pateicās: «Koszonom szivesen,»3 —
1 Ungārs (ung.).
2 Nesaprotu, biedri (ung.).
-1 Sirsnīgi pateicos (ung.).
pētīja tālāk sava maciņa saturu un beidzot nopūtās. Šveiks saprata, ka ungārs labprāt pasūtītu alu, bet nepietiek naudas, tāpēc lika atnest vēl vienu krūzi, par ko ungārs atkal pateicās un ar zīmju palīdzību sāka Šveikam kaut ko skaidrot, rādīdams savu cauršauto roku un piemetinādams starptautiskajā valodā:
— Pif, paf, puc!
Šveiks līdzjūtīgi māja ar galvu, un klienais apārstētais, turēdams kreiso roku kādu metru no zemes un pēc tam paceldams trīs pirkstus, skaidroja, ka viņam esot mājās trīs mazi bērni.
— Ninč am, ninč am, — viņš turpināja, tā gribēdams teikt, ka tiem mājās nav ko ēst, un ar sava netīrā šineļa piedurkni, kurai bija izrāvusi caurumu lode, kas ungāru ķēniņa labā bija ieurbusies viņa miesā, noslaucīja acis, no kurām ritēja asaras.
Nebija nekāds brīnums, ka tādā sarunā Šveikam pamazām aizgāja garu ceļu viņa piecnieks un ka viņš lēnām, bet droši attālinājās no Čechu Budejovices, jo ar katru alus glāzi, ar ko viņš pamieloja sevi un apārstēto ungāru, aizvien vairāk zuda iespēja nopirkt biļeti.
Atkal cauri stacijai izgāja vilciens uz Budejovici, bet Šveiks aizvien vēl sēdēja pie gaida un klausījās, kā ungārs atkārto:
— Pif, paf, puc! Harom gyermek, ninč ara, ēljen! [51]
Pēdējo vārdu viņš izrunāja, saskandinot glāzes ar Šveiku.
— Sukā tik dzert, ungāru knisli, — Šveiks atbildēja, —>- met iekšā! Mūsējos jūs gan tā nemielojāt.. .
- Pie blakus galda kāds kareivis sāka stāstīt, ka ungāri, kad čechu 28. pulks ieradies Segedinā, ņirgājušies par čechiem un cēluši rokas uz augšu, it kā padodamies gūstā.
Tā bija svēta patiesība, tomēr stāstītājs acīm redzcimi jutās aizskarts, kaut gan vēlāk padošanās gūstā kļuva par parastu parādību čechu pulkos, un beidzot tā rīkojās arī paši ungāri, kad tiem bija apnicis kauties ungāru ķēniņa dēļ.
Vēlāk arī šis kareivis piesēdās pie Šveika galdiņa un sāka stāstīt, kā viņi Segedinā piekāvuši ungārus un izmetuši tos 110 vairākiem krogiem. Turklāt viņš atzinīgi piebilda, ka ungāri protot kauties un viņš dabūjis naža dūrienu mugurā, tā ka aizsūtīts uz aizmuguri ārstēties.
Bet nu, pēc atgriešanās, bataljona komandieris droši vien likšot viņu ieslodzīt, jo viņam vairs neesot bijis laika pienācīgi atmaksāt ungaram par dūrienu, lai arī šim plukatam kas tiktu piemiņai un būtu saglabāts čechu pulka gods.
— Ihre Dokumente, vaši tokument? — tik jauki Šveiku uzrunāja militārās patruļas priekšnieks, feldfebelis, ko pavadīja četri kareivji ar uzspraustiem durkļiem. — Man redz, sēdēt, nebraukt, sēdēt, dzert, pulka dzert, puiš!
— Man dokumentu nav, mīlīt, — Šveiks atbildēja, — tos paņēma līdzi obrlajtnants Lukaša kungs no 91. pulka, bet es paliku stacijā.
— Was ist das Wort: mīlīt? — feldfebelis uzrunāja kādu no saviem pavadoņiem, vecu zemessargu, kas likās visādi spītējam savai priekšniecībai, jo mierīgi atbildēja:
— Mīlītis nozīmē to pašu, ko feldfebeļa kungs.
Feldfebelis turpināja sarunu ar Šveiku:
— Tokuments katrs kareivs, pez tokuments likt iekš Bahn- hofs-Militarkommando den lausigen Bursch, wie einen tollen Hund.[52]
Šveiku aizveda uz stacijas komandantūru, kur sardzes telpā sēdēja kareivji, gluži līdzīgi tam vecajam zemessargam, kas savam iedzimtajam ienaidniekam, viņa feldfebeliskajai augstībai, tik jauki bija pārtulkojis vāciski vārdu «mīlītis».
Sardzes telpu rotāja litogrāfijas, kādas tolaik kara ministrija izsūtīja visām kancelejām, skolām un kazarmām.
Krietno kareivi Šveiku apsveica attēls, kas, spriežot pēc paraksta, rādīja, kā ķeizariskā un ķēnišķīgā 21. strēlnieku pulka vada komandieris Francis Hammels un kapraļi Paulharts un Bachmaiers mudina kareivjus izturēt līdz galam. Pie otras sienas karājās attēls ar parakstu: «5. honvedu huzaru pulka vada
komandieris Jans Danko izlūko ienaidnieka bateriju izvietojumu.»
Pa labi, drusku zemāk, karājās plakats: «Izcili drosmes piemēri.»
Ar tādiem piakatiem, kuru tekstu ar izdomātiem izcilas drosmes piemēriem kara ministrijas kancelejās sacerēja dažādi karadienestā iesaukti vācu žurnālisti, vecā, stulbā Austrija gribēja iedvesmot kareivjus, kuri tos nekad nelasīja, un, kad šādus lieliskus varonības piemērus viņiem nosūtīja uz fronti, iesietus grāmatās, viņi tina no lapām smēķi vai ari izlietoja tās vēl lietderīgāk, kas arī pilnīgi atbilda šo izdomāto drosmes piemēru vērtībai un garam.
Kamēr feldlebelis gāja sameklēt kādu virsnieku, Šveiks izlasīja plakatu:
Vezumnieks J o z e i s B o n g s Sanitarās vienības kareivji nesa smagi ievainotos uz ratiem, kas bija novietoti nomaļā ieplakā. Tiklīdz rati bija piekrauti, ievainotos aizveda uz pārsienamo punktu. Krievi, atklājuši sanitarās grupas atrašanās vietu, sāka apšaudīt to ar granatām. 3. ķ. un ķ. vezumnieku eskadrona kareivja Jozefa Bonga zirgu nogalināja kāda granatas šķemba. «Mans nabaga sirmīt, nu tev ir beigas!» nogaudās Bongs, bet tai pašā mirklī arī viņu ķēra granata. Tomēr viņš vēl izjūdza zirgu un aizvilka smagos ratus drošā paslēptuvē. Tad viņš atgriezās pēc nogalinātā zirga iejūga. Krievi nepārtraukti šāva. «Šaujiet vien, nolādētie negantnieki, iejūgu es jums neatstāšu!» — tā murminādams, viņš vāca kopā iejūglietas. Beidzot, savācis visu, viņš kopā ar iejūgu aizvilkās pie vezumniekiem. Te sanitari sagaidīja viņu ar bargiem pārmetumiem par ilgo prombūtni. «Es negribēju pamest tur iejūgu, tas ir gandrīz pavisam jauns. Tā mums celtos zaudējums, tā es domāju. Mums šādas mantas apkārt nemētājas,» taisnojās drošsirdīgais kareivis un tikai tagad devās uz pārsienamo punktu pieteikt savu ievainojumu. Vēlāk rotmistrs rotāja viņa krūtis ar sudraba medaļu par drošsirdību.
Kad Šveiks to bija izlasījis un feldfebelis vēl nebija atgriezies, viņš uzrunāja zemessargus, kas atradās sardzes telpā:
— Tas ir varen jauks varonības piemērs. Ja tā turpināsies, tad mūsu armijā vienmēr būs tikai jauni zirgu iejūgi; bet, kad es biju Prāgā, tad lasīju Pragas «Valdības Vēstnesī» vēl skaistāku piemēru par kādu brīvprātīgo Dr. Jozefu Vojnovu. Tas noticis Galicijā 7. jegeru pulkā. Kad sākusies durkļu cīņa, viņš dabūjis lodi galvā, bet, kad viņu nesuši uz pārsienamo punktu, viņš sācis brēkt, ka nieka skrambas dēļ neļaušoties pārsieties, un tūliņ ar savu vadu gribējis doties uzbrukumā, bet granata sadragājusi viņam potīti. Viņu atkal gribējuši nest projām, bet viņš, balstīdamies uz nūjas, steberējis vien uz frontes līniju un brucis virsū ienaidniekiem ar šo nūju, kamēr jauna granata norāvusi viņam roku. Viņš paķēris nūju otrā rokā, brēcis, ka to viņš šiem nepiedošot, un dievs vien zina, kas ar viņu būtu noticis, ja kāds šrapnelis nebūtu viņu galīgi nobeidzis. Iespējams, ka arī viņš būtu dabūjis sudraba medaļu par drošsirdību, ja nebūtu ticis nomaitāts. Kad viņam atrauta galva, tā vēl ripodama saukusi: «Kaut nāves salto elpu just jau vari, līdz galam savu pienākumu dari!»
— Ko tais avīzēs gan visu nesaraksta! — kāds sardzes kareivis noteica. — Redzējis tāds rakstītājs savām acīm, kas te notiek, tad tiktu stulbs uz laiku laikiem.
Zemessargs nospļāvās:
— Pie mums, Časlavas pulkā, bija kāds redaktors no Vīnes, vācietis. Dienēja kā jaunākais virsnieks. Nepagalam negribēja čechiski runāt, bet, kad viņu ieskaitīja kaujas rotā, kur bija tikai čechi, tad uzreiz prata čechiski.
Durvīs parādījās feldfebelis, nikni paskatījās un noburkšķēja:
— Wenn man byt drei Minuten weg, da hort man nichts anderes als cesky, cesi.[53]
Iedams ārā, acīm redzot uz restorānu, viņš sacīja zemessargu kapralim, norādīdams uz Šveiku, lai šo utaino plukatu tūliņ aizvedot pie leitnanta, līdzko tas ierodoties.
— Leitnanta kungs droši vien amizējas stacijā ar telegrāfisti, — sacīja kapralis, kad feldfebelis bija izgājis. — Viņš skrien tai pakaļ jau divas nedēļas un vienmēr atnāk pārskaities un saka: «Das ist aber eine Hure, sie will nicht mīt mir schlafen.» [54]
Laikam arī šoreiz leitnants atgriezās sliktā omā, jo pēc
brīža bija dzirdams, ka blakus istabā kāds svaida grāmatas pa galdu.
— Neko darīt, puis, jāiet vien tev būs pie viņa, — kapralis līdzjūtīgi sacīja Šveikam. — Caur viņa rokām jau gājuši daudzi kareivji, gan veci, gan jauni.
Un viņš ieveda Šveiku kancelejā, kur aiz galda ar izsvaidītiem papīriem sēdēja jauns leitnants ar neganti niknu seju.
Ieraudzījis Šveiku kapraļa pavadībā, viņš ļoti izteiksmīgi nosacīja:
— Ahā!
Kapralis raportēja:
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, ka šis vīrs atrasts stacijā bez dokumentiem.
Leitnants palocīja galvu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau kopš gadiem paredzējis, ka tieši šai dienā un šai stundā Šveiku atradīs stacijā bez dokumentiem, jo, kas šai mirklī būtu uzmetis Šveikam skatienu, tam rastos iespaids, ka vispār nav iespējams, lai vīram ar tādu ārieni būtu kādi dokumenti. Šveiks šobrīd izskatījās kā nokritis no citas planētas un nu naivā izbrīnā aplūko jauno pasauli, kur viņam prasa tādas līdz šim nezināmas aplamības kā dokumentus.
Leitnants, raudzīdamies uz Šveiku, mirkli padomāja, kā sākt nopratināšanu, un tad jautāja:
— Ko jūs darījāt stacijā?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka gaidīju vilcienu uz Čechu Budejovici, lai varētu nokļūt savā 91. pulkā, kur esmu kalpotājs pie obrlajtnanta Lukaša kunga, ko biju spiests pamest tāpēc, ka mani aizveda pie stacijas priekšnieka, lai sodītu, jo mani turēja aizdomās, ka es ar trauksmes signālu esot apturējis mūsu ātrvilcienu.
— Te jau trakam jākļūst! — leitnants iebrēcās. — Stāstiet īsi un sakarīgi un nežvankstiet visādas muļķības!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka kopš tā brīža, kad mēs ar obrlajtnantu Lukaša kungu iesēdāmies šai ātrvilcienā, kam vajadzēja mūs labi drīz nogādāt uz mūsu 91. ķ. un ķ. kājnieku pulku, mums sāka brukt virsū viena ķeza pēc otras. Vispirms mums pazuda ceļasoma, tad, ja vien kaut ko nesajaucu, kāds ģenerālmajora kungs pavisam pliku pauri . . .
— Himmelherrgott, — leitnants nopūtās.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka no manis visam jālien ārā pakāpeniski kā no veca matrača, lai visa aina būtu pārskatāma, kā to mēdza sacīt nelaiķis kurpnieks Petrliks, kad viņš savam puikam lika novilkt bikses, iekams ķērās tam klāt ar siksnu.
Un, kamēr leitnants šņāca aiz dusmām, Šveiks turpināja:
— Plikpaurim ģenerālmajora kungam es nezin kāpēc ne- iepatikos, un obrlajtnants Lukaša kungs, kura kalpotājs es esmu, izraidīja mani gaitenī. Tur mani vēlāk apvainoja, ka es esot izdarījis to, par ko jums jau ziņoju. Kamēr visu noskaidroja, es paliku uz perona viens. Vilciens bija projām, obrlajtnanta kungs ar visām somām, ar visiem saviem un maniem dokumentiem arī projām, un es te paliku sēžam bez dokumentiem kā bārenītis.
Šveiks pievērsa leitnantam tik aizkustinoši mīlīgu skatienu, ka tas pilnīgi noticēja: viss, ko runā šis puisis, kas izskatās pēc iedzimta idiota, ir svēta patiesība.
Nu leitnants uzskaitīja Šveikam visus vilcienus, kas pēc zināmā ātrvilciena gājuši uz Budejovici, un jautāja, kāpēc viņš šos vilcienus nokavējis.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks, labsirdīgi smaidīdams, atbildēja, — ka man, tā sēžot un gaidot vilcienu, atgadījās ķibele: es sāku dzert vienu alus kausu pēc otra.
— Tāds ēzelis vēl nav redzēts, — leitnants nodomāja,
viņš atzīstas pats. Cik man tādu nav bijis, un visi liegušies,
bet šis mierīgi saka: «Nokavēju visus vilcienus, jo dzēru vienu alus kausu pēc otra.»
Šos apsvērumus viņš apkopoja vienā teikumā, ar ko uzrunāja Šveiku:
— Jūs, puis, esat deģenerāts. Vai zināt, ko tas nozīmē, ja kādu nosauc par deģenerātu?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pie mums Bojištes un Kateržinkas ielas stūrī arī dzīvoja kāds deģenerāts. Tēvs viņam bija poļu grafs un māte — bērnu saņēmēja. Viņš slaucīja ielas, bet krogos pieprasīja, lai viņu godina par grafa kungu.
Leitnants atzina par labāku izbeigt sarunu un stingri noteica:
— Tāpēc es jums saku: jūs aitasgalva., jūs stulbeni, ejiet uz kasi, nopērciet biļeti un brauciet uz Budejovici! Ja es jūs te vēlreiz ieraudzīšu, tad rīkošos ar jums kā ar dezertieri. Abtreten!
Tā kā Šveiks nekustējās un joprojām turēja roku pie cepures naga, leitnants uzbrēca:
— Marsch hinaus, vai jūs nedzirdējāt, abtreten! Kapral Pa- lanek, aizvediet šo muļķadesu pie kases un nopērciet viņam biļeti uz Budejovici!
Pēc brīža kapralis Palaneks atkal ienāca kancelejā. Pavērtajās durvīs aiz Palaneka lūkojās Šveika labsirdīgā seja.
— Kas tad nu atkal noticis?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — kapralis Palaneks noslēpumaini čukstēja, — viņam nav naudas biļetei un man tāpat. Par velti viņu negrib vest, jo viņam nav dokumentu, kas apliecinātu, ka viņš brauc uz pulku.
Leitnants nelika ilgi gaidīt uz Zalamana spriedumu šai sarežģītajā jautājumā.
— Lai iet kājām, — viņš izlēma, — un lai to idiotu viņa pulkā iesēdina arestā par nokavēšanos. Vai mums par viņu galva jālauza!
— Neko darīt, draugs, — kapralis Palaneks uzrunāja Sveiku, iznācis no kancelejas, •— tev, mīļais, jākāto uz Budejovici kājām. Tur, sardzes istabā, mums ir klaips kroņa maizes, to mēs iedosim tev līdzi.
Un pēc pusstundas, kad viņi Šveiku bija pamielojuši ar melnu kafiju un bez maizes iedevuši vēl ceļam astotdajmār- ciņu tabakas, Šveiks tumšā naktī atstāja Taboru, dziedot vecu karavīru dziesmu:
Kas negrib, lai netic, bet taisnība ta, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā …
Velns to zina, kā tas gadījās, taču krietnais kareivis Šveiks negāja vis uz dienvidiem, uz Budejovices pusi, bet taisnā virzienā uz rietumiem.
Ietinies savā šinelī, viņš aukstumā soļoja pa aizputināto lielceļu kā pēdējais no Napoleona gvardes, kad tā atgriezās
no karagajiena uz Maskavu. Atšķirība bija tikai ta, ka Šveiks jautri dziedāja:
Uz špacieri es gāju Tai zaļā birztalā …
IJn piesnigušajos mežos nakts klusumā atskanēja tāda atbalss, ka ciematos sāka riet suņi.
Kad dziedāt apnika, Šveiks apsēdās uz akmeņu kaudzes ceļmalā, aizkūpināja pīpi, atpūtās un tad devās atkal tālāk, pretim jaunām Budejovices anabazes dēkām.