Seno laiku karavadonis Ksenofonts izstaigāja visu Mazaziju un nokļuva diezin kur bez kādas ģeografijas kartes. Tāpat senie goti devās savos sirojumos, nezinādami nenieka par topogrāfiju. Nepārtraukti soļot uz priekšu, pastāvīgi atrasties ienaidnieku aplenkumā, kuri gaida pirmo izdevību, lai apgrieztu pretiniekam kaklu otrādi, lauzties cauri nepazīstamiem apgabaliem — to sauc par anabazi. Ja kādam ir galva uz pleciem — kā Ksenofontam vai visām tām laupītāju ciltīm, kas saradās Eiropā nezin no kurienes, no Kaspijas vai Azovas jūras, — tas šādā gājienā var veikt īstus brīnumdarbus.
Kad Cezara romiešu leģioni tālu ziemeļos bija nokļuvuši pie Gallijas jūras (tāpat bez kādām ģeogrāfiskām kartēm), viņi
nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un atgriezties Romā pa citu ceļu. Romu viņi ari sasniedza. Kopš tā laika, šķiet, ari radusies paruna, ka visi ceļi ved uz Romu.
Tāpat visi ceļi ved uz Čechu Budejovici, par to bija pilnīgi pārliecināts krietnais kareivis Šveiks, kad Budejovices vietā ieraudzīja kādu Milevsko novada ciematu.
Taču viņš braši soļoja tālāk, jo nekāda Milevsko nevar krietnu kareivi aizkavēt beidzot tomēr sasniegt Budejovici.
Un tā Šveiks iznira Kvjetovā, rietumos no Milevsko, kad jau bija izdziedājis visas karavīru dziesmas, tā ka pirms Kvje- tovas bija spiests atsākt savu repertuāru no jauna:
Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet .. .
Ceļš no Kvjetovas uz Vražu iet taisnā virzienā uz rietumiem, un Šveiks te satika kādu večiņu, kas, nākdama mājup no baznīcas, sveicināja viņu kristīgā garā:
— Dievs palīdz, zaldātiņ, uz kurieni dodaties?
— Es, māmiņ, eju uz Budejovici pie sava pulka, — Šveiks atbildēja, — dodos karā.
— Bet tad taču jūs ejat nepareizi, zaldātiņ, — večiņa izbijusies sacīja, — tā jūs savu mūžu tur nenokļūsiet. Ja jūs tāpat vien iesiet uz priekšu cauri Vražai, tad nonāksiet Klatovā.
— Es domāju, — Šveiks ar cieņu sacīja, — ka arī no Kla- tovas iespējams nokļūt Budejovicē. Tiesa, gājiens nav mazais, sevišķi tad, kad cilvēks steidzas uz savu pulku un baidās, ka par spīti visām pūlēm ierasties laikā savā vietā viņš var piedzīvot nepatikšanas.
— Pie mums arī bija viens tāds pārgalvis, viņu sauca To- ničeks Mašeks, — večiņa nopūtās. — Viņš ir rada manai māsasmeitai. Viņam bija jābrauc uz Plzenu iestāties zemessargos, un viņš aizbrauca arī, bet pēc nedēļas viņu jau meklēja žandarmi, tāpēc ka neesot savā pulkā ieradies. Un vēl pēc nedēļas viņš pārradās civilā ancukā, jo esot dabūjis atvaļinājumu. Tad ciema vecākais aizgāja pēc žandarmiem, un tie viņam to atvaļinājumu iztaisīja pavisam īsu. Nu jau atrakstījis no frontes, ka esot ievainots, viena kāja nost.
Večiņa līdzcietīgi pavērās Šveikā:
— Tur, tai mežiņā, pagaidiet mani, zaldātiņ, es jums atnesīšu strebjamus kartupeļus, lai jūs dabūjat sasildīties. Mūsu mājeli var jau no šejienes redzēt, tūliņ aiz mežiņa pa labi.
Cauri mūsu ciematam uz Vražu nevar iet, mums žandarmi kā vanagi. No mežiņa jums būs jāiet uz Malciņu. No Čižovas gan jāpiesargas, zaldātiņ. Tur žandarmi skaidri kā traki uz dezen- tieriem. Ejiet taisni cauri mežam uz Sedlecu pie Horaždovices. Tur dikti lādzīgs žandarms, tas laiž cauri visus. Vai jums kādi papīri ir uz rokas?
— Nav, māmiņ.
— Tad arī tur nav ko iet, ejiet labāk uz Radomišļu, tik raugiet nonākt tur pievakarē, kad visi žandarmi krogā. Tur Lejas ielā aiz svētā Floriana ieraudzīsiet mājiņu ar zilu apakšu, prasiet tur pēc saimnieka Melichareka. Tas ir mans brālis. Pasakiet viņam no manis labasdienas, un viņš jums parādīs, kā tikt uz to Budejovici.
Mežiņā Šveiks dabūja gaidīt kārtīgu pusstundu, bet, kad bija sasildījies ar kartupeļu viru, ko nabaga vecīte atnesa segā ievīstītā podiņā, lai vira neatdzistu, viņa izņēma no lakata apakšas šķēli taukuma un riku maizes, sabāza to visu Šveikam kabatā, pārmeta viņam krustu un sacīja, ka viņai tur esot divi mazdēli.
Tad viņa vēlreiz pamatīgi izstāstīja, caur kādiem ciematiem jāiet un no kādiem jāizvairās. Beidzot viņa izņēma no svārkiem piekārtās kabatas kronu, lai Šveiks nopērkot Malciņā degvīnu ceļam, jo līdz Radomišlai esot krietns gabals.
Apmetis Cižovai līkumu, Šveiks, sekojot vecītes padomam, devās uz austrumiem, uz Radomišļu, un prātoja, ka Budejovicē viņam jānokļūst vienalga no kādas debess puses.
Malciņā viņam piebiedrojās vecs muzikants, ko Šveiks sastapa krogā, pirkdams degvīnu tālajam ceļam uz Radomišļu.
Muzikants noturēja Šveiku par dezertieri un aicināja viņu līdzi uz Horaždovici, kur tam esot izprecēta meita, kuras vīrs arī esot dezertieris. Muzikants acīm redzot bija Malčinā pavai- rāk iemetis.
— Viņa jau divus mēnešus slēpj savu vīru kūtī, — viņš stāstīja Šveikam, — tā viņa noslēps arī tevi, un tur jūs varēsiet palikt līdz kara beigām. Diviem jums tur nebūs garš laiks.
Kad Šveiks pieklājīgi noraidīja piedāvājumu, muzikants kļuva ļoti dusmīgs, nogriezās pa kreisi uz tīrumiem un piedraudēja Šveikam, ka iešot uz Čižovu un paziņošot par viņu žandarmiem.
Nonācis Radomišlā, Šveiks pievakarē atrada Lejas ielā aiz sv. Floriana saimnieku Melichareku. Kad viņš tam nodeva
labasdienas no māsas Vražā, tas Melichareku neietekmēja ne mazākā mērā.
Viņš neatlaidīgi pieprasīja Sveika dokumentus. Redzams, viņš bija cilvēks ar aizspriedumiem, jo vienā laidā runāja par klaidoņiem, laupītājiem un zagļiem, kas bariem vien klaiņojot pa Pisekas apriņķi.
— No karaspēka mūk projām, dienēt negrib, dauzās apkārt un zog kur varēdami, — viņš runāja, zīmīgi raudzīdamies Sveikam acīs, — un tad vēl izliekas tik nevainīgi, it kā ne līdz pieci skaitīt neprastu.
— Jā, jā, patiesība kož kaulā visvairāk, — viņš piemetināja, kad Sveiks piecēlās no soliņa, — kad cilvēkam tīra sirdsapziņa, tad viņš paliek sēžam un parāda savus papīrus. Bet ja viņam tādu nav . . .
— Ardievu, vecotēv!
— Ej ar to dieviņu un citureiz pameklē lielāku muļķi!
Šveiks jau sen bija ārā, bet vecais vēl ilgi sirdījās:
— Tāds tev ejot uz Budejovici pie sava pulka! Un no Taboras! Un tad viņš, diedelnieks, vispirms iet uz Horaždovici un tad tikai uz Piseku. Tad jau viņš grib apceļot pasauli!
Šveiks nosoļoja gandrīz visu nakti un tad ieraudzīja Puti- mas tuvumā kādā tīrumā salmu kaudzi. Rakdamies salmos, viņš gluži līdzās izdzirda balsi:
— No kura pulka? Uz kurieni iedams?
—• No 91., uz Budejovici.
— Kas tev tur meklējams?
— Tur ir mans obrlajtnants.
Nu varēja dzirdēt, ka blakus nesmejas vis viens, bet veseli trīs. Kad smiekli aprima, Šveiks iejautājās, no kāda pulka šie esot. Noskaidrojās, ka divi ir no 35. pulka un viens no artilērijas, tepat no Budejovices. Trīsdesmit piektā pulka vīri dezertējuši priekš mēneša, pirms kaujas rotas formēšanas, bet arti- lerists slapstoties jau kopš mobilizācijas dienas. Viņš esot tepat no Putimas, un tā esot viņa salmu kaudze. Nakti viņš vienmēr guļot te. Pārējos divus viņš vakar sastapis mežā un paņēmis līdzi.
Visi cerēja, ka pēc viena vai diviem mēnešiem karš beigsies. Viņi domāja, ka krievi jau esot šaipus Budapeštas un ieņēmuši Moraviju. Putimā visi tā runājot. No rīta pirms gaismiņas artilerista māte atnesīšot viņiem brokastis. Pēc tam 35. pulka vīri došoties uz Strakonici, kur vienam esot krustmāte, bet tai kalnos aiz Sušiccs kāds paziņa, kam piederot zāģētava, tur viņiem būšot droša paslēptuve.
— Un tu, no deviņdesmit pirmā, vari nākt mums līdz, ja gribi, — viņi aicināja Šveiku. — Uzspļauj tam savam obrlajt- nantam!
— Tas nav tik viegli izdarāms, — Šveiks atbildēja un dziļi ierakās salmu kaudzē.
Kad viņš no rīta pamodās, visi jau bija projām, bet kāds (laikam artilerists) bija nolicis viņam kājgalī maizes doniņu ceļam.
Šveiks devās cauri mežam un pie Šteknas sastapa kādu klaidoni, pusmūža vīru, kas viņu apsveica kā vecu paziņu ar malku degvīna.
— Tā tu apkārt nestaigā, — viņš pamācīja Šveiku, — šitāda uniforma tev var dārgi maksāt. Tagad visur čum un mudž no žandarmiem, un ubagot tādās drēbēs tu arī nevari. Mūs žandarmi pašlaik tā nevajā kā agrāk, tagad viņi meklē tikai dezentierus.
— Jā, tagad viņi meklē tikai jūs, — viņš atkārtoja ar tādu pārliecību, ka Šveiks nolēma labāk nepieminēt 91. pulku. Lai klaidonis uzskata viņu, par ko grib. Kāpēc tādam lāga večukam sadragāt ilūzijas?
— Uz kurieni tu tagad tēmē? — klaidonis apvaicājās pēc brīža, kad abi bija aizkūpinājuši pīpes un pamazām apmetuši ciematam līkumu.
— Uz Budejovici.
— Kungs Jēziņ! — klaidonis nobijās. — Tur viņi tevi nogrābs kā cāli. Nebūsi vēl ne nagus apsildījis. Nē, tev jāsameklē privātās drēbes, tādas labi noplīsušas, un jāizliekas par klibu. Bet tagad esi bez bēdu, mēs iesim uz Strakonici, Voliņu un Dubu. un velns lai parauj, ja mums neizdotos kur nospert privātās drēbes. Strakonicē vēl daudz tādu godīgu muļķu, kas pat nakti neslēdz durvis ciet, kur nu vēl dienu. Tagad, ziemā, dažs labs ieiet pie kaimiņa papļāpāt — un tev drēbes rokā. Kas tev vajadzīgs? Zābaki tev ir, tātad tikai kaut kas, ko uzvilkt mugurā. Vai šinelis vecs?
— Vecs gan.
— Tad lai tas paliek. Tādus uz laukiem tagad valkā. Tev vajag bikšu un svārku. Kad tas viss būs rokā, tavas drēbes pārdosim ebrejam Hermanim Vodņanos. Viņš uzpērk visas kroņa mantas un pēc tam pārdod lauciniekiem.
— Tagad mēs iesim uz Strakonici, — viņš attīstīja tālāk savu plānu. — Četru stundu gājienā no šejienes ir vecā Švar- cenberga aitu ferma. Tur man pazīstams aitu gans, večuks jau krietni gados, mēs pārgulēsim pie viņa pa nakti, rīta agrumā dosimies uz Strakonici un ievilksim tur kādas drēbes.
Aitu fermā Šveiks sastapa patīkamu sirmgalvi, kurš vēl atcerējās, ko viņa vectēvs stāstījis par franču kariem. Sirmgalvis bija gadus divdesmit vecāks par klaidoni, tāpēc uzrunāja tiklab to, kā Šveiku par zēnu.
— Redziet, zēni, — viņš stāstīja, kad visi bija sasēdušies ap krāsni, kurā vārījās nemizoti kartupeļi, — mans vecaistēvs toreiz dezentierēja tāpat kā šis zaldātiņš. Bet Vodņanos viņu noķēra un tā noslānīja, ka no pakaļas driskas vien gāja pa gaisu. Un tomēr viņš vēl varēja teikties laimīgs. Jareša dēls no Ražicēs aiz Protivinas, vecā Jareša, dīķu sarga, vectēvs, dabūja par bēgšanu Pisekā pulveri un svinu. Un, pirms viņu
Pisekas nocietinājumos nošāva, viņš vēl dabūja skriet cauri kareivju rindai un saņēma sešsimt rungas, tā ka nāve viņam bija atvieglojums un atpestīšana. Un kad tad tu izmuld? — viņš asarainām acīm uzrunāja Šveiku.
— Pēc mobilizācijas, kad mūs veda uz kazarmām, — atbildēja Šveiks, sapratis, ka uniforma nespēj satricināt vecā aitu gana paļāvību.
— Pārkāpi pār sētu? — aitu gans ziņkāri iejautājās, acīm redzot atcerēdamies vectēva stāstus par kāpšanu pāri kazarmas sētai.
— Citādi nevarēja, vecotēv.
— Un sargu bija daudz, un viņi šāva?
— Jā, vecotēv.
— Un uz kurieni tu tagad gribi doties?
— Viņam uznācis dullums, — klaidonis atbildēja Šveika vietā. — Par visu vari grib iet uz Budejovici. Pats redzi, cilvēks jauns, prāta nav daudz, skrien tīšuprāt savam postam pretī. Man viņš drusku jāpaskolo. Nospersim kādas privātās drēbes, tad viss būs kārtībā. Līdz pavasarim kaut kā izsitīsi- mies un tad nolīgsim pie kāda saimnieka. Šogad būs liels ļaužu trūkums un bads, un runā, ka visus klaidoņus likšot pie lauku darbiem. Es tad tā domāju, ka labāk būs jāpiesakās brīvprātīgi. Cilvēku būs maz. Tie būs izkauti.
— Tad tu domā, ka šogad karš nebeigsies? — aitu gans jautāja. — Tev taisnība, manu zēn. Ir jau bijuši ilgi kari. Napoleona kari, pēc tam, kā mums stāstīts, zviedru kari, septiņu gadu kari. Bet cilvēki tos karus ir pelnījuši. Mīļais dieviņš taču to vairs nespēja noskatīties, cik viņi iedomīgi kļuvuši. Pat aitas gaļa viņiem nelīda vairs iekšā, zēni, pat tā viņiem bija par prastu. Agrāk viņi nāca bariem, lai pārdod zem rokas kādu auneli, bet uz beigām jau citu neko nerija kā cūkas gaļu, pīles un zosis un tad vēl visu ceptu sviestā vai taukos. Tāpēc arī mīļajam dieviņam dusmas uznākušas par tik lielu lepnību, bet viņi atjēgsies tikai tad, kad rīs balandas kā Napoleona karu laikos. Tāpat arī mūsu priekšniecība aiz augstprātības vairs nezināja, ko darīt. Vecais firsts Švarcenbergs, tas vēl brauca parastajos ratos, bet jaunais firsts, tas smurgulis, jau pa gabalu smird pēc sava automobiļa. Nu, gan viņam mīļais dieviņš to benzīnu salies aiz lūpas.
Kartupeļi vārījās krāsnī, ūdens burbuļoja, un vecais aitu gans pēc īsa klusuma pravieša balsī noteica:
— Un viņš, mūsu kungs un ķeizars, šai karā neuzvarēs. Cilvēkos nav nekādas sajūsmas par šo karu, tāpēc ka viņš, kā saka skolotāja kungs no Strakonices, nav ļāvies kronēties. Nu viņš var triept medu uz lūpām, kam grib. Ja tu, vecais plukata, esi solījies kronēties, tad vajadzēja turēt vārdu.
— Varbūt viņš tagad to uz ātru roku iztaisīs, — klaidonis ieteicās.
— Uz to tagad ikviens uzspļaus, manu zēn, — aitu gans pikti atsaucās. — Tev vajadzētu būt klāt, kad lejā, Skočicē, salasās kaimiņi kopā. Ikvienam kāds ir t u r, un tev vajadzētu dzirdēt, kā viņi runā. Ka pēc šā kara būšot brīvība, ka nebūšot nekādu valdnieku galmu un pat ķeizariem un firstiem atņemšot viņu muižas. Par tādām runām žandarmi jau pievāca kādu Koržineku, lai nemusinot ļaudis. Jā, žandarmiem tagad liela vara.
— Tāda viņiem vienmēr bijusi, — klaidonis sacīja. — Atceros, Kladno bija kāds žandarmērijas rotmistrs Rotera kungs. Tas bija sadomājis audzināt tā saucamos policijas suņus no vilku sugas, kas visu uzošņā, kad ir izmācīti. Un šim rotmistra kungam Kladno bija to skoloto suņu visi pasekšņi pilni. Viņiem bija sava īpaša mājiņa, kur tie dzīvoja kā tādi grafu bērni. Un pēkšņi rotmistram iešāvās prātā izmēģināt tos suņus pie mums, nabaga klaidoņiem. Viņš izlaida pavēli, lai žandarmi dzenā rokā klaidoņus pa visu Kladno apriņķi un nodod tieši viņam. Es tā vienreiz kājoju no Lanas un tā jau turos dziļi mežā, bet nekas nelīdzēja, līdz mežniecībai netiku, kur biju nodomājis iet, sagrāba mani un aizveda pie rotmistra kunga. Un to jūs, ļautiņi, ne sapnī nevarat iedomāties, kas viss man bija jāizcieš no rotmistra kunga suņiem. Vispirms viņš lika tiem mani apošņāt, tad man bija jārāpjas augšā pa trepēm, un, kad es biju uzrāpies, vienu no nezvēriem palaida vaļā, lai tas skrien man pakaļ; tas briesmeklis nostiepa mani zemē, uzgulās virsū, rūca un klabināja zobus man taisni pie rīkles. Tad to nezvēru aizveda prom un man lika noslēpties; es varot iet, kurp vien gribot. Es tad nu jozu uz Kačakas ieleju mežā un noslēpos gravā, bet pēc pusstundas divi suņi bija klāt, nogāza mani gar zemi, un, kamēr viens mani turēja aiz apkakles ciet, otrs aizskrēja uz. Kladno, un pēc stundas ieradās pats rotmistra kungs ar žandarmiem, atsauca suni, iedeva man piecas kronas un atļāva divas dienas Kladno ubagot. Bet kur nu, es aizdrāzu kā sasvilis uz Berounu un kopš tās reizes
Kladno nespēru ne kāju. No Kladno vairījās visi klaidoņi, jo rotmistra kungs visiem laida virsū savus suņus. Viņš vispār tos suņus ārkārtīgi mīlēja. Žandarmu posteņos stāstīja, ka viņš, ieradies uz inspekciju un ieraudzījis kādu vilku sugas suni, neko neesot revidējis, bet aiz prieka nožūpojis visu dienu kopā ar sardzes priekšnieku.
Un, kamēr aitu gans kāsa kartupeļus un lēja bļodā rūgušu aitas pienu, klaidonis joprojām dalījās savās atmiņās par žandarmu tiesībām:
— Lipnicē žandarmu posteņa priekšnieks dzīvoja lejā, pils pakājē, iemitinājies taisni virs sardzes telpām, bet es, vecais nelga, vienmēr turējos pie pārliecības, ka žandarmu postenim jābūt redzamā vietā, tirgus laukumā vai kur citur, nevis nomaļā ieliņā. Es sāku pilsētai no viena gala un neskatos ne uz kādiem uzrakstiem. Ņemu māju pēc mājas pa kārtai un vienā tādā namelī atveru durvis un saku: «Pazemīgi lūdzu nabaga klaidonim . . .» Jā, kundziņi mani, kājas man uzreiz bija stīvas kā mieti. Tas bija žandarmu postenis. Šautenes pie sienām, krucifikss uz galda, akti uz plauktiem, un pats kungs un ķeizars skatās man virsū taisni pāri galdam. Nepaspēju ne vārdiņu nomurmināt, te sardzes priekšnieks man klāt un turpat durvīs cirta man tādu pļauku, ka es notenterēju pa koka kāpieniem uz ielas un tā aizdrāzos, ka apstājos tikai Keižlicē. Jā, tādas ir žandarmiem tiesības.
Viņi stājās pie ēšanas un drīz likās gulēt siltajā istabā, iz- stiepušies uz soliem.
Nakti Šveiks klusām apģērbās un izgāja ārā. Austrumos cēlās augšup mēness, un tā pieaugošajā gaismā Šveiks sāka soļot uz austrumiem, daudzinādams: «Tad nu patiešām būtu jāsmejas, ja es nenokļūtu Budejovicē.»
Tā kā, izejot no meža, pa labi bija redzama kāda pilsēta, Šveiks nogriezās vairāk uz ziemeļiem un pēc tam uz dienvidiem, bet tur atkal ieraudzīja pilsētu. (Tie bija Vodņani.) Viņš veikli apmeta tai līkumu, iedams taisni pāri pļavām, un rīta saule apsveica viņu sniegotajos pakalnos pie Proti viņas.
«Arvien uz priekšu,» krietnais kareivis Šveiks uzmudināja sevi, «pienākums sauc. Man jātiek Budejovicē.»
Taču nelaimīgā kārtā Šveika kājas sāka nest viņu nevis uz dienvidiem no Protivinas, uz Budejovici, bet gan uz ziemeļiem, uz Piseku.
Ap pusdienas laiku Šveiks ieraudzīja kādu ciematu. Soļodams lejup no neliela uzkalniņa, viņš nolēma:
«Tā vairs tālāk nevar dzīties; apjautāšos, kur te iet ceļš uz Budejovici.»
Iegājis ciematā, viņš bija bezgala pārsteigts, kad uz staba pie pirmās mājas izlasīja: «Putimas ciems.»
— Kungs Jēziņ, — Šveiks nopūtās, — tātad es atkal esmu Putimā, kur jau reiz pārgulēju salmu kaudzē.
Un viņš nemaz vairs nebija pārsteigts, kad otrpus dīķa no balti krāsotas mājiņas, virs kuras karājās vista (tā šur un tur dēvēja valsts ērgli), iznāca žandarms kā zirneklis, kas dodas pārlūkot savu tīklu.
Žandarms nāca taisni šurp pie Šveika un vairāk neko nejautāja kā tikai:
— Uz kurieni?
— Uz Budejovici, uz savu pulku.
Žandarms sarkastiski iesmējās:
— Jūs taču nākat no Budejovices. Jūsu Budejovice jums jau aiz muguras. — Un viņš ievilka Šveiku žandarmērijā.
Putimas žandarmērijas vachtmistrs bija pazīstams visā apkārtnē ar savu taktisko un ātro rīcību. Viņš nekad nelamāja aizturētos vai apcietinātos, bet nopratinot tā samulsināja, ka pat nevainīgam bija jāatzīstas.
Abi žandarmi viņam piemērojās, un nopratināšanu pastāvīgi pavadīja visa žandarmērijas personālā smiekli.
— Kriminālistikās pamats ir gudrība un laipnība, — vachtmistrs mēdza teikt saviem apakšniekiem, — uzbļaut kādam nav nekādas nozīmes. Ar noziedzniekiem un šaubīgiem cilvēkiem jāapietas laipni, bet pie tam jādara viss, lai tie noslīktu jautājumu plūdos.
— Vesela būšana, kareivīt, — vachtmistrs teica, — apsēdieties labi ērti, jūs jau tā kā tā būsiet noguris ceļā, un pa- stātiet mums, uz kurieni ejat!
Šveiks atkārtoja, ka ejot uz Čechu Budejovici pie sava pulka.
— Tādā gadījumā jūs tiešām esat nomaldījies, — vachtmistrs zobodamies sacīja, — jo jūs nākat no Čechu Budejovices, par ko es jūs varu pārliecināt. Virs jums karājas Čechijas karte. Tad nu paskatieties, kareivīt! Dienvidos no mums ir Protivina. Dienvidos no Protivinas atrodas Hluboka, bet dienvidos no Hlubokas — Čechu Budejovice. Tā, nu jūs redzat, ka nevis ejat, bet nākat no Čechu Budejovices.
Vachtmistrs laipni vērās Sveikā, kas mierīgi un cienīgi teica:
— Un tomēr es eju uz Budejovici.
Tas bija vairāk nekā Galileja izteiciens: «Un tomēr tā griežas!» Jo pēdējais to droši vien izteica ļoti lielās dusmās.
— Zināt ko, kareivi, — vachtmistrs sacīja tikpat laipni kā iepriekš, — es jūs brīdinu, ka katra liegšanās tikai apgrūtina atzīšanos! Par to jūs pats vēlāk pārliecināsieties.
— Tur jums pilnīga taisnība, — Šveiks atbildēja, — ikkatra liegšanās apgrūtina atzīšanos un otrādi.
— Redziet nu, kareivi, ka jūs pats nācāt pie tāda secinājuma. Atbildiet man vaļsirdīgi, no kurienes jūs iznācāt, kā īsti jūs gājāt uz to jūsu Budejovici! Es ar nolūku saku «jūsu» Budejovici, jo acīm redzot vajag būt vēl kādai citai Budejovicei, kas atrodas ziemeļos no Putimas un lidz šim nevienā kartē nav atzīmēta.
— Es iznācu no Taboras.
— Un ko jūs Taborā darījāt?
— Es gaidīju vilcienu uz Budejovici.
— Kāpēc tad jūs nebraucāt ar vilcienu uz Budejovici?
— Tāpēc, ka man nebija biļetes.
— Bet kāpēc tad jums kā kareivim nedeva kareivja biļeti par velti?
— Tāpēc, ka man nebija nekādu dokumentu.
— Paskat vien, — žandarmērijas vachtmistrs uzvarētāja apziņā sacīja vienam žandarmam, — viņš nav tāds muļķis, kā izliekas, viņš grib nojaukt pēdas.
Vachtmistrs iesāka no jauna, it kā nemaz nebūtu dzirdējis pēdējo atbildi par dokumentiem:
— Tātad jūs iznācāt no Taboras. Uz kurieni jūs pēc tam gājāt?
— Uz Budejovici.
Vachtmistra sejas izteiksme kļuva mazliet stingrāka, un viņa skatieni krita uz ģeografijas karti.
— Vai jūs varat mums uz kartes parādīt, kā esat gājis uz Budejovici?
— Visas vietas es neatceros, zinu tikai to, ka reiz es jau biju Putimā.
Viss žandarmērijas personāls zīmīgi saskatījās, bet vachtmistrs turpināja:
— Tātad jūs bijāt Taboras stacijā. Vai jums kaut kas ir klāt? Dodiet to šurp!
Kad Šveiku pamatīgi izkratīja un neatrada nekā cita kā tikai pīpi un sērkociņus, vachtmistrs Šveikam jautāja:
— Sakiet man, kāpēc jums nekā, itin nekā nav?
— Tāpēc, ka man nekā nevajag.
— Ak tu mans dievs, — vachtmistrs nopūtās, — ar jums gan ir mocība! Jūs taču teicāt, ka reiz jau esat Putimā bijis. Ko jūs toreiz šeit darījāt?
— Es gāju cauri Putimai uz Budejovici.
— Redziet nu, kā jūs pinaties pretrunās. Jūs pats sakāt, ka esat gājis uz Budejovici, bet mēs jums nupat pierādījām, ka jūs nākat no Budejovices.
— Tādā gadījumā es būšu iztaisījis kādu līkumu.
Vachtmistrs atkal zīmīgi saskatījās ar visu žandarmērijas personālu.
— Šāda līkumošana mani pavedina uz domām, ka jūs vienkārši blandāties apkārt. Vai jūs ilgi uzturējāties Taboras stacijā?
— Kamēr aizgāja pēdējais vilciens uz Budejovici.
— Un ko jūs tur darījāt?
— Sarunājos ar kareivjiem.
Jauns visai zīmīgs vachlmistra acu uzmetiens personālām.
— Un par ko jūs, piemēram, runājāt, ko viņiem jautājāt?
— Es jautāju, no kāda pulka viņi ir un kurp brauc.
— Lieliski. Un vai jūs vēl nejautājāt, piemēram, cik vīru pulkā ir un kā tas sadalīts?
— To es nejautāju, tāpēc ka to jau sen zinu no galvas.
— Tātad jūs esat pilnīgi informēts par mūsu armijas iedalījumu?
— Protams, vachtmistra kungs.
Nu vachtmistrs izspēlēja savu pēdējo trumpi, uzvaroši no- raudzīdamies savos žandarmos:
— Vai krieviski protat?
— Neprotu.
Vachtmistrs pamāja žandarmu uzraugam, un abi izgāja blakus istabā. Te viņš sacīja, priecīgi berzēdams rokas un garā ^Izbaudīdams savu galīgo uzvaru:
— Vai jūs dzirdējāt? Viņš neprot krieviski! Re, cik slīpēts! Visur atzīstas, bet pašā svarīgākajā ne. Rīt mēs viņu nogādāsim pie apriņķa priekšnieka Pisekā. Kriminālistikā dibinās uz gudrību un laipnību. Jūs redzējāt, kā viņš pazaudēja galvu jautājumu krustugunīs. Kas to no viņa būtu domājis — no izskata pavisam stulbs, bet tieši ar tādiem cilvēkiem jābūt uzmanīgam. Pagaidām lieciet viņu aiz atslēgas, es iešu sastādīt protokolu.
Un vēl tai pašā dienā pret vakaru vachtmistrs ar laipnu smaidu pabeidza rakstīt protokolu, kur katrā teikumā bija vārds: «Spionageverdachtig» L
Jo tālāk žandarmu vachtmistrs Flanderka rakstīja savā dīvainajā kancelejiski vāciskajā valodā, jo skaidrāks viņam likās stāvoklis, un viņš nobeidza ar teikumu: «So meide ich gehor- samst, wird der feindliche Offizier heutigen Tages nach Bezirks- gendarmeriekommando Pisek iiberliefert,»[55] — pasmaidīja par savu darbu un pasauca uzraugu.
— Vai jūs ienaidnieka virsniekam devāt ko ēst?
— Pēc jūsu rīkojuma, vachtmistra kungs, mēs izsniedzam uzturu tikai tiem, ko atved un nopratina līdz pulksten divpadsmitiem dienā.
— Šoreiz būs jātaisa izņēmums, — vachtmistrs svarīgi noteica. — Tas ir kāds augstāks virsnieks, kāds no štaba. Jūs •saprotat, ka krievi te nesūtīs spiegot kaut kādu jefreitoru. Lai viņam atnes pusdienas no traktiera «Pie runča». Ja tur nekā vairs nav, lai pagatavo. Un tad lai uzvāra tēju ar rumu un arī atsūta šurp! Tikai nesakiet nevienam, kam tas būs! Vispār nestāstiet nevienam, ka mums te kāds ir! Tas ir kara noslēpums. Ko viņš tagad dara?
— Viņš palūdza drusku tabakas un sēž tagad sardzes istabā tik mierīgi, it kā atrastos savās mājās. «Jums gan te silts,» viņš saka, '«bet vai krāsns jums labi velk? Man pie jums ļoti patīk. Bet, ja krāsns vairs nevelk, tad jāiztīra dūmenis. Tikai tas jādara pēc pusdienas un vienīgi tad, ja saule nestāv virs dūmeņa.
— Cik rafinēts cilvēks! — vachtmistrs noteica apbrīnošanas pilnā balsī. — Viņš izturas tā, it kā tas uz viņu neattiektos, kaut gan labi zina, ka tiks nošauts. Tāds cilvēks jāciena, kaut viņš mūsu ienaidnieks. Tāds cilvēks taču dodas drošā nāvē. Nezinu, vai mēs būtu uz to spējīgi. Mēs varbūt sāktu svārstīties, zaudētu dūšu .. . Bet viņš mierīgi sēž un saka: «Jums gan ir silts, un krāsns labi velk.» Tas ir raksturs, uzrauga kungs. Tādam cilvēkam vajag tērauda nervu, pašaizliedzības, stingrības un sajūsmas. Ja pie mums Austrijā valdītu tāda sajūsma . .. bet labāk nerunāsim par to. Mums jau arī ir entuziasti. Vai jūs lasījāt, ko «Narodni Politika» rakstīja par to artilērijas virsleitnantu Bergeru, kas uzlīdis augšā eglē un ierīkojis tur novērošanas punktu? Kad mūsējie atkāpušies, viņš vairs nav varējis tikt zemē, jo citādi būtu saņemts gūstā. Tā nu viņš gaidījis, kamēr ienaidnieku aizdzīs. Bet tikmēr pagājušas veselas divas nedēļas, kamēr pienācis šis ilgotais brīdis. Veselas divas nedēļas viņš pavadījis kokā un, lai nenomirtu badā, apgrauzis visu egles galotni, pārtikdams no čiekuriem un skujām. Kad mūsējie atgriezušies, viņš bijis tik vārgs, ka nav varējis kokā noturēties, nokritis zemē un nosities. Viņš apbalvots pēc nāves ar zelta medaļu «Par drošsirdību».
Un vachtmistrs nopietni piemetināja:
— Jā, tā ir pašuzupurēšanās, uzrauga kungs, tā ir varonībai' Nu paskat, kā mēs aizpļāpājāmies, steidzieties nu pēc pusdienām un pa to laiku iesūtiet viņu pie manis!
Uzraugs atveda Šveiku, un vachtmistrs, laipni pamājis tam un piedāvājis krēslu, apjautājās, vai viņam vecāki vēl dzīvi.
— Nē.
Vachtmistram tūliņ iešāvās prātā, ka tas tiešām ir labi, jo tad vismaz pēc šā nelaimīgā neviens neraudās. Viņš nenovērsa acu no Šveika labsirdīgās sejas, uzsita tam pēkšņā sirsnības uzplūdumā uz pleca un, pieliecies tuvāk, apjautājās tēvišķīgā balsī:
— Nu, kā jums patīk Čechi jā?
— Man Cechijā visur patīk, — Šveiks atbildēja. — Ceļā visur gadījās ļoti labi ļaudis.
Vachtmistrs piekrītoši pamāja.
•— Jā, ļaudis mums tiešām ir krietni un jauki. Retu reizi gadās kāda zādzība vai kaušanās, to pat nav ko ņemt vērā. Es, piemēram, jau piecpadsmit gadu dzīvoju šajā apvidū, bet, ja saskaita visu, kā ir, tad gadā iznāk trīsceturtdajslepkavības.
— Jūs domājat, nepilnīga slepkavība? — Šveiks jautāja.
— Nē, tā es nedomāju. Bet piecpadsmit gadu laikā mums notikušas tikai vienpadsmit slepkavības. Piecas bija laupīšanas nolūkos, bet pārējās sešas pilnīgi parastas, tīrie nieki.
Vachtmistrs apklusa un tad atkal atgriezās pie savas nopratināšanas sistēmas.
— Bet ko jūs gribējāt darīt Budejovicē?
— Kalpot 91. puikā.
Vachtmistrs uzaicināja Šveiku atgriezties atkal sardzes istabā, lai pats neaizmirstu pierakstīt pie ziņojuma apriņķa žandarmērijas pārvaldei Pisekā: «Pilnīgi pārvalda čechu valodu. Nolēmis iestāties Budejovicē 91. kājnieku pulkā.»
Vachtmistrs sajūsmā berzēja rokas, priecādamies par savākto materialu un savas nopratināšanas metodes precīzajiem rezultātiem. Viņš atcerējās savu priekšgājēju, vachtmistru Bir- geru, kas vispār nerunāja ar arestētajiem, neko tiem nejautāja, bet vienkārši nosūtīja tos pie apriņķa tiesneša ar īsu ziņojumu: «Aizturēts par klaidonību un ubagošanu uz žandarmu uzrauga liecības pamata.» Vai tā ir nopratināšana?
Un vachtmistrs pašapmierināti pasmaidīja, pāršķirstīdams sava ziņojuma lappuses, tad izņēma no rakstāmgalda Pragas apgabala žandarmērijas pārvaldes slepeno apkārtrakstu ar parasto atzīmi «Stingri diskrēti!» un pārlasīja to vēlreiz:
«Visiem žandarmērijas iecirkņiem loti stingri uzdots sevišķi uzmanīt visas personas, kas dodas cauri viņu rajonam. Mūsu karaspēka pārgrupēšana Austrumgalicijā devusi iespēju dažām krievu karaspēka vienībām, kas pārnākušas pāri Karpatiem, ieņemt pozīcijas pie mūsu valsts robežām, ]<āpēc fronte pārvietota tālāk uz impērijas rietumiem. Šī jaunā situācijā, ievērojot kaujas līniju kustīgumu, atvieglojusi krievu spiegiem dziļāku iespiešanos mūsu ķeizar- valsts aizmugurē, it sevišķi Silezijā un Moravijā, no kurienes saskaņā ar slepeniem ziņojumiem liela daļa krievu spiegu devusies uz Čechiju. Konstatēts, ka to vidū ir daudz Krievijas čechu, kas izglītojušies krievu ģenerālštābā karaskolās un ir visai bīstami spiegi, jo, pilnīgi pārvaldot čechu valodu, spējīgi vest čechu tautības iedzīvotāju vidū noziedzīgu propagandu, ko arī droši vien dara. Tāpēc apgabala žandarmērijas pārvaldēm pavēlēts aizturēt visus šaubīgos elementus un sevišķi palielināt uzmanību tanīs vietās, kur tuvumā garnizoni, karaspēka apmetnes vai dzelzceļa stacijas ar caurbraucošiem militarvilcieniem. Aizturētie nekavējoties jānoklaušina un jānosūta augstākām instancēm.»
Žandarmu vachtmistrs Flanderka atkal apmierināti pasmaidīja un novietoja šo «visai slepeno» apkārtrakstu pie citiem tamlīdzīgiem vākos ar uzrakstu «Slepeni rīkojumi».
To bija daudz, šo rīkojumu, ko bija izstrādājusi iekšlietu ministrija kopīgi ar aizsardzības ministriju, kuras pārziņā atradās žandarmērija.
Apgabala žandarmērijas pārvaldē Prāgā nespēja vien tos pavairot un nosūtīt pēc piederības. Tur bija:
Rīkojums: novērot vietējo iedzīvotāju noskaņojumu. Pamācība: kā ar sarunu palīdzību noskaidrot, kā vietējo iedzīvotāju noskaņojumu ietekmē ziņas no karalauka.
Anketa: kā vietējie iedzīvotāji izturas pret ziedojumiem karam un kara aizņēmumiem.
Anketa: kāds noskaņojums valda starp iesaucamajiem un tiem, kas vēl var tikt iesaukti.
Anketa: noskaņojums vietējās pašvaldības un inteliģences vidū.
Rīkojums: nekavējoties noskaidrot, pie kādām politiskām partijām pieder vietējie iedzīvotāji un cik stipra ir katra atsevišķa partija.
Rīkojums: novērot vietējo politisko partiju lideru darbību un noteikt lojalitates pakāpi vietējām politiskajām partijām, ko atbalsta vietējie iedzīvotāji.
Anketa: kādi laikraksti, žurnāli un brošūras tiek izplatīti attiecīgā žandarmērijas rajonā.
Instrukcija: kā noskaidrot, ar ko satiekas personas, ko tur aizdomās par nelojalitati, un kā šī nelojalitate izpaužas.
Instrukcija: kā piesaistīt algotus aģentus un ziņotājus no vietējo iedzīvotāju vidus.
Instrukcija par algotiem aģentiem un ziņotājiem 110 vietējo iedzīvotāju vidus, kuri sastāv žandarmērijas dienestā.
Katra diena nesa jaunas instrukcijas, direktīvas un rīkojumus, ar ko Austrijas iekšlietu ministrija bija tā pārplūdinājusi vachtmistru Flanderku, ka viņam bija uzkrājies liels daudzums neatbildētu rakstu un viņš tikai stereotipiski atbildēja uz pieprasījumiem, ka viņa iecirknī viss kārtībā un vietējo iedzīvotāju lojalitate atrodas Ia pakāpē.
Austrijas iekšlietu ministrija bija izgudrojusi šādas pakāpes, lai noteiktu iedzīvotāju lojalitati un padevību ķeizaram: Ia, Ib, Ic, Ila, Ilb, IIc, Illa, Illb, IIIc, IVa, lVb, IVc. Romiešu četri kopā ar «a» nozīmēja valsts nodevību un pakāršanu, kopā ar «b» — ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē, kopā ar «c» — policijas uzraudzību vai apcietināšanu.
Žandarmu vachtmistra rakstāmgaldā glabājās visvisādas anketas un reģistri. Valdība gribēja skaidri zināt, ko par viņu domā katrs pilsonis.
Vachtmistrs Flanderka bieži lauzīja izmisumā rokas pie šiem iespieddarbiem, kuru krājumi nepielūdzami pieauga ar katru pasta sūtījumu. Tiklīdz viņš ieraudzīja pazīstamo aploksni ar spiedogu «Portofrei dienstlich», viņam uznāca sirdslēkme, un, kad dažreiz naktī viņš to visu pārdomāja, tad guva pārliecību, ka nepiedzīvos kara beigas, ka apgabala žandarmērijas pārvalde atņems viņam pēdējās prāta paliekas un viņš vairs nespēs priecāties par Austrijas ieroču uzvaru, jo tikmēr viņam galvā būs par dažu labu skrūvīti mazāk. Bet apgabala žandarmērijas pārvalde bombardēja viņu katru dienu ar pie-
72345
prasījumiem, kapec nav atbildes uz anketu Nr. - -—d, kā
/ ā 1 a/1
88992
izpildīta instrukcija Nr. ———— z, kadi praktiskie rezultāti
612. gleh
123456
direktivai Nr. T^rTT" V utt.
1292 b/r
Visvairāk raižu sagādāja instrukcija par algotu aģentu un ziņotāju vervēšanu no vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā vacht- mistram likās neiespējami atrast tādu cilvēku Blatas apkaimē, kur ļaudīm tik cieti pauri, tad viņam ienāca prātā iesaistīt šajā darbā sādžas ganu, ko sauca «Pepiks-Hop». Šis Pepiks bija kretīns, kas vienmēr palēcās, kad viņam tā uzsauca, viens no tiem nožēlojamiem radījumiem, kam darījusi pāri ir daba, ir
cilvēki, turklāt vēl kroplis. Par pāris guldeņiem gadā un trūcīgu uzturu viņš ganīja sādžas lopus.
Šo cilvēku vachtmistrs atsauca un uzrunāja:
— Pepik, vai tu zini, kas ir «vecais Stebere»
— Mē-ē.
— Nebiēj, bet atceries, ka tā sauc mūsu ķeizaru. Tu zini, kas ir mūsu ķeizars?
— Mūtu ķeidart.
— Labi, Pepik! Tātad atceries: ja tu, iedams no mājas uz māju pusdienās, kaut kur dzirdēsi, ka mūsu ķeizars ir ragu- lops vai kas tamlīdzīgs, tad tūliņ atnāc pie manis un paziņo. Par to tu dabūsi 20 helleru. Un, ja tu dzirdi kādu sakām, ka mēs neuzvarēsim karā, tad tu, saproti, nāc atkal pie manis un
[1] Austroungārijas ķeizara Franča Jozefa I palama.
pasaki, kurš tā runāja, — dabūsi atkal 20 helleru. Bet, ja es uzzināšu, ka tu ko esi noslēpis, tad tev klāsies slikti. Es tevi arestēšu un nosūtīšu uz Piseku. Un tagad — hop!
Kad Pepiks palēcās, viņš tam iedeva divus 20 helleru gabalus un mierīgi uzrakstīja raportu apgabala žandarmu pārvaldei, ka atradis ziņotāju.
Otrā dienā pie viņa ieradās mācītājs un noslēpumaini paziņoja, ka šorīt agri saticis sādžas ganu Pepiku-Hop un tas viņam sacījis: «Cienīgtēv, vachtmistra kungs vakar teica, ka mūsu ķeizars — ragulops un ka mēs karu zaudēsim. Mē, hop!»
Tā kā no mācītāja joprojām pienāca šādi ziņojumi, tad vachtmistrs Flanderka pavēlēja apcietināt sādžas ganu., kuram pēc tam Hradčanos piesprieda 12 gadu cietuma par pretval- stisku propagandu, musināšanu uz sacelšanos, majestates apvainošanu un virkni citu noziegumu un pārkāpumu.
Pepiks-Hop izturējās tiesā tā, it kā atrastos ganībās vai pie saviem kaimiņiem. Uz visiem jautājumiem viņš tikai blēja un pēc sprieduma pasludināšanas izsaucās: — Mē, hop! — un palēcās. Par to viņu disciplināri nosodīja ar cietu guļvietu, ieslodzīšanu viennīcā un trim gavēņa dienām nedēļā.
No tā laika žandarmu vachtmistrs palika bez ziņotāja un mierināja, sevi ar to, ka izdomāja neesošu ziņotāju, izgudroja tam vārdu un tā paaugstināja savus ienākumus par piecdesmit kronām mēnesī, kuras traktierī «Pie runča» nodzēra. Pēc desmitās glāzes viņu parasti sāka mocīt sirdsapziņa, alus šķita rūgts, bet no kaimiņiem viņš dzirdēja vienmēr to pašu: — Mūsu vachtmistra kungs šodien tāds sērīgs, nav nemaz labā omā. — Tad viņš devās mājup, bet pēc viņa aiziešanas kāds vienmēr sacīja: — Mūsējie bus dabūjuši Serbi jā pa biksēm, ja jau vachtmistrs tāds nolaidies.
Bet vachtmistrs mājās izpildīja atkal vienu anketu: «Vietējo iedzīvotāju'noskaņojums — Ia.»
Vachtmistra kungam bieži gadījās pavadīt garas naktis bez miega. Viņš pastāvīgi gaidīja kādu revīziju vai izmeklēšanu. Naktīs viņš sapņos redzēja cilpu, redzēja, ka viņu ved pakārt un ka pats aizsardzības ministrs vēl jautā viņam pie pašām karātavām: «Vachtmistr, kur ir atbilde uz apkārtrakstu 23792
Nr ' 1789678 XYZ? »
Bet tagad! Likās, it kā no visiem žandarmērijas iecirkņa stūriem skanētu senais mednieku sveiciens: «Ar labu lomu!» Un žandarmu vachtmistrs Flanderka nešaubījās, ka pats apgabala pārvaldes priekšnieks uzsitīs viņam uz pleca un teiks: «Ich gratuliere Ihnen, Herr Wachtmeister.» [56]
Vachtmistrs iztēlojās arī citas vilinošas ainas, kas radās kādā viņa birokrātā smadzeņu ielokā: atzinības zīme, paātrināta iecelšana nākamajā dienesta pakāpē, viņa kriminalistisko spēju atzīšana, kas viņam pavērs ceļu uz karjeru.
Viņš pasauca uzraugu un jautāja:
— Vai pusdienas dabūjāt?
— Viņam atnesa žāvētas ribiņas ar kāpostiem un kned- Hikiem. Viras vairs nebija. Viņš izdzēra tēju un prasa vēl.
— Lai viņam tiek arī! — vachtmistrs augstsirdīgi atļāva. — Un, kad viņš izdzer tēju, atvediet viņu pie manis!
-— Nu, vai labi garšoja? — vachtmistrs jautāja, kad uzraugs atveda pēc pusstundas Šveiku, paēdušu un mierīgu kā vienmēr.
— Varēja jau iztikt, vachtmistra kungs, tikai kāpostu derēja vairāk. Bet ko lai dara, es jau zinu, ka mani nebija gaidījuši. Ribiņas bija labi nožāvētas, tai vajadzēja būt mājās žāvētai gaļai no pašu cūkas. Tēja ar rumu man arī gāja pie sirds.
Vachtmistrs paskatījās uz Šveiku un ievaicājās:
— Vai tiesa, ka Krievijā dzerot daudz tējas? Vai tur rums ari dabūjams?
— Rumu var dabūt visā pasaulē, vachtmistra kungs.
«Skaties, kā izlokās,» vachtmistrs nodomāja. «Vajadzēja
■gan agrāk padomāt, ko runā.» Un, pieliecies tuvāk Šveikam, •draudzīgi ieprasījās: — Vai Krievijā glīti skuķi?
— Glīti skuķi, visur atrodami, vachtmistra kungs.
«Ak tu blēdis!» vachtmistrs atkal nodomāja. «Viņš cer tā izkulties no klizmas.»
Un vachtmistrs laida darbā savu lielāko lielgabalu:
— Ko iūs gribējāt darīt 91. pulkā?
— Doties kopā ar to uz fronti.
Vachtmistrs apmierināts paskatījās uz Šveiku un noteica:
— Tas ir lieliski. Pats labākais līdzeklis nokļūt Krievijā.
«Tiešām skaisti izdomāts,» vachtmistrs priecājās, vērodams, kā viņa vārdi ietekmēs Šveiku. Tomēr viņš neredzēja nekā cita kā pilnīgu mieru.
«Tas cilvēks pat acu nepamirkšķina,» vachtmistrs šausmās domāja. «Tā ir viņa militārā audzināšana. Ja es būtu viņa vietā un man kāds tā teiktu, es uz kājām nenoturētos …»
— Rīt mēs jūs nosūtīsim uz Piseku, — viņš kā garāmejot piebilda. — Vai esat kādreiz bijis Pisekā?
— Jā, 1910. gadā — ķeizariskajos manevros.
Vachtmistra smaids pēc šās atbildes kļuva vēl laipnāks un
starojošāks. Viņš juta savā sirdī, ka savā nopratināšanas sistēmā pārspējis pats sevi.
— Vai jūs palikāt manevros līdz beigām?
—• Protams, vachtmistra kungs. Es biju kājnieks.
Un Šveiks atkal tikpat mierīgi noraudzījās vachtmistrā, bet tas vairs nevarēja rimties aiz prieka un nepacietības. Viņam gribējās ātrāk ierakstīt papildu ziņas savā raportā. Viņš pasauca uzraugu, lika aizvest Šveiku atpakaļ un papildināja savu raportu šādi: «Viņa plāns bija tāds: iekļūstot 91. kājnieku pulkā, doties kopā ar to uz fronti, lai pie pirmās iespējas nokļūtu Krievijā, jo viņš bija pārliecinājies, ka, ievērojot Austrijas varas orgānu modrību, cita ceļa, kā tikt atpakaļ, nav. Ka viņš būtu sekmīgi izvedis savu nodomu 91. kājnieku pulkā, tas pilnīgi skaidrs, jo pēc ilgākas nopratināšanas viņš atzinās, ka 1910. gadā piedalījies ķeizariskajos manevros Pise- kas apkārtnē kā kājnieku pulka ierindnieks. No tā secināms, ka viņš savā nozarē ir liels speciālists. Atļaušos uzsvērt, ka pret viņu savāktie apvainojumi ir manas nopratināšanas sistēmas rezultāts.»
Durvīs parādījās uzraugs.
— Vachtmistra kungs, viņš grib uz ateju.
— Durkli augšā! — vachtmistrs izlēma. — Vai nē, pagaidiet! Atvediet viņu pie manis!
— Jūs gribat iet uz ateju? — viņš laipni uzrunāja Šveiku.
— Vai tik tur neslēpjas kas cits?
— Nudien, nekas cits, tikai lielā vajadzība, vachtmistra kungs.
— Nu, skatieties, lai tik nebūtu kas cits! — vachtmistrs nozīmīgi atkārtoja, piestiprinot pie jostas dienesta revolveri.
— Es iešu jums līdzi.
— Man ir ļoti labs revolveris, — viņš ceļā teica Šveikam.
— Septiņas patronas — un šauj precizi.
Iekams viņi izgāja pagalmā, vachtmistrs piesauca uzraugu un klusām pavēlēja:
— Piespraudiet durkli un nostājieties aiz atejas, kamēr viņš tur sēdēs, lai viņš neizkļūst ārā caur mēslu bedri!
Ateja bija maza, parasta koka būda, kas bēdīgi stāvēja pagalma vidū pie bedres ar vircu, kura te saplūda no tuvējas mēslu kaudzes. Būda bija krietni veca, tanī vesela paaudze bija kārtojusi savas neatliekamās vajadzības. Tagad tanī sēdēja Šveiks, turēdams durvis ciet aiz aukliņas, bet no mugurpuses uzraugs raudzījās Šveikam dibenā, lai Šveiks neiedomātos rakties cauri mēslu bedrei.
Žandarmu vachtmistra vanaga acis visu laiku bija pievērstas durvīm. Viņš apsvēra, kurā kājā Šveikam šaut, ja tas mēģinātu bēgt.
Bet durvis mierīgi atvērās, apmierinātais Šveiks iznāca ārā un uzrunāja vachtmistru:
— Vai es nesēdēju pārāk ilgi? Varbūt es jūs aizkavēju?'
— O nē, nebūt ne, — vachtmistrs atbildēja, klusībā prātodams: «Kas par kārtīgiem, labi audzinātiem cilvēkiem! Viņš. taču zina, kas viņu gaida, bet visu cienību! Viņš uzvedas- priekšzīmīgi līdz pēdējam brīdim. Vai mūsējie tā izturētos, viņa vietā?»
Vachtmistrs nosēdās sardzes telpā blakus Šveikam uz žandarma Rampas tukšās guļvietas. Rampa bija norīkojumā līdz rītam, un viņam bija jāapstaigā sādža, bet viņš šajā brīdī gluži mierīgi sēdēja Protivinā traktierī «Pie melnā zirga» un spēlēja ar kurpniekiem sešdesmit seši, skaidrodams kāršu dalīšanas laikā, ka Austrijai noteikti jāuzvar.
Vachtmistrs aizsmēķēja pīpi, deva ari Šveikam iebāzt tabaku, uzraugs piemeta krāsnī malku, un žandarmērijas iecirknis pārvērtās par omulīgāko stūrīti zemes virsū, par klusu, patvērumu, siltu ligzdiņu, kur tik patīkami papļāpāt, iestājoties ziemas krēslai.
Tomēr visi klusēja. Vachtmistram nedeva miera kāda doma, un viņš beidzot griezās pie uzrauga:
— Manuprāt, tas nav pareizi, ka spiegus kar. Cilvēkiem, kuri uzupurējas pienākuma vārdā, par savu, tā sakot, tēviju, vajadzētu piespriest godīgāka veida nāves sodu, caur svinu un pulveri. Kā jūs domājat, uzrauga kungs?
— Protams, ka viņus vajadzētu šaut, nevis kārt, — uzraugs, piekrita, — jo pieņemsim, ka ari mūs sūtītu izlūkos un teiktu: «Uzziniet, cik krieviem ložmetēju viņu ložmetējnieku rotās!» Mums būtu jāpārģērbjas un jāiet, un par to lai mani pakārtu kā kādu laupītāju vai slepkavu?
Uzraugs tā uztraucās, ka uzlēca kājās un izsaucās:
— Es prasu, lai mani nošautu un apglabātu ar militāru godu!
— Tur ir viens mazs āķītis, — Šveiks piezīmēja. — Ja cilvēks b€is izveicīgs, tad tam neviens nekā nepierādīs.
— Pierādīs gan, — vachtmistrs uzsvērti atbildēja, — pat ja cilvēks ir tik izveicīgs, ka izdomājis savu īpašu metodi. Gan jūs vēl par to pārliecināsieties. Jā, gan pārliecināsieties, — viņš atkārtoja mierīgāk, pavadīdams savus vārdus ar laipnu smaidu. — Pie mums nevienam neizdodas izlocīties, vai ne, uzrauga kungs?
Uzraugs piekrītot pamāja un piemetināja, ka dažiem cilvēkiem viņu lieta jau iepriekš paspēlēta un tad nelīdz nekāda ārēja miera maska. Jo cilvēks izskatās mierīgāks, jo tas vairāk liecina pret viņu.
— Jūs esat apguvis manu metodi, uzrauga kungs, — vachtmistrs ar lepnumu noteica. — Miers, tas ir ziepju burbulis, bet liekuļots miers pats ir corpus delictiJ . — Bet tad viņš pārtrauca savas teorijas izklāstīšanu un griezās pie uzrauga:
— Ko lai mēs ēdam vakariņās?
— Vai jūs šovakar neiesiet uz traktieri, vachtmistra kungs?
Šis jautājums radīja vachtmistram jaunu grūtu problēmu, kas bija steidzami atrisināma.
Ja nu tas tur aizbēg, izmantodams šonakt viņa prombūtni? Uzraugs ir gan uzticams, uzmanīgs cilvēks, bet viņam tomēr aizbēga divi klaidoņi. Patiesībā gan uzraugs, negribēdams brist pa sniegu līdz Pisekai, bija tos abus palaidis vaļā pie Režices un formas pēc izšāvis gaisā.
— Aizsūtīsim mūsu veceni pēc vakariņām, un alu lai viņa nes šurp krūzē, — vachtmistrs atrisināja grūto problēmu.
— Lai vecā dabū drusku izkustēties!
Un vecā Peizleriene, kas viņus apkalpoja, tiešām dabūja izkustēties.
Pēc vakariņām ceļā starp žandarmērijas iecirkni un traktieri «Pie runča» valdīja nepārtraukta kustība. Vecās Peizle- rienes lielo zābaku neparasti daudzās pēdas šinī satiksmes līnijā liecināja, ka vachtmistrs pilnā mērā atlīdzināja sev savu neierašanos «Pie runča».
Un, kad beidzot vecā Peizleriene ieradās traktierī un paziņoja, ka vachtmistra kungs sūta sveicienus un liek atsūtīt viņam pudeli kontušovkas, saimnieka ziņkāre vairs nebija valdāma.
— Kas viņiem tur ir? — vecā Peizleriene pārvaicāja.
— Kāds aizdomīgs cilvēks. Taisni kad es taisījos iet projām, viņi abi sēdēja apkampušies, bet vachtmistra kungs glaudīja viņam galvu un tik daudzināja: «Ak tu manu zelta slavu gal- viņ, manu mazo spiedziņ!»
Bija jau krietni pāri pusnaktij, un uzraugs, skaļi krākdams, gulēja izstiepies savā guļvietā pilnā formas tērpā. Vachtmistrs sēdēja viņam pretim, turēdams vienā rokā pudeli ar kontušov-
kas atliekām, ar otru apskaudams Šveika kaklu. Asaras ritēja pa vachtmistra iedegušajiem vaigiem, ūsas viņam bija salipušas no kontušovkas, un viņš tikko spēja mēli kustināt:
— Nē, atzīsties, ka viņiem Krievijā nav tik labas kontušovkas, lai es varu mierīgi gulēt! Atzīsties, kā vīram klājas!
— Viņiem nav gan.
Vachtmistrs smagi uzgūlās Šveikam uz pleca.
— Tu man dari prieku, kad tu atzīsties. Tā arī vajag nopratināšanā. Ja jau vainīgs, ko tad vēl liegties?
Viņš piecēlās un, streipuļodams ar tukšo pudeli uz savas istabas pusi, šļupstēja:
— Ja es nebūtu tūliņ uztr-rāpījis p-pareizo ceļu, tad viss būtu iznācis ci-citādi.
lekāms viņš ar visu apģērbu iekrita gultā, viņš izvilka no rakstāmgalda savu ziņojumu un mēģināja to papildināt ar šādiem datiem:
«Ich muss noch dažu beizufūgen, dass die russische Kon- tuszowka uz 56. § pamata …» 1
Uz papīra uzkrita tintes traips, ko viņš nolaizīja, tad iekrita, muļķīgi smaidīdams, gultā un aizmiga kā nosists.
Uz rīta pusi uzraugs, kas gulēja pie pretējās sienas, sāka tā krākt un svilpt caur degunu, ka Šveiks pamodās. Viņš piecēlās, sapurināja uzraugu un likās atkal gulēt. Gaiļi sen bija nodziedājuši un saule jau uzlēkusi, kad vecā Peizleriene, arī aizgulējušies aiz noskraidīšanās naktī, ienāca krāsni kurt. Viņa atrada durvis vaļā un visus iegrimušus dziļā miegā. Sardzes istabā vēl dūmoja petrolejas lampa. Vecā Peizleriene sacēla traci un izvilka uzraugu un Šveiku no gultas. Uzraugam viņa teica: — Kā jums nav kauna gulēt bez izģērbšanās kā dieva lopiņam! — bet Šveiku pamācīja, lai tas vismaz bikšu priekšu aiztaisot ciet, kad ieraugot sieviešus.
Beidzot viņa enerģiski uzaicināja samiegojušos uzraugu, lai tas modinot vachtmistra kungu, jo kas tā par kārtību tik ilgi vāļāties.
— Jūs nu gan esat kritis labās rokās, — viņa sirdīgi teica Šveikam, kamēr uzraugs modināja vachtmistru, — viens lielāks žūpa par otru. Gatavi nodzert savu miesīgo tēvu. Man viņi parādā par apkopšanu jau trīs gadi, bet, tikko es to pieminu, tā. vachtmistrs vienmēr saka: «Stāviet labāk klusu, citādi es jūs iesēdināšu, mēs zinām, ka jūsu dēls ir malu mednieks un zog kunga mežā malku.» Tāpēc tad es mocos ar viņiem jau ceturto gadu.
Vecene smagi nopūtās un turpināja savu sirdīgo murmināšanu:
— Galvenais — piesargieties no vachtmistra! Viņš ir tik glums un laipns, bet īstenībā liels nelietis. To vien gudro, kā tik saņemt kādu ciet.
Vachtmistru uzmodināt bija ļoti grūti. Uzraugam bija lielas pūles pārliecināt viņu, ka ir jau rīts.
Beidzot viņš pamodās, izberzēja acis un kā pa miglu sāka atcerēties pagājušo vakaru. Pēkšņi viņa smadzenēs iešāvās drausmīga doma, kuru viņš, uzmezdams nedrošu skatienu uzraugam, ietvēra vārdos:
— Vai viņš aizbēga?
— Kāpēc? Viņš taču kārtīgs cilvēks.
1 Man vēl šeit jāpiemetina, ka krievu kontušovka … (vāc.).
Uzraugs sāka staigāt pa istabu, paskatījās pa logu, atgāja nost, noplēsa uz galda guļošai avīzei stūrīti un sāka veidot pirkstos papīra lodīti. Varēja redzēt, ka viņš grib ko sacīt.
Vachtmistrs nedroši paskatījās uz viņu un beidzot sacīja, gribēdams iegūt pilnīgu skaidrību par to, ko jau paredzēja:
— Es jums palīdzēšu, uzrauga kungs. Es laikam vakar būšu palaidis visādas muļķības, vai ne?
Uzraugs pārmetoši paskatījās uz savu priekšnieku:
— Kaut jūs zinātu, vachtmistra kungs, ko jūs visu vakar sarunājāt, kādas valodas jūs ar viņu vedāt!
Un, pieliecies pie vachtmistra auss, viņš sāka čukstēt:
— Ka mums, čechiem un krieviem, esot vienas slavu asinis, ka nākamo nedēļu Nikolajs Nikolajevičs jau būšot Pršerovā, ka Austrija ilgāk neizturēšot, — un lai viņš pie turpmākās nopratināšanas liedzoties un melojot, ko mākot, lai novilcinātu visu līdz tai dienai, kad kazaki viņu atbrīvošot, ka Austrija drīz sabrukšot, ka viss būšot tā kā husitu karā, kad zemnieki devušies ar spriguļiem uz Vīni… Ka mūsu kungs un ķeizars esot vārgs večuks, kas drīz vien atstiepšoties, ka ķeizars Vilhelms esot īsts zvērs … Ka jūs viņam sūtīšot uz cietumu naudu uzturam un sazin ko vēl ne .. .
Uzraugs atvirzījās nost no vachtmistra un piebilda:
— To visu es atceros labi, jo sākumā vēl nebiju tik pilnā. Nu, bet tad es arī piesūcos un vairs nezināju ne rīta, ne vakara.
Vachtmistrs paskatījās uz uzraugu.
— Bet es atkal atceros, — viņš teica, — ka jūs sacījāt, it kā mēs Krievijai netiekot līdzi, un ka jūs brēcāt, mūsu vecajai dzirdot: «Lai dzīvo Krievija!»
Uzraugs sāka nervozi soļot pa istabu.
— Jā, jūs rēcāt tos vārdus visā rīklē, — vachtmistrs turpināja, — un tad jūs iegāzāties gultā un sākāt krākt.
Uzraugs apstājās pie loga un, bungodams pa rūti, sacīja:
— Jūs jau arī mūsu vecās klātbūtnē ūdeni mutē vis neieņēmāt, vachtmistra kungs, un es atceros, ka jūs teicāt: «Ņemiet vērā, vecā, ka ikviens ķeizars un ķēniņš domā tikai par savu kabatu un tāpēc arī karo, kaut viņš arī būtu tik vecs kā mūsu Stebere, kuru nevar laist nost no naktspoda, lai viņš nepietaisa visu Šēnbrunu.»
—• Vai es tiešām tā runāju?
— Jā, vachtmistra kungs, tā jūs tiešām runājāt pirms tam,
kad gājāt pagalmā āžus dīrāt, un vēl saucāt: «Vecen, iebāz man pirkstu rīklē!»
— Nu, jūs arī jauki izrunājāties, — vachtmistrs viņu pārtrauca. — Kur jūs ķērāt tādas aplamības, ka Nikolajs Nikola- jevičs būšot Čechijas ķēniņš?
— Kaut ko tādu es gan neatceros, — uzraugs bikli atsaucās.
— Kur nu jūs to atcerēsieties! Jūs jau bijāt pilns kā lūks, actiņas tik šauras kā cūkai, un, kad jūs gribējāt iziet ārā, tad durvju vietā līdāt krāsnī.
Abi brīdi klusēja, kamēr vachtmistrs pārtrauca klusēšanu:
— Es taču jums esmu teicis, ka alkohols ir mūsu posts. Jūs nevarat daudz panest un tomēr dzerat. Kas tad būtu, ja viņš mums būtu aizbēdzis? Kā to varētu izskaidrot? Ak dievs, man galva plīst pušu.
— Es jums saku, uzrauga kungs, — vachtmistrs turpināja, — taisni tāpēc, ka viņš nav aizbēdzis, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir bīstams un rafinēts cilvēks. Kad viņu nopratinās, viņš sacīs, ka durvis bija visu nakti vaļā, ka mēs abi bijām piedzēruši un viņš būtu varējis tūkstoš reižu aizbēgt, ja būtu juties kur vainīgs. Laime vēl, ka tādam cilvēkam netic, un, ja mēs ar zvērestu apliecināsim, ka tas viss viņa izdomas un bezkaunīgi meli, tacl pats dievs kungs viņam nevarēs palīdzēt. Viņš tikai dabūs lieku paragrafu uz kakla. Protams, viņa stāvoklī tas bijis nebijis … Kaut jel man galva tā nesāpētu!
Klusums. Pēc mirkļa vachtmistrs ierunājās:
— Pasauciet mūsu veco!
— Klausieties, vecā, — viņš uzrunāja Peizlerieni, stingri raudzīdamies tai sejā, — dabūjiet kaut kur krucifiksu uz postamenta un atnesiet šurp!
LJn atbildei uz Peizlerienes jautājošo skatienu viņš uzbrēca:
— Tā kā būtu tūliņ atpakaļ!
Vachtmistrs izņēma no galda divus sveču galiņus, uz kuriem vēl bija manāma laka, ar ko apzīmogoja dienesta sūtījumus. Kad beidzot vecene atnesa krucifiksu, viņš nostatīja to uz galda malas starp svecēm, aizdedzināja tās un nopietnā balsī sacīja:
— Apsēdieties, vecā!
Pārbiedētā Peizleriene atslīga uz dīvana un apjukumā raudzījās uz vachtmistru, svecēm un krucifiksu. Viņa bija šausmu pārņemta, un viņas ceļi drebēja, tāpat kā rokas uz priekšauta..
Vachtmistrs svarīgiem soļiem pagājās šurp un turp, tad apstājās viņas priekšā un svinīgi sacīja:
— Vakar vakarā jūs bijāt lieciniece lielam notikumam. Varbūt jūsu stulbais prāts to pat nespēja aptvert. Tas kareivis tur, vecā, ir izlūks, spiegs.
— Jēzus Marija! — Peizleriene iekliedzās. — Svētā Skoči- ces dievmāte!
— Klusu, vecā! Lai mēs no viņa kaut ko uzzinātu, mums vajadzēja dažādi izrunāties. Jūs taču dzirdējāt, kādas jocīgas sarunas mums bija?
— Dzirdēju gan, — Peizleriene trīcošā balsī atbildēja.
— Visas šīs runas, vecā, bija vajadzīgas, lai viņš atzītos, lai viņš mums uzticētos. Tas mums izdevās. Mēs no viņa visu izdabū]ām. Viņš uzķērās uz ēsmas.
Vachtmistrs pārtrauca uz mirkli savu runu, lai sakārtotu sveču, degļus, un tad svarīgi turpināja, cieši raudzīdamies Peiz- lerienē:
— Jūs tur bijāt, vecā, jūs esat šā noslēpuma, līdzzinātāja. Tas ir amata noslēpums. Par to jūs nedrīkstat nevienam minēt ne vārda. Pat uz nāves gultas ne, citādi jūs nedrīkstēs apglabāt kapsētā.
— Jēzus, Marija, un Jāzeps! — Peizleriene vaimanāja. —• Kaut. es, nelaimīgā, te nebūtu kāju iespērusi!
— Negaudojiet, vecā, nāciet šurp pie krucifiksa un uzlieciet uz tā divus labās rokas pirkstus! Jūs nodosiet zvērestu. Atkārtojiet, ko es jums teikšu!
Peizleriene, nepārtraukti vaimanādama, steberēja uz galda pusi.
— Svētā Skočices dievmāte, kāpēc man te vajadzēja spert savu kāju!
No krucifiksa uz viņu raudzījās Kristus sagrauztā seja, sveces kūpēja, un viss tas Peizleriene! likās kaut kas spokains, pārdabisks. Viņa vairs neko nesajēdza, ceļi viņai grīļojās un rokas drebēja.
Viņa pacēla divus pirkstus uz augšu, un žandarmu vachtmistrs skaitīja viņai uzsvērti un svinīgi priekšā:
— Es zvēru visuvarenā dieva un jūsu priekšā, vachtmistra kungs, ka par visu to, ko es te redzēju un dzirdēju, neteikšu nevienam ne pušplēsta vārda līdz pat savai nāves stundiņai, pat ja man kāds to prasītu. Lai clievs man uz to palīdz!
— Tagad noskūpstiet krucifiksu, vecā! — vachtmistrs pavēlēja, kad Peizleriene, drausmīgi elsodama, bija nodevusi zvērestu un dievbijīgi pārkrustījusies.
— Un tagad nesiet krucifiksu atpakaļ, no kurienes paņēmāt, un sakiet, ka man to vajadzēja nopratināšanā!
Pārbijusies vecene ar krucifiksu izgāja uz pirkstgaliem no istabas, un pa logu varēja redzēt, ka viņa pastāvīgi atskatījās uz žandarmērijas iecirkni, it kā gribētu pārliecināties, ka tas nav tikai sapnis, bet ka viņa tiešām priekš dažām minūtēm pārdzīvojusi kaut ko šausmīgu.
Vachtmistrs tikmēr pārrakstīja savu ziņojumu, ko nakti bija papildinājis ar tintes traipiem un tad nolaizījis kopā ar visu uzrakstīto, it kā uz papīra būtu marmelade.
Viņš pārstrādāja ziņojumu pilnīgi, bet tad iedomājās, ka nav vēl noskaidrojis vienu jautājumu. Tāpēc viņš lika atsaukt Šveiku un noprasīja tam:
— Vai jūs protat fotografēt?
— Protu.
— Kāpēc jās nenēsājat sev līdzi fotoaparatu?
— Tāpēc, ka man fotoaparata nav, — skanēja vaļsirdīga un skaidra atbilde.
— Bet, ja jums būtu aparats, vai tad jūs fotografētu? — vachtmistrs jautāja.
— Ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs, — Šveiks vientiesīgi atbildēja, mierīgi izturēdams vachtmistra neizpratnes pilno skatienu. Vachtmistram atkal tā sāka sāpēt galva, ka viņš nevarēja izdomāt cita jautājuma kā tikai:
— Vai jums būtu grūti nofotografēt staciju?
— Vieglāk par visu citu, — Šveiks atbildēja, — jo stacija nekustas, bet stāv uz vietas un nav mācāma kā cilvēks, lai taisa smaidīgu ģīmi.
Tā vachtmistrs varēja papildināt savu raportu: «Zu dem Bericht Nr. 2172 melde ich …» [57]
Un vachtmistrs cītīgi turpināja: «Starp citu, viņš nopratināšanas laikā atzinās, ka prot fotografēt un labprāt fotografē stacijas. Fotoaparata gan pie viņa neatrada, bet ir aizdomas, ka viņš to kaut kur noslēpis un nenēsā tāpēc līdz, lai novērstu no sevis uzmanību, par ko liecina viņa paša atzīšanās, ka viņš fotografētu, ja tam būtu klāt aparats.»
Vachtmistrs, kam galva vēl bija smaga no paģirām, aizvien vairāk sapinās savās ziņās par fotografēšanu un rakstīja: «Skaidrs, ka tikai tas apstāklis, ka viņam nebija fotoaparata, aizkavēja viņu, pēc viņa paša atzīšanas, nofotografēt stacijas ēkas, kā arī vispār stratēģiski svarīgus punktus, jo tas ir neapstrīdams, ka viņš to būtu izdarījis, ja tam būtu bijis klāt fotoaparats, ko viņš bija noslēpis. Tikai aiz tā apstākļa, ka viņam nebija fotoaparata pie rokas, pie viņa neatrada neviena fotouzņēmuma.»
— Ar to pietiks, — vachtmistrs sacīja un parakstījās.
Viņš bija pilnīgi apmierināts ar savu darbu un lepnuma
pilns izlasīja to uzraugam priekšā.
— Tas man labi izdevies, — viņš teica uzraugam, — tātad redziet, kā raksta ziņojumus. Tur jābūt visam iekšā. Nopratināšana, mīļais, nav nekāds joks. Galvenais —■ ziņojumam jābūt tik smalki sastādītam, ka tiem tur augšā galva apreibst. Nu, ievediet mūsējo, lai tiekam ar viņu galā!
— Tātad uzrauga kungs jūs tagad novedīs uz apriņķa žandarmērijas pārvaldi Pisekā, — viņš nopietni uzrunāja Šveiku. — Pēc priekšraksta jums jāsaslēdz rokas. Es tomēr domāju, ka jūs esat kārtīgs cilvēks, un tāpēc jums rokas nesaslēgs. Esmu pārliecināts, ka jūs arī ceļā nemēģināsiet bēgt.
Un, laikam Šveika labsirdīgās sejas aizkustināts, viņš piemetināja:
— Un nepieminiet mani ar ļaunu! Uzrauga kungs, te jums ir mans ziņojums.
— Palieciet ar dieva palīgu! — Šveiks laipni sacīja. — Paldies jums, vachtmistra kungs, par visu, ko jūs manā labā darījāt, un, ja vien būs izdevība, es jums atrakstīšu un, ja vien gadīšos šinī pusē, tad noteikti piestaigāšu.
Šveiks un uzraugs izgāja uz ielas, un katrs, kas redzētu, kā viņi, draudzīgi sarunādamies, iet, noturētu viņus par veciem paziņām, kas kopīgi dodas uz pilsētu, teiksim, uz baznīcu.
— To es gan nebūtu domājis, — Šveiks stāstīja, — ka ceļš uz Budejovici saistīts ar tādām grūtībām. Tas man atgādina notikumu ar miesnieku Chauru no Kobilisiem. Tas reiz nakti bija nokļuvis Moranā pie Palacka pieminekļa un līdz pat rītam staigājis tam apkārt, jo nezin kāpēc viņam rādījies, ka margām ap pieminekli nav gala. Viņš bijis izmisumā un uz rīta pusi nav varējis izturēt, bet saucis pēc patruļas, un, kad atskrējuši policisti, viņš prasījis, kā tikt uz Kobilisiem, jo viņš jau piecas stundas ejot gar sētu un tai neesot gala. Tad viņi to pievākuši, bet viņš tiem kamerā visu sadauzījis.
Uzraugs neatbildēja ne vārda, tikai nodomāja:
«Ko viņš man pūš miglu acīs? Sāks atkal melst par Budejovici.»
Ejot garām kādam dīķim, Šveiks ievaicājās, vai šai pusē zivju zagļi arī esot.
— Te visi no vietas ir zagļi, — uzraugs atbildēja, — agrāko vachtmistru bija gribējuši te noslīcināt. Dīķa sargs pie dambja gan šauj viņiem dibenos ar sakapātiem sariem, bet tas neko nepalīdz. Viņi nēsā biksēs skārda gabalu.
Uzraugs iesāka runāt par progresu, par to, kā cilvēki visu ko izdomājot un cenšoties cits citu pārspēt viltībā, turklāt viņš attīstīja pilnīgi jaunu teoriju, ka pasaules karš esot liela laime cilvēcei, jo kopā ar godīgiem cilvēkiem kaujās tikšot nogalināti arī nelieši un dienaszagļi.
— Pasaulē jau tā par daudz cilvēku, — viņš sacīja, — viņi vairojas, ka šausmas, un cits citam, mācas virsū.
Viņi tuvojās iebraucamajai vietai.
— Apdauzīts laiks, putina uz velna paraušanu, — uzraugs atkal ierunājās. — Domāju, ka kauss alus mums nekaitēs. Nesakiet tikai nevienam, ka es jūs vedu uz Piseku! Tas ir valsts noslēpums.
Uzraugam rēgojās acu priekšā instrukcija par aizdomīgām un neuzticamām personām un par katra žandarmērijas punkta pienākumiem «izolēt šādas personas, lai tās nenāk saskarē ar vietējiem iedzīvotājiem, un stingri sekot, lai to nosūtīšanas laikā pie augstākām instancēm nenotiktu liekas sarunas ar apkārtējiem».
— Nedrīkst izpaust, kas jūs esat, — uzraugs atkal uzsāka. — Nevienam nav jāzina, ko jūs esat izdarījis. Nedrīkst celt paniku. Panika kara laikā ir bīstama lieta. Pateiksi kādu vārdu, un tas jau iet kā lavīna tālāk. Saprotat?
— Labi, es paniku necelšu, — Šveiks apsolījās un izturējās arī pienācīgi, uzsvērti sacīdams iebraucamās vietas īpašniekam, kas sāka ar viņiem sarunāties:
— Mans brālis domā, ka mēs pulksten vienos būšot Pisekā.
— Vai jūsu brāļa kungam ir atvaļinājums? — saimnieks ziņkārīgi vaicāja uzraugam, kas, ne aci nemirkšķinot, bezkaunīgi atbildēja:
— Šodien tas viņam izbeidzas!
— Mēs viņu veikli apšmaucām, — uzraugs smiedamies sacīja Sveikam, kad saimnieks kaut kur izsteidzās. — Tikai necelt paniku. Tagad kara laiks.
Uzraugs, izsacīdamies pirms iegriešanās iebraucamajā vietā, ka viens kauss alus nevarot kaitēt, bija optimists, jo viņš nebija padomājis par daudzskaitli, bet, kad viņš bija izdzēris veselus divpadsmit, viņš noteikti paskaidroja, ka apriņķa žandarmērijas pārvaldes priekšnieks līdz pulksten trijiem ēdot pusdienas un tāpēc neesot nozīmes ierasties tur pirms šā laika, jo vairāk vēl tāpēc, ka sākot snigt. Ja viņi ieradīšoties Pisekā līdz četriem, arī tad vēl pietiekami agri. Viņiem laika līdz pulksten sešiem. Ārā jau tumstot, tāpēc galu galā viss viens, vai iet tagad vai vēlāk. Piseka neaizbēgs!
— Priecāsimies, ka sēžam siltumā, —• skanēja viņa izšķīrējs vārds, — tiem tur ierakumos šādā laikā gan jāiztur vairāk nekā mums pie krāsns.
Lielā, vecā podiņu krāsns zvēroja aiz karstuma, un uzraugs apgalvoja, ka ārējo siltumu varot ar dažādu saldu un stipru dzērienu palīdzību izdevīgi papildināt ar iekšējo.
Saimniekam šajā aizstūrī bija astoņas dzērienu šķirnes; laiku īsinādams, viņš mēdza iedzert no visām pa kārtai, klausīdamies vēja gaudās, kurš trakoja ap māju.
Uzraugs neapnicis centās pierunāt saimnieku, lai tas turot viņam līdzi, un pārmeta tam, ka tas maz dzerot. Tie bija skaidri meli, jo saimnieks tikko turējās kājās, visu laiku grasījās ķerties pie kāršu spēles un apgalvoja, ka nakti dzirdējis austrumos lielgabalu kanonadi. Uzraugs žagodamies tūliņ atsaucās:
— Tikai bez panikas! Mums ir instrukcijas.
Un viņš sāka skaidrot, ka instrukcijas esot pēdējo priekšrakstu sakopojums, un atklāja vairāku slepenu apkārtrakstu saturu. Saimnieks nekā vairs nesajēdza, tikai daudzināja, ka ar instrukcijām vien karā neuzvarēšot.
Bija jau tumšs, kad uzraugs nolēma, ka viņiem ar Sveiku jādodas ceļā uz Piseku. Putenī nevarēja redzēt ne soli uz priekšu, un uzraugs vienā gabalā atkārtoja:
— Iet tik taisni vien līdz Pisekai!
Kad viņš to izsacīja trešo reizi, viņa balss vairs neskanēja no ceļa, bet kaut kur lejā, kur viņš bija novēlies pa noledo- jušo nogāzi. Viņš ar pūlēm uzrāpās augšā, balstīdamies uz šautenes. Šveiks dzirdēja, ka viņš klusām smējās: «īsta slido-
tava.» Pēc mirkļa viņa atkal vairs nebija uz ceļa, jo viņš bija novēlies lejā un rēca tur tā, ka pārkliedza vēju:
— Kritu! Panika!
Uzraugs pārvērtās par nenogurstošu skudru, kas, kaut kur nokritusi, lien un lien augšup.
Viņš piecas reizes atkārtoja šādu lidojumu lejup un, kad atkal atgriezās pie Sveika, tad sacīja apmulsis un izmisis:
— Tā taču es jūs viegli varu pazaudēt.
— Esiet bez baiļu, uzrauga kungs! — Sveiks atteica. — Vislabākais būtu, ja mēs sasietos kopā, tad viens otru nevar pazaudēt. Vai jums roku dzelži ir līdzi?
— Tie jānes katram žandarmam līdzi, — uzraugs svarīgi atbildēja, mīdīdamies ap Sveiku. — Tie ir mūsu dienišķā maize.
— Nu, tad sasaistīsimies ar tiem! — Sveiks uzaicināja. — Pamēģiniet vien!
Uzraugs ar meistarisku paņēmienu aplika Sveikam roku dzelžus un piestiprināja otru galu pie savas labās rokas locītavas. Tagad viņi bija saistīti kopā kā dvīņi. Viņi gāja pa ceļu klupdami krizdami, bet vaļā vairs netika. Uzraugs uzskrēja virsū saskaldītu akmeņu grēdai, pakrita un norāva Sveiku sev līdzi. Dzelži dziļi griezās rokās, un uzraugs beidzot paziņoja, ka tā turpināties nevarot un dzelži atkal esot jānoņem. Taču pēc ilgām un veltīgām pūlēm atbrīvot sevi un Šveiku no dzelžiem viņš nopūtās:
— Tagad mēs esam savienoti uz mūžību.
— Amen, — piemetināja Sveiks, un viņi turpināja savu grūto ceļu.
Uzraugu pārņēma pilnīga apatija, un, kad viņi pēc neiedomājamām mocībām vēlu vakarā ieradās Pisckas žandarmērijas pārvaldē, viņš sagrauzts sacīja:
— Nu būs kaut kas briesmīgs. Mēs netiekam vaļā.
Un tas tiešām bija kas briesmīgs, kad dežurants aizsūtīja pēc pārvaldes priekšnieka rotmistra Keniga.
Pirmie rotmistra vārdi bija:
— Uzpūtiet man elpu!
— Tagad es saprotu. — rotmistrs teica, noskaidrojis ar savu aso, pārbaudīto ožu neapstrīdamo situāciju, — rums, kontušovka, «zvērkāvis», ķiršu, pīlādžu, riekstu un vaniļas degvīns.
— Vachtmistra kungs, — viņš uzrunāja dežurantu, — te
jums ir piemērs, kāds nedrīkst izskatīties žandarms. Šāda uzvešanās ir tāds pārkāpums, par ko būs jārunā kara tiesā. Sasaistās roku dzelžiem kopā ar arestantu, ierodas piedzēries, to- tal besoffen Ievelkas iekšā gandrīz vai četrrāpus! Atbrīvojiet viņus!
— Nu, kas ir? — viņš jautāja uzraugam, kas ar brīvo kreiso roku ačgārni salutēja.
— Padevīgi ziņoju, rotmistra kungs, es atnesu raportu.
— Par jums pašu iesniegs raportu tiesā, — rotmistrs strupi pārtrauca. — Vachtmistra kungs, ieslogiet šos abus divus, rīt agri atvediet uz nopratināšanu, izpētiet to Putimas raportu un atsūtiet man uz māju!
Pisekas rotmistrs bija ierēdnis no galvas līdz kājām, konsekvents savu apakšnieku vajāšanā un izcils birokrātisku paņēmienu lietošanā.
1 Galīgi piedzēries (vāc.).
Viņa apriņķa žandarmērijas iecirkņos nekad nevarēja sacīt, ka negaiss pāri. Tas atgriezās ar katru viņa parakstītu papīru, jo rotmistrs augu dienu sūtīja pa visu apriņķi rājienus, brīdinājumus un draudus.
Kopš kara sākuma pār Pisekas žandarmēriju bija savilkušies smagi mākoņi. Tā bija tiešām drausmīga atmosfēra. Birokrātismā pērkoni dārdēja un zibeņi ķēra gan žandarmu vachtmistrus, gan jefreitorus, gan ierindniekus un kalpotājus. Par katru nieku sekoja disciplinārs sods.
— Ja mēs gribam uzvarēt karā, — rotmistrs mēdza atkārtot, inspicējot žandarmērijas iecirkņus, — tad «a» jābūt «a», «b» jābūt «b» un uz «i» nekad nedrīkst trūkt punkta.
Visapkārt viņam rēgojās nodevība, un viņš bija stingri pārliecināts, ka katrs viņa apriņķa žandarms izdarījis kādu ar karu saistītu noziegumu un katram šajos grūtajos laikos ir kāds dienesta pārkāpums uz sirdsapziņas.
Bet no augšas viņu bombardēja ar rakstiem, kuros aizsardzības ministrija aizrādīja, ka pēc kara ministrijas ziņām Pisekas apriņķa kareivji pāriet ienaidnieka pusē.
Viņam pieprasīja, lai viņš noskaidro sava apriņķa lojalitati. Šai ziņā apriņķis bija šausmīgs. Sievas no visas apkārtnes nāca pavadīt savus mobilizētos vīrus, un viņš zināja, ka šie vīri stingri nosolījās savām sievām neļaut sevi nokaut kunga un ķeizara dēļ.
Melndzeltenajos apvāršņos sāka krāties revolūcijas tumšie mākoņi. Serbijā, Karpatos veseli bataljoni pārgāja ienaidnieka pusē. 28. pulks, 11. pulks. Pēdējā bija kareivji no Pisekas un apkārtnes. Šajā priekš revolūcijas tvanīgajā laikā no Vodņa- niem ieradās rekrūši, piesprauduši 110 melna zīda taisītus neļķu ziedus. Pisekas stacijai brauca cauri Pragas kareivji, kuri svieda atpakaļ papirosus un šokolādi, ko viņiem lopu vagonos pasniedza Pisekas sabiedrības dāmas.
Tad brauca, cauri kāds triecienbataljons, un pāris Pisekas ebreju sāka brēkt: — Lai dzīvo! Nost serbus! — par ko dabūja no kareivjiem pāris tik spēcīgu pļauku, ka veselu nedēļu nevarēja rādīties uz ielas.
Un tajā laikā, kad notika visi šie incidenti, kas skaidri parādīja, ka himna «Dievs, sargi, mūsu ķeizaru», ko dziedāja visās baznīcās, ir tikai nožēlojama ārišķība un vispārēja liekulība, tajā laikā no žandarmērijas iecirkņiem ienāca tikai pazīstamās atbildes uz Putimas parauga anketām, ka viss ir labāka jā kārtībā, nekur nenotiek aģitēšana pret karu un ka iedzīvotāju noskaņojums ir Ia, sajūsma — Ia-b.
— Jūs neesat nekādi žandarmi, bet naktssargi, — rotmistrs mēdza pukoties, izdarot apgaitas. — Jums vajadzētu palielināt savu modrību par tūkstoš procentiem, bet jūs pamazām noslīgstat ragulopu stāvoklī.
Pēc šā zooloģiskā atklājuma viņš vēl piemetināja:
— Jūs tik omulīgi vārtāties pa gultu un domājat: «Lai nu viņi mums iepūš ar visu to karu!»
Tam sekoja visu nelaimīgo žandarmu pienākumu uzskaite, lekcija par pašreizējo stāvokli un par to, cik nepieciešami visu saņemt stingri rokās, lai būtu tiešām tā, kā jābūt, tad lieliska aina, kurā tēlots ideāls žandarms, kas apzinīgi strādā, lai stiprinātu Austrijas valsti, un beidzot draudi, disciplināri sodi, pārcelšanas un rājieni.
Rotmistrs bija stingri pārliecināts, ka viņš šeit stāv sardzē, ka viņš kaut ko glābj un ka visi viņam pakļauto iecirkņu žandarmi ir tīrie salašņas, egoisti, nelieši un blēži, kas ne par ko citu neinteresējas kā par degvīnu, alu un vīnu un, tā kā viņu algas nepietiek dzeršanai, tad ņem kukuļus un pamazām, bet droši ved Austriju pretī bojā ejai. Vienīgais cilvēks, kam viņš uzticējās, bija viņa paša žandarmērijas pārvaldes vachtmistrs, kas vienmēr mēdza traktierī stāstīt: — Šodien es atkal izspēlēju joku ar mūsu veco stulbeni…
Rotmistrs vērīgi izlasīja Putimas žandarmērijas vachtmistra «raportu» Sveika lietā. Viņa priekšā stāvēja paša žandarmērijas vachtmistrs Mateika, kas domās sūtīja rotmistru ar visiem raportiem ellē, jo «Otavā» viņu gaidīja uz kāršu partiju.
— Es jums nesen sacīju, Mateika, — rotmistrs iesāka, — ka vislielākais idiots, ko es pazīstu, ir Protivinas vachtmistrs, bet Putimas vachtmistrs ar šo ziņojumu viņu pārspējis. Skaidrs, ka tas kareivis, ko atveda šis piedzērušais diedelnieks un ar ko viņi abi bija sasējušies kopā kā divi suņi, nav nekāds spiegs, bet pats parastākais dezertieris. Bet vachtmistrs te raksta tādas aplamības, ka pat mazs bērns sapratīs, ka rakstītājs bijis pilnā kā pāvesta prelats.
— Atvediet to kareivi tūliņ pie manis! — viņš pavēlēja, kad vēl kādu brīdi bija lasījis ziņojumu. — Savu mūžu neesmu redzējis tādu muļķību kolekciju vienuviet. Un tad viņš vēl sūta ar tik aizdomīgu cilvēku tādu ragulopu kā šis uzraugs. Viņi mani vēl maz pazīst, es varu viņiem ievārīt lielas nepatikšanas. Bet, kamēr viņi trīs reizes dienā manā priekšā no bailēm nesaslapina bikses, viņi domā, ka var man uz galvas malku skaldīt.
Un rotmistrs sāka plaši klāstīt, cik tagad žandarmi vienaldzīgi izturas pret visiem rīkojumiem un pavēlēm; jau no viņu rakstītajiem ziņojumiem redzams, ka katrs tāds uzraugs to vien prot kā lietu vairāk sarežģīt. Kad no augšas dod norādījumu, ka zināmā apvidū nav izslēgta ienaidnieka spiegu parādīšanās, tad žandarmērijas vachtmistri sāk tos fabricēt vairumā, un, ja karš vēl kādu laiku turpināsies, tad žandarmērijas iecirkņi pārvērtīsies par trakonamu. No kancelejas tūlīt jāsūta tele- grama uz Putirnu, lai vachtmistrs rit ierodas Pisekā. Gan tad viņam izdauzīs no galvas to «šausmīgo notikumu», par ko viņš. raksta sava raporta sākumā.
— No kāda pulka jūs dezertējāt? — tā rotmistrs apsveica Sveiku.
— Ne no kāda.
Rotmistrs paskatījās uz Sveiku un ieraudzīja viņa labsirdīgajā sejā tik daudz bezrūpības, ka ievaicājās:
— Kā jūs tikāt pie formas tērpa?
— Katrs kareivis saņem formas tērpu, kad to iesauc dienestā, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja. — Es kalpoju 91. pulkā un ne tikai neesmu dezertējis no sava pulka, bet taisni otrādi.
Sveiks tā uzsvēra vārdus «taisni otrādi», ka rotmistrs pavisam apmulsa un tikai ieprasījās:
— Kā tā — otrādi?
— Gluži vienkārši, — Sveiks paļāvīgi atbildēja. — Es eju uz savu pulku, es to meklēju, nevis bēgu no tā. Es neko tā nevēlos kā tikai ātrāk nokļūt savā pulkā. Esmu jau kļuvis gluži nervozs, kad iedomājos, ka tur viss pulks uz mani gaida un es laikam aizvien attālinos no Budejovices. Vachtmistra kungs man parādīja uz kartes, ka Budejovice atrodas dienvidos, bet pats mani atsūtīja uz ziemeļiem.
Rotmistrs atmeta ar roku, it kā gribēdams teikt, ka vachtmistrs spējīgs arī ko trakāku izdarīt nekā sūtīt cilvēku uz ziemeļiem.
— Tātad jūs nevarat atrast savu pulku? Jūs gājāt to meklēt?
Sveiks noskaidroja viņam stāvokli. Viņš nosauca Taboru un visas vietas, caur kurām bija gājis, lai nokļūtu Budejovicē: Miļevsko — Kvjetova — Vraža — Malciņa — Cižova — Sed- ļeca — Horaždovice — Radomišla — Putima — Stekno — Strakonice — Volina — Dreba — Vodņani — Protivina un atkal Putima.
Ar neparastu daiļrunību Sveiks attēloja savu cīņu ar ļauno likteni un kā viņš ar visu sirdi, neraugoties uz šķēršļiem., centies nokļūt pie sava 91. pulka Budejovicē un kā viņa pūles palikušas bez panākumiem.
Viņš runāja dedzīgi, bet rotmistrs tikmēr mechaniski zīmēja uz papīra apburto loku, no kura nekā netika ārā krietnais kareivis Sveiks, kas centās nokļūt savā pulkā.
— Tas ir bijis Herkulesa darbs, — viņš labvēlīgi teica, noklausījies Sveika apgalvojumos, ka tam esot ļoti nepatīkami tik ilgi būt prom no pulka. — Tam vajadzēja būt lieliskam skatam, kā jūs metāt lokus ap Putirnu.
— Viss varēja jau agrāk noskaidroties, — Sveiks piemetināja, — ja šāds vachtmistra kungs nebūtu bijis tajā nelaimīgajā Putimā. Viņš taču man neprasīja ne pēc vārda, ne pulka, un viss viņam likās šausmīgi aizdomīgs. Viņam vajadzēja mani nosūtīt uz Budejovici, un tur kazarmās būtu pateikuši, vai es esmu tas Sveiks, kas meklē savu pulku, vai kāds aizdomīgs cilvēks. Šodien es jau otro dienu būtu savā pulkā un pildītu savus karavīra pienākumus.
— Kāpēc jūs Putimā neaizrādījāt, ka tas ir pārpratums?
— Es jau redzēju, ka ar viņu veltīgi runāt. Dažreiz cilvēkam uznāk tāds stulbums, ka viņš kļūst pret visu kurls kā stendere, tāpat kā traktiernieks Rampa Vinohrados, kad viņam kāds lūdza dot dzert uz parāda.
Rotmistrs ilgi nedomāja. Viņš nosprieda, ka cilvēks, kas, cenzdamies nokļūt savā pulkā, apceļo gandrīz vai. visu pasauli, ir pirmšķirīgs deģenerāts, un lika kancelejā noklabināt šādas rindas, ievērojot visus birokrātiskā stila noteikumus un košumus:
«Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka komandiera kungam Č e c hu Budejovicē.
Ar šo tiek nosūtīts Jozefs Sveiks, kurš, pēc viņa apgalvojuma, ir kājnieks augšminētajā pulkā un kurš, pamatojoties uz viņa liecību Putimā, Pisekas iecirknī, aizturēts no žandarmu posteņa kā varbūtējs dezertieris, kaut gan minētais Sveiks apgalvo, ka atrodas ceļā uz augšminēto pulku. Aizturētais ir pamaza auguma, plecīgs, seja un deguns samērīgi, acis zilas, sevišķu pazīmju nav. Pielikumā Nr. 1 tiek nosūtīts rēķins par izdevumiem minētā Šveikci uzturam, ko padevīgi lūdzam nosūtīt, aizsardzības ministrijai, apstiprinot tā saņemšanu. Pielikumā Nr. 2 tiek nosūtīts to kroņa mantu saraksts, kuras atradās pie aizturētā, viņa aizturēšanas brīdī, un šā saraksta saņemšanu arī lūdzam apstiprināt.»
Brauciens vilcienā no Pisekas uz Budejovici Sveikam aizritēja ātri kā sapnis. Sveika pavadonis bija jauns žandarms, iesācējs, kas nenolaida no Sveika acu vienās bailēs, ka tikai viņš neaizbēgtu. Visu ceļu žandarms lauzīja galvu ap grūto problēmu: «Ko darīt, ja man jāiet ārā lielās vai mazās vajadzības pēc?» Beidzot viņš izlēma, ka Sveikam tad būšot jāiet līdz.
Ceļā no stacijas līdz Marijas kazarmām Budejovicē viņš drudžaini iezidās ar skatieniem Sveikā un, tiklīdz viņi tuvojās kādam ielas stūrim vai šķērsielai, sāka stāstīt it kā starp citu, cik kaujas patronu saņefhot katrs žandarms, kad tam jāpavada arestētie, uz ko Sveiks atbildēja, — viņš esot pārliecināts, ka neviens žandarms uz ielas nešaušot, lai neiedzīvotos kādā ķibelē.
Žandarms cēla iebildumus, un tā viņi beidzot sasniedza kazarmas.
Kazarmās jau otro dienu dežurēja virsleitnants Lukašs. Viņš, neko nenojauzdams, sēdēja kancelejā pie galda, kad pie viņa ieveda Sveiku ar visiem papīriem.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt. — Sveiks svinīgu seju militāri sveicināja.
Šās ainas liecinieks bija apakšleitnants Kotjatko, kas vēlāk stāstīja, ka pēc Sveika raporta virsleitnants Lukašs palēcies, saķēris galvu un atmuguriski iekritis Kotjatko rokās. Kad viņu dabūjuši pie samaņas, Sveiks, kas visu laiku turējis roku pie cepures, atkārtojis: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt.» Tad virsleitnants Lukašs, bāls kā drēbe, trīcošām rokām paņēmis Sveika papīrus, parakstījis tos un palūdzis visus iziet. 'Žandarmam viņš pateicis, ka viss kārtībā, un tad ieslēdzies kopā ar Sveiku kancelejā.
Tā beidzās Sveika Budejovices anabaze. Skaidrs, ka Sveiks pats būtu nokļuvis līdz Budejovicei, ja viņam būtu atstāta kustības brīvība, un, ja kaut kādi varas orgāni lielās, ka tie nogādājuši Sveiku dienesta vietā, tad tas ir vienkārši pārpratums. Pie Sveika enerģijas un nenogurstošā cīņas spara varas
orgānu iejaukšanās bija tikai sprunguļi viņam zem kājām.
*
Sveiks un virsleitnants Lukašs raudzījās viens otram acīs.
Virsleitnanta acīs dega niknums, draudi un izmisums, bet Sveiks raudzījās uz virsleitnantu ar maigumu un dziļu sirsnību kā uz pazaudētu un atkal atrastu iemīļoto.
Kancelejā bija klusu kā baznīcā, tikai gaitenī bija dzirdami šurpu un turpu ejošo soļi. Kāds apzinīgs brīvprātīgais, kas bija palicis mājās iesnu dēļ, ko varēja just no viņa balss, šņaukādamies mācījās no galvas: «Kā cietokšņos sagaida ķeizara ģimenes locekļus.» Varēja skaidri dzirdēt: «Sobald die
hochste Herrschaft iri der Nahe der Festung anlangt, ist das Geschūtz auf allen Bastionen und VVerken abzufeuern, der Platzmajor empfangt dieselbe mit dem Degen in der Hand zu Pferde und reitet sodann vor.» [58]
—■ Aiztaisiet savas slūžas, — virsleitnants iebrēca gaitenī, — un vācieties pie visiem velniem! Ja jums ir drudzis, tad liecieties gulēt.
Bija dzirdams, ka cītīgais brīvprātīgais attālinājās, un viņa šņākulīgā murmināšana atplūda no gaiteņa otra gala kā vāja atbalss: «In dem Augenblicke, als der Kommandant salutiert, ist das Abfeuern des Geschūtzes zu wiederholen, welches bei dem Absteigen der hochsten Herrschaft zum drittenmale zu geschehen ist.» [59]
Virsleitnants un Sveiks atkal klusēdami vērās viens otrā, kamēr beidzot virsleitnants ierunājās ar kodīgu ironiju:
— Esiet sirsnīgi sveicināts Čechu Budejovicē, Šveik; kam jātiek pakārtam, tas nenoslīkst. Pavēle par jūsu uzmeklēšanu un apcietināšanu jau izdota, un rīt jums vajadzēs ierasties pie pulka komandiera. Es vairs neiešu ar jums nervus maitāt. Esmu ar jums jau diezgan izcieties, tagad manai pacietībai beigas. Ja vien padomā, ka es tik ilgi varēju dzīvot kopā ar tādu idiotu kā jūs … .
Viņš sāka soļot pa kanceleju.
— Nē, tas ir šausmīgi. Brīnos, ka es jūs nenošāvu. Kas man par to būtu bijis? Nekas. Es būtu atbrīvojies. Sajēdzat?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to sajēdzu visā pilnībā.
— Nesāciet atkal plātīties ar savām aplamībām, Šveik, citādi jums tiešām izies plāni. Mēs jums vēl uzliksim laužņus. Jūs esat kāpinājis savas muļķības līdz bezgalībai, tāpēc tās arī katastrofiski beidzās.
Virsleitnants Lukašs saberzēja rokas:
— Jūsu dziesma izdziedāta, Šveik.
Viņš atgriezās pie rakstāmgalda, uzrakstīja pāris rindu uz
papīra gabaliņa, pasauca sargkareivi un lika tam aizvest Sveiku pie .profosa un nodot pēdējam šo papīru.
Sveiku aizveda pāri pagalmam, un virsleitnants ar neslēptu prieku noskatījās, kā profoss atslēdza durvis ar melndzelteno plāksni virsū: «Regimentsarrest» \ kā Sveiks pazuda aiz šīm durvīm un pēc mi-r-kļa pa tām iznāca profoss viens pats.
«Paldies dievam!» virsleitnants skaļi nodomāja. «Viņš jau iekšā.»
Tumšajā Marijas kazarmu karceri Sveiku sirsnīgi apsveica resns brīvprātīgais, kas tur vāļājās uz salmu maisa. Viņš bija vienīgais arestētais un garlaikojās te jau otro dienu. Uz Sveika jautājumu, par ko viņš te sēžot, viņš atbildēja, ka par tīriem niekiem. Būdams iereibis, viņš nakti uz laukuma aiz pārskatīšanās iepļaukājis kādu artilērijas leitnantu. Patiesībā
nevis iepļaukājis, bet nositis tam cepuri no galvas. Tas gadījies tā: artilērijas leitnants stāvējis naktī uz laukuma pie apstādījumiem un laikam gaidījis kādu ielasmeitu. Viņš stāvējis ar muguru pret brīvprātīgo, un pēdējais noturējis to par savu paziņu, arī brīvprātīgo, Františeku Maternu.
— Tas taisni tāds pats knislis no auguma, — viņš stāstīja Sveikam. — Nu, es viņam tā klusām piezagos, nositu cepuri no galvas un uzsaucu: «Sveiks, Franci!» Bet šis muļķis tūliņ svilpj pēc patruļas, un tā mani pievāca.
— Var jau būt, — brīvprātīgais pieļāva, — ka visā tanī burzmā paspruka arī pāris pliķu, bet, manuprāt, tas neko negroza, jo viss dibinās uz skaidru pārpratumu. Viņš pats atzina, ka es esmu sacījis: «Sveiks, Franci!» — kamēr viņa kristīts vārds ir Antons. Tas taču pilnīgi skaidrs. Man tikai var kaitēt tas, ka esmu izšmaucis no hospitaļa un ka var nākt gaismā notikums ar «krankenbuchu».
— Kad mani, tā sakot, iesauca, — viņš turpināja, — es vispirms noīrēju pilsētā istabu un centos dabūt reimatismu. Es trīs reizes piedzēros un, izgājis aiz pilsētas, likos grāvī lietus laikā un pat zābakus novilku, bet tas nepalīdzēja. Tad es ziemu veselu nedēļu peldējos pa naktīm Malšā, bet panācu taisni pretējus rezultātus. Jā, draugs, es tā norūdījos, ka varēju gulēt veselu nakti sniegā tās mājas pagalmā, kur dzīvoju, un, kad mani no rīta pamodināja, kājas man bija tik siltas kā zem pēļa turētas. Kaut jel kādu anginu būtu saķēris, bet nekā! Pat pašu vienkāršāko triperi — ir to nepratu dabūt. Katru dienu es gāju uz «Portarturu», daži mani kolēģi bija tur dabūjuši sēklvadu iekaisumu, viņus nācās operēt, bet es biju un paliku imūns. Neveicās man, draugs, ellīgi neveicās. Beidzot es «Rozē» iepazinos ar kādu invalidu no Hlubokas. Tas man teica, lai es viņu apciemojot mājās, tad man otrā dienā būšot tādas kājas kā no svina. Viņam mājās bija adata un šļirce, un es tiešām tikko varēju atvilkties no Hlubokas atpakaļ. Viņš mani nepiekrāpa, zelta dvēsele. Tādējādi es beidzot ieguvu savu locītavu reimatismu.
Tūliņ hospitālī — un vesels atkal. Bet tad man laime uzsmaidīja otrreiz. No Zižkovas uz Budejovici pārcēla manu svaini doktoru Masaku, un viņam es varu pateikties, ka tik ilgi noturējos slimnīcā. Viņš mani būtu arī izvadījis cauri medicīniskajai komisijai, bet es pats visu samaitāju ar to nelaimīgo «krankenbuchu». Ideja pati jau bija laba, lieliska. Es iegādājos lielu grāmatu, uzlīmēju tai papīra strēmeli un uzrakstīju: «91. pulka slimo žurnāls.» Ailes, iedalījumi — viss kārtībā. Es tur ierakstīju izdomātus vārdus, temperaturu, slimības un katru pēcpusdienu pēc ārstu apgaitas gāju bezkaunīgā kārtā ar grāmatu padusē uz pilsētu. Pie vārtiem dienu stāvēja zemessargi, tā ka no tās puses man briesmas nedraudēja. Es viņiem parādu grāmatu, un viņi mani vēl militāri sveicina. Tad es devos pie kāda pazīstama nodokļu pārvaldes ierēdņa, pārģērbos tur privātās drēbēs un gāju uz traktieri, kur mēs pazīstamu pulciņā teicām vissazvērnieciskākās runas. Vēlāk es kļuvu tik pārdrošs, ka pat nepārģērbos un staigāju pa traktieriem un pilsētu formas tērpā. Hospitālī es atgriezos tikai uz rīta pusi, un, kad patruļa mani aizturēja, es tikai parādīju savu 91. pulka slimo žurnālu; un tad man neko vairs neprasīja. Hospitaļa vārtos es atkal mēmi norādīju uz grāmatu un tā vienmēr laimīgi nokļuvu savā gultā. Mana bezkaunība pieņēma tādus apmērus, ka es iedomājos, ka man neviens vairs nekā nevar darīt, kamēr tad notika šī liktenīgā pārskatīšanās uz laukuma pie apstādījumiem — pārskatīšanās, kas gaiši parāda, biedri, ka ar degunu mākoņus nepastums. Pēc augstprātības nāk krišana. Laime ir tikai ziepju burbulis. Ikars sadedzināja sev spārnus. Cilvēks gribētu būt milzis, bet ir tikai mēsls, biedri. Nevajag paļauties uz nejaušību, bet rītos un vakaros iepļaukāt sevi, lai neaizmirstu, ka uzmanība ir gudrības māte un, kas par daudz, tas no ļauna. Bakchanalijām un orģijām vienmēr seko morāliskās paģiras. Tas ir dabas likums, mīļais draugs. Bet kad es tik iedomājos, ka medicīniskā komisija man ir vējā! Un es taču būtu atzīts par ierindai nederīgu! Tāda lieliska protekcija! Es būtu varējis sēdēt kaut kur kancelejā, rezerves daļā, bet mana neuzmanība iegāza mani postā.
Brīvprātīgais nobeidza savu grēksūdzi šādiem svinīgiem vārdiem:
Kur profoss? Miegs to padarījis rāmu, Līdz vēsts no Vīnes viņu kājās trauks, Ka atkal atstāts ir viens kaujas lauks, Tad viņš pret ienaidnieku bruņosies, No mūsu lāvām barikadi siies.
Putām lūpās sauks ar sparu Uzticamais varas balsts: «Kareivjiem būs ietriekt cīņas garu, Un lai mūžam dzīvo ķeizarvalsts!»
— Redziet, biedri, — turpināja resnais brīvprātīgais, — lai neviens vairs nesaka, ka tautā izzūd godbijība pret mūsu mīļoto ķeizaru! Ieslodzītais, kuram nav pat tabakas, kuru gaida, stāšanās pulka komandiera priekšā, sniedz lielisku pavalstnie- ciskas uzticības piemēru. Viņš slavina savās dziesmās savu plašo, no visām pusēm pēriena apdraudēto valsti. Viņam laupīta brīvība, bet no viņa mutes plūst nesatricināmas padevības pilnas vārsmas. Morituri te salutant, Caesar! Tie, kam jāmirst, tevi sveicina, ķeizar, bet profoss tomēr ir blēdis. Mums ir gan labi kalpi, neko teikt. Aizvakar es viņam iedevu piecas kronas, lai viņš man nopirktu cigaretes, bet šis nožēlojamais radījums šorīt saka man, ka te neesot brīv smēķēt, citādi viņam iznākšot nepatikšanas, un tās piecas kronas viņš man atdošot, kad saņemšot algu. Jā, biedri, tagad es vairs nekam neticu. Visskaistākie lozungi iemīti dubļos. Apzagt ieslodzītos! Un tad tas subjekts vēl dzied visu dienu. Wo man singt, da leg' dich sicher nieder, bose Lente haben keine Lieder! [62] Nelietis, huligāns, blēdis, nodevējs!
Beidzot brīvprātīgais vaicāja Šveikam, ko tas esot noziedzies. Meklējis savu pulku? Nu, tas ir jauks ceļojums. Tabora, Milevsko, Kvjetova, Vraža, Malčina, Čižova, Sedļeca, Horaž- dovica, Radomišla, Putima, Štekno, Strakonice, Volina, Duba, Vodņani, Protivina, Putima, Piseka, Budejovice. Ērkšķu ceļš. —• Un rīt jums jāierodas pie pulka komandiera? Brāli, tiesas priekšā mēs atkal tiksimies! Kas tas būs par prieku mūsu pulkvedim Šrēderam! Jūs nevarat iedomāties, kā šādas pulka afēras viņu ietekmē! Viņš šaudās pa pagalmu kā no ķēdes pasprucis, un mēle viņam izkaras kā nodzītam kleperim. Un viņa runas, pamācības — pie tam viņš spļaudās uz visām pusēm kā traks kamielis. Viņš tā ber vārdus, ka liekas, — Marijas kazarmas neizturēs un sabruks. Es viņu labi pazīstu, jo vienreiz jau esmu bijis pie viņa ar raportu. Es ierados dienestā garos zābakos, galvā man bija cilindrs, un, tā kā drēbnieks man laikā neatnesa formas tērpu, tad es sekoju pārējiem uz brīvprātīgo skolas apmācības laukumu privātās drēbēs, cilindra un zābakos, nostājos ierindā kreisajā flangā un maršēju kopā ar viņiem. Pulkvedis Šrēders auļoja man taisni virsū, gandrīz vai notrieca pie zemes. «Donnerwetter,» viņš bļāva tā, ka droši vien Šumavā varēja dzirdēt, «was machen Sie bier, Sie Zivilist?» 2 Es viņam pieklājīgi atbildēju, ka esmu brīvprātīgais un piedalos apmācībās. Nu, tad jums vajadzēja viņu redzēt! Viņš norunāja veselu pusstundu un tad tikai ievēroja, ka es turu roku pie cilindra. Tad viņš vēl uzsauca, ka man rīt jāierodas ar raportu, aizauļoja no dusmām sazin uz kurieni kā prātā jucis, atrikšoja atpakaļ, atkal izbrēcās, izrājās, sita sev pie krūtīm un pavēlēja aizvākt mani no laukuma un ieslodzīt. Pēc raporta nodošanas viņš man iegrieza četrpadsmit dienu karcera, piespieda uzvilkt pēdējās lupatas, ko atrada noliktavā, un piedraudēja noraut brīvprātīgā zīmotnes.
«Brīvprātīgie,» tā šis ēzelis pulkveža izskatā brēca, «tie ir augstākas būtnes, slavas, militārā goda, varonības iemiesojums. Brīvprātīgais Voltats, kas pēc izturēta pārbaudījuma bija paaugstināts par kaprali, labprātīgi pieteicās doties uz fronti un saņēma gūstā piecpadsmit ienaidnieku, kurus nododot viņu saplosīja granata. Pēc piecām minūtēm pienāca pavēle, ka brīvprātīgais Voltats paaugstināts par kadetu. Arī jūs varētu gaidīt tāda spoža nākotne, paaugstinājumi, apbalvojumi, un jūsu vārds būtu ierakstīts pulka zelta grāmatā.»
Brīvprātīgais nospļāvās.
— Redziet, biedri, kādi kustoņi sastopami zem saules. Jānospļaujas par visām brīvprātīgo zīmotnēm un privilēģijām. «Jūs, brīvprātīgais, esat ragulops.» Cik tas jauki skan: «Jūs esat ragulops,» nevis vienkārši: «Tu esi ragulops.» Un pēcnāves es vēl varu dabūt uzslavas rakstu vai lielo sudraba medaļu. Ķ. un ķ. līķu piegādātāji ar un bez zvaigznītēm! Cik daudz laimīgāks gan vērsis! Viņam vienkārši pārgriež rīkli kautuvē, bet nedzen vispirms uz apmācības laukumu un ne- dīda šaušanā.
Resnais brīvprātīgais uzvēlās uz otra salmu maisa un turpināja:
— Tas nu ir skaidrs, ka tā tas mūžīgi nevar vilkties, reiz jānāk sprādzienam. Lai kā cūka uzpūšas no lielības, reiz viņa pārsprāgs. Ja man būtu jādodas uz fronti, es uzrakstītu uz vagona:
Brangs mēslojums mēs karalaukam gan, Aclīt Pferde oder achtundvierzig Mann.[63]
Durvis atvērās, un ienāca profoss. Viņš atnesa svaigu ūdeni un ceturtdaļklaipa kroņa maizes par abiem.
Brīvprātīgais, nepieceldamies no sava salmu maisa, uzrunāja viņu šādiem vārdiem:
— Cik tas ir cēli un skaisti — apmeklēt ieslodzītos, ak 91. pulka svētā Agnese! Esi sveicināts, tu labdarības eņģeli, kā sirds ir līdzcietības pilna! Tu esi salīcis zem ēdienu un dzērienu svara, kas domāti masu ciešanu remdināšanai. Nekad es neaizmirsīšu to labo, ko tu mums esi darījis. Tu esi gaismas stars mūsu tumsībā.
— Pie pulka komandiera jūs vis nejokosiet, — profoss norūca.
— Neuzpūties, tītar, — brīvprātīgais atsaucās, — saki labāk, ko tu darītu, ja tev būtu jāiesloga desmit brīvprātīgie! Netaisi tik stulbu ģīmi, Marijas kazarmu slēdzēj! Divdesmit tu
ieslodzītu un desmit atlaistu, āpsi. Jēzus Marija, ja es būtu kara ministrs, es tev parādītu, ko nozīmē karadienests! Vai tu zini teoremu, ka gaismas krišanas leņķis līdzīgs gaismas atstarošanās leņķim? Un vienu es tev lūdzu: dod man atbalsta punktu pasaules izplatījumā — un es pacelšu zemeslodi kopā ar tevi, tukšais pūsli!
Profoss izbolīja acis, nopurinājās un aizcirta durvis.
— Savstarpēja palīdzības biedrība profosu iznīdēšanai, — brīvprātīgais sacīja, taisnīgi sadalīdams maizi divās dalās.
— Saskaņā ar cietuma noteikumu 16. § kazarmās ieslodzītie jāapgādā līdz spriedumam ar karavīru devu, bet te valda prēriju likums: kas ātrāk aprīs arestantu devu.
Viņi abi apsēdās uz guļvietas un sāka grauzt maizi.
— Pie profosiem vislabāk redzams, kā karš samaitā cilvēkus, — brīvprātīgais turpināja klāstīt savus novērojumus. — Droši vien mūsu profoss pirms iestāšanās armijā bija jauneklis ar ideāliem, gaišmatains ķerubs, maigs un līdzjūtīgs pret katru, īsts nelaimīgo aizstāvis, vienmēr gatavs izplūkties kāda skuķa dēļ baznīcas svētkos savā dzimtajā pusē. Nav šaubu, ka visi viņu cienīja, bet tagad — mans dievs, cik labprāt es viņam iedotu pa purnu, apdauzītu viņa pauri pret sienu, iemestu viņu uz galvas atejā . . . Arī tas, mīļais draugs, ir pierādījums, kā cilvēku demoralizē kareivja amats.
Viņš uzsāka dziesmu.
Tai baiļu nebija no paša velna, Tad lielgabalnieks ceļā gadījās. . .
— Mīļais draugs, — viņš turpināja prātot, — ja mēs visu aplūkojam mūsu mīļotās ķeizarvalsts mērogā, tad neglābjami jāsecina, ka ar mūsu monarchiju ir tāpat kā ar Puškina tēvoci, par ko viņš rakstīja, ka tas esot saslimis ne pa jokam, un Pušķi nam cits neatlicis
Kā sevī nopūsties im gaust: Kad beidzot velns tak tevi raus!
Atslēgu grabēšana atskanēja no jauna, un profoss iededzināja gaitenī petrolejas lampu.
— Gaismas stars tumsībā! — brīvprātīgais izsaucās. — Apgaismība iespiežas armijā!. Ar labu nakti, prof'osa kungs, pasveiciniet visus savējos un nosapņojiet ko jauku, piemēram, ka jūs man jau esat atdevis tās piecas kronas, ko es jums
iedevu papirosu pirkšanai un ko jūs nodzērāt uz manu veselību. Dusiet saldi, izdzimums!
Varēja dzirdēt, ka profoss kaut ko noburkšķ par rītdienas raportu.
— Taead es jums, biedri, pastāstīšu šo to par Dauer- lingu, — brīvprātīgais turpināja, — visi 11. rotas kareivji runā par viņu tā, kā kāda pamesta vecīte vientuļā fermā pie Meksikas robežām runā par slaveniem Meksikas banditiem. Dauer- lingu daudzina par īstu cilvēkēdēju, antropofagu no kādas Australijas cilts, kas aprij visus citu cilšu piederīgos, ja tie krīt viņam rokās. Viņa dzīves stāsts ir apbrīnošanas cienīgs. Neilgi pēc viņa piedzimšanas aukle viņu nejauši izmetusi, no rokām, un mazais Konrāds Dauerlings tā sadauzījis savu galviņu, ka vēl šodien, tur redzams tāds iespiedums, it kā kāda komēta būtu uzskrējusi virsū mūsu ziemeļpolam. Visi apšaubīja, ka no viņa kas iznāks, pat ja viņš pārciestu smadzeņu satricinājumu, tikai viņa tēvs, pulkvedis, nezaudēja cerības un apgalvoja, ka tas zēnam neko nekaitēšot, jo mazais Dauerlings, kad pieaugšot, pievērsīšoties militarai karjerai, kā tas pats par sevi saprotams.
Pēc niknas cīņas ar četru zemākās reālskolās klašu pro- gramu, ko viņš mācījās mājās, pie kam viens viņa mājskolotājs priekšlaikus nosirmoja un sajuka prātā, bet otrs izmisumā gribēja nolēkt no Vīnes Sv. Stefana baznīcas torņa, jaunais Dauerlings iestājās Hainburgas kadetu skolā. Te neviens nepievērsa uzmanību vispārējiem priekšmetiem, jo tie lielāko tiesu nav piemēroti aktivam Austrijas armijas virsniekam. Militārais ideāls bija veiksme kara spēlēs. Izglītība padara cēlāku dvēseli, bet karavīriem tas neder. Jo virsnieks rupjāks, jo labāk.
Kadets Dauerlings neuzrādīja sekmes arī tajos priekšmetos, kurus šā vai tā pārzina katrs skolēns. Arī kadetu skolā bija manāmas sekas no tā trieciena, ko bērnībā izturējusi Dauerlinga galva. Viņa atbildes pārbaudījumu laikā runāja par šo nelaimi skaidru valodu. Tās bija tik stulbas, ka muļķības un juceklības ziņā tās uzskatīja vai par klasiskām, un kadetu skolas skolotāji Dauerlingu citādi nesauca kā «unser braver Trottel» Viņa vairāk kā neapšaubāmais stulbums ļāva cerēt, ka pēc pāris gadu desmitiem viņš atradīsies Terezijas kara akadēmijā vai kara ministrijā.
Kad izcēlās karš un visus jaunos kadetus paaugstināja par apakšleitnantiem, Hainburgas skolas paaugstināto sarakstā atradās arī Konrādā Dauerlinga vārds. Tā Dauerlings nokļuva 91. pulkā.
Brīvprātīgais nopūtās un turpināja:
— Kara ministrijas apgāds izdevis grāmatu «Drill oder Erziehung» [67], kurā Dauerlings izlasījis, ka kareivjus vajagot iebiedēt. Sekmes apmācībās atbilstot baiļu pakāpei. Šajā darba laukā viņam tiešām labi veicās. Kareivji, lai nebūtu jāklausās viņa bļaušanā, veseliem bariem pieteicās par slimiem, kaut 'gan tas vienmēr nevainagojās panākumiem. Kas pieteicās par slimu, dabūja trīs dienas «verscharft» Pie reizes, vai jūs zināt, kas ir «verscharft»? Jūs notrenkā visu dienu pa apmācību laukumu un nakti iesloga. Tā Dauerlings panācis, ka viņa rotā nav slimo. «Slimo kompānijā» sēž ūķl.
Apmācībās Dauerlings pastāvīgi ietur to neierobežoto kazarmu toni, kur katrs teikums sākas ar «cūku» un beidzas ar dīvainām zooloģiskām mīklām, kā «cūkas suns». Turklāt viņš vēl ir liberāls. Piemēram, viņš dod kareivjiem izvēles brīvību. Viņš jautā: «Ko tu, ēzeli, labāk gribi: pa purnu vai trīs dienas pastiprinātā apmācībā?» Ja kāds izvēlas «pastiprināto», tad viņš piedevām dabū divas pļaukas, ko Dauerlings motivē šādi: «Tu zaķapastala, tu trīci par savu purnu? Ko tu darīsi, kad sāks strādāt smagā artilērija?»
Dauerlinga iemīļotākais un ietekmīgākais paņēmiens ir savākt. čechu tautības kareivjus uz lekciju, kur viņš stāsta par Austrijas militārajiem uzdevumiem, pie tam noskaidrojot arī vispārējos militārās audzināšanas principus, sākot ar roku dzelžiem un beidzot ar nošaušanu un pakāršanu. Ziemas sākumā, pirms manas nokļūšanas hospitālī, mums bija apmācības laukumā reizē ar 11. rotu, un starpbrīdī Dauerlings turēja saviem čechu jaunkareivjiem šādu runu: «Es zinu, ka jūs esat nelieši un ka jums jāizdauza no paura visas aplamības. Ar savu čechu valodu jūs netiksiet pat līdz karātavām. Mūsu visaugstākais karavadonis arī ir vācietis. Vai dzirdat? Velns lai parauj, zemē!»
Visi nogulstas zemē, un, kad viņi nogulušies, Dauerlings staigā šurp un turp viņu priekšā un runā: «Kad zemē, tad zemē, kaut arī jums, sasodītajai bandai, būtu dubļos jānoslīkst. Komandu «zemē» pazina jau senajā Romā: tolaik karadienestā iesauca visus vīriešus no septiņpadsmit līdz sešdesmit gadiem, un ierindā bija jākalpo trīsdesmit gadu, nevis jāvārtās kā cūkai pa kazarmām. Tolaik visai armijai bija viena valoda un viena komanda. Romiešu virsniekiem gan būtu pārsteigums, ja viņu kareivji iedomātos runāt etrusku valodā. Tāpēc es arī gribu, lai jūs man atbildat vāciski, nevis savā nevalodā. Re, cik patīkami tā gulēt dubļos, bet padomājiet, kas būtu, ja kādam negribētos gulēt un viņš pieceltos! Ko es tad darītu? Es viņam pagarinātu muti no vienas auss līdz otrai, jo tā būtu priekšniecības pavēles neizpildīšana, sacelšanās, pretošanās valsts varai, godīga kareivja pienākuma pārkāpšana, kārtības un disciplinas graušana, dienesta priekšrakstu ignorēšana, kas nozīmē, ka tādu nelieti sen jau gaida cilpa un «Verv/irkung des Anspruchs aul" Achtung der Standesgenossen» [70].
Brīvprātīgais uz brīdi apklusa un tad, acīm redzot pārdomājis šajā starpbrīdī jautājumu par kazarmu dzīves apstākļiem, turpināja:
— Tolaik par komandieri bija kapteinis Adamička, pilnīgi apatisks cilvēks. Kad viņš sēdēja kancelejā, tad raudzījās tukšā gaisā kā plānprātiņš un viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš gribētu sacīt: «Aprijiet tak mani, mušas!» Dievs zina, ko viņš domāja, kad nodeva bataljona komandierim raportu. Reiz kāds 11. rotas kareivis sūdzējās viņam, ka apakš- leitnants Dauerlings nosaucis šo vakar uz ielas par čechu cūku. Šis kareivis bija agrāk nodarbojies ar grāmatu siešanu un bija apzinīgs nacionālists.
«Tad tādas tās lietas,» kapteinis Adamička klusu nosaka, jo viņš vienmēr runāja ļoti klusu, «viņš jūs tā nosauca vakar uz ielas. Būs jānoskaidro, vai jums bija atļauja atstāt kazarmas. Ejiet!»
Pēc kāda laiciņa kapteinis Adamička lika iesaukt sūdzētāju.
«Ir noskaidrots,» viņš tikpat klusu saka, «ka jūs vakar esat bijis atvaļināts līdz pulksten desmitiem vakarā. Tāpēc jūs arī netiksiet sodīts. Ejiet!»
Kopš šās reizes kapteini Adamičku sāka. daudzināt par taisnīgu cilvēku, tāpēc viņu aizsūtīja uz fronti, un viņa vietā nāca kapteinis Vencls. Tas briesmīgi necieta nacionalā naida kultivēšanu un uzlika laužņus pat apakšleitnantam Dauerlin- gam. Kapteiņa Vencla sieva bija čechiete, un viņš šausmīgi baidījās no visādām nesaskaņām, kas saistītas ar nacionalo jautājumu. Bet priekš pāris gadiem viņš bija kalpojis par kapteini Kutna kalnos un tur dzērumā nosaucis kādas viesnīcas virsviesmīli par «čechu salašņu». Pie tam jāteic, ka kapteinis Vencls tiklab sabiedrībā, kā arī savā ģimenē runāja tikai čechiski un viņa dēli mācījās čechu universitātē. Bet vārds bija izteikts, un to tūlīt uztvēra vietējās avīzes, bet kāds deputāts sakarā ar kapteiņa Vencla uzvešanos viesnīcā iesniedza pat interpelaciju Vīnes parlamentā. Venclam bija pietiekami ko izturēt, jo tas notika taisni tad, kad parlamentā apsprieda jaunu kredītu atvēlēšanu bruņošanās vajadzībām \ un te nu iejaucas vidū kāds piedzēries kapteinis Vencls no Kutna kalniem.
Pēc tam kapteinis Vencls uzzināja, ka to visu viņam ievārījis kāds kadeta vietas izpildītājs Zitko no brīvprātīgajiem. Tas bija ziņojis par šo gadījumu avīzēm, jo starp viņu un kapteini Venclu pastāvēja naids kopš tā laika, kad Zitko kādā sabiedrībā, kapteinim klātesot, bija sācis dziļdomīgi spriedelēt, ka pietiekot paskatīties uz dieva dabu, paraudzīties, kā mākoņi krājas apvārsnī, cik augsti slejas pamalē kalni, kā mežos krāc ūdenskritumi, kā dzied putni, lai saprastu, cik niecīgs ir kaut kurš kapteinis, salīdzinot ar vareno dabu, — tāda pati nulle kā kurš katrs kadeta vietas izpildītājs!
Visi virsnieki bija toreiz piedzērušies un kapteinis Vencls tāpat, tāpēc viņš gribēja piekaut nelaimīgo filozofu kā suni. Vēlāk naids vēl pastiprinājās, un kapteinis Vencls piesējās Zitko kā mācēdams, sevišķi vēl tāpēc, ka Zitko izteiciens bija kļuvis par parunu. «Kas ir kapteinis Vencls, salīdzinot ar vareno dabu?» — to zināja visi Kutna kalni.
— Es viņu, nelieti, novedīšu līdz pašnāvībai! — kapteinis Vencls daudzināja, bet Zitko jau aizgāja atvaļinājumā un nodarbojās mierīgi ar savu filozofiju. No tā laika sākās kapteiņa Vencla neiecietība pret jauniem virsniekiem. Pat leitnanti nejutās droši no viņa uzbrukumiem, nemaz nerunājot par kadetiem un apakšleitnantiem.
— Es viņu nospiedīšu kā blakti! — kapteinis Vencls draudēja, un vai tam apakšleitnantam, kas kaut kādu nieku dēļ iesniedza raportu bataljona komandierim. Kapteinis Vencls atzina tikai ārkārtīgus, izņēmuma rakstura pārkāpumus, piemēram, ja sargkareivis aizsnaudies pie pulvera pagraba vai izdarījis vēl ko sliktāku vai ja kāds kareivis līdis nakti pāri Marijas kazarmu sētai un turpat uz sētas aizsnaudies vai atkal pieļāvis, ka viņu nakti aiztur zemessargu vai artilērijas pulka
patruļas, — vārdu sakot, izdarījis daudz ko tik šausmīgu, kas apkauno visu puiku.
«Kungs Kristus!» tā viņš reiz gaitenī brēca. «Tad viņu jau trešo reizi aizturējusi zemessargu patruļa! Metiet viņu ūķī, šo nelieti, un tad pārceliet no pulka uz vezumniekiem, lai ved mēslus! Un viņš pat nav ar tiem izkāvies! Tas jau nav kareivis, bet ielu tīrītājs! Rit viņam dodiet tikai pēc pāris dienām, atņemiet viņam salmu maisu un segu un ietupiniet viennīcā, diedelnieku!»
Un tagad, draugs, iedomājieties, ka šis stulbenis, apakšleit- nants Dauerlings, tūlīt pēc savas iestāšanās pulkā bija iesniedzis raportu bataljona komandierim par kādu kareivi, kas viņu il kā tīšām neredzējis un nesveicinājis, kad viņš braucis ormanī svētdienas pēcpusdienā ar kādu dāmiņu. Kā man kāds apakšvirsnieks atstāstīja, toreiz, raportu nododot, uznākusi īsta pastardiena. Bataljona kancelejas feldfebelis izbēdzis gaitenī ar saviem papīriem, bet kapteinis Vencls uzbrēcis Dauer- lingam:
«To nu es necietīšu, velns un elle, to es aizliedzu! Vai jūs zināt, apakšleitnanta kungs, kas ir raports bataljona komandierim? Tā nav nekāda cūkošanās! Kā viņš jūs varēja redzēt, kad jūs braukājāt pa laukumu? Vai jūs pašu nemācīja, ka sveicināšana izdarāma tad, kad jūs satiekat augstāk stāvošu personu, bet tas nenozīmē, ka kareivim jāgrozās kā vēja rādītājam, lai tikai nepalaistu neievērotu apakšleitnanta kungu, kas vizinās pa laukumu. Lūdzu nerunāt pretī! Raports bataljona komandierim ir ārkārtīgi svarīga lieta. Un, ja šis kareivis apgalvo, ka nav jūs redzējis, jo taisni tajā laikā sveicinājis uz bulvara mani, saprotiet, mani, kapteini Venclu, un nav varējis tajā pašā brīdī raudzīties uz ormani, kas jūs veda, tad, es domāju, viņam var ticēt. Un turpmāk lūdzu neapgrūtināt mani ar tādiem sīkumiem.»
No tā laika Dauerlings ir pārvērties.
Brīvprātīgais nožāvājās.
— Mums jāizguļas pirms rītdienas raporta. IZs tikai gribēju mazliet vēl raksturot stāvokli mūsu pulkā. Pulkvedis Šrēders necieš kapteini Venclu, viņš vispār ir ērmīgs tips. Kapteinis Zāgners, brīvprātīgo skolas vadītājs, uzskata Šrēderu par īstu karavīra paraugu, kaut gan pulkvedim Šrēderam ne no kā nav tādas bailes kā no nokļūšanas frontē. Zāgners ir slīpēts blēdis un, tāpat kā Šrēders, necieš rezerves virsniekus. Viņš
tos saukā par civilsmerdeļiem. Brīvprātīgos viņš uzskata par kaujamiem lopiņiem; tie jāiedīda kara mākslā, jāuzšuj tiem zvaigznītes un jāaizsūta uz fronti, lai tos nogalina dižciltīgo kadru virsnieku vietā, kuri jāatstāj rases turpināšanai.
— Vispār, — brīvprātīgais nobeidza, tīdamies segā, —- armijā viss ož pēc puvuma. Vēl tikai apstulbinātās masas nav nākušas pie prāta. Acis izbolījušas, tās ļaujas kapalies gabalos, un, ja kādu ķer lode, tad viņš tikai izdveš: «Mammiņ …» Nekādu varoņu nav, tikai kaujami lopiņi un miesnieki ģenerālštābos. Bet reiz tomēr visi sadumposies, un tad gan būs varens tracis! Lai dzīvo armija! Ar labu nakti!
Brīvprātīgais apklusa, bet drīz atkal saka grozīties zem segas un iejautājās:
— Vai jūs guļat, biedri?
— Neguļu vis, — Sveiks atsaucās no otras guļvietas, — es domāju.
— Par ko?
— Par gadījumu ar lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ko saņēma kāds galdnieks no Vavras ielas Vinohrados, kāds Mličko, jo viņš bija savā pulkā kara sākumā pirmais, kam granata norāva kāju. Viņam iedeva protēzi, un nu viņš sāka vi ur lielīties ar savu medaļu un ar to, ka viņš vispār esot pirmais un ievērojamākais invalids savā pulkā visā kara laikā. Reiz viņš ieradās «Apollo» traktierī Vinohrados un sāka ķildoties ar miesniekiem no lopkautuves. Beidzot viens no tiem norāva viņam mākslīgo kāju un sadeva ar to viņam pa kaklu. Bet norāvējs nezināja, ka kāja mākslīga, un no bailēm paģība. Iecirknī Mličkam kāju atkal pielika, bet no tās reizes viņš tā noskaitās uz savu lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ka gribēja to ieķīlāt lombardā, bet tur viņu aizturēja ar visu medaļu. Viņš iedzīvojās lielās nepatikšanās, jo ir tāda sevišķa goda tiesa kara invalidiem, un tā nolēma atņemt viņam lielo sudraba medaļu un vēlāk nolēma atņemt arī kāiu…
— Kā tā?
— Pavisam vienkārši. Kādu dienu pie viņa ieradās komisija, paziņoja, ka viņš neesot cienīgs lietot mākslīgu kāju, atņēma to un aiznesa.
— Kādreiz atkal atgadās tādi joki, — Sveiks turpināja, — ka karā kritušā piederīgie saņem šādu medaļu ar paziņojumu, ka tā viņiem piešķirta turēšanai kādā goda vietā. Božetechas ielā Višehradā kāds karstasinīgs tēvs, kuram šķita, ka ierēdņi grib
viņu izzobot., pakāra šo medaļu atejā, bet kāds policists, kas izmantoja šo vietu kopā ar viņu, apsūdzēja viņu par valsts nodevību, un tā šis nabags iekrita gluži ne par koi
— No tā var secināt, ka laimei un stiklam ir īss mūžs, — brīvprātīgais piezīmēja. — Bet Vīnē ir izdota «Brīvprātīgā rokasgrāmata», kur atrodamas šādas aizgrābīgas vārsmas čechu tulkojumā:
Reiz brīvprātīgais cildens dzīvoja,
Par ķeizini viņš nāvē devas braši.
Cēls piemērs tiem, kas dzīvi palika,
Lai visi krīt par godu tikpat knaši.
Uz lafetes tam pēd'jā atdusa.
Un spoža medaļa tā krūtis rotā,
Katrs sirdi augšup ceļ par viņu lūgšanā,
Un biedru asarās mirkst krūts tam izpušķotā.
— Man tā šķiet, — brīvprātīgais teica pēc īsa klusuma brīža, — ka pie mums sāk mazināties kareiviskais gars. Tāpēc, dārgais draugs, es ieteicu nodziedāt mūsu cietuma klusumā un nakts tumsībā dziesmu par lielgabalnieku Jabureku. Tas stiprinās kareivisko garu. Bet mums jābrēc tā, lai to dzirdētu visās Marijas kazarmās, tāpēc es ieteicu nostāties pie pašām durvīm.
Drīz vien no aresta telpām atskanēja tāda aurošana, ka gaitenī logu rūtis drebēja:
… Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien, Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien. Aša lode tam no tiesas Rokas norauj nost no miesas, Bet pie lielgabala Viņš stāv un lādē vien. Viņš stāv nie lielgabala Un tik lādē vien.
Pagalmā bija dzirdami soļi un balsis.
— Tas ir profoss, — brīvprātīgais teica, — un viņam līdzi nāk leitnants Pelikans, kas šodien dežurē. Viņš ir rezerves virsnieks, es ar viņu iepazinos čechu klubā. Pirms kara viņš bija grāmatvedis kādā apdrošināšanas sabiedrībā. No viņa mēs dabūsim papirosus. Aurosim tik tālāk!
Un atkal atskanēja:
Viņš stāv pie lielgabala…
Kad durvis atvērās, profoss, redzami uztraucies dežurvirs- nieka klātbūtnē, asi uzsauca:
— Te nav nekāds zvēru dārzs!
— Piedodiet, — brīvprātīgais atsaucās, — te ir «Rūdolfi- miima» [71] filiāle. Koncerts ieslodzītajiem. Programas pirmā daļa «Kara simfonija» nupat kā beidzās.
— Jokus pie malas! — leitnants Pelikans māksloti stingri noteica. — Domāju, jums būtu jāzina, ka pulksten deviņos jāguļ, nevis jātrokšņo. Jūsu koncerta numuru varēja dzirdēt pat uz laukuma.
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — brīvprātīgais sacīja,
— ka mēs vēl neesam sadziedējušies, un ja mūsu priekšnesumā bija kāda disharmonija …
— Tā viņš rīkojas katru vakaru, — profoss mēģināja iekost savam ienaidniekam. — Nemaz neizturas kā inteliģents cilvēks.
— Atļaujiet, leitnanta kungs, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — es vēlētos runāt ar jums zem četrām acīm. Lai profoss pagaida aiz durvīm!
Kad šī vēlēšanās bija izpildīta, viņš familiari uzprasīja:
— Iedod mums cigaretes, Franci! «Sports»? Vai tev kā leitnantam tiešām nav labāku? Nu, pateicos par tām pašām. Sērkociņus arī.
— «Sports», — viņš nievājoši norūca, kad leitnants bija aizgājis. — Arī nabadzībā nevajadzētu lepnumu zaudēt. Uzsmēķējiet, biedri, lai labāks miegs! Rīt mūs gaida pastarā tiesa.
Bet pirms aizmigšanas viņš neaizmirsa nodziedāt."
Kalni, lejas, klinšu sienas draugi vienīgi,
kopš ik dienas domas vienas mani māc par manu meiteni.
Kad brīvprātīgais attēloja pulkvedi Šrēderu kā kāda izdzimteni, tad viņš maldījās, jo pulkvedim Šrēderam bija ari zināma taisnības sajūta, kas jo gaiši izpaudās pēc tām naktīm, kuras viņš bija omulīgi pavadījis savā sabiedrībā kādā restorānā. Bet, ja tās nebija omulīgi pavadītas, tad .. .
Kamēr brīvprātīgais tik asi kritizēja apstākļus kazarmās, pulkvedis Šrēders sēdēja restorānā virsnieku sabiedrībā un klausījās, kā virsleitnants Krečmanis, kas bija atgriezies no Serbijas ar ievainotu kāju (viņu bija sabadījusi govs), stāstīja, kā viņš no štaba, kam bijis piekomandēts, novērojis uzbrukumu serbu pozicijārn.
— Jā, un tad viņi izlec no ierakumiem. Viņi lien caur dzeloņstiepļu aizžogojumiem divu kilometru garā joslā un metas virsū ienaidniekam. Viņi ir gāzmaskās, rokas granatas aia jostas, šautenes pār plecu, viņi gatavi šaut, gatavi durt. Apkārt svilpo lodes. Krīt kāds kareivis, tikko izlēcis no ierakumiem, otrs nokrīt uz uzmestā vaļņa, trešais pēc pāris soļiem, bet biedru stāvi trauc tālāk ar «urā» saucieniem, tālāk dūmos un putekļos. Ienaidnieks šauj no visām pusēm, no ierakumiem, no šāviņu bedrēm, vērš pret mums savus ložmetējus. Kareivji atkal krīt. Kāds vads cenšas izlauzties pie naidnieka ložmetēja. Visi krīt. Bet biedri tomēr dodas uz priekšu. Urā! Krīt kāds virsnieks. Šautenes nav vairs dzirdamas, gatavojas kas briesmīgs. Krīt atkal vesels vads, un ienaidnieka ložmetēji tarkšķ: ra-ta-ta-ta-ta … Tad krīt… Piedodiet, es vairs tālāk nevaru, es esmu piedzēries .. .
Virsnieks ar ievainoto kāju apklusa un stulbu seju atlaidās krēslā. Pulkvedis Šrēders žēlīgi pasmaidīja un sāka klausīties, kā pretimsēdošais kapteinis Spiro dauzīja ar dūri galdu, it kā vēlēdamies uzsākt ķildu, un atkārtoja vienā laidā kaut ko galīgi nesakarīgu, no kā neviens nevarēja izlobīt, ko viņš grib sacīt:
— Laipni lūdzu uzmanību! Mums atrodas zem ieročiem Austrijas zemessargu ulani, Austrijas zemessargi, Bosnijas je- geri, Austrijas jegeri, Austrijas kājnieki, Ungarijas kājnieki, Tiroles ķeizariskie strēlnieki, Bosnijas kājnieki, ungāru hon- vedu kājnieki, ungāru huzari, zemessargu buzari, kavalerijas jegeri, dragūni, ulani, artileristi, vezumnieki, sapieri, sanitari, jūrnieki. Vai jūs saprotat? Un Beļģija? Pirmā un otrā iesaukuma karavīri sastāda aktivo armiju, trešais iesaukums izpilda dienestu aizmugurē …
Kapteinis Spiro uzsita dūri uz galda.
— Zemessargi miera laikā gādā par valsts iekšējo kārtību.
Viņam blakus kāds jauns virsnieks, cenzdamies pārliecināt
pulkvedi Šrēderu par savu militāro stingrību, uzsvērti skaļi stāstīja savam kaimiņam:
— Arī diloņslimie sūtāmi uz fronti, tas tiem nāks tikai par labu, un bez tam labāk, ja krīt slimie nekā veselie.
Pulkvedis pasmīnēja, bet tad viņa seja apmācās, un viņš uzrunāja kapteini Venclu:
— Es brīnos, kāpēc virsleitnants Lukašs it kā vairās no mums. Kopš viņš ieradās, viņš vēl ne reizi nav bijis mūsu sabiedrībā.
— Viņš raksta dzejas, — kapteinis Zāgners ironiski atsaucās. — Tiklīdz viņš atbrauca, tā iemīlējās inženiera Šreitera kundzē, ar ko bija iepazinies teātrī.
Pulkvedis drūmi raudzījās sienā.
— Stāsta, ka viņš dziedot kuplejas.
— Viņš jau kadetu skolā mūs lieliski uzjautrināja ar savām kuplejām, — kapteinis Zāgners atbildēja, — un anekdotes viņš zina tādas, ka prieks klausīties. Bet, kāpēc viņš no mums vairās, to es nezinu.
Pulkvedis grūtsirdīgi nogrozīja galvu.
— Diemžēl, mūsu vidū nav vairs īsta biedriskuma. Agrāk, es atceros, katrs no mums, virsniekiem, centās klubā uzstāties ar ko jautru. Piemēram, kāds virsleitnants Dankls izģērbās gluži kails, nogulās uz grīdas, iesprauda dibengalā siļķes asti un attēloja jūras vāravu. Kāds cits, leitnants Šleisners, prata kustināt ausis, zviegt kā zirgs, lieliski atdarināt kaķu ņaudēšanu un kameņu dūkšanu. Es atceros arī kapteini Skodaju. Viņš katrreiz, kad tikai mums iegribējās, atveda uz klubu skuķus. Tās bija trīs māsas, un viņš tās bija izdresējis kā šuneļus. Viņš nostādīja tās uz galda, un viņas pēc takts izģērbās mūsu priekšā. Viņam bija tāds mazs taktszizlis, un, gods kam gods, kapelmeistars viņš bija lielisks. Un ko viņš ar tām neizdari jās uz dīvana! . . . Reiz viņš lika ienest istabā vannu ar siltu ūdeni, un mums citam pēc cita vajadzēja izpeldēties kopā ar šiem skuķiem, bet viņš mūs nofotografēja.
Un pulkvedis Šrēders svētlaimīgi pasmaidīja pie šīm atmiņām.
— Un kādas derības mēs slēdzām vannā! — viņš turpināja, pretīgi klakšķinādams mēli un nemierīgi grozīdamies sēdeklī.
— Bet tagad? Vai tā ir jautrība? Pat tas kupleju dziedātājs nerādās. Un jaunie virsnieki pat iedzert neprot! Vēl nav divpadsmit, bet, kā jūs redzat, pieci jau apdzērušies snauž pie galda. Bija laiki, kad mēs divas dienas sēdējām pie galda un, jo vairāk dzērām, jo skaidrāki kļuvām, kaut gan nepārtraukti lējām iekšā degvīnu, vīnu un liķieri. Tagad vairs nav īstā kareiviskā gara. Velns zina, kas tur par iemeslu. Neviena joka, tikai tā bezgalīgā, apnicīgā pļāpāšana. Paklausieties vien, kā tur galda galā runā par Ameriku!
No galda otra gala atskanēja kāda pašapzinīga balss:
— Amerika nevar iejaukties karā. Amerika ar Angliju ir uz nažiem. Amerika vēl nav sagatavojusies karam.
Pulkvedis Šrēders nopūtās.
— īsta rezerves virsnieku muldēšana. Velns viņus uzgrūda mums uz kakla! Vakar vēl tāds cilvēks grauza spalvaskātu kādā bankā vai taisīja papīra maisiņus un tirgojās ar pipariem, kanēli vai zābakziežu, vai atkal skaidroja bērniem skolā, ka bads dzen vilkus ārā no meža, bet šodien viņš jau grib mēro- lies ar kadru virsniekiem, visu saprast un visur bāzt savu degunu. Un, kad pie mums nokļūst kāds kadru virsnieks, kā tas pats virsleitnants Lukašs, tad virsleitnanta kungs nerāda mūsu sabiedrībā ne acu.
Pulkvedis Šrēders aizgāja mājup ļoti nelāgā omā, un, kad viņš no rīta pamodās, viņa oma vēl pasliktinājās, jo avīzē, ko viņš parasti lasīja gultā, viņš vairākkārt frontes ziņās sastapa teikumu, ka mūsu pulki atkāpušies agrāk sagatavotās pozīcijās. Austrijas armijai tās bija slavas pilnas dienas, kuras līdzinājās kā ola olai Šabacas notikumu dienām.
Un šādā noskaņojumā pulkvedis Šrēders stājās pie to savu dienesta pienākumu pildīšanas, ko brīvprātīgais pareizi apzīmēja par pastardienas tiesu.
Sveiks ar brīvprātīgo jau stāvēja pagalmā un gaidīja pulkvedi. Bez viņiem šeit vēl atradās dežurvirsnieks, pulka adjutants un pulka kancelejas feldfebelis ar vainīgo sarakstu, pār kuriem bija pacelts taisnās tiesas zobens.
Beidzot parādījās sadrūmušais pulkvedis kapteiņa Zāgnera pavadībā, kurš nervozi sita ar steku pa savu garo zābaku stulmiem.
Pieņemot raportu, pulkvedis vairākas reizes, mēms kā kaps, nosoļoja garām Sveikam un brīvprātīgajam, kuri grozīja «acis uz labo» vai «acis uz kreiso» atkarībā no tā, kurā pusē pulkvedis patlaban atradās. To viņi darīja ar neparastu cītību, tā ka gandrīz izmežģīja kaklus, jo tas turpinājās diezgan ilgi.
Beidzot pulkvedis nostājās brīvprātīgā priekšā, kurš ziņoja:
— Brīvprātīgais tāds un tāds . . .
— Zinu, — pulkvedis strupi noteica, — brīvprātīgo pabira jūs esat. Ar ko jūs nodarbojāties priekš iestāšanās karadienestā? Studējāt klasisko filozofiju? Tātad inteliģents žūpa. Kapteiņa kungs, — viņš griezās pie Zāgnera, — atvediet šurp visu brīvprātīgo komandu.
— Tātad jūsu godība, ar ko mums rokas jātraipa, ir klasiskās filozofijas students, — viņš atkal uzrunāja brīvprātīgo. — Apkārt! Tā jau es domāju. Mēteļa krokas nekārtībā. It kā nupat būtu atgriezies no skuķiem vai vazājies pa atklātiem namiem. Es jums iemācīšu disciplinu, mīļais.
Brīvprātīgo komanda iesoļoja pagalmā.
— Četrstūrī! — pulkvedis komandēja. Viņi ielenca pulkvedi un abus vainīgos ciešā kvadratā.
— Apskatiet labi šo tipu! — pulkvedis brēca, rādīdams ar steku uz brīvprātīgo. — Viņš ir nodzēris savu brīvprātīgā godu, bet no brīvprātīgajiem jāizaug kārtīgu virsnieku kadriem, kas vedīs savus kareivjus pretī slavai kaujas laukā. Bet kur viņš būtu vedis savus kareivjus, šis žūpa? No viena traktiera uz otru. Viņš būtu gatavs izdzert visu rumu, ko kareivjiem izsniedz uz rokas. Vai jūs varat ko teikt savā labā? Nevarat. Nu, paskatieties uz viņu! Cilvēks neprot ne vārda pateikt sev par labu, bet pirms dienesta esot studējis klasisko filozofiju. Patiešām klasisks gadījums!
Pulkvedis izrunāja pēdējos vārdus sevišķi uzsvērti un nospļāvās.
— Klasisks filozofs, kas dzērumā sit naktīs virsniekiem cepures no galvas nost. Nejēga! Labi vēl, ka tas bija tikai tāds artilērijas virsnieks!
Šajos pēdējos vārdos izpaudās viss 91. pulka naids pret Budejovices artileristiem. Vai tam artileristam, kas nakti krita kājnieku patruļas rokās — un otrādi! Tas bija mežonīgs, neizdzēšams naids, vendeta, asins atriebība, ko viens gadagājums mantoja no otra un ko abās pusēs nostiprināja tradicionālie nostāsti par to, kā kājnieki iesvieduši artileristu VItavā vai, otrādi, kā viņi kāvušies «Portarturā», «Rozē» un citās Dienvid- čechijas metropoles uzjautrināšanās vietās.
— Tomēr, — pulkvedis turpināja, — šāds pārkāpums ir pienācīgi jāsoda. Sis subjekts jāizslēdz no brīvprātīgo komandas, morāli jāiznīcina. Mums armijā tā jau diezgan šādu inteliģentu! Pulka rakstvedi!
Pulka kancelejas feldfebelis svinīgi iznāca priekšā ar aktiem un zīmuli.
Iestājās klusums it kā tiesas sēdē, kad tiesā kādu slepkavu un tiesas priekšsēdētājs saka: «Uzklausiet spriedumu.»
Taisni tādā balsī paziņoja arī pulkvedis:
— Brīvprātīgo Mareku ieslodzīt uz 21 dienu stingrā karcerī un pēc soda izciešanas nosūtīt uz virtuvi pie kartupeļu tīrīšanas.
Pēc tam pulkvedis nokomandēja brīvprātīgajiem doties atpakaļ. Varēja dzirdēt, kā brīvprātīgie ātri sastājās pa četri un aizsoļoja, pie kam pulkvedis aizrādīja kapteinim Zāgneram, ka komanda neesot precīzi izpildīta un kapteinim nākšoties tiem pēc pusdienas pamācīt pagalmā soļošanu.
— Zemei vajag rībēt, kapteiņa kungs. Jā, vēl kaut kas. Gandrīz būtu aizmirsis. Pasakiet viņiem, ka visai brīvprātīgo komandai uz piecām dienām noliegts atvaļinājums, lai viņi vienmēr atcerētos savu bijušo draugu, šo diedelnieku Mareku.
Bet diedelnieks Mareks stāvēja blakus Sveikam un izskatījās visai apmierināts. Neko labāku viņš nevarēja sagaidīt. Mizot virtuvē kartupeļus, mīcīt ķiļķcnus un sadalīt gaļu ir taču nesalīdzināmi labāk nekā ar pilnām biksēm kliegt ienaidnieka viesuļugunī: «Einzeln abfallen! Bajonett auf!» [72]
Novērsies no kapteiņa Zāgnera, pulkvedis Šrēders apstājās Sveika priekšā un vērīgi aplūkoja viņu. Sveiku šajā mirklī vislabāk raksturoja viņa apaļā, smaidīgā seja ar lielajām ausīm, kas spraucās ārā no dziļi uzvilktās cepures. Viņa bezrūpīgais izskats pauda, ka Sveiks neapzinās nekādu vainu. Viņa acis it kā jautāja: «Lūdzu, ko es esmu nodarījis?» Viņa skatiens taujāja: «Lūdzu, ar ko varu pakalpot?»
Un pulkvedis formu'ēja savus novērojumus jautājumā, ar ko viņš griezās pie puika kancelejas feldfebeļa:
— Plānprātiņš?
Un tad pulkvedis ieraudzīja, ka šās labsirdīgās sejas mute atveras vina priekšā.
— Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, — plānprātiņš, — Sveiks atbildēia feldfebeļa vietā.
Pulkvedis Šrēders pamāja adjutantam un pagāja sānis. Pēc tam viņi pasauca feldfebeli un izskatīja Sveika lietu.
— Ahā, — pulkvedis Šrēders sacīja, — tas taču ir virsleitnanta I.ukaša kalpotājs, kas saskaņā ar virsleitnanta raportu atpalicis no pulka Taborā. Manuprāt, virsnieku kungiem gan vajadzētu pašiem izmācīt savus kalpotājus. Ja jau virsleitnants I.ukaša kungs izvēlējies sev par kalpotāju tādu pirmšķirīgu idiotu, tad lai viņš pats tiek ar to galā. Brīva laika viņam diezgan, jo viņš taču nekur nerādās. Vai kāds viņu kaut reizi redzējis mūsu sabiedrībā? Nu, tāpēc jau es saku! Laika viņam pietiekami, lai viņš varētu izdresēt savu kalpotāju …
Pulkvedis Š'ēders piegāja pie Sveika un, skatīdamies viņa labsirdīgajā sejā, noteica:
— Muļķa lops! Trīs dienas stingrā karcerī un pēc soda izciešanas pieteicieties pie virsleitnanta Lukaša.
Tā Sveiks atkal satikās karcerī ar brīvprātīgo, un virsleit-
nants Lukašs varēja justies ļoti iepriecināts, kad pulkvedis Šrēders atsauca viņu pie sevis un paziņoja:
— Virsleitnanta kungs, kādu nedēļu pēc jūsu ierašanās pulkā jūs man iesniedzāt lūgumu dot jums kalpotāju, jo jūsējais esot noklīdis Taboras stacijā. Tā kā viņš ir atgriezies…
— Pulkveža kungs, — virsleitnants Lukašs lūdzoši ierunājās.
— … tad es nolēmu, — pulkvedis uzsvērti turpināja, — iesēdināt viņu uz trim dienām un tad nosūtīt pie jums . . .
Virsleitnants Lukašs satriekts iztenterēja no pulka kancelejas.
Tās trīs dienas, ko Sveiks pavadīja brīvprātīgā Mareka sabiedrībā, viņam aizritēja ļoti jautri. Katru vakaru viņi abi sarīkoja savā mītnē patriotiskas manifestācijās.
Vakaros vienmēr no karcera skanēja «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» un «Princis Eižens, cēlais bruņnieks». Viņi dziedāja ari veselu virkni kareivju dziesmu, un, kad paradijas profoss, tad viņš saņēma apsveikumu:
Lai nāve mūsu profosam
Nenāk tuvumā,
Lai pats velns uz elli to
Dzīvu aizvada!
Ved to vecos mēslu ratos,
Lai pa elles grambām kratās,
Līdz pie lielā katla klāt,
Sāk tam taukus tecināt.
Brīvprātīgais uzzīmēja virs guļvietas profosa ģīmetni un parakstīja vecās dziesmiņas tekstu:
Kad gāju uz Prāgu pēc cīsiņiem, Kāds ēzelis pretī liek teciņiem. Ne ēzelis, profoss tas bija šo reizi, Ja nebūtu izšmaucis, klātos man greizi.
Bet, kamēr viņi tā kaitināja profosu, kā Seviļas arēnā ar sarkanu lakatu kaitina Andaluzijas vērsi, virsleitnants Lukašs ar bailēm gaidīja Sveika ierašanos un ziņojumu, ka viņš atkal stājies pie savu pienākumu pildīšanas.