Pulkvedis Šrēders ar labpatiku vēroja virsleitnanta Lūkasa bālo seju ar lieliem lokiem zem acīm. Apmulsušais virsleitnants neraudzījās uz pulkvedi, bet pazagšus meta skatienus, it kā ko meklēdams, uz nometnes karaspēka dislokācijas plānu, kas bija vienīgais pulkveža kancelejas izrotājums.
Pulkveža Šrēdera priekšā uz galda atradās vairākas avīzes ar zilu zīmuli apvilktiem rakstiem, kuriem pulkvedis vēlreiz aši pārlaida acis un tad sacīja, skatīdamies uz virsleitnantu Lukašu:
— Tātad jūs jau zināt, ka jūsu kalpotājs Sveiks atrodas apcietinājumā un droši vien tiks nodots divizijas tiesai?
•— Taisni tā, pulkveža kungs.
— Bet ar to vēl šī lieta nebeigsies, — pulkvedis uzsvērti sacīja, tīksminādamies ap virsleitnanta Lukaša bālo seju. — Ir skaidrs, ka vietējo iedzīvotāju prātus ļoti satraucis šis incidents ar jūsu kalpotāju un šinī afērā iepīts arī jūsu vārds, virsleitnanta kungs. No divīzijas štaba mums jau atsūtīti pārbaudīti materiali. Mums te ir dažas avīzes, kas arī nodarbojas ar šo notikumu. Jūs varat man tās vietas izlasīt priekšā.
Viņš pasniedza virsleitnantam Lūkasam dažas avīzes ar atzīmētiem rakstiem, un virsleitnants sāka lasīt monotonā balsī it kā ābecnieks, kas skaita no galvas teikumu: «Medus ir daudz barojošāks un vieglāk sagremojams nekā cukurs.»
«Kur garantija mūsu nākotnei?»
— Vai tas ir «Pcster Lloyd»? — pulkvedis jautāja.
— Taisni tā, pulkveža kungs, — virsleitnants Lukašs atbildēja un turpināja lasīt:
«Kara vešana prasa visu Austroungārijas monarehijas iedzīvotāju slāņu līdzdalību. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts stāvoklis būtu drošs, tad vienai tautībai jāatbalsta otra, jo mūsu nākotnes garantija meklējama tanīs spontānā jās cieņas jūtās, kas vienai tautībai ir pret otru. Mūsu varonīgo kareivju lielie upuri visās frontēs, kur viņi neatlaidīgi virzās uz priekšu, būtu veltīgi, ja aizmugurē, kas ir mūsu slaveno armiju barotāja un politiskā artērija, nebūtu vienotības, ja mūsu armijām aiz muguras darbotos elementi, kas grauj valsts vienotību un ar savu ļaunprātīgo aģitaciju cenšas satricināt mūsu valsts autoritati un radīt šķelšanos mūsu valsts tautu saimē. Šajā vēsturiskajā momentā mēs nevaram vienaldzīgi noraudzīties uz kādu ļaužu grupu, kas aiz šauri nacionaliem motīviem mēģina jaukt visu mūsu. valsts laulību vienoto sadarbību un cīņu par to noziedznieku taisnīgu sodīšanu, kuri bez iemesla uzbrukuši mūsu zemei, lai tai nolaupītu visas kulturas un civilizācijās bagātības. Mēs nevaram klusēdami paiet garām šādu slimu dvēseļu pretīgajiem izvirdumiem, jo to mērķis ir iznīcināt vienprātību tautas sirdī. Mums jau vairākkārt ir nācies norādīt mūsu laikraksta slejās uz to, ka kara tiesas spiestas izturēties ar visu stingrību pret tiem indivīdiem čechu pulkos, kuri, neņemot vērā pulku slavenās tradīcijas, kūda ar savu neapzinīgo rīcību mūsu ungāru pilsētās uz naidu pret
visu čechu tautu, kas kā vesela vienība nav nekur vainojama, jo vienmēr enerģiski aizstāvējusi šās valsts intereses, par ko liecina vesela virkne izcilu čechu tautības karavadoņu, no kuriem atcerēsimies tikai feldmaršala Ra- decka vareno tēlu un citus Austroungārijas monarchijos aizstāvjus. Šīm gaišajām parādībām pretim stāv daži no čechu tautas padibenēm nākuši necienīgie, kas izmanto pasaules karu, lai brīvprātīgi iestātos armijā un varētu jaukt monarehijas tautību vienprātību, ncaizmirsdami apmierināt pie tam arī savas viszemiskākās tieksmes. Mēs jau reiz aizrādījām uz N. pulka nepiedodamo uzvešanos Dcbrečinā. Sos izlēcienus apsprieda un nosodīja Feštas parlaments, un
šā pulka karogs vēlāk frontē…. (cenzūras svītrojums).
Uz kā sirdsapziņas guļ šis briesmīgais grēks (cenzūras
svītrojums). Kas provocēja čechu kareivjus.. (cenzūras
svītrojums). Kā svešinieki rīkojas mūsu ungāru dzimtenē, to vislabāk liecina notikums Kiralihidā, ungāru saliņā pie Litavas. Kādai tautībai piederēja kareivji no tuvumā esošās karaspēka nometnes Mostā pie Litavas, kuri uzbruka vietējam komersantam Gjulam Kakonija kungam un nodarīja viņam miesas bojājumus? Vietējo iestāžu pienākums ir izmeklēt šo noziegumu un pieprasīt atbildi karaspēka vadībai (kas droši vien jau stājusies pie šās afēras noskaidrošanas), kāda loma šinī nepiedzīvotajā kūdīšanā pret Unga- rijas ķēniņvalsts pavalstniekiem bijusi virsleitnantam Lūkasam, kura vārdu pilsēta daudzina sakarā ar pēdējo dienu notikumiem, kā to ziņo mūsu vietējais korespondents, kas jau savācis bagātīgus materialus par visu šo afēru, kura šajos nopietnajos laikos tiešām brēc pret debesīm. «Pester Lloyd» lasītāji, bez šaubām, ar interesi sekos izmeklēšanas gaitai, un mēs uzskatām par savu pienākumu paziņot, ka sniegsim viņiem sīkas ziņas par šo ārkārtīgi svarīgo notikumu. Patlaban mēs gaidām oficiālu ziņojumu par noziegumu Kiralihidā, kas vērsts pret visu ungāru tautu. Arī Peštas parlamentam būs jāieņem stāvoklis šinī lietā, lai reiz būtu skaidri pateikts, ka čechu kareivji, kas dodas caur Ungārijas ķēniņvalsti uz fronti, nedrīkst ieņemt galvā domu, ka sv. Stefana kronim piederošā zeme būtu viņiem uz nomu izdota. Un ja vēl tad dažas tai tautībai piederošas personas, kura Kiralihidā tik nožēlojami demonstrēja mūsu monarehijas tautību sadraudzību, neaptver
pašreizējo situāciju, tad lai tās ir mierīgas: kara laikā tādus cilvēkus lode, durklis un virve ātri iemāca paklausīt un pakļauties māsu kopīgās tēvijas augstākām interesēm.»
— Kas parakstījis šo rakstu, virsleitnanta kungs?
— Bela Barabašs, redaktors un deputāts, pulkveža kungs.
— Tas .ir pazīstams blēdis, virsleitnanta kungs, bet šis raksts pirms «Pester Llovd» bija iespiests avīzē «Pešti Iiirlap». Tagad izlasiet man kāda ungāru raksta oficiālo tulkojumu Šopronas laikrakstā «Šopronyi Naplo»!
Virsleitnants Lukašs skaļā balsī nolasīja rakstu, kura. autors izrādīja neparastu cītību operēšanā ar šādu frāžu mistrojumu: «valstiskā saprāta prasības», «valsts kārtība», «samīdīta cilvēciska cieņa un jūtas», «kanibalu dzīres», «nomocītā sabiedrība», «laupītāju un slepkavu banda», «aiz kulisēm jūs redzēsiet viņu īsto seju» un tā tālāk, it kā ungāri būtu savā zemē visvairāk vajātais elements. Tā vien likās, ka čechu kareivji bijuši ielauzušies redakcijā, nogāzuši raksta autoru gar zemi un spārdījuši kājām, bet viņš brēcis aiz sāpēm un kāds šos brēcienus stenografējis.
— Tikpat mīļi, virsleitnanta kungs, — pulkvedis Šrēders piebilda, — raksta par jums Kiralihidas nedēļas avīze un Pres- burgas avīzes. Tas jūs vairs neinteresēs, jo visi tie raksti ir pēc viena parauga. No politiskā viedokļa to visu nav grūti izskaidrot, jo mēs, austrieši, tiklab vācieši, kā čechi, attiecībā pret ungāriem esam tomēr . . . Jūs jau saprotat, virsleitnanta kungs. Te izpaužas noteikta tendence. Jūs varbūt vairāk interesētu kāds rakstiņš «Komornas Vakara Avīzē», kur apgalvots, ka jūs esot mēģinājis izvarot Kakonija kundzi taisni ēdamistabā pusdienu laikā, viņas vīram klātesot. Jūs, draudot ar zobenu, esot piespiedis vīru aizbāzt ar dvieli savas laulātās draudzenes muti, lai viņa nekliegtu. Tās ir pēdējās jaunākās ziņas par jums, virsleitnanta kungs.
Pulkvedis iesmējās un turpināja.
— Vietējās iestādes nav izpildījušas savu pienākumu. Šejienes laikrakstu iepriekšējā cenzūra atrodas ungāru rokās, un tie dara ar mums, ko grib. Mūsu virsnieki nav pasargāti no šāda cūkas civilā, no šāda ungāru redaktora apvainojumiem, un tikai tad, kad asi uzstājāmies, resp. pēc divizijas tiesas tele- gramas Peštas valsts prokuratura bija spiesta izdarīt vienu otru arestu visās minētajās redakcijās. Visvairāk gan nāksies izturēt «Komornas Vakara Avīzes» redaktoram, viņš savu avīzi pieminēs līdz nāvei. Divizijas tiesa uzticēja man kā jūsu priekšniekam nopratināt jūs un atsūtīja arī visus jūsu lietai piederīgos aktus. Viss būtu noritējis gludi, ja te nebūtu iepīts tas nelaimīgais Sveiks. Kopā. ar viņu apcietināts kāds sapieris Vodička, pie kura, kad to pēc kautiņa nogādāja virssardzē, atrada jūsu vēstuli, ko jūs bijāt sūtījis Kakonija kundzei. Sveiks nopratināšanā apgalvoja, ka tā neesot jūsu vēstule un ka viņš pats to esot rakstījis, bet, kad viņam parādīja vēstuli un uzaicināja to pārrakstīt, lai varētu salīdzināt rokrakstus, tad viņš šo vēstuli norija. Tad no pulka kancelejas atsūtīja uz divizijas tiesu jūsu ziņojumus, lai varētu tos salīdzināt ar Sveika rokrakstu, un te nu jums ir rezultāts.
Pulkvedis pašķirstīja aktis un norādīja virsleitnantam Lu- kašam uz šādu vietu protokolā: «Apsūdzētais Sveiks atsacījās rakstīt diktētus teikumus, motivēdams atteikšanos ar to, ka pa nakti aizmirsis, kā jāraksta.»
— Vispār es tam nepievēršu nekādu uzmanību, virsleitnanta kungs, ko jūsu Sveiks vai tas sapieris sacījuši divizijas tiesā. Sveiks un sapieris apgalvojuši, ka tas ir bijis tikai mazs joks, kas ticis pārprasts, ka viņiem pašiem uzbrukušas privātpersonās un viņi aizstāvējušies, glābdami savu kareivja godu. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka šis Sveiks vispār ir dīvains putns. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc viņš neatzīstas, viņš, kā protokolā redzams, atbildējis: «Es esmu taisni tādā pašā stāvoklī kā akadēmiķa gleznotāja Panuškas sulainis kādas jaunavas Marijas svētbildes dēļ. Tas arī, kad runāts par svētbildēm, ko tas grasījies ievilkt, neko citu nav varējis atbildēt kā tikai: «Vai jūs gribat, lai es pakaros?» Protams, es pulka vadības vārdā parūpējos, lai visos laikrakstos tiktu publicēts vietējo avīžu zemisko rakstu atspēkojums ar divizijas tiesas parakstu. Šodien mēs to izsūtīsim, un man liekas, ka esmu darījis visu, lai vērstu par labu to, kas noticis aiz šo ungāru skribentu, aiz šo civilo diedelnieku negodīgās rīcības.
Man šķiet, ka atspēkojums man labi izdevies stila ziņā:
«N. divizijas tiesa un N. kājnieku pulka vadība ar šo paziņo, ka vietējos laikrakstos publicētais raksts par it kā N. pulka kareivju sarīkotiem ekscesiem nepavisam nesaietas ar patiesību, ir izdomāts no sākuma līdz galam un ka pret minētajiem laikrakstiem ierosinātajai lietai sekos stingra vainīgo sodīšana.»
— Divizijas tiesa, — pulkvedis turpināja, — savā ziņojumā mūsu pulka vadībai secina, ka viss šis tracis nenozīmē neko citu kā organizētu kūdīšanu pret tām karaspēka daļām, kas no Cisleitanijas ierodas Transleitanijā. Turklāt salīdziniet, cik daudz mūsējo atrodas frontē un cik ungāru! Es jums teikšu, ka man čechu kareivis patīk daudz labāk nekā tādi ungāru salašņas. Kad es tik atceros, kā pie Belgradas ungāri sāka šaut uz mūsu otro kaujas bataljonu, kas nezināja, ka šāvēji ir ungāri, un savukārt atklāja uguni pret deičmeistariem [93] labajā flangā, un deičmeistari tā apjuka, ka sāka apšaudīt blakus stāvošo Bosnijas puiku! Tā bija gan situācijā, neko teikt! Es taisni
Pulkvedis nospļāvās.
— Tagad jūs pats arī pārliecinājāties, cik lieliski viņi izmantojuši jūsu dēku Kiralibidā.
Virsleitnants Lukašs apmulsis ieklepojās.
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis draudzīgi uzrunāja viņu, — lieciet roku uz sirds un atzīstieties, cik reižu jau esat bijis Kakonija kundzes gultā.
Pulkvedis Srēders bija šodien ļoti labā omā.
— Nestāstiet man, virsleitnanta kungs, ka tikko esat sācis ar viņu sarakstīties. Kad es biju jūsu gados, man nācās pavadīt trīs nedēļas Jagrā topogrāfijas kursos, un jums vajadzēja redzēt, ka es tās trīs nedēļas nekā cita nedarīju kā tikai gulēju pie ungārietēm. Katru dienu pie citas. Jaunas, vecākas, neprecētas, precētas, kā kuru reizi gadījās, — es viņām visām tik sirsnīgi pakalpoju, ka, atgriezies pulkā, tikko varēju kājas cilāt. Visvairāk mani nostrādināja kāda advokata kundze. Viņa man pierādīja, ko spēj ungārietes. Koda man degunā, neļāva visu nakti ne aci aizvērt.
— Tikko iesācis sarakstīties … — pulkvedis familiari uzsita virsleitnantam Lūkasam uz pleca. — Tādus jokus mēs pazīstam. Nesakiet labāk nekā, man jau šī aina ir skaidra. Jums ar viņu bija romāns, viņas vīrs uznāca nelaikā, un šis jūsu stulbenis Sveiks .. Bet ziniet, virsleitnanta kungs, šim Sveikam tiešām ir raksturs, citādi viņš nebūtu tā rīkojies ar jūsu vēstuli. Tādu cilvēku žēl pazudināt, Es saku, te tūliņ redzama audzināšana. Man viņa izturēšanās ļoti patīk. Izmeklēšana šajā virzienā noteikti jāpārtrauc. Jūs, virsleitnanta kungs, esat sakompromitēts presē. Jūsu uzturēšanās šeit ir pilnīgi nevajadzīga. Sinī nedēļā jādodas uz krievu fronti vienai kaujas rotai. Jūs esat 11. rotas vecākais virsnieks, jūs dosieties tai līdz kā rotas kamandieris. Brigādes štābā viss jau nokārtots. Sakiet mantzinim, lai viņš jums pameklē citu kalpotāju Sveika vietā!
Virsleitnants Lukašs pateicīgi uzlūkoja pulkvedi, kas turpināja:
— Sveiku es piekomandēju par jūsu rotas raitnieku.
Pulkvedis piecēlās un, sniegdams nobālušajam virsleitnantam roku, sacīja:
— Tātad viss ir nokārtots. Novēlu jums daudz laimes un labus panākumus austrumu kaujas laukos. Un, ja varbūt kādreiz redzēsimies, tad neaizmirstiet mūsu sabiedrību. Neizvairieties no mums kā toreiz Budejovicē …
Virsleitnants Lukašs mājupceļā visu laiku domās atkārtoja:
— Rotas komandieris, rotas raitnieks.
Un viņa acu priekšā spilgti atausa Sveika tēls.
Kad virsleitnants Lukašs pavēlēja mantzinim Vanekam sameklēt viņam citu kalpotāju, tas sacīja:
— Es tak biju iedomājies, virsleitnanta kungs, ka jūs ar Sveiku esat pilnīgi apmierināts.
Bet,, kad viņš dzirdēja, ka pulkvedis iecēlis Sveiku par 11. rotas raitnieku, tad izsaucās:
— Lai dievs stāv mums klāt!
Divizijas tiesas aresta telpās, ēkā ar aizrestotiem logiem;.. cēlās pēc priekšrakstiem pulksten septiņos no rīta un sakārtoja guļvietas, kas atradās uz dubļainās grīdas. Lāviņu nebija. Garā telpā aiz šķērssienas nolika pēc priekšrakstiem salocītās segas un salmu maisus, un, kas ar šo darbu bija galā, tie nosēdās uz sola gar sienu un vai nu ķēra utis (tie, kas bija ieradušies no frontes), vai īsināja laiku, stāstīdami dažādus piedzīvojumus.
Sveiks ar veco sapieri Vodičku sēdēja uz sola pie durvīm kopā ar vairākiem dažādu ieroču šķiru un pulku kareivjiem.
— Paskatieties, puiši, tur uz to ungāru lempi pie loga! — Vodička ierunājās. — Re, kā viņš skaila lūgšanu, lai viņam viss labi izdotos! Vai jums negribētos likt viņam vienreiz pa ausi, ka viņam mute plata paliktu?
—• Bet tas taču ir godīgs cilvēks, — Sveiks atsaucās, — jo viņš te atrodas tāpēc, ka izvairījies no mobilizācijas. Viņš ir pret karu, laikam pieder kādai sektai, un viņu iesēdinājuši par to, ka viņš turas pie dieva baušļiem un negrib nevienu nokaut, bet gan te viņam iemācīs citu bauslību. Priekš kara Moravijā dzīvoja kāds Nemrava, kas pat šautenei negribēja ķerties klāt, kad viņu iesauca karadienestā, jo ieročus nēsāt o-ļot pret viņa pārliecību. Par to viņš dabūja krietni nosēdēties, un tad viņam atkal lika nodot zvērestu. Bet viņš tik atbild, ka zvērēšana ir pret viņa pārliecību, un palika pie sava.
— Tas gan ir bijis muļķis, — vecais sapieris Vodička noteica. — Viņš taču varēja zvērēt mierīgu prātu un pēc tam uz visu nospļauties.
— Es jau trīs reizes esmu nodevis zvērestu, — ieteicās kāds kājnieks, — un arī par dezertēšanu sēžu šeit trešo reizi, bet, ja man nebūtu ārsta apliecības, ka es pirms piecpadsmit gadiem prāta aptumšošanās brīdī esmu nositis savu krustmāti, tad mani varbūt jau trīs reizes būtu frontē nošāvuši. Bet tagad mana nelaiķa krustmāte man vienmēr palīdz izkulties no ķibeles, un varbūt man beidzot izdosies atgriezties no šā kara dzīvam mājās.
— Un par ko tu, draugs, nositi savu krustmāmiņu? —• Sveiks ieinteresējās.
— Par ko tad vispār cilvēkus nogalina? — šis patīkamais sarunu biedrs atbildēja. — Taču skaidrs, ka naudas dēļ. Tai vecenei bija piecas krājkases grāmatiņas, un, kad es izbadējies un noplīsis ierados pie viņas ciemā, viņai taisni tajā bridī atsūtīja procentus. Atskaitot viņu, man nebija neviena rada gabala visā pasaulē. Es sāku lūgties, lai viņa pieņem mani pie sevis, bet šī, ragana, tikai skandina, lai ejot strādāt, es tak 'asot jauns, stiprs un vesels cilvēks. Tā vārds pa vārdam, un .es viņai pāris reižu sadevu ar krāsns urķi pa galvu un tā biju viņu apstrādājis, ka pats vairs nepazinu. Nosēdos viņai blakus *uz grīdas un gudroju: «Vai. tā ir krustmāte vai nav?» Tā kai- cniņi bija mani atraduši otrā dienā. Tad mani aizsūtīja uz vājprātīgo slimnīcu Slupā, bet, kad pirms kara mani izmeklēja ārstu komisija Bohnicē \ tad mani atzina par izveseļojušos un tūliņ iesauca karadienestā nokalpot nokavētos gadus.
Garām pagāja garš, kalsnējs kareivis nomāktu izskatu, ar slotu rokā.
— Tas ir kāds skolotājs no mūsu pēdējās kaujas rotas, — Sveikam blakus sēdošais strēlnieks pastāstīja. — Viņš iet izslaucīt savu stūri. Ārkārtīgi tīrīgs cilvēks. Viņu te iesēdinājuši par kādu dzejoli, ko viņš-sacerējis.
— Ei, skolotāj, panāc šurp! — viņš uzsauca cilvēkam ar slotu, kurš nopietnā gaitā pienāca pie viņiem. — Noskaiti mums to par tām utīm!
Kareivis ar slotu nokāsējās un iesāka:
Viss utu pilns, gan frontē, aizmugurē, It visur milzu uts mums virsū lien, Pat ģenerālis kasa pavēderē Un veļu maina katru mīļu dien'. Ja, utīm armijā gan labas dieniņas. Uz virsniekiem tās brangi atēdas. Skat, prūšu uts kā priekā pārojas Ar veco utu tēviņu no Austrijas!
Kaulainais kareivis, bijušais skolotājs, nosēdās uz sola un nopūtās.
— Tas ir viss. Bet par to mani auditora 2 kungs nopratinājis jau četras reizes.
— Par tādām blēņām tiešām nebūtu vērts runāt, — Sveiks atklāti izteica savas domas, — vienīgais jautājums, kā tiesa sapratīs to veco Austrijas utu tēviņu, l.abi vēl, ka jūs pieminējāt pārošanos, tā viņiem galīgi sajauks galvas. Jūs tikai viņiem labi ieskaidrojiet, ka utu tēviņš ir utu vīriešu kārtas pārstāvis un ka ar uti pāroties var tikai utu tēviņš. Citādi jūs vaļā netiksiet. Jūs taču nerakstījāt to dzejoli tāpēc, ka gribējāt kādu apvainot, tas ir skaidrs. Sakiet tikai auditora kungam, ka jūs rakstījāt sev par patikšanu un, kā vīriešu kārtas cūku sauc par kuili, tā vīriešu kārtas uti visur sauc par utu tēviņu.
Skolotājs tikai nopūtās.
•— Ko tas līdz, ja auditora kungs labi nemāk čechu valodu.
Es jau mēģināju viņam tamlīdzīgi visu noskaidrot, bet viņš man uzbrēca, ka utu tēviņu čechu valodā saucot «utis».
«Nevis utu tēviņš,» viņš man saka, «bet utis. Sieviešu kārta, mīļo inteliģent, ir «tā uts», tātad vīriešu kārtai jābūt «tas utis». Nedomājiet mani apvest ap stūri!»
— īsi sakot, jūsu izredzes ir plānas, — Sveiks piekrita, — bet jums nevajag zaudēt cerību, jo viss vēl var griezties uz labu, kā teica čigāns Janečeks Plzenā, kad viņam 1879. gadā par divu cilvēku noslepkavošanu uzmeta cilpu kaklā. Un viņam bija taisnība, jo pēdējā brīdī viņu aizveda no karātavām, tāpēc ka nedrīkst nevienu kārt kunga un ķeizara dzimšanas dienā, un tā bija iekritusi taisni tanī dienā, kad viņu vajadzēja pakārt. Viņu pakāra tikai otrā dienā, kad dzimšanas diena bija garām, un šim cilvēkam vēl bija tāda laime, ka vēl pēc vienas dienas viņu apžēloja un lietu vajadzēja izmeklēt 110 jauna, jo visi apstākļi norādīja uz to, ka slepkavību izdarījis kāds pavisam cits Janečeks. Tātad viņu nācās izrakt no noziedznieku kapiem un apglabāt Plzenas katoļu kapsētā, bet tad noskaidrojās, ka viņš ir luterānis, un viņu pārveda uz luterāņu kapiem un pēc tam …
— Pēc tam tu dabūsi pāris pļauku, — vecais sapieris Vodička viņu pārtrauca, — ko viņš gan tikai neizdomā! Cilvēkam jālauza galva, ko stāstīt divizijas tiesā, bet šis nožēlojamais nelga vakar, kad mūs veda uz nopratināšanu, stāstīja man visu ceļu, kas ir Jerikas roze.
— Tie jau nebija mani vārdi, — Sveiks aizstāvējās, — tā gleznotāja Panuškas sulainis Matvejs bija paskaidrojis kādai vecenei, kas viņam bija jautājusi, kāda izskatās Jerikas roze. Viņš tai bija atbildējis: «Ņemiet sausus govs mēslus, uzlieciet uz šķīvja un uzlejiet ūdeni, tad tas nokrāsosies skaisti zaļš, un tā arī ir Jerikas roze.» Es pats tādas blēņas neesmu izdomājis, un mums taču vajadzēja kaut ko runāt, kad gājām uz nopratināšanu. Es gribēju tevi mierināt, Vodička.
— Tad ta mierinātājs! — Vodička nicīgi nospļāvās. — Cilvēkam vai galva griežas, domājot, kā izkulties no ķibeles un tikt uz brīvām kājām, lai izrēķinātos ar šiem ungāru dauzoņām, un viņš mani mierinās ar govju mēsliem. Bet kā lai es tagad atmaksāju tiem nolāpītajiem ungāriem, kad man jāsēž aiz atslēgas un vēl jāizliekas un jāstāsta tiesnesim, ka man pret ungāriem nav nekāda naida? Suņa dzīve, nudien! Nu, bet, kad es dabūšu kādu ungāru nagos, es viņu nomiegšu kā kucēnu, es viņam parādīšu «istem aldmeg a magyart» \ es viņiem tā sadošu, ka viņi mani ilgi pieminēs.
— Nevajag tikai padoties bailēm, — Šveiks sacīja, — viss vēl var mainīties. Galvenais, tiesā nekad nevajag taisnību teikt. Kas ļaujas pierunāties un atzīstas, tas ir pazudis cilvēks. No tā nekas labs neiznāks. Kad es reiz strādāju Moravijas Ostravā, tad tur bija tāds gadījums: kāds kalnracis bija zem četrām acīm piekāvis kādu inženieri, un neviens to nebija redzējis. Advokāts, kas viņu aizstāvēja, visu laiku apgalvoja, ka viņam nekas nenotiks, ja viņš liegsies, bet tiesas priekšsēdētājs atkal gribēja pierunāt atzīties, jo atzīšanās esot vainu mīkstinātājs apstāklis. Nu, bet viņš palika pie sava, ka viņam nav ko atzīties, un viņu attaisnoja, jo viņš pierādīja savu alibi, ka. tanī pašā dienā bijis Brno.
— Jēzus Marija! — Vodička saskaitās. — Tas vairs nav izturams. Tiešām nevaru saprast, kāpēc viņš mums visu to stāsta. Vakar nopratināšanā arī bija viens tāds ērms. Kad viņam auditors prasīja, ar ko viņš agrāk nodarbojies, tad viņš atbildēja: «Pūtu pie krusta,» — un pagāja kāda pusstunda, kamēr beidzot noskaidrojās, ka viņš pūtis plēšas pie kalēja Krusta. Un, kad viņam beidzot noprasīja: «Tātad jūs pirms iesaukšanas bijāt dienas strādnieks?», tad viņš atteica: «Kāpēc tad viens strādnieks, Franta Hibšs bija otrs.»
Gaitenī atskanēja soļi un sardzes uzaicinājums pieņemt jaunatnācējus.
— Mūsu skaits atkal pavairosies, — Šveiks priecājās. — Varbūt šie būs pacēluši kādu cigara galu.
Durvis atvērās, un pa tām iestūma to pašu brīvprātīgo, ar ko Šveiks bija sēdējis kopā Budejovices karcerī un kas pēc tam bija sūtīts darbā kādas kaujas rotas virtuvē.
— Lai slavēts Jēzus Kristus! — viņš sacīja ienākot, uz ko Šveiks visu vārdā atbildēja:
— Mūžīgi mūžos, āmen!
Brīvprātīgais apmierināts saskatījās ar Šveiku, nolika līdz- atnesto segu zemē un piebiedrojās čechu kolonijai uz sola. Tad viņš uzlocīja gamašu atlokus un izņēma no turienes prasmīgi noglabātās cigaretes, pēc tam vēl izvilka no stulma gabaliņu no sērkociņu kārbiņas sāna un vairākus sērkociņus, kas bija veikli pāršķelti gareniski.
Viņš uzrāva sērkociņu, aizdedzināja cigareti, deva visiem aizsmēķēt un vienaldzīgi noteica:
— Mani apvaino par dumpošanos.
— Tas nav nekas, — Sveiks mierinoši atsaucās, — tas tikai joks vien.
— Protams, — brīvprātīgais atteica, — ja mēs gribam uzvarēt šādi, ar dažādu tiesu palīdzību. Ja viņi par visu vari grib ar mani tiesāties, lai tiesājas. Viena šāda tiesas prāva taču nevar grozīt tagadējo stāvokli.
— Kā tad tu dumpojies? — vecais sapieris Vodička ievaicājās, ar simpātijām raudzīdamies uz brīvprātīgo.
— Atteicos tīrīt virssardzē atejas, — tas atbildēja, — un par to mani aizveda pie pulkveža. Nu, tas ir īsts cūka. Viņš sāka brēkt, ka. es esot apcietināts pēc pulka vadības pavēles, ka es esot pats pēdējais arestants, ka viņš vispār brīnoties, kā zeme vēl ciešot manu svaru un neapstājoties savā gaitā aiz
kauna, ka armijā parādījies cilvēks ar brīvprātīgā tiesībām un pretenzijām uz virsnieka dienesta pakāpi, kurš ar savu uzvešanos modinot savos priekšniekos tikai riebumu un nicināšanu. Es atbildēju, ka zemeslodes griešanos nevar pārtraukt tāda brīvprātīgā parādīšanās kā es, jo dabas likumi stiprāki par brīvprātīgā uzplečiem, un ka es labprāt gribētu zināt, kas mani var piespiest tīrīt ateju, ko es pats neesmu pieķēzījis, kaut gan man uz to būtu tiesības pulka cūcīgās virtuves dēļ, kur citu neredz kā sapuvušus kāpostus un iesmakušu aitas gaļu. Vēl es viņam sacīju, ka viņa brīnīšanās, kāpēc zeme vēl cieš manu svaru, ir mazliet dīvaina, jo manis dēļ taču nevar izcelties zemestrīce. Kamēr es runāju, pulkveža kungs nekā cita nedarīja kā tikai klabināja zobus, it kā ķēve, kad tā iekampusi mutē sasalušus rāceņus, bet pēc tam uzbļāva: «Tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka nekādas atejas netīrīšu.» — «Jūs tīrīsiet, brīvprātīgais, saprotat?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» — «Velns un elle, jūs tīrīsiet nevis vienu, bet simt ateju!» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu ne vienu, ne simt ateju!» Un tā visu laiku: «Tīrīsiet?» — «Netīrīšu.» Vārds «atejas» tika skandināts līdz apnikumam kā Paulas Mudras sacerētie bērnu pantiņi. Pulkvedis skraidīja pa kancelejn kā nepilnā prātā. Beidzot viņš apsēdās un teica: «Pārdomājiet šo lietu labi, jo es jūs nodošu divizijas tiesai par dumpošanos. Nedomājiet, ka jūs būsiet pirmais brīvprātīgais, ko šajā karā nošaus! Serbi jā mēs pakārām divus brīvprātīgos no 10. rotas un vienu no 9. nošāvām kā cāli. Un par ko? Par viņu stūrgalvību. Tie divi, kurus pakāra, biia atsacījušies pie Šabacas nodurt kāda turienieša sievu un bērnu, bet brīvprātīgo no 9. rotas nošāva tāpēc, ka viņš bija atsacījies iet tālāk, jo viņam esot plakanā pēda un uztūkušas kājas. Nu, vai tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» Tad pulkvedis paskatījās uz mani un jautāja: «Klausieties, vai jūs tikai neesat slavofils?» — «Padevīgi ziņoju, ka neesmu.» Pēc tam mani izveda ārā un paziņoja, ka es esmu apvainots par dumpošanos.
— Vislabākais būtu, — Sveiks sacīja, — ja tu uzdotos par idiotu. Kad es reiz sēdēju garnizona arestā, tad tur kopā ar mums bija ieslodzīts kāds gudrs, izglītots cilvēks, profesors no kādas komercskolas. Viņš bija dezertējis no frontes, un no viņa lietas gribēja iztaisīt lielu prāvu, kur viņu citiem par biedināšanu notiesātu un pakārtu, bet viņš izmānījās no šās .likstas loti vienkārši. Viņš sāka izlikties, ka viņam plānprātība jau iedzimta, un paskaidroja štaba ārstam, kas viņu izmeklēja, ka nebūt neesot dezertējis, ka no mazotnes labprāt ceļojot, ka viņu vienmēr ilgas velkot tālumā, ka viņš reiz pēkšņi atradies Hamburgā un otrreiz Londonā, pats nezinādams, kā viņš tur nokļuvis. Viņa tēvs esot bijis alkoholiķis un izdarījis pašnāvību pirms viņa dzimšanas, māte bijusi prostitūta un dzērāja un mirusi no delirija, jaunākā māsa noslīcinājusies, vecākā metusies zem vilciena, brālis Višehradā ielēcis no dzelzceļa tilta upē, vectēvs nogalinājis savu sievu, aplējies ar petroleju un pielaidis sev uguni. Otra vecāmāte klaiņojusi līdzi čigāniem un noindējusies cietumā ar sērkociņiem, viens brālēns vairākkārt sodīts par dedzināšanu un pārgriezis sev ar stikla gabalu kakla artēriju, māsīca no tēva puses izlēkusi Vīnē pa sestā stāva logu, viņš pats ticis ļoti slikti audzināts un līdz desmitajam dzīvības gadam nav varējis runāt, jo, kad viņš bijis seši mēneši vecs, viņu reiz satītu atstājuši uz galda un paši izgājuši, bet kaķis novilcis viņu zemē, un viņš krītot sasitis galvu. Tagad viņam laiku pa laikam esot stipras galvas sāpes, un tādos brīžos viņš nezinot, ko darot. Šādā stāvoklī viņš devies no frontes uz Prāgu un tikai tad atjēdzies, kad žandarmi viņu «Flekā» apcietinājuši. Puikas, jums vajadzēja redzēt, ar kādu prieku šie viņu atlaida no karadienesta uz mājām! Kādi pieci parastie kareivji, kas ar viņu kopā sēdēja, tūlīt atzīmēja katram gadījumam:
Tēvs alkoholiķis. Māte prostitūta.
I māsa (noslīcinājusies).
II māsa (vilciens).
P>rālis (no tilta).
Vectēvs -j~ sieva (petroleja, aizdedzinājies).
II vecāmāte (čigāni, sērkociņi) utt.
Un, kad viens bija sācis celt to priekšā štaba ārstam, tad viņš vēl nebija lāgā ticis līdz brālēnam, kad ārsts (jo tas jau bija trešais gadījums) viņu pārtrauca: «Zinu, zinu, tava māsīca no tēva puses izlēca Vīnē pa sestā stāva logu, tu pats esi ļoti slikti audzināts, un to var izlabot tikai arestantu rota.» Bet, kad viņu tur aizveda un saslēdza dzelžos, tad viņam tūlīt izkūpēja no galvas ir sliktā audzināšana, ir tēvs-alkoholiķis un māte- prostituta un viņš labprātīgi pieteicās doties uz fronti.
— Armijā tagad neviens vairs netic iedzimtai plānprātībai, — brīvprātīgais sacīja, — jo citādi visus ģenerālštābus vajadzētu ieslodzīt vājprātīgo namā.
Dzelzīm apkaltajās durvīs nograbēja atslēga, un ienāca
profoss:
— Kājnieks Sveiks un sapieris Vodička pie auditora kunga!
Viņi piecēlās, un Vodička sacīja Sveikam:
— Skaties, nelieši tādi, pratina katru dienu, un jēgas nekādas. Velns parauj, kaut viņi mūs labāk būtu notiesājuši nekā tā vazājuši. Tā mēs te noslaistāmies augu dienu, kamēr tie ungāru salašņas dzīvo, cepures kuldami…
Ceļā uz divizijas tiesas kanceleju, kas atradās kādas citas barakas otrā galā, Sveiks un sapieris Vodička pārsprieda, kad ssii viņus sauks kārtīgas tiesas priekšā.
— Nopratināšana pēc nopratināšanas, — Vodička sirdījās,
— un kad jel no tā kas prātīgs iznāktu! Pieraksta par katru cilvēku vai vezumu papīra, bet tiesa vēl aiz kalniem. Tā mēs te sapūsim aiz restēm. Nu, saki godīgi, — vai tā vira ir ēdama? Un tie sasalušie kartupeļi? Sasodīts, tik stulbu pasaules karu es nekur vēl neesmu redzējis! Es to biju iedomājies pavisam citādu.
— Es gan esmu pilnīgi apmierināts, — Sveiks atzinās.
— Toreiz, kad biju aktīvajā armijā, mūsu feldfebelis Solpera mēdza teikt, ka katram kareivim skaidri jāapzinās savi pienākumi, un pēc tam tā gāza tev pa purnu, ka tu ir kapā to nepiemirstu. Vai atkal nelaiķis obrlajtnants Kvaizers — kad tas nāca pārbaudīt šautenes, tad vienmēr skaidroja mums, ka kareivim jābūt stipram garā, jo kareivji ir tikai lopu bars, ko valsts uztur, dod tiem ēst, dod kafiju dzeršanai un tabaku pīpošanai, un par to tiem jāstrādā kā vēršiem.
Sapieris Vodička kļuva domīgs un pēc brīža sacīja:
— Kad tevi iesauks pie auditora, Sveik, tad nesapinies tikai un atkārto to pašu, ko pagājušo reizi, citādi tu mani iegāzīsi. Galvenais, tu esi redzējis, ka tie nelieša ungāri man uzbruka. Pēc tam mēs rīkojāmies kopīgi.
— Esi bez baiļu, Vodička, — Sveiks viņu drošināja, — tikai mieru, nekādas uztraukšanās! Kas tur nu liels no tādas divīzijas tiesas? Tev būtu vajadzējis redzēt, cik aši tādas kara tiesas agrāk strādājušas! Pie mums reiz aktivajā dienestā bija kāds skolotājs Herals, un tas mums vienreiz, kad bijām atstāti bez atvaļinājuma un vāļājāmies pa lāviņām, stāstīja, ka Pragas muzejā esot kāda grāmata, kur aprakstītas šādas kara tiesas
Marijas Terezas laikā. Katram pulkam bijis savs bende, kas izpildījis nāves sodu sava pulka kareivjiem un kāris citu pēc cita par dālderi gabalā. Dažu dienu šis bende, kā grāmatā rakstīts, nopelnījis pa pieci dālderi.
— Tas arī ir saprotams, — Sveiks nopietnā garā piemetināja, — jo tolaik pulkos bija vairāk cilvēku un katrā ciemā to skaitu papildināja.
— Kad es biju Serbi jā, — Vodička teica, — tad mūsu brigādē varēja pieteikties, kas grib kārt turieniešus par cigaretēm. Par vīrieša pakāršanu deva desmit «Sportus», par sievietes vai bērna — piecus. Pēc tam intendantura likās uz laupīšanu un sāka tos apšaut veseliem bariem uzreiz. Reizē ar mani dienēja kāds čigāns. Labu laiku mēs par viņu nekā nezinājām, tikai dīvaini bija, ka viņu bieži izsauc nakti uz kanceleju. Toreiz mēs stāvējām pie Drinas. Reiz naktī, kad viņš bija projām, kādam ienāca prātā parakņāties pa viņa mantām, un tad viņa mugursomā atrada veselas trīs kārbas «Sporta», pa simt cigarešu katrā. Kad viņš rīta agrumā atgriezās mūsu šķūnī, mēs viņam sarīkojām ātru tiesu. Nosviedām gar zemi, un kāds mūsējais, Belouns, nožmiedza viņu ar siksnu. Sīksta dzīvība gan viņam bija kā kaķim.
Vecais sapieris Vodička nospļāvās.
— Viņu nekādi nevarēja nožmiegt, bikses viņam bija jau pilnas, acis izspiedušās, bet viņš ķepurojās kā puskauts gailis. Tad viņu sāka raut pušu kā kaķi. Divi pie galvas, divi pie kājām, kamēr apgrieza kaklu. Pēc tam viņam uzmauca galvā paša mugursomu ar visām cigaretēm un smuki ielaida Drinā. Tādas cigaretes neviens taču nebūtu smēķējis. No rīta viņu visur izmeklējās.
— Jums vaiadzēja teikt, ka viņš dezertējis, — Sveiks pārliecinoši piebilda, — ka viņš jau sen uz to gatavojies un katru dienu stāstījis, ka laidīsies lapās.
— Kam tad tas nāca prātā? — Vodička atteica. — Mēs savu darbu bijām padarījuši un par citu galvas nelauzījām. Tur tā biia vienkārša lieta. Katru dienu kāds pazuda, un viņus pat nezvejoja no Drinas ārā. Uztūcis serbs peldē i a kopā ar nosistu zemessargu itin glīti pa Drinu uz Donavu. Pāris jaunajiem. kas tādus jokus redzēja pirmo reizi, tūlīt piemetās drudzis.
— Tiem vajadzēja iedot chininu, — Sveiks piezīmēja.
Viņi iegāja barakā, kur atradās divizijas tiesas kanceleja, un patruļa tūlīt ieveda viņus astotajā istabā, kur aiz gara, papīru grēdām apkrauta galda sēdēja auditors Rullers.
Viņam priekšā atradās likumu grāmata, uz kuras stāvēja pusdzerta tējas glāze. Galda labajā pusē bija neīsta ziloņkaula krucifikss ar noputējušu Kristu, kas izmisis noraudzījās uz sava krusta pakāji, kur mētājās papirosu gali un pelni.
Auditors Rullers, krustā sistajam dievam par jaunām ciešanām, patlaban nobirdināja no sava papirosa pelnus krusta pakājē un ar otru roku satvēra tējas glāzi, kas bija pielipusi pie likumu krājuma.
Atbrīvojis glāzi no šiem apkampieniem,, viņš turpināja šķirstīt kādu grāmatu, ko bija paņēmis virsnieku klubā. Tā bija Fr. S. Krausa grāmata ar daudzsološu virsrakstu: «Forschun- gcn zur Entwicklungsgeschichte der geschlechtl.ic.hen Moral.» [96]
Viņš aplūkoja naivos vīriešu un sieviešu dzimumorgānu zīmējumus ar piemērotiem pantiņiem, ko augsti, mācītais Fr. S. Krauss bija atklājis uz Berlines rietumu stacijas ateju sienām, un tāpēc nemaz neievēroja ienākušos.
Šinī nodarbībā viņu iztraucēja Vodičkas ieklepošanās.
— Was geht los? [97] — viņš uzprasīja, joprojām šķirstīdams grāmatu un meklēdams naivo zīmējumu un uzmetumu turpinājumu.
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks atsaucās, — ka mans biedrs Vodička ir saaukstējies un klepo.
Tagad auditors Rullers pacēla acis uz Sveiku un Vodičku un pūlējās piešķirt savai sejai bargu izteiksmi.
— Beidzot taču jūs atvilkāties, — viņš teica, rakņādamies papīru grēdā uz galda, — es jūs liku atsaukt pulksten deviņos, un tagad ir gandrīz vienpadsmit.
— Kā tu stāvi, teļš? — viņš uzsauca Vodičkam, kas bija atļāvies pieņemt brīvu stāiu. — Kad es teikšu: «Brīvi,» tad tu varēsi darīt ar saviem papēžiem, ko gribi.
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks iebilda, — ka viņam ir reimatisms.
— Tu labāk turi muti! — auditors Rullers pamācīja. — Kad es tev ko jautāšu, tad varēsi atbildēt. Trīs reizes jau esi bijis
uz nopratināšanu, un izdabūts no tevis nav ne tik, cik vistas kājā gaļas. Vai es atradīšu jūsu lietu vai ne? Tā man te jānoņemas ar jums, sasodītajiem nelgām. Tikai nedomājiet, ka par veltīgu tiesas traucēšanu tiksiet sveikā cauri!
— Nu, tad klausieties, diedelnieki, — viņš sacīja, izvilcis no papīriem biezas aktis ar uzrakstu: «Sveiks un Vodička», — nedomājiet, ka kaut kādas muļķīgas plūkšanās dēļ jūs varēsiet slaistīties pa divizijas tiesu un izvairīties no došanās uz fronti! Jūsu dēļ man pat vajadzēja zvanīt uz armijas tiesu, aitasgalvas tādi!
Viņš nopūtās.
— Netaisi tik svētu seju, Šveik, — viņš turpināja, — gan tev frontē pāries kāre plūkties ar honvediern. Izmeklēšana jūsu lietā pārtraukta, un katram jādodas uz savu daļu, kur viņš saņems disciplināru sodu un tad ar kaujas rotu dosies uz
fronti. Ja jūs man vēlreiz nāksiet nagos, tad es jums, huligāniem, sakuršu kārtīgu pirti. Te jums ir atlaišanas zīme, un uzvedieties turpmāk godīgi! Aizvest viņus uz otru istabu!
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks sacīja, — ka mēs abi ņemsim jūsu vārdus vērā un ka mēs daudzkārt pateicamies jums par jūsu laipnību. Ja es nebūtu karadienestā, tad uzdrošinātos teikt, ka jūs esat zelta cilvēks. Un pie tās pašas reizes mēs jums lūdzam piedošanu, ka jums mūsu dēļ vajadzēja tik daudz pūlēties. Mēs to tiešām neesam pelnījuši.
— Nu, tad vācieties pie visiem velniem! — auditors uzkliedza Sveikam. — Ja pulkvedis Šrēdera kungs nebūtu par jums aizlicis vārdu, tad es nezinu, kā tas vēl būtu beidzies.
Vodička tikai gaitenī tā īsti attapās, kad patruļa veda viņus uz otru istabu. Sargkareivis, kas viņus pavadīja, baidījās nokavēt pusdienas un tāpēc teica;
— Pielieciet taču,soli, puiši, jūs jau velkaties kā utis.
Vodička tūlīt atsaucās, lai šis pievaldot muti un pateicoties dievam, ka esot čechs. Ja viņš būtu ungārs, tad Vodička viņu pārplēstu kā siļķi.
Tā kā kancelejā visi rakstveži bija aizgājuši pusdienās, tad sargkareivim vajadzēja nogādāt abus arestantus uz divizijas tiesas aresta telpām, kas nenotika bez ienīstajai kara rakstvežu sugai adresētiem lāstiem,
— Biedri man atkal nosmels visus taukus no viras, — sargkareivis traģiski žēlojās, — un gaļas vietā atstās tikai cīpslas. Vakar es vedu divus uz nometni, un pa to laiku kāds bija aprijis pusi desas, ko man izsniedza.
— Jūs te pie divizijas tiesas par citu gan nedomājat kā tikai par ēšanu, — Vodička atsaucās, juzdamies jau pilnīgi savā ādā.
Kad viņi pastāstīja brīvprātīgajam, kā viņiem izgājis, tas izsaucās:
— Tātad kaujas rota, draugi! Tad jāsaka kā čechu turistu laikrakstā: «Labu ceļa vēju!» Sagatavošanās darbi ceļojumam ir jau pabeigti, jo augstā armijas valdība par visu ir parūpējusies. Arī jūs esat uzaicināti piedalīties izbraucienā uz Gali- ciju. Dodieties ceļā ar jautru prātu un vieglu, līksmu sirdi! Izturieties ar sirsnīgu mīlestību pret to apvidu, kurā jūs iepazīstinās ar ierakumiem! Tā būs skaista un ārkārtīgi interesanta vieta. Jūtieties tālajā svešumā kā mājās, kā pazīstamā pusē, jā, gandrīz kā savā mīļajā dzimtenē. Speriet savu kāju paci-
lātā garā tanī zemē, par kuru jau vecais Humbolts sacījis: «Es visā pasaulē neesmu redzējis nekā lieliskāka par šo stulbo Galiciju.» Bagātīgie un dīvainie atklājumi, ko sakrājusi mūsu uzvarētāja armija, atkāpjoties no Galicijas, noderēs mums par lielisku ceļa rādītāju, sastādot otrā karagājiena programu. Tātad pagrieziet degunu uz Krievijas pusi un izšaujiet no prieka visas patronas gaisā!
Kad Sveiks un Vodička taisījās pēc pusdienas doties \iz kanceleju, pie viņiem pienāca nelaimīgais skolotājs, kas bija sacerējis dzejoli par utīm, pavilka abus sānis un noslēpumaini sacīja:
— Neaizmirstiet uzsaukt krieviem, kad tiksiet krievu pusē: «Zdravstvujte, ruskije bratja, my bratja čechv, my net aus- trijci.»
Atstājot baraku, Vodička, gribēdams demonstrēt savu
naidu pret ungāriem un parādīt, ka ieslodzīšana nav satricinājusi vai sašķobījusi viņa pārliecību, uzmina pret karu noskaņotajam ungaram uz kājas un uzbrēca: — Uzvelc zābakus, muļ|a!
— Lai tik viņš man būtu ko atbildējis, — sapieris Vodička sašutis sacīja pēc tam Sveikam, — lai tik viņš būtu iepīkstējies, tad es viņa ungāru šņukuri pataisītu divreiz tik lielu. Bet tas stulbais gnīda cieš klusu un ļauj sevi kājām spārdīt. Nudien, Šveik., man ir tādas dusmas, ka mūs nenosodīja. Izskatās tā, it kā viņi smietos par mums, it kā par visu to lietu ar ungāriem nebūtu vērts pat runāt. Bet mēs taču cīnījāmies kā lauvas. Tā ir tava vaina, ka mūs nenotiesāja, bet izdeva tādu apliecību, it kā mēs pat lāgā izkauties nemācētu. Ko viņi īsti par mums domā? Tas taču bija pavisam kārtīgs konflikts.
— Cilvēk mīļais, — Šveiks labsirdīgi teica, — es gan nesaprotu, kāpēc tu nepriecājies, ka divizijas tiesa mūs oficiāli atzinusi par godīgiem cilvēkiem, pret kuriem nekā nevar iebilst. Protams, nopratināšanā es visādi mēģināju izlocīties, bet tas jau ir jādara, melot ir pienākums, kā advokats Bass mēdza teikt saviem klientiem. Kad auditora kungs man jautāja, kāpēc mēs esam ielauzušies šā Kakonija kunga dzīvoklī, es viņam vienkārši atbildēju: «Es domāju, ka mēs tā vislabāk iepazīsimies ar Kakonija kungu, ja ieradīsimies pie viņa viesos!» Auditora kungs tad man vairs nekā nejautāja, jo viņam ar to pietika.
— Un to tu ievēro, — Šveiks turpināja attīstīt savu domu, — ka kara tiesā nekad nedrīkst atzīties. Kad es sēdēju garnizona cietumā, tad blakus kamerā kāds kareivis atzinās, un, kad citi to dabūja zināt, tad uzlika viņam «bankas» un piespieda atsaukt savu atzīšanos.
— Ja es būtu izdarījis ko negodīgu, tad neatzītos, — sapieris Vodička atbildēja, — bet, ja man tāds nolāpīts auditors tieši jautā: «Vai jūs esat kāvies?» •— tad man jāatbild: «Jā, esmu.» — «Vai esat kādu piekāvis?» — «Protams, auditora kungs.» — «Vai esat kādam nodarījis miesas bojājumus?» — «Skaidrs, ka esmu., auditora kungs.» Lai viņš zina, ar ko viņam darīšana! Un nu jāpiedzīvo tāds kauns, ka mūs attaisno. Iznāk tā, it kā viņš negribētu ticēt, ka man pat josta pārtrūka, velējot šos ungāru lempjus, ka es viņus pataisīju zilus un sakapāju gabalos. Tu taču pats redzēji, ka vienu brīdi es sitos viens pats pret trim un pēc mirkļa tie jau vārtījās pa zemi un
es viņus spārdīju kājām. Un pēc visa tā šāds nosmurgājies auditors izbeidz izmeklēšanu! Man tā vien šķiet, ka viņš man būtu pateicis: «Ko nu stāstāt, vai tad jūs mākat kauties!» Lai tikai paiet karš un es atkal tieku uz brīvām kājām., tad es viņu, slīmestu, sadzīšu rokā un parādīšu, vai es māku kauties. Tad es atbraukšu uz Kiralihidu un sataisīšu te tādu jandāliņu, kāds vēl pasaulē nav redzēts, tā ka visi slēpsies pagrabos, kad dabūs zināt, ka es esmu ieradies apraudzīt šos Kiralihidas vanckarus, šos lempjus, šos smurguļus!
*
Kancelejā visu nokārtoja neparasti ātri. Kāds feldfebelis, kam mute vēl spīdēja no pusdienas viras taukiem, ar ārkārtīgi stingru seju izsniedza Sveikam un Vodičkam viņu papīrus un
nepalaida garām gadījumu, nenoturējis runu, kurā tas apelēja pie viņu kareiviskā gara. Tā kā viņš bija Mazurijas polis, tad iepina runā sava apvidus gleznainākos izteicienus, kā «ma- rekvium», «glupi rolmopsie», «krajcova sedmina», «svina porypana» un «dum vam bane na miesjnuckovy vaschi gzichty» [98].
Kad Sveiks un Vodička atvadījās viens no otra, jo katram vajadzēja doties uz savu da]u, Sveiks teica:
— Kad karš beigsies, tad tu mani apmeklē. Tu mani sastapsi katru vakaru no pulksten sešiem «Kausā», Bojišti ielā.
— Protams, ka atnākšu, — Vodička atbildēja, — bet vai tur iet jautri?
— Tur katru vakaru kaut kas atgadās, — Sveiks apgalvoja, — bet, ja tur būs par klusu, tad mēs paši kaut ko izstrādāsim.
Viņi šķīrās, bet, kad bija jau dažus soļus viens no otra, vecais sapieris Vodička nosauca Sveikam pakaļ:
— Tātad skaties, lai tur būtu ko papriecāties, kad ieradīšos!
Sveiks atsaucās:
— Nāc tikai noteikti, tiklīdz karš beigsies!
Tad viņi attālinājās viens no otra, bet pēc kāda brītiņa aiz otras baraku rindas stūra kļuva dzirdama Vodičkas balss:
— Sveik, kāds alus ir «Kausā»?
Un kā atbalss atskanēja Sveika atbilde:
— Lielpopovices!
— Un es domāju, ka Smichovas! — Vodička tālumā atsaucās.
— Meičas tur arī ir! — Sveiks kliedza.
— Tātad pēc kara, pulksten sešos vakarā!
— Nāc labāk ap pusseptiņiem — gadījumā, ja es kur nokavējos.
Tad vēl iztālēm atskanēja Vodičkas balss:
— Tātad sešos tu nevari būt?
— Labi, es būšu sešos, — Vodička vēl sadzirdēja biedra atbildi.
Tā šķīrās krietnais kareivis Sveiks no vecā sapiera Vodič- kas. «Wenn die Leute auseinander gehen, so sagen sie auf Wiedersehen!» 1
1 Kad cilvēki šķiras, tad viņi saka: «Uz redzēšanos!» (Vāc.)