— Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu, — teica kalpone Sveika kungam, ka.s jau kopš gadiem bija pametis karadienestu, kad militārā mediciniskā komisija bija galīgi atzinusi viņu par plānprātiņu, un tagad pārtika, pārdodot suņus, nejaukus, pretīgus jaukteņus, kuru ciltskokus viņš viltoja.
BEZ, šās nodarbošanās viņš vēl sirga ar reimatismu un pašlaik ieberzēja ceļgalus ar opodeldoku.
— Kuru Ferdinandu, Millera kundze? — Sveiks atsaucās, joprojām masēdams ceļgalus. — Es pazīstu divus Ferdinandus. Viens kalpo pie drogista Prūša un nesen aiz pārskatīšanās bija tam izdzēris pudeli ar matūdcni. Tad es vēl pazīstu Ferdinandu Kokošku, kas vāc suņu izkārnījumus. No par vienu, no par otru nav liela bēda.
— Nē, cienīts kungs, erchercogu Ferdinandu, to no Ko- nopištes, to resno un dievbijīgo.. .
Jēzus Marija! — Sveiks izsaucās. — Tas nu gan ir joks. Kur tad tas tā noticis ar to erchercoga kungu?
Viņu nolaiduši no kājas Sarajevā, cienits kungs, ar revolveri, zināt. Tur viņš ar savu erchercogieni braucis automobilī.
— Ak automobili, Millera kundze? Jā, tāds kungs var to prieku atļauties, un viņam prātā nenāk, cik nelaimīgi var beigties tāds brauciens. Un turklāt Sarajevā, ta taču ir Bosnijā, Millera kundze. To varbūt būs izstrādājuši turki. Nevajadzēja mums vis ņemt viņiem nost to Bosniju un Hercegovinu. Tā ja, Millera kundze. Tad nu erchercoga kungs jau atdusas dieva klēpi. Diezin vai ilgi mocījies?
— Erchercoga kungs bijis uz vietas pagalam, cienīts kungs. Jūs jau zināt, ka ar revolveriem nav nekādi joki. Nesen kāds kungs pie mums Nuslē tāpat vien kaitējās ar revolveri un taču apšāva visu ģimeni un vel šveicaru, kurš bija gājis skatīties, kas tur šaudās pa trešo stāvu.
— Dažs labs revolveris nesprāgst ne sitams, Millera kundze. Tādu sistēmu ir bez sava gala. Bet erchercoga kungam viņi būs nopirkuši pašu to labako, un es varu derēt, Millera kundze, ka tas šāvējs būs bijis smalki uzcirties. Šaut uz erc- hercogu — tas, zināt, nav nekāds vieglais darbs Tas pavisam kas cits nekā klaidonim šaut uz mežsargu. Pats grūtākais — kā tikt viņam klāt, jo tādam kungam skrandaiņi lai tuvumā nerādās. Tur jāliek cilindrs galvā, citādi policists var vēl grābt ciet.
— Stāsta, ka viņu bijis vesels bars, cienīts kungs.
— Un kas notika ar to kareivi? — pec brītiņa iejautājas Millera kundze, kamēr Sveiks ģērbās.
— Viņš pakārās bikšturos, — Sveiks atbildēja, spodrinot savu cieto platmali. Un tie bikšturi nemaz nebija viņa. Viņš tos bija aizņēmies no profosa'-', — sak, bikses krītot nost. Vai lai viņš būtu gaidījis, kamēr viņu nošauj? Tas jau zināms, Millera kundze, ka tādā situācijā cilvēkam galva vairs neklausa. Profosu atlaida no darba un viņam piesprieda sešus mēnešus. Viņš gan tos nenosēdēja. Aizlaidās uz Sveici un tagad tur esot sludinātājs nez kādā baznīcā. Sais laikos maz godīgu cilvēku, Millera kundze. Es tā domāju, ka erchercogs Ferdinanda kungs arī būs vīlies tai cilvēkā, kas viņu Sarajevā nošāva. Viņš varbūt ieraudzīja to un nosprieda, sak, kārtīgs virs, ja jau mani apsveic, bet tas uzreiz gāž virsū. Vienu lodi iešāvis vai vairākas?
— Avīzes raksta, cienīts kungs, ka erchercogs bijis vienos caurumos. Tas salaidis viņā iekšā visas patronas.
— Jā, Millera kundze, tas izdarāms ātri, trakoti ātri. Es šādām vajadzībām nopirktu brauniņu. Tas izskatās pēc rotai lietiņas, bet ar to divās minūtēs var nošaut divdesmit ercher- cogu, tievu vai resnu. Starp mums runājot, Millera kundze, resnā erchercoga gan vieglāk trāpīt nekā tievā. Jūs jau vēl atceraties, kā tie tur Portugālē nošāva savu ķēniņu[3]. tas ari bija brangi resns. Skaidrs, ka ķēniņš nekāds liesais vis nebūs. Es tagad iešu uz traktieri «Pie kausa»; ja kāds atnāk pēc tā žurku suņa, par kuru saņēmu rokasnaudu, tad pasakiet, ka tas atrodas uz laukiem manā suņu audzētavā un ka tam nesen apgrieztas ausis, bet, kamēr ausis nesadzīs, to nevar pārvadāt, lai nesaaukstētu. Slēdzeni nododiet sētniecei!
Traktierī «Pie kausa» sēdēja viens vienīgs viesis. Tas bija
slepenpolicijas aģents Bretšneiders. Traktiernieks Palivecs maz- gaja traukus, un Bretšneiders veltīgi pūlējās uzsākt ar viņu nopietnu sarunu.
Palivecs bija pazīstams ar savu rupjurnu. Sarunā viņam gandrīz vai katrs otrais vārds bija «iepūtiet man» vai «sūds». Turklāt viņš bija daudz lasījis un visiem ieteica iepazīties ar to, ko par šo priekšmetu sacījis Viktors īgo, iztirzādams Napoleona vecās gvardes pēdējo atbildi angļiem kaujā pie Vaterlo
— Nu gan ir jauka vasara, — Bretšneiders uzsāka savu nopietno sarunu.
— Sūds vien no viņas ir, — atbildēja Palivecs, kraudams traukus skapī.
— Tai Sarajevā viņi mums gan ievārījuši kārtīgu putru, — Bretšneiders vājā cerībā atsāka.
— Kādā Sarajevā? — Palivecs jautāja. — Tai Nusles vina restorānā, vai? Tur jau plūcas katru mīļu dienu. Vai nu nezināms, kas ir Nusle.
— Bosnijas Sarajevā, traktiernieka kungs. Tur nošāvuši erchercogu Ferdinanda kungu. Ko jūs par to teiksiet?
— Tādās lietās es iekšā nejaucos, tur jūs man varat iepūst… — Palivecs pieklājīgi atbildēja, aizkūpinādams pīpi. — Kas šādos laikos tādās iepinas, tas viegli var lauzt kaklu. Es esmu traktiernieks. Ja kāds ienāk un prasa alu, es viņam to ieleju, bet visādas Sarajevas, politika un nelaiķa ercher- cogs — tā nav mūsu darīšana. Tas ož pēc Pankraca
Bretšneiders apklusa un vīlies lūkojās apkārt tukšajā telpā.
— Tur kādreiz karājās kunga un ķeizara ģīmetne, — viņš pēc brīža atkal uzsāka, — taisni tur, kur tagad spogulis.
— Jums taisnība, — l'aliveca kungs atbildēja, — tur tā karājās, bet mušas bija viņu briesmīgi noķēzījušas, tāpēc es to uznesu bēniņos. Jūs zināt, kāds varētu vēl izteikt kādu piezīmi, un tad es iekultos nepatikšanās. Kam tas vajadzīgs?
— Sarajevā gan laikam bija nelāga jušanās, traktiernieka kungs.
Uz tādu tiešu viltīgu jautājumu Palivecs atbildēja neparasti uzmanīgi:
— Ap šo laiku Bosnijā un Hercegovinā ir traki karsts. Kad es tur dienēju pulkā, mums vajadzēja likt savam obrlajtnan- tam ledu uz galvas.
— Kāda pulkā jūs bijāt, traktiernieka kungs?
— Tādus sīkumus es neatceros, ar tādiem sūdiem es galvu nepiebāžu, tie mani nekad nav interesējuši, — Palivcca kungs atbildēja. — Pārlieka ziņkāre ir kaitīga.
Slepenpolicists Bretšneiders galīgi apklusa, un viņa drūmā seja mazliet atplauka tikai tad, kad ieradās Sveiks un, pasūtījis tumšo alu, sacīja:
— Arī Vīnē šodien sēras.
Bretšneidera acīs iemirdzējās cerība, un viņš īsi piebilda:
— Konopištē izkārti desmit melni karogi.
— Vajadzēja izkārt divpadsmit, — Sveiks, iedzēris malku alus, sacīja.
Kāpēc tad divpadsmit? jautāja Bretšneiders.
— Lai būtu apaļš skaitlis, ducis, — tā vieglāk aprēķināt, un pa dučiem viss iznāk lētāk, — Sveiks paskaidroja.
Iestājās klusums, ko pats Sveiks pārtrauca ar nopūtu:
— Tad nu viņš ir debesu valstība, lai dievs kungs mielo viņa dveseli. Nesagaidīja vis, kamēr kļus par ķeizaru. Kad es vel biju pulkā, kāds ģenerālis nokrita no zirga un pavisam mierīgi nositās. Citi gribēja palīdzēt viņam tikt zirgam mugurā, uzsēdināt viņu, bet pēkšņi redz, ka šis galīgi beigts. Un viņam bija izredzes tikt par feldmaršalu. Tas atgadījās karaspēka parādē. Tādas parādes nekad labi. nebeidzas. Sarajevā jau ari bijusi kāda parāde. Atceros, ka vienreiz tādā pa- rādē manam mundierim trūka divdesmitās pogas un tāpēc mani iesēdināja uz četrpadsmit dienām tuptūzi, bet divas dienas es nogulēju, sasiets ragā kā Lācars. Disciplinai karaspēkā jābūt, citādi katrs darīs to, kas viņam ienāks prāta. Mūsu obrlajtnants Makovecs — tas mums vienmēr lika pie sirds: «Disciplinai jābūt, jūs stulbeņi, citādi jūs sāksiet rāpties kokos kā pērtiķi. Karadienests iztaisīs no jums cilvēkus, jūs aitasgal- vas.» Un vai nav tiesa? Iedomājieties kādu parku, teiksim, Karela laukumā, un katrā koka sēž kareivis boz disciplinas. No tā es vienmēr esmu visvairāk baidījies.
— Tie būs serbi, kas to izstrādājuši Sarajevā, — Bretšneiders atsāka.
— Maldāties, Sveiks atbildēja, — tas ir turku darbs. Par Bosniju un Hercegovinu. — Un Sveiks izklāstīja savus uzskatus par Austrijas ārpolitiku Balkanos. Turki 1912. gadā
zaudējuši karu ar Serbiju, Bulgāriju un Grieķiju. Viņi gribējuši, lai Austrija tiem palīdz, bet, kad tā nav ielaidusies, tad nošāvuši Ferdinandu.
— Vai tev patīk turki? — viņš uzrunāja trakliernieku Pali- vecu. — Vai tev patīk tie pagānu suņi? Skaidrs, ka ne.
— Viesis paliek viesis, kaut arī turks, — Palivecs sacīja. — Mums, traktierniekiem, nav nekādas daļas gar politiku. Samaksā par savu alu, sēdi traktieri un tarkšķi, ko gribi. Tas ir mans princips. Vai to mūsu Ferdinandu nokniebis serbs vai turks, katolis vai muhamedanis, anarehists vai jaunčechs tas man viens pīpis.
— Labi, traktiernieka kungs,—pārtrauca Bretšneiders, atkal zaudējis cerību piespiest kādu no abiem runātājiem pie sienas, — bet jums taču jāatzīst, ka Austrijai tas liels zaudējums.
Traktiernieka vietā atbildēja Sveiks:
— Skaidrs, ka zaudējums, kas to noliegs. Briesmīgs zaudējums. Ferdinanda vieta kuru katru stulbeni nevar likt. Tikai viņam vajadzēja būt vēl resnākam.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bretšneiders atplauka.
— Ko es gribu teikt? — Sveiks mierīgi pārjautāja. — Tikai to vien: ja viņš būtu bijis resnāks, viņu sen būtu ķērusi trieka, kad viņš Konopištes mežos trenkāja vecenes, kas tur lasīja žagarus un sēnes, un tad viņam nebūtu nācies mirt tādā kauna pilnā nāvē. Iedomājieties vien — kunga un ķeizara tēvocis, un viņu ņem un šauj nost. Tas taču skandals, visas avīzes par to vien raksta. Pirms dažiem gadiem Budejovices tirgū gadījās neliels kauliņš un tur nodūra kādu lopu tirgoni, Bržetislavu Ludviku. Tam palika dēls Bohuslavs, un, kad nu tas ieradās tirgū ar sivēniem, neviens negribēja no viņa pirkt. Visi tā vien runāja: «Tas ir tā nodurtā dēls. Tāds pats blēdis vien būs!» Cits nekas neatlika nabadziņam kā mesties Krumlovā no tilta Vltavā, un tad vēl vajadzēja viņu vilkt ārā, atdzīvināt, izsūknēt ūdeni, un beidzot viņš tomēr izlaida garu ārsta rokās, kad tas viņam bija kaut ko iešļircinājis.
— Jums tādi ērmīgi salīdzinājumi, — Bretšneiders zīmīgi nosacīja. — Vispirms jūs runājat par Ferdinandu, tad par lopu tirgoni.
— Nepavisam ne, — Sveiks sāka taisnoties, — lai dievs mani pasarga, ka es sāktu vienu cilvēku salīdzināt ar otru.
Traktiernieka kungs mani pazīst. Vai nav tiesa, ka es neko nekad neesmu salīdzinājis? Es tikai negribētu būt tās erchercoga atraitnes ādā. Ko viņa iesāks? Bērni bāreņi, muiža Ko- nopištē bez saimnieka. Iziet pie kāda jauna erchercoga? Kas tur par labumu? Aizbrauks atkal uz Saraievu un paliks otrreiz atraitnē. Piemēram, Zlivā pie Hlubokas kādreiz dzīvoja mežsargs ar tādu neglītu uzvārdu — Piņģurīs. Viņu nošāva malu mednieki, un palika viņam atraitne ar diviem bērniem, un tā pēc gada apprecēja atkal mežsargu, Pepiku Šavlovicu no Midlovariem, nu, bet to tāpat nošāva. Viņa izgāja trešo reizi pie vīra, atkal pie mežsarga, un saka: «Visas labas lietas Ins. Ja nu man tagad nelaimēsies, tad gan nezinu, ko darīt.» Protams, ka nošāva arī to, bet viņai no šiem mežsargiem bija jau apaļos skaitļos seši bērni. Viņa aizgāja sūdzēdamās līdz pašai firsta kunga kancelejai Hlubokā un gaudās, ka ar tiem mežsargiem iekulusies tādā ķezā. Tur viņai ieteica precēt Ra- žices dīķa sargu Jarešu. Un ko jūs teiksiet, — to noslīcināja zvejojot, un viņa no tā arī bija piedzīvojusi divus bērnus. Tad viņa apņēma rūniķi no Vodņaniem, un tas kādu nakti bija nositis viņu ar cirvi un pats labprātīgi pieteicies policijā. Un, kad viņu Pisekā apgabaltiesa kārusi, viņš nokodis mācītājam degunu un teicis, ka itin nekā nenožēlojot, un vēl kaut ko pavisam nelabu sarunājis par mūsu kungu un ķeizaru.
— Vai jūs nezināt, ko viņš īsti sarunājis? — Bretšneiders ievaicājās cerību pilnā balsi.
To es jums nevaru pateikt, jo to neviens neiedrošinājās atkārtot. Bet tas esot bijis kaut kas tik briesmīgs un šausmīgs, ka tiesas padomnieks, kas tur bijis klāt, sajucis prātā, un viņu vēl līdz šim turot stingrā izolācijā, lai nekas netiktu zināms. Tas neesot tas parastais kunga un ķeizara apvainojums, ko izdara dzērumā.
— Kā tad dzērumā mēdz apvainot kungu un ķeizaru? — Bretšneiders ta u jā ja.
Kungi, runājiet par ko citu, — traktiernieks Palivecs pārtrauca. —• Man tā nepatīk. Samuldēsiet vēl sa/.in ko, un' man būs nepatikšanas.
— Kā dzērumā apvaino kungu un ķeizaru? — Sveiks atkārtoja. -— Visādi. Pietempieties un lieciet spēlēt Austrijas himnu, tad redzēsiet, ko sarunāsiet. Jūs sagvelzīsiet tik daudz, ka viņš būtu sablamēts uz visu mūžu, ja kaut puse no tā būtu patiesība. Bet to tas vecais kungs patiešām nav pelnījis. Padomājiet pūts: dēlu Rudolfu viņš zaudēja pašos spēka gados jaunības spara pilnu, sievu Elizabeti viņam nodūra ar vīli, tad viņš pazaudēja savu brāli Janu Ortu, bet otro brāli, Meksikas ķeizaru, nošāva sazin kādā cietoksnī pie sienas. Un nu, vecuma dienās, viņam nošauj tēvoci. Vai tur nav vajadzīgi dzelzs nervi? Un tad viņš iekrīt prātā kādam piedzērušam pļēguram, un tas sak viņu zākāt. Nē, ja tagad kas sāksies, es iestāšos par brīvprātīgo un kalpošu kungam un ķeizaram, kamēr man miesa turēsies pie kauliem!
Sveiks iedzēra pamatīgu malku un turpināja:
— Vai domājat, ka kungs un ķeizars to tā pametīs? lād jūs viņu nepazīstat. Karš ar turkiem būs noteikti. Jūs man nošāvāt manu tēvoci, tad dabūsiet pa kaklu. Karš ir neizbēgams. Serbija un Krievija mums šai karā palīdzēs. Tā būs kaušanās uz nebēdu.
Sveiks bija skaists šai pravietošanas brīdī. Viņa vientiesīga seja mirdzēja sajūsmā kā pilns mēness. Viņam viss bija skaidrs.
— Var jau būt, — viņš tēloja tālāk Austrijas nākotni, — ka mums uzbrūk vācieši, ja sākam karu ar turkiem. Vācieši ar turkiem ir uz vienu roku. Otrus tādus neģēļus kā viņus pasaulē vairs neuzies. Bet mēs varam noslēgt savienību ar Franciju, kurai kopš septiņdesmit pirmā gada zobs uz Vāciju. Tad mums viss ies kā pa taukiem. Karš būs, vairāk es jums nekā neteikšu.
Bretšneiders piecelās un svinīgi noteica:
— Vairāk jums arī nekas nav jāsaka. Iznāciet man līdzi ārā, tur es jums ko pateikšu.
Sveiks sekoja slepenpolicistam gaiteni, kur viņu gaidīja mazs pārsteigums, kad viņa pudeles brālis parādīja viņam ērgli zem atloka un paziņoja, ka Sveiks esot arestets un tikšot tūliņ aizvests uz policijas pārvaldi. Sveiks centās ieskaidrot, ka kungs maldoties, ka viņš, Sveiks, esot pilnīgi nevainīgs, jo neesot izrunājis neviena apvainojoša vārda. Taču Bretšneiders apgalvoja, ka Sveiks pastrādājis vairākus noziegumus, starp kuriem esot arī valsts nodevība.
Tad abi atgriezās traktierī, un Sveiks sacīja Palivecam:
— Es izdzēru piecus kausus alus un apēdu radziņu ar desiņu. Ielejiet man vēl mēriņu sļivovicas, un tad es iešu, jo esmu apcietināts.
Bretšneiders parādīja Palivecam savu ērgli, mirkli raudzījās traktiernieka un tad jautāja:
— Vai esat precējies?
— Jā.
— Un vai jūsu sieva varētu vadīt saimniecību, ja jūsu nebūtu?
— Varētu.
— Tad viss kārtībā, traktiernieka kungs, — Bretšneiders jautri noteica. -— Pasauciet savu sievu, nododiet lai visas lietas, un vakarā mēs atbrauksim jums pakaļ.
Nav ko uztraukties, — Sveiks viņu mierināja, — mani arestē tikai par valsts nodevību.
— Bet ko es esmu nodarījis? — Paliveca kungs gaudas.
- Es taču biju tik uzmanīgs!
Bretšneiders nosmīnēja un paziņoja uzvaras priekā:
— Jūs sacījāt, ka mušas apķēzījušas kungu un ķeizaru. Gan jums to kungu un ķeizaru izdauzīs no galvas.
Un Sveiks slepenpolicista pavadībā pameta traktieri «Pie kausa» un, kad abi atradās uz ielas, labsirdīgi smaidot, ievaicājās:
— Vai man jāiet nost no ietves?
— Kāpēc?
— Es domāju, ka man nav tiesību staigāt pa ietvi, ja esmu apcietināts.
Kad viņi gāja iekša pa policijas pārvaldes vārtiem, Sveiks ierunājās:
— Mēs gan jauki pavadījām laiku! Vai jūs bieži iegriežaties «Pie kausa»?
Kamēr Sveiku veda uz policijas kanceleju, traktieri «Pie kausa» Pali veca kungs nodeva saimniecību raudošajai sievai, mierinādams viņu savā īpatnējā veidā:
— Neraudi, nebrēc, ko man var padarīt vienas apķēzītas kunga un ķeizara ģīmetnes dēļ?
Tik brinum jauki sākās krietnā kareivja Sveika iejaukšanās pasaules karā. Vēsturniekus interesēs, ka viņš varēja tik tālu ieskatīties nākotnē. Ja nu ari vēlāk notikumi risinājās citādāk, nekā viņš bija pareģojis «Pie kausa», tad mums jāņem vērā, ka viņam trūka vajadzīgās diplomātiskās izglītības.