Policijas pārvaldes ēka izdvesa svešas varas garu. Sī vara modri vēroja, cik liela ir iedzīvotāju sajūsma par karu. Atskaitot dažus cilvēkus, kuri nenoliedza savu piederību pie tautas, kam būs jālej asinis svešu interešu labā, policijas pārvalde sastādīja lielisku birokrātisko plēsoņu grupu, kuru acis likai cietums un karātavas spēja nodrošināt bezjēdzīgo paragrafu pastāvēšanu.
Pret saviem upuriem viņi izturējās ar labi apsvērtu, dzēlīgu laipnību.
— Man ļoti žēl, ka jūs atkal esat kritis mūsu rokās, — tā uzrunāja Sveiku kāds no šiem melndzeltcnajiem 1 plēsoņām. — Mēs domājām, ka jūs labosieties, bet esam vīlušies.
Sveiks piekrītoši palocīja galvu un rādīja tik nevainīgu seju, ka melndzeltenais plēsoņa uzmeta viņam jautājošu skatienu un skarbi aizrādīja:
— Neizliecieties par muļķi!
Tūliņ gan viņš atkal laipni turpināja:
— Mums patiešām ļoti nepatīkami turēt jūs aresta, sevišķi tāpēc, ka, manuprāt, jūsu pārkāpums nav nekāds lielais. Ievērojot jūsu zemo inteliģenci, nevar būt šaubu, ka esat pavedināts. Sakiet man, Sveika kungs, kas īstenībā uzkudija jus darīt tādas muļķības!
Sveiks nokāsējās un atsaucās:
— Piedodiet, bet es nekā nezinu ne par kādām muļķībām.
— Nu, vai tad tās nav muļķības, Sveika kungs, — runāja māksloti tēvišķīgā balss, — kad jūs, pēc jūsu pavadoņa policista liecības, izmantojot ļaužu sadrūzmēšanos pie manifesta ielas stūri, musināt pūli ar kliedzieniem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Mēs uzvarēsim!»
— Es nevarēju mierīgi noskatīties, — Sveiks paskaidroja, vērdamies inkvizitorā ar savām labsirdīgajām acīm, — es uztraucos, ieraudzījis, ka ļaudis lasa manifestu par kara pieteikšanu un neizrāda nekādu prieku. Neviena sauciena «lai dzīvo», neviena «urā», vispār itin nekā, padomnieka kungs. Tā, it kā tas nevienu neskartu. Tad es, vecs 9i. pulka kareivis, nespēju izturēt un uzsaucu tos vārdus. Jūs mana vieta droši vien būtu rīkojies tāpat. Ja ir karš, tad mums jākaro, kamēr uzvaram, un jāuzsauc augstas laimes kungam un ķeizaram. Lai man neviens nestāsta, ka tā nav!
Sveiks lūkojās ar lādu nevainīga jēra skatienu, ka sprukās iedzītais melndzeltenais plēsoņa nespēja izturēt, nolaida acis uz tiesas aktīm un sacīja:
— Es pilnīgi saprastu jūsu sajūsmu, ja tā būtu izpausta citos apstākļos. Jus pats labi zināt, ka jūs veda policists, tāpēc jūsu patriotisma izpausme varēja drīzāk sasmīdināt publiku nekā radīt tam cildenu noskaņojumu, un, bez šaubām, tā ari notika.
' Austroungārijas karoga krāsas bija melns un dzeltens.
— Iet policista uzraudzībā — tas ir smags bridis ikviena cilvēka dzīvē. Taču, ja cilvēks pat šadā grūtā bridi neaizmirst, kas jādara, kad pasludināts karš, tad, manuprāt, tāds cilvēks nav nemaz tik slikts.
Melndzeltenais plēsoņa kaut ko noburkšķēja un vēlreiz ieskatījās Sveikam acīs.
Sveiks atbildēja ar nevainīgu, maigu, kautru, lēnīgu un siltu skatienu.
Kādu mirkli viņi cieši lūkojās viens otrā.
— Vācieties pie velna, Sveik, — šis ierēdņa iemiesojums beidzot noteica, — bet, ja mes jūs vēlreiz notversim, tad es bez kādas pratināšanas nosūtīšu jūs uz kara tiesu Hradčanos. Vai sapratāt?
Iekams viņš paspēja ko piemetināt, Sveiks pieklupa viņam klāt, noskūpstīja roku un. pateicās:
— Lai dievs kungs jums par visu atlīdzina, bet, ja jums ievajagas tīrasiņu sunīša, tad nāciet pie manis, tis tirgojos ar suņiem.
Tā Sveiks atkal tika brīvībā un devās uz mājām.
Ceļā viņš iedomājās, ka vispirms vajadzētu iegriezties traktierī «Pie kausa», un drīz vien atvēra tās pašas durvis, pa kurām nesen bija iznācis slepenpolicista Brelšneidera pavadībā.
Krodziņā valdīja kapa klusums. Telpā atradās pāris apmeklētāju, starp tiem sv. Apolinarija baznīcas sargs. Visi izskatījās sadrūmuši. Aiz letes sēdēja traktiernieka Paliveca sieva un truli raudzījās uz alus krāniem.
— Tā, es nu atkal esmu klāt, — Sveiks jautri sacīja. — Dodiet man glāzi alus! Kur tad Paliveca kungs, vai ir jau mājās?
Atbildes vietā Paliveciene sāka raudāt un, rūgti ieelsoda- mās pie katra vārda, izvaidēja:
— Viņš — dabūja — desmit — gadu — pirms — nedēļas.
— Re nu, — Sveiks noteica, — tad jau septiņas dienas aiz muguras.
— Viņš bija tik piesardzīgs, šņukstēja sieva, — viņš pats to vienmēr apgalvoja.
Apmeklētāji stūrgalvīgi klusēja, it kā te joprojām vēl klaiņotu Paliveca gars un mudinātu visus uz jo lielāku piesardzību.
— Piesardzība nav slikta lieta. — Sveiks apstiprināja, piesēzdamies pie galda un pievilkdams tuvāk alus glāzi, kur putās bija mazi dobumiņi no Paliveca kundzes asarām, kas tur bija ieritējušas, nesot šurp alu. — Tagad tādi laiki, kad cilvēkam jābūl piesardzīgam.
— Vakar mums bija divējas bēres, — sv. Apolinarija baznīcas sargs mēģināja iegrozīt sarunu citās sliedēs.
— Tad jau būs kāds nomiris, — piezīmēja viens apmeklētājs, bet otrs ievaicājās:
— Vai mirušo veda uz katafalka?
- Interesanti gan, kāda būs apbedīšana karalaukā, — Sveiks ieteicās.
Apmeklētāji piecēlās, samaksāja un klusu izgāja ārā. Sveiks ar traktiernieci palika divatā.
— To gan nedomāju, ka nevainīgu cilvēku notiesās uz desmit gadiem, — Sveiks atsāka sarunu. — Tiesa, kādreiz tādu nevainīgu notiesājuši uz pieciem gadiem, par to esmu dzirdējis, bet uz desmit — tas būtu gan tā kā par daudz.
Bet manējais taču atzinās, — Paiivcciene šņukstēja, —. viņš ari policijas pārvaldē un tiesā atkārtoja to, ko bija sacījis par tām mušām. Es tai prāvā biju par liecinieci, liet ko es zināju liecināt, kad man pateica, ka es varot atteikties no liecības, jo esot radniecīgās attieksmēs ar apsūdzēto. Es tā nobijos, ka tikai kaut kas neiznāk no tām radniecīgajām attieksmēm, un atteicos no liecības, bet mans vecais tā paskatījās uz mani, nabadziņš, ka es to līdz nāves stundiņai neaizmirsīšu, līn pēc sprieduma, kad viņu veda projām, viņš gaitenī brēca — tāds dulnums viņam bija uznācis: «Lai dzīvo brīvā doma!»
Vai Bretšneidera kungs te vairs neiegriežas? — Sveiks apvaicājās.
— Pāris reižu ir bijis, — traktierniece atbildēja. — Izdzer vienu vai divus kausus, apjautājas, kas te iegriežas, un klausās, kā apmeklētāji runā par futbolu. Viņi vienmēr runā par futbolu, līdzko ierauga Bretšneideru, bet viņš no tādām runām raustās vien — tā vien liekas, tūliņ būs krampji klāt. Visā šai laikā viņam uzķērās tikai tapsētājs no Pršičnas ielas.
— Viss atkarīgs no ievingrināšanās, Sveiks piezīmēja.
— Tapsētājs laikam nebija diezin cik gudrs.
— Tāpat kā mans virs, — saimniece atkal ieraudājās.
— Viņam jautāja, vai šis šautu uz serbiem vai ne. Viņš atbildēja, ka nemākot šaut, tikai vienu reizi iegriezies šautuvē un iešāvis tur kronā. Un tad mēs visi dzirdējām, ka Bretšneidera kungs saka, izvilcis piezīmju grāmatiņu: «Ak kronī? Tā ir atkal lieliska valsts nodevība!» Un tad viņš aizveda šo tapsētāju no Pršičnas ielas, un tas nav vairs atgriezies.
— Daudzi vairs neatgriezīsies, — Sveiks sacīja. — Pasniedziet man rumu!
Tieši tobrīd, kad Sveiks pasūtīja otro glāzīti ruma, traktierī ienāca slepenpolicists Bretšneiders. Pārlaidis paviršu skatienu tukšajam traktierim, viņš atsēdās pie Sveika galdiņa un, licis atnest alu, sāka gaidīt, ko Sveiks sacīs.
Sveiks paņēma no uzkaramā avīzi, ieskatījās sludinājumos pēdējā lappusē un ierunājās:
— Paskat nu, kāds Cimpera, kas dzīvo Straškovā Nr. 5, Račineves pasta nodaļa, pārdod savu saimniecību ar 13 morgeniem zemes, skola un dzelzceļš turpat blakus.
Bretšneiders nervozi pabungoja ar pirkstiem pa galdu un tad sacīja:
— Es brīnos, kāpēc jūs interesē šī saimniecība, Sveika kungs.
— Ak jūs tas esat? — Sveiks iesaucās, sniegdams viņam roku. — Es jūs tūliņ nepazinu, man vāja atmiņa. Pēdējo reizi mēs, ja nemaldos, bijām kopā policijas pārvaldes kancelejā. Kā jums klājies pa šo laiku? Vai bieži iegriežaties te?
— Es šodien te pienācu jūsu dēļ, — Bretšneiders atbildēja.
— Policijas pārvaldē man teica, ka jūs tirgojoties ar suņiem. Man vajadzētu glītu žurku suni vai špicu, vai ko tamlīdzīgu.
— To es jums varu pagādāt, — Sveiks apgalvoja. — Vai gribat tīrasiņu suni vai šādu tādu no ielas?
— Es domāju, ka labāk jāizšķiras par tīrasiņu dzīvnieku.
— Bet vai jūs negribētu policijas suni? — Sveiks jautāja.
— Tas tūliņ visu uzodīs un uzvedīs jūs uz nozieguma pēdām. Vršovicē kādam miesniekam ir tāds suns; tas velk viņam ra- teļus. Jāsaka, šis suns vēl nav atradis savu dzīves uzdevumu.
— Man labāk gribētos špicu, — nesatricināmā tiepībā atkārtoja Bretšneiders, — špicu, kas nekož.
— Tātad jūs gribētu špicu bez zobiem? — Sveiks apvaicājās. — Es zinu vienu tādu, tas pieder kādam Deivices trak- tierniekam.
— Varbūt tomēr labāk žurku suni, — samulsis noteica Bretšneiders, kura zināšanas kinoloģijā bija vēl tapšanas stadijā. Ja viņš nebūtu saņēmis policijas pārvaldes pavēli, tad vispār nekā nebūtu zinājis par suņiem. Tomēr pavēle bija nepārprotama, skaidra un stingra. Tā kā Sveiks tirgojās ar suņiem, tad Bretšneideram vajadzēja ar viņu tuvāk iepazīties uz šās bāzes. Slepenpolicistam bija piešķirta zināma suma suņu pirkšanai un tiesibas izraudzīties sev palīgus.
— Žurku suņi ir lielāki un mazāki, — Sveiks sacīja. — Patlaban man zināmi divi mazāki un trīs prāvāki. Visi pieci ļoti mīlīgi lopiņi. Varu jums tos silti ieteikt.
— Tas man būtu pa prātam, — Bretšneiders atteica, — bet cik tāds suns maksā?
— Atkarībā no lieluma, — Sveiks atbildēja, — viss atkarīgs no lieluma. Žurku suns nav teļš, ar žurku suņiem ir tā — jo mazāks, jo dārgāks.
— Es gribētu prāvāku, kas varētu arī māju sargāt, — Bretšneiders ieteicās, baidīdamies pārāk apgrūtināt valsts policijas slepenos fondus.
— Lieliski, — Sveiks uztvēra, — prāvākos es jums pārdošu par piecdesmit kronām, bet tādus sevišķi lielus par četrdesmit piecām. Bet mēs aizmirsām kaut ko svarīgu: vai tiem jābūt kucēniem vai pieaugušiem un tad vēl — suņiem vai kucēm?
— Tas man vienalga, — Bretšneiders atbildēja, juzdams, ka sadūries ar gluži svešām problēmām. — Pagādājiet man vienu, un rīt pulksten septiņos vakarā es ieradīšos pēc tā. Norunāts?
— Norunāts, — Sveiks dzestri atbildēja, — tikai tad es palūgšu jums trīsdesmit kronu rokasnaudas.
— Nav ko runāt, — Bretšneiders sacīja, samaksādams naudu, — un nu iedzersim pa ceturtdaļlitra vīna uz mana rēķina.
Kad viņi izdzēra, Sveiks savukārt pasūtīja tikpat daudz. Bretšneiders sāka iegalvot Sveikam, lai tas nebīstoties no viņa, jo šodien viņš neesot darbā, tāpēc Sveiks varot brīvi runāt, par politiku.
Sveiks aizrādīja, ka viņš traktierī nekad nerunājot par politiku un vispār politika esot tikai maziem bērniem.
Bretšneiders turējās pie revolucionārākiem uzskatiem un apgalvoja, ka ikvienai vājai valstij lemts iet bojā, un aptaujājās, kādi Sveikam uzskati šai jautājumā.
Sveiks atbildēja, ka ar valsti viņam neesot bijušas nekādas darīšanas, bet reiz viņš kopis vārgu bernardiešu sugas kucēnu un barojis to ar kareivju sausiņiem, taču kucēns nosprādzis.
Kad jau katrs bija izdzēris piekto ceturtdaļlitru, Bretšneiders atzinās, ka esot anarehists, un jautāja Sveikam, kādā organizācijā viņam vajagot pieteikties.
Sveiks pastāstīja, ka reiz kāds anarehists pircis no viņa par simt kronām leonbergu un palicis pēdējo maksājumu parādā.
Dzerot sesto porciju, Bretšneiders sāka cildināt revoluciju un uzstāties pret mobilizāciju, tāpēc Sveiks pieliecies iečukstēja viņam ausī:
— Nupat kā ienāca kāds apmeklētājs, ka vēl neizdzird, tad jums būs nepatikšanas. Vai redzat, traktierniece jau raud.
Paliveciene patiešām raudāja, sēdēdama aiz letes.
— Kāpēc jus raudat, traktiernieces kundze? — Bretšneiders jautāja. — Pēc trim mēnešiem mēs uzvarēsim, tad būs amnistija, jūsu vīrs atgriezīsies, un tad mēs gan metīsim, lai galva kūp!
— Varbūt jūs neticat, ka mēs uzvarēsim? — viņš uzrunāja Sveiku.
— Kāda jēga to pastāvīgi atkārtot! — Sveiks izsaucās. — Mums jāuzvar, un ar to pietiek, bet nu man jāiet uz mājām.
Sveiks samaksāja tēriņu un atgriezās pie savas vecās kalpones Millera kundzes, kas ļoti izbijās, ieraudzīdama, ka tas, kas atslēdz durvis, ir Sveiks.
— Es, cienītais kungs, domāju, ka jūs pārnāksiet tikai pēc kādiem pāris gadiem, — viņa sacīja savā parastajā vaļsirdībā,
— tāpēc es aiz līdzcietības pieņēmu īrē kādas nakts kafejnīcas šveicaru. Mūs trīs reizes izkratīja, un, kad viņi nekā neatrada, tad teica, ka jūs esot beigts cilvēks, tāpēc ka pārāk slīpēts.
Sveiks tūliņ pārliecinājās, ka nepazīstamais īrnieks iekārtojies ļoti ērti. Viņš gulēja Sveika gultā, bet pusi gultas bija augstsirdīgi atļāvis kādai garmatainai būtnei, kas, aiz pateicības apķērusies viņam ap kaklu, mierīgi šņāca. Ap gultu mētājās visādi kungu un dāmu garderobes gabali. Sis chaoss rādīja, ka nakts kafejnīcas šveicars un viņa dāma ieradušies jautrā garastāvoklī.
— Kungs, — Sveiks sacīja, raustīdams nelūgto viesi,
— pielūkojiet, ka nenokavējat pusdienas. Man būtu gaužām nepatīkami, ja jūs sūdzētos, ka esmu jūs izlingojis tad, kad nekur vairs neizsniedz pusdienas.
Nakts kafejnīcas šveicars bija stipri samiegojies, un pagāja krietns laika sprīdis, kamēr viņš aptvēra, ka gultas īpašnieks atgriezies mājās un pastāv uz savām tiesībām.
Palikdams uzticīgs visu nakts kafejnīcu šveicaru paradumam, arī šis šveicars paskaidroja, ka piekaušot ikvienu, kas viņam nelikšot miera, un mēģināja gulēt tālāk.
Tikmēr Sveiks sameklēja viņa apģērba gabalus, pienesa pie gultas un, enerģiski sapurinājis gulētāju, teica:
— Ja jūs neģērbsieties, es izlingošu jūs uz ielas tādā izskatā, kādā patlaban esat. Manuprāt, jums daudz izdevīgāk būtu izvākties no šejienes apģērbtam.
— Es biju nodomājis gulēt līdz astoņiem vakarā, — šveicars samulsis taisnojās, vilkdams kājās bikses. — Es maksāju tai kundzei divas kronas dienā par gultu un varu vest līdzi kafejnīcas jaunkundzes. Marženka, celies augšā!
Uzlikdams apkaklīti un siedams kaklasaiti, viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka varēja noskaidrot Sveikam visas nakts kafejnīcas «Mimoza» priekšrocības un sirsnīgi lūdza Sveiku apmeklēt šo kafejnīcu, jo tanī, starp citu, visām dāmām grāmatiņas esot pilnīgā kārtībā.
Viņa draudzenei gan Sveiks bija aizdevis dusmas, tāpēc viņa atļāvās daudz smalku izteicienu, no kuriem pats pieklājīgākais vēl bija:
— Nolādēts sumpurnis!
Kad nelūgtie īrnieki bija aizvākušies, Sveiks gribēja uzmeklēt Millera kundzi, lai viņa uzpostu dzīvokli, taču atrada tikai papīra gabaliņu, uz kura Millera kundze ķeburainā rokrakstā bija izsacījusi savas domas par nelaimīgo sagadīšanos ar izīrēto Sveika gultu:
«Piedodiet, cienījamais kungs, ka es jūs vairs neredzēšu, jo izlēkšu pa logu.»
— Meli vien būs, — Sveiks noteica un sāka gaidīt.
Pēc pusstundas nelaimīgā Millera kundze iešļūca virtuvē. Viņas satriektā seja pauda, ka viņa gaida no Sveika kādu mierinājuma vārdu.
— Ja gribat lēkt ārā pa logu, — Sveiks sacīja, — tad ejiet manā istabā, es logu jau atvēru. Pa virtuves logu neieteicu lēkt, jo apakšā aug rozes, jūs salauzīsiet krūmus un dabūsiet īpašniekiem samaksāt. Pa istabas logu jūs nolidosiet tieši uz ietves un, ja laimēsies, nolauzīsiet kaklu. Ja nelaimēsies, tad ielauzīsiet tikai ribas, pārlauzīsiet rokas un kājas un vēl būs jāmaksā par slimnīcu.
Millera kundze sāka raudāt, klusi iegāja Sveika istabā, aizvēra logu un atgriezusies teica:
— Tur ir caurvējš, un tas nenāks par labu cienītā kunga reimatismam.
Tad viņa aizgāja uzpost gultu, sakārtoja visu bezgala rūpīgi un, atgriezusies virtuvē pie Sveika, asarainām acīm piebilda:
— Tie divi kucēni, cienītais kungs, kas mums bija pagalmā, nosprāga. Un bernardietis aizbēga, kad viņi te kratīja dzīvokli.'
— Kungs Kristus! — Sveiks iesaucās. — Tas nu gan var iekļūt ķezā. To droši vien tagad meklē policija.
— Viņš iekoda policijas komisārā kungam, kad tas, pārmeklējot dzīvokli, izvilka nabaga sunīti no gultas apakšas, — Millera kundze stāstīja. — Jo, redziet, sākumā viens no šiem kungiem sacīja, ka zem gultas kāds slēpjoties, un tad viņi šo bernardieti aicināja likuma vārdā līst laukā, un, kad viņš negribēja to darīt, izvilka ar varu. Viņš gribēja vai visus aprīt un tad izskrēja pa durvīm un vairs neatgriezās atpakaļ. Arī mani tie kungi kverkšķināja, kas pie mums nākot, vai mēs bieži saņemot naudu no ārzemēm, un tad lika saprast, ka es esot muļķe, kad pateicu, ka nauda no ārzemēm pienāk pavisam reti, pēdējo reizi sešdesmit kronu no pārvaldnieka kunga Brno kā rokasnauda par Angoras kaķi, kuru bijāt izsludinājis avīzē «Naroāni Politika» un kura vietā nosūtījāt viņam dateļu kastē to aklo foksterjera kucēnu. Vēlāk gan viņi runāja atkal pavisam laipni un ieteica man to nakts kafejnīcas šveicaru, lai man vienai dzīvoklī nebūtu bail, — to pašu, ko jūs izmētāt ārā . . .
— Posts un bēdas ar to policiju, Millera kundze, — Sveiks nopūtās. — Gan jūs redzēsiet, cik daudzi no viņiem nāks pie manis pirkt suņus.
Nav zināms, vai tie, kas pēc apvērsuma pētīja policijas archivu, atšifrēja valsts policijas slepenā fonda izdevumus, kur bija lasāms: B. — 40 k„ F. — 50 k., L. — 80 k. utt. Viņi noteikti alojās, ja domāja, ka ar šiem burtiem sākās uzvārdi tām personām, kas par 40, 50, 80 utt. kronām pārdevušas čechu tautu melndzeltenajam ērglim.
Īstenībā B. nozīmēja bernardieti, F. — foksterjeru, L. — leonbergu. Visus šos suņus Bretšneiders iegādājās no Sveika. Tie bija nejauki riebekļi, kam nebija nekā kopīga ar tiem tīrasiņu suņiem, par kādiem Sveiks tos pārdeva. Bernardietis bija jauktenis, pūdeļa un kāda ielas suņa krustojums, fokster- jers bija vilku suņa lielumā, tam bija. āpšu suņa ausis un līkas kājas, it kā tas būtu sirdzis ar rachitu. Leonbergs ar savu pinkaino purnu atgādināja ungāru aitu suni. Augums tam bija kā āpšu sunim, aste nocirsta, bet dibens kails kā pāvi anam.
Arī slepenpolicists Kalouss ieradās pirkt suni un atgriezās policijā ar fantastisku izdzimteni, kas atgādināja lāsainu hiēnu ar skotu aitu suņa krēpēm, bet slepenā fonda posteņos parādījās jauns ieraksts: D. — 90 k.
Sis izdzimtenis tēloja doga lomu.
Bretšneiders
Taču arī Kalousam neizdevās no Sveika neko izdibināt. Viņam klājās tāpat kā Bretšneideram. Pat vissmalkākās politiskās sarunas Sveiks novirzīja uz mēra ārstēšanu jauniem kucēniem un visviltīgāk sastādītie jautājumi beidzās ar to, ka slepenpolicists atkal aizveda līdzi kādu jaunu, neiedomājami riebīgu bastardu.
Beidzot pienāca gals slavenajam detektīvam Bretšneideram. Kad viņa dzīvoklī jau atradās septiņi tādi izdzimteņi, viņš kopā ar tiem ieslēdzās dibenistabā un mērdēja tos badā tik ilgi, kamēr suņi aprija viņu pašu.
Viņš bija tik godīgs, ka ietaupīja valsts kasei izdevumus par savu apbedīšanu.
Viņa dienesta lapā ailē «Paaugstinājumi dienestā» policijas pārvalde ierakstīja šādus dziļa traģisma pilnus vārdus: «Aprīts no paša suņiem.»
Kad Sveiks velak uzzinaja par traģisko notikumu, viņš teica:
— Nevaru gan iedomāties, kā viņu pastarā dienā sadabus kopā.