91. pulku pārcēla uz Mostu pie Litavas uz Kiralihidu.
Taisni tad, kad Sveikam no karcerī pavadāmajām trim dienām iztrūka tikai trīs stundas, viņu kopā ar brīvprātīgo aizveda uz virssardzi un tad kareivju eskorta pavadībā uz staciju.
— Tas jau sen bija zināms, — brīvprātīgais stāstīja viņam ceļā, — ka mūs pārvietos uz Ungāriju. Tur sastādīs kaujas bataljonus, kareivji apmācīsies šaušanā, izkausies ar ungāriem
[1] Cechu apzīmējums Brukai pie Leitas.
un dosies jautrā garā uz Karpatiem. Uz Budejovici pārcels ungāru garnizonu, un tā notiks rasu sajaukšanās. Pastāv tāda teorija, ka citas tautības jaunavu izvarošana ir vislabākais līdzeklis pret deģenerāciju. To jau darījuši zviedri un spānieši trīsdesmit gadu karā un franči Napoleona laikā, un tagad to darīs ungāri Budejovices apgabalā. Tā nebūs nekāda rupja varmācība. Viss notiks gluži dabiski! Tā būs vienkārša apmaiņa. Čechu kareivis gulēs kopā ar ungāru meiču, nabaga čechu meitēns pieņems klātgulēt ungāru honvedu, un pēc dažiem gadsimtiem antropologiem būs interesants pārsteigums, sastopot Malšas krastos cilvēkus ar izspiestiem vaigu kauliem.
— Pie tādas savstarpējas pārošanās vispār atgadās daudz, kas interesants, — Sveiks piezīmēja. — Prāgā ir kāds viesmīlis Kristiāns, nēģeris. Viņa tēvs bija kaut kāds abesiņu karalis un uzstājās Štvanicē cirkā. Tajā Kristiānā iemīlējās kāda skolotāja, kas rakstīja «L.cidā» 1 dzejoļus par ganiņiem un strautiņiem. Viņa aizgāja tam līdzi uz viesnīcu un, kā svētos rakstos sacīts, piekopa ar viņu apgrēcību, un tad ļoti brīnījās, ka viņai piedzima pilnīgi balts puika. Labi. Bet pēc pāris nedēļām puika sāk kļūt aizvien tumšāks un pēc mēneša bija jau pavisam melns. Pēc pusgada viņš bija tikpat melns kā viņa vectēvs, tas abesiņu karalis. Skolotāja aizgāja ar bērnu uz kādu ādas slimību klīniku, lai viņu tur kaut kā izbalinātu, bet tur viņai atbildēja, ka tā ir īsta melna nēģerāda un tur nekā nevar līdzēt. Viņa pavisam sajuka prātā un sāka žurnālos prasīt padomu, kādus līdzekļus lietot pret nēģeriem, tā ka viņu nācās ievietot Katržinkā[73], bet nēģerēnu nodeva patversmē, kur ar viņu bija diezgan ko noņemties. Vēlāk viņš izmācījās par viesmīli un bieži ieradās izdejoties nakts kafejnīcās. Tagad no viņa ļoti sekmīgi dzimst čechu mulati, kuri nav vairs tik tumši kā viņš. Kāds mediķis, kas bieži apmeklēja «Kausu», paskaidroja mums, ka tas nemaz neesot tik vienkārši. Tāds jauktenis laižot pasaulē atkal citus jaukteņus, ko beidzot vairs nevarot atšķirt no baltajiem, bet tad kādā paaudzē atkal parādoties nēģeris. Iedomājieties tikai tādu traģēdiju! Jūs apprecat kādu jaunkundzi. Viņa, blēdniece, ir pavisam balta, bet pēkšņi ņem un dzemdē jums nēģerēnu, un, ja nu viņa pirms deviņiem mēnešiem jūsu prombūtnē gājusi uz varietē paskatīties atietu sacīkstes, kur uzstājies arī kāds nēģeris, tad, man šķiet, jums gan galva sāktu griezties.
— Gadījums ar jūsu nēģeri Kristiānu, — brīvprātīgais piebilda,— jāaplūko arī no militārā viedokļa. Iedomāsimies, ka šo nēģeri mobilizē. Viņš ir no Pragas, tātad viņš nokļūtu 28. puikā. Bet jūs laikam būsiet dzirdējis, ka šis pulks pārgājis krievu pusē. Kā gan krievi brīnītos, sagūstījuši nēģeri Kristiānu! Krievu laikraksti noteikti rakstītu, ka Austrija dzen karā arī savu neesošo koloniju karaspēku un jau ķērusies pie nēģeru rezervēm.
— Es tomēr esmu dzirdējis, — Sveiks ierunājās, — ka Austrijai esot kolonijas kaut kur ziemeļos. Kaut kada ķeizara Franča Jozefa zeme.
— Lai nu paliek, puikas! — kāds no eskorta kareivjiem teica. — Šajos laikos nav droši runāt par visādām ķeizara Franča Jozeia zemēm. Nejauciet nevienu vārdā, tas būs labāk.
— Nu, tad paskatieties kartē, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — ka patiešām ir tāda mūsu visžēlīgā Ķeizara un imperatora Franča Jozefa zeme. Pēc statistikas dai-iem, tur viss ir viens vienīgs ledus, ko izved ar Pragas saldētavām piederošiem ledlaužiem. Šo ledus industriju ārkārtīgi ciena un augsti vērtē ari ārzemēs, jo tas ir ienesīgs, kaut arī riskants pasākums. Vislielākās briesmas draudot, ledu pārvedot pār polāro loku. Vai jūs to varat iedomāties?
Kareivis norūca kaut ko nesaprotamu, bet kapralis, kas pavadīja eskortu., pienāca tuvāk un sāka klausīties turpmākajos brīvprātīgā skaidrojumos, kurš svarīgi turpināja:
— Šī Austrijas vienīgā kolonija var apgādāt ar ledu visu Eiropu un ir ievērojams tautsaimniecisks faktors. Kolonizācijā gan norit palēnām, jo kolonisti vai nu nerodas, vai, tur ieradušies, nosalst. Tomēr ir cerības, ka, ietekmējot turienes klimatiskos apstākļus, par ko ļoti interesējas tirdzniecības un ārlietu ministrijas, izdosies pilnīgi izmantot milzīgo ledus kalniem segto platību. Uzceļot vairākas viesnīcas, cer pievilkt veselu masu turistu. Protams, turistu dēļ vajadzēs ierīkot ceļus un takas starp ledus blāķiem un uzkrāsot uz ledus kalniem turistu zīmes. Vienīgais šķērslis ir eskimosi, kas padara vietējo orgānu darbu gandrīz neiespējamu.
— Šie slaisti negrib mācīties vācu valodu, — brīvprātīgais turpināja, kamēr kapralis ieinteresēts klausījās. Viņš bija aktīvā dienesta kareivis, agrāk strādājis par algādzi, aprobežots un rupjš cilvēks. Viņš kāri uztvēra visu, kas viņam likās papildinām zināšanas; viņa ideāls bija palikt virsdienestā.
— Izglītības ministrija, kapraļa kungs, uzcēla viņu vajadzībām skolu, nerēķinoties ar lielajiem izdevumiem un cilvēku upuriem, jo nosala pieci architekti…
— Bet mūrnieki izglābās, — Sveiks pārtrauca, — viņi sildījās pie savām pīpēm.
— Visi gan ne, — brīvprātīgais pārlaboja. — Diviem gadījās liksta: viņi aizmirsa ievilkt dūmus, pīpes apdzisa, un viņus pašus nācās apglabāt ledū. Bet galu galā skolu tomēr uzcēla no ledus un dzelzsbetona, kas kopā rada ļoti izturīgu masu, tomēr eskimosi 110 ledū iesalušo tirdzniecības kuģu koka daļām sakūra tai visapkārt milzu sārtus un panāca savu. Ledus, uz kā bija uzcelta skola, izkusa, un tā iegāzās jūrā ar visu pārzini un valdības pārstāvi, kam otrā dienā vajadzēja piedalīties skolas svinīgajā atklāšanā. Varēja tikai dzirdēt, ka valdības pārstāvis, būdams jau līdz kaklam ūdenī, iesaucās: «Gott, strafe England!» [74] tagad uz turieni sūtīs karaspēku, lai nodibinātu pie eskimosiem kārtību. Skaidrs, ka ar viņiem būs grūta karošana. Visvairāk posta mūsu karaspēkam nodarīs dresētie ledus lāči.
— Tā tik vēl trūka! — kapralis gudri piezīmēja. — It kā vēl nepietiktu visādu izgudrojumu karošanai. Piemēram, gāzmaskas noindēšanai ar gāzi. Uzvelc tādu galvā, un tu esi noindēts. Mums to izskaidroja apakšvirsnieku skolā.
— Viņi jūs tikai biedējuši, — Sveiks sacīja, — bet kareivis nedrīkst ne no kā bīties. Pat ja viņš kaujas laikā iegāžas atejā, viņam tikai jāaplaizās un jācīnās tālāk. Un pie indīgām gāzēm jau katrs pieradis kazarmās, kad deva kroņa maizi un zirņu viru. Bet krievi esot ko izgudrojuši pret tiem, kam augstākas dienesta pakāpes.
— Tā ir kāda sevišķa elektriskā strāva, — brīvprātīgais steidzās papildināt. — Tā savienojas ar zvaigznītēm uz apkakles, un tās eksplodē, jo pagatavotas no celuloida. Tā būs atkal jauna katastrofa.
Kaut gan kapralim priekškara dzīvē bija darīšanas tikai ar vēršiem, viņš galu galā tomēr saprata, ka viņu izjoko, tāpēc pameta viņus un aizgāja patruļas priekšgalā.
Viņi tuvojās stacijai, kur Budejovices iedzīvotāji sarīkoja
savam pulkam izvadīšanu. Tai nebija oficiālā rakstura, tomēr laukums stacijas priekšā bija pilns ļaužu, kuri gaidīja ierodamies kareivjus.
Sveika uzmanību piesaistīja rindās stāvošā publika. Kā tas vienmēr bijis, tā notika arī šoreiz: godīgie kareivji nāca nopakaļ, bet pa priekšu soļoja nosodītie. Pēc tam godīgos kareivjus sabāza lopu vāģos, bet Sveiku ar brīvprātīgo iesēdināja atsevišķā arestantu vagonā, ko militārā vilciena sastāvā piekabina staba vagonam. Šādā arestantu vagonā vietu ir pārpārēm.
Sveiks nevarēja noturēties, neuzsaucis publikai: «Naz- dar!» 1 — un nepavicinājis cepuri. Tas visus tā suģestēja, ka pūlis skaļi atkārtoja: «Nazdar!» Šis sauciens plūda tālāk un sasniedza staciju, kur jau bija dzirdamas balsis: «Nāk, nāk!»
Sardzes priekšnieks, kapralis, bija galīgi nelaimīgs un uzbrēca Sveikam, lai tas turot muti. Tomēr apsveikuma kliedzieni pieņēmās plašumā kā lavīna. Žandarmi spieda pūli atpakaļ un lauza sardzei ceļu, bet ļaudis joprojām kliedza: «Nazdar!» — un māja ar platmalēm un cepurēm.
Tā bija īsta manifestācijā. No viesnīcas logiem stacijai pretī dāmas māja ar kabatas lakatiņiem un kliedza: «Heil!» 2 Šo saucienu uztvēra arī publikā, bet kādam entuziastam, kas izmantoja gadījumu, lai uzsauktu: «Nicder mit den Ser- ben!» 3 — paspēra kāju priekšā tā, ka viņš pakrita, un prasmīgi radītajā burzmā drusku pamīcīja viņu.
Un it kā elektriska dzirksts viscaur izskrēja sauciens: «Nāk, nāk!»
Un viņi nāca, pie kam Sveiks, soļodams starp durkļiem, laipni māja publikai ar roku, bet brīvprātīgais svinīgi turēja roku pie cepures.
Tā viņi iegāja stacijā un devās pie vilciena, kas bija jau gatavs atiešanai; strēlnieku pulka kapela, kuras kapelmeistaru biia galīgi samulsinājusi negaidītā manifestācijā, tik tikko nesāka spēlēt himnu. Par laimi īstā brīdī parādījās 7. jātnieku divīzijas vecākais feldkurats Lacina savā melnajā, cietajā katliņā un ķērās pie kārtības nodibināšanas.
Viņa ierašanās vēsture bija ļoti vienkārša. Šis nepiepildāmais rīma un žūpa, ko ar šausmām pieminēja visos virsnieku
1 Lai dzīvo! (Čech.)
2 Lai dzīvo! (Vāc.)
337
3 Nost serbus! (Vāc.)
22 - 708
klubos, bija tikko vakar ieradies Budejovicē un it kā nejauši nokļuvis mazajā banketā, ko rīkoja aizbraucējam pulkam. Viņš tur ēda un dzēra par desmitiem, un, būdams vēl cik necik skaidrā prātā, devās uz virsnieku virtuvi, lai izspiestu no pavāriem šo to no pārpalikuma. Viņš iztukšoja bļodas ar mērcēm un knedlikiem, plēsa kā meža kaķis gaļu no kauliem un beidzot atrada virtuvē rumu, ko tā sadzērās, ka sāka žagoties. Tad viņš devās atpakaļ uz atvadīšanās banketu, kur joprojām pārsteidza visus ar savu prasmi dzert. Šinī nozarē viņam bija bagātīgi piedzīvojumi, un 7. jātnieku divīzijas virsniekiem vienmēr nācās samaksāt viņa tēriņu. No rīta viņš pēkšņi iedomājās, ka viņam jāgādā par kārtību, pulkam aizbraucot, un tāpēc viņš mētājās gar publikas rindām un uzvedās stacijā tā, ka virsnieki, kas kārtoja pulka aizbraukšanu, slēpās no viņa stacijas priekšnieka kancelejā.
Tā gadījās, ka viņš īstā brīdī parādījās uz perona un izrāva kapelmeistaram taktszizli, kad tas jau gribēja diriģēt himnu.
— Stāt! — viņš uzsauca. — Vēl ne, gaidiet, kamēr es došu signālu. Pagaidām — brīvi! Es tūliņ atgriezīšos.
Viņš iegāja stacijā un metās pakaļ eskortam, ko apturēja ar skaļu «stāt».
— Uz kurieni? — viņš stingri uzrunāja kaprali, kas nesaprata, kā rīkoties šādā situācijā.
Sveiks labsirdīgi atbildēja viņa vietā:
— Mūs ved uz Mostu, un, ja gribat, virsfeldkurata kungs, jūs varat braukt mums līdzi.
- Braukšu arī, — paters Lacina paziņoja un, pagriezies pret eskortu, noprasīja: — Kas saka, ka es nevaru braukt? Uz priekšu! Marš!
Kad vecākais feldkurats nokļuva arestantu vagonā, viņš izlaidās uz sola, bet labsirdīgais Sveiks novilka savu mēteli un palika viņam zem galvas, pie kam brīvprātīgais klusu piezīmēja kapralim par lielām šausmām:
— Feldkurati jāapkalpo.
Paters Lacina, omulīgi izstiepies uz sola, sāka stāstīt:
— Ragū ar sēnēm, kungi, ir jo garšīgāks, ja tajā vairāk sēņu, bet sēnes vispirms jāizsautē kopā ar sīpoliem, tad jāpieliek lauru lapas un sīpoli . . .
— Sīpolus jūs atļāvāties jau sākumā pielikt, — brīvprātīgais aizrādīja. Kapralis uzmeta tam izmisušu skatienu, jo viņš
pateru Lacinu, kaut ari piedzērušu, tomēr uzskatīja par savu priekšniecību.
Kapraļa stāvoklis tiešām bija neapskaužams.
— Nekas, — piezīmēja Sveiks, — virsfeldkurata kungam tomēr taisnība. Jo vairāk sīpolu, jo labāk. Pakomeržicē dzīvoja kāds aldaris, kas pat pie alus lika sīpolus, jo tie vairojot -lāpes. Sīpoli vispār ir ļoti derīga manta. Ar ceptiem sīpoliem ārstē pat tulznas . . .
Paters Lacina tikmēr pusbalsī runāja, it kā laizdamies miegā:
— Visam pamatā ir garšvielas. Vispirms — kādas garšvielas lieto un tad — kādā daudzumā. Nekad nedrīkst pārmērīgi pārpiparot, pārpaprikot.. .
Viņš runāja aizvien gausāk un klusāk.
— Pārnagliņot, pārcitronot, pāringverot, pārmuska . . .
Viņš nepabeidza un aizmiga, šad un tad krākšanas starpbrīžos iesvilpdamies caur degunu.
Kapralis nenolaida no viņa acu, kamēr sargkareivji savos solos klusu sasmējās.
— Tas tik drīz nemodīsies, — Sveiks pēc brīža konstatēja,,
— tas ir galīgi pilnā.
— Vienalga, — Sveiks turpināja, kad kapralis viņam bailīgi meta ar roku, lai viņš klusētu. — Te nekas nav grozāms, viņš piedzēries pēc visiem likumiem. Viņam ir kapteiņa dienesta pakāpe. Katram no šiem feldkuratiem, augstākam vai zemākam, ir tāds dieva dots talants, ka viņš pie katras izdevības pierijas un pietempjas līdz acīm. Es pats esmu kalpojis pie feldkurata Kaca, un tas bija gatavs sev matus no galvas nodzert. Tas, ko šis te dara, ir tīrais nieks pret to, ko izstrādāja Kacs. Mēs nodzērām kopā ar viņu svētā vakarēdiena trauku un būtu nodzēruši arī pašu dievu to kungu, ja kāds mums būtu pret viņu ko aizdevis.
Sveiks piegāja pie patera Lacinas, pagrieza viņu pret sienu un lietpratīgi noteica:
— Viņš krāks līdz pašai Mostai.
Sveiks atgriezās savā vietā. Nelaimīgais kapralis pavadīja viņu ar izmisuma pilnu skatienu un vilcinādamies ierunājās:
— Varbūt vajadzētu viņu pieteikt.
— Par to labāk nedomājiet! —• brīvprātīgais atsaucās.
— Jūs taču esat sardzes priekšnieks, un jūs nedrīkstat atkāpties no mums ne soli. Pēc reglamenta jums nav tiesības sūtīt ari kādu no sardzes ar ziņojumu, kamēr jums nav atvietotāja. Kā redzat, stāvoklis nav vieglais. Izšaut gaisā, lai pievērstu uzmanību un kāds ierastos, ari nedrīkst, jo nekas sevišķs nav noticis. No otras puses, priekšrakstos sacīts, ka arestantu vagonā bez arestantiem un sardzes nedrīkst atrasties neviena sveša persona. Nepiederošām personām ieeja pilnīgi aizliegta. Noslēpt sava pārkāpuma pēdas, izmetot feldkuratu neuzkrītošā veidā 110 ejoša vilciena, jūs arī nevarat, jo te ir liecinieki, kas redzēja, ka jūs viņu ielaidāt vagonā, kur viņam nepienākas atrasties. Tas nozīmē drošu pazemināšanu dienesta pakāpē, kapraja kungs.
Kapralis apmulsis taisnojās, ka viņš neesot feldkuratu laidis vagonā, bet tas pats iekāpis un ka feldkurats tomēr esot priekšniecība.
— Šajā vagonā jūs esat vienīgā priekšniecība, — brīvprā-* tīga.is noteikti apgalvoja, un Sveiks papildināja:
— Pat ja viņa majestate kungs un ķeizars gribētu te iekāpt, jūs viņu nedrīkstat ielaist. Tas ir tāpat kā sardzē, kad pie kāda jaunkareivja pienāk dežurvirsnieks un saka, lai viņš aizejot pēc papirosiem, un viņš vēl apjautājas, kādu šķirni atnest. Par tādiem jokiem draud cietoksnis.
Kapralis nedroši iebilda, ka taisni Sveiks esot pirmais teicis feldkuratam, ka tas varot braukt kopā ar viņiem.
— Es to varu atļauties, kapraļa kungs, — Sveiks atbildēja, — jo es esmu plānprātiņš, bet no jums to neviens gan negaidīja.
— Vai jūs jau sen esat aktivā dienestā? — brīvprātīgais iejautājās it kā starp citu.
— Trešais gads. Drīz mani paaugstinās par seržantu.
— Tam var pārvilkt krustu, — brīvprātīgais ciniski noteica. — Kā jau sacīju, drīzāk gaidāma pazemināšana.
— Viss viens pīpis, — Sveiks atsaucās, — vai nu tu krīti kā apakšvirsnieks, vai kā vienkāršs kareivis. Tiesa gan, degradētos iedala pirmajās rindās.
Feldkurats sakustējās.
— Krāc, — Sveiks paziņoja, kad bija pārliecinājies, ka ar feldkuratu viss pienācīgā kārtībā. — Droši vien sapņo par ko ēdamu. Es tikai baidos, ka viņš kaut ko neizstrādā. Mans feldkurats Kacs vienmēr ko tādu izdarīja pa miegam, kad bija piedzēries. Reiz viņš . ..
Un Sveiks sāka tik pamatīgi un interesanti attēlot savas
dēkas ar feldkuratu Oto Kacu, ka viņi nemaz nepamanīja vilciena atiešanu. Tikai skaļa rēkšana paka]ējos vagonos pārtrauca Sveika stāstu. 12. rota, kur bija tikai vācieši no Krum- lovas un Kašparkalniem, auroja:
Warm ich kuram, warm ich kumra, Wann ich wieda, wieda kumm! [75]
Kādā citā vagonā brēca kāda izmisusi sirds, Budejovicei attālinoties:
Und du, mein Schatz, bleibst hier.
Holarjo, holarjo, holo! [76]
Tā bija tik šaušalīga bļaustīšanās un rēkšana, ka biedriem vajadzēja viņu atraut nost no vaļējām lopu vagona durvīm.
— Es tikai brīnos, — brīvprātīgais griezās pie kapraļa, — ka pie mums vēl nav ieradusies kontrole. Pēc priekšrakstiem jums vajadzēja mūs tūliņ stacijā pieteikt vilciena komandantam, nevis noņemties ar visādiem piedzērušiem feld- kuratiem.
Nelaimīgais kapralis stūrgalvīgi klusēja un raudzījās pretim skrejošos telegrāfā stabos.
— Ja tā padomā, ka mēs nekur neesam pieteikti, — brīvprātīgais ar ļaunu viltību turpināja, — un ka tuvākā stacijā pie mums noteikti ieradīsies komandants, tad manas karavīra asinis sāk vārīties. Vadā mūs kā tādus . . .
— Čigānus, — Sveiks pārtrauca, — vai blandoņas. Man tā vien liekas, ka mums jābaidās no dienas gaismas un ka mēs nedrīkstam pat nekur pieteikties, lai mūs neiesēdinātu.
— Bez tam, — brīvprātīgais no jauna uztvēra, — uz 1879. gada 21. novembra rīkojuma pamata, arestētus karavīrus pārvadājot vilcienā, jāievēro šādi noteikumi: vispirms, arestantu vagonam jābūt aizrestotam. Tas ir skaidrs kā diena un šeit arī izpildīts pēc priekšrakstiem. Mēs atrodamies aiz simtprocentīgām restēm. Tas būtu kārtībā. Otrkārt: pēc papildinātā 1879. gada 21. novembra ķ. un ķ. rīkojuma katrā arestantu vagonā jābūt atejai. Ja tādas nav, tad vagonā jāatrodas segtam traukam arestantu un sardzes lielo un mazo vajadzību nokārtošanai. Šajā gadījumā nemaz nevar runāt par arestantu vagonu, kurā varētu būt ateja. Mēs vienkārši atrodamies atsevišķā kupejā, nošķirti no visas pasaules. Un tā kā šeit nav attiecīgā trauka . . .
— Jūs varat izdarīt visu pa logu, — nomocītais kapralis iebilda.
— Jūs aizmirstat, ka arestants nedrīkst iet pie loga, — Sveiks pamācīja.
— Un, treškārt, — brīvprātīgais turpināja, — vagonā jābūt traukam ar dzeramo ūdeni. Par to jūs neesat parūpējies. Pie reizes: vai jums ir zināms, kurā stacijā izsniegs uzturu? Nav? Es jau tā domāju, ka jūs nebūsiet par to painformējies . . .
— Kā redzat, kapraļa kungs, arestantus pārvadāt nav joks, — Sveiks rezumēja. — Par mums ir jārūpējas, mēs neesam parastie kareivji, kas paši gādā par sevi. Mums viss jāpienes klāt, jo tā noteic visādi rīkojumi un paragrafi, kuri visiem jāizpilda, jo citādi nebūtu nekādas kārtības. Arestēts cilvēks ir kā bērns šūpulī, tā mēdza teikt kāds pazīstams klaidonis. Par viņu jāgādā, lai viņš nesasaldējas, lai neuztraucas, lai ir mierā ar savu likteni, un jāskatās, lai viņam, nabadziņam, nenodara pārestību.
— Starp citu, — Sveiks pēc brītiņa atkal ierunājās, draudzīgi raudzīdamies uz kaprali, — kad būs vienpadsmit, tad esiet tik laipns un pasakiet man to.
Kapralis jautājoši pavērās viņā.
— Jūs, kapraļa kungs, laikam gribētu jautāt, kāpēc man jāzina, kad būs vienpadsmit. Pēc pulksten vienpadsmitiem mana vieta ir lopu vagonā, — Sveiks uzsvērti sacīja un svinīgā balsī turpināja: — Saskaņā ar pulka komandiera pavēli mani nosodīja ar trim dienām aresta. Es sāku izciest savu sodu pulksten vienpadsmitos dienā, un šodien pulksten vienpadsmitos mani vajag atbrīvot. Nevienu kareivi nedrīkst turēt ieslodzījumā ilgāk par noteikto laiku, jo kara lietās jābūt disciplīnai un kārtībai, kapraļa kungs.
Satriektais kapralis ilgi nevarēja attapties no šā sitiena. Beidzot viņš iebilda, ka neesot saņēmis nekādus papīrus.
— Mīļais kapraļa kungs, — brīvprātīgais atsaucās, — papīri paši neierodas pie sardzes priekšnieka. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad sardzes priekšniekam pašam jāiet pēc papīriem. Padomājiet, kāds tagad radies stāvoklis! Skaidrs, ka jūs nedrīkstat aizturēt cilvēku, kas jāatbrīvo. No otras puses, pēc pastāvošajiem noteikumiem nevienu nedrīkst izlaist no
arestantu vagona. Tiešām nezinu, kā jūs izkļūsiet no tik sarežģīta stāvokļa. Jo tālāk, jo ļaunāk. Patlaban ir pusvienpadsmit.
Brīvprātīgais iebāza pulksteni atpakaļ kabatā.
— Mani ļoti interesē, kapraļa kungs, ko jūs darīsiet pēc pusstundas.
— Pēc pusstundas man jābūt lopu vagonā, — Sveiks sapņaini atkārtoja, kamēr galīgi satriektais un iznīcinātais kapralis mēģināja viņu pierunāt:
— Ja jums nav iebildumu, tad man šķiet, ka te taču daudz ērtāk nekā lopu vagonā. Es domāju . . .
Viņu pārtrauca feldkurats, kas pa miegam iebrēcās:
— Vairāk mērces!
— Guli vien, — Sveiks labsirdīgi noteica., pabāzdams viņam zem galvas nokārušos mēteļa stūri, — un sapņo par labu izēšanos!
Bet brīvprātīgais sāka dziedāt:
Laiks tev dusēt iet, Vēri acis ciet,
Dieviņš blakus gulsies pupās, Eņģelīši mī]i šūpos, Veri acis ciet!
Izmisuma pārņemtais kapralis vairs ne uz ko nereaģēja. Viņš truli raudzījās logā un ļāva dezorganizacijai vagonā pilnu vaļu.
Pie starpsienas sargkareivji spēlēja «aizdošanu», un uz viņu sēžamvietām krita smagas un spēcīgas pļaukas. Kad kapralis paskatījās uz to pusi, viņā izaicinoši vērās kāda kājnieka di- bengals. Kapralis nopūtās un pagriezās atkal pret logu.
Brīvprātīgais uz brīdi iegrima domās un tad uzrunāja kaprali:
— Vai zināt žurnālu «Dzīvnieku Pasaule»?
— Šo žurnālu, — kapralis atbildēja priecīgs, ka saruna novirzās uz citu pusi, — pasūtīja mūsu ciema traktiernieks, jo viņš ļoti mīlēja Angoras kazas, bet viņam tās visas nobeidzās. Tad viņš griezās pie žurnālā pēc padoma.
— Mīļais draugs, — brīvprātīgais sacīja, — mans stāsts, kas tūlīt sekos, jums ārkārtīgi skaidri parādīs, ka katru darbu gaida atmaksa. Es esmu pārliecināts, kungi, ka arī jūs pārtrauksiet savu spēli, jo tas, ko es jums pastāstīšu, būs visai interesants kaut vai tāpēc vien, ka daudzus specifiskus apzīmējumus jūs pat nesapratīsiet. Es jums izstāstīšu gadījumu ar šo «Dzīvnieku Pasauli», lai mēs aizmirstu mūsu ikdienišķās rūpes un raizes.
Kā es patiesībā kļuvu par šā tik ļoti interesantā žurnālā redaktoru, tas man ilgu laiku palika neatminama mīkla, līdz beidzot es secināju, ka tas ar mani noticis apziņas aptumšošanās brīdī, kurā esmu ļāvies pierunāties aiz draudzības pret savu veco paziņu Hajeku, kas līdz tam bija šo žurnālu godīgi rediģējis, bet tad iemīlējies izdevēja meitā. Šis izdevējs, vārdā Fukss, bija viņu uz pēdām padzinis ar noteikumu, lai Hajeks sameklē viņam kārtīgu redaktoru. Kā redzat, toreiz bija diezgan dīvainas dienesta attiecības.
Zurnala izdevējs, kad mans draugs Hajeks mūs iepazīstināja, saņēma mani visai laipni, jautāja, vai man vispār ir kāda jēga par dzīvniekiem, un bija ļoti apmierināts ar manu atbildi, ka esmu vienmēr mīlējis dzīvniekus, jo redzu tajos pārejas stadiju uz cilvēku, un vienmēr cienījis viņu tieksmes un vēlēšanās no dzīvnieku aizsardzības viedokļa. Neviens dzīvnieks, pirms tas nav apēsts, nevēlas neko citu kā tikai to, lai viņu nokauj, ja iespējams, bez sāpēm.
Karpa jau no pašas dzimšanas pārliecināta, ka ir ļoti neglīti, ja virēja uzšķērž viņai dzīvai vēderu. Pret paradumu apgriezt vistām kaklus uzstājas dzīvnieku aizsardzības biedrība, pieprasot, lai mājputnus kautu iepraktizējušies cilvēki. Ceptu grunduļu sarāvušies ķermeņi liecina par to, ka viņi mirdami protestējuši pret Podolā pastāvošo paražu cept viņus dzīvus margarinā. Tītari. . .
Te viņš mani pārtrauca, jautādams, vai es pārzinot putnkopību, suņu audzēšanu, truškopību, biškopību, dzīvnieku valsts īpatnības, vai pratīšot izgriezt no citiem žurnāliem uzņēmumus reproducēšanai, pārtulkot no ārzemju žurnāliem speciālus rakstus par dzīvniekiem, atrast ko noderīgu Brēmā, uzrakstīt ievadrakstus, smeļoties vielu no dzīvnieku valsts un pielāgojot to katoļu svētkiem, laika maiņām, sacīkstēm, medībām, policijas suņu audzēšanai, nacionaliem un baznīcas svētkiem, vārdu sakot, vai pratīšot aptvert situāciju un izteikt savas domas īsā, saturīgā ievadrakstā.
Atbildēju, ka esmu jau bieži pārdomājis jautājumu par tāda žurnālā kā «Dzīvnieku Pasaule» vadīšanu un pilnīgi spēju aizpildīt visas tā nodaļas un apakšnodaļas, jo minētos tematus pārzinu. Centīšos pacelt žurnālu nebijušos augstumos, reorganizējot to tiklab formas, kā ari satura ziņā. Gribu ievest jaunas nodaļas, piemēram, «Dzīvnieku jautrais stūrītis», «Dzīvnieki par dzīvniekiem», turklāt paturot prātā pašreizējo politisko situāciju; gribu sniegt lasītājiem pārsteigumu pēc pārsteiguma, lai viņi nemaz nedabū attapties, lasīdami dažādu dzīvnieku aprakstus. Nodaļa «Diena dzīvnieku valstī» jāaizstāj ar «Jaunu programu mājlopu jautājuma atrisināšanā» un «Ragulopu kustību».
Viņš mani atkal pārtrauca, teikdams, ka pagaidām pilnīgi pietiekot un, ja es veikšot kaut pusi no solītā, tad viņš man iedāvāšot pāri pundurbaložu, kuri pēdējā Berlines putnkopības izstādē dabūjuši pirmo godalgu un kuru īpašniekam piešķirta zelta medaļa par priekšzīmīgu sugu krustojumu.
Jāteic, ka es tiešām centos realizēt žurnālā savu programu, cik vien to atļāva manas spējas, un turklāt pat secināju, ka mani raksti pārsniedz manas spējas. Tā kā es gribēju iepazīstināt publiku ar kaut ko pavisam jaunu, tad es sāku izdomāt dzīvniekus. Es vadījos no tā principa, ka, piemēram, ziloni, tīģeri, lauvu, mērkaķi, kurmi, zirgu, sivēnu utt. visi «Dzīvnieku Pasaules» lasītāji jau sen pazīst un ka viņiem jāsniedz jauni atklājumi šinī nozarē, tāpēc es izgudroju skābjvēderi valzivi. Šī jaunā valzivju suga bija delfīna lielumā, izvad- kanalā tai bija sevišķs ar skudrskābi pildīts pūslis, no kā mana valzivs ar troksni izšļāca uz mazajām zivtiņām, ko gatavojās aprīt, apdullinošu nāvējošu skābi, kuru vēlāk kāds angļu zinātnieks — neatceros, kādu vārdu es viņam devu — nosauca par valzivs skābi. Valzivs trānu visi zināja, bet jaunā skābe ieinteresēja dažus lasītājus, un tie apvaicājās, kāda firma pagatavojot šo skābi. Vispār man jāsaka, ka «Dzīvnieku Pasaules» lasītāji bija visai ziņkārīgi ļaudis.
Drīz pēc «skābjvēderes valzivs» es atklāju veselu virkni citu dzīvnieku. Nosaukšu no tiem tikai «slīpēto labdabi», zīdītāju no ķenguru sugas, «ēdamo vērsi», mūsu govs ciltstēvu, un «sēpijas infuzoriju», ko es pieskaitīju klejotājām žurkām.
Ar katru dienu radās jauni dzīvnieki. Es pats biju pārsteigts par saviem panākumiem šinī nozarē. Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz vajadzēs tādos apmēros palielināt dzīvnieku skaitu un ka Brēms savā «Dzīvnieku valstī» atstājis neievērotus tik daudzus dzīvniekus. Vai Brēms un visi viņa sekotāji kaut ko zināja par manu Islandes sikspārni, tā saucamo «aizjūras sikspārni», vai arī par manu māju kaķi no Kilimandžaro kalna virsotnes ar nosaukumu «briežu pačueha, negantā»? Vai dabas pētniekiem bija līdz tam kāda jēga. par «inženiera Kūna blusu», ko es atradu dzintarā un kas bija pilnīgi akla, jo bija mitinājusies tikpat akla aizvēsturiskā kurmja ādā, bet pēdējais, kā es rakstīju, bija. mantojis savu aklumu no savas ciltsmātes pārošanās ar kādu aklu «alu proteju» no Postojenas grotes, kas tajos laikos sniegusies līdz tagadējam Baltijas okeanam?
Šis īstenībā neievērojamais gadījums izraisīja lielu polemiku starp laikrakstiem «Čas» un «Čech» jo pēdējais kādā no saviem feļetoniem citēja manu rakstu par manu jaunatklāto blusu, piezīmēdams: «Dievs labi dar' ko darīdams.» «Čas» turpretim no tīri reālistiskā viedokļa satrieca drupās ir manu blusu, ir cienījamo «Cech», un no tā laika mana jaunu būtņu atklājēja un izgudrotāja zvaigzne sāka dzist. «Dzīvnieku Pasaules» abonenti kļuva nemierīgi.
Šā nemiera iemesls bija daži mani raksti par biškopību un putnkopību; tajos es attīstīju jaunas teorijas, kas radīja veselu paniku, jo pēc dažiem maniem gluži vienkāršiem padomiem pazīstamo biškopi Pazureku ķēra trieka un biškopība Šumavā un Krkonošu kalnu apvidū sāka iznīkt. Mājputnus piemeklēja mēris, un tie visi nobeidzās. Abonenti rakstīja draudu vēstules un uzteica abonementu.
Es pievērsos brīvā dabā dzīvojošiem putniem un vēl tagad atceros, kāds piedzīvojums man bija ar laikraksta «Sclsky Ob- zor» [77] redaktoru, klcrikaļu deputātu, direktoru Jozefu M. Kadl- čaku.
Es izgriezu no angļu žurnālā «Country Life» 2 . kāda lazdu krūmā sēdoša putna attēlu. Šo putnu es nosaucu par riekst- rozi, tāpat kā es gluži loģiski būtu nosaucis kadiķu krūmā sēdošu putnu par kadiķrozi vai vismaz kadiķrozieni.
Un, re, kas notika. Kadlčaka kungs uzbruka man atklātā vēstulē, ka šis putns esot sīlis, nevis kaut kāds riekstrozis, un vāciski to saucot «Eichelhāher».
Es atbildēju ar vēstuli, kurā izklāstīju visas savas teorijas par riekstrozi, iepīdams tur visādus apvainojumus un izdomātus citātus no Brēma. Deputāts Kadlčaks savukārt atbildēja ar laikrakstā «Selsky Obzor» ievietotu ievadrakstu.
Mans šefs Fuksa kungs sēdēja kā parasti kafejnīcā un lasīja provinces laikrakstus, jo pēdējā laikā viņš tur bieži meklēja atsauksmes par maniem aizrautīgajiem rakstiem «Dzīvnieku Pasaulē») kad es ierados, viņš man norādīja uz «Selsky Obzor», kas atradās uz galda, un, vērdamies manī ar sērīgu skatienu, kas pēdējā laikā pie viņa bija parasts, lūdza lasīt skaļi.
Es skaļi izlasīju visas kafejnīcas publikas priekšā:
«Godājamā redakcija!
Esmu jau aizrādījis, ka jūsu žurnāls ievieš neparastu un nepamatotu terminoloģiju, nerūpējas par čeclīu valodas tīrību, izdomā visādus dzīvniekus. Kā piemēru jau minēju, ka jūsu redaktors vecā parastā apzīmējuma «sīlis» vietā
1 «Lauku Apskats». * «Lauku Dzīve».
saka lielot «riekstrozis», kaut gan pat vācu valoda šis vārds «Eichelhāher» nozīmē «sīli».»
— Sīlis, — izmisis nopūtās žurnālā izdevējs. Es mierīgi lasīju tālāk:
«Pēc tam es saņēmu no «Dzīvnieku Pasaules» redaktora neiedomājami rupju, personisku aizskārumu un nepieklājību pilnu vēstuli, kur mani nosauc par nosodāmu nejēgu un ragulopu, pret ko enerģiski protestēju. Tā neatbild pieklājīgi cilvēki uz lietišķi zinātniskiem iebildumiem. Es labprāt gribētu zināt, kurš no mums ir lielāks ragulops. Varbūt taisnība, ka man nevajadzēja aizrādījumus rakstīt uz atklātnēm, bet nosūtīt slēgtā vēstulē, tomēr, būdams aizņemts darbā, es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību, bet tagad, pēc tik zemiska uzbrukuma, es gribu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoru pienaglot pie kauna staba.
Jūsu redaktora kungs ļoti maldās, domādams, ka es esmu neaptēsts muļķis, kam nav jēgas par to, kā sauc vienu vai otru putnu. Es jau gadiem ilgi nodarbojos ar ornitoloģiju, smeļot savas zināšanas ne tikai no grāmatām, bet no dabas, un man būros ir vairāk putnu, nekā jūsu redaktors, šis Pragas traktieru un krogu iemītnieks, redzējis visā savā mūžā.
Protams, tas nav tik svarīgi, tomēr jūsu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoram nekaitētu iepriekš pārliecināties, ko viņš nosauc par muļķi, iekams atļaujas uzrakstīt tādas bezkaunības, kuras varētu pagadīties acīs lasītājiem Moravijā, Fridlandē un Mistekā, kur pirms šā raksta jūsu žurnalam arī bija abonenti.
Protams, šeit nav domāts personīgi polemizēt ar šo prātā vājo tipu, bet jautājums jāizšķir būtībā, tāpēc no jauna atkārtoju, ka ir pilnīgi nepieļaujami izdomāt jaunus nesaprotamus nosaukumus, ja mums ir vispār pazīstams un ieviesies nosaukums «sīlis».»
— Tātad sīlis, — mans šefs izrunāja vēl vairāk izmisušā balsī.
Es lasīju mierīgi tālāk, neļaudamies traucēties:
«Ja nespeciālists un pļēgurs ķeras pie nepiemērota uzdevuma, tad tā ir nekaunība no viņa puses. Kurš kādreiz saucis sīli par riekstrozi? Grāmatā «Mūsu putni» 148. Ipp.
ir ari latiņu apzīmējums — Garrulus glandarius B. A. Tātad šis putns ir sīlis.
Jūsu žurnālā redaktoram būs jāatzīst, ka es pazīstu putnus labāk nekā kaut kurš nespeciafisis. Riekstroz.i Dr. Bai- jers nosauc «Nuciiraga carycatcctes B.», pie kam «B» nebūt nenozīmē, kā to apgalvo jūsu redaktors, pirmo burtu no vārda «bulduris». Čechu ornitologi vispār pazīst tikai parastos sījus, nevis visādus riekstrožus, ko izgudrojis tas kungs, kam, pēc viņa paša teorijas, ir ļoti piemērots pirmais burts «B». Tas ir neveikls personīgs uzbrukums no viņa puses, kas stāvokli nemaina.
Silis paliks sīlis, kaut arī «Dzīvnieku Pasaules» redaktors no dusmām ap… Tas tikai lieks pierādījums, cik vieglprātīgi un aplami cilvēks var rakstīt, kaut arī viņš nebūtu tik rupjā kārtā atsaucies uz Brēmu. Šis aprobežotais subjekts raksta, ka sīlis, pēc Brēma, piederot pie krokodiļu sugas, kaut gan viņa minētajā 452. lpp. runa ir par sirmo čaksti (Lanius minor L).
Tālāk šis nejēga, lai neteiktu vairāk, atkal atsaukdamies uz Brēmu, apgalvo, ka sīlis piederot piecpadsmitajai kraukļ- veidīgo putnu dzimtai, kaut gan Brēms pašus kraukļus pieskaita septiņpadsmitajai dzimtai, kurai tiešām pieder kraukji un kovārņi, bet šis rupjais radījums pat mani nosaucis par kovārni (colaeus) no žagatu cilts, par zilo vārnu no tukšu salmu kūlēju apakšdzimtas, kaut gan minētajā lappusē ir runa tikai par meža sīļiem un raibajām žagatām.»
— Meža sīļi, — nopūtās izdevējs, taustīdams savu galvu. — Dodiet, es lasīšu tālāk!
Es sabijos, jo viņa balss skanēja gluži aizsmakusi, kad viņš lasīja:
«Kolibri jeb turku zīlītes arī čechu valodā būs kolibri, tāpat kā pelēkais strazds — pelēkais strazds (Turdus pilaris).»
— Pelēko strazdu vajadzētu saukt par kadiķu strazdu vai strazdeni, šefa kungs, — es iebildu, — jo viņš pārtiek no kadiķu ogām.
Fuksa kungs uzsvieda laikrakstu uz galda un pats palīda zem biljarda, aizsmacis atkārtojot pēdējos izlasītos vārdus:
— Turdus, kolibri.
— Nav nekādu siļu, — viņš sāka kliegt zem biljarda galda,
— riekstrozis kož, kungi!
Beidzot viņu izvilka no pagaldes, un pēc trim dienām viņš nomira savas ģimenes klēpī ar smadzeņu iekaisumu.
Viņa pēdējie vārdi pēdējā skaidras apziņas mirklī bija šādi:
— Man nav svarīgas personīgās intereses, bet sabiedrības labums. No šā viedokļa noklausieties manu lēmumu, kas ir tik objektīvs, cik … — te viņam aptrūka elpas.
Brīvprātīgais apklusa un tad kodīgi piemetināja, paskatīdamies uz kaprali:
— Ar to es tikai gribēju sacīt, ka katrs kādreiz nokļūst nelāgā situācijā un kļūdās.
Kapralis no visa saprata tikai to, ka viņš kaut kur ir kļūdījies, tāpēc atkal aizgriezās pie loga un turpināja drūmi raudzīties pretim skrejošajā ainā.
Sargkareivji truli noraudzījās viens otrā, Sveikā stāsts modināja lielāku interesi.
— Jā, pasaulē nekā nevar noslēpt, — viņš ierunājās.
— Reiz viss nāk gaismā un, kā jūs dzirdējāt, pat tas, ka tāds muļķa sīlis nav nekāds riekstrozis. Tas ir tiešām ļoti interesanti, ka cilvēki uzķeras uz tādām blēņām. Izdomāt dzīvniekus, tas, nudien, ir grūti, bet iepazīstināt ar tādiem izdomātiem dzīvniekiem — nesalīdzināmi grūtāk. Priekš pāris gadiem Prāgā dzīvoja kāds Mesteks, kas bija atradis jūras vāravu un rādīja to Havličeka ielā Vinohrados aiz priekškara. Priekškaram bija caurums, un pa to katrs varēja pustumsā saskatīt parastu dīvānu, uz kura bija izlaidusies kāda sieviete no Zižko- vas. Kājas viņa bija ietinusi zaļā gāzes audumā, kam vajadzēja atgādināt asti, mati bija nokrāsoti zaļi, rokās cimdi ar piestiprinātām papes peldspurām, ari zaļā krāsā, un uz muguras viņai bija uzsiets kaut kas stūrei līdzīgs. Jauniešiem līdz sešpadsmit gadiem ieeja bija aizliegta, bet tie, kam bija pāri sešpadsmit gadiem un kas samaksāja ieejas maksu, ļoti lielīja jūras vāravas lielo dibengalu, pie kura bija pielikts uzraksts: «Uz redzēšanos!» No krūtīm, jāsaka, viņai gan nekā nebija, tās viņai nokārās līdz pašai nabai kā vecai kazai. Pulksten septiņos vakarā Mesteka kungs slēdza savu panoramu un teica.: «Vārava, varat iet mājās!» Viņa apģērbās, un ap pulksten desmitiem viņu varēja satikt Tabora ielā, kur viņa neuzkrītoši uzrunāja katru pretimnācēju: «Jaunkungs, iesim papriecāties!» Bet, tā kā viņai nebija grāmatiņas, tad komisārs
Drašnera kungs saņēma viņu ciet kopā ar citām daiļavām, un Mesteka uzņēmums izputēja.
Šajā brīdī feldkurats nokrita no sola un palika guļam uz grīdas. Kapralis stulbi noskatījās viņā un tad vispārējā klusumā uzcēla pats viņu uz sola bez citu palīdzības. Varēja redzēt, ka viņš zaudējis katru autoritati, sargkareivji tikai stīvi pavērās viņā un pat nedomāja pakustēties, kad viņš sacīja vājā, bezcerīgā balsī:
— Jūs man gan būtu varējuši palīdzēt.
— Vajadzēja ļaut viņam nošņākties turpat, kur viņš bija,— Sveiks aizrādīja. — Es ar savu feldkuratu nekad citādi nerīkojos. Reiz viņš nakti pārgulēja atejā, citreiz atkal nokrācās uz plaukta vai veļas baļļā kādā svešā mājā un diezin kur vēl ne.
Kapralim pēkšņi uzradās apņēmība. Viņam gribējās parādīt, kas te ir kungs, un viņš rupji uzsauca:
— Turiet muti un nemelsiet blēņas! Katrs zābaku tīrītājs sāks vēl visādi izrunāties. Utubunga tāds!
— Taisni tā, kapraļa kungs, bet jūs esat pats dievs! — Sveiks nesatricināmi atbildēja kā īsts filozofs, kas gribētu visā pasaulē nodibināt mieru un tāpēc ielaižas visniknākajos strīdos. — Jūs esat cietēja dievmāte!
— Dievs kungs, — izsaucās brīvprātīgais, salicis rokas, — pildi mūsu sirdis ar mīlestību pret visiem mūsu priekšniekiem, lai mēs neraugāmies uz viņiem ar pretīgumu! Svētī šo mūsu kopējo sanākšanu šajā arestantu ūķī uz riteņiem!
Kapralis pietvīka un uzlēca kājās.
— Brīvprātīgais, es jums aizliedzu visādas piezīmes.
— Jūs jau tur neesat atbildīgs, — brīvprātīgais nomierinādams turpināja, — ka daba daudzām dzīvu radījumu sugām un veidiem nav piešķīrusi ne mazāko saprātu. Vai esat kādreiz dzirdējis stāstām par cilvēka muļķību? Vai nebūtu daudz labāk, ja jūs būtu piedzimis kā kādas citas zīdītāju sugas pārstāvis un uz jums neattiektos tādi muļķīgi nosaukumi kā cilvēks un kapralis? Tie ir galīgi maldi, ja jūs domājat par sevi, ka esat vispilnīgākā un attīstītākā būtne. Ja atņems jūsu zvaigznītes, tad jūs būsiet nulle, ko nogalina bez skaita visos ierakumos, visās frontēs. Bet, ja jums pieliks vēl vienu zvaigznīti un pārvērtīs jūs par to radījumu, ko sauc par ādu dīrātāju, arī tad no jums nekas labs neižnāks. Jūsu garīgais apvārsnis vēl vairāk sašaurināsies, un, ja jūsu kulturas ziņā
greizie kauli ari paliks uz dusu kaujas laukā, visā Eiropā par to neviens ne asaru nenobirdinās.
— Es jūs ieslodzīšu karceri, •— satracinātais kapralis iebrēcās.
Brīvprātīgais iesmējās.
— Jūs laikam gribat mani ieslodzīt tāpēc, ka es jūs esmu apvainojis. Bet tad jums būs jāmelo, jo jūsu garīgā bagaža ir tik niecīga, ka nespēj apvainojumu pat aptvert, un bez tam esmu gatavs derēt ar jums, uz ko gribat, ka jūs no visas mūsu sarunas nekā vairs neatceraties. Ja es jūs nosauktu par embriju, tad jūs ne tikai nespētu to atcerēties līdz tuvākajai stacijai, bet aizmirstu, iekāms vēl parādītos tuvākais telegrāfā stabs. Jūsu smadzenes ir atmiršanas stadijā. Es vispār nevaru iedomāties, ka jūs varētu cik necik sakarīgi atstāstīt to, ko dzirdējāt runājam. Bez tam jūs varat jautāt, kam gribat, vai manos vārdos bija kaut vismazākais norādījums uz jūsu garīgo apvārsni un vai es jūs esmu kaut kā apvainojis.
— Protams, — Sveiks apstiprināja, — neviens jums nav teicis ne vārdiņa, ko jūs varētu saprast kā apvainojumu. Un tas vienmēr slikti beidzas, ja kāds ātri apvainojas. Reiz es sēdēju nakts kafejnīcā «Tunelis», un mēs sākām runāt par orangutāniem. Pie mums bija piesēdies arī kāds jūrnieks, un tas stāstīja, ka orangutanu bieži vien grūti atšķirt no viena otra bārdaina pilsoņa, jo šāds orangutans, kam purns apaudzis spalvām, izskatās kā . . . «Kā, piemēram,» viņš saka, «tur tas kungs pie blakus galdiņa!» Mēs visi pagriezāmies uz to pusi, bet bārdainais kungs pienāca pie jūrnieka un iekrāva tam pa ģīmi, un šis atkal iezvēla viņam pa galvu ar alus kausu tā, ka bārdainais kungs kā pakrita, tā arī palika guļot bez samaņas. No jūrnieka mums, protams, vajadzēja šķirties, jo viņš tūliņ devās projām, kad redzēja, ka to otru tā iedauzījis. Pēc tam mēs dabūjām to kungu pie samaņas, bet to mums gan nevajadzēja darīt, jo viņš, tikko atjēdzies, izsauca patruļu uru mūs visus, kas nebijām vainīgi ne par naga melnumu, aizveda uz komisariatu. Tur viņš tik mala vienu un to pašu, ka mēs viņu esot noturējuši par orangutanu un ne par ko citu neesot runājuši kā tikai par viņu, un tā bez sava gala. Mēs atkal — nē, ka. viņš nav orangutans. Bet viņš, ka jā, ka viņš pats to dzirdējis. Tad es lūdzu komisārā kungu, lai tas viņam šo lietu paskaidro. Tas arī paskaidroja visu ar labu, bet šis vēl tad nelikās mierā un teica, ka viņš nekā nesaprotot un ka komisārā
kungs esot ar mums uz vienu roku. Tad komisārā kungs lika viņu ieslodzīt, lai nāk pie prāta, un mēs jau gribējām atgriezties «Tunelī», bet nekas neiznāca, jo arī mūs iesēdināja. Tātad redziet, kapraļa kungs, ka no viena nieka pārpratuma iznāk tādas aplamības, par kurām ij runāt negribas. Okruhlicē atkal kāds pilsonis bija apvainojies par to, ka vācu Brodā viņu esot nosaukuši par tīģerčūsku. Vai mazums tādu vārdu, par kuru lietošanu sods nav paredzēts? Piemēram, ja mēs jums sacītu, ka jūs esat baznīcas žurka, vai tad jūs varētu tāpēc ļaunoties?
Kapralis ierēcās. To nevarēja nosaukt par cilvēcīgu valodu. Niknums, naids, izmisums — viss tas izlauzās spēcīgu skaņu virknē, un šo koncerta numuru papildināja aizmigušā feld- kurata svilpšana caur degunu.
Pēc rēciena iestājās atkal nomākts garastāvoklis. Kapralis nosēdās uz sola, un viņa neizteiksmīgās ūdenskrāsas acis blenza tālumā uz mežiem un kalniem.
— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais uzrunāja viņu, — kad jūs tā noraugāties uz krāšņajiem kalniem un smaržīgajiem mežiem, jūs man atgādināt Dantes tēlu. Tas pats apgarotais izskats kā dzejniekam, cilvēkam ar cēlu sirdi un prātu, kam nav svešs nekas cildens. Palieciet, lūdzami, tādā pozā, tā jums tik jauki piestāv. Ar kādu aizgrābtību, cik nepiespiesti, bez kādas klīrības jūs bolāt acis uz dabas ainavu! Jūs droši vien domājat, cik tas būs koši, kad pavasarī šo tuksnesīgo klajumu segs raibu pļavu puķu paklājs …
—[78] Un šo paklāju apskalos strautiņš, — Sveiks iekrita valodā, — un kapraļa kungs apslapinās mutē zīmuli, nosēdīsies uz kāda celma un rakstīs dzejoli žurnalam «Mazie Lasītāji».
Kapralis iegrima pilnīgā apatijā. Nelīdzēja pat brīvprātīgā apgalvojums, ka viņš jau sen redzējis kapraļa galvu kādā skulpturu izstādē.
— Atļaujiet jautāt, kapraļa kungs, — vai jūs neesat bijis par modeli skulptoram Stursam 1 ?
Kapralis tikai paskatījās uz brīvprātīgo un skumji atbildēja:
— Nē.
Brīvprātīgais apklusa un izstiepās uz sola.
Kareivji un Sveiks sāka spēlēt kārtis, kapralis aiz izmisuma sāka noraudzīties spēlē un beidzot atļāvās piezīmi, ka Sveiks
velti esot izspēlējis dūzi. Viņam neesot vajadzējis likt trumpi galdā, tad viņam būtu palicis septiņacis pēdējam metienam.
— Traktieros senāk bija izliktas tādas labas pamācības kārtīs glūnētājiem, — Sveiks sacīja. —• Es atceros vienu: «Ja negribi, lai greizi iet, tad turi savu muti ciet!»
Militarvilciens pienāca stacijā, kur vagonus vajadzēja kontrolēt. Vilciens apstājās.
— Nu re, — brīvprātīgais nepielūdzami noteica, nozīmīgi uzlūkodams kaprali, — kontrole ir jau klāt.
Kontrole tiešām ienāca vagonā.
Par militarvilciena komandantu štābs bija iecēlis rezerves virsnieku doktoru Mrazu. Tādam muļķa darbam vienmēr izraudzījās rezerves virsniekus. Doktors Mrazs bija no tā jau kļuvis stulbs. Vagonus saskaitot, viņam pastāvīgi viens iztrūka, kaut gan pirms kara viņš bija mācījis matematiku realģimna- zijā. Bez tam pēdējā piestātnē sniegtās ziņas par cilvēku skaitu nesaskanēja ar to skaitli, kādu atzīmēja Budejovices stacijā, pulkam iekāpjot vagonos. Kad viņš ieskatījās papīros, tad viņām šķita, ka diezin no kurienes radušās divas liekas karalauka virtuves. Konstatējums, ka arī zirgu skaits neizprotamā veidā palielinājies, lika pār viņa muguru pārskriet nepatīkamām tirpām. Virsnieku sarakstā viņš nevarēja sameklēt divus kadetus. Priekšējā vagonā, pulka kancelejas apmešanās vietā, nepārtraukti meklēja rakstāmmašīnu. Visā šajā juceklī viņam sāka sāpēt galva, viņš bija ieņēmis trīs aspirīna pulverus un nu kontrolēja vilcienu ar sāpīgu izteiksmi sejā.
Ienācis ar savu pavadoni arestantu kupejā, ieskatījies papīros, pieņēmis satriektā kapraļa raportu, ka tas ved divus arestantus un tā rīcībā ir tik un tik sargkareivju, viņš vēlreiz salīdzināja pēc papīriem ziņu pareizību un pārlaida acis kupejai.
— Ko jūs vēl vedat līdzi? — viņš stingri noprasīja, norādot uz feldkuratu, kurš gulēja uz vēdera un kura sēžamvieta izaicinoši vērsās pret kontrolētājiem.
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — kapralis stomījās,
— ka mēs, man jāsaka . . .
— Kas par — man jāsaka! — doktors Mrazs norūca.
— Izsakieties skaidri!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks atsaucās kapraļa vietā, — ka tas kungs, kas tur guļ uz vēdera, ir kāds piedzēries feldkurata kungs. Viņš mums pievienojās un iekāpa mūsu vagonā, un, tā kā viņš mums ir priekšniecība, tad mēs viņu nevarējām vienkārši izmest ārā, jo tā būtu padotības noteikumu pārkāpšana. Viņš laikam štaba vagonu būs samainījis ar arestantu vagonu.
Doktors Mrazs nopūtās un paskatījās atkal savos papīros. Par kaut kādu feldkuratu, kas varētu braukt ar šo vilcienu līdz Mostai, sarakstā nebija ne vārda. Viņš nervozi samirkšķināja acis. Pagājušajā stacijā pēkšņi bija radušies klāt zirgi un tagad kā no zila gaisa feldkurats arestantu kupejā.
Doktoram Mrazam neatlika nekas cits kā pavēlēt kapralim apgriezt gulētāju ar seju uz augšu, jo pašreizējā stāvoklī nebija iespējams noteikt viņa identitāti.
Kapralim ar lielām pūlēm izdevās apgriezt feldkuratu uz muguras. Feldkurats pamodās un, ieraudzījis virsnieku, iesaucās:
— Eh, servus, Fredy, was gibt's Neues? Abendessen schon fertig? [79]
Tad viņš atkal aizvēra acis un pagriezās pret sienu.
Doktors Mrazs tūlīt pazina viņā rīmu no vakardienas banketa, izdaudzināto visu virsnieku saimniecību izēdāju, un tikai klusu nopūtās.
— Par to jūs dabūsiet nodot, raportu, — viņš sacīja kapralim un gribēja jau iziet, kad Sveiks to apturēja.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man te vairs nav jābūt. Man vajadzēja palikt arestā līdz pusvienpadsmitiem, jo šodien mans termiņš izbeidzas. Tā kā vienpadsmit sen jau garām, tad es lūdzu, lajtnanta kungs, izsēdināt mani uz līnijas vai pārvietot lopu vagonā, kur man tagad jābūt, vai nogādāt pie virslajtnanta Lukaša kunga.
— Kā jūs sauc? — doktors Mrazs jautāja, atkal šķirstīdams savus papīrus.
— Padevīgi ziņoju, Sveiks, Jozefs, lajtnanta kungs.
— Ahā, tad jūs esat tas pazīstamais Sveiks, — doktors Mrazs noteica. — Tiesa, jūs vajadzēja atbrīvot pusvienpadsmitos, bet virsleitnants Lukaša kungs man lūdza, lai jūs pirms Mostas neizlaižot ārā. Viņš grib būt drošs, ka jūs ceļā neko neizstrādāsiet.
Kad pārbaude bija galā, kapralis nevarēja nociesties, kodīgi nepiezīmējis:
—■ Redziet nu, Sveik, ka jums neko nelīdzēja griešanās pie augstākām instancēm. Un, ja es būtu gribējis, tad būtu sakūris jums abiem labu pirti.
— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais iejaucās, — šķendēša- nās pieder pie vismazāk ticamiem argumentiem, un inteliģents cilvēks nedrīkst ņemt tādus vārdus mutē, kaut viņš arī uztraucies vai grib kādam uzbrukt. Turklāt jūsu draudi, ka jūs mums varētu pirti sakurināt, ir vienkārši smieklīgi. Kāpēc tad, pie visiem velniem, jūs to nedarījāt, ja jums bija tāda izdevība? Te noteikti izpaudās jūsu lielais garīgais nobriedums un neparastā smalkjūtība.
— Diezgan! — kapralis aizsvila. — Es jums abiem varu piesiet krimināllietu!
— Kādu tad, mīlulīt? — brīvprātīgais nevainīgi ievaicājās.
— Tā ir mana darīšana! — kapralis mēģināja sadūšoties.
— Jūsu darīšana, — brīvprātīgais smīnēja, — un mūsu arī. Tas ir kā kāršu spēlē: kas tavs, tas būs mans. Es gan teiktu, ka jūs ietekmējusi piezīme par raporta iesniegšanu, tāpēc jūs sākat mums piesieties, izmantojot savu dienesta stāvokli.
— Jūs esat rupji tēviņi! — kapralis uzkliedza, ar pēdējiem spēkiem mēģinādams iedvest bailes.
— Es jums ko pastāstīšu, kapraļa kungs, — Sveiks iesāka. — Es esmu vecs kareivis, biju dienestā jau pirms kara un varu teikt, ka ar šādu lamāšanos tālu netiek. Atceros, ka mūsu rotā bija tāds ādu dīrātājs Sreiters. Viņš bija virsdienestā, kaut gan sen varēja atstāt dienestu ar kapraļa pakāpi, bet viņam, kā saka, vienas skrūves trūka. Un, lūk, šis cilvēks uzsēdās mums, kareivjiem, uz kakla, ieķērās kā ērce govij ādā: te viņam tas nav pareizi, te atkal tas pret priekšrakstiem, vārdu sakot, jāja mūs kā kaimiņu āzi un vēl lamāja: «Jūs neesat nekādi kareivji, jūs esat naktssargi!» Vienreiz man sanāca dusmas un es iesniedzu raportu rotas komandierim. «Ko tu gribi?» kapteinis jautā. «Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ka man ir sūdzība par mūsu feldfebeli Šreitera kungu, jo mēs esam viņa ķeizariskās majestates kareivji, nevis kaut kādi naktssargi. Mēs kalpojam mūsu kungam un ķeizaram, bet nevis sargām sakņu dārzus.» Bet kapteinis uzbrēc: «Ārā, lupata, lai manas acis tevi vairs neredzētu!» Es atkal atbildu, ka padevīgi lūdzu atļaut iesnegt raportu bataljona komandierim. Kad es, iesniedzot raportu, paskaidroju lajtnantam, ka mēs esam ķeizara kareivji, nevis naktssargi, viņš lika mani iesēdināt uz divām dienām, bet es pieprasīju, lai atjauj iesniegt raportu pulka komandierim. Pulkveža kungs, pieņēmis raportu, uzbrēca man, ka es esot idiots, un pasūtīja mani pie visiem velniem. Es atkal uz to atbildu: «Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka vēlos iesniegt raportu brigādes komandierim.» Tad viņš drusku nobijās, lika iesaukt kancelejā mūsu ādģēri Šreiteru, un tam vajadzēja visu virsnieku klātbūtnē atvainoties man par vārdu «naktssargs». Vēlāk Šreiters noķēra mani pagalmā un piedraudēja, ka no šās dienas viņš mani vairs nesaukāšot, bet piešūšot man garnizona arestu. Es nu sāku ārkārtīgi uzmanīties, bet tas tomēr nelīdzēja. Reiz es stāvēju sardzē pie noliktavas, un tur uz sienas katrs sargkareivis bija kaut ko atstājis par piemiņu. Cits bija uzzīmējis kaut ko no sieviešu lietām, cits atkal uzrakstījis kādu pantiņu. Māri nekas neienāca prātā, un tā es aiz gara laika uzrakstīju: «Adģēris Šreiters ir draņķis.» Bet šis nelieša Šreiters tūlīt ņēma mani nosūdzēt, jo viņš bija visu laiku mani izsekojis kā beidzamais suns. Nelaimīgā kārtā virs šā uzraksta atradās kāds cits: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim.» Tas bija palicis no 1912. gada, kad mums konsula Prochaskas dēļ tikko neiznāca doties uz Serbiju. Mani tūlīt nosūtīja uz Terezinu un nodeva apgabala kara tiesai. Reizes piecpadsmit kara tiesas kungi fotografēja noliktavas sienu ar visiem uzrakstiem, desmit reizes man vajadzēja uzrakstīt, lai rokrakstus var salīdzināt: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim,» — piecpadsmit reizes es dabūju rakstīt: «Adģēris Šreiters ir draņķis,» — un beidzot vēl ieradās kāds grafologs un lika man rakstīt: «Tas notika 1897. gada 29. jūnijā, kad Kralovdvura pie Labas dabūja iepazīties ar Labas pārplūšanas šausmām.» — «Ar to vēl nepietiek,» izmeklētājs sacīja, «vēl kaut ko vajag par spļaušanu. Diktējiet viņam tādus teikumus, kur daudz «p» un «ļ»! Tad viņš man diktēja: «Pļauka, pļēgurs, peļķe, pļaušana, pļāpa.» Patiesībā šis tiesas grafologs bija jau no visa tā galīgi apdullis un atpakaļ vien raudzījās, kur stāvēja kareivis ar durkli. Beidzot viņš man lika vēl trīsreiz uzrakstīt: «Arī saulīte sāk jau spīdēt, karstums visai pieņemas,» — un sacīja, ka tas viss jāsūta uz Vīni. Tā arī izdarīja, un tur beidzot atzina, ka pārējie uzraksti nav manis rakstīti, izņemot vienu, ko es arī nenoliedzu. Par to mani iesēdināja uz sešām nedēļām, jo es biju rakstījis, stāvēdams sardzē, un, kamēr rakstīju uz sienas, nevarēju izpildīt savus sargkareivja pienākumus.
— No tā var redzēt, — kapralis apmierināts piezīmēja,
— ka noziegums bez soda tomēr nepaliek. Ja es būtu tās kara tiesas vietā, es jums būtu iegriezis nevis sešas nedēļas, bet sešus gadus, jo jūs esat īsts karātavu putns.
— Neesiet jel tik cietsirdīgs, — brīvprātīgais iejaucās,
— un padomājiet labāk, kāds gals jūs gaida! Jums taču nesen komandants sacīja, ka jums būs jāierodas ar raportu. Jums vajadzētu tam ļoti nopietni gatavoties un pārdomāt par kapraļa dzīves nīcību. Jo kas jūs esat pret visumu, ja padomā, ka šim vilcienam tuvākā stāvzvaigzne atrodas no tā 275.000 reižu tālāk nekā saule un ka tās paralakse var izveidot tikai vienu loka sekundi. Ja jūs atrastos visumā kā stāvzvaigzne, tad jūs noteikti būtu par niecīgu, lai jūs varētu saskatīt ar vislabāko astronomisko ierīču palīdzību. Jūsu nenozīmība pasaules izplatījumā ir vienkārši neaptverama. Pusgada laikā jūs izveidotu tik mazu lociņu un gada laikā tik maziņu elipsi, ko pat ar skaitļiem nevarētu izteikt, tik neievērojama tā būtu. Bet jūsu paralaksi nemaz nebūtu iespējams izmērīt.
— Tādā gadījumā, — Sveiks piebilda, — kapraļa kungs varētu lepoties ar to, ka viņš ir neizmērojams.v'ja viņš iekristu ar raportu, kā tas mēdz būt, arī tad viņam jāpaliek mierīgam un nav jāuztraucas, jo katrs uztraukums kaitīgs veselībai, bet kara laikā veselība jātaupa, jo kara grūtības no katra prasa, lai viņš nebūtu nekāds mīkstčaulis.
— Ja jūs arī iesēdinās, kapraļa kungs, — Sveiks viņam draudzīgi uzsmaidīja, — ja jums vispār nodarīs kādu pārestību, tad jūs nedrīkstat zaudēt galvu, un, ja viņiem ir kaut kas aiz ādas, tad neatklājiet jūs arī savas kārtis. Es pazinu kādu ogļu iznēsātāju Františeku Škvoru, ar ko kara sākumā sēdēju kopā policijas pārvaldē Prāgā. Viņu apvainoja par valsts nodevību un vēlāk arī pakāra nez kādas pragmatiskās sankcijas [80]dēļ. Kad šim cilvēkam nopratināšanā jautāja, vai viņam ir kādi iebildumi pret protokolu, tad viņš atbildēja: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Par to viņu iesēdināja tumšā kamerā, nedeva divas dienas ne ēst, ne dzert un atkal aizveda uz nopratināšanu, bet viņš palika pie sava: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Varbūt viņš ar tiem vārdiem arī gāja pie karātavām, kad viņu vēlāk nodeva kara tiesai.
— Tagad daudz šaujot un karot, ■—■ kāds no sargkareivjiem ierunājās. — Nesen mums apmācības laukumā nolasīja pavēli, ka Motolā nošāvuši rezervistu Kudrnu, jo kapteinis iesitis ar zobenu viņa puikam, ko viņa sieva turējusi uz rokas, kad gribējusi no vīra Benešovas stacijā atvadīties, un Kudrna par to dikti uzt-raucies. Nu, bet politiskos — tos ņem ciet no vietas. Moravijā nošāvuši jau kādu redaktoru. Un mūsu kapteinis teica, ka citiem arī drīz pienākšot kārta.
— Visam ir savas robežas, — brīvprātīgais divdomīgi noteica.
— Tur jums taisnība, — kapralis atsaucās, — tādam redaktoram tā arī vajag. Viņi tikai musina tautu. Aizpagājušā gadā, kad es vēl biju jefreitors, man tur arī bija viens tāds redaktors, kas mani citādi nesauca kā par «visas armijas krustu», bet, kad es viņam mācīju brīvās kustības, tā ka viņam sviedri lija, tad viņš vienmēr teica: «Es lūdzu cienīt manī cilvēku.» Nu, es viņam tādu cilvēku parādīju, ka labāk nevajadzēja: viņš dabūja likties garšļaukus katrreiz, kad kazarmu laukums bija vienās peļķēs. Es viņu pievedu pie tādas peļķes, un viņam vajadzēja tur likties iekšā, ka īīdens šķīda uz visām pusēm kā peldbaseinā. Bet pēc pusdienām visam vajadzēja atkal spīdēt un laistīties, ir apģērbam, ir apavam, un viņš tīrīja, stenēja un rūca, bet otrā dienā no jauna izskatījās pēc cūkas, kas vārtījusies dubļos. Un tad es viņam pieeju klāt un saku: «Nu, redaktora kungs, kas ir stiprāks: armijas krusts vai jūsu «cilvēks»?» Jā, tas bija gan īsts inteliģents.
Kapralis uzvaras apziņā paskatījās uz brīvprātīgo un turpināja:
— Taisni savas inteliģences pēc viņš arī pazaudēja brīvprātīgā uzplečus, jo sāka rakstīt avīzēs par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem. Bet kā tad lai pret viņiem izturas, ja tāds mācīts cilvēks neprot izjaukt šauteni, kaut viņam to vai desmit reižu parāda, un, kad viņam liek skatīties pa kreisi, tad viņš kā par spīti pagriež savu pauri uz labo pusi un blisina acis kā ūpis, un apmācībās ar šauteni viņš nesaprot, pie kā vispirms ķerties, pie siksnas vai patronu somas, un blenž kā teļš uz jauniem vārtiem, kad tu, cilvēks, viņam rādi, kā rokai jāslīd pa siksnu. Viņš pat nezināja, uz kura pleca jānes šautene, un salutēja kā mērkaķis, bet pagriezienos soļojot — lai dievs stāv klāt, kas tik tur nenotika! Kad vajadzēja pagriezties, tad viņam bija vienalga, ar kuru kāju. Viņš vēl so|us sešus nogāja uz priekšu — cap, cap, cap — un tarl apgriezās kā alus mucas krāns, bet soļojot viņš tā lika kājas kā reimatisma apsēsts vai skrēja teciņus kā veca meita uz baznīcas iesvētīšanu.
Kapralis pat nospļāvās.
— Es tīšām izmeklēju viņam īsti sarūsējušu šauteni, lai viņš iemācītos tīrīt, un viņš berza to neapnicis, bet, ja viņš būtu iegādājis kaut divi kilogrami pakulu, arī tad netiktu nekādā galā. Jo vairāk viņš to spodrināja, jo tā trakāk rūsēja, un apskatē tā gāja no rokas rokā, un visi brīnījās, kā tas var būt, ka tā tik sarūsējusi. Mūsu kapteinis viņam vienmēr sacīja, ka no viņa neiznāks nekāds kareivis un ka viņam labāk vajadzētu iet un pakārties nekā velti ēst kroņa maizi, bet viņš tikai mirkšķināja acis aiz savām brillēm. Tie viņam bija lieli svētki, kad viņam nebija pastiprinātas apmācības vai karcera. Tādās dienās viņš parasti taisīja savus rakstus avīzēm par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem, kamēr vienreiz izrevidēja viņa lādi. Ļautiņi, kas viņam tur bija grāmatu! Un visas par atbruņošanos, par mieru starp tautām. Par to viņš nonāca garnizona cietumā, un mums bija miers no viņa, kamēr viņš atkal neparādījās kancelejā, kur viņu pielika pie devu izrakstīšanas, lai viņam nav nekādas darīšanas ar kareivjiem. Tādu bēdīgu galu ņēma šis inteliģents. No viņa būtu iznācis pavisam cits kungs, ja aiz sava stulbuma viņš nebūtu zaudējis brīvprātīgā tiesības. Būtu jau bijis leitnants.
Kapralis nopūtās.
— Pat mētelim krokas viņš neprata turēt kārtībā. Un no Pragas viņš izrakstīja visādus šķidrumus un ziežas pogu tīrīšanai, bet tomēr viņa pogas bija no rūsas spurainas kā Ēsavs. Bet uz pļāpāšanu gan viņš bija meistars un kancelejā cita nekā nedarīja kā tikai noņēmās ar filozofēšanu. Uz to viņam vienmēr bija patika. Viņš, kā jau es teicu, bija kā ķerts no tās «cilvēcības». Reiz, kad viņš tā domīgs apstājās pie kādas peļķes, kur viņam pēc komandas vajadzēja likties iekšā, es viņam teicu: «Jūs tik daudz runājat par cilvēku un dubļiem, ka man ienāk prātā, ka cilvēks no dubļiem radīts un tāpēc tam dubļos vajag labi justies.»
Dabūjis no sirds izrunāties, kapralis jutās ļoti apmierināts un gaidīja, konu atbildēs brīvprātīgais. Atsaucās tomēr Sveiks.
— Par šitādām pašām padarīšanām, par tādu vajāšanu pirms pāris gadiem kāds Koničeks no 35. pulka bija nodūris kaprali un pats sevi. Par to bija rakstīts «Kurjerā» Kapralim bija ap trīsdesmit ievainojumu, no tiem kādi divpadsmit nāvīgi. Kareivis pēc tam bija nosēdies uz mirušā kapraļa un tāpat sēdēdams nodūries. Dalmacijā pirms pāris gadiem bija kādam kapralim pārgriezuši rīkli, un vēl šodien neviens nezina, kas to izdarījis. Tas viss palika noslēpums, zināms tikai tas, ka kaprali sauca Fials un ka viņš agrāk dzīvojis Drabovā pie Turnovas. Un tad es vēl zinu par kādu kaprali no 75. pulka, kādu P.eimaneku . ..
Šo uzmundrinošo stāstu pārtrauca skaļa stenēšana, kas atskanēja no sola puses, uz kura gulēja paters I.acina.
Paters pamodās visā savā daiļumā un cienībā. Šo mošanos pavadīja tādas pašas parādības kā jaunā milža Gargantuā mošanos, ko apraksta vecais jautrais Rablē. Feldkurats skaļi atbrīvojās no gāzēm, žagojās un trokšņaini žāvājās visā rīklē. Beidzot viņš piecēlās sēdus uz sola un izbrīnījies noprasīja:
— Sasodīts, kur es atrodos?
Kapralis, redzēdams augsto priekšniecību pamostamies, pazemīgi atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, ka jums labpati- cis atrasties arestantu vagonā.
Feldkurata sejā pazibēja pārsteigums. Viņš sēdēja brītiņu klusēdams un saspringti domāja. Starp to, ko viņš bija pārdzīvojis nakti un no rīta, un starp šo pamošanos vagonā ar aizrestotajiem logiem izpletās vesela neziņas jūra.
Beidzot viņš vaicāja kapralim, kas joprojām goddevīgi stāvēja viņa priekšā:
— Un uz kā pavēli es, kas . . .
— Padevīgi ziņoju, bez pavēles, virsfeldkurata kungs.
Paters piecēlās un sāka staigāt pa solu starpu, ņurdēdams,
ka nekā nesaprotot.
Viņš apsēdās atkal un jautāja:
— Uz kurieni tad mēs īsti braucam?
— Padevīgi ziņoju, ka uz Mostu.
— Un kāpēc mēs braucam uz Mostu?
— Padevīgi ziņoju, ka uz turieni pārceļas viss mūsu 91. pulks.
Paters atkal sāka cītīgi pārdomāt, kas ar viņu noticis, kā viņš nokļuvis arestantu vagonā, kāpēc īsti viņš brauc uz Mostu kopā ar 91. pulku un vēl eskorta pavadībā.
Viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka pamanīja brīvprātīgo, un tāpēc uzrunāja to:
— Jiis esat inteliģents cilvēks, paskaidrojiet man bez aplinkiem un bez noklusēšanas, kā es esmu pie jums nokļuvis!
— Ar lielāko prieku, — brīvprātīgais biedriski atteica.
— Jūs šorīt, vilcienam atejot, pievienojāties mums stacijā, jo jums galva nebija skaidra.
Kapralis uzmeta viņam bargu skatienu.
— Jūs iekāpāt mūsu vagonā, — brīvprātīgais turpināja,
— un darīts. Apgulāties uz sola, un, lūk, tur Sveiks palika jums zem galvas savu šineli. Kad vilcienu iepriekšējā stacijā kontrolēja, jūs ieveda ešelona virsnieku sarakstā. Jūs esat, tā sakot, oficiāli atklāts, un par mūsu kaprali tāpēc iesniegšot raportu.
— Tā, tā, — paters nopūtās, — tad man nākamajā stacijā jāpāriet štaba vagonā. Vai nezināt, kad mums izsniegs pusdienas?
— Pusdienas izsniegs tikai Vīnē, feldkurata kungs, — kapralis atkal tika pie vārda.
— Tad jūs man palikāt zem galvas savu šineli? — paters griezās pie Sveika. — Es jums sirsnīgi pateicos.
— Man nekāda pateicība nepienākas, — Sveiks atbildēja.
— Es rīkojos tā, kā rīkotos katrs kareivis, redzēdams, ka priekšniecībai nav nekā pagalvī un ka tā ir kunga prātā. Katram kareivim jāciena sava priekšniecība, kaut arī tai nav visi pieci mājās. Man ir daudz piedzīvojumu ar feldkuratiem, jo es biju par kalpotāju pie feldkurata Oto Kaca kunga. Tie ir jautri un labsirdīgi ļaudis.
Feldkurata paģiras izpaudās demokrātismā lēkmē.
Viņš izņēma cigareti un pasniedza Sveikam:
— Uzvelc dūmu!
— Un par tevi manis dēļ iesniegšot raportu? — viņš uzrunāja kaprali. — Nebaidies, es tev palīdzēšu, tev nekas nenotiks.
Viņu pārņēma jauni augstsirdības uzplūdi, un viņš sāka apgalvot, ka visiem izdarīšot ko labu. Brīvprātīgajam viņš solījās nopirkt šokolādi, sargkareivjiem rumu, kaprali pārcelt uz 7. jātnieku divīzijas štaba fotografēšanas nodaļu, visus atbrīvot un neviena neaizmirst.
Viņš izvilka cigaretes no kabatas un sāka tās dalīt visiem no vietas, turklāt paziņoja, ka atļaujot smēķēt arī arestantiem un ka viņš parūpēšoties, lai tiem sodu mīkstinātu un tie atkal varētu atgriezties normālā karavīru dzīvē.
— Es negribu, — viņš teica, — ka jūs mani pieminētu ar ļaunu. Man ir daudz labu sakaru, un jūs ar mani nekad nepazudīsiet. Jūs vispār liekaties esam kārtīgi cilvēki, kādus dievs tas kungs mīl. Par to, ko jūs esat nogrēkojušies, jums jāsaņem savs sods, un es redzu, ka jūs ar prieku un labprātību paciešat, ko dievs jums ir uzlicis.
— Par ko jūs nosodīja? — viņš griezās pie Sveika.
— Dievs man uzlika sodu ar pulka komandiera pavēli, •— Sveiks dievbijīgi atbildēja, — par to, ka es no manis neatkarīgu apstākļu dēļ laikā neierados pulkā.
— Dievs ir žēlsirdīgs un taisnīgs, — feldkurats svinīgi noteica, — viņš zina, ko sodīt, jo ar to viņš parāda savu gaišredzību un visvarenību. Un par ko jūs sēžat, brīvprātīgais?
— Tāpēc, ka žēlīgajam dievam labpatika man uzsūtīt reimatismu, — tas atbildēja, — un es kļuvu iedomīgs. Pēc soda izciešanas mani nosūtīs darbā uz virtuvi.
— Dievs labi dar' ko darīdams, — paters pacilātā balsī atsaucās, izdzirdējis pieminam virtuvi, — arī tur kārtīgs cilvēks var tikt uz priekšu. Inteliģentus cilvēkus taisni vajadzētu sūtīt virtuves darbos, lai ēdienos rastos dažādība, jo galvenais nav vis vārīšana pati, bet tā mīlestība, ar kādu ēdienus pagatavo un visādi sakombinē. Ņemsim, piemēram, mērces. Ja kāds inteliģents cilvēks taisa sīpolu mērci, tad viņš ņem visādus dārzeņus un sasautē tos sviestā, pēc tam pieliek piparus, virces, drusku muskata, ingvera, kamēr parastais vienkāršais pavārs novāra sīpolus un pielej klāt melni piedegušus liellopu taukus. Jūs es tiešām labprāt redzētu drīzumā kādā virsnieku virtuvē. Ja cilvēkam trūkst inteliģences, tad šādā tādā vienkāršā amatā tas viņam nekaitē un viņš tiek dzīvei cauri, bet virtuvē to tūlīt mana. Vakar vakarā Budejovicē mums pasniedza virsnieku klubā nieres a la madeira. Kas tās bija gatavojis, tam tiešām dievs atlaidis visus grēkus, tas bija īsts inteliģents, un viņiem patiešām esot virtuvē kāds skolotājs no Skučas. Šādas pašas nieres a la madeira es tiku ēdis 64. zemessargu pulka virsnieku klubā. Tām bija piemestas ķimenes, nu, tā, kā parastos traktieros pieber piparus. Un kas tās bija gatavojis? Ko tas pavārs bija pirms karadienesta darījis? Barojis lopus kādā zemnieku ciemā.
Feldkurats apklusa uz mirkli un tad novirzīja sarunu uz virtuves problēmām vecajā un jaunajā derībā un paskaidroja, ka arī tajos laikos lielu uzmanību veltījuši garšīgiem ēdieniem pēc dievkalpojuma un citiem baznīcas godiem. Pēc tam viņš uzaicināja visus kaut ko uzdziedāt, un Sveiks kā vienmēr nevietā uzvilka:
Iet Marina staigāt pa miestiņu, Klāt cientevs ar vīna muciņu.
Tomēr feldkurats neapvainojās.
— Nemaz jau nevajadzētu muciņas vīna, būtu tik bijis kaut drusciņ ruma, — viņš sacīja, visai draudzīgi smaidīdams, —■ un no Marinām arī labāk atsacīties, tās tikai noved pie grēkošanas.
Kapralis uzmanīgi pataustījās pa šineli un izvilka no turienes plakanu pudeli ar rumu.
— Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, — viņš klusu teica, un varēja redzēt, kāds upuris tas viņam bija, — ja vien jūs neņemat ļaunā …
— Kas tur ko ļaunā ņemt, puis, — jautrā balsī atsaucās iepriecinātais paters. — Nu, tad es uzdzeršu uz mūsu ceļa laimīgām beigām!
— Jēzus Marija, — kapralis nopūtās, redzēdams, ka pēc pamatīga malka pudele noplaka līdz pusei.
— Re, kāds jūs esat! — feldkurats padraudēja viņam ar pirkstu un zīmīgi pameta ar acīm brīvprātīgajam. — Jūs sākat dieva vārdu nelietīgi velti valkāt. Par to jās dievs tas kungs bez soda neatstās.
Paters vēlreiz pielika plakano pudeli pie mutes un tad pasniedza to Sveikam, pavēlēdams:
— Pabeidz!
— Pavēle paliek pavēle, — Sveiks labsirdīgi sacīja, pasniegdams tukšo pudeli kapralim, un tas atbildēja ar tik dīvaini zvērojošu skatienu, kāds piemīt tikai vājprātīgam.
— Līdz Vīnei es vēl drusku nošņākšos, — feldkurats noteica, — bet, tiklīdz iebrauksim Vīnē, pamodiniet mani.
— Bet jūs, — viņš griezās pie Sveika, — jūs aizejiet uz mūsu virsnieku virtuvi, paņemiet paplāti un atnesiet man pusdienas! Sakiet, ka tās ir virsfeldkuratam Lacinas kungam. Raugieties, lai jūs dabūtu dubultu porciju! Ja būs knedliki, tad neņemiet galiņu, tā var viegli iepirkties. Tad atnesiet no virtuves pudeli vīna un paņemiet līdzi katliņu, lai jums tur ielej rumu!
Paters L.acina pagrābstījās pa kabatām.
— Klausieties, — viņš teica kapralim, — man nav sīkas naudas, aizdodiet man vienu guldeni! Tā, te jums būs. Kā jūs sauc?
— Sveiks.
— Te jums, Šveik, būs guldenis ceļam. Kapraļa kungs, aizdodiet man vēl vienu guldeni! Redziet, Šveik, šo otru guldeni
jūs dabūsiet, ja būsiet visu izpildījis, kā nākas. Tad vēl paņemiet man papirosus un cigārus. Ja izsniedz šokolādi, tad paķeriet dubultu porciju, ja dod konservus, tad raugiet dabūt žāvētu mēli vai zosu aknas. Ja dod Ementales sieru, tad uzmanieties, ka jums nenogriež malas gabalu, bet, ja ir ungāru desas, tad es negribu nekādus galus, bet tā glīti no paša vidus, lai būtu sulīgāk.
Feldkurats izstiepās uz sola un pēc brīža iemiga.
— Man šķiet, — brīvprātīgais sacīja kapralim, kamēr paters krāca, — jūs varat būt pilnīgi apmierināts ar mūsu atradeni. Puika kā nagla.
— Viņš ir, kā mēdz teikt, atšķirts no krūts, — Šveiks piezīmēja, — viņš jau dzer no pudelītes.
Kapralis brīdi cīnījās pats ar sevi, tad pēkšņi pazaudēja visu apakšnieka goddevību un skarbi noteica:
— Uz cita rēķina viegli būt labam.
— Ar to sīknaudu, kuras viņam nav, — Sveiks turpināja, — viņš man atgādina kādu Mličko, mūrnieku no Deivicas. Tam arī nekad nebija sīknaudas, kamēr viņš iekrita līdz kaklam parādos un viņu apcietināja par krāpšanu. Lielas sumas viņš vienmēr nodzēra, bet sīknaudas viņam nebija.
— 75. pulkā, — kāds no sargkareivjiem ierunājās, — kapteinis pirms kara nodzēra visu pulka kasi, un viņam bija jāaiziet no pulka, bet tagad viņš ir atkal kapteinis, un kāds feld- febelis, kas kronim bija nozadzis atlokiem domāto vadmalu — pāri par divdesmit baķu, tagad ir štaba feldfebelis, bet kādu kājnieku nesen nošāva Serbijā par to, ka viņš bija apēdis vienā reizē visus konservus, ar ko viņam bija jāiztiek trīs dienas.
— Tas nepieder pie lietas, — kapralis pārtrauca, — bet tiesa kas tiesa: izspiest no nabaga kapraļa divus guldeņus dzeramnaudai .. .
— Saņemiet savu guldeni, ■— Šveiks noteica, •— es negribu uz jūsu rēķina iedzīvoties. Un, ja viņš man iedos to otro guldeni, tad es jums to arī atdošu, lai jūs negaustos. Jums taču vajadzētu priecāties, kad jūsu priekšniecība aizņemas no jums naudu iesviķošanai. Jūs esat liels egoists. Te ir runa par nožēlojamiem diviem guldeņiem, bet es labprāt gribētu jūs redzēt, kad jums būtu jāupurē sava dzīvība sava priekšnieka labā, kad viņš gulētu ievainots kaut kur pie ienaidnieka ierakumiem un jums vajadzētu viņu izglābt un aiznest drošībā uz
savām rokām, bet jums drāztu virsū gan šrapneļus, gan visu pārējo.
— Jums jau gan būtu bikses pilnas, plātausis tāds, — kapralis aizstāvējās.
— Neviena kauja nepaiet bez tādiem gadījumiem, — atsaucās atkal kāds no sargkareivjiem. — Nesen mums kāds ievainots biedrs stāstīja Budejovicē, ka tad, kad viņi gājuši uz priekšu, ar viņu tas atgadījies trīs reizes. Pirmo reizi, kad viņi atstājuši ierakumus un aizlīduši līdz dzeloņstiepļu aizžogojumiem, otru reizi, kad sākuši tos griezt pušu, un trešo reizi viņš pielaidis bikses, kad krievi metušies ar durkļiem viņiem virsū un klieguši «urā». Tad mūsējie likušies skriešus uz saviem ierakumiem, un no visa vada nav bijis neviena, kam biksēs būtu skaidrība. Bet kāds kritušais, kas bijis palicis guļot virs ierakumiem ar kājām lejup un kam šrapnelis bijis norāvis pus- galvu, nu taisni kā ar nazi nogriezis, — tas pēdējā brīdī vēl paspējis tā aptaisīties, ka no viņa biksēm viss tecējis pāri zābakiem kopā ar asinīm ierakumos. Un taisni tur apakšā gulējusi vina galvas otrā puse ar visām smadzenēm. Jā, cilvēks gan nevar paredzēt, kas ar viņu notiks.
— Dažreiz atkal cilvēkam kaujā kļūst nelabi, kad viņš ierauga ko pretīgu, — Sveiks sacīja. — Prāgā, Pohorželecas ielā, «Panoramā» mums reiz stāstīja kāds slims kareivis no Pržemišļas, kurš vēl nebija gluži atlabis, kā viņam gadījies durkļu cīņā pie kāda cietokšņa. Viņam priekšā pēkšņi parādījies kāds krievs laba kalna lielumā un brucis viņam virsū ar durkli, un tam krievam bijusi liela pile deguna galā. Kā viņš paskatījies uz šo pili, uz šito lāsteku, tā viņam kļuvis tik nelabi, ka bijis jāskrien uz pārsienamo punktu, kur konstatēts, ka viņš saslimis ar koleru. Tad viņu aizsūtījuši uz koleras baraku Peštā, un tur viņš saķēris koleru no tiesas.
— Vai tas bija vienkāršs ierindnieks vai kapralis? — brīvprātīgais ievaicājās.
— Tas bija kapralis, — Sveiks mierīgi atbildēja.
— Nu, tas varētu notikt arī ar katru brīvprātīgo, — kapralis savā muļķībā atsaucās, pie tam uzvaroši paskatīdamies uz brīvprātīgo, it kā teikdams: «Re, kā es tev sadevu, ko nu tu sacīsi?»
Bet brīvprātīgais klusēja un atgulās uz sola.
Vilciens tuvojās Vīnei. Tie, kas negulēja, vēroja pa logiem stiepļu žogus un nocietinājumus ap Vīni, kas visam vilcienam iedvesa nospiestības sajūtu. Pat Kašperkalnu aitu ganu nerimstošo rēkšanu: «Wann ich kumm, wann ich kumm, wann ich wieda, wieda kumm,» — apklusināja nepatīkamais iespaids no dzeloņstieplēm, kas apjoza visu Vīni.
— Viss kārtībā, — Šveiks sacīja, vērodams ierakumus,
— viss pilnīgā kārtībā, tikai vīnieši, dodamies zaļumos, var uz šim stieplēm saplēst bikses. Te cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam.
— Vīne vispār ir visai svarīga pilsēta, — viņš turpināja,
— cik daudz plēsīgu zvēru gan nav vienā pašā Šenbrunas zvēru dārzā! Kad es pirms vairākiem gadiem biju Vīnē, tad man vislabāk patika apskatīt pērtiķus, bet, kad kāda augsta persona izbrauca no Šenbrunas pils, tad sardze nevienu nelaida cauri. Es biju kopā ar kādu drēbnieku no desmitā iecirkņa, un viņu arestēja, jo viņš par katru cenu gribēja tos pērtiķus redzēt.
— Vai jūs pilī arī esat bijis? — kapralis jautāja.
— Tur ir gan skaisti, — Šveiks atbildēja, — pats es neesmu bijis, bet man stāstīja kāds, kas tur bijis. Vislepnākais — tā ir pils sardze. Tiem jābūt divi metri gariem, un pēc izdienas viņi dabū trafiku Un princešu tur ir, ka biezs.
Viņi izbrauca cauri kādai stacijai, un aiz viņiem noskanēja Austrijas himna, ko spēlēja kāda laikam aiz pārpratuma atsūtīta kapela., jo tikai pēc laba laika viņi iebrauca citā stacijā, kur vilciens pieturēja, kur izsniedza uzturu un bija sagatavota svinīga sagaidīšana.
Tomēr tās vairs nebija kara pirmās dienas, kad kareivji, braukdami uz fronti, pārēdās katrā stacijā, kur viņus sagaidīja idiotiskās baltās drēbēs tērptas jaunavas ar vēl idiotiskākām sejām, ar neiedomājami muļķīgiem puķu pušķiem un vēl muļķīgāku kādas kundzītes uzrunu, kuras vīrs tagad tēloja pārliecināta patriota un republikaņa lomu.
Svinīgā delegācijā sastāvēja no trim Austrijas Sarkanā Krusta locekļiem, divām kaut kādas Vīnes sieviešu kara savienības loceklēm un oficiāliem pārstāvjiem no Vīnes maģis- trata un komandantūras.
Viņu sejās izpaudās nogurums. Militārie vilcieni traucās cauri dienu un nakti, sanitarvilcieni ar ievainotajiem brauca
1 Trafika — bodīte, kur pārdod zīmogmarkas, papirosus un tabaku, uz ko Austroungārijā bija valsts monopols. Koncesiju uz trafiku mēdza piešķirt invalidiem, izdienējušiem kareivjiem utt.
cauri katru stundu, stacijās gandrīz nepārtraukti bīdīja vagonus ar gūstekņiem no vienām sliedēm uz otrām, un visur tur vajadzēja būt klāt šo dažādo korporāciju un savienību locekļiem. Tā tas gāja dienu pēc dienas, un sākotnējo sajūsmu aizstāja žāvas. Gan šie sagaidītāji nomainīja cits citu dežūrās, bet katrs, kam bija pienākums parādīties kādā Vīnes stacijā, izskatījās tikpat noguris kā tie, kas šodien saņēma Budejovices pulku.
No lopu vagoniem raudzījās ārā kareivji ar tādu bezcerības izteiksmi sejā, it kā viņiem tūlīt būtu jāiet pie karātavām.
Viņiem tuvojās dāmas un izdalīja cepumus ar cukura burtu uzrakstiem: «Sieg und Rache», «Gott, strafe England», «Der Osterreicher hat ein Vaterland. Er liebt's und hat auch Ursache fūrs Vaterland zu kampfen».[81]
Varēja redzēt, kā kalnieši no Kašperkalniem piebāž pilnas mutes ar cepumiem, bet bezcerīgā izteiksme viņu sejās nenozuda.
Tad katrai rotai bija jāiet pēc pusdienām uz karalauka virtuvēm, kas bija novietotas aiz stacijas.
Tur atradās arī virsnieku virtuve, uz kurieni devās Sveiks izpildīt feldkurata uzdevumu, kamēr brīvprātīgais palika gaidīt, lai viņu pabaro, jo divi sargkareivji aizgāja pēc pusdienām visam arestantu vagona personālām.
Sveiks izpildīja uzdoto ļoti labi un, nākdams pāri sliedēm, ieraudzīja virsleitnantu I.ukašu, kas pastaigājās pa sliežu ceļu, gaidīdams, ka viņam arī kas atliks no virsnieku virtuves.
Viņa stāvoklis bija visai neapskaužams, jo pagaidām viņam kopā ar virsleitnantu Kiršneru bija viens kalpotājs. Sis radījums rūpējās tikai par savu kungu un pilnīgi sabotēja virsleitnantu Lukašu.
— Kam jūs to nesat, Šveik? — nelaimīgais virsleilnants ievaicājās, kad Sveiks nolika zemē veseiu grēdu dažādu mantu, ko bija izspiedis virsnieku virtuvē un nesa, ietinis savā šinelī.
Sveiks uz mirkli sastomījās, bet tūliņ atkal apķērās. Viņa sejā bija lasāms prieks un sirdsmiers, kad viņš atbildēja:
— Tas ir jums, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Es tikai nezinu, kur ir jūsu kupeja un vai vilciena komandanta
kungam nebūs kas pretī, ka es eju jums lidzi. Man liekas, ka viņš ir liels cūka.
Virsleitnants Lukašs jautājoši pavērās Sveikā, bet tas tikpat labsirdīgi un uzticības pilns turpināja:
— Viņš tiešām ir cūka, obrlajtnanta kungs. Kad viņš ienāca pārbaudīt vagonu, es viņam tūlīt sacīju, ka pulkstenis ir jau vienpadsmit, ka es savu sodu esmu izcietis un ka mani vajag vai nu pārvest uz lopu vagonu, vai pie jums, bet viņš man rupji noteica, ka man esot jāpaliek turpat, kur es esot, lai es jums, obrlajtnanta kungs, vismaz ceļā neiztaisot kādu nesmukumu.
Sveiks pieņēma īstu mocekļa izskatu.
— It kā es jums, obrlajtnanta kungs, vispār būtu kādu nesmukumu iztaisījis.
Virsleitnants Lukašs tikai nopūtās.
— Nesmukumu, — Sveiks turpināja, — es jums tiešām nekādu neesmu iztaisījis, bet, ja kas ir noticis, tad tā ir nejaušība, paša dieva pirksts, kā teica vecais Vaničeks no Pelchrži- movas, kad bija atsēdējis savu trīsdesmit sesto reizi. Es nekad neesmu tīšu prātu ko sliktu darījis, obrlajtnanta kungs, vienmēr esmu gribējis izdarīt ko kārtīgu un labu, un es nekā nevaru lidzēt, ja mums abiem no tā nav atlēcis nekāds labums, vienīgi viens posts un bēdas.
— Neraudiet taču, Sveik! — virsleitnants Lūkass laipni sacīja, kad viņi tuvojās staba vagonam. — Es visu nokārtošu, lai jūs atkal paliktu pie manis.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neraudu. Man tikai pēkšņi tā apsāpējās sirds par to, ka mēs abi esam tie nelaimīgākie cilvēki šajā karā un vispār zemes virsū un pasi tur nekā nevaram darīt. Tas ir briesmīgs liktenis, kad tā padomā vien, cik es no laika gala. esmu bijis rūpīgs…
— Nu, apmierinieties, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan sacītu, ja tas nebūtu pret disciplīnu, ka es vispār nevaru apmierinā- ties, bet tagad man jāsaka, ka, paklausot jūsu pavēlei, esmu jau pilnīgi mierīgs.
— Tad rāpieties vien vagonā, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau rāpjos.
Kara nometnē Mostā valdīja nakts klusums. Kareivji drebēja savās barakās no aukstuma, bet virsnieku barakās vēra logus vaļā, jo tur bija pārkurināts.
Šad tad bija dzirdami soļi, jo pie atsevišķiem objektiem nostādītā sardze staigāja uz priekšu un atpakaļ, lai aizdzītu miegu.
Lejā, Mostā pie Litavas, spīguļoja ķ. un ķ. gaļas konservu fabrikas ugunis, kur darbs ritēja dienu un nakti, pārstrādājot dažādus atkritumus. Tā kā vējš pūta no tās puses, tad kara nometne oda pēc pūstošām dzīslām, nagiem un kauliem, no kā gatavoja viras konservus.
No pamestā paviljona, kur miera laikos fotogrāfi uzņēma kareivjus, kas te pavadīja savu jaunību šaujamlaukumā, varēja saredzēt Litavas ielejā sarkano elektrisko spuldzi pie prieka mājas «Kukuruzas vārpa». Šajā mājā, ko 1913. gadā, lielo Šopronas manevru laikā, pagodināja ar savu apmeklējumu erchercogs Stefans, katru dienu salasījās virsnieku sabiedrība.
Tas bija visvairāk izdaudzinātais lokāls, ko vienkārši kareivji un brīvprātīgie nedrīkstēja apmeklēt. Tie gāja uz «Rožu mājiņu», kuras zaļo spuldzi arī varēja redzēt no pamestā fotoateljē.
Te bija spēkā tas pats kārtu iedalījums kā vēlāk frontē, kad ķeizarvalsts nevarēja savam karaspēkam ne ar ko citu palīdzēt kā ar ceļojošām prieka mājām pie brigādes staba, tā saucamajiem «pufiem».
Tajos laikos bija ķ. un ķ. virsnieku pufs, ķ. un ķ. apakšvirsnieku un ķ. un ķ. kareivju pufs.
Mosta pie Litavas staroja ugunīs, un otrā pusē tiltam mirdzēja Kiralihida. Cisleitanija un Transleitanija. Austrija un Ungārijā. Abās pilsētās, tiklab Ungārijas, kā Austrijas, spēlēja čigānu kapelas, gaiši laistījās kafejnīcu un restorānu logi, iekšā dzēra un dziedāja. Vietējie pilsoņi un ierēdņi apmeklēja šīs kafejnīcas un restorānus kopā ar savām sievām un pieaugušajām meitām, un Mosta pie Litavas un Kiralihida nebija nekas cits kā viens liels prieka nams.
Kādā no nometnes virsnieku barakām Šveiks gaidīja pārnākam virsleitnantu Lukašu, kas bija vakarā aizgājis uz teātri un vēl nebija atgriezies. Šveiks sēdēja atsegtajā virsleitnanta gultā, bet viņam pretim uz galda sēdēja majora Vencla kalpotājs.
Majors bija atkal atgriezies pulkā, kopš Serbijā pie Drinas bija konstatēta viņa galīgā nespējība. Stāstīja, it kā viņš licis izjaukt un iznīcināt pontonu tiltu, kad puse viņa bataljona vēl atradusies otrā krastā. Tagad viņš bija iecelts par Kiralihidas komandantu, un viņam bija arī darīšanas ar nometnes inten- danturu. Virsnieki runāja savā starpā, ka tagad majors Vencls tikšot atkal uz zaļa zara. Lukaša un Vencla istabas atradās vienā gaitenī.
Majora Vencla kalpotājs Mikulašeks, maza auguma baku- rētains cilvēciņš, svaidījās kājām un šķendējās:
— Es tikai brīnos, ka tas vecais spoks vēl nenāk. Nudien, es gribētu zināt, kur cilvēks viņa gados var visu nakti no- blandīties. Būtu vismaz atstājis man istabas atslēgu, tad es varētu likties garšļaukus un tempt. Vīna man tur, cik nevajag.
— Viņš to zogot, — pārtrauca Šveiks, kas omulīgi smēķēja sava virsleitnanta cigaretes, jo pēdējais savā istabā bija tam aizliedzis kvēpināt pīpi — Tev taču droši vien zināms, no kurienes jūs to visu dabūjat?
— Es eju turp, kurp viņš man pavēl, — Mikulašcks atbildēja sīka balstiņā, — viņš man iedod rakstu, lai es saņemu slimniekiem vīnu, un es nesu to uz māju.
— Un, ja viņš tev pavēlētu, lai tu aplaupi pulka kasi, vai to tu arī izdarītu? Te pie manis tu lamājies, bet viņa priekšā drebi kā jēra ļipa.
Mikulašeks pablisināja mazās ačeles.
— Lika nu pagaidīt.
— Kas tev ko gaidīt, pienapuika tāds! — Sveiks viņam uzbrēca, bet tūlīt apklusa, jo durvis atvērās un ienāca virsleitnants Lukašs. Viņš, kā tūliņ varēja redzēt, bija ļoti labā omā, jo cepuri bija uzlicis otrādi.
Mikulašeks tā pārbijās, ka aizmirsa nolēkt no galda. Viņš militāri sveicināja tāpat sēžot, nemaz neiedomādamies, ka viņam nav cepures galvā.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka te viss ir kārtībā, — Sveiks raportēja, militāri saslējies pēc visiem priekšrakstiem, kaut gan cigarete viņam joprojām bija mutē.
Virsleitnants Lukašs to tomēr neievēroja un devās taisni pie Mikulašeka, kas, acis izbolījis, sekoja katrai virsleitnanta kustībai, bet pats vēl vienmēr sēdēja uz galda un turēja roku pie iedomātās cepures.
— Virsleitnants Lukašs, — virsleitnants sacīja, pienākdams diezgan nedrošiem soļiem pie Mikulašeka, — un kā jūs sauc?
Mikulašeks klusēja. Lukašs paņēma krēslu, apsēdās pie galda Mikulašekam priekšā, apskatīja viņu un tad sacīja Sveikam:
— Sveik, izņemiet no manas somas dienesta revolveri!
Visu laiku, kamēr Sveiks meklēja pa somu, Mikulašeks
klusēja un, aiz bailēm kā pamiris, raudzījās virsleitnantā. Ja viņš arī apjēdza, ka sēž uz galda, tad tas viņa šausmas tikai pavairoja, jo viņa kājas skārās pie sēdošā virsleitnanta ceļiem.
— Ei, kā jūs sauc, cilvēka gabals? — virsleitnants viņam uzsauca.
Mikulašeks joprojām klusēja. Kā viņš vēlāk paskaidroja, viņu, virsleitnantam negaidīti ierodoties, ķēris kaut kas triekai līdzīgs. Viņš gribējis nolēkt no galda, bet nav varējis, gribējis atbildēt, bet nav varējis, gribējis pārtraukt salutēšanu, bet nekas nav iznācis.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks raportēja, — ka revolveris nav pielādēts.
— Tad pielādējiet to, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nav patronu, un to tur būs arī pagrūti nošaut nost no galda. Es atļaušos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka tas ir Mikulašeks, majora Vencla kunga kalpotājs. Viņš pastāvīgi pazaudē valodu, tiklīdz ierauga kādu no virsnieku kungiem. Viņš vispār kaunas runāt. Viņš, kā jau es teicu, vispār ir tāds drusku apdauzīts, mazliet ķerts. Majors Vencla kungs atstāj viņu vienmēr gaitenī, kad pats aiziet uz pilsētu, un tad viņš tā mētājas pa barakām pie citiem kalpotājiem. Un ja nu vēl būtu bijis iemesls tā pārbaidīties, bet nekas tāds taču nav noticis.
Sveiks nospļāvās, un no viņa balss varēja skaidri nojaust, cik dziļi viņš nicina majora Vencla kalpotāja gļēvulību un kareivim nepiedienīgo izturēšanos.
— Atļaujiet, — Šveiks turpināja, — ka es viņu paostu!
Viņš novilka zemē Mikulašeku, kas joprojām idiotiski
blenza uz virsleitnantu, nostādīja to uz kājām un paostīja viņa bikses.
— Vēl ne, — viņš ziņoja, — bet drīz būs. Vai lai izvācu viņu ārā?
— Izvāciet viņu, Šveik!
Šveiks izveda trīcošo Mikulašeku gaitenī, aizvēra durvis un sacīja viņam:
— Tātad es tev esmu izglābis dzīvību, jēra dvēsele. Par to tu man pa kluso pusi atnesīsi pudeli vīna, kad majors Vencla kungs atgriezīsies. Bez jokiem. Es tev patiešām izglābu dzīvību. Kad mans obrlajtnants piedzeras, tad vairs nav labi. Tad tikai es protu tikt ar viņu galā, neviens cits.
— Es esmu . . .
— Zaķapastala tu esi, — Šveiks nicinoši izmeta, — sēdi nu uz sliekšņa un gaidi, kamēr tavs majors Vencls pārnāk!
— Beidzot jūs ienācāt gan, — virsleitnants Lukašs sagaidi i a Sveiku. — Es gribu ar jums parunāt. Nestāviet nu atkal tik muļķīgi izstiepies! Sēdiet, Šveik, lai paliek visi priekšraksti! Turiet muti un klausieties labi uzmanīgi! Vai jūs zināt, kur Kiralihidā atrodas Šoproni iela? Metiet pie malas savu: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es nezinu.» Ja nezināt, tad sakiet: «Nezinu,» — un pietiek. Uzrakstiet uz papīra: «Šoproni iela Nr. 16.» Tanī mājā ir dzelzslietu tirgotava. Vai jūs zināt, kas ir dzelzslietu tirgotava? Dieva dēļ, nesakiet: «Padevīgi ziņoju.» Sakiet: «Zinu,» — vai: «Nezinu.» Tātad jūs zināt, kas
ir dzelzslietu tirgotava? Zināt, labi. Šī tirgotava pieder kādam ungaram Kakonijam. Jūs zināt, kas ir ungārs? Sasodīts, zināt vai nezināt? Zināt, labi. Virs tirgotavas ir otrais stāvs, un tur viņš dzīvo. Vai jums tas ir zināms? Nav zināms? Nu, velns lai sasper, es taču jums saku, ka viņš tur dzīvo. Vai jums ar to pietiek? Pietiek, labi. Ja jums ar to nepietiktu, tad es liktu jūs iesēdināt. Vai jūs pierakstījāt, ka to subjektu sauc par Kakoniju? Labi, tad rīt agri, ap pulksten desmitiem, jūs iesiet uz pilsētu, uzmeklēsiet šo namu, uzkāpsiet otrajā stāvā un no- dosiet Kakonija kundzei šo vēstuli.
Virsleitnants Lukašs atpogāja krūšu kabatu un žāvādamies pasniedza Sveikam vēstuli baltā aploksnē bez adreses.
— Tas ir ļoti svarīgs uzdevums, Šveik, — viņš turpināja. — Uzmanība nekad nav par ļaunu, un tāpēc, kā redzat, vēstule ir bez adreses. Es uz jums pilnīgi paļaujos, ka jūs nodosiet vēstuli īstajās rokās. Atzīmējiet vēl, ka to dāmu sauc Etele,
tātad pierakstiet: «Etele Kakonija kundze.» Es jums vēlreiz atkārtoju, ka vēstule jānodod katrā ziņā un slepeni un tad jāgaida atbilde. Ka jūs gaidīsiet atbildi, tas ir vēstulē rakstīts. Vai jums vēl kas vajadzīgs?
— Ko tad lai dara, obrlajtnanta kungs, ja man atbildes nedod?
— Tad atgādiniet, ka atbilde jums vajadzīga, lai tur lūst vai plīst, — virsleitnants atbildēja, no .jauna nožāvādamies visā rīklē. — Tagad gan es iešu gulēt, šodien tiešām esmu noguris. Ko tikai es neesmu dzēris… Es domāju, ka ikviens būtu noguris pēc tāda vakara un tādas nakts.
Virsleitnantam Lūkasam sākumā nebija nodoma tik ilgi palikt ārpus mājas. Viņš pievakarē bija aizgājis uz pilsētu un iegriezies Kiralibidā ungāru teātrī, kur rādīja kādu ungāru opereti ar resnām ebrejietēm galvenajās lomās. Viņas valdzināja skatītājus visvairāk ar to, ka dejojot augstu svaidīja kājas un nenēsāja ne triko, ne biksīšu un virsnieku kungiem par lielāku kairinājumu bija kā tatarietes noskuvušas ķermeņa apakšdaļā visus matiņus. Tiesa, galerijai no tā bija maz prieka, bet toties jo lielāks artilērijas virsniekiem, kas sēdēja parketā un, lai nepalaistu garām neviena sīkuma no šā jaukā skata, ņēma līdzi teātrī savus artilērijas tālskatus.
Virsleitnantu Lukašu tomēr neieinteresēja šī interesantā cūcība, jo noīrētais teātra binoklis nebija achromatisks un gurnu vietā viņš saredzēja pavīdam tikai violetus plankumus.
Pirmā cēliena starpbrīdī viņa uzmanību saistīja kāda dāma, kas vedināja uz garderobi savu pavadoni, kungu vidējos gados, un paskaidroja tam, ka viņa tūlīt došoties mājup un tādas cūcības neskatīšoties. Viņa runāja vāciski un diezgan skaļi, bet viņas pavadonis atbildēja ungariski:
— I.,abi, sirsniņ, iesim, es esmu ar mieru. Tas tiešām ir nepieklājīgi.
— Es ist ekelhaft,[82] — dāma sašutusi atbildēja, kamēr kungs viņai aplika vakara mēteli. Viņas acis liesmoja no dusmām par šādām bezkaunībām — lielas, melnas acis, kas tik labi piederējās viņas staltajam augumam. Viņa paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un vēlreiz sašutumā atkārtoja:
— Ekelhaft, wirklich ekelhaft![83]
Garderobiste informēja Lukašu, ka tas esot Kakoniju laulātais pāris. Vīram piederot dzelzslietu tirgotava Šoproni ielā 16. — Viņš dzīvo ar Eteles kundzi otrajā stāvā, — garderobiste stāstīja ar vecas savedējas valodīgumu, — viņa ir vāciete no Šopronas pilsētas, un viņš ir ungārs. Mums jau te visi sajaukušies.
Virsleitnants Lukašs paņēma tūliņ garderobē mēteli un devās uz pilsētu, kur lielā restorānā «Pie erchercoga Albrechta» satika vairākus 91. pulka virsniekus.
Viņš nerunāja daudz, toties vairāk dzēra un pārdomāja, ko varētu uzrakstīt stingrajai, morāliskajai, daiļajai dāmai, kas viņu noteikti vairāk pievilka nekā visas tās pērtiķienes, kā virsnieki mēdza dēvēt operetes mākslinieces.
Viņš devās ļoti labā omā uz mazo kafejnīcu «Pie sv. Stefana krusta», kur paņēma atsevišķu kabinetu, izdzinis no turienes kādu rumanieti, kas piedāvājās izģērbties kaila un nodoties pilnīgi viņa rīcībā, pasūtīja tinti, spalvu, vēstuļpapīru un pudeli konjaka un pēc pārdomām un apsvērumiem sacerēja šādu vēstuli, kas viņam likās visskaistākā no visām, ko viņš jebkad uzrakstījis:
«Godātā kundze!
Vakar es biju vietējā teaira izrādē, kura jūs tā sadusmoja. Es visa pirmā cēliena laikā vēroju Jūs un Jūsu vira kungu. Cik varu spriest…»
«Viņu nav ko žēlot,» virsleitnants Lukašs nodomāja. «Kādas tiesības šādam subjektam uz tādu skaistu sievu? Viņš pats taču izskatās pēc noskūta paviana.» Viņš rakstīja tālāk:
«… Jūsu vīra kungs ar vislielāko aizrautību noraudzījās tanīs nepieklājībās, ko rādīja uz skatuves un kas Jūsos, godātā kundze, modināja tikai pretīgumu, jo tā nebija māksta, bet zemiska spekulēšana uz cilvēku intīmākajām jūtām.»
«Kas tai sievietei par krūtīm!» virsleitnants Lukašs iedomājās. «Drošāk uz priekšu!»
«Piedodiet, godātā kundze, ka es, Jums svešs cilvēks, Iedrošinos tik atklāti ar Jums runāt! Esmu redzējis savā mūžā daudz sieviešu, bet neviena nav mani ietekmējusi tā kā Jūs, jo Jūsu spriedumi un dzīves uzskati pilnīgi sakrīt ar manējiem. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vīra kungs ir liels patmīlis, kas velk Jūs sev līdz…»
«Tas neder,» virsleitnants Lukašs noteica, pārsvītroja «velk Jūs sev līdz» un tā vietā uzrakstīja:
«. .. kas savu interešu dēj ved Jūs, godātā kundze, uz tādām teatra izrādēm, kas atbilst vienīgi viņa gaumei. Es mīlu atklātību. Es negribu nekādi iejaukties Jūsu privātā jā dzīvē, bet vēlētos tikai parunāt ar Jums vienatnē par tīro mākslu …»
«Te viesnīcās nekas neiznāks, būs jābrauc ar viņu uz Vīni,» virsleitnantam ienāca prātā. «Vajadzēs dabūt komandējumu.»
«Tāpēc es iedrošinos, godātā kundze, lūgt Jūs noteikt vietu un laiku, lai mēs godīgā kārtā varētu tuvāk iepazīties, ko Jūs taču neatteiksiet cilvēkam, kuru tuvākajā laikā gaida smagās karci gaitas un kurš Jūsu laipnās piekrišanas gadījumā arī kaujas versmē uzglabās visskaistākās atmiņas par kādu dvēseli, kas viņu tāpat sapratusi, kā viņš to sapratis. Jūsu lēmums būs man ceļa rādītājs, Jūsu atbilde —- izšķīrējs mirklis manā dzīvē.»
Viņš parakstījās, izdzēra konjaku, pasūtīja vēl vienu pudeli un, tukšodams vienu glāzi pēc otras, pie katra teikuma patiešām apraudājās, kad lasīja sava sacerējuma pēdējās rindas.
Pulkstenis bija jau deviņi, kad Šveiks uzmodināja virsleitnantu Lukašu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs esat nogulējis apmācību sākumu un man jādodas ar jūsu vēstuli uz Kiralihidu. Es jūs jau modināju pulksten septiņos, tad pusastoņos, beidzot astoņos, kad mūsējie gāja garām uz apmācībām, bet jūs tikai pagriezāties uz otriem sāniem. Obrlajtnanta kungs … Ei, obrlajtnanta kungs!
Virsleitnants Lukašs gribēja tūliņ, kaut ko nomurminādams, uzgriezt Sveikam muguru, bet tas viņam neizdevās, jo Sveiks sāka viņu nežēlīgi purināt un saukt: — Obriajtnanta kungs, es tad eju ar to vēstuli uz Kiralihidu.
Virsleitnants nožāvājās.
— Ar vēstuli? Jā, ar to manu vēstuli tā ir diskrēta padarīšana, saprotiet, tas ir noslēpums mūsu starpā. Varat iet. ..
Virsleitnants atkal ietinās segā, kuru Sveiks viņam bija novilcis, un gulēja tālāk, kamēr Sveiks devās svētceļojumā uz Kiralihidu.
Atrast Soproni ielu Nr. 16 nebūtu nemaz tik grūti, ja viņš nejauši nebūtu saticis veco sapieri Vodičku, kas bija ieskaitīts Stirijas pulkā, kura kazarmas atradās tālāk nometnē. Vodička pirms vairākiem gadiem bija dzīvojis Prāgā, Bojišti ielā, un tāpēc, šādi satiekoties, bija pilnīgi skaidrs, ka abiem jāiegriežas Mostā «Pie melnā jēra», kur bija pazīstama viesmīle
Ruženka, čechiete, kurai bija parādā visi čechu brīvprātīgie, kas vien kādreiz bija ieradušies Mostas kara nometnē.
Sapieris Vodička, vecs blēdis, bija uzņēmies pēdējā laikā viņas kavaliera lomu, stāvēja nomodā pār visiem kaujas bataljoniem, kas atstāja nometni, un īstā laikā atgādināja katram čechu brīvprātīgajam, ka viņš nedrīkst pazust kara virpuli, nenomaksājis savus parādus.
— Uz kurieni tu īsti dodies? — Vodička uzprasīja, kad abi bija iebaudījuši pa malkam laba vīna.
— Tas ir noslēpums, — Šveiks atbildēja, — bet tev kā vecam biedram es to uzticēšu.
Viņš izstāstīja visu līdz beidzamajam sīkumam, un Vodička paziņoja, ka viņš esot vecs sapieris un nevarot Sveiku pamest vienu, tāpēc vēstule esot jānes abiem.
Viņi omulīgi izrunājās par pagājušiem laikiem, un, kad ap pulksten divpadsmitiem atstāja «Melno jēru», viss viņiem likās saprotams un viegls. Turklāt viņiem bija radusies stingra pārliecība, ka viņi ne no kā nebaidās. Vodička visu ceļu līdz Šoproni ielai Nr. 16 nemitējās izrādīt briesmīgu naidu pret ungāriem un nepiekusis stāstīja, kā viņš ar tiem kaujas, kad un kur viņš ar tiem izkāvies un kad un kur viņam kaut kas šo kautiņu izjaucis.
— Vienreiz Pausdorfā, kur mēs, sapieri, mēdzām iegriezties iedzert, es jau turēju vienu tādu ungāru lempi aiz rīkles un gribēju zvelt viņam tumsā ar jostu pa pauri, jo, tiklīdz kautiņš sākās, mēs ar pudeli sasitām griestu spuldzi, bet viņš pēkšņi sāk brēkt: «Tonda, tas taču esmu es, Purkrabeks no 16. zemessargu pulka!» Jā, te gandrīz būtu notikusi pārskatīšanās. Nu, bet toties mēs krietni samizojām šos ungāru vazaņķus pie Neizideras ezera, ko mēs bijām aizgājuši apskatīt priekš kādām nedēļām trim. Tur kādā ciemā, netālu no ezera, bija apmetusies kāda. honvedu pulka ložmetēju rota, un mēs tur nejauši iegriezāmies traktierī, kur viņi lēca savu čardašu kā nepilnā prātā un, mutes ieplētusi līdz ausīm, brēca savu «Uram, uram, biro uram» vai «Lanyok, lanyok, lanyok a fa- luba.» [84]. Mēs nosēdāmies viņiem pretī, bet jostas jau nolikām uz galda un domājām: «Gan mēs jums, salašņas, rādīsim!» Kāds mūsējais, Meistržiks, kam bija tādas dūres kā Baltais kalns, tūliņ pieteicās, ka viņš iešot dejot un nocelšot kādam ungāru utubungam viņa meiču pašā dejas vidū. Meičas viņiem bija sasodīti glītas, resniem ikriem, platām gūžām, pilnīgām krūtīm un lielām acīm, un, kad tie ungāru salašņas viņas spaidīja, tad varēja redzēt, ka meičām krūtis stingras kā gumijas bumbas un ka viņām tāda pieķeršana patīk. Mūsu Meistržiks metas pašā vidū un grib vienam honvedam noņemt to pašu iznesīgāko; šis sāk kaut ko ņurdēt, bet Meistržiks tūlīt met viņam vienreiz tā, ka šis gar zemi. Mēs arī tūdaļ paķērām jostas, aptinām galus ap rokām, lai durkļi nepazustu, likāmies barā, un es vēl uzsaucu: «Vainīgs vai ne, dod tik visiem pa kārtai!» — un tad gāja kā pa taukiem. Šie sāka lēkt pa logiem ārā, bet mēs saķeram aiz kājām un velkam zālē atpakaļ. Visi dabūja sutu, kas nebija mūsējie. Ciema vecākais ar žandarmu arī saņēma savu tiesu, tiklīdz gribēja iejaukties. Pat traktier- nieks neizgāja sveikā, jo viņš sāka vāciski bārties, ka mēs jaucot omulību. Pēc tam vēl mēs notvērām ciemā tos, kas bija gribējuši no mums paslēpties. Tā vienu seržantu mēs atradām labi tālu no ciema ierakušos kādā siena kaudzē. Viņu mums parādīja viņa paša skuķe, jo viņš tur bija dejojis ar kādu citu. Skuķe atkal bija ieķērusies mūsu Meistržikā un vadījusi to pa ceļu uz Kiralihidu, kur mežmalā stāv siena šķūņi. Viņa bija šo ievilkusi vienā šķūnī un tad pieprasījusi no šā piecas kronas, bet viņš tai iedevis reiz pa kaklu. Viņš mūs panāca pie pašas nometnes un sirdījās, ka esot gan turējis ungārietes par dedzīgākām, bet šī aita tikai gulējusi kā malkas pagale un kaut ko murkšķējusi.
— īsi sakot, visi ungāri ir neliešu banda, — vecais sapieris Vodička nobeidza, uz ko Sveiks piezīmēja:
— Viens otrs ungārs gan nav vainīgs, ka viņš ir ungārs.
— Kā — nav vainīgs? — Vodička iekarsa. — Kas par blēņām, katrs par sevi atbildīgs. Būtu tu dabūjis tādu pašu sutu kā es, kad pirmo dienu ierados kursos. Tūlīt pēc pusdienas mūs sadzina klasē kā lopu baru, un viens ērms sāka kaut ko zīmēt un stāstīt, kas ir blindaža, kā tai liek pamatus, kā mērī, un, kas rītā nebūšot to uzzīmējis, ko viņš tagad skaidrojot, to ieslodzīšot un sasiešot. «Velns lai sasper!» es nodomāju. «Vai es tāpēc pieteicos šajos kursos, lai izvairītos no frontes, vai arī tāpēc, lai pa vakariem zīmētu bildītes kā skolas puika?» Mani pārņēma tādas dusmas, ka es vairs nosēdēt nevarēju, pat paskatīties nevarēju uz to ķēmu, kas mums to visu skaidroja.
Es ar prieku būtu visu samalis miltos, tāds niknums mani bija sagrābis. Pat kafiju es negaidīju, bet devos tūlīt no barakas uz Kiralihidu un aiz niknuma ne par ko citu nevarēju domāt kā tikai — kur atrast kādu klusu vietiņu, kurā var labi piedzerties, sataisīt pamatīgu traci, sadot kādam pa purnu un tad mierīgā garā atgriezties mājās. Bet cilvēks domā, dievs dara. Upmalā starp dārziem es tiešām uzgāju piemērotu lokālu, klusu kā baznīcu, taisni kā radītu kārtīgam tracim. Tur gan sēdēja divi apmeklētāji un sarunājās ungariski, kas mani vēl vairāk nokaitināja, un, tā kā es drīz vien biju vairāk iedzēries, nekā pats domāju, tad, šitā žūpodams, nemaz nepamanīju, ka blakus atrodas vēl viens lokāls, un, kamēr es krāju spēkus, te bija ienākuši kādi astoņi huzari, kuri man tūlīt bruka virsū, līdz es tiem diviem viesiem biju iekrāvis pa fizionomiju. Tie pagāna huzari, tie mani tā apstrādāja un notrenkāja pa dārziem, ka es netiku mājās līdz pat rītam, un tad man tūlīt bija jāiet uz slimnīcu, kur es sastāstīju, ka esmu iekritis ķieģeļu ceplī. Veselu nedēļu mani turēja ietītu slapjos palagos, lai man mugura neiekaistu. Es tev novēlētu gan, kundziņ, izbaudīt viņu nagus. Tie jau nav cilvēki, tie ir zvēri.
— Kā mežā sauc, tā atskan, — Šveiks atteica. — Tur nemaz nav ko brīnīties, ka viņi bija noskaitušies, ja viņiem bija jāpamet vīns uz galda un jādzenas tev tumsā pakaļ pa dārziem. Viņi gan varēja piekaut tevi uz vietas turpat lokālā un tad izmest ārā. Viņiem tas būtu bijis izdevīgāk un tev ari, ja ar tevi noslēgtu rēķinus pie galda. Es pazinu kādu krodzinieku Paroubeku Libnos. Reiz pie viņa kāds peļu slazdu taisītājs dzēra kadiķogu degvīnu un sāka lamāties, ka tas esot atšķaidīts, ka tam pieliets ūdens un ka viņš, ja taisītu savus slazdus vēl simt. gadu un par visu ieņemto naudu nopirktu šādu degvīnu un vienā paņēmienā izdzertu, arī tad vēl varētu noiet pa virvi ar Paroubeku uz rokām. Viņš vēl nosauca Paroubeku par suņa gabalu un slīpētu blēdi, bet mans mīļais Paroubeks grāba viņu ciet, sadeva viņam pa galvu ar viņa peļu slazdiem un stieplēm, izsvieda viņu pa durvīm un trenca pa ielu līdz Invalidu laukumam, dauzīdams ar koku, ar kuru novilka lejup logu aizlaidņus. No Invalidu laukuma Paroubeks savā niknumā aiztrieca viņu pa Karlinu uz Žižkovu, tad gar Ebreju cepļiem [85] līdz Malešicai, kur beidzot salauza savu
sitamo un tātad varēja nākt atpakaļ uz Libnicm. Jā, bet uztraukumā viņš bija piemirsis, ka visi citi apmeklētāji palika krodziņā un ka tie nelieši nu tur saimnieko pēc savas patikas. Par to viņš arī dabūja pārliecināties, kad beidzot ieradās krogā. Aizlaidņi bija līdz pusei nolaisti, pie tiem stāvēja divi policisti, abi krietni iemetuši, kamēr iekšā nodibinājuši kārtību. Puse no viņa krājumiem bija izdzerta, uz ielas gulēja, tukša ruma muciņa, bet zem letes Paroubeks atrada divus viesus galīgi pilnā, tos policisti nebija pamanījuši, un tie viņam gribēja samaksāt pa divi kreiceri katrs, jo par lielāku sumu neesot dzēruši. Tā atriebjas pārsteidzība. Karā tas ir tāpat. Sākumā mēs sakaujam ienaidnieku un nu tik skrienam un skrienam viņam pakaļ, līdz beidzot paši nespējam pietiekami ātri laist ļekas vaļā …
— Es tos diedelniekus labi paturēju prātā, — Vodička nerimās, — ja man kāds no šiem huzariem pagadīsies ceļā, tad viņš mani pieminēs. Ar mums, sapieriem, nav joki, kad mēs noskaišamies. Mēs neesam ar pliku roku ņemami. Kad mēs stāvējām frontē pie Pržemišļas, tad mūs komandēja kapteinis Jecbachers, tāds cūka, kādu otru grūti atrast. Viņš mūs tā mācēja spīdzināt, ka kāds Biterlichs no mūsu rotas — vācietis, bet tiešām goda vīrs — viņa dēļ nošāvās. Tad mēs arī apņēmāmies, ka, tiklīdz krievu lodes sāks svilpot, tā mūsu kapteinim Jecbacheram pēdējā stundiņa būs klāt. Un, tikko krievi atklāja uguni, tā mēs tanī burzmā pamielojām viņu ar pieciem šāvieniem. Bet tādam nešķīstenam sīksta dzīvība kā kaķim, un. vajadzēja vēl divas reizes izšaut, lai lieta būtu kārtīgi nodarīta. Viņš tikai ierēcās vien, un tas iznāca tik smieklīgi — es saku, tīrie joki!
Vodička iesmējās.
— Tādas lietas frontē ir dienas kārtībā. Man stāstīja kāds draugs, kas arī tagad ir mūsu pulkā, ka viņu rota, kad viņš bijis kājnieku puikā pie Belgradas, nošāvusi kaujā savu obr- lajtnantu. Tas arī bijis īsts suns un pats nošāvis gājienā divus kareivjus, kas vairs nav varējuši paiet. Kad viņu nolaiduši no kājas, viņš pēkšņi sācis svilpt atkāpšanās signālu. Visi smējušies. vai pie zemes krizdami.
Šo saistošo un pamācīgo sarunu laikā Sveiks ar Vodičku. tomēr atrada Kakonija kunga dzelzslietu tirgotavu Šoproni ielā Nr. 16.
— Labāk būtu, ja tu te uzgaidītu, — Sveiks sacīja Vodič-
kam pie mājas ieejas, — es uzskriešu otrajā stāvā, nodošu vēstuli, pagaidīšu atbildi un tūlīt būšu atkal atpakaļ.
— Un lai es tevi atstāju? — Vodička nobrīnījās. — Tu nepazīsti ungārus, es tev vēlreiz saku. Mums te jābūt ļoti uzmanīgiem.
— Klausies, Vodička, — Š veiks nopietni sacīja, — te nav runa par ungāru, bet par viņa kundzi. Es tak tev visu izskaidroju, kad mēs sēdējām pie tās čechu viesmīles, ka es nesu sava obrlajtnanta vēstuli un ka tas ir liels noslēpums. Mans obrlajtnants jau man lika pie sirds, ka par to nedrīkst zināt neviena dzīva dvēsele, un tava čechu viesmīle arī piekrita, ka tā ir gluži pareizi, jo tas ir diskrēts uzdevums. To taču neviens nedrīkst zināt, ka obrlajtnanta kungs raksta vēstules precētai sievai. Un tu pats arī tam piekriti un meti tik ar galvu. Es jums abiem paskaidroju, kā nākas un piederas, ka es gribu precizi izpildīt sava obrlajtnanta pavēli, un tu uzreiz gribi nākt man ar varu līdzi augšā.
— Tu mani vēl nepazīsti, Šveik, — vecais sapieris Vodička atbildēja tikpat nopietni, — ja. es reiz esmu teicis, ka tevi pavadīšu, tad zini, ka viens mans vārds ir simta vērts. Kad iet divi, tad tomēr ir drošāk.
— Tās domas es tev gan izdzīšu no galvas, Vodička. Vai tu zini, kur Višehradā atrodas Neklana iela? Tur bija darbnīca atslēdzniekam Vobornekam. Viņš bija goela vīrs un reiz, kad atgriezās 110 pastaigas, atveda līdzi vēl otru tādu staigātāju pārgulēt. Pēc tam viņš dabūja nogulēt krietnu laiku, un katru dienu, kad viņa sieva pārsēja tam galvu, viņa atkārtoja: «Redzi nu, Toniček, ja jūs nebūtu atnākuši divi, tad arī kautiņš būtu bijis tikai viens un es nebūtu tev iesviedusi pa galvu ar decimalsvariem.» Un viņš, kad jau sācis runāt, arī teicis: «Tev taisnība, māt, kad es citreiz kur iešu, tad nevākšu neviena vairs līdz uz māju.»
— Tā tikai vēl trūka, — Vodička sirdījās, — lai šis ungārs mums kaut ko uzsviestu uz galvas. Es viņu. saķeršu pie apkakles un nolaidīšu pa kāpnēm lejā, tā ka viņš noripos kā bumba. Ar tādiem jārīkojas stingri, tur nav ko ceremonijas taisīt.
— Vodička, tu taču nemaz neesi tik daudz dzēris. Es iemetu divas glāzītes vairāk par tevi. Apdomā, ka mēs taču nedrīkstam traci taisīt. Es esmu par to atbildīgs. Te lieta grozās ap sieviešiem.
— Es arī sieviešiem varu iekraut, Šveik, man tas vienalga,
tu vēl veco Vodičku nepazīsti. Reiz Zabehlicē, «Rožu salā», viena tāda grezele negribēja nākt ar mani dejot, jo man esot uztūcis ģīmis. Tiesa, ģīmis man bija uztūcis, jo es patlaban nācu no kādas ballītes Hostivaržā, bet, iedomājies, šādu apvainojumu no kuras katras planckas! «Tad saņemiet arī savu tiesu, godātā jaunkundz,» es teicu, «lai jums nav žēl.» Kad es viņai vienreiz iekrāvu, viņa apgāza dārzā galdiņu ar visām glāzēm, pie kura viņa sēdēja ar savu papiņu, mammiņu un pat diviem brāļiem, bet man jau nebija bailes ne no visas «Rožu salas». Man gadījās paziņas no Vršovices, un tie man palīdzēja. Mēs tur iekaustījām kādas piecas ģimenes ar visiem bērniem. Troksni varēja dzirdēt līdz pat Michlai, un tad viss tas joks iekļuva avīzēs: tādas un tādas pilsētas tādas un tādas labdarības biedrības sarīkotajos dārza svētkos . . . Un tāpēc, kā jau sacīju, tāpat kā man citi palīdzējuši, tā es vienmēr palīdzu katram biedram, ja kaut kas atgadās. Es tevi nepametīšu ne sitams. Tu vēl ungārus nepazīsti. .. Un to taču tu nedarīsi, ka mani atstumsi, kur mēs atkal esam satikušies pēc tik ilgiem gadiem un vēl tādos apstākļos.
— Nu labi, nāc līdzi, — Šveiks izšķīrās, — tikai ievēro, ka jārīkojas uzmanīgi, lai neiedzīvotos nepatikšanās.
— Nebaidies, draugs, — Vodička klusu atbildēja, kad viņi jau devās augšup pa kāpnēm, — kad es viņam reiz gāzīšu . ..
Un klusāk piemetināja:
— Tu redzēsi, ka šis ungāru kucēns mums nekādas rūpes nesagādās.
Un, ja kāds būtu bijis kāpņu telpā un pratis čechiski, tad tas būtu dzirdējis jau skaļāk izteikto Vodičkas lozungu: «Tu šos ungārus vēl nepazīsti,» — lozungu, kas bija radies klusajā lokālā pie Litavas, daudzinātās Kiralihidas dārzos, kuras apkārtējos kalnus kareivji vienmēr pieminēs ar lāstiem, kad atcerēsies, kā viņus te dresēja pirms pasaules kara un pasaules kara laikā, teoretiski sagatavojot praktiskai cilvēku apkaušanai un masu slepkavībām.
*
Šveiks ar Vodičku apstājās pie Kakonija kunga dzīvokļa durvīm. Šveiks vēlreiz uzrunāja Vodičku, pirms nospieda zvana pogu: — Vodička, vai tu esi dzirdējis, ka uzmanība ir visas gudrības māte?
— Es par to galvu nelauzu, — Vodička atbildēja, — viņš nepaspēs ne iepīkstēties . ..
— Es ne ar vienu netaisos tā. rīkoties, Vodička.
Sveiks piezvanīja, bet Vodička skaļi noteica:
— Viens divi — un viņš būs pa kāpnēm lejā.
Durvis atvērās, un kalpone ungariski vaicāja, ko viņi vēloties.
— Nem tudom, [86] — Vodička nicinoši noteica, — mācies, skuķi, čechiski.
— Verstehen Sie deutsch? — Sveiks jautāja.
— A pischen.
—- Also sagcn Sie die Frau, ich will die Frau. sprechen, sagen Sie, dass ein Brief ist von einem Herr, draussen in Kong. [87]
— Es gan par tevi brīnos, — Vodička teica, sekodams Sveikam priekšistabā, — ka tu vēl ar tādu maitu runā.
Viņi ienāca priekšistabā, aizvēra durvis uz gaiteni, un Sveiks piezīmēja:
— Nekas, tīri glīti iekārtojušies, pat divi lietussargi uz pakaramiem, un mūsu kunga Kristus bilde arī nav zemē metama.
No blakus istabas, kur skanēja trauku šķindoņa, iznāca atkal kalpone un sacīja Sveikam:
— Frau ist gesagt, dass sie hat kcin Zeit, wenn was ist, das hier gebcn un sagen.
— Also, — Sveiks svinīgi noteica, — der Frau ein Brief, aber halten Kuschen!
Viņš izņēma virsleitnanta Lukaša vēstuli.
— Ich, — viņš rādīja ar pirkstu uz sevi, — Antwort war- ten hier in die Vorzimmer. [88]
— Kāpēc tu nesēdi? — jautāja Vodička, kas jau sēdēja uz krēsla pie sienas, — sēdekļi te taču ir. Nestāvi kā ubags, ne
pazemojies šo ungāru priekša! Gan redzesi, ka mums būs ar viņiem saskriešanās, bet tad es tā mērcēšu . ..
— Klau, — viņš pēc brītiņa atkal ierunājās, — kur tu iemācījies vāciski?
— Pats no sevis, — Sveiks atbildēja. Brīdi atkal viss bija klusu. Tad no istabas, kur kalpone ienesa vēstuli, atskanēja liels troksnis un kliedzieni. Kāds nosvieda ko smagu uz grīdas, tad varēja skaidri dzirdēt, ka plīsa glāzes un šķīvji un kāds skaļi auroja: — Baszom az anyat, baszom az istenet, baszom a Kristus Marjat, baszom az atyadot, baszom a vilagot! [89]
Durvis spēji atvērās, un priekšistabā ieskrēja kāds kungs labākajos gados, ar salveti ap kaklu, vicinādams rokā tikko atnesto vēstuli.
Vecais sapieris Vodička sedeja tuvāk pie durvīm, tapec saniknotais kungs griezās tūlīt pie viņa.
— Was soli das heissen, wo ist der verfluchte Kerl, wel- cher diesen Brief gebracht hat? [90]
— Rāmu garu, — Vodička noteica pieceldamies, — nebļausties kā mežā, ka neizlido ārā, un, ja tu gribi zināt, kas c\tnesa vēstuli, tad pavaicā tur tam kamrādam. Tikai runā ar viņu pieklājīgi, citādi būsi aiz durvīm kā likts.
Tagad bija Sveika kārta pārliecināties, cik apbrīnojami daiļrunīgs ir kungs ar salveti ap kaklu: viņš bēra no vietas visādas aplamības, nemitīgi atkārtodams, ka viņi nupat sākuši pusdienot.
— Mēs arī dzirdējām, ka jūs pusdienojat, — Sveiks lauzītā vācu valodā piekrita, čechiski piebilzdams: — Mums gan vajadzēja saprast, ka mēs traucēsim jūsu pusdienas, bet ko lai dara.
— Nepazemojies! — Vodička viņu apsauca.
Saniknotais kungs, kam no straujajām kustībām salvete
tikko vairs turējās ap kaklu, turpināja kliegt, ka viņš esot domājis, it kā vēstulē būšot pieprasītas telpas karaspēkam šinī namā, kas piederot viņa sievai.
— Te jau varētu novietot daudz karaspēka, — Sveiks sacīja, — bet vēstulē gan par to nebija runas, kā jūs pats pārliecinājāties.
Kungs saķēra galvu abām rokām un sāka atkal bērt savus pārmetumus. Viņš pats esot bijis rezerves leitnants un arī tagad labprāt ietu armijā, ja neslimotu ar nierēm. Viņa laikā virsnieki neesot bijuši tik bezkaunīgi, ka mēģinātu postīt citu ģimenes mieru. Viņš sūtīšot šo vēstuli pulka .komandierim, kara ministrijai, publicēšot laikrakstos.
— Kungs, — Sveiks ar cieņu ierunājās, — šo vēstuli rakstīju es. Ich geschrieben, kein Oberleutnant. Paraksts un uzvārds, tas viss ir izdomāts. Unterschrift, Name falsch. Ich liebe Ih^e Frau. Man jūsu kundze ļoti iepatikās. Es esmu iemīlējies jūsu kundzē līdz ausīm, kā mēdza teikt Vrchlickis. Kapitales Frau.
Uztrauktais kungs gribēja brukt virsū Sveikam, kas stāvēja viņa priekšā mierīgs un pašapmierināts, bet vecais sapieris Vodička, kas vēroja katru kunga kustību, pašāva viņam kāju priekšā, izrāva no rokas vēstuli, ko tas vicināja, un iebāza savā kabatā, un, kad Kakonija kungs uzslējās stāvus, Vodička sagrāba viņu, aiznesa līdz durvīm, atvēra tās ar vienu roku, un tad bija dzirdams, ka pa kāpnēm kaut kas noveļas.
Tas viss gāja tik ātri kā pasakā, kur velns ierodas pievākt kādu cilvēku.
No aizkaitinātā kunga palika pāri tikai salvete. Šveiks pacēla to un uzmanīgi pieklauvēja pie istabas durvīm, no kurienes pirms minūtēm piecām bija iznācis Kakonija kungs un kur tagad bija dzirdamas sieviešu raudas.
— Es jums ienesu salveti, — Šveiks smalkjūtīgi uzrunāja dāmu, kas raudāja dīvana stūrī, — ka vēl nesamin. Man ir tas gods.
Viņš sasita papēžus, militāri sveicināja un izgāja gaitenī. Kāpnēs nebija manāmas nekādas citas pēdas — kā jau Vodička bija paredzējis, viss bija noritējis gludi. Tikai pie vestibila durvīm Šveiks atrada norautu apkaklīti. Acīm redzot te bija noslēdzies traģēdijas pēdējais cēliens, kad Kakonija kungs bija izmisumā ieķēries durvju stenderē, lai viņu neizsviež uz ielas.
Toties uz ielas valdīja rosība. Kakonija kungu bija ievilkusi pretējā namā un aplēja viņu ar ūdeni, bet ielas vidū stāvēja vecais sapieris Vodička kā lauva un viņam pretim — vairāki honvedi un huzari, kas nāca savam tautietim palīgā. Vodička meistariski aizstāvējās, izlietodams jostā iesieto durkli kā spriguli. Un viņš nebija viens. Viņam blakus cīnījās vairāki dažādiem pulkiem piederoši čechu kareivji, kuriem tajā brīdī bija gadījies nākt pa ielu.
Šveiks, kā viņš vēlāk apgalvoja, pats nezināja, kā bija iejaucies kautiņā un — tā kā viņam nebija durkļa līdzi — kā viņam bija gadījusies rokās kāda pārbiedēta skatītāja nūja.
Tas vilkās krietni ilgi, bet visam skaistajam reiz pienāk gals. Ieradās patruļa un pievāca visus.
Šveiks gāja blakus Vodičkam ar savu nūju, ko patruļas priekšnieks bija atzinis par corpus delieti[91].
Viņš soļoja mierīgi, nesdams nūju uz pleca kā šauteni. Vecais sapieris Vodička tiepīgi klusēja visu ceļu.
Tikai tad, kad viņi nonāca pie virssardzes, viņš grūtsirdīgi sacīja Sveikam:
— Nu, vai es tev neteicu, ka tu ungārus vēl nepazīsti?