Sarajevas atentats bija piepildījis policijas pārvaldi ar neskaitāmiem upuriem. Tos veda iekšā citu pēc cita, un vecais f inspektors, sagaidot tos aresteto pieņemšanas istabā, labsirdīgi sacīja:
— Sitas Ferdinands jums dārgi maksās! Kad Sveiku ieslēdza vienā no daudzajām pirmā stāva kamerām, tur jau atradās seši cilvēki. Pieci sēdēja ap galdu, bet sestais kāds pusmuža vīrs — kaktā uz lāviņas, it kā vairīdamies no citiem. Sveiks tūliņ sāka apvaicāties, par ko viņi ieslodzīti.
No pieciem, kas sēdēja ap galdu, viņš saņēma gandrīz vienādas atbildes:
— Sarajevas deļ.
— Ferdinanda deļ.
— Erchercoga noslepkavošanas dēļ.
— Par Ferdinandu.
— Tāpēc, ka Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu.
Sestais, kas turējās no pieciem pārējiem atsevišķi, paskaidroja, ka negribot ar tiem ielaisties, lai uz viņu ari nekristu aizdomas, — viņš te atrodoties tikai tāpēc, ka mēģinājis aplaupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saimnieku.
Sveiks piesēdās pie sazvērniekiem, kas jau desmito reizi stāstīja cits citam, kā viņi te iekļuvuši.
Visi, atskaitot vienu, bija arestēti vai nu traktierī, vai vīna pagrabiņā, vai kafejnīcā. Izņēmums bija neparasti resnais, briļļainais kungs ar saraudātām acīm, kuru arestējuši dzīvoklī, jo divas dienas pirms Sarajevas atentata viņš samaksājis tēriņu diviem serbu studentiem-techniķiem «Pie Brejška» un vēlāk viņu slepenpolicists Brikss redzējis šo studentu sabiedrībā krietni ieskurbušu Ržetiža ielas «Monmartrā», kur viņš tiem atkal izmaksājis, ko pats ar savu parakstu apliecinājis protokolā.
Iepriekšējā izmeklēšanā policijas komisariatā viņš 117. visiem jautājumiem atbildēja ar vienām un tām pašām vaimanām:
— Man pieder rakstāmlietu veikals!
Viņam tāpat atbildēja vienu un to pašu:
— Tas nav nekāds attaisnojums.
Otrs, neliela auguma kungs, ko arestējuši vīna pagrabiņā, bija vēstures skolotājs un klāstījis pagrabiņa īpašniekam dažādu atentatu vēsturi. Viņu bija arestējuši tieši tobrīd, kad viņš noslēdza atentatu psicholoģislco analizi ar vārdiem:
— Atentata ideja ir tikpat vienkārša kā Kolumba ola.
— Tikpat, vienkārši ir arī tas, ka jūs gaida Pankracs, — policijas komisārs nopratināšanā papildināja viņa slēdzienu.
Trešais sazvērnieks bija Iīodkovičku labdarības biedrības «Labmīlis» priekšsēdētājs. Atentata dienā biedrība sarīkojusi dārza svētkus ar koncertu. Žandarmu vachtmistrs pieprasījis, lai svētku dalībnieki izklīst, jo Austrijā izsludinātas sēras, bet biedrības priekšsēdētājs labsirdīgi atbildējis:
— Uzgaidiet brītiņu, kamēr nospēlēs «Hei, slāvi».
Nu viņš sēdēja, nokāris galvu, un bēdājās:
— Augustā vēlēs jaunu valdi, un, ja manis nebūs mājās, var gadīties, ka mani vairs neievēlē. Un es jau desmit gadus no vietas esmu bijis priekšsēdētājs. Tādu kaunu es nepārdzīvošu.
Pavisam dīvaini nelaiķis Ferdinands bija izjokojis ceturto sazvērnieku, cilvēku ar nevainojamu raksturu un neaptraipītu slavu. Veselas divas dienas viņš bija noturējies, nepieminējis Ferdinandu, bet vakarā, spēlējot kafejnīcā «mari jažu» un sitot krusta ķēniņu ar trumpas kārava septiņaci, noteicis:
— Septiņas lodes kā Sarajevā.
Piektajam vīram, kas, pēc paša vārdiem, sēdēja tāpēc, ka «Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu», vēl tagad mati un bārda bija stāvus aiz bailēm, tā ka viņš pēc izskata atgādināja pinčeri.
Restorānā, kur viņu arestējuši, viņš nebija runājis ne vārda, pat nebija lasījis avīzēs par Ferdinanda nogalināšanu, bet sēdējis gluži viens pie galda, kad pēkšņi kāds kungs nosēdies viņam pretī un aši jautājis:
— Vai jus par to jau lasījāt?
— Es nekā neesmu lasījis.
— Vai esat dzirdējis?
— Nekā neesmu dzirdējis.
— Tad jūs vismaz zināt, par ko ļaudis runā?
— Nezinu un nevēlos zināt.
— Jums tomēr vajadzēja par to interesēties.
— Nezinu, kas tur tik interesants. Es labāk izsmēķēju cigāru, izdzeru pāris kausu alus, paēdu vakariņas un avīzes nelasu. Avīzes melo. Es negribu bojāt savu omu.
— Tātad jus neinteresē pat slepkavība Sarajevā?
— Mani vispār neinteresē nekādas slepkavības, vienalga, vai tās notiek Prāgā, Vīnē, Sarajevā vai Londonā. Par tām jādomā attiecīgām instancēm, tiesai un policijai. Ja kādu kaut kur un kaut kad nogalina, tad to viņš ari pelnījis, ja nav pv ?> tis piesargāties un bijis tāds lupata, ka ļāvies nogalināties.
Tie bija viņa pēdējie vārdi šai sarunā. Kopš tā brīža viņš tikai pēc katrām piecām minūtēm skaļi atkārtoja:
— Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs!
Tā viņš sauca, ienākdams pa policijas pārvaldes vārtiem, šos vārdus viņš atkārtos Pragas krimināltiesā, un ar šiem vārdiem viņš ieies savā cietuma kamerā.
Noklausījies šos drausmīgos sazvērnieku stāstus, Sveiks uzskatīja par vajadzīgu noskaidrot ieslodzītajiem viņu bezcerīgo situāciju.
— Mūsu stāvoklis ir pavisam draņķīgs, — tā viņš sāka savus mierināšanas vārdus. - Tas nav liesa, ka jums un mums visiem nekas par to nebūs. Kāpēc tad mums ir policija, ja ne tāpēc, lai sodītu mūs par mutes pa'aišanu? Ja pienākuši tādi traki laiki, kad šauj uz erchercogieni, tad nav ko brīnīties, ja kādu stiepj uz policiju. To visu dara fasona pēc, lai Ferdinandu labi izreklamētu pirms apbedīšanas. Jo vairāk ļaužu te pavāks, jo mums būs labāk: taču jautrāk. Kad es vēl kalpoju aimijā, tad dažkārt puse mūsu rotas sēdēja līķī. Un cik daudzi cilvēki notiesāti nevainīgi — ne tikai karadienestā, bet ari tiesās. Atceros, reiz notiesāja kādu sievieti par to, ka viņa nožņauguši savus jaunpiedzimušos dvīnīšus. Lai gan viņa zvē- re ja, ka dvīnīšus nav varējusi nožņaugt, jo dzemdējusi tikai vienu meitiņu, ko izdevies nožņaugt bez kādām sāpēm, viņu tomēr notiesāja par divkāršu slepkavību. Vai atkal tas nevainīgais čigāns Zabehlicē, kas bija ielauzies sīktirgotavā pašā ziemsvētku vakarā. Viņš gan zvērēja, ka iegājis tikai sasildīties, bet tas neko nelīdzēja. Ja jau kāds nokļuvis tiesas nagos, tad labi vairs nav. Labi nav, bet neko nevar dant. Iespējams, ka visi cilvēki nav tādi neģēļi, kā par viņiem varētu domāt., bet kā lai atšķir godīgu cilvēku no nelieša, ii. īpaši tik nopietnā laikā, kad pat Ferdinandu kniebj nost? Pie mums, kad es vēl biju karadienestā Budejovicē, meža aiz apmācības laukuma kāds bija nošāvis kapteiņa suni. Kad kapteinis to dabūja zināt, tad sasauca visus kopā, sastādīja ierindā un pavēlēja, lai katrs desmitais panāk uz priekšu. Skaidrs, ka es ari iega- dījos desmitais. Stāvam pēc komandas «mierā» un «acis nemirkšķināt». Kapteinis skraida mums priekša un brēc: «Jus plukatas, bieži, nelieši, plankumainās hiēnas! Adu pār acīm es jums noraušu tā suņa dēļ! Gabalos sakapāšu! Apšaušu! Ragā saliekšu! Ar mani jūs jokus nedzīsiet! Visiem divas nedēļas kazarmas aresta!» Redziet, toreiz bija runa par nieka šuneli, bet tagad par pašu erchercoga kungu. Tāpēc visiem jāiedzen bailes, lai sēras pēc kaut kā izskatītos.
— Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs, izspūrušais vīrs atkārtoja.
— Kungs Jēzus arī bija nevainīgs, — Sveiks atbildēja, - bet viņu tomēr sita krustā. Nekad nekur neviens nav raizējies, kas notiks ar nevainīgu cilvēku. Maul halten und weiter dienen! [4] — tā mums mēdza teikt karadienestā. Tas ir tas labākais.
Sveiks izstiepās uz lāviņas un mierīgi iemiga.
Tikmēr ieveda divus jaunus. Viens no tiem bija bosnietis. Viņš staigāja pa kameru, grieza zobus un pec katra vārda daudzināja «jebentidušu»[5]. Viņu mocīja domas, ka policijas pārvaldē kāds pievāks viņa sīkpreču kasti.
Otrs jaunpienācēis bija traktiernieks Palivecs, kas, ieraudzījis savu paziņu Sveiku, uzmodināja to un traģiskā balsī iesaucās:
— Es arī esmu te!
Sveiks sirsnīgi pakratīja viņam roku un sacīja:
— Es no tiesas priecājos par to. Es zināju, ka tas kungs turēs vārdu, kad viņš solījās atbraukt jums pakaļ. Tāda noteiktība ir ko vērts.
Taču Paliveca kungs atcirta, ka tāda noteiktība esot sūda vērta, un paklusām apvaicājās, vai pārējie arestētie neesot zagļi, jo tas viņam kā veikalniekam varētu nākt par ļaunu.
Sveiks paskaidroja, ka visi, atskaitot to, kas sēžot par mēģinājumu aplaupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saimnieku, piederot pie viņu sabiedrības, jo sēžot erchercoga dēļ.
Paliveca kungs jutās aizvainots un sacīja, ka viņš neesot vis arestēts kāda stulbeņa erchercoga, bet paša kunga un ķeizara dēļ. Tā kā visus pārējos tas ieinteresēja, tad viņš pastāstīja, kā viņam mušas noķēzījušas kungu un ķeizaru.
— Tā nocūkoja viņu, maitas, ka noveda mani cietumā, viņš nobeidza savu stāstu un draudīgi piebilda: — Nu, to os tām mušām nepiedošu!
Sveiks atkal nolikās garšļaukus, bet ilgi nedabūja gulēt, jo viņam atnāca pakal, vestu u? nopratināšanu.
Un tā nu, dodamies pa kāpnēm augšā uz III nodaļu pie nopratinātāja, Sveiks nesa savu krustu uz Golgātu, nemaz nenojauzdams savu mocekļa likteni.
Izlasījis uzrakstu, ka gaiteņos spļaut aizliegts, Sveiks palūdza policistu, lai viņam atļauj iespļaut spļaujamtraukā, un, starodams savā vientiesībā, iegāja kancelejā, sacīdams:
—- Labvakar visapkārt, kungi!
Par atbildi kads viņam iegrūda dunku ribas un nostatīja pie galda, aiz kura sēdēja kungs ar saltu ierēdņa seju, kas pauda tik zvērisku niknumu, it kā tās īpašnieks būtu nule iznācis no Lombrozo grāmatas «Noziedznieku tipi».
Viņš asinskārīgi paskatījās uz Sveiku un sacīja:
— Neizliecieties par plānprātiņu!
— Tur nekā nevar darīt, — Sveiks nopietni paskaidroja.
Mani atbrīvoja no karadienesta par plānprātību. īpaša pārbaudes komisija mani oficiāli atzina par plānprātīgu, bs esmu oficiāls plānprātis.
Kungs ar noziedznieka seju sāka griezt zobus:
— Tas, par ko jūs apvaino un ko esat noziedzies, liecina, ka jums visi pieci prāti mājās.
Un viņš tūliņ uzskaitīja Sveikam veselu virkni dažādu noziegumu, sākot no valsts nodevības un beidzot ar viņa majestātes un valdošā nama locekļu apvainošanu. Sais noziegumos ietilpa arī atzinības izteikšana par erchercoga Ferdinanda nogalināšanu, no šās atzinības izrietēja jauni noziegumi, starp kuriem spilgti mirdzēja musināšana uz dumpi, jo viss taču bija norisinājies publiskā vietā.
— Ko jus par to teiksiet? — uzvaroši jautāja kungs ar neganto seju.
— Ar to pilnīgi pietiek, Sveiks nevainīgi atbildēja. — Kas pāri par mēru, tas no ļauna.
— Redzat nu, jūs pats atzīstaties.
— Es atzīstu visu, jo stingrībai jābūt, bez stingrības mēs nekur netiksim. Tāpat toreiz, kad vēl bi ju karadienestā . . .
— Muti ciet! — policijas komisārs uzbrēca. •— Runājiet tikai tad, kad jums ko jautā! Saprotat?
— Kā nu nesapratīšu, — Sveiks atbildēja. — Padevīgi ziņoju, ka saprotu un varu orientēties visā, ko jums labpatikās sacīt.
— Ar ko jūs saejaties?
— Ar savu kalponi, jūsu godība.
Vai jums nav kādas pazīšanās vietējās politiskās aprindas?
Kā nu ne, jūsu godība, es pērku pēcpusdienas avīzi «Ncirodni Politika», lā saucamo «kucīti»
— Alā! • kungs ar zvērisko izskatu uzbļāva.
— Ar labu nakti, jūsu godība! — Sveiks atsaucās, kad viņu veda laukā no kancelejas.
Atgriezies kamerā, Sveiks paziņoja citiem arestētajiem, ka tāda pratināšana esot jautrs gabals:
— Pakliedz, pakliedz tādu nieku un beigās izdzen laukā.
— Agrākos laikos, — viņš turpināja, — bija nesalīdzināmi sliktāk. Es lasīju kādā grāmatā, ka apsūdzētajiem nācies staigāt basām kājām pa nokaitētu dzelzi un dzert kausētu svinu, lai pierādītu savu nevainību. Un, kas nav gribējis atzīties, tam kājās uzvilkti spāniešu zābaki vai pats uzrauts pie kāķa, vai svilināti sāni ar ugunsdzēsēju lāpu, kā to darījuši ar svēto Janu Nepomuku. Tas, stāsta, esot tik briesmīgi brēcis kā uz iesma uzdurts un ātrāk nerimies, kamēr viņu iebāzuši maisā, kas nelaiž cauri ūdeni, un iemetuši upē no Elizabetes tilta. Tādu gadījumu bez sava gala, un tad vēl cilvēkus cirtuši četros gabalos vai uzsēdinājuši uz miela kaut kur muzeja tuvuma. Ja tādu noziedznieku iemetuši tikai bedrē, lai nomirst badā, tad viņš juties kā no jauna piedzimis. Ne, tagad sēdēt cietumā ir tīrais prieks, — Sveiks jūsmoja, — nekādas ciršanas gabalos, nekādu spāniešu zābaku. Lāviņas mums ir, galds ir, soli ir, vietas pietiek, zupa mums pienākas, maizi dod, ūdeni pienes, ateja tepat deguna galā. Visur redzams progress. Tiesa, līdz nopratināšanai patālāk jāiet — pa trim kāpnēm nākamā stāvā, toties kāpnēs spodrība un daudz publikas apgrozās. Vienu ved šurp, otru turp, — jaunus un vecus, vīriešus un sievietes. Taisni prieks, ka cilvēks nejūtas viens. Un katrs mierīgi iet savu ceļu bez kādām bailēm, ka viņam kancelejā pateiks: «Mēs nospriedām, ka rit pēc paša izvēles jus vai nu sacirtis gabalos, vai sadedzinās.» Ta būtu grūta izvēle, kungi, un es domāju, ka daudzi no mums tādā brīdī būtu pilnīgi kā bez galvas. Jā, tagad apstākļi mums par patikšanu stipri uzlabojušies.
Sveiks tikko kā bija beidzis savu aizstāvības runu mūsdienu cietumu labā, kad uzraugs atvēra durvis un sauca:
— Sveik, apģērbieties un nāciet uz nopratināšanu!
— Tūliņ apģērbšos, — Sveiks atsaucās, — pret to man nav nekādu iebildumu, tikai baidos, vai te nav kāds pārpratums, jo mani jau vienreiz izmeta ārā no nopratināšanas. Un lad es vēl baidos, ka tie pārējie kungi uz mani nenoskaišas, jo es eju uz nopratināšanu jau otro reizi, bet viņi šovakar vēl ne reizi nav saukti. Viņi var sākt mani apskaust.
— Nāciet ārā un negvelziet. niekus! — skanēja atbilde uz Sveika džentlmenisko aizrādījumu.
Sveiks atkal nokļuva pie kunga ar noziedznieka seju, kurš viņam bez kādiem aplinkiem stingri un nelokāmi noprasīja:
— Vai atzīstaties visos noziegumos?
Sveiks pievērsa nepielūdzamajam vīram savas labsirdīgās, zilās acis un lēnīgi atbildēja:
— Ja jūs vēlaties, lai es atzītos, jūsu godība, tad es atzīšos, man tas neko nekaitēs. Bet, ja jūs man teiksiet: «Šveik, neatzīstieties neparko!» — tad es visādi mēģināšu izlocīties, kaut vai pēdējā stundiņa klāt.
Bargais kungs kaut ko ierakstīja aktos un, pasniegdams Sveikam spalvu, lika viņam parakstīties.
Un Sveiks parakstījās zem Bretšneidera ziņojuma un šāda papildinājuma:
«Visi pret mani celtie apvainojumi atbilst patiesībai.
Jozcfs Sveiks.»
Parakstījies viņš uzrunāja bargo kungu:
— Vai vēl kas jāparaksta? Jeb vai man jāierodas no rīta?
— Rīt jūs aizvedīs uz krimināltiesu, — skanēja atbilde.
— Kādā laikā, jūsu godība? Lai es neaizguļos, dievs pa- sarg!
— Ara! — jau otro reizi viņpus galda atskanēja rēciens.
Atgriezies atpakaļ savā aizrestotajā mājoklī, Sveiks sacīja
uzraugam:
— Viss iet kā smērēts.
Tikko aizcirtās durvis, kameras kaimiņi apbēra Sveiku ar dažādiem jautājumiem, uz kuriem Sveiks skaidri un gaiši atbildēja:
—Nupat atzinos, ka laikam es bušu nonāvējis erchercogu Ferdinandu.
Seši vīri šausmās noslēpās zem utainajām segām, tikai bos- nietis noteica:
— Labu laimi!
Likdamies gulēt, Sveiks piebilda:
— Muļķīgi gan, ka mums nav modinātāja pulksteņa.
No rīta viņu pamodināja bez kāda pulksteņa un aizveda «zaļajā Antonā» uz apgabala krimināltiesu.
— Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu, — Sveiks sacīja saviem ceļabiedriem, kad «zaļais Antons» izbrauca pa policijas pārvaldes vārtiem.