Virsleitnants Lukašs saniknots soļoja pa 11. kaujas rotas kanceleju. Tā bija tumša ala rotu barakā, atdalīta no gaiteņa ar dēļu šķērssienu. Galds, divi krēsli, krūka ar petroleju un lāviņa.
Virsleitnanta priekšā stāvēja mantzinis Vaneks, kas sastādīja algu sarakstus, veda kareivju provianta uzskaiti, bija visas rotas finansu ministrs un pavadīja šinī migā augu dienu. Tepat viņš arī gulēja.
Pie durvīm stāvēja drukns kājnieks, noaudzis ar bārdu kā rūķi pasakās. Tas bija Baluns, virsleitnanta jaunais kalpotājs, agrāk dzirnavnieks kaut kur no čechu Krumlovas.
— Jūs man tiešām esat sameklējis lielisku kalpotāju, —
virsleitnants Lukašs uzrunāja mantzini, — es jums sirsnīgi pateicos par tādu jauku pārsteigumu. Pirmajā dienā, kad es viņu sūtu uz virsnieku virtuvi pēc pusdienām, viņš jau pusi aprij.
— Piedošanu, man izlija, — resnais milzis taisnojās.
— Nu labi, izlija. Bet izlīt varēja tikai vira vai mērce, nevis cepetis. Tu taču neatnesi ne tik daudz, cik pirkstos var saņemt. Un kur tu liki ābolu ruleti?
— Es . . .
— Nedomā liegties, tu to visu aprij i.
Virsleitnants Lukašs izrunāja pēdējos vārdus tik nopietni un tik bargā balsī, ka Baluns neviļus atkāpās divus soļus.
— Es jau pavaicāju virtuvē, kas šodien bija pusdienās. Izrādījās, ka vira ar aknu klimpām. Kur tu liki tās klimpas? Izvilki visas pa ceļam un apēdi, tā tu izdarīji. Tad bija vērša gaļa ar gurķiem. Ko tu ar to izdarīji? Tāpat apriji. Divi šķēles cepeša! Un vai tu man atnesi kaut pusšķēli, ko? Divi gabali ābolu ruletes! Kur tu tos liki? Pats savā vēderā, cūka tāds, rīma! Nu saki, — kur palika rulete? Dubļos iekrita? Sasodīts nelietis! Vai tu vari man parādīt to vietu, kur tā dubļos guļ? Ak tā, piepeši pieskrēja suns, it kā to kāds būtu saucis, paķēra un aiznesa. Jēzus Kristus, es tev tā savelēšu purnu, ka tev galva būs kā spainis! Viņš vēl liegsies, cūka gatavais! Tu zini, kas to redzēja? Re, tur mantzinis Vaneks. Viņš atnāca pie manis un teica: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu Baluns, tas lops, apēd jūsu pusdienas. Es redzēju pa logu, ka viņš rija, it kā nedēļu nebūtu ēdis.» Klausieties, mantzini, vai jūs tiešām nevarējāt bez šā ragulopa nevienu citu atrast?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka Baluns man likās no visas mūsu triecienrotas vispiemērotākais. Viņš ir tik stulbs, ka nepagalam nevar iegaumēt, kā jāapietas ar ieročiem, un, ja viņam iedos šauteni rokā, tad vēl var notikt kāda nelaime. Pēdējo reizi, kad apmācīja šaut ar tukšām patronām, viņš tikko neizšāva savam kaimiņam aci. Tāpēc es domāju, sak, varbūt viņš šādā veidā noderēs.
— Lai pastāvīgi apēstu sava kunga pusdienas, — Lukašs sacīja, — it kā savas porcijas viņam nepietiktu. Vai tu badā esi, vai?
•— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es vienmēr esmu izbadojies. Ja kādam atliek maize, es to iemainu pret papirosiem, bet ar to arī nepietiek. Es tāds esmu jau no dzimšanas. Vienmēr man liekas, ka nupat esmu pieēdis, bet kas to deva!
Pēc brītiņa sāk atkal rūkt vēders kā pirms ēšanas, un, skaties, viņš jau prasa atkal. Dažreiz es domāju, ka nu gan esmu tik pilnā, ka nekā vairs iekšā neiedabūšu, bet nekā tamlīdzīga. Tiklīdz redzu, ka citi ēd, vai saožu ko ēdamu, tā vēders kā izslaucīts. Un, kad viņš sāk prasīt pēc tā, kas viņam pienākas, esmu gatavs rīt vai naglas. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau lūdzu, lai man izsniedz dubultporciju; es pat griezos šinī jautājumā pie pulka ārsta Budejovicē, bet viņš mani ielika uz trim dienām slimnīcā un parakstīja man tasīti tīra buljona dienā. «Es tev, nelieti, iemācīšu badoties,» viņš teica. «Panāc tik vēlreiz man tuvumā, tad tu aiziesi no šejienes tievs kā apīņu maikste.» Es pat paskatīties nevaru uz garšīgām lietām, obrlajtnanta kungs, jo 110 paša vienkāršākā ēdiena man jau tek siekalas. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pazemīgi lūdzu, lai man piešķirtu vēl otru porciju. Ja arī gaļas nebūtu, tad vienmēr taču atradīsies kāds kartupelis vai knedliks, kāds nieks mērces — tādas mantas pastāvīgi paliek pāri. ..
— Pietiek, Balun, diezgan esmu klausījies tavās bezkaunībās, — virsleitnants Lukašs pārtrauca. — Vai esat dzirdējis, mantzini, ka agrāk kāds kareivis būtu bijis pēc visa tā tik pārdrošs kā šis subjekts? Viņš aprij man visas pusdienas un tad vēl grib, lai viņam piešķir dubultporciju. pagaidi, Balun, es tev parakstīšu labu porciju!
— Mantzini, — viņš griezās pie Vaneka, — aizvediet viņu pie kapraļa Veidenhofera, lai tas viņu uz divām stundām piesien sētā pie staba pretim virtuvei, kamēr sāk izsniegt vakariņas. Un lai viņu piesien augstāk, tā, lai viņš stāv uz pirkstgaliem un noskatās, kā katlā vārās gul ašs. Un norīkojiet tā, lai šis izdzimtenis paliktu piesiets tik ilgi, kamēr virtuvē izsniedz gulašu, lai viņam tecētu siekalas kā izsalkušam sunim, kad tas apošņā desinieka slieksni. Un pavāram sakiet, lai tas viņa porciju atdod citiem!
•— Klausos, obrlajtnanta kungs. Iesim, Balun!
Kad viņi gāja ārā, virsleitnants vēl tos apturēja durvīs un, raudzīdamies Baluna baiļu pilnajā sejā, uzvaras priekā izsaucās:
— To tu pats sev ievārīji, Balun! Labu ēstgribu! Un, ja tu man vēlreiz izspēlēsi tādu joku, tad es tevi bez žēlastības nodošu kara tiesai.
Kad Vaneks atgriezās un paziņoja, ka Baluns jau piesiets, virsleitnants Lukašs sacīja:
— Jūs mani pazīstat, Vanek, jūs zināt, ka man nav nekādas patikas tā rīkoties, bet citādi te līdzēt nevar. Vispirms, jūs zināt, ka pat suns rūc, ja tam atņem kaulu. Es neciešu neliešus savā tuvumā, un, otrkārt, tas fakts, ka Baluns piesiets pie staba, stiprā mērā ietekmēs visu rotu ir morāli, ir psicho- loģiiki. Pēdējā laikā, kopš viņi iedalīti kaujas rotā un zina, ka rīt vai parīt dosies uz fronti, visi dara, kas katram ienāk prātā.
Virsleitnants Lukašs izskatījās visai noguris un turpināja klusā balsī:
— Aizvakar, kā jūs zināt, mums nakts manevru laikā vajadzēja uzbrukt brīvprātīgo komandai, kas bija novietojusies aiz cukurfabrikas. Pirmais vads, avangards, vēl diezgan klusu gāja pa ielu, jo to es pats vedu, bet otrs, kam bija jānogriežas pa kreisi un jāizsūta izlūki uz cukurfabriku, uzvedās tā, it kā brauktu zaļumos. Viņi dziedāja un tā sita kājas pret zemi, ka to varēja dzirdēt pat nometnē. Tad trešais vads labajā flangā devās izlūkot apkārtni ap mežu, kas atrodas no mums krietnu desmit minušu gājiena atstatumā, un pat pa tādu gabalu varēja redzēt, ka viņi smēķē — uguntiņas vien spīdēja tumsā. Bet ceturtais vads, kam vajadzēja izveidot arjergardu, velns zina kā " bi ja atgadījies avangardam priekšā, tā ka to vajadzēja pieņemt par ienaidnieku, un man bija jāatkāpjas pašam no sava arjergarda, kas man uzbruka. Tāda ir šī 11. kaujas rota, kuru es esmu mantojis. Ko lai es ar viņiem daru? Un kā viņi izturēsies īstā kaujā?
Virsleitnants Lukašs pie šiem vārdiem saņēma rokas un izskatījās pēc mocekļa, bet viņa deguna gals izstiepās arvien garāks.
— Neraizējieties par to, obrlajtnanta kungs, — mantzinis Vaneks sāka viņu mierināt, — nelauziet veltīgi galvu! Es jau esmu bijis trīs kaujas rotās, un katru no tām sasita druskās kopā ar visu bataljonu, tā ka vajadzēja formēt no jauna. Visas tās bija pilnīgi vienādas, neviena nebija ne par matu labāka kā jūsējā, obrlajtnanta kungs. Vissliktākā gan bija 9. rota. Tā piespieda visus virsniekus, ieskaitot rotas komandieri, padoties gūstā. Es paglābos tikai tāpēc, ka biju aizgājis pie pulka vezumniekiem saņemt rumu un vīnu visai rotai, un viņi to padošanos iztaisīja bez manis.
— Bet vai jūs to nezināt, obrlajtnanta kungs, ka tajos pēdējos nakts manevros, par ko jūs stāstījāt, brīvprātīgo komanda, kam vajadzēja ielenkt mūsu rotu, bija aizgājusi līdz pašam Neizīdleras ezeram? Viņi tikai gājuši uz priekšu līdz pat rītam, un izlūki gandrīz vai iekūlušies purvā. Un viņus vedis pats kapteinis Zāgnera kungs. Nebūtu uzaususi gaisma, tad viņi varbūt būtu aizstaigājuši līdz pat Šopronai, — noslēpumainā balsī turpināja mantzinis, kam šādi gadījumi patika un kas tos vienmēr visā pilnībā pārzināja.
— Un vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, — viņš familiari pamirkšķināja aci, — ka kapteini Zāgnera kungu iecels par mūsu kaujas bataljona komandieri? Sākumā gan domāju, ka iecels jūs, kā stāstīja štaba feldfebelis Hegners, jo jūs esat pie mums vecākais virsnieks, bet vēlāk saņemta divizijas štaba pavēle, ka iecelts kapteinis Zāgnera kungs.
Virsleitnants Lukašs iekoda sev mēlē un aizdedzināja papirosu. Viņš jau to zināja un bija pārliecināts, ka viņam nodarīta netaisnība: kapteinis Zāgners jau divas reizes dienesta gaitā bija aizsteidzies viņam priekšā. Tomēr viņš cita nekā neteica kā tikai:
— Tātad kapteinis Zāgners . ..
— Man tas gan liela prieka nesagādā, — mantzinis konfidenciāli atsaucās. — Štaba feldfebelis Hegners man stāstīja, ka kapteinis Zāgnera kungs Serbijā jau kara sākumā gribējis kļūt slavens un kaut kur pie Melnkalnes, kalnos, dzinis vienu sava triecienbataljona rotu pēc otras serbu ložmetēju ugunī uzbrukumā, kaut gan tas bijis pilnīgi veltīgi un kājnieki tur nekā nav varējuši darīt, jo izdzīt serbus no tādām aizām būtu iespējams tikai artilērijai. No visa bataljona palicis tikai astoņdesmit cilvēku; kapteinis Zāgnera kungs bijis ievainots rokā un slimnīcā vēl iemantojis dizenteriju, un pēc tam viņš atkal parādījās Budejovicē mūsu pulkā. Vakar viņš stāstījis virsnieku klubā, cik ļoti viņš gribot nokļūt frontē, ka viņš tur esot ar mieru atstāt vai visu kaujas bataljonu, bet izvirzīšoties un dabūšot ordeni. Par Serbiju viņš esot dabūjis garu degunu, bet tagad vai nu kritīšot ar visu kaujas bataljonu, vai tikšot iecelts par apakšpulkvedi, tātad bataljonam klāsies grūti. Man liekas, obrlajtnanta kungs, ka arī mēs no šāda riska neizbēgsim. Štaba feldfebelis Hegners nesen izteicās, ka jūs ar kapteini Zāgnera kungu diezin kā nesatiekot un ka tāpēc viņš sūtīšot mūsu 11. rotu kaujā visbīstamākajās vietās.
Mantzinis nopūtās.
— Man gan tā liekas, ka tādā karā, kāds šis, kur tik daudz karaspēka un tik gara fronte, varbūt vairāk panāktu ar veiklu manevrēšanu nekā ar tādiem neprātīgiem uzbrukumiem. To es novēroju pie Duklas, kad biju 10. kaujas rotā. Toreiz viss norisinājās ļoti gludi, mēs saņēmām pavēli nešaut, nu, un nešāvām arī un gaidījām, kamēr krievi pienāks klāt. Mēs tos būtu sagūstījuši bez viena šāviena, ja mums blakus, kreisajā flangā, nebūtu tie stulbie zemessargi, kas no krievu tuvošanās tā bija nobaidījušies, ka sāka laisties pa sniegu no kraujas lejup kā slidotavā, bet mums atsūtīja ziņu, ka krievi pārrāvuši kreiso flangu un ka mums tāpēc jātiek atpakaļ pie brigādes. Es toreiz biju taisni brigādes štābā, lai apstiprinātu rotas izdevumu un ieņēmumu grāmatu, jo pulka vezumnieku komanda nekur nebija atrodama, un tad tur sāka ierasties 10. rotas atliekas. Līdz vakaram atnāca 120, pārējie atkāpjoties bija nomaldījušies un nošļūkuši pa nogāzi krievu ierakumos kā uz ragaviņām. Tur gan bija traki, obrlajtnanta kungs. Krieviem bija pozīcijas
Karpatos ir augšā, ir lejā. Un pēc tam, obrlajtnanta kungs, kapteinis Zāgnera kungs . . .
— Lieciet mani mierā ar savu kapteini Zāgnera kungu, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es to visu jau zinu. Un nedomājiet, ka tad, kad būs kāds uzbrukums vai kauja, jūs atkal nejauši atrādīsieties pie vezumniekiem un pievāksiet rumu un vīnu. Mani jau brīdināja, ka jūs esot liels žūpa, un tiešām, ja paskatās uz jūsu sarkano degunu, tad katrs zina, ar ko viņam darīšana.
— Tas man no Karpatiem, obrlajtnanta kungs. Tur citādi nevarēja, ēdienu mums uzsūtīja augšā pilnīgi aukstu, ierakumi bija iepūtināti sniegā, uguni kurt nedrīkstēja, un mēs turējāmies tikai ar rumu vien. Un, ja nebūtu manis, tad tur klātos tāpat kā citās rotās, kur ruma nebija un cilvēki sala nost. Tiesa, no ruma mums visiem deguni kļuva sarkani, un tam bija nepatīkamas sekas, jo no bataljona pienāca pavēle sūtīt izlūkos tikai tos kareivjus, kam sarkani deguni.
— Tagad gan ziema sen garām, — virsleitnants zīmīgi piebilda.
— Rums, obrlajtnanta kungs, karalaukā ir neatsverama manta katrā gadalaikā, tāpat kā vīns. Tas palīdz, ja tā var izteikties, uzturēt labu omu. Par puskatliņu vīna un ceturtdaļ- litru ruma cilvēki jums kausies, ar ko vien gribat . .. Kāds ra- gulops tur atkal klauvē? Vai viņš neprot izlasīt uzrakstu «Nicht klopfen!»? Herein! [99]
Virsleitnants Lukašs pagriezās uz krēsla pret durvīm un ieraudzīja, ka tās lēnām un klusu atveras. Un tikpat klusi 11. kaujas rotas kancelejā ienāca krietnais kareivis Sveiks, militāri sveicinādams jau durvīs, ko laikam bija darījis arī tad, kad klauvēja pie durvīm, lasīdams uzrakstu: «Nicht klopfen!»
Šī sveicināšana pilnīgi saskanēja ar viņa bezgala apmierināto un bezrūpīgo seju. Savā noplukušajā austriešu kājnieku formas tērpā viņš izskatījās pēc sengrieķu blēžu dieva,
Virsleitnants Lukašs aizvēra uz mirkli acis krietnā kareivja Sveika tēla priekšā, kurš ar savu skatienu it kā apskāva un skūpstija virsieitnantu.
Laikam ar tādu pašu aizkustinājumu vieglprātīgais pazudušais un atkal atradies dēls raudzījās savā tēvā, kad tas viņam par godu cepa uz iesma trekno teļu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal šeit, — Šveiks, vēl uz sliekšņa stāvēdams, raportēja tik sirsnīgi un nepiespiesti, ka virsleitnants Lukašs tūlīt atjēdzās. Kopš tā laika, kad pulkvedis Šrēders bija viņam paziņojis, ka viņš atkal dabūs Šveiku uz kakla, virsleitnants Lukašs katru dienu domās atlika šo satikšanos. Katru rītu viņš sev sacīja: «Viņš vēl šodien neieradīsies, viņš būs tur kaut ko izstrādājis, un tāpēc viņu vēl paturēs.»
Un tagad visas šīs cerības izputēja, Sveikam piemīlīgi un vienkārši ienākot kancelejā.
Tad Šveiks paskatījās uz mantzini Vaneku un, laipni smaidot, pasniedza tam papīrus, ko izvilka no sava šineļa kabatas.
— Padevīgi ziņoju, mantziņa kungs, ka te ir tie papīri, ko man izrakstīja pulka kancelejā un kas nododami jums. Tie attiecas uz manu algu un uzturu.
11. kaujas rotas kancelejā Šveiks izturējās tik brīvi, it kā viņi ar Vaneku būtu vislabākie draugi, un mantzinim atlika tikai atbildēt:
— Nolieciet uz galda!
— Būtu ļoti labi, mantzini, ja jūs atstātu mūs ar Šveiku divatā, — virsleitnants Lukašs nopūzdamies sacīja.
Vaneks izgāja un palika stāvam aiz durvīm, lai dzirdētu, par ko šie abi runās.
Sākumā viņš nedzirdēja nekā, jo tiklab Šveiks, kā virsleitnants Lukašs klusēja. Abi viņi ilgi it kā pētīdami raudzījās viens otrā, Lukašs skatījās uz Šveiku, it kā gribēdams to nohipnotizēt kā gailis, kas nostājies vistai priekšā un gatavojas tai mesties virsū. Šveiks kā vienmēr vērās virsleitnantā mitrām, maiguma pilnām acīm, it kā vēlēdamies to uzrunāt: «Mēs atkal esam kopā, manu mīļo sirsniņ, neviens mūs vairs nešķirs, manu balodīt.»
Un, tā kā virsleitnants ilgi neteica ne vārda, Sveika skatiens kļuva sāpīgi lūdzošs: «Runā taču, manu zelta gabaliņ, teic kaut ko!»
Virsleitnants Lukašs pārtrauca šo smago klusumu ar vārdiem, kuros viņš centās ielikt krietnu porciju ironijas:
— Esiet sirsnīgi sveicināts, Šveik! Pateicos par apciemošanu. Jauki, ka ierodaties pie mums viesos.
Viņš vairs nespēja savaldīt pēdējā laikā sakrājušos niknumu un spēcīgi trieca dūri pret galdu, tā ka tintes pudele palēcās un tinte apšļakstīja algu sarakstus. Tad viņš uzlēca
kājās, piegāja cieši klāt Sveikam un, uzbrēcis tam: «Ragu- lops!» — sāka skraidīt pa šauro kanceleju, katrreiz nospļaudamies, kad atradās Sveika priekšā,
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks ierunājās, kad virsleitnants Lukašs nemitējās staigāt un nikni sviest kaktā saburzītus papīra vīstokļus, kurus viņš katrreiz paķēra no galda, — ka es jūsu vēstuli nodevu pēc piederības. Es laimīgi atradu Kakonija kundzi un varu teikt, ka viņa gaužām skaista sieviete; es gan viņu redzēju, kad tā raudāja …
Virsleitnants Lukašs apsēdās uz mantziņa lāviņas un aizsmakušā balsī izsaucās:
— Kad tas viss beigsies, Šveik?
Šveiks turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis:
— Pēc tam man iznāca mazas nepatikšanas, bet es uzņēmos visu vainu uz sevi. Sākumā viņi man gan neticēja, ka es sarakstos ar šo kundzi, bet tad es nopratināšanā paķēru vēstuli
un noriju, lai sajauktu viņiem visas pēdas. Vēlāk atkal pavisam nejauši, jo citādi es to nevaru izskaidrot, mani iepina tādā mazā izplūkšanās lietā. Bet no tās es arī tiku vaļā, mana nevainība nāca gaismā, divīzijas tiesa izbeidza izmeklēšanu, un man bija jāierodas pie pulka komandiera. Es jau biju pulka kancelejā, pagaidīju brītiņu, kamēr ierodas pulkveža kungs, un pulkveža kungs mani drusku palamāja un sacīja, ka man tūlīt esot jāierodas pie jums, obrlajtnanta kungs, un jāpaziņo, ka es esot jūsu raitnieks. Vēl viņš uzdeva jums pateikt, ka viņš lūdz jūs tūlīt ierasties pie viņa sakarā ar kaujas rotu. Bet nu jau pagājusi kāda pusstunda, jo pulkveža kungs nezināja, ka mani vēl aizvilks uz pulka kanceleju un es tur nosēdēšu stundas ceturksni, jo man par visu šo laiku nebija izmaksāta alga un to varēja saņemt tikai no pulka, nevis no rotas, tāpēc ka es biju ievests pulka arestantu sarakstā. Vispār viņiem tur tāds juceklis un nekārtība, ka cilvēks var gluži zaudēt jēgu . . .
Kad virsleitnants Lukašs izdzirda, ka viņam jau pirms pusstundas vajadzējis būt pie pulkveža Šrēdera, viņš, steidzīgi ap- vilkdams virsdrēbes, tikai noteica:
— Tā, Šveik, tad jūs man atkal iegriezāt. ļ
Viņš to sacīja tik izmisušā, bezcerīgā balsī, ka Šveiks mēģināja mierināt viņu draudzīgiem vārdiem, nosaukdams pakaļ,
kad virsleitnants Lukašs izmetās pa durvīm:
— Pulkveža kungs pagaidīs, viņam jau tā nav ko darīt!
Brītiņu pēc virsleitnanta aiziešanas kancelejā ienāca mantzinis Vaneks.
Šveiks sēdēja uz krēsla un kurināja mazo dzelzs krāsniņu, mezdams tanī pa atvērtajām durtiņām ogļu gabaliņus. No krāsniņas plūda dūmi un tvans, bet Šveiks turpināja savu patīkamo darbu, nelikdamies ne zinis par Vaneku, kas mirkli vēroja Šveiku, tad aizgrūda ar kāju krāsns durtiņas un uzaicināja Sveiku aizvākties no šejienes.
— Mantziņa kungs, — Šveiks ar cieņu atbildēja, '— atļaujiet jums paziņot, ka es pie vislabākās gribas nevaru izpildīt jūsu pavēli un aizvākties no nometnes, jo esmu padots augstākās priekšniecības rīkojumiem.
— Es šeit skaitos par raitnieku, — viņš lepni piemetināja, — pulkvedis Šrēdera kungs mani iedalīja 11. kaujas rotā pie obrlajtnanta Lukaša kunga, kuram es agrāk biju par kalpotāju, bet manas iedzimtās inteliģences pēc mani paaugstināja par raitnieku. Mēs ar obrlajtnanta kungu esam veci paziņas. Bet ar ko jūs nodarbojāties pirms dienesta, mantziņa kungs?
Mantzini Vaneku tā pārsteidza krietnā kareivja Sveika fa- miliarais, biedriskais tonis, ka viņš aizmirsa savu dienesta pakāpi, ar ko pastāvīgi dižojās rotas kareivju priekšā, un atbildēja, it kā būtu Sveikam padots:
— Es esmu, tā sakot, drogists Vaneks no Kralupas.
— Es arī mācījos farmaciju, — Šveiks sacīja, — pie kāda Kokoškas kunga Petršinā, Prāgā. Tas bija liels savādnieks, un, kad es reiz netīšām aizdedzināju viņa pagrabā mucu ar benzinu un viņam viss nodega, tad viņš mani aizdzina un citur mani arī vairs nepieņēma, un tā es kaut kādas muļķa benzīna mucas pēc nepabeidzu mācības. Vai jūs gatavojāt arī zāles lopu ārstēšanai?
Vaneks papurināja galvu.
— Pie mums lopus ārstēja ar apsvētītām bildēm. Mūsu šefs Kokoškas kungs bija ļoti dievbijīgs cilvēks un kādreiz lasījis,
ka svētais Pelegrins palīdzējis izārstēt lopus no uzpūšanās. Tāpēc viņš pasūtīja kādā Smichovas spiestuvē svētā Pelegrina attēlus un deva tos iesvētīt Emauas klosterī par divsimt guldeņiem. Pēc tam mēs šīs bildītes ielikām sainīšos pie mūsu lopārstniecības zālēm. Šīs zāles iejauca siltā ūdenī, un, kamēr govs dzēra no tovera, tamēr vajadzēja nolasīt svētajam Peleg- rinam īsu lūgšanu, ko bija sacerējis mūsu komijs Tauchena kungs. Tiklīdz svētā Pelegrina attēli bija gatavi, radās nepieciešamība iespiest tiem otrā pusē kaut kādu lūgšanu. Mūsu vecais Kokoška iesauca vakarā Tauchena kungu pie sevis un pateica, ka tam līdz rītam jāsacer lūgšana par godu svētajam un zālēm, tā ka pulksten desmitos no rīta, kad viņš pats ieradīsies veikalā, tā jau būtu spiestuvē, jo govis uz to pārāk ilgi nogaidījušās. Ja viņš to labi sacerēšot, tad saņemšot vienu guldeni, ja ne, tad pēc divām nedēļām varot aizlasīties. Tauchena kungs lēja sviedrus cauru nakti, bet, kad no rīta negulējis atnāca atslēgt veikalu, tad no lūgšanas nebija ne zīmes. Viņš pat bija galīgi aizmirsis, kā sauca to svēto, kas palīdz lopus ārstēt. No šās ķibeles viņu izglāba mūsu izsūtāmais Ferdinands. Tas bija speciālists uz visu ko. Kad mēs bēniņos kaltējām kumelītes, viņš vienmēr uzlīda pie mums, novilka zābakus un iebāza kājas kumelītēs, jo tad kājas nesvīstot. Viņš ķēra baložus bēniņos, prata attaisīt kasi un iemācīja mūs, kā iepelnīties ar veikala precēm. Es, knauķis, biju no veikala sanesis mājās tādu aptieku, kādas nebija pat «žēlsirdīgo brāļu» slimnīcā Prāgā. Nu, un tā viņš palīdzēja arī Tauchena kungam. Viņš tikai teica: «Dodiet šurp, Tauchena kungs, es apskatīšos,» — kad Tauchena kungs jau sūtīja mani pēc alus. Un, kad es atnesu alu, mūsu Ferdinandam puse jau bija gatava, un viņš to nolasīja mums:
No debesim jums atnesu
Es vēsti jaunu, priecīgu,
Jums — vērsim, teļam, gotiņai —
Būs aizstaigāt līdz aptiekai.
Kokoška dos jums zālītes,
Kas visus lopus izdziedēs.
Pēc tam kad viņš bija izdzēris alu un pamatīgi salaizī- jies rūgtos pilienus, viņam viss gāja kā pa taukiem un viņš mirklī sacerēja pavisam labas beigas:
Svētais Pelegrins šās zāles taisīja, Divi guldeņi tās maksā paciņā. Svētais Pelegrin, mūs' lopiem stāvi klātu, Kuri tavas zāles dzer ar mīļu prātu. Teicot, slavējot mēs tevi piesaucam: Esi sargs un palīgs mūsu gotiņām!
Kad atnāca Kokoškas kungs, Tauchena kungs aizgāja viņam līdzi uz kantori un iznācis parādīja mums viena guldeņa vietā divus un gribēja dalīt tos ar Ferdinandu uz pusēm. Bet, kad Ferdinands ieraudzīja divus guldeņus, viņu sagrāba mantkārības velns. Viņš prasīja visu vai neko. Nu, tad Tauchena kungs nedeva viņam nekā un paturēja pats abus guldeņus, bet mani iesauca noliktavā, iecirta man pliķi un paziņoja, ka es saņemšot simt tādu pliķu, ja iedrošināšoties kādam izpļāpāt, ka viņš neesot pats šo lūgšanu sacerējis, un, ja Ferdinands ietu pie mūsu vecā sūdzēties, tad man esot jāsaka, ka Ferdinands melo. Viss tas man bija jāapzvēr kādas etiķa esences pudeles priekšā. Bet mūsu izsūtāmais sāka izgāzt savas dusmas
uz šīm govju zālēm. Mēs tās kaltējām lielās kastēs bēniņos, bet viņš savāca, kur vien varēja, pe]u mēslus un piejauca klāt. Viņš vāca arī zirgu mēslus pa ielām, izkaltēja tos mājās, saberza smalkus un pievienoja sainīšiem ar govju zālēm un svētā Pelegrina. attēlu. Taču arī ar to viņam nepietika. Viņš sāka pats savas vajadzības nokārtot tanīs kastēs un tad sajauca visu kopā vienā putrā . . .
Nošķinda tālrunis. Mantzinis paķēra klausuli un tad sirdīgi nolika to:
— Man jāiet uz pulka kanceleju. Tik piepeši, tas man gan nepatīk.
Šveiks palika atkal viens.
Pēc brīža tālrunis nošķinda atkal.
Šveiks sāka skaidrot:
— Vaneku? Viņš aizgāja uz pulka kanceleju. Kas pie tālruņa? Te 11. kaujas rotas raitnieks. Un kas tur ir? 12. kaujas rotas raitnieks? Sveicināts, kolēģi. Kā mani sauc? Šveiks. Un tevi? Brauns? Vai tu neesi radinieks tam cepurniekam Braunam Krasta ielā Karlinā? Ak neesi un nepazīsti arī? Es ari viņa nepazīstu, tikai reiz tur braucu tramvajā, un tad man tā firma iekrita acīs. Kas no jauna? Es nekā nezinu. Kad brauksim? Neesmu vēl ne ar vienu runājis par braukšanu. Uz kurieni tad mums jābrauc?
— Ar kaujas bataljonu uz fronti, aitasgalva!
-— Par to es nekā neesmu dzirdējis.
— Lielisks raitnieks! Vai tu nezini, vai tavs lajtnants…
— Manējais ir obrlajtnants . . .
— Vienalga. Vai viņš aizgāja pie pulkveža uz apspriedi?
— Pulkvedis viņu izsauca.
— Nu redzi, mūsējais arī tur ir un no 13. kaujas rotas tāpat, es tikko runāju pa tālruni ar viņa raitnieku. Man tāda steigšanās nepatīk. Vai nezini, vai orķestris arī taisās ceļā?
—- Es nekā nezinu.
— Neizliecies nu tik dumjš! Vai jūsu mantzinis jau saņēmis rīkojumu par vagoniem? Cik jums ir cilvēku?
—• Nezinu.
— Muļķis tāds, vai tad es tevi apēdīšu. (Varēja dzirdēt, ka runātājs čukst kādam blakus: «Franci, paņem, otru klausuli, tad tu zināsi, kas 11. rotai par stulbu raitnieku!») Allo, vai tu guli, vai? Atbildi taču, kad kolēģis jautā. Tātad tu vēl nekā nezini? Neliedzies! Vai jūsu mantzinis nesacīja, ka jūs
saņemsiet konservus? Neesi runājis ar viņu par tādām blēņām? Idiots tāds. Tev gar to nav daļas? (Tālrunī bija dzirdami smiekli.) Esi gan tu mucā audzināts. Ja kaut ko uzzini, tad piezvani mums uz 12. kaujas rotu, muļķa dvēselīt.. . No kurienes tu esi?
— No Pragas.
— Tad tev gan vajadzēja būt apķērīgākam .. . Pag, vēl kaut kas: kad jūsu mantzinis aizgāja uz kanceleju?
— Viņu nesen kā aizsauca.
— Re nu, un tu nevarēji to agrāk pateikt? Mūsējais ari nesen aizgāja. Tur kaut kas gatavojas. Ar vezumniekiem neesi runājis?
— Nē.
— Jēzus Kristus, un tu vēl stāsti, ka esot no Pragas? Tu taču ne par ko neliecies ne zinis. Ko tu dari visu dienu?
— Es tikai pirms kādas stundas ierados no divizijas tiesas.
— Tā ir cita būšana, draugs, tad es šodien pieskriešu pie tevis papļāpāt. Atzvani divas reizes!
Šveiks patlaban gribēja aizsmēķēt, kad tālrunis atkal no- šķinda. «Varat man zvanīt kaut vai pie otra gala,» Šveiks nodomāja, «es neiešu ar jums laiku tērēt.»
Tālrunis tomēr tarkšķēja bez pārtraukuma, tā ka Sveikam beidzot zuda pacietība. Viņš paķēra klausuli un uzbrēca:
— Allo, kas tur ir? Te 11. kaujas rotas raitnieks Šveiks.
Pēc balss viņš pazina savu virsleitnantu Lukašu.
— Ko jūs tur visi darāt? Kur Vaneks, pasauciet viņu pie tālruņa!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nesen piezvanīja . . .
— Klausieties, Šveik, man nav laika ar jums tērzēt. Tālruņa saruna kara laikā — tā nav nekāda izpļāpāšanās, kad jūs ielūdzat kādu pie sevis pusdienās. Tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām, pie tām atkrīt arī «padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kung >». Tātad es jautāju, Šveik, — vai jums ir pie rokas Vaneks? Lai nāk tūlīt pie tālruņa!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav viņš pie rokas. Priekš kāda brītiņa, varbūt priekš kāda stundas ceturkšņa, viņu aizsauca no šejienes uz pulka kanceleju.
— Kad es pārnākšu, Šveik, es jums sadošu piparus. Vai jūs nevarat izteikties īsāk? Klausieties tagad ar abām ausīm, ko es jums teikšu! Papūlieties saprast, lai vēlāk nebūtu izrunas, ka klausulē kaut kas rūcis! Tūlīt, tikko pakārsiet klausuli . ..
Pauze. Atkal zvans. Šveiks paņēma klausuli, un pār viņu nobira vesela virkne lamu vārdu:
— Ragulops, vazaņķis, diedelnieks… Ko jūs tur darāt? Kāpēc pārtraucāt sarunu?
— Piedošanu, jūs sacījāt, lai es pakaru klausuli.
— Pēc stundas es būšu mājās, Šveik, pagaidiet tikai. .. Tūlīt uz karstām pēdām ejiet uz baraku, sameklējiet kādu seržantu, kaut vai Fuksu, un sakiet tam, lai viņš paņem desmit cilvēku un iet uz noliktavu pēc konserviem. Atkārtojiet, kas viņam jādara!
— Jāiet ar desmit cilvēkiem uz noliktavu saņemt rotai konservus.
— Beidzot reiz jūs iztikāt bez putrošanas. Es pa to laiku piezvanīšu uz pulka kanceleju Vanekam, lai viņš arī iet uz noliktavu un saņem konservus. Ja viņš tikmēr ierastos barakā, tad lai pamet visu un liek skriešus uz noliktavu. Nu, tagad pakariet klausuli!
Sveiks krietnu laiku veltīgi meklēja tiklab seržantu Fuksu, kā arī vispār kādu apakšvirsnieku. Tie visi bija virtuvē, mielojās pie ēdiena paliekām un uzjautrinājās, skatīdamies uz piesieto Balunu, kas gan stāvēja abām kājām uz zemes, jo par viņu bija apžēlojušies, bet tomēr izskatījās visai smieklīgs. Kāds no pavāriem bija atnesis gabalu ribas kaula ar visu gaļu un iespraudis to Balunam mutē, un piesietais bārdainais milzis Baluns, nespēdams laist darbā rokas, uzmanīgi grozīja kaulu mutē, balansēdams to ar zobu un smaganu palīdzību, un rija gaļu ar īsta mežoņa izskatu.
— Kurš te 110 jums ir seržants Fukss? — Šveiks jautāja, kad bija tos beidzot sadzinis rokā.
Seržants Fukss neuzskatīja par vajadzīgu atsaukties, kad redzēja, ka viņu meklē gluži vienkāršs kājnieks.
— Nu, vai man ilgi būs jājautā? — Šveiks uzprasīja. — Kur te ir seržants Fukss?
Seržants Fukss panāca priekšā un sāka svinīgi apsvētīt Šveiku visādiem lamu vārdiem, aizrādīdams, ka viņš neesot nekāds seržants, bet seržanta kungs, ka nedrīkstot jautāt: «Kur seržants?» — bet gan: «Padevīgi ziņoju, kur seržanta kungs?» — un, ja kāds viņa vadā nesakot: «Padevīgi ziņoju,» — tad tas dabūjot pa zobiem.
— Lēnāk, lēnāk! — Šveiks svarīgi noteica. — Tūlīt uz karstām pēdām ejiet līdz barakai, paņemiet desmit cilvēku un skrieniet rikšiem uz noliktavu saņemt konservus.
Seržants Fukss bija tā pārsteigts, ka varēja tikai izteikt:
— Ko?
— Nav nekāds «ko», — Šveiks atbildēja. — Es esmu 11. kaujas rotas raitnieks un nupat runāju pa tālruni ar obrlajt- nantu Lukaša kungu, un tas sacīja: «Skriešus ar desmit cilvēkiem uz noliktavu.» Ja jūs neiesiet, seržant Fuksa kungs, tad es tūlīt eju atpakaļ pie tālruņa. Obrlajtnanta kungs noteikti vēlas, lai jūs ietu. Vispār tur nav ko vārdus šķiest. «Tālruņa sarunām,» obrlajtnants Lukaša kungs teica., «jābūt īsām un skaidrām. Ja teikts, ka seržantam Fuksam jāiet, tad viņš ies.» Tāda pavēle, tā nav nekāda izpļāpāšanās pa tālruni, kad jūs ielūdzat kādu pusdienās. Dienestā un sevišķi vēl kara laikā katra nokavēšanās ir noziegums. Un, ja seržants Fukss tūlīt neies, tad, obrlajtnanta kungs teica, lai es viņam tūlīt piezvanot, gan tad viņš to lietu nokārtošot tā, ka no seržanta Fuksa nekas nepalikšot pāri. Jūs vēl, kundziņ, nepazīstat obrlajtnanta kungu.
Šveiks uzvaroši paskatījās uz apakšvirsniekiem, kurus viņa uzstāšanās tiešām pārsteidza un nomāca.
Seržants Fukss nomurkšķēja kaut ko nesaprotamu un aši devās projām, bet Šveiks sauca viņam nopakaļ:
— Tad es varu piezvanīt obrlajtnanta kungam, ka viss kārtībā?
— Es tūlīt būšu ar desmit kareivjiem noliktavā, •— seržants Fukss atsaucās no barakas, un Šveiks, nesacījis vairs ne vārda, atstāja apakšvirsnieku grupu, kas bija tikpat pārsteigta kā seržants Fukss.
— Iet jau vaļā! — noteica mazais kapralis Blažeks. — Tātad dosimies ceļā.
Tikko Šveiks atgriezās 11. kaujas rotas kancelejā un gribēja aizdedzināt savu pīpi, atkal nošķinda tālrunis. Runātājs bija virsleitnants Lukašs.
— Kur jūs skraidāt, Šveik? Es zvanu jau trešo reizi, un neviens man neatbild.
— Es viņus sameklēju, obrlajtnanta kungs.
— Vai viņi jau aizgāja?
— Protams, ka viņi aizgāja, bet es nezinu, vai būs jau galā. Vai man neaizskriet vēlreiz?
— Vai jūs atradāt seržantu Fuksu?
— Atradu, obrlajtnanta kungs. Sākumā viņš gan teica: «Ko?» — bet kad es viņam paskaidroju, ka tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām . ..
— Neblēņojieties, Šveik … Vai Vaneks vēl nav atpakaļ?
— Nē, obrlajtnanta kungs.
— Nebrēciet tā klausulē! Vai nezināt, kur tagad varētu būt šis sasodītais Vaneks?
— Nezinu, obrlajtnanta kungs, kur varētu būt šis sasodītais Vaneks.
— Pulka kancelejā viņš jau bijis un kaut kur aizgājis. Droši vien sēž bufetē. Ejiet pasakiet viņam, Šveik, lai tūlīt iet uz noliktavu! Tad vēl uzmeklējiet kaprali Blažeku un pasakiet tam, lai tūlīt atbrīvo Balunu un atsūta pie manis! Pakariet klausuli!
Kad Šveiks uzmeklēja kaprali Blažeku un nodeva tam virsleitnanta pavēli atbrīvot Balunu, Blažeks nomurmināja:
— Kad ūdens smejas zābakos, tad visiem bailes.
Šveiks noskatījās, kā atraisīja Balunu, un tad kopā ar viņu devās tālāk, jo abiem bija jāiet gar bufeti, kur Šveiks cerēja atrast mantzini Vaneku.
Baluns raudzījās uz Sveiku kā uz savu glābēju un solījās dalīt ar to katru sūtījumu, ko saņemšot no mājām.
•— Pie mums sāksies cūku kaušana, — Baluns sērīgi runāja. — Kādas putraimu desas tev labāk garšo: ar asinīm vai bez asinīm? Zini, es šovakar pat rakstīšu uz māju. Man tā cūka
būs tā uz simt piecdesmit kilo. Galva viņai kā buldogam, bet tādas cūkas ir tās labākās. Starp tādām sliktu nemaz nav. Tā ir lieliska suga, kas panes visu. Viņai būs taukums kādu astoņu pirkstu biezumā. Kad es biju mājās, tad pats taisīju aknu desas un tad vienmēr tā saēdos, ka tikko nepārplīsu. Pērn man cūka svēra simt sešdesmit kilo.
— Kas tā gan bija par cūku! — viņš jūsmīgi piebilda, cieši spiezdams Sveika roku atvadoties. — Es viņu nobaroju ar kartupeļiem vien un pats brīnījos, kā viņai tas gāja labumā. Šķiņķi es iesālīju, un tāds skaisti apcepts gabaliņš, kā ņemts no sālījuma, kopā ar kartupeļu knedlikiem, kas apkaisīti grim- šļiem, un ar skābiem kāpostiem — kas tā par noēšanos! Un pēc tam vēl uzdzer alutiņu. Cilvēks var dzīvot vienā mierā. Un to visu mums karš atņēma!
Bārdainais Baluns smagi nopūtās un devās uz pulka kanceleju, kamēr Sveiks nogriezās uz bufeti pa vecām, staltām liepām apēnotu aleju.
Mantzinis Vaneks tikmēr mierīgi sēdēja bufetē un skaidroja kādam pazīstamam štaba feldfebelim, cik pirms kara bijis iespējams nopelnīt uz emaljas krāsām un cementa.
Štaba feldfebelis bija jau pilnā. Rita agrumā no Vardubicēm bija atbraucis kāds muižas īpašnieks, kuram nometnē bija dēls, iespiedis feldfebelim glītu sumiņu saujā un vēl mielojis viņu visu priekšpusdienu pilsētā.
Tagad feldfebelis sēdēja pavisam nobēdājies, ka viņam nekas vairs negaršo, nemaz nedzirdēja, par ko Vaneks runā, un nepievērsa ne mazākās uzmanības jautājumam par emaljas krāsām. Viņš bija nogrimis pats savās domās un tikai šļupstēja par kaut kādu pievedceļu no Tržebonas līdz Pelhržimovai un atpakaļ.
Kad Šveiks ienāca, Vaneks vēlreiz mēģināja ieskaidrot štaba feldfebelim ar skaitļu palīdzību, cik var pelnīt uz viena kilograma cementa būvju vajadzībām, uz ko feldfebelis atbildēja pilnīgi no zila gaisa:
— Atceļā viņš nomira, un tikai vēstules palika pāri.
Šveiku viņš samainīja ar kādu sev nepatīkamu cilvēku, tāpēc sāka viņu saukāt par vēderrunātāju.
Šveiks piegāja pie Vaneka, kas arī bija krietnā dūšā, bet tomēr ārkārtīgi laipns un draudzīgs.
— Mantziņa kungs, — Šveiks viņu uzrunāja, — jums jāsteidzas uz noliktavu, tur jau gaida seržants Fukss ar desmit kareivjiem, jo izsniegs konservus. Jums jādodas turp skriešus. Obrlajtnanta kungs jau divas reizes zvanīja.
Vaneks sāka skaļi smieties.
— Tad nu gan es būtu ķerts, mīlulīt. Tad man pašam sevi vajadzētu izlamāt, eņģelīt dārgo! Nekas vēl nedeg, manu zelta mazulīt. Kad obrlajtnants Lukaša kungs būs izvadījis tik daudz kaujas rotu kā es, tad viņam būs radusies kāda jēga, un tad viņš nevienam vairs veltīgi neliks skriet skriešus. Es jau pulka kancelejā saņēmu tādu pavēli, ka rit dosimies ceļā, ka jāsagatavojas un jāsaņem proviants. Bet ko es darīju? Es mierīgi iegriezos iedzert glāzi vīna, es te sēžu gluži omulīgi, un lai skrien, kam patīk! Konservi paliek konservi un deva — deva. Es noliktavu pazīstu labāk nekā obrlajtnanta kungs un zinu, ko tādās virsnieku kungu apspriedēs pie pulkveža kunga runā. To tikai pulkveža kungs iedomājas savā fantazijā, ka mūsu noliktavā ir konservi. Mūsu pulka noliktavā nekad nav bijis nekādu konservu rezervē, tos vai nu šad tad saņēma no bri- gades, vai atkal aizņēmās no citiem pulkiem, ar ko nāca sakaros. Vienam pašam Benešovas pulkam mēs esam parādā trīssimt kārbu. He, he, he! Lai viņi runā savās apspriedēs, par ko grib, mums nav kur steigties. Un, kad mūsējie tur ieradīsies, noliktavas pārzinis pats viņiem pateiks, ka viņi drusku jukuši. Vēl neviena kaujas rota nav dabūjusi konservus ceļam.
— Vai ne, tu vecais rāceni? — viņš griezās pie štaba feld- febeļa, bet tas bija vai nu iesnaudies, vai galīgi pārdzēries, jo atbildēja:
— Kad viņa gāja, tad turēja virs galvas atvērtu lietussargu.
— Prātīgāk būs, ja jūs liksieties mierā, — mantzinis Vaneks turpināja. — Ja pulka kancelejā paziņo, ka rīt dosimies ceļā, tad tam neviens bērns neticēs. Vai mēs varam braukt bez vagoniem? Es biju klāt, kad zvanīja uz staciju. Tur nav neviena brīva vagona. Būs tāpat kā ar pēdējo kaujas rotu. Toreiz mēs divas dienas nostāvējām stacijā un gaidījām, vai kāds neapžēlosies par mums un neatsūtīs mums vilcienu. Un mēs pat nezinājām, uz kurieni brauksim. Arī pulkvedis nezināja, un pat tad, kad bijām izbraukuši visu Ungāriju, neviens vēl joprojām nezināja, vai mēs brauksim uz Serbiju vai Krieviju. Katrā stacijā runāja pa tiešo vadu ar divizijas stabu, kaut arī mēs bijām pavisam sīka vienība. Beidzot Duklā mūs pievāca, bet tur mūs arī krietni sadauzīja, un mēs braucām formēties no jauna. Tātad bez liekas steigas. Ar laiku viss noskaidrosies, bet pa tukšu nav ko skriet. Jā gan, vēl vienu mēriņu!
— Vīns viņiem šodien gan ļoti labs, — Vaneks piebilda, nemaz neklausīdamies, kā feldfebelis bubināja pie sevis:
— Glauben Sie mir, ich habe bisher wenig von meinem Leben gehabt. Ich wundere mich ūber diese Frage.[100]
— Kāpēc lai es veltīgi raizētos par šā kaujas bataljona aizbraukšanu? — Vaneks turpināja. — Pirmā kaujas rota, ar kuru es braucu, sagatavojās ceļam divu stundu laikā. Toties citas mūsu toreizējās kaujas bataljona rotas gatavojās veselas divas dienas. Bet mums par rotas komandieri bija leitnants Pršeno- sils, izveicīgs puika, viņš mums tik teica: «Rāmu garu, zēni!» — un viss gāja kā pa taukiem. Divas stundas pirms vilciena aiziešanas mēs tikai sākām kārtoties. Jūs rīkosieties prātīgi, ja piesēdīsieties pie mums …
— Nevaru, — krietnais kareivis Šveiks sacīja ar nesalīdzināmu pašaizliedzību, — jāiet uz kanceleju, varbūt kāds piezvana.
— Tad ejiet vien, manu zelta gabaliņ, bet lieciet to aiz auss par visām reizēm, ka tā ir neglīta rīcība no jūsu puses un ka īstam raitniekam nekad nav jābūt tur, kur pēc viņa var rasties vajadzība. Karadienestam nevajag tik pārmērīgi nodoties. Nudien, manu sirsniņ, nav nekā ļaunāka par tādu pustraku raitnieku, kas katram gatavs krist papēžos.
Bet Šveiks jau bija aiz durvīm un steidzās uz savu kaujas rotas kanceleju.
Vaneks palika viens, jo nekādi nevarēja sacīt, ka štaba feldfebelis būtu viņam līdzvērtīgs galda biedrs. Tas jutās pilnīgi pats par sevi un, glāstīdams vīna mēriņu, buldurēja visādus dīvainus, nesakarīgus teikumus gan čechiski, gan vāciski:
Mantzinis aiz gara laika sāka bungot pirkstiem kādu maršu, bet viņam nenācās ilgi skumt, jo durvis atvērās un ienāca virsnieku virtuves pavārs Juraida, kas tūlīt atlaidās krēslā.
— Šodien, — viņš sāka tarkšķēt, — mēs dabūjām pavēli iet un saņemt konjaku ceļam. Bet, tā kā mums nebija nevienas tukšas pudeles, tad mums vajadzēja iztukšot ruma pudeli. Ieķērām pamatīgi. Es pārskaitījos par vairākām porcijām. Pulkveža kungs atnāca vēlu, un viņam pietrūka. Tagad viņam tur gatavo omleti. Tīrie joki!
— Amizanta avantūra! — piebilda Vaneks, kas iedzēries vienmēr mīlēja izteikties skaistiem vārdiem.
Pavārs Juraida sāka filozofēt, kas faktiski saskanēja ar viņa agrāko nodarbošanos. Pirms kara viņš bija izdevis žurnālu par okultiem jautājumiem un grāmatu sēriju «Dzīvības un nāves problēmas». Karadienestā viņš bija pratis iekļūt virsnieku virtuvē un bieži piededzināja cepeti, aizrāvies ar vecindu Pra- gua-Paramita sutru (atklāsmes mācības) tulkojuma lasīšanu.
Pulkvedis Šrēders cienīja viņu kā retumu pulkā, jo kura virsnieku virtuve gan varēja lepoties ar pavāru okultistu, kas, risinādams dzīvības un nāves problēmas, pārsteidza visus ar tik lieliski pagatavotiem cepešiem vai ragū, ka Komarovā nāvīgi ievainotais leitnants Dufeks mirstot sauca tikai pēc Juraidas.
— Jā, — Juraida sacīja ne no šā, ne no tā, tikko turēdamies uz krēsla, pie kam no viņa jau pa desmit soļiem oda pēc ruma. — Kad šodien pulkveža kungam pietrūka porcijas, kad viņš ieraudzīja vienīgi ceptus kartupeļus, tad viņš nonāca «gaki» stāvoklī. Vai jūs zināt, kas tas ir «gaki»? Tas ir izsalkušu garu stāvoklis. Es viņam jautāju: «Pulkveža kungs, vai jums pietiks spēka panest likteņa lēmumu, ka jums šo pusdienu jāiztiek bez teļa nierēm? Karmas likums gan noteic, ka šovakar jūs saņemsiet brīnišķīgu omleti ar kapātām un sautētām teļa aknām.»
— Mīļais draugs, — viņš pēc brītiņa klusi un grūtsirdīgi teica mantzinim, ar neveiklu rokas kustību apgāzdams visas glāzes, kas atradās uz galda. — Visas parādības, būtnes un priekšmeti ir bezmiesīgi. Veids ir bezmiesīgs, un bezmiesība ir veids. Bezmiesība nav atdalāma no veida, veids nav atdalāms no bezmiesības. Kas ir bezmiesība, tas ir veids, kas ir veids, tā ir bezmiesība.
Pavārs okultists nogrima dziļā klusēšanā un, atspiedis galvu rokās, raudzījās uz slapjo, nolaistīto galdu.
Štaba feldfebelis joprojām šļupstēja kaut ko bez sākuma un beigām:
— Labība pazuda no laukiem, galīgi pazuda . .. In dieser Stimmung erhielt er Einladung und ging zu ihr…[103] Vasarsvētkus svin pavasarī…
Mantzinis Vaneks joprojām bungoja pa galdu, dzēra un laiku pa laikam atcerējās, ka pie noliktavas viņu gaida seržants ar desmit kareivjiem. To atcerēdamies, viņš katrreiz nosmējās un atmeta ar roku.
Kad viņš vēlu vakarā ieradās 11. rotas kancelejā, tad atrada Šveiku pie tālruņa.
—• Veids ir bezmiesība, un bezmiesība ir veids, — viņš pats sev noteica, nolikās tāpat apģērbies uz lāviņas un tūlīt iemiga.
Bet Šveiks vēl arvien sēdēja pie tālruņa, jo virsleitnants Lukašs bija zvanījis pirms divām stundām, ka viņš vēl atrodoties apspriedē pie pulkveža kunga, un bija aizmirsis pateikt, ka Šveiks var tālruni atstāt.
Tad zvanīja seržants Fukss, kas ar desmit cilvēkiem bija visu laiku veltīgi nogaidījies mantzini un beidzot pārliecinājies, ka noliktava aizslēgta. Tad viņš bija aizgājis un kareivji cits pēc cita atgriezušies savās barakās.
Laiku pa laikam Šveiks izklaidējās, noņemdams klausuli un pielikdams pie auss. Tas bija kāds visjaunākās sistēmas tālrunis, nupat kā ieviests armijā, un tam bija tā priekšrocība, ka varēja diezgan skaidri un saprotami sadzirdēt arī citu tālruņu sarunas pa visu līniju.
Vezumnieki lamāja artileristus, sapieri piedraudēja par kaut ko karalauka pastam, no poligona bārās uz ložmetēju daļu.
Un Šveiks joprojām sēdēja pie tālruņa.
Apspriede pie pulkveža ieilga. Pulkvedis Šrēders attīstīja visjaunāko karošanas teoriju, sevišķi uzsvērdams mīnmetēju teoriju. Viņš sarunāja visādas aplamības: gan par to, kāda bijusi frontes līnija pirms diviem mēnešiem un kāda tā ir tagad, gan par to, cik nepieciešami cieši sakari starp atsevišķām karaspēka daļām, gan par indīgām gāzēm, ienaidnieku lidmašīnu apšaudīšanu, par aktivās armijas apgādi un beidzot nonāca pie iekšējām attieksmēm armijā.
Viņš sāka runāt par virsnieku attieksmēm pret kareivjiem, par kareivju attieksmēm pret apakšvirsniekiem, par pāriešanu ienaidnieka pusē, par to, ka piecdesmit procenti čechu kareivju esot «politisch verdāchtig» [104].
«Jawohl, meine Herren, der Kramarsch, Schreiner und Klofatsch.» 2
Vairums virsnieku nevarēja vien sagaidīt, kad vecais beigs kult tukšus salmus, bet viņš tikai tarkšķēja vien tālāk par jauno kaujas bataljonu jaunajiem uzdevumiem, par pulka kritušajiem virsniekiem, par cepeliniem, kavaleriju, zvērestu .. .
Pie pēdējiem vārdiem virsleitnants Lukašs iedomājās, ka krietnais kareivis Šveiks netika nodevis zvērestu reizē ar visu kaujas bataljonu, jo viņš tajā laikā atradās divizijas tiesas aresta telpās.
Lukašs pēkšņi nevarēja novaldīt smieklus. Tie bija histēriski smiekli, kas pielipa arī citiem virsniekiem viņa tuvumā, tā ka to ievēroja pulkvedis, kas patlaban bija sācis apspriest pieredzi, kādu vācu karaspēks bija ieguvis, atkāpjoties Arde- nos. Viņam sajuka runa, un viņš nobeidza:
— Kungi, te nav par ko smieties!
Pēc tam visi devās uz virsnieku klubu, jo pulkvedi Šrē- deru brigādes štābs piesauca pie tālruņa.
Šveiks vēl vienmēr snauda pie tālruņa, kad viņu uzmodināja zvans.
— Allo! — viņš dzirdēja klausulē. -— Runā pulka kance
— Allo! — viņš atbildēja. — Te ir 11. kaujas rotas kanceleja.
— Neaizkavē, — balss turpināja, — ņem zīmuli un raksti! Pieņem telefonogramu!
11. kaujas rotai…
Bet tagad teikumi sāka jaukties cits caur citu, jo runāja arī 12. un 13. kaujas rota, un telefonograma galīgi pazuda šajā vārdu jūklī. Šveiks nesaprata ne vārda. Beidzot troksnis norima, un Šveiks sadzirdēja:
— Allo, allo! Izlasi un neaizkavē mani!
— Ko lai es lasu?
— Ko lai tu lasi, teļš tāds? Teiefonograniu!
— Kādu telefonogramu?
— Sasodīts, vai tad tu kurls esi? Telefonogramu, ko es tev nodiktēju, aitasgalva!
— Es nekā nedzirdēju, tur kāds runāja pa vidu.
— Mērkaķi tāds, vai tu domā, ka es ar tevi jokus dzenu? Vai tu pieņemsi telefonogramu vai ne? Zīmulis un papīrs tev ir? Nav? Un tad man būs jāgaida, kamēr tu visu sameklē, lempi tāds? Un tie esot kareivji! Nu, kas būs? Vai esi vienreiz kārtībā? Beidzot esi visu sadabūjis? Pa to laiku jau varēja noģērbties un apģērbties, tūļa. Nu tad klausies: — 11. kaujas rotai. Atkārto!
— 11. kaujas rotai. ..
— Rotas komandierim. Uzrakstīji? Atkārto!
— Rotas komandierim!
— Zur Besprechung morgen … [105] gatavs? Atkārto!
— Zur Besprechung morgen . ..
— Um neun Uhr. — Unterschrilt. [106] Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums? Tas ir paraksts. Atkārto!
— Um neun Uhr. Unterschriit. Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums, tas ir — paraksts.
— Ak tu stulbenis! Tātad paraksts: «Oberst Schroder lopiņš. Uzrakstīji? Atkārto!
— Oberst Schroder, lopiņš.
— Labi, muļķadesa. Kas pieņēma telefonogramu?
— Es.
— Dievs tēvs, kas tas ir par «es»?
—- Šveiks. Vai vēl kas bus?
— Paldies dievam, vairāk nekā. Tikai tev gan derētu saukties par ēzeli. Kas pie jums no jauna?
— Nekas. Viss pa vecam.
— Tu laikam par to priecājies, ko? Kas tas bija, ko pie jums šodien piesēja?
— Obrlajtnanta kunga kalpotājs, bija apēdis kunga pusdienas. Vai nezini, kad mēs brauksim?
— Cilvēciņ, ko tu prasi, to pat mūsu vecais nezina. Ar labu nakti! Vai pie jums blusas ari ir?
Šveiks pakāra klausuli un sāka modināt mantzini Vaneku, kas sirdīgi turējās pretī, bet, kad Šveiks to sāka purināt, tad iegrūda viņam dūri degunā, nolikās uz vēdera un spārdījās uz visām pusēm.
Sveikam tomēr izdevās viņu tiktāl pamodināt, ka viņš pagriezās uz muguras un, berzēdams acis, satrūcies jautāja, kas noticis.
— Pagaidām nekas, — Šveiks atbildēja, — es tikai labprāt gribētu ar jums apspriesties. Es nupat kā pieņēmu telelono- gramu, ka obriajtnantam Lukaša kungam rīt pulksten deviņos jaierodas uz apspriedi pie pulkveža kunga. Es tad nu nezinu, ko darīt. Vai iet pie viņa tūlīt paziņot vai no rīta? Es ilgi pārliku, vai modināt jūs, jo jūs tik saldi krācāt, bet tad nodomāju, ka divi prāti tomēr labāki…
— Es jūs lūdzu, dieva dēļ, ļaujiet man gulēt. — Vaneks nostenējās, žāvādamies visā kaklā, — ejiet tur no rīta un nemodiniet mani! — Viņš apgriezās uz otriem sāniem un mirklī aizmiga.
Šveiks atkal nosēdās pie tālruņa un sāka jau snaust, nolicis galvu uz galda, kad viņu atkal pamodināja zvans.
— Allo, 11. kaujas rota?
— Jā, 11. kaujas rota. Kas runā?
— 13. kaujas rota. Allo! Cik pulkstenis? Es nevaru sazvanīt sardzi. Viņi pārāk ilgi nenāk mani nomainīt.
— Mums pulkstenis stāv.
— Mums taisni tāpat. Vai nezini, kad brauksim? Ar pulka kanceleju neesi runājis?
— Tur tāpat nezina ne sūda.
— Nepiesienieties, jaunkundzi Vai jums konservus jau izsniedza? Mūsējie izstaigājās velti. Noliktava bija ciet.
— Mūsējie arī pārnāca tukšā.
— Taisa tikai paniku, vairāk nekā. Kā tu domā, uz kurieni brauksim?
— Uz Krieviju.
— Es domāju, ka drīzāk uz Serbiju. Nu, to redzēsim, kad būsim Peštā. Ja mūs vedīs no turienes pa labi, tad uz Serbiju, ja pa kreisi, tad uz Krieviju. Ceļasomas jums jau ir? Stāsta, ka algas tagad paaugstināšot. Vai uz kārtīm spēlē? Jā? Tad atnāc rīt. Mēs sitam kārtis katru vakaru. Cik jums dežurē pie tālruņa? Tu viens pats? Tad nospļaujies un ej gulēt! Ir gan jums dīvaina kārtība. Ko? Tev šāds darbs uzlikts kā cūkai segli? Nu, beidzot atnāca mani nomainīt. Labu nošņākšanos!
Un Šveiks tiešām saldi aizmiga blakus tālrunim, aizmirsis pakārt klausuli, kāpēc arī neviens netraucēja viņa atdusu, bet pulka kancelejas telefonists lādējās, ka nevarot sazvanīt 11. kaujas rotu, lai tai nodotu jaunu telefonogramu, ka visiem, kam nav potēts tifs, jāierodas līdz pulksten divpadsmitiem pulka kancelejā.
Virsleitnants Lukašs tikmēr sēdēja virsnieku klubā kopā ar kara ārstu Šancleru, kas, uzsēdies jāšus uz krēsla, sita takti ar biljarda kiju pret grīdu un skaļi deklamēja:
Saraceņu sultāns Salah-Edins pirmais atzina sanitaro nodaļu neitralitāti.
Palīdzība jāsniedz tiklab savējiem, kā arī pretinieka ievainotiem.
Izdevumus par medikamentiem un apkopšanu sedz pretinieks.
Ievainoto pretinieku apkopšanai pielaižami viņu ārsti un to palīgi ar ģenerālu parakstītām apliecībām.
Ievainotie gūstekņi jāsūta atpaka] sardzes pavadībā pret ģenerāļu garantiju vai jāapmaina. Viņi var palikt aktīvajā armijā.
Slimus kareivjus neviena no karojošām pusēm nedrīkst ņemt gūstā vai nogalināt, bet tie jānosūta uz hospitāļiem, atļaujot palikt pie tiem sardzei, kam, tāpat kā slimajiem, atgriežoties vajadzīgas ģenerāļu garantijas. Tas attiecas arī uz mācītājiem, ārstiem, chirurgiem, farmaceitiem, sanitāriem, to palīgiem un citām personām, kas norīkotas slimo kopšanai un ko arī nedrīkst ņemt gūstā, bet kas nosūtāmas tādā pašā kārtībā atpakaļ.
Doktors Šanclers bija salauzis jau divas kijas, taču vēl nebija ticis galā ar savu dīvaino priekšlasījumu par karā ievainoto apkopšanu, pastāvīgi pieminēdams kaut kādus ģenerāļu galvojumus.
Virsleitnants Lukašs izdzēra tasi melnas kafijas un devās uz māju. kur atrada bārdaino milzi Balunu cepam krūzītē desu uz virsleitnanta spirta virtuves.
— Es iedrošinājos, — Baluns sāka stomīties, — es atļāvos, padevīgi ziņoju . . .
Lukašs paskatījās uz to. Šajā mirklī Baluns viņam šķita liels bērns, naiva būtne, un virsleitnantam Lūkasam pēkšņi kļuva žēl, ka licis viņu piesiet pie staba par lielo ēstgribu.
— Cep vien, Balun, — viņš sacīja, noņemdams zobenu, — rīt es likšu tev pierakstīt vēl vienu porciju maizes.
Virsleitnants Lukašs nosēdās pie galda tādā noskaņojumā, ka sāka rakstīt sentimentālu vēstuli savai krustmātei.
«M ī ļ ā k r us t m ā m i ņ!
Nupat saņēmu pavēli sagatavoties ar savu kaujas rotu braukšanai uz fronti. Varbūt šī vēstule būs pēdējā, ko tu no manis saņemsi, jo visur norisinās niknas kaujas un mūsu zaudējumi ir lieli. Tāpēc man grūti nākas noslēgt šo vēstuli ar vārdiem: «Uz redzēšanos!» Pareizāk būtu pateikt tev pēdējo reizi: «Ardievu!»»
«Pārējo uzrakstīšu no rīta,» virsleitnants Lukašs nolēma un devās pie miera.
Kad Baluns redzēja, ka virsleitnants cieši iemidzis, viņš sāka. atkal okšķerēt un ložņāt pa dzīvokli kā prusaks naktī. Viņš attaisīja virsleitnanta somu un nokoda gabaliņu šokolādes, bet, nobijies, kad virsleitnants miegā sakustējās, atlika iekosto šokolādi atpakaļ somā un uz brīdi norima.
Tad viņš klusiņām paskatījās, ko virsleitnants uzrakstījis. Izlasījis vēstuli, viņš jutās aizkustināts, sevišķi no «pēdējām ardievām».
Nogulies uz sava salmu maisa pie durvīm, viņš nodevās pārdomām par mājām un cūku kaušanu. Viņš nevarēja atbrīvoties no iedomas, it kā nupat durstītu desu, lai no tās izietu gaiss un tā vārot nepārplīstu. Bet, atcerēdamies, ka reiz kaimiņam pārplīsa vesela, putraimu desa un izjuka, viņš aizmiga nemierīgā miegā.
Viņš sapņoja, it kā būtu pieņēmis palīgā kādu neveiklu desinieku un tam, dējot aknu desas, pastāvīgi plīst pušu zarnas. Pēc tam viņam rādījās, ka šis desinieks aizmirsis pagatavot putraimu desas, ka pazudusi samaltā gaļa, ka trūkst zarnu aknu desu taisīšanai. Tālāk viņam likās, ka viņu pašu sauc pie karatiesas, io viņš ievilcis gabalu gaļas karalauka virtuvē. Un beidzot viņš ieraudzīja pats sevi pakārtu kādā liepā karaspēka nometnes atejā Mostā pie Litavas.
Šveiks uzmodās reizē ar rītausmu, kas ielauzās istabā kopā ar kafijas smaržu, kura plūda šurp no visām karalauka virtuvēm; viņš mechaniski uzkāra klausuli, it kā nupat pabeidzis sarunu, un "sāka mazu rīta pastaigu pa kanceleju, uzvilkdams pie tam dziesmu.
Viņš sāka dziesmai no vidus, kā kareivis pārģērbjas par sievieti un dodas apciemot savu mīļo dzirnavās, kur dzirnavnieks viņu nogulda blakus savai meitai, iepriekš vēl piekodinādams dzirnavniecei:
Saimniec, gaļu nežēlo, Meiču krietni pamielo!
Dzirnavniece pamielo arī viltnieku, bet pēc tam seko ģimenes drama:
Dzirnavnieks, knd ataust rīts, Rprlz, uz rhirvīm uzrakstīts: «Jūsu meita Anniņa Neskaitās vairs jaunava!»
Šveiks nobeidza dziesmu tik izjusti un spēcīgi, ka kanceleja tūliņ atdzīvojās, mantzinis Vaneks pamodās un vaicāja, cik pulkstenis.
— Pirms maza brītiņa nospēlēja rīta jundu.
— Tad es celšos pēc kafijas, — nolēma Vaneks, kas nekad nemēdza steigties. — Tāpat jau mūs šodien notrenkās un nodzenās uz visām pusēm, turklāt par tukšu, kā vakar ar konserviem.
Vaneks nožāvājās un iejautājās, vai viņš esot daudz ko sarunājis, kad vakar pārnācis mājās.
— Tādu nieku jau runājāt pan, — Šveiks atbildēja. — Jūs visu laiku stāstījāt par kaut kādiem veidiem, ka veids neesot
veids, bet tas, kas neesot veids, ka šis veids un tas veids neesot savukārt nekāds veids. Bet tad jūs drīz piekusāt un sākāt šņākt kā lokomotive.
Šveiks apklusa, aizgāja līdz durvīm, atgriezās pie mantziņa lāviņas un turpināja:
—- Kas attiecas uz mani personīgi, mantziņa kungs, tad, tikko es izdzirdēju jūs runājam par tiem veidiem, tā man ienāca prātā kāds Zatka, kas strādāja gāzes stacijā Letnā un aizdedzināja un nodzēsa spuldzes. Viņš bija kulturāls cilvēks un apgrozījās visvisādos Letnas krodziņos, jo starp spuldžu aizdedzināšanu un nodzēšami laika daudz, un tad no rīta gāzes stacijā viņš runāja tādā pašā garā kā vakar jūs, tikai viņš daudzināja: «Lielīts ir palielināts, jo lielīšana dara lielu.» Es to dzirdēju pats savām ausīm, kad mani kāds piedzēris policists apvainoja par ielas pieķēzīšanu un aiz pārskatīšanās noveda nevis policijas komisariatā, bet gāzes stacijā.
— Pēc tam, — Šveiks klusā balsī sacīja, — šis Zatka drīz vien ņēma bēdīgu galu. Viņš iestājās Marijas kongregacijā, sāka staigāt ar tām debess kazām uz mācītāja Jemelkas dievvārdiem svētā Ignacija baznīcā Karela laukumā, un, kad reiz tanī baznīcā bija ieradušies misionāri, viņš bija piemirsis nodzēst spuldzes savā rajonā, tā ka tur trīs dienas un naktis nepārtraukti dega gāze.
— Vispār tas ir ļoti bēdīgi, — Šveiks runāja tālāk, — ja kāds cilvēks sāk ielaisties filozofēšanā, tas vienmēr ož pēc dzēruma trakuma. Pagājušā gadā pie mums uz 75. pulku pārcēla kādu majoru Blīcheru. Viņš vienmēr reizi mēnesī sasauca mūs kopā, nostādīja četrstūrī un skaidroja mums, kas ir militārā priekšniecība. Viņš nedzēra neko citu kā tikai slivovicu. «Katrs virsnieks, kare>vji,» tā viņš mums kazarmu pagalmā stāstīja, «ir pats par sevi vispilnīgākā būtne, kam simtreiz vairāk prāta nekā jums visiem kopā. Jūs, kareivji, nemaz nevarat iedomāties pilnīgāku būtni par virsnieku, kaut jūs arī visu mūžu par to vien domātu. Katrs virsnieks ir nepieciešama būtne, kamēr jūs, kareivji, esat būtnes ar gadījuma raksturu, jūs varat pastāvēt, bet jūs neesat nepieciešami. Ja nu sāktos karš un jums, kareivji, gadītos krist par mūsu kungu un ķeizaru, tad no tā nekas daudz nemainītos, bet, ja vispirms kristu jūsu virsnieks, tad tikai jūs redzētu, cik atkarīgi jūs esat no viņa un kas tas par zaudējumu! Virsniekam ir jāpastāv, bet jūsu pastāvēšana patiesībā ir atkarīga no virsnieku kungiem: bez tiem jūs nevarai iztikt, bez tiem jūs nevarat spert ne soli, jā, jūs pat savas neatliekamās darīšanas nevarat nokārtot bez priekšniecības. Virsnieks jums, kareivji, ir morāls likums, vai nu jūs to saprotat, vai. ne, un, tā kā katram likumam ir likumdevējs, tad tas var būt tikai virsnieks, kuram jūs esat padoti un kuram jums jāpadodas un kura rīkojumi jums jāpilda bez ierunām, vienalga, vai jums tas patik vai nepatīk.
Reiz, kad viņš bija beidzis rimāt, viņš sāka apstaigāt visus un pa kārtai jautāt: «Ko tu jūti, kad esi ieķēris pār mēru?» Viņam atbildēja visādas blēņas: it kā nekad neesot ieķēruši pār mēru, it kā, ieķerot pār mēru, vēderā rodoties nelaba sajūta, un viens pat izteicās, ka viņš tad jūtot karcera tuvošanos. Majors Blīchers lika tiem visiem nostāties sānis un pēc pusdienas nodarboties pagalmā ar brīvajām kustībām par to, ka viņi nemākot izsacīt, ko īsti jūtot. Kamēr pienāca mana kārta, es atcerējos, par ko viņš ar mums pagājušo reizi runāja, un pilnīgi mierīgi atbildēju viņam tā: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tad, kad es ieķeru pār mēru, es jūtu nemieru, bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Bet, kad es esmu tā iekārtojies, ka varu skaidrā prātā atgriezties kazarmās, manī ieplūst svētlaimīgs miers, mani apstāj iekšējs gandarījums…» Bet tad visi apkārt sāka smieties, un majors Blīchers man uzbrēca: «Tevi apstāj blaktis, kad tu krāc savā migā, nejēga. Viņš vēl sāks jokus dzīt, nelietis tāds.» Un viņš man iegrieza par to tādas «špangles», ka nenopriecāties.
— Karadienestā citādi nevar, — mantzinis atsaucās, laiski staipīdamies savā gultā, —• tas jau tā iekārtots: teic ko teikdams, dari ko darīdams, vienmēr tevi apdraud negaisa mākoņi, vienmēr tevi var ķert zibens. Bez tā disciplinē nemaz nav iespējama.
—- Tas ir lieliski teikts, — Šveiks atzina. — Tāpēc es arī nekad neaizmirsīšu, kā. iebāza karcerī jaunkareivi Pechu. Mūsu rotas virsnieks bija kāds leitnants Mocs, un tas sasauca visus jaunkareivjus un sāka izjautāt, no kurienes katrs ir. «Jūs, jaunkareivji, esat smurguļi, nejēgas,» viņš tiem skaidroja, «jums jāiemācās atbildēt pareizi un gludi kā pa diegu. Tātad sāksim. Pech, no kurienes jūs esat?» Pechs bija inteliģents cilvēks un atbildēja:
«Lejas Bousova, Unterbaucena, 267 nami, 1936 čechu tautības iedzīvotāji, Jičinas apriņķis, Sobotkas iecirknis, bijušā Kostas muiža, kur atrodas XIV gadsimtā celtā un grafa Vac-
lava Vratislava Netolicka restaurētā sv. Katrinas baznīca, bez tam skola, pasts, telegrāfs, Čechijas preču dzelzceļa stacija, cukurfabrika, dzirnavas ar kokzāģētavu, Valchas viensēta. Seši gada tirgi.» Bet leitnants Mocs jau pieskrēja pie viņa un sāka viņam cirst vienu pļauku pēc otras, kliegdams: «Tas tev par vienu gada tirgu, tas par otro, trešo, ceturto, piekto, sesto!» Pechs, kaut arī bija jaunkareivis, iesniedza sūdzību bataljona komandierim. Bet kancelejā toreiz bija tāda jautra kompānijā, un tie bija uzrakstījuši, ka viņš iesniedz sūdzību par Lejas Bousovas gada tirgiem. Bataljona komandieris toreiz bija majors Rohells. «Kas ir?» viņš jautā Pecham, bet šis tūlīt: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka Lejas Bousovā ir seši gada tirgi!» Tad majors Rohells sāka kliegt, dauzīt ar kājām grīdu un tūlīt pavēlēja nogādāt viņu uz kara hospitaļa nervu nodaļu. Kopš tā laika Pechs kļuva par visneveiksmīgāko kareivi un dzīvoja vienos sodos.
— Kareivjus grūti apmācīt, — mantzinis Vaneks žāvādamies piebilda. — Tas nav nekāds kareivis, kas karadienestā nav sodīts. Tā tas bija miera laikā, kad kareivim, kas bija nokalpojis savu laiku bez soda, piešķīra kādas priekšrocības civildienestā. Toties tagad vissliktākie kareivji, kas miera laikā nemaz netika ārā no aresta telpām, izrādās par vislabākajiem karotājiem frontē. Atceros, 8. kaujas rotā bija kāds kājnieks Silvanuss. To sodīja vienā gabalā un kā vēl! Viņš nekautrējās nozagt savam biedram pēdējo kreiceri, bet kaujā pirmais pārgrieza dzeloņstiepļu aizžogojumus, saņēma gūstā trīs cilvēkus un vienu uz vietas nošāva, jo neesot varējis tam uzticēties. Viņu apbalvoja ar lielo sudraba medaļu, uzšuva viņam divas zvaigznītes, un, ja viņu vēlāk nebūtu pakāruši pie Duklas, tad viņš jau sen būtu seržants. Bet pakārt viņu vajadzēja, jo pēc kādas kaujas viņš bija pieteicies izlūkos un kāda cita pulka patruļa bija viņu pieķērusi kritušo aplaupīšanā. Pie viņa atrada astoņus pulksteņus un daudz gredzenu. Tā viņu arī pakāra pie brigādes štaba.
— No tā redzams, — Šveiks gudri piezīmēja, — ka katram kareivim pašam jāiekaro savs stāvoklis.
Nošķinda tālrunis. Mantzinis piegāja pie tā. Varēja pazīt virsleitnanta Lukaša balsi, viņš jautāja, kas ir ar konserviem.
— Konservu, nudien, nav, obrlajtnanta kungs! — Vaneks kliedza tālrunī. — Kur lai tie gadītos? Tā ir tikai intendanturas izdoma. Bija pilnīgi nevajadzīgi sūtīt turp cilvēkus. Es jau gribēju jums zvanīt. Es esot bijis bufetē? Kas tad to stāstīja? Tas okultists pavārs no virsnieku virtuves? Es tikai uz brīdi tur iegriezos. Vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, kā šis okultists nosauca to paniku ar konserviem? Par «nedzimušā šausmām». Nemaz ne, obrlajtnanta kungs, es esmu pilnīgi skaidrā. Ko dara Šveiks? Viņš tepat ir. Vai lai pasaucu viņu?
— Šveik, pie tālruņa, — mantzinis sacīja un klusu piebilda: — Ja viņš jautā, kādā stāvoklī es atgriezos, tad sakiet, ka biju pilnīgā kārtībā.
Šveiks piegāja pie tālruņa.
— Šveiks, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.
— Klausieties, Šveik, kas ar tiem konserviem? Vai viss kārtībā?
— Nav vis, obrlajtnanta kungs, no konserviem nav ne vēsts.
— Man gribētos, Šveik, lai jūs no rītiem vienmēr ierastos pie manis, kamēr esam nometnē. Kad dosimies ceļā, tad jūs vienmēr būsiet manā tuvumā. Ko jūs šonakt darījāt?
— Sēdēju visu nakti pie tālruņa.
— Vai bija kas no jauna?
— Bija, obrlajtnanta kungs.
— Šveik, netaisiet atkal muļķības! Vai pienāca no kaut kurienes kāds svarīgs ziņojums?
— Pienāca, obrlajtnanta kungs, bet tikai pulksten deviņos vakarā.
— Kāpēc jūs man to tūlīt nepaziņojāt?
— Negribēju jūs traucēt, obrlajtnanta kungs, nepavisam negribēju.
— Sasodīts, tad pasakiet taču, kas tāds svarīgs pienāca pulksten deviņos vakarā!
— Telefonograma, obrlajtnanta kungs.
— Es jūs nesaprotu, Šveik.
— Man tas viss pierakstīts, obrlajtnanta kungs: «Pieņemiet telefonogramu. Kas pie tālruņa? Uzrakstīji? Nolasi!» — un tā tālāk.
— Dieva vārds, Šveik, ar jums ir krusts un bēdas. Pasakiet man saturu, citādi, kad tikšu pie jums, tad iekraušu no tiesas. Kas tur bija?
— Atkal kāda apspriede, obrlajtnanta kungs, šorīt pulksten deviņos pie pulkveža kunga. Es gribēju jums to naktī paziņot, bet tad pārdomāju.
— Tā tikai vēl trūka, lai jūs iedrošinātos traucēt mani naktī katras muļķības dēļ, kad no rīta arī vēl laika diezgan! VVieder eine Besprechung, der Teufel soli das ailes buserie- ren! [107] Nepakariet klausuli, pasauciet pie tālruņa Vaneku!
— Mantzinis Vaneks klausās, obrlajtnanta kungs!
— Vanek, sameklējiet man tūlīt citu kalpotāju! Šis nelieša Baluns šonakt aprijis visu manu šokolādi. Piesiet? Nē, mēs nodosim viņu sanitāros. Virs kā ozols, lai nes ievainotos projām no kaujas lauka. Es viņu tūlīt nosūtīšu pie jums. Nokārtojiet to visu pulka kancelejā un nekavējoties atgriezieties rotā! Kā domājat, vai drīz brauksim?
— Mums nav ko steigties, obrlajtnanta kungs. Kad bija jābrauc 9. kaujas rotai, tad mūs veselas četras dienas novazāja aiz deguna. Ar 8. rotu gāja tāpat, vienīgi 10. rotai, tai gan laimējās. Tad mēs bijām ātri gatavi, pusdienā dabūjām pavēli un vakarā jau braucām, toties mūs izdzenāja, pa visu Ungāriju, nezinādami, kādu caurumu kurā frontē ar mums aizbāzt.
Kopš tā laika, kad virsleitnants Lukašs bija iecelts par 11. kaujas rot.as komandieri, viņš atradās tā saucamā sinkretisma stāvoklī, tas ir, viņš centās mīkstināt pretrunas un ar kom- promi u palīdzību novest tās līdz pilnīgam jēdzienu sajukumam.
Tāpēc viņš arī atbildēja:
Nu, var būt, ka tā arī būs. Tātad jūs domājat, ka mēs šodien nebrauksim? Pulksten deviņos man ir apspriede pie pulkveža kunga. Vai jūs zināt pie reizes, ka jums pienākas visu pārraudzīt? Es to saku tikai tā starp citu. Sastādiet man … Pag, ko jūs man varētu sastādīt? . . . Komandējošā sastāva sarakstu ar norādījumu, no kura laika katrs atrodas dienestā . . . Pēc tam rotas provianta pārskatu . . . Tautība? Jā, jā, to arī norādīt . .. Galvenais tomēr ir — pagādāt man jaunu kalpotāju . . . Ko lai šodien dara apakšleitnants Plešners? Lai sagatavo kareivjus ceļam. Rēķini? Pēc pusdienas es atnākšu parakstīt. Uz pilsētu nevienu nelaidiet! Uz nometnes bufeti? Pēc pusdienas uz stundu … Pasauciet Šveiku! Šveik, jūs tomēr paliksiet pie tālruņa.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu padzēris kafiju.
— Tad atnesiet kafiju šeit un palieciet kancelejā pie tālruņa, kamēr es jūs saukšu! Vai jūs zināt, kas ir raitnieks?
— Kas skraida apkārt, obrlajtnanta kungs.
— Nu, tad palieciet uz vietas, kamēr jūs saukšu! Pieteiciet vēlreiz Vanekam, lai sameklē man kādu kalpotāju, Šveik, allo, kur jūs esat?
— Tepat, obrlajtnanta kungs, tikko ienesa kafiju.
— Šveik, allo!
— Klausos, obrlajtnanta kungs, bet kafija jau gluži auksta.
— Jūs labi zināt, kādam jābūt kalpotājam, Šveik. Apskatiet viņu labi krietni, un tad pateiksiet man, kas tas par cilvēku. Pakariet klausuli!
Vaneks, dzerdams melnu kafiju, kurai bija pielējis klāt rumu no pudeles ar etiķeti «Tinte» (aizdomu novēršanas dēļ), paskatījās uz Sveiku un sacīja:
— Kliedz gan tas mūsu obrlajtnants pilnā kaklā; es
sapratu katru vārdu. Jūs laikam, Šveik, esat visai tuvu pazīstams ar obrlajtnanta kungu.
— Mēs esam kā divas rokas, — Šveiks atbildēja, — un roka roku mazgā. Mēs daudz ko esam kopīgi pieredzējuši. Cik reižu mūs nav gribējuši izšķirt, bet mēs atkal esam atraduši viens otru, Viņš tā vienmēr paļaujas uz mani visās lietās, ka es pats dažreiz nobrīnos. Tā arī tagad jūs droši vien dzirdējāt, ka man jums vēlreiz jāatgādina sameklēt viņam jaunu kalpotāju, bet man tas jāapskata un jānodod sava atsauksme, jo ar kuru katru kalpotāju obrlajtnanta kungs vis nebūs mierā.
Kad pulkvedis Šrēders sasauca visus sava pulka virsniekus uz jaunu apspriedi, viņš to darīja ar lielu patiku, jo varēja atkal krietni izrunāties. Bez tam vajadzēja pieņemt kādu lēmumu par brīvprātīgo Mareku, kas bija atsacījies tīrīt atejas, par ko pulkvedis Šrēders bija viņu kā dumpinieku nodevis divizijas tiesai.
Vakar vakarā Mareku bija atveduši no divizijas tiesas un novietojuši virssardzē zem uzraudzības. Reizē ar viņu pulka kanceleja bija saņēmusi galīgi juceklīgu divizijas tiesas pavadrakstu, kurā bija norādīts, ka attiecīgajā gadījumā trūkstot dumpja pazīmju, jo brīvprātīgajiem atejas neesot jātīra, bet te varot gan saskatīt padotības noteikumu pārkāpšanu, ko vainīgais varot izpirkt tikai ar drošsirdību kaujas laukā. Šo apsvērumu pēc brīvprātīgo Mareku nosūtot atpakaļ uz viņa pulku un izmeklēšanu par disciplīnas pārkāpšanu pārtraucot līdz kara beigām. Agrāk to varot atjaunot tikai tādā gadījumā, ja brīvprātīgais Mareks atkal izdarītu kādu pārkāpumu.
Apspriežams bija arī vēl otrs gadījums. Kopā ar brīvprātīgo Mareku virssardzē bija atvests no divizijas tiesas viltvār- dis seržants Teveless, kas nesen bija parādījies pulkā, ierazdamies no kādas Zagrebas slimnīcas. Viņam bija lielā sudraba medaļa, brīvprātīgā uzšuves un trīs zvaigznītes. Viņš daudz stāstīja par 6. kaujas rotas varoņdarbiem Serbi jā un par to, ka viņš viens no šās rotas palicis starp dzīvajiem. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka tiešām 6. rotā kara sākumā atradies kāds Teveless, tikai bez brīvprātīgā tiesībām. Tad pieprasīja izziņu no brigādes, kurai bija piekomandēta 6. kaujas rota steidzīgās atkāpšanās laikā pie Belgradas, 1914. gada 2. decembrī, un uzzināja, ka apbalvošanai ieteikto vai ar lielo sudraba medaļu apbalvoto skaitā nav neviena Tevelesa. Jautājumu, vai kareivis Teveless Belgradas kampaņas laikā paaugstināts par apakšvirsnieku, nevarēja noskaidrot, jo serbi bija iznīcinājuši visu 6. kaujas rotu ar tās komandējošo sastāvu pie sv. Savas baznīcas Belgradā. Divizijas tiesā Teveless taisnojās, ka viņam tiešām bijusi apsolīta lielā sudraba medaļa un tāpēc viņš to nopircis no kāda bosnieša. Brīvprātīgā zīmotnes viņš piešuvis dzērumā un turpinot tās nēsāt tāpēc, ka nekad nejūtoties skaidrā prātā, jo viņam esot dizentērijas novājināts organisms.
Atklājot apspriedi, pulkvedis Šrēders, iekams pievērsās šiem diviem gadījumiem, aizrādīja, ka nepieciešams biežāk sanākt kopā pirms aizbraukšanas, uz ko nebūšot ilgi jāgaida. Brigādes štābs ziņojis, ka divizijas pavēle gaidāma kuru katru brīdi. Kareivjiem jābūt braukšanas gatavībā, un rotu komandieriem jārūpējas, lai neviena netrūktu. Pēc tam pulkvedis īsumā atkārtoja visu vakar teikto, sniedza atkal pārskatu par notikumiem frontē un apgalvoja, ka nekas nevarot mazināt armijas kareivīgo noskaņojumu un kaujas gatavību.
Viņam priekšā uz galda atradās kara darbības karte ar saspraustiem karodziņiem, bet karodziņi bija izrauti un frontes sajauktas. Izrautās kniepadatas ar karodziņiem mētājās pagaldē.
Uz šās kartes nakti bija izkarojis niknus karus runcis, ko rakstveži labprāt mēdza pievākt pulka kancelejā. Viņš bija nokārtojis savas neatliekamās darīšanas Austroungārijas kaujas laukos, tad, gribēdams apkasīt sava nedarba pēdas, izraustījis karodziņus, izsvaidījis savus vēdergraižu rezultātus pa visām pozicijām, saslapinājis visas frontes un aptašķījis visus armijas korpusus.
Pulkvedis Šrēders bija stipri tuvredzīgs.
Marša bataljona virsnieki ar interesi vēroja, kā pulkveža Šrēdera pirksts tuvojās šīm kaķa darbības sekām.
— No šejienes, kungi, uz Sokalu pie Bugas, — pulkvedis Šrēders pravietīgi teica un uzskatāmības dēļ novilka ar rādītāja pirkstu līniju uz Karpatu pusi, pie tam aizķerdams vienu no tām čupiņām, ar kurām kaķis bija centies padarīt kaujas lauku karti reljefāku.
— VVahrscheinlich Katzendreck, Herr Oberst, [108] — kapteini? Zāgners ļoti delikāti ieteicās visu vietā.
Pulkvedis Šrēders iedrāzās kancelejā turpat blakus, kur
tūlīt kļuva dzirdama neganta lamāšanās, lāsti un nikni draudi, ka rakstveži dabūšot nolaizīt visus šos kaķa pameslus.
Izmeklēšana nevilkās ilgi. Noskaidrojās, ka runci pirms pāris nedēļām uz kanceleju atnesis jaunākais rakstvedis Cvībel- fišs. Par to Cvībelfišs dabūja savākt savas mantiņas un doties vecākā rakstveža pavadībā uz virssardzi, lai tur nogaidītu turpmākos pulkveža kunga rīkojumus.
Ar to arī apspriede patiesībā beidzās. Kad pulkvedis Šrē- t
ders, sarkans aiz dusmām, atgriezās pie virsniekiem, viņš vairs neatcerējās, ka vēl pārrunājams brīvprātīgā Mareka un viltus seržanta Tevelesa liktenis, un tikai īsi pateica: ♦
— Lūdzu virsnieku kungus būt gatavībā un gaidīt turpmākās pavēles un instrukcijas.
Tā brīvprātīgais un Teveless palika joprojām virssardzē, un, kad viņiem piebiedrojās Cvībelfišs, viņi varēja spēlēt pre-
feransu un pēc pabeigtas partijas kaitināt savu sargu ar prasību. lai tas izķer viņiem blusas no salmu maisiem.
Pēc tam pie viņiem vēl iesēdināja 13. marša rotas jefrei- toru Peruteku, kas bija tūlīt pazudis, tikko nometnē izplatījās vēsts par došanos uz fronti, un ko patruļa bija atradusi «Baltajā rozē» Mostā. Viņš stāstīja, ka gribējis pirms aizbraukšanas apskatīt daudzināto grafa Harracha stikla pili Mostas tuvumā, bet atceļā apmaldījies un tikai pret rīta pusi galīgi nokusis ieradies «Baltajā rozē». Patiesībā viņš visu nakti bija nogulējis pie savas Ruženkas tanī pašā «Baltajā rozē».
Stāvoklis joprojām palika neskaidrs. Brauks vai nebrauks? Sveiks 11. kaujas rotas kancelejā noklausījās pa tālruni visdažādākās — gan pesimistiskas, gan optimistiskas hipotēzēs. No 12. kaujas rotas zvanīja: kāds esot dzirdējis pulka kancelejā runājam, it kā vispirms vēl notikšot apmācības šaušanā uz kustīgiem mērķiem un braukšot tikai pēc apšaudes vingrinājumiem. Tomēr 13. kaujas rota nepieturējās pie šā optimistiskā uz-.kata un ziņoja, ka nupat no pilsētas atgriezies kapra- lis Havliks, kas dzirdējis no kāda dzelzceļnieka, ka stacijā jau gaidot vagoni.
Vaneks izrāva Sveikam klausuli no rokas un pikti kliedza, ka dzelzceļnieki nezinot ne velna un ka viņš pats nesen vēl bijis pulka kancelejā.
Šveiks ar apbrīnojamu pacietību sēdēja stundām ilgi pie tālruņa un uz katru jautājumu: «Kas no jauna?» — atbildēja, ka vēl nekā noteikta nezinot.
Tādu pašu stereotipu atbildi viņš sniedza virsleitnantam Lukašam uz tā jautājumu:
— Kas pie jums no jauna?
— Vēl nekas noteikts nav zināms, obrlajtnanta kungs.
— Pakariet klausuli, aitasgalva!
Tad pienāca virkne telefonogramu, kuras Šveiks pieņēma, rfēiztikdams bez pārpratumiem. Vispirms pienāca tā par potēšanu pret tifu; to nakti nevarēja nosūtīt, jo Šveiks bija aizmirsis uzkārt klausuli. Tad pienāca nokavējusies telefonograma par konserviem, kaut tas jau vakar bija noskaidrots. Beidzot pienāca telefonograma — apkārtraksts visiem bataljoniem, rotām un citām pulka daļām:
«Brigādes telefonogramas Nr. 75692 noraksts. Brigādes pavēle Nr. 172. — Sastādot pārskatus par provianta izlietošanu karalauka virtuvēs, jāievēro šāda kārtība izlietoto produktu uzskaitē: 1) gaļa, 2) konservi, 3) svaigi dārzeņi, 4) kaltēti dārzeņi, 5) rīsi, 6) makaroni, 7) grūbas un manna, 8) kartupeļi, atceļot agrāko iedalījumu: 4) kaltēti dārzeņi, 5) svaigi dārzeņi.»
Kad Šveiks izlasīja to mantzinim, pēdējais svinīgi paziņoja, ka šādas telefonogramas derot tikai atejām.
— To ir izdomājis kāds muļķis armijas štābā, un tad to steidz izsūtīt visām divizijām, brigādēm un pulkiem.
Pēc tam Šveiks pieņēma vēl vienu telefonogramu, ko viņam nodiktēja tik ātri, ka viņš paspēja pierakstīt tikai atsevišķus vārdus, kas līdzinājās šifram:
«In der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen immerhin eingeholt werden.» [109]
— Tās visas ir nederīgas aplamības, — Vaneks sacīja, kad Šveiks, galīgi pārsteigts par uzrakstīto, izlasīja to trīs reizes skaļā balsī, — tīrās blēņas, kaut gan velns viņu zina. vai tā telefonograma nav šifrēta. Bet tas mums rotā nav mācīts, tātad to arī var mest projām.
— Es ari tā domāju, — Šveiks piekrita, — jo, kad es paziņošu obrlajtnanta kungam, ka in der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen irnmerhin eingeholt vverden, tad viņš vēl var apvainoties.
— Dažs tik ātri apvainojas, ka briesmas, — Šveiks turpināja, nogrimdams atkal savās atmiņās. — Reiz es braucu tramvajā no Visočaniem uz Prāgu, un Libnos pie mums iekāpa kāds Novotnija kungs. Tiklīdz es viņu pazinu, tūlīt izgāju pie viņa ārā uz platformas un uzsāku sarunu, jo mēs abi esam no Dražovas. Bet viņš man uzkliedza, lai es neuzbāžoties, jo viņš mani nepazīstot. Es sāku viņam skaidrot, lai viņš atceras, kā es, vēl mazs knauķis, gāju pie viņa ciemos ar savu māti, kuru sauca Antonija, tēvu atkal sauca Prokops, un tas bija konduktors. Tomēr arī tad viņš negribēja atzīt, ka mēs esam pazīstami. Tad es viņam paskaidroju visu vēl sīkāk, proti, ka Dra- žovā ir divi Novotniji, Tonda un Jozefs, un ka šis kungs,
lozefs, kā man no Dražovas rakstīja, nošāvis savu sievu, jo viņa šo pastāvīgi lamājusi, kad viņš dzēris.
Bet tad kā viņš atvēzējās, tā es pasitos sānis, un viņš izsita stiklu priekšējā platformā, to lielo, kas vagona vadītājam priekšā. Nu, tad mūs izsēdināja, aizveda uz policijas komisariātu, un tur izrādījās, ka šis kungs apvainojies tāpēc, ka viņu vispār nemaz nesauca Jozefs Novotnijs, bet Eduards Dubrava, un viņš ieradies no Montgomeri pilsētas Amerikā apciemot šeit savus radus.
Tālruņa* zvans pārtrauca Sveika stāstu, un kāda aizsmakusi balss no ložmetēju komandas atkal taujāja par braukšanu. Par to šorīt apspriežoties pie pulkveža kunga.
Durvīs galīgi bāls parādījās kadets Bīglers, vislielākais stulbenis visā rotā, kurš jau brīvprātīgo skolā centās izcelties ar savam zinašanam. Viņš pamaja Vanekam, lai tas iznāktu gaiteni, kur tad abi ilgi sarunājās.
Vaneks ienākdams nicinoši smīnēja.
— Tas ir gan teļš, — viņš sacīja Sveikam. — Kādi eksemplāri gan nav mūsu kaujas rotā! Viņš arī bijis apspriedē, un, kad visi izklīduši, obrlajtnanta kungs devis rīkojumu vadu komandieriem izdarīt šauteņu apskati, turklāt rūpīgi. Un nu šis nāk man jautāt, vai varot piesiet Ziabeku pie staba par to, ka tas iztīrījis savu šauteni ar petroleju.
Vaneks bija noskaities.
— Un tādas aplamības viņš man vaicā, labi zinādams, ka mēs dodamies uz fronti. Arī obrlajtnanta kungs vakar ilgi domāja, vai piesiet savu kalpotāju vai ne. Es viņam teicu, šim pienapuikam, lai viņš labi pārliek, vai tagad var kaitināt kareivjus.
— Ja nu jūs sākāt runāt par kalpotājiem, — Sveiks ieteicās, — tad kā ir ar obrlajtnanta kungu, vai viņam sameklēts kalpotājs?
— Domājiet ar galvu! — Vaneks pamācīja. — Visam ir savs laiks. Un bez tam man šķiet, ka obrlajtnanta kungs pieradīs ari pie tā paša Baluna. Sad tad jau Baluns viņam ko apēdīs, bet, kad tiksim frontē, tad viņš šo ieradumu atmetīs. Tur bieži vien abiem nebūs ko ēst. Ja es reiz teicu, ka Baluns paliks, tad tur nav ko vārdus tērēt. Tā ir mana darīšana, un obrlajtnanta kungam te nav nekādas teikšanas. Mums nekur nav jāsteidzas.
Vaneks atlaidās atkal savā gultā un teica:
— Sveik, pastāstiet man kādu anekdoti no kareivju dzīves!
— Tas varētu iet, — Šveiks atbildēja, — bet es baidos, ka mums atkal kāds zvanīs.
— Tad izslēdziet tālruni, Šveik! Noraujiet vadus vai noņemiet klausuli!
— Labi, — Šveiks sacīja, noņemdams klausuli, — es jums pastāstīšu kādu gadījumu, kas iederas mūsu pašreizējā stāvoklī, tikai toreiz īsta kara vietā bija manevri, bet citādi tāds pats sajukums kā tagad, jo neviens nezināja, kad būs jāiziet no kazarmām. Ar mani kopā kalpoja kāds Šics no Poršičag, go- iīgs cilvēks, bet dievbijīgs un bailīgs. Viņš bija iedomājies, ka
.nevri ir kaut kas drausmīgs, ka tur cilvēki krīt kā mušas no bada un slāpēm un sanitari uzlasa viņus kā nobirušus ābolus. Tāpēc viņš sadzērās katram gadījumam un, kad mēs izgājām no kazarmām un sasniedzām Mnišeku, tad teica: «Es to neizturēšu, puiši. Vienīgi dievs tas kungs var mani glābt!» Tad mēs nonācām Horžovicā, un tur vajadzēja divas dienas palikt uz vietas, jo bija notikusi kāda kļūda: mēs bijām tik ātri gājuši uz priekšu, ka varējām ar tiem pulkiem, kas atradās mūsu flangos, saņemt gūstā visu ienaidnieka štābu, bet tas būtu nepiedzīvots skandals, jo taisni mūsu armijas korpusam vajadzēja tikt sakautam un pretiniekam vajadzēja mūs uzveikt, tāpēc ka viņu pusē atradās kāds dieva dots erchercogiņš. Tad nu mūsu Sies iztaisīja tādu joku. Kad mēs apmetāmies atpūsties, viņš aizgāja iepirkties uz kādu ciemu aiz Horžovicas un atgriezās nometnē tikai pēcpusdienā. Karstums bija liels, iemetis viņš arī bija pa krietnam, un tad viņš ieraudzīja ceļa malā stabu, pie staba kastīti un tanī iekšā mazu svētā Jāņa Nepomuka tēlu. Viņš noskaita lūgšanu svētajam Jānim un tad saka tam: «Ir gan karstums, tev laikam arī gribas drusku iedzert. Tu te sēdi pašā saulē un svīsti kā nabadziņš.» Sakrata pudeli, iedzer un saka: «Es tev arī atstāju malciņu, svētais Jāni Nepomuk.» Bet tad viņš iztempa visu, un svētajam Jānim nepalika nekā. «Jēzus Marija,» viņš iesaucās, «piedod man šoreiz, svētais Jāni Nepomuk, es tev to atlīdzināšu. Es tevi paņemšu līdz uz nometni un piedzirdīšu tā, ka tu uz kājām neturēsies.» Un lāga dvēsele Šics, iežēlojies par svēto, sasita stiklu, izvilka tēlu, iebāza kabatā un atnesa uz nometni. Tur svētais Jānis Nepo- muks gulēja viņam līdzās salmos, gājienā atradās viņa somā un sagādāja viņam lielu laimi kāršu spēlē. Kur vien mēs apmetāmies, viņš visur laimēja un laimēja. Bet tad mēs nogriezāmies uz Prachensku un apmetāmies Drachenicā, un te viņš paspēlēja visu līdz kreklam. Un, kad mēs rīta agrumā devāmies ceļā, tad svētais Jānis Nepomuks šūpojās pakārts kādā bumbierē ceļmalā. Tā, te jums bija tā anekdote, bet tagad pakārsim atkal klausuli.
Un tālrunis atkal sāka ziņot par jauniem satricinājumiem nervozitātes pilnajā dzīvē, jo no agrākā miera nometnē vairs nebija ne vēsts.
Virsleitnants Lukašs tikmēr studēja savā istabā šifru, ko pulka štābs nupat bija. piesūtījis kopā ar lietošanas pamācību, un atšifrēja slepeno pavēli, kurā bija norādīts triecienbataljona ceļš uz Galicijas robežas pusi (pirmais etaps):
7217 — 1238 — 475 — 2121 — 35 = Mošona. 9822 — 375 — 7282 = Rāba.
4432 — 1238 — 7217 — 35 — 8922 — 35 = Komarna. 7282 — 9299 — 310 — 375 — 7881 — 298 — 475 — 7979 - Budapešta.
Un, atšifrējis šos skaitļus, virsleitnants Lukašs smagi nopūtās:
— Kaut velns to visu parautu!