Pēc jaukajām laimes dienām vājprātīgo namā Sveiku piemeklēja grūti brīži. Policijas inspektors Brauns bija aranžējis sastapšanos ar Sveiku Romas asinskārīgā ķeizara Nerona laiku garā. Un tikpat nelokāmā bardzībā, kā Romas valdnieki mēdza teikt: «Metiet šo nelieša kristīgo lauvām priekšā!» — inspektors Brauns noteica:
— Aiz restem!
Ne vārda vairāk, ne vārda mazāk. Tikai policijas inspektora kunga acis iemirdzējās īpašā sadistiskā priekā.
Sveiks palocījās un ar cieņu sacīja:
— Esmu gatavs, kungi. Domāju, ka «aiz restēm» nozīmē to pašu, ko viennīca, un tas nemaz nav tik slikti.
Nesāc nu izrunāties! —- policists aizrādīja, viy. ko Sveiks atbildēja:
— Es esmu pieticīgs cilvēks un būšu pateicīgs par visu, ko jus manā labā darīsiet.
Kamerā uz lāviņas sēdēja domās iegrimis vīrietis. Viņa seja pauda pilnīgu apatiju. Redzams, viņam prātā nenāca, ka durvis atver tāpēc, lai izlaistu viņu brīvībā.
— Esiet sveicināts, jusu godība! — Sveiks uzrunāja viņu, atsēzdamies līdzās uz lāviņas. — Cik tagad varētu būt pulkstenis?
- Pulkstenis man bijis nebijis, atbildēja domās iegrimušais vīrs.
— Te nemaz nav tik slikti, — Sveiks mēģināja izraisīt sarunu. — Lāviņa ir no ēvelēta koka.
Nopietnais vīrs neatbildēja, piecēlās un sāka ašiem soļiem staigāt pa šauro telpu starp durvīm un lāviņu, il ka steigdamies kaut ko saglābt.
Tikmēr Sveiks ziņkāri pētīja sienās ieskrāpētos ierakstus. Kādā ierakstā nezināms arestants pieteica policijai karu uz dzīvību un nāvi. Teksts skanēja: «Jūs paši to putru dabūsiet izstrēbt!» Kāds cits bija ieskrāpējis: «Atslaukiet man dibenu, gaiļa astes!» Trešais vienkārši konstatēja faktu: «Sēdēju te 1913. gada 5. jūnijā, un pret mani izturējās pieklājīgi. Jozefs Marečeks, Vršovices bodnieks.» Bija arī kāds ieraksts, kas satricināja ar savu dziļdomību: «Kungs, esi man žēlīgs!» — bet zem tā: «lepūtiet man d . . .» Vēlāk gan «d» bi ja pārsvītrots un blakus iekasīts milzu burtiem: «SVĀRKU ĻIPĀ.» Turpat līdzās kāda dzejiski noskaņota dvēsele bija uzrakstījusi pantiņu:
Strauta malā skumju prātu sēžu, Saulīte aiz kalniem lejup slid; Ac:u no tās vietas nenovelšu, Kur var manu mīļo saskatīt.
Kungs, kas skraidīja starp durvīm un lāviņu, it kā sacenzdamies maratona skrējienā, apstājās, aizelsies apsēdās vecajā vietā, iespieda galvu rokās un pēkšņi ieaurojās:
— Laidiet mani ārā!
— Nē, viņi mani nelaidīs, — viņš pēc mirkļa sacīja, — neparko nelaidīs. Es te jau sēžu no pulksten sešiem rītā.
Viņam uznāca runāšanas lēkme, viņš piecēlās un vaicāja Sveikam:
— Vai jums gadījumā nav siksna pie rokas, lai vienreiz būtu beigas?
— Ar to es jums mīļuprāt varu pakalpot, — Sveiks atbildēja, noraisīdams siksnu. — Es vēl nekad neesmu redzējis, kā cilvēki viennīcā pakaras siksnā.
— Vienīgā ķibele, — viņš, apkārt apskatījies, turpināja, — ka te nav neviena kāša. Loga rokturis jūs nenoturēs. Jums atliek tikai nomesties ceļos un pakārties pie lāvas, kā darījis tas jaunais Emausas klostera muks, kas pakāries pie krucifiksa kādas jaunas ebrejiete? dēļ. Man pašnāvnieki ļoti patīk, tāpēc laipni lūdzu.
Drūmais kungs paskatījās uz siksnu, ko Sveiks bija viņam iespiedis rokā, iemeta to kaktā un sāka elsot, iztriepdams asa ras ar netīrajām rokām pa visu seju un vaimanādams:
— Man ir bērni, un es esmu te iesēdināts par žūpošanu un netikumīgu dzīvi, Jēzus Marija, mana nabaga sieva, ko par mani teiks darbā! Man ir bērniņi, un es te sēžu par žūpošanu un netiklu dzīvi!
Tā viņš brēca bez sava gala.
Beidzot viņš mazliet, aprima, piegāja pie durvīm un sāka iās velēt ar rokām un kājām. Aiz durvīm atskanēja soļi un balss:
— Ko jūs gribat?
laidiet mani ārā! — viņš izrunāja tādā balsī, it kā zaudējis pēdējās cerības uz dzīvi.
Uz kurieni? — otrpus durvīm iejautājās.
Uz. darbu, — atbildēja nelaimīgais tēvs, vīrs, ierēdnis, dzērājs un netiklis.
Gaiteņa klusumā atskanēja smiekli, baismīgi smiekli, un soļi atkal attālinājās.
— - Rādās, tas kungs jūs neieredz, ja tā smejas par jums, — Sveiks ierunājās, kad viņa kaimiņš, zaudējis cerības, atkal atsēdās viņam blakus. — Ja tāds cietumsargs noskaišas, tad viņš spējīgs daudz ko izdarīt, bet, kad pārskaišas, tad spējīgs izdarīt visu. Sēdiet nu mierīgi, ia jau nedomājat kārties, un paidiet, kā viss turpmāk iegrozīsies! Ja jūs esat ierēdnis, pre- cots vīrs un bērnu tēvs, tad es piekritu, ka tas ir briesmīgi. Ja nemaldos, jūs pats arī esat pārliecināts, ka jūs padzīs no darba.
— Par to neko nevaru sacīt, — tas nopūtās, — jo pats nezinu, ko īsti esmu izstrādājis. Atceros tikai, ka mani no kaut kurienes izsvieda, bet es par varu gribēju tikt tur atpakaļ, lai izsmēķētu cigāru. Un viss tas sākās tik jauki! Mūsu daļas vadītajam bija vārda diena, un viņš ielūdza mūs vīna pagrabiņā, tad mēs iegājām otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā . . .
— Vai nevēlaties, lai palīdzu jums saskaitīt? — Sveiks piedāvājās. — Man tas nav nekas svešs, es kādu nakti izstaigāju divdesmit astoņus lokālus, taču, gods kam gods nākas, vairāk par trim kausiem alus nedzēru nevienā.
— Vārdu sakot, — turpināja nelaimīgais apakšnieks, kura priekšnieks bija tik spoži nosvinējis savu vārda dienu, — kad bijām apstaigājuši kādu duci visādu krodziņu, tad pamanījām, ka nozudis mūsu priekšnieks, lai gan jau iepriekš bijām piesējuši viņu saitē un vadājām līdzi kā šuneli. Nu mēs devāmies viņu meklēt, bet beigās pazaudējām cits citu, un galu galā es atrados kāda nakts kafejnīcā Vinohrados, kur dzēru liķieri tieši no pudeles. Ko pēc tam darīju, vairs neatceros, tikai zinu, ka komisariatā, kur mani atveda, abi policisti ziņoja, ka es esot bijis piedzēries, netikli uzvedies, piekāvis kādu dāmu, sagraizījis ar kabatas nazi svešu platmali, ko pats noņēmis no pakaramā, iztramdījis dāmu kapellu, apvainojis virsviesmili, ka tas nozadzis man divdesmit kronas, pārsitis marmora virsu galdiņam, pie kura sēdējis, un tīšām iespļāvis kādam nepazīstamam kungam pie blakus galda glāzē ar melnu kafiju. Vairāk neko es neesmu izdarījis, vismaz neatceros, ka būtu vēl kaut ko izstrādājis. Bet jūs varat man ticēt, ka es patiešām esmu kārtīgs, inteliģents cilvēks, kas domā tikai par savu ģimeni, ne par ko citu. Ko jūs par to teiksiet? Es taču neesmu nekāds dauzoņa.
Vai jums bija daudz jāpūlas, kamēr pārsitāt galdam marmora virsu, jeb vai tā bija pušu uz pirmo cirtienu? - Sveiks ievaicājās atbildes vietā.
— Uz pirmo cirtienu, — inteliģentais kungs atbildēja.
— Tad jūs esat pagalam, — Sveiks domīgi noteica. — Jums pierādīs, ka esat cītīgi trenējies un gatavojies tam. Un vai tā svešā kunga kafija, kurā jūs iespļāvāt, bija ar rumu vai bez ruma?
Un, negaidot atbildi, viņš paskaidroja:
— Ja tā bija ar. rumu, tad tas sliktāk, jo tā būs dārgāka. Tiesā visu sīki apsver un apkopo, lai tas vismaz izskatītos pēc nozieguma.
— Tiesa … — mazdūšīgi nošļupstēja cienījamais ģimenes tēvs un, nokāris galvu, padevās tai nepatīkamajai sajūtai, kad cilvēku sāk rīt sirdsapziņas pārmetumi
— Vai mājās zina, ka esat arestēts, — Sveiks jautāja,
jeb vai viņi to uzzinās tikai no avīzēm?
— Jūs domājat, ka tas būs avīzēs? — naivi vaicāja sava priekšnieka vārda dienas upuris.
— Tas ir vairāk nekā skaidrs, — skanēja vaļsirdīga atbilde, jo Sveiks nebija paradis kaut ko slēpt saviem sarunu biedriem. — Avīžu lasītājiem šis notikums ar jums būs ļoti pa prātam. Es pats ar prieku lasu to nodalījumu, kur rakstīts par dzērājiem un viņu pastrādātajiem nedarbiem. Nesen traktieri «Pie kausa» kāds apmeklētājs nekā ļauna nebija izdarījis, tikai pārsitis sev galvu ar alus glāzi. Viņš to pasvieda gaisā un pats nostājās apakša. Viņu pievāca, un no rīta mēs jau par to lasījām avīzēs. Tāpat toreiz, kad Bendlovkā es iezvēlu pa ausi kādam lāpnesim no apbedīšanas biroja un viņš man atmaksāja ar to pašu. Mus abus vajadzēja ietupināt, citādi mūs nevarēja samierināt, un vakara avīzē jau viss bija iekšā. Vai atkal kafejnīcā «Pie miroņa» — tur kāds padomnieka kungs sadauzīja divas tases, un vai jūs domājat, ka viņu kāds žēloja? Otrā dienā avīzē iekšā kā likts. Jums atliek tikai viens: nosūtiet no cietuma avīzei paskaidrojumu, ka minētais ziņojums uz jums nav attiecināms un ka kungs ar šo uzvārdu nav jums ne rada, ne pazīstams, bet uz mājām paziņojiet, lai viņi to rakstu izgriež un uzglabā, tā ka jus varētu to izlasīt, kad būsiet atsēdējis savu laiku.
— Vai jums salst? - Sveiks līdzjūtības pilns apvaicājās, pamanījis, ka inteliģentais kungs trīc. — Šogad vasaras beigas tādas aukstas.
— Es esmu beigts cilvēks, elsoja Sveika kaimiņš. — Uz paaugstinājumu man nav ko gaidīt.
— Tas tiesa, — Sveiks ar prieku apstiprināja. — Un, ja jus pec atsēdēšanas neņems atpakaļ darbā, tad es nezinu, vai jūs tik drīz sameklēsiet citu vietu, jo visur, pat ja jūs gribētu strādāt pie zelta vedeja, jums prasīs apliecību par labu uzvešanos. Jā, tā mazā izprieca, ko jus sev atļāvāties, — tā jums
dārgi maksās. Un vai jūsu sievai un bērniem ir no kā pārLikt, kamēr jūs sēdesiel. cietumā? Varbūt viņai būs jāiet ubagot un jāmāca bērniem visādas blēdības?
Atskanēja raudas:
— Mani nabaga bērniņi, mana nabaga sieva!
Atgriezīgais grēcinieks piecēlās un sāka stāstīt par saviem
bērniem:
— Man ir veseli pieci, vecākajam jau divpadsmit gadu, viņš ir skautos, dzer tikai ūdeni un varētu būt labs paraugs savam tēvam, kam pirmo reizi mūžā gadījusies tāda liksta.
— Viņš ir skauts? — Sveiks iesaucās. — Par skautiem man patīk klausīties. Kādreiz Midlovaros pie Zlivas, Hlubokas apriņķi, Čechu Budejovices kara apgabalā, taisni tad, kad mūsu 91. pulks bija tur apmācībā, apkārtējie zemnieki rīkoja skautu ķeršanu, jo to bija aplam savairojies ciemata mežā. Noķēra trīs gabalus. Un varat iedomāties, pats mazākais, kad viņu sēja, tā gaudoja un vaimanāja, ka pat mēs, rūdīti karavīri, nespējām to izturēt un pagājām pie malas, bet, kamēr viņus sasēja, šie trīs skauti sakoda astoņus vīrus. Vēlāk, kad viņus pie ciema vecākā kārtīgi nopēra, viņi atzinās, ka visā apvidū neesot nevienas pļavas, ko viņi nebūtu izvajājuši, gozēdamies saulē, un ka tas labības lauks, kas īsi pirms pļaušanas nodedzis Ražice, aizsvilies pavisam nejauši, kad viņi cepuši uz iesma stirnu, ko ar nažiem nodūruši ciema mežā. Un viņu paslēptuvē meža biezoknī atrada kādu puscentneru apgrauztu mājputnu un meža dzīvnieku kaulu, milzumu ķiršu kauliņu, veselu blāķi negatavu ābolu seržu un daudz ko citu.
Taču nožēlojamais skauta tēvs nekādi nespēja nomierināties.
— Ko es esmu izdarījis! — viņš vaimanāja. — Mana labā slava pagalam.
- Kas tiesa, tas tiesa, — Sveiks apstiprināja savā iedzimtajā vaļsirdībā. — Pēc tā, kas noticis, jūsu labā slava pagalam uz visu mūžu; ja par to būs rakstīts avīzēs, tad jūsu paziņas arī šo to vel pieliks klāt. Tā jau tas mēdz būt, tāpēc labāk neliecieties par to ne zinis. Cilvēku ar aptraipītu un izputinātu reputāciju ir reižu desmit vairāk nekā to, kam tā vēl kārtībā. Tādu ir tīrais nieks.
Gaitenī atskanēja smagi soļi, slēdzene nošķindēja atslēgā, durvis atvērās, un policists sauca Sveiku.
Piedodiet, — Sveiks bruņnieciski sacīja, — es te atrodos tikai no pulksten divpadsmitiem, bet šis kungs te sēž jau kopš sešiem no rīta. Man nekādas steigas nav.
Atbildes vietā policista stipra roka izvilka Sveiku gaitenī. Abi mēmā klusumā uzgāja pa kāpnēm otrajā stāvā. Istabā pie galda sēdēja resns moža izskata policijas komisārs, kas uzrunāja Sveiku:
— Tad jus esat Sveiks? Kā jūs te nokļuvāt?
— Pavisam vienkārši, — Sveiks atbildēja, — es te ierados kāda policista kunga pavadībā, tāpēc ka negribēju pieļaut, lai mani izmet no vājprātīgo nama bez pusdienām. Es taču neesmu nekāds no ielas paķerts skuķis.
— Zināt ko, Sveik, — policijas komisārs laipni sacīja,
kāpēc mums te, Salmovas ielā, ar jums jāstrīdas? Vai nebūtu labāk, ja mēs jūs nosūtītu uz policijas pārvaldi?
Jūs, kā mēdz sacīt, esat stāvokļa kungs, Sveiks mierīgi atbildēja, un aiziet pievakarē līdz policijas parvaldei — tā ir neliela un patīkama pastaiga.
— Cik patīkami, ka mēs esam vienis pratis, — jautri noteica policijas komisārs. — Vienmēr ir labāk, ja cilvēki var saprasties. Vai nav tiesa, Sveik?
— Es arī labprāt apspriežos ar citiem, — Sveiks atbildēja. —- Ticiet man, komisārā kungs, es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi.
Godbijīgi palocījies, Sveiks nogāja kopā ar policistu lejā sardzes telpās un jau pēc pusstundas atradās Ječnas ielas un Karola laukuma stūrī cita policista pavadībā, kuram padusē bija apjomīga grāmata ar uzrakstu vācu valodā — «Arestan- tenbuch».
Spalenas ielas stūrī Sveiks ar savu pavadoni sadūrās ar ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kādu izkārtu paziņojumu.
- Tas ir kunga un ķeizara manifests par kara pieteikšanu, — policists paskaidroja Sveikam.
• F.s taču to pareģoju! Sveiks izsaucās. - Bet vājprātīgo namā par to nekas vēl nav zināms, kaut gan viņiem vajadzēja to uzzināt no pirmavotiem.
Kā tad tā? — policists ievaicājās.
Tur taču atrodas daudz virsnieku kungu, — Sveiks paskaidroja, un, kad viņi sastapa jaunu pūli, kas drūzmējās ap manifestu, Sveiks skaļi izsaucās:
Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Sai karā mēs uzvarēsim!
Kāds no sajūsmas pilnā pūļa ar vienu belzienu uzdzina viņam platmali pāri acīm, un šādā izskatā, saskrējušo ziņkārīgo ielenkts, Sveiks otrreiz iegāja pa policijas pārvaldes vārtiem.
— Sai karā mēs noteikti uzvarēsim, to es jums vēlreiz atkārtoju, kungi! — ar šiem vārdiem Sveiks šķīrās no saviem pavadītājiem.
Sai vēsturiski tālajā laika posmā Eiropu sasniedza patiesība, ka rītdiena sagraus pat šodienas plānus.