Majors, kas ģeneraļa viesībās sadzēra ar feldkuratu tubrālības un tad snauda tālāk, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā bija izpildījis auditora pienākumus, tiesājot Sveiku.
Konstatēts, ka neviens nav manījis, kad un kā majors nakti atstājis ģeneraļa viesības. Visi dalībnieki bija tādā stāvoklī, ka nemaz neievēroja viņa prombūtni; ģenerālis pat neizšķīra, ar ko runā. Majors jau stundas divas bija projām, bet ģenerālis vēl vienmēr, ūsas griezdams un idiotiski smiedamies, daudzināja:
— To jūs gan labi pateicāt, majora kungs!
No rīta majoru nekur nevarēja atrast. Viņa mētelis karājās priekšnamā, zobens — uz pakaramā, trūka tikai viņa virsnieka cepures. Iedomājās, ka viņš būs aizmidzis kādā klozetā, tāpēc izmeklēja klozetus visā mājā, taču bez panākumiem. Majora vietā gan atrada otrajā stāvā aizsnaudušos virsleitnantu no ģeneraļa kompānijās. Tas gulēja tā, kā miegs to bi ja pārsteidzis, atvieglojot iekšas, — ceļos nometies, seju uz klozeta sēdekļa nolicis.
Majors bija kā ūdeni iekritis.
Bet, ja kāds būtu ieskatījies pa Sveika kameras aizrestoto logu, tad būtu ieraudzījis, ka zem Sveika krievu šineļa guļ uz vienas lāviņas divas personas un no šineļa apakšas rēgojas divi pāri zābaku.
Tie ar piešiem piederēja majoram, bez piešiem — Sveikam.
Abi gulēja, cieši sakļāvušies kā divi kaķēni. Sveiks biia palicis savu ķepu majoram zem galvas, un majors bija apskāvis Sveika viduci un piespiedies tam klāt kā kucēns kucei.
Tur nebija nekā neparasta. Majora kungs pildīja savus dienesta pienākumus.
-Katrs droši vien būs ko tamlīdzīgu piedzīvojis. Cilvēki žūpo visu nakti līdz otras dienas pēcpusdienai, un pēkšņi viens saķer galvu, uzlec kājās un brēc: «Jēzus Marija, man tak pulksten astoņos bija jābūt darbā!» Tā ir tā saucamā pienākuma apziņas lēkme, zināms sirdsapziņas pārmetumu produkts. Ja cilvēkam uzbrūk šāda cēla lēkme, tad nekas nesatricinās viņa svēto pārliecību, ka viņam šinī pašā.mirklī jāatgūst darbā nokavētais. Tie ir tie radījumi bez cepures, ko šveicari tvarsta gaiteņos un gulda savās istabiņās uz dīvana, lai izguļ paģiras.
Līdzīga lēkme uzbruka arī majoram.
Kad viņš pamodās savā atzveltnī, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka tūliņ jānopratina Sveiks. Sī dienesta pienākumu pildīšanas lēkme uznāca tik negaidot un strauji un majors rīkojās tik ātri un noteikti, ka neviens viņa pazušanu nepamanīja.
Toties jūtamāka bija majora ierašanās kara cietuma sardzes telpās. Viņš tur iedrāzās kā šāviņš:
Dežurants feldfebelis gulēja pie galda, un ap viņu dažādās pozās snauda pārējais sardzes personāls.
Majors, atstūmis cepuri uz auss, izgrūda tādu lāstu, ka visi palika pusviru mutēm; viņu sejas tā sašķobījās, ka likās, — majoru neuzlūko vis pulciņš pārbijušos un pārsteigtu kareivju, bet bars atņirgušos pērtiķu. Majors trieca dūri uz galda un uzbrēca feldfebelim:
— Jūs nevīžīgais lamzak, es jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka jūsu apakšnieki ir apķēzījušos cūku bars!
Tad viņš pagriezās pret pārbiedēto sardzi un kliedza:
— Kareivji! Jums pat guļot muļķība spiežas pa visām vīlēm ārā, bet, kad jūs pamostaties, tad jums ir tādi purni, it kā katrs no jums būtu aprijis vagonu dinamita.
Tam sekoja gara un pamatīga lekcija par sardzes pienākumiem un pavēle nekavējoties atslēgt Sveika kameru, jo notiesātais esot vēlreiz jānopratina.
Lūk, kā majors nakti nokļuva Sveika kamerā!
Majors jau bija sasniedzis to stadiju, ko mēdz apzīmēt par kulminācijas punktu. Viņa pēdējā eksplozija izpaudās rīkojumā izsniegt viņam kameras atslēgas.
Feldfebelim, saņemot beidzamos gribas spēkus, izdevās atcerēties sardzes dienesta reglamentu, un viņš atsacījās nodot majoram atslēgas. Tas negaidot ietekmēja majoru visai labvēlīgi.
— Jūs apķēzījušos cūku bars, — viņš brēca pār visu pagalmu, — būtu jūs man tās atslēgas iedevuši, tad es jums būtu gan rādījis!
— Padevīgi ziņoju, — feldfebelis ieteicās, — ka būšu spiests jūs ieslēgt un jūsu pašu drošības dēļ pielikt jums sargu. Kad jums labpatiks nākt ārā, tad, lūdzu, piedauziet pie durvīm, majora kungs!
— Aunagalva, pavians, kamielis gatavais, — majors atbildēja, — vai tu domā, ka man no arestanta bailes, ka tu gribi sūtīt kamerā sardzi, kamēr es viņu nopratinu? Velns un elle un deviņi pērkoni, ieslēdziet mani un taisieties, kā pazūdat!
Spraugā virs durvīm petrolejas spuldze ar zemu nogrieztu degli izstaroja caur stiepļu režģi blāvu gaismu, tik vāju, ka majors tikko saskatīja pamodušos Sveiku, kas militārā stājā pie savas lāviņas gaidīja, ko šis apciemojums viņam nesīs.
Sveikam ienāca prātā, ka labāk sākt ar raportu, tāpēc viņš paceltā balsī apņēmīgi noskaitīja:
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, kamerā viens ieslodzītais, sevišķu notikumu nav.
Majors piepeši nevarēja vairs atcerēties, kādā vajadzībā te īsti ieradies, tādēļ noteica:
— Brīvi! Kur tev ir tas ieslodzītais?
— Tas esmu es, padevīgi ziņoju, majora kungs, — Sveiks lepni atbildēja.
Majors neveltīja šai atbildei vērību, jo ģeneraļa vīni un liķieri sāka radīt viņa smadzenēs pēdējo alkohola reakciju. Viņš nožāvājās tik drausmīgi, ka kurš katrs civilists būtu pie tam izmežģījis žokli, bet majoram šīs žāvas tikai pārsvieda domas tanīs smadzeņu ielokos, kur cilvēkiem novietotas dziedāšanas spējas. Viņš gluži vaļīgi atgazās Sveika laviņa 1111 iekviecas ka aizdurts puscūcis pirnis nāves:
Oh Tannenbaum! Oh Tannenbaum!
Wie grūn sind deine Blatter![51]
To viņš vairākkārt atkārtoja juku jukām, papildinot dziesmu ar neizprotamiem spiedzieniem.
Tad viņš pavāļājās uz muguras kā lācēns, saritinājās kamolā 1111 sāka krākt.
— Majora kungs, — Šveiks viņu modināja, — padevīgi ziņoju, jūs iedzīvosieties utīs.
Tas tomēr nelīdzēja. Majors gulēja kā nosists.
Šveiks maigi uzlūkoja viņu un, noteicis: — Nu tad guli vien, šņabdeguni! •— uzsedza viņam savu šineli. Vēlāk Šveiks pats arī palīda zem šineļa, un tā viņus no rīta atrada ciešā tuvībā.
Ap pulksten deviņiem, kad majora meklēšana bija sasniegusi augstāko pakāpi, Šveiks norāpās no lāviņas un nolēma majora kungu modināt. Viņš sapurināja to vairākas reizes visai sirsnīgi un norāva tam šineli. Beidzot majors piecēlās sēdus un truli noraudzījās Šveika, meklēdams atrisinājumu mīklai: kas gan īsti noticis?
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks sacīja, — ka no sardzes istabas vairakkārt nākuši skatīties, vai jūs vēl esat dzīvs. Tāpēc es atļāvos jūs tagad uzmodināt, lai jūs gadījumā neaizguļaties, jo es nezinu, cik ilgi jūs parasti guļat. Uhržinevas alus darītavā dzīvoja kāds galdnieks, kas mēdza katru rītu celties pulksten sešos, bet, ja viņš nogulēja kaut tikai ceturtdaļstundu ilgāk, līdz ceturksnim uz septiņiem, tad nevarēja vairs piecelties līdz pusdienai, un tas vilkās tik ilgi, līdz viņu atlaida no darba, un tad viņš aiz dusmām izdarīja noziegumu — apvainoja baznīcu un vienu mūsu valdošā nama locekli.
— Tu ir plānprātiņš, vai ne? —• majors ievaicājās lauzītā čechu valodā tīri vai izmisumā, jo n© vakarējās dzeršanas galva bija dulna un viņš nekādi nevarēja aptvert, kāpēc te īsti sēž, kā viņš te iekļuvis no sardzes telpām un kāpēc šis tips, kas stāv viņa priekšā, muld tādas aplamības. Viss tas likās ļoti ērmīgi. Viņš neskaidri atcerējās, ka nakti jau bijis šeit, bet kādā nolūkā?
— Vai es te nakti ir bijis? — viņš ne visai droši ieprasījās.
— Kā pavēlat, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — cik es no majora kunga vārdiem sapratu, tad majora kungs bija ieradies mani nopratināt.
Tad nu majoram atausa gaisma, un viņš vispirms pārlaida skatienu sev, tad paskatījās aiz sevis, it kā ko meklētu.
— Neraizējieties veltīgi, majora kungs! — Šveiks sacīja^ — Jūs pamodāties tādā pašā izskatā, kādā ieradāties. Jūs iera- dāties bez šineļa, bez zobena, tikai cepurē. Cepure ir tur, man vajadzēja to izņemt jums no rokām, jo jūs gribējāt likt to pagalvī. Virsnieku parādes cepure, tā jau ir tikpat kā cilindrs. Bet gulēt uz cilindra — to varēja atļauties tikai kāds Karderaza kungs Lodjenicē. Viņš parasti izlaidās traktieri garšļauku un palika cilindru zem galvas, jo viņš bija līķu izvadātājs un gāja uz visām bērēm cilindrā. Tātad viņš palika to godīgi pagalvī un iedvesa sev, ka viņš nedrīkst to saspiest, un visu nakti, tā sakot, lidinājās virs tā, un cilindram tas neko nekaitēja, bet pat nāca par labu, jo Karderaza kungs, miegā grozīdamies, to pamazām sukāja ar saviem matiem, tā ka tas spīdēja vien.
Majors, kas beidzot bija aptvēris notikušo, joprojām truli raudzījās Sveikā un atkārtoja:
— Tu ir jucis, ja? Es būt te, un es iet no šenes. — Viņš piecēlās, piegāja pie durvīm un savelēja tās. Bet, iekām durvis atdarīja, viņš vēl uzsauca Sveikam:
— Ja nepienākt telegrams, ka tu ir tu, tad tev būs kārāt.
— Sirsnīgi pateicos, — Sveiks atbildēja, — es zinu, majora kungs, ka jūs daudz rūpējaties manis dēļ, bet, ja jūs, majora kungs, būsiet te vienā lopiņā iedzīvojies, uz lāviņas guļot, tad ziniet: ja tas ir mazs, ar iesarkanu dibenu, tad tas ir tēviņš, un, ja viens tik ir un jūs neatrodat otru, tādu iegarenu, ar sarkanu svītru pār vēderu, tad labi vien ir, jo citādi būs pāris, un tie nezvēri vairojas trakāk par trušiem.
— Lassen Sie das![52] — majors nošļucis noteica Sveikam, kad atdarīja durvis.
Sardzes telpās majors vairs necēla nekāda trača, bet apvaldīti pavēlēja aizsūtīt pēc ormaņa, un, kamēr rati kratījās pa Pržemišļas nožēlojamo bruģi, viņu neatstāja domas, ka notiesātais ir gan pirmās šķiras stulbenis, taču acīm redzot nevainīgs lopiņš, bet viņam, majoram, cits nekas neatliek kā vai nu nošau-
ties savā dzīvoklī, vai aizsūtīt pie ģeneraļa pēc šineļa un zobena, aizbraukt uz pilsētas pirti, pēc pirts iestiprināties Follgrubera restorānā un beidzot pasūtīt pa tālruni biļeti uz vakara izrādi vietējā teātrī.
Viņš vēl nebija nobraucis galā, kad jau bija izšķīries par pēdējo.
Dzīvoklī viņu gaidīja mazs pārsteigums. Viņš bija ieradies taisni laikā .. .
Dzīvokļa gaitenī stāvēja ģenerālis Finks, sagrābis aiz apkakles majora kalpotāju, un brēca:
Kur tu esi licis savu majoru, ragulops? Runā, tu kustoni!
Kustonis neteica ne vārda, tikai kļuva aizvien zilāks sejā, - tā ģenerālis viņu žņaudza.
Jau ienākot majors pamanīja, ka nelaimīgais kalpotājs tur padusē viņa šineli un zobenu, ko laikam atnesis no ģeneraļa dzīvokļa.
Šī aina majoru ļoti uzjautrināja, tāpēc viņš palika pusviru durvīs stāvam un raudzījās vien mierīgi sava uzticamā kalpotāja ciešanās. Šim kalpotājam piemita īpašība palaist nagus, par ko majoram sen bija uz viņu zobs.
Ģenerālis palaida gluži zilo puisi uz mirkli vaļā, gan tikai tādēļ, lai izvilktu no kabatas telegramu, ar ko sāka sist majora kalpotājam pa seju un muti, kliegdams:
— Kur tu esi licis savu majoru, ragulops, kur tu esi licis savu majoru-auditoru, lops, kā tu viņam nodosi dienesta telegramu?
— Te es esmu! — majors Dervota iesaucās, jo vārdu kombinācijā «majors-auditors» un «telegrama» atkal atgādināja viņam dienesta pienākumus.
— Ā! — ģenerālis Finks izsaucās. — Tu esi atgriezies?
Šinīs vārdos skanēja tik daudz ironijas, ka majors neatbildēja un palika neziņā stāvam.
Ģenerālis teica, lai nākot viņam līdzi istabā, un, kad viņi apsēdās pie galda, nometa majoram priekšā saburzīto telegramu, ar ko bija velējis kalpotāju, un traģiskā balsī noteica:
— Lasi, tas ir tavs darbs!
Kamēr majors lasīja, ģenerālis piecēlās, sāka skraidīt pa istabu, svaidīt krēslus un soliņus un kliegt:
— Bet es viņu tomēr pakāršu!
Telegrama skanēja:
«Kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas railnieks, skaitās pazudis kopš šā mēneša 16. datuma, izpildot dienesta pienākumus kā kvartirjers pārgājienā no Chirovas uz Felštinu. Kājnieks Šveiks nekavējoties nogādājams brigādes štābā Vojaličā.»
Majors attaisīja atvilktni, izņēma karti un kļuva domīgs, jo Felština atradās 40 km uz dienvidaustrumiem no Pržemišļas, un tāpēc tā bija neatrisināma mikla, kādā kārtā kājnieks Šveiks ticis pie krievu formas tērpa, atrazdamies ap 150 km no frontes, jo ierakumi stiepās Sokalas—Turzes—Kozlovas līnijā.
Kad majors pateica to ģenerālim un parādīja kartē vietu, kur Šveiks, pēc telegramas ziņām, bija pirms pāris dienām pazudis, ģenerālis iemaurojās kā vērsis, nojauzdams, ka visas viņa cerības uz kara tiesu izputējušas. Viņš piegāja pie tālruņa, pieprasīja savienojumu ar sardzes telpu un pavēlēja tūliņ atvest arestēto Sveiku pie viņa, majora dzīvoklī.
Iekām pavēli izpildīja, ģenerālis neskaitāmos spēcīgos lāstos izpauda savu īgnumu par to, ka nebija riskējis pakārt Šveiku tūliņ bez jebkādas izmeklēšanas.
Majors runāja pretī un skaidroja, ka tiesības un taisnība ejot roku rokā; viņš runāja lieliskos teikumos par taisniem spriedumiem vispār, par tiesas kļūdām un par visu, kas vien viņam tanī mirklī pagadījās uz mēles, jo viņu pēc pagājušā vakara mocīja neiedomājamas paģiras, kurām bija nepieciešams kaut kā izpausties.
Kad Šveiku beidzot atveda, majors pieprasīja viņam paskaidrojumu, kas īsti Felštinā noticis un kā viņš dabūjis krievu formas tērpu.
Šveiks izskaidroja visu jo pamatīgi, papildinot stāstu ar vairākiem piemēriem no atmiņā uzkrātajiem nostāstiem par cilvēku likstām. Kad majors jautāja, kāpēc viņš nav stāstījis to visu tiesā pie nopratināšanas, Šveiks atbildēja, ka neviens tak īstenībā neesot viņam prasījis, kā viņš ticis pie krievu formas tērpa, im vienīgais jautājums skanējis: «Vai jūs atzīstaties, ka esat brīvprātīgi un bez jebkādas piespiešanas uzvilcis ienaidnieka formas tērpu?» Tā kā tas saskanējis ar patiesību, tad viņš varējis tikai atbildēt: «Taisni tā, jā, zināms, tā ir, bez šaubām.» Tāpēc viņš arī ar tādu sašutumu noraidījis tiesas apvainojumu, it kā viņš esot nodevis kungu un ķeizaru.
— Šis cilvēks ir pilnīgs idiots, — ģenerālis sacīja majoram. — Uzvilkt krievu formas tērpu, ko nezin kas pametis dīķmalā, ļauties, lai pašu aizdzen kopā ar krievu gūstekņiem, — to var izdarīt tikai stulbenis.
— Padevīgi ziņoju, Šveiks atsaucās, — ka es tiešām dažreiz arī pats nomanu, ka esmu plānprātīgs, sevišķi uz vakara pusi.. !
— Kuš, tītar! — majors viņam uzsauca un griezās pie ģeneraļa ar jautājumu, ko nu ar Šveiku darīt.
— Lai viņu pakar viņa brigādē! — ģenerālis izlēma.
Pēc stundas sardze, kam vajadzēja pavadīt Šveiku līdz Voja- ličai, veda viņu uz staciju.
Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zināmā mērā protests pret to, ka viņam divdesmit četru stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.
Reizē ar Šveiku nosūtīja šāda satura rakstu:
«Pamatojoties uz telegramu Nr. 469, kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas dezertieris, tiek nosūtīts uz brigādes stabu lielas tālākai virzīšanai.»
Sardze, kas sastāvēja no četriem cilvēkiem, bija īsts tautību mistrojums. Tur bija polis, ungārs, vācietis un čechs; pēdējais kā jefreitors bija sardzes priekšnieks. Viņš izturējās visai augstprātīgi pret arestēto savieti un lika tam uz katra soļa manīt savu milzīgo pārākumu. Kad Šveiks stacijā izsacīja vēlēšanos doties mazajā vajadzībā uz ateju, jefreitors visai rupji atbildēja, ka tās darīšanas viņš varēšot kārtot savā brigādē.
— Labi, — Šveiks sacīja, — tikai jūs dodiet, man to pavēli rakstiskā veidā, lai varētu zināt, kas vainīgs, ja man pārsprāgs pūslis. Priekš tam ir likums, jefreitora kungs.
Jefreitors, izbijis lopu puisis, sabijās no atbildības par Sveika pūsli, un tā visa sardze svinīgi pavadiia Šveiku uz ateju. Jefreitors gan visu ceļu izturējās iedomīgi un rādīja tik uzpūtīgu seju, it kā viņu jau rīt grasītos iecelt vismaz par korpusa komandieri.
Kad vilciens jau bija nonācis Pržemišļas-Chirovas posmā, Sveiks viņu uzrunāja.
— Jefreitora kungs, kad es jūs uzlūkoju, tad man nāk prātā kāds jefreitors Bozba, kas kalpoja Tridentā. Tikko viņu paaugstināja par jefreitoru, tā viņš sāka ar pirmo dienu pieņemties apmēros. Vaigi viņam uztūka un vēders tā uzpūtās, ka otrā dienā tam vairs nebija vietas kroņa biksēs. Bet kas tas ļaunākais — ausis viņam sāka augt garumā. Nu, tad viņu aizveda uz lazareti, un pulka ārsts paskaidroja, ka tas notiekot ar visiem jefreitoriem. Sākumā tie visi uztūkstot, — dažiem gan tas ātri pārejot, bet šis esot smags gadījums, un jefreitors varot pārsprāgt, jo tūkums no zvaigznītes esot nogājis jau līdz nabai. Lai viņu glābtu, nācās zvaigznīti nogriezt, un tad viņš atkal saplaka.
No šā mirkļa Šveiks veltīgi pūlējās uzsākt ar jefreitoru kādu sarunu, lai viņam draudzīgi pastāstītu, kāpēc visur runā, ka jefreitors ir rotas ļaunais gars.
Jefreitors atbildēja ar pāris mīklainiem draudiem, — ka pēdējais smejoties visgardāk un redzēšot, kas notikšot brigādes štābā. Vārdu sakot, savietis izrādījās nepieejams, un, kad Sveiks iejautājās, no kurienes viņš esot, tad atbilde skanēja, ka tā neesot Sveika, darīšana.
Šveiks izmēģinājās visādi. Viņš stāstīja, ka tā neesot pirmā reize, kad viņu pavadot sardze, bet līdz šim viņš ar visiem pavadoņiem labi saticis.
Jefreitors tomēr ietiepīgi klusēja, un Šveiks turpināja: Man gan liekas, jefreitora kungs, ka jūs kāda nelaime piemeklējusi un tāpēc jūs esat zaudējis valodu. Es esmu pazinis daudz drūmu jefreitoru, bet tādu dieva sodību kā jūs, jefreitora kungs, — piedodiet un neņemiet ļaunā, — man nav gadījies sastapt. Uzticiet man, kas jūs sāpina, es varbūt varēšu jums dot labu padomu, jo kareivim, ko pavada sardze, vienmēr ir vairāk pieredzes nekā tiem, kas viņu apsargā. Vai zināt ko, jefreitora kungs, — lai mums ceļš paietu ātrāk, pastāstiet, kā izskatās jūsu pusē, vai tur ir dīķis vai kādas pilsdrupas un kāds nostāsts ar tām saistās!
— Nu man gan pietiek! — jefreitors iesaucās.
— Tad jūs esat laimīgs cilvēks, — Šveiks piezīmēja, — dažam nekad ne ar ko nepietiek.
— Gan tev brigādē parādīs, es ar tevi kasīties neiešu. — Un jefreitors pēc šā sava pēdējā vārda iegrima kapa klusumā.
Vispār šinī braucienā bija pārāk maz prieka. Ungārs ar vācieti sarunājās īpatnējā veidā, jo ungārs zināja vāciski tikai «jawohl» un «was». Kamēr vācietis kaut ko skaidroja, ungārs tikai māja ar galvu un atkārtoja: «Jawohl,» — bet, kad vācietis apklusa, ungārs ieprasījās: «Was?» — un vācietis sāka atkal tarkšķēt. Sargkareivis polis tēloja aristokratu, neveltīja nevienam vērību un kavēja sev laiku, šņaukdams uz grīdas, pie kam neparasti veikli izlietoja labās rokas īkšķi; pēc tam viņš domīgi izberzēja traipus ar šautenes laidi un tad rūpīgi noslaucīja notriepto laidi pie biksēm, bez apstājas piesaukdams svēto jaunavu.
•— Tev te nekas labs neiznāk, — Šveiks viņu uzrunāja. — Prāgā, Bojišti ielā mitinājās kādā pagraba dzīvoklī ielu tīrītājs Machačeks, tas šņauca uz loga rūts un tik veikli visu iz- triepa, ka tur radās glezna, kā Libuša pareģo Pragai slavenu nākotni. Par katru šādu gleznu viņš saņēma no sievas tādu valsts stipendiju, ka viņam viens vaigs pastāvīgi bija šķībs, bet viņš tomēr savu mākslu neatmeta un papildinājās joprojām. Tiesa, tas bija viņa vienīgais prieks.
Polis viņam nekā neatbildēja, un beidzot visu sardzi apņēma dziļš klusums, it kā tā brauktu uz bērēm un godbijīgi pieminētu aizgājēju.
Tā viņi tuvojās ceļa mērķim — brigādes štabam Vojaličā.
*
Tikmēr brigādes štābā bija notikušas diezgan jūtamas pārmaiņas.
Par brigādes štaba komandieri bija iecelts pulkvedis Ger- bichs. Tas bija cilvēks ar lielām militārām spējām, kas dīvainā kārtā izpaudās viņa kājās podagras veidā. Ministrijā viņam bija ļoti ietekmīgi draugi, tāpēc viņš negāja pensijā, bet, draugu atbalstīts, apmetās te vienā, te otrā lielāku militāru vienību štābā, saņēma paaugstinātu algu ar visādām kara laika piemaksām un palika tik ilgi vienā vietā, līdz podagras lēkmē izdarīja kādu muļķību. Tad viņu pārcēla uz citu vietu un parasti ar paaugstinājumu. Ar virsniekiem viņš pie pusdienām ne par ko citu nerunāja kā par savu uztūkušo kājas pirkstu, kas dažreiz sasniedza drausmīgus apmērus, tā ka pulkvedim nācās nēsāt speciāli pagatavotu, lielu zābaku.
Ēšanas laikā viņa mīļākā sarunu viela bija viņa pirksts —
cik mitrs tas ir, kā tas pastāvīgi svīst un tāpēc jātin vatē un ka tā izgarojumi ož pēc ieskābušas vērša gaļas viras.
Tāpēc arī visi virsnieki atvadījās no viņa ar lielu prieku, kad viņu pārcēla uz citu vietu. Citādi viņš bija ļoti omulīgs kungs un izturējās visai draudzīgi pret zemākajiem virsniekiem, kuriem viņš mēdza stāstīt, ko visu tik nav ēdis un dzēris, pirms viņam uzbrukusi podagra.
Kad Sveiku nogādāja brigādes štābā un dežurējošais virsnieks pavēlēja viņu ar visu pavadrakstu aizvest pie pulkveža Gerbicha, kancelejā patlaban sēdēja leitnants Dubs.
Šinīs pāris dienās pēc Sanokas—Samboras pārgājiena leitnantam Dubam bija atkal atgadījies kāds piedzīvojums. 11. kaujas rota satika aiz Felštinas zirgu transportu, ko sūtīja uz Sa- dova—Višņu dragunu pulkam.
Leitnants Dubs pats lāgā nezināja, kā viņam bija ienācis prātā parādīt virsleitnantam Lukašam savu jāšanas mākslu. Viņš uzlēca zirgā, kas kopā ar jātnieku pazuda ielejā pie upes,
kur vēlāk leitnantu Dubu atrada tā iestrēgušu nelielā purviņā, ka diezin vai labākais dārznieks būtu varējis viņu stabilāk iestādīt. Kad viņu ar virvju palīdzību izdabūja ārā, leitnants Dubs ne par ko nesūdzējās, tikai klusām vaidēja, it kā viņam pēdējā stundiņa būtu klāt. Tāpēc viņu atveda brigādes štābā un ievietoja mazā lazaretē, kamēr rota devās tālāk.
Pēc dažām dienām viņš bija atkal spirgts, un ārsts paskaidroja, ka viņam vajadzēšot vēl divas vai trīs reizes ieziest muguru un vēderu ar joda tinkturu, tad viņš varēšot droši doties uz savu vienību.
Tā nu viņš tagad sēdēja pie pulkveža Gerbicha un stāstīja tam par visvisādām slimībām.
Ieraudzījis Šveiku, par kura mīklaino pazušanu pie Felštinas bija jau dzirdējis, viņš izsaucās pērkonīgā balsī:
— Tātad rokā tu esi gan! Daudzi aiziet kā blēži un atgriežas kā īsti karātavu putni. Tu arī esi viens no tiem.
Skaidrības labā jāpiezīmē, ka leitnants Dubs, krītot no zirga, bija dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc nav jābrīnās, ka viņš, cieši piestājies Sveikam, piesauca debess spēkus pret to un kliedza pantos:
— Tēvs, tevi piesaucu šāviņu dūmos un dārdos, zibeņi skaudri kur plosās un ārdās, uzvaru lēmēj, tev izlūdzos, tēv, palīdzi man šito nelieti . . . Kur tu biji tik ilgi, diedelniek? Kas tas tev par formas tērpu?
Vēl jāpiezīmē, ka podagras mocītā pulkveža kancelejā valdīja īsti demokrātiskā kārtība, ja vien viņam pašreiz nebija lēkmes. Daždažādi virsnieki ieradās cits pēc cita, lai noklausītos pulkveža domas par uztūkušo pirkstu ar ieskābušas vērša gaļas viras smaku.
Tanīs dienās, kad lēkmes pulkvedi Gerbichu nemocīja, kanceleja bija visādu virsnieku pilnum pilna, jo šinīs ārkārtējos gadījumos pulkvedis bija ļoti jautrs un runīgs un mīlēja pulcināt ap sevi klausītājus, kuriem viņš stāstīja visādas cūcīgas anekdotes. Viņam tās sagādāja labu omu, un klausītājiem bija izdevīgs gadījums pasmieties par vecām anekdotēm, kas laikam bija apgrozībā jau ģeneraļa Ļaudona laikā.
Šādās dienās kalpot pie pulkveža Gerbicha bija īsta bauda: katrs darīja, kas tam patika, un to uzskatīja par ikdienišķu parādību, ka štābā, kur pašreiz atradās pulkvedis Gerbichs, notika gan zādzības, gan visādas nejēdzības.
Ari tagad kopā ar Šveiku pulkveža kancelejā sanāca dažādi
virsnieki, interesēdamies par gaidāmajiem notikumiem, kamēr pulkvedis pētīja brigādes stabam adresēto Pržemišļas majora pavadrakstu.
Leitnants Dubs tikmēr turpināja savā parastajā pievilcīgajā veidā sarunu ar Sveiku:
— Tu mani vēl nepazīsti, bet, kad tu mācīsies mani pazīt, tad tu no bailēm nosprāgsi.
Pulkvedis netika gudrs no majora pavadraksta, jo pēdējais bija to diktējis, atrazdamies vieglā alkohola indes ietekmē.
Pulkvedis Gerbichs tomēr bija labā omā, jo negantās sāpes nebija viņu mocījušas ne šodien, ne vakar un pirksts izturējās rāmi kā jēriņš.
— Ko tad jūs tur esat izstrādājis? — viņš uzprasīja Sveikam tik laipnā balsī, ka leitnants Dubs sajuta dūrienu sirdī un pasteidzās atbildēt Sveika vietā:
— šis cilvēks, pulkveža kungs, — viņš atestēja Šveiku, — izliekas par idiotu, lai attaisnotu savas nelietības ar plānprātību. Es gan nezinu pavadraksta saturu, tomēr domāju, ka šis tips būs atkal kaut ko pastrādājis, tikai lielākā mērogā. Ja jūs man atļautu, pulkveža kungs, iepazīties ar pavadraksta saturu, tad es varētu sniegt jums noteiktus norādījumus, kā ar viņu rīkoties.
Pagriezies pret Šveiku, viņš tam čechiski uzsauca:
— Tu dzer manas asinis, vai ne?
— Dzeru, — Šveiks ar cieņu atbildēja.
— Redzat nu, pulkveža kungs, — leitnants Dubs vāciski turpināja, — viņam nekā nevar jautāt, ar viņu nemaz nevar sarunāties. Tomēr katrs vadzis reiz ir pilns un lūst. Viņam jāsaņem tāds sods, kas citiem noder par biedinājumu. Atļaujiet, pulkveža kungs . ..
Leitnants Dubs iedziļinājās Pržemišļas majora sacerētajā pavadrakstā un izlasījis svinīgi uzsauca Sveikam:
— Nu tev vienreiz gals rokā, Šveik! Kur tu liki kroņa drēbes?
— Atstāju dīķmalā, kur izmēģināju, kā krievu kareivji jūtas šinīs skrandās, — Šveiks atbildēja. — Tas taču viss ir tikai pārpratums.
Šveiks sāka stāstīt leitnantam Dubam, ko viņš visu izcietis šā pārpratuma dēļ, bet pēc viņa stāsta leitnants Dubs viņam uzbrēca:
— Tagad tu gan mācīsies mani pazīt! Vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kroņa mantu, nejēga, vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kara laikā kroņa drēbes?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — kad kareivis pazaudē kroņa drēbes, tad viņam izsniedzamas jaunas.
— Jēzus Marija! — leitnants Dubs izsaucās. — Tu cūk- cepure, tu kustoni tāds, ja tu dzīsi ar mani jokus, tad dabūsi kalpot vēl simt gadu pēc kara.
Pulkvedis Cerbichs, kas pa to laiku bija mierīgi un rātni sēdējis pie galda, pēkšņi šausmās saviebās, jo viņa līdz šim mierīgais pirksts piepeši podagras lēkmē no rāma un godīga jēriņa pārvērtās par asinskāru tīģeri, par 600 voltu elektrisko strāvu, par ķermeņa locekli, ko dzirnakmens neatvairāmi samaļ miltos. Pulkvedis Gerbichs tikai pameta ar roku un iebrēcās drausmīgā balsī kā cilvēks, ko cepina uz zvērojošām oglēm:
— Visi ārā! Dodiet man revolveri!
To jau visi zināja, tāpēc metās ārā, Šveiku ieskaitot, ko sardze izvilka gaitenī. Palika vienīgi leitnants Dubs, kas gribēja izmantot šo šķietami izdevīgo mirkli, lai sakūdītu pulkvedi pret Šveiku.
— Atļaujiet aizrādīt, pulkveža kungs, ka šis cilvēks …
Pulkvedis iekaucās sāpēs un meta leitnantam Dubam ar tintes pudeli. Leitnants pārbijies salutēja, noteica: — Zināms, pulkveža kungs, — un izmetās pa durvīm ārā.
No pulkveža kancelejas vēl ilgi skanēja rēcieni un smilksti, kamēr beidzot sāpju pilnās skaņas apklusa. Pulkveža pirksts pēkšņi atkal pārvērtās mierīgā jēriņā, podagras lēkme bija garām. Pulkvedis piezvanīja un pavēlēja atkal atvest Šveiku.
— Kas tad īsti ar tevi notika? — viņš jautāja Sveikam, it kā nekas nebūtu atgadījies. Viņam bija tik labi un viegli, it kā viņš vāļātos kaut kur pludmalē smiltīs.
Šveiks draudzīgi uzsmaidīja pulkvedim un izstāstīja viņam visu savu odiseju; viņš esot 11. kaujas rotas raitnieks un nezinot, kā tur bez viņa varot iztikt.
Pulkvedis arī pasmaidīja un uzrakstīja pavēli:
«Izrakstīt Sveikam kareivja literu caur Ļvovu līdz Zoltaņe- cai, kur rīt jāierodas viņa kaujas rotai, un izsniegt noliktavā jaunu formas tērpu, kā ari 6 kronas 82 hellerus pārtikas devai ceļā.»
Kad Šveiks jaunā austriešu formas tērpā atstāja brigādes štābu, lai dotos uz staciju, leitnants Dubs sēdēja uz sola pie štaba un bija ne mazumu pārsteigts, kad Šveiks, pieņēmis stingru militāru stāju, pieteicās viņam, uzrādīja dokumentus un noraizējies apvaicājās, vai viņam nebūšot kas ziņojams virsleitnantam Lukašam.
Leitnants Dubs nebija spējīgs nekā cita pateikt kā «Abtre- ten[53]!». lūkodamies aizejošajam Sveikam nopakaļ, viņš tikai murmināja pie sevis:
— Jēzus Marija, gan tu vēl ar mani iepazīsies, gan tu iepazīsies …
Zoltaņecas stacijā bija sapulcējies viss kapteiņa Zāgnera bataljons; trūka tikai 14. rotas arjergarda, kas bija noklīdis kaut kur pie Ļvovas.
Ieradies pilsētiņā, Šveiks nokļuva pavisam jaunos apstākļos, jo no vispārīgās trauksmes varēja manīt, ka te nav tālu fronte, kur norisinās kaujas. Visur bija sastopama artilērija un vezumnieki, katrā namā bija novietoti visādu pulku kareivji, starp kuriem kā augstākā šķira staigāja valsts vācieši un aristokrātiski pacienāja austriešus ar cigaretēm no saviem bagātīgajiem krājumiem. Pie valstsvācu virtuvēm tirgus laukumā atradās pat alus mucas, no kurām kareivjiem pusdienās un vakariņās izsniedza pa krūzei alus. Ap mucām kā zaglīgi kaķi lodāja panīkušie austriešu kareivji ar netīrās, saldinātās cigoriņu suslas uzpūstiem vēderiem.
Pūlīši peisainu ebreju garos svārkos rādīja cits citam dūmu mākoņus rietumos un svaidījās ar rokām. Visur runāja, ka pie Bugas upes degot Ucižkova, Buska un Derevjani.
Bija skaidri dzirdama lielgabalu dunoņa. Klīda baumas, ka krievi no Grabovas apšaudot Kamionku—Strumilovu, ka gar visu Bugu noritot kaujas un karaspēks aizturot bēgļus, kas gribot atgriezties uz mājām otrpus Bugas.
Visur valdīja apjukums, un neviens nekā noteikta nezināja, ko dara krievi: vai tie pārgājuši uzbrukumā vai joprojām atkāpjas visā frontē.
Žandarmu patruļas vilka vienu pārbiedētu ebreju pēc otra pie pilsētiņas komandanta par nepatiesu baumu izplatīšanu. Tur nabaga ebrejus piekāva līdz asinīm un tad aiztrieca uz mājām svītrainiem dibeniem.
Šinī jūklī nu ieradās Šveiks un sāka meklēt pilsētiņā savu kaujas rotu. Jau stacijā viņam gandrīz izcēlās konflikts ar etapa komandantu. Kad Šveiks tuvojās galdam, kur kareivjiem, kas meklēja savu karaspēka daļu, izsniedza izziņas, kāds kapralis viņam uzbrēca, vai tikai viņš negribot, lai viņa kaujas rota meklējot viņu. Šveiks paskaidroja, ka gribot tikai zināt, kur šeit pilsētiņā esot novietota 91. pulka 11. kaujas rota, tāds un tāds kaujas bataljons.
— Man ļoti svarīgi zināt, kur ir 11. kaujas rota, — Šveiks piemetināja, — jo es esmu tās raitnieks.
Par nelaimi pie blakus galda sēdēja kāds štaba feldfebelis, kas pietrūkās kājās kā tīģeris un uzbļāva Sveikam:
— Sasodītā cūka, tu esi raitnieks un nezini, kur tava kaujas rota?
Šveiks nepaspēja ne atbildēt, kad štaba feldfebelis iedrāzās kancelejā un pēc mirkļa izveda no turienes resnu virsleitnantu, kas izskatījās tik cienīgs kā kādas lielas kautuves īpašnieks.
Etapa komandantūras parasti noderēja kā slazdi apkārtklīs- tošiem un dezertējušiem kareivjiem, kuri labprāt visu kara laiku būtu pavadījuši, meklējot savu daļu, slaistoties pa etapiem un stāvot garās rindās pie etapa komandantūru galdiem ar uzrakstu: «Menagegeld1 .»
Resnajam virsleitnantam ienākot, feldfebelis uzbrēca:
— Mierā! — un virsleitnants jautāja Šveikam:
— Kur tavi dokumenti?
Šveiks parādīja tos, un virsleitnants, pārliecinājies, ka Šveika maršruts no brigādes štaba uz Zoltaņecu pie savas kaujas rotas pareizs, atdeva dokumentus atpakaļ un labvēlīgi pateica kapra- lim aiz galda: — Informējiet viņu! — pēc tam kancelejas durvis atkal aizvērās.
Tiklīdz durvis aiz virsleitnanta bija aizvērušās, štaba feldfebelis sagrāba Šveiku aiz pleca un, pievedis pie ārdurvīm, sniedza viņam šādu informāciju:
— Taisies, ka pazūdi, smerdcli!
Tā nu Šveiks palika pilnīgā neziņā un sāka klejot pa ielām, meklēdams kādu paziņu no bataljona, līdz beidzot lika visu uz vienas kārts, apturēja kādu pulkvedi un vaicāja savā lauzītajā vācu valodā, vai viņš varbūt nezinot, kur varētu atrasties Šveika kaujas bataljons un rota.
— Ar mani tu vari runāt čechiski, — pulkvedis atteica,
— es arī esmu čechs. Tavs bataljons novietots tepat netālu, Kļimontovas ciemā aiz dzelzceļa, un pilsētā jūs nedrīkstat nākt, jo jūsu rotas kareivji tūliņ pēc ierašanās saplūcās tirgus laukumā ar bavariešiem.
Šveiks tūliņ taisījās ceļā uz Kļimontovu.
Pulkvedis pasauca viņu atpakaļ, iedeva viņam piecas kronas, lai viņš nopērkot cigaretes, vēlreiz laipni atvadījās un nodomāja aiziedams: «Kas par simpātisku kareivi!»
Šveiks turpināja ceļu uz ciemu. Domādams par pulkvedi, viņš atcerējās, ka Tridentā pirms piecpadsmit gadiem bija kalpojis kāds pulkvedis Habermaijers, kas arī bija laipni izturējies pret kareivjiem, līdz galu galā izrādījās, ka viņš bijis homoseksuālists, jo reiz kādā vannu iestādē pie Adižas bija gribējis pastrādāt varas darbus pie kāda kadeta-aspiranta, piedraudot tam ar «dienesta reglamentu».
Tādās drūmās domās nogrimis, Šveiks pamazām sasniedza tuvo ciemu. Te vairs nebija grūti atrast bataljona štābu, jo, kaut
gan ciems bija izstiepies garumā, tanī atradās tikai viena pieklājīga celtne — lielā tautskola, ko Galicijas zemes pārvalde bija cēlusi šinī tīri ukrainiskajā apvidū pārpoļošanas nolūkos. Kara laikā skola bija pārdzīvojusi vairākas stadijas. Te bija vairākkārt novietoti gan krievu, gan austriešu štābi, un lielo kauju laikā, kad izšķīrās Ļvovas liktenis, vingrošanas zāle bija pārvērsta operācijās zālē. Te grieza nost rokas un kājas un izdarīja galvaskausu trepanacijas.
Dārzā aiz skolas rēgojās liela, piltuvveidīga bedre, kas bija radusies, eksplodējot smagajam šāviņam. Dārza stūrī auga ražena bumbiere; vienā zarā vēl karājās pārgrieztas virves gabals. Te nesen bija pakārts vietējais pareizticīgo mācītājs, ko bija apsūdzējis vietējais skolas direktors — polis; skolotājs bija ziņojis, ka mācītājs esot kādas veckrievu organizācijās biedrs un krievu okupacijas laikā noturējis baznīcā aizlūgumu par krievu pareizticīgā cara uzvaru, kas gan nebija patiesība, jo apvainotais tanī
laikā nemaz nebija šeit, bet žults akmeņu dēļ ārstējās mazā, kara neskartā kūrortā Bochnā—Zamurovanā.
Pareizticīgo mācītāja pakāršanā bija vainojami šādi apstākļi: tautība, ticības jautājums un vista. Nelaimīgais mācītājs īsi pirms kara bija nositis savā dārzā vienu no direktora vistām, kas viņam bija izknābājusi iestādītās meloņu sēklas.
Pēc pareizticīgo mācītāja nāves viņa māja palika tukša, un jāteic, ka ikviens paņēma no mācītāja kunga mājas kādu piemiņu.
Kāds poļu zemnieciņš bija aizvilcis uz savām mājām pat vecas klavieres, kuru vāku viņš izlietoja cūku kūts durvju sa- labošanai. Daļu mēbeļu kareivji saskaldīja malkā, kā tas bija parasts, un tikai laimīga gadījuma dēļ lielais virtuves pavards ar lielisko cepeškrāsni bija palicis neskarts. Pareizticīgo mācītājs nekādā ziņā neatšķīrās no saviem katoļu koleģiem: viņš mīlēja labi paēst, un viņam patika, ja uz pavarda un ierītē atradās daudz katliņu un pannu.
Bija jau kļuvis par tradiciju, ka caurbraucējas karaspēka daļas gatavo šinī virtuvē uzturu virsniekiem. Augšā, lielajā istabā, iekārtoja kaut ko līdzīgu virsnieku klubam. Krēslus un galdus savāca no vietējiem iedzīvotājiem.
Tanī dienā kaujas bataljona virsnieki rīkoja dzīres: viņi bija sametuši naudu un nopirkuši cūku, un pavārs Juraida gatavoja viņiem īstus cūku svētkus; ap pavāru grozījās dažādi podlaižas no virsnieku kalpotāju aprindām, starp tiem galveno vietu ieņēma mantzinis, kas deva Juraidam padomus, kā sadalīt cūkas galvu, lai snuķa gabals paliktu pāri.
Visbadīgākās acis tomēr bija negausim Balunam.
Droši vien tikpat alkatīgi un kārīgi raugās cilvēkēdāji uz misionāru, kam, cepoties uz oglēm, notek tauki, izplatot patīkamu cepeša smaržu. Balunam bija apmēram tāda sajūta kā sunim, kurš velk ratiņus ar pienu un kuram garām paiet izsūtāmais zēns no desu tirgotavas, nesdams uz galvas muldu ar svaigi kūpinātām desām. No muldas pār zēna muguru nokarājas virtene desu, — vajadzētu tikai palēkties un paķert, ja vien nebūtu nolādētā uzpurņa un nejauko siksnu, kurās nožēlojamais suns iejūgts.
Aknu desas, kas pārdzīvoja savus pirmos dzimšanas mirkļus, milzīga aknu desu embrija, tas ir, pildījuma veidā, pacēlās augstā grēdā uz dēļa, smaržojot pēc pipariem, taukiem un aknām.
Juraida ar uzlocītām piedurknēm rīkojās tik svinīgi, ka varēja noderēt par modeli gleznai, kā dievs no chaosa rada zemeslodi.
Baluns nevarēja vairs izturēt un iešņukstējās. Šņuksti drīz vien pārvērtās nevaldāmās raudās.
— Ko tu mauro kā vērsis? — pavārs Juraida uzprasīja.
— Es atcerējos, kā to darīja mājās, — Baluns caur elsām atbildēja. — Es tādās reizēs soli neizgāju no virtuves un pat savam labākajam kaimiņam nenovēlēju ne kumosa, bet gribēju viens pats visu aprīt un apriju arī. Reiz es biju pārēdies ar aknu desām, asins desām un vārītu gaļu, un visi domāja, ka es pārsprāgšu, un sāka trenkāt mani ar pātagu pa pagalmu kā govi, kas uzpūsta no āboliņa. Juraidas kungs, atļaujiet man pagrābt no šā pildījuma, un tad lai mani kaut vai piesien, bet es nevaru šīs mokas izturēt.
Baluns piecēlās no sola, grīļodamies kā piedzēris tuvojās galdam un izstiepa savu ķetnu pēc desu pildījuma.
Izcēlās sīva cīņa. Klātesošajiem tikai ar pūlēm izdevās Ba- lunu savaldīt, lai viņš nepiekrīt pie pildījuma. Tomēr, kad viņu grūda ārā no virtuves, viņš savā izmisumā pamanījās iegrābt podā, kur mirka zarnas aknu desām.
Pavārs Juraida bija tik uztraukts, ka svieda bēgošajam Balunam pakaļ veselu saišķi skalu, brēkdams:
— Še sarijies spraudekļus, rīma![54]
Tikmēr visi bataljona virsnieki bija sapulcējušies un gaidīja uz virtuvē radītajiem brīnumiem. Tā kā citu dzērienu nebija, tad visi dzēra degvīnu, kas bija dzelteni krāsots ar sīpolu mizu novārījumu. Krodzinieks-ebrejs gan zvērēja, ka tas esot visīstākais franču konjaks, ko viņš mantojis no sava tēva un tas savukārt no vectēva.
— Liec aiz auss, tu vanckar, — kapteinis Zāgners viņam šinī gadījumā aizrādīja, — ja tu vēl piemetināsi, ka tavs vecvectēvs pircis šo dzērienu no kāda francūža, kas bēdzis no Maskavas, tad es likšu tevi iesēdināt aiz restēm, kamēr tavas ģimenes jaunākais loceklis nekļūs par vecāko.
Kamēr viņi pie katra malka lādēja uzņēmīgo ebreju, Šveiks jau sēdēja bataljona kancelejā, kur nebija nevienas dvēseles, izņemot brīvprātīgo Mareku, kas izmantoja bataljona atpūtas dienu Zoltaņecā, lai kā bataljona vēsturnieks aprakstītu dažas
uzvarām vainagotas kaujas, kam tuvākajā nākotnē neizbēgami jānotiek.
Pašreiz viņš gan uzmeta tikai skices un, Sveikam ienākot, tikko bija uzrakstījis: «Kad mūsu gara acu priekšā nostājas visi tie varoņi, kas piedalījās kaujā pie N. ciema, kur mūsu bataljonam blakus cīnījās viens N. pulka bataljons un otrs N. pulka bataljons, tad mums jāatzīst, ka mūsu N. bataljons tanī dienā apliecināja apbrīnojamas stratēģiskas spējas un neapšaubāmi veicināja N. divizijas uzvaru, kuras uzdevums bija nostiprināt mūsu pozīcijas N. sektorā.»
— Re nu, — Šveiks uzrunāja brīvprātīgo, — es esmu atkal klāt.
— Ļauj, lai es tevi apostu! — brīvprātīgais Mareks, redzami iepriecināts, sacīja. — Iim, tu tiešām od pēc kaut kā kriminālā.
— Tas bija tikai neliels pārpratums kā parasti, — Šveiks atbildēja, —• un ko tu dari?
— Kā redzi, — Mareks sacīja, — es iešņāpju papīrā Austrijas varonīgos glābējus, bet man kaut kur lāgā nesaskan, iznāk viens vienīgs «n»1 . Šis burts tiklab tagadnē, kā nākotnē slēpj sevī neiedomājamu nozīmi. Bez manām jau zināmajām īpašībām kapteinis Zāgners atklājis manī lielas matematiķa spējas, tāpēc man jākontrolē visi bataljona rēķini, un es esmu nācis pie slēdziena, ka bataljonam ir viens vienīgs pasivs. Bataljonam tikai atliek gaidīt, kad varēs sabalansēt savu budžetu uz krievu kreditoru rēķina, jo tiklab pēc sakāves, kā pēc uzvaras notiek visvairāk zādzību. Galu galā tam nav nozīmes. Kaut arī mūs iznīcinātu līdz pēdējam cilvēkam, te ir dokumenti par mūsu uzvaru, jo es kā bataljona vēsturnieks esmu atļāvies uzrakstīt sekojošo: «Sākas jauns pavērsiens pret ienaidnieku, kas jau bija iedomājies, ka uzvara viņa pusē. Mūsu karavīru uzbrukums un durkļu cīņa bija viena mirkļa darbs. Ienaidnieks izmisumā atkāpjas, metas pats savos ierakumos, kur viņu dur bez žēlastības, tāpēc viņam steigā jāatstāj ierakumi un jāpamet mūsu rokās ievainoti un neievainoti gūstekņi. Tas ir viens no svinīgākajiem mirkļiem. Kas to pārdzīvo, tas sūta ar lcaralauka pastu atklātni uz mājām: «Pamatīga pirts, dārgā sieva! Esmu vesels. Vai mūsu puiškanu atņēmi no krūts? Tikai nemāci viņam sacīt svešiem cilvēkiem «tētis», jo tas man sagādātu sirdēstus.»
1 Vārdu spēle: «enon» čechu valoda ir divas nozīmes — 1) burts N, 2) nekas.
Pēc tam cenzūra izsvītro vārdus: «Pamatīga pirts», jo nav saprotams, kurš kuru pēris, un izteiksmes neskaidrības pēc iespējamas dažādas kombinācijās.
— Galvenais vienmēr ir skaidri izsacīties, — Šveiks piemetināja. — Kad Prāgā 1912. gadā sv. Ignacija baznīcā bija saradušies misionāri, tad viens no viņiem svētrunā sacīja, ka viņš gan neviena debesīs nesatikšot. Šinī vakara dievkalpojumā bija arī kāds skārdnieks Kuličoks, kas pēc tam restorānā stāstīja, ka misionārs laikam būšot visādas lietas pastrādājis, ja jau viņš baznīcā atklātā grēksūdzē atzīstoties, ka neviena nesatikšot debesīs, un kāpēc gan tādus cilvēkus laižot kancelē. Runāt vienmēr vajag skaidri un saprotami, nevis uzdot visādas mīklas. «Brejškā» reiz strādāja kāds pagrabmeistars, un tam bija paradums neiet pēc darba mājās, kad viņš bija sliktā omā, bet uzkavēties kādā nakts kafejnīcā, sadzert ar svešiem apmeklētājiem un dzerot daudzināt: «Mēs uz jums un jūs uz mums . . .» Par to reiz kāds solids kungs no Iglavas viņam tik solidi iekrāva pa muti, ka kafejnīcas īpašnieks, otrā rītā slaucīdams ārā viņa zobus, pasauca savu meitu, kas jau apmeklēja tautskolas piekto klasi, un uzprasīja tai, cik pieaugušam cilvēkam mutē zobu. Kad viņa to nezināja, viņš tai arī izsita divus zobus, bet trešajā dienā pagrabmeistars atsūtīja viņam vēstuli, atvainodamies par sagādātajām nepatikšanām, un paskaidroja, ka nav gribējis neko rupju sacīt, bet viņu vienmēr pārprotot. Patiesībā viņš gribējis teikt: «Mēs nedusmosimies uz jums un jūs uz mums.» Kas runā divdomības, tam iepriekš labi jāapdomājas. Atklāts cilvēks, kurš runā visu, kas tam uz mēles, reti dabū ko tādu baudīt un, ja viņš arī vienu otru reizi iepļaukāts, tad uzmanās un tur sabiedrībā savas slūžas ciet. Tiesa, tādu cilvēku uzskata par slīpētu un rūdītu blēdi un tāpēc viņu iekausta, bet tas attīsta viņā apdomību un savaldīšanos, jo viņam jāsaprot, ka viņš ir viens pret daudziem, kas jūtas apvainoti, un, ja viņš sāks ar visiem plūkties, tad saņems dubultporciju. Nuslē dzīvoja kāds Haubera kungs, un tam viens aiz pārskatīšanās bija iegrūdis nazi mugurā, kad viņš svētdien atgriezās pa Kundratices šoseju no pastaigas līdz Bartuneka dzirnavām. Tā viņš arī pārnācis mājās ar nazi mugurā, un sieva, palīdzēdama viņam atģērbties, glīti izvilkusi šo nazi no muguras un vēlāk griezusi pusdienām gaļu, jo nazis bijis no Zolingenas tērauda un labi iztrīts, bet viņai mājās visi naži bijuši truli. Tad viņai iegribējies dabūt veselu gārni turu šādu nažu, un viņa sūtījusi vīru katru svētdienu
pastaigāties pa Kundratici, bet tas atkal bijis tik neuzņēmīgs, ka nekur citur nav gājis, tikai Nuslē uz «Banzetu», jo, kad viņš tur sēdējis virtuvē, tad bijis drošs, ka drīzāk saimnieks viņu izsviedīs pa durvīm, nekā aiztiks kāds cits.
— Tu nemaz neesi pārvērties, — brīvprātīgais sacīja.
— Protams, ne, — Šveiks atbildēja, — man taču nebija laika. Mani pat gribēja nošaut, bet tas vēl nebūtu pats Jaunākais. Galvenais, ka kopš divpadsmitā es nekur neesmu saņēmis algu.
— Pie mums tu ari to nedabūsi, jo mēs dodamies uz Sokalu un algu izmaksās pēc kaujas. Mums jāievēro taupība. Pieņemsim, ka visi tie prieki vilksies divas nedēļas, tad ietaupījums uz katru kritušu kareivi kopā ar piemaksām sastādīs 24 kronas 72 hellerus.
— Un kas jums vēl no jauna?
— Vispirms, mēs esam pazaudējuši savu arjergardu, otrkārt, virsniekiem mācītāja mājā gatavo cūku svētkus, bet kareivji klaiņo pa ciemu un piekopj dažādas netikumības ar vietējiem sieviešu kārtas iedzīvotājiem. Šorīt kādu jūsu rotas kareivi piesēja pie staba, jo viņš bija līdis pakaļ septiņdesmit- gadīgai vecenei uz kūtsaugšas. Šis cilvēks ir nevainīgs, jo šodienas pavēlē nebija sacīts, līdz cik gadiem tas atļauts.
— Es arī tā domāju, ka šis cilvēks nevainīgs, — Šveiks piekrita, — jo, kad tāds vecs sievišķis lien pa kāpnēm augšā, tad viņas ģīmis nav redzams. Taisni tāds gadījums bija arī manevros pie Taboras. Viens mūsu vads bija novietots traktierī, tur kāds sievišķis berza priekšnamā grīdu, un kāds no mūsējiem, Hramosta, tūliņ taisījās viņai klāt un — kā lai to saka? — pataustīja viņai svārkus. Svārki viņai bija augsti uzsprausti, un, kad viņš pataustījis, viņa likusies, it kā nekas nebūtu noticis. Sis patausta otrreiz, trešo reizi, — viņa neliekas ne zinis. Tad viņš nolēmis pāriet pie darbiem, bet šī tikai mierīgi berzusi grīdu un pēc tam pagriezusies pret viņu ar seju un sacījusi: «Apvedu gan tevi ap stūri, kareivīt.» Izrādījies, ka viņai jau septiņdesmit gadu, un viņa izstāstījusi to pa visu ciemu .. . Bet tagad atļaujiet jums vaicāt, vai manā prombūtnē jūs neiesē- dināja!
— Neradās nekāda izdevība, — Mareks atvainojās, — toties par tevi man jāsaka, ka bataljons izdevis pavēli tevi arestēt.
— Tie ir sīkumi, — Šveiks atbildēja, — tā ir pareiza rīcība, bataljonam bija tas jādara un jādod pavēle mani arestēt, tas bija viņa pienākums, ja jau par mani tik ilgi nekas nebija zināms. No bataljona puses tā nav nekāda pārsteidzība. Tātad tu saki, ka visi virsnieki mācītāja mājā svin cūku bēres? Tad man jāiet pieteikties, ka esmu atkal te, obrlajtnants Lukaša kungs būs jau krietni vien noraizējies manis dēļ.
Un Šveiks stingriem kareivja soļiem devās uz mācītāja māju, dziedādams:
Pabrīnies nu vien par mani, Manu sirdspuķīti Pabrīnies nu vien par mani, Kādu kungu izdevies No manis iztaisīt…
«
Viņš kāpa augšup otrajā stāvā, kur skanēja virsnieku balsis.
Virsnieki runāja par visu, kas gadījās uz mēles, bet pašreiz sarunu temats bija brigāde un nekārtības tās štābā. Arī brigādes adjutants meta savu akmeni uz brigādi, sacīdams:
— Mēs taču telegrafējām par Šveiku, bet Šveiks . ..
— Hier! — Šveiks iesaucās aiz pusviru durvīm un ienācis atkārtoja: — Hier! Melde gehorsamst, Infanterist Schwejk, Kompanieordonnanz elfter Marschkompanie![55]
Ieraudzījis kapteiņa Zāgnera un virsleitnanta Lukaša pārsteigtās sejas, kurās atspoguļojās kluss izmisums, Šveiks negaidīja vairs nekādus jautājumus, bet izsaucās:
Padevīgi ziņoju, ka mani gribēja nošaut, jo es esot nodevis mūsu kungu un ķeizaru!
— Kristus dēļ, ko jūs runājat, Šveik? — nobālušais virsleitnants Lukašs izmisis iekliedzās.
— Padevīgi ziņoju, tas notika tā, obrlajtnanta kungs .. . Un Šveiks attēloja visos sīkumos, kas viņam atgadījies. Virsnieki raudzījās viņā, izbolījuši acis, kamēr viņš stāstīja sīki un pamatīgi, neaizmirsdams piemetināt, ka tanī dīķmalā, kur viņu nelaime piemeklējusi, augušas neaizmirstules. Kad viņš nosauca visus tatarus, ar ko savā svētceļojumā bija iepazinies, piemēram, Hallimulabalibeju, pievienojot vēl dažus paš- izgudrotus vārdus, kā Valivolavaliveju, Malimulamalimeju, virsleitnants Lukašs vairs neizturēja:
Kad es jums gāzīšu, ragulops! Stāstiet īsāk, bet sakarīgi!
Un Šveiks turpināja ar savu parasto konsekvenci: kā viņš nonācis tiesā pie ģeneraļa un majora, pie kam piemetināja, ka ģenerālis ar kreiso aci šķielējis, bet majoram bijis pliks pauris.
— Un pats liels bļauris, — viņš atskaņu labad piebilda.
Divpadsmitās rotas komandieris Cimmermanis svieda Švei-
kam ar krūzi, no kuras bija dzēris ebreja stipro degvīnu.
Šveiks turpināja gluži mierīgi, kā viņš saņēmis garīgo iepriecinājumu un kā majors nogulējis līdz rītam viņa apkampienos. Tad viņš spīdoši aizstāvēja brigādi, kur viņu bija nosūtījuši, kad bataljons pieprasījis izdot viņu kā noklīdušu. Beidzot, nolicis kapteinim Zāgneram priekšā savus dokumentus, kas apliecināja, ka augstā brigādes instance netur viņu ne mazākajās aizdomās, piezīmēja:
— Atļaujos padevīgi paziņot, ka lajtnants Duba kungs atrodas brigādē ar smadzeņu satricinājumu un sūta visiem sveicienus. Lūdzu izsniegt algu un tabakas devu!
Kapteinis Zāgners un virsleitnants Lūkass apmainījās jautājošiem skatieniem, bet šinī mirklī atvērās durvis un istabā ienesa lielā toveri kūpošu gaļas viru.
Tas bija gaidāmo prieku sākums.
— Sasodītais diedelniek, — kapteinis Zāgners, kuram ienestais mielasts bija radījis labu omu, sacīja Sveikam, — jūs glāba vienīgi šīs cūku bēres.
- Šveik, — virsleitnants Lukašs piebilda, — ja jums vēl kas atgadīsies, tad tas labi nebeigsies.
Padevīgi ziņoju, ka labi beigties nekas nevar, — Šveiks atbildēja. — Ja cilvēks ir karadienestā, tad viņam jāzina . . .
Pazūdiet!»— kapteinis Zāgners, uzbrēca.
Šveiks pazuda un devās lejā uz virtuvi, kur satriektais Baluns bija atkal ieradies un lūdzās, lai atļaujot apkalpot virsleitnantu Lukašu pie pusdienu galda.
Šveiks ienāca virtuvē, kad polemika starp Balunu un Juraidu tikko sākās.
Juraida lietoja diezgan nesaprotamus izteicienus.
— Tu esi nepierīdināma radība, — viņš sacīja Balunam,
tu rīsi līdz sviedriem vaiga, un, ja es tev dotu aknu desas uznest augšā, tu par tām pārdotu savu dvēseli sātanam.
Virtuve tagad izskatījās citāda. Bataljona un rotu mantziņi mielojās pēc dienesta pakāpēm saskaņā ar Juraidas izstrādātu plānu. Bataljona rakstveži, rotu telefonisti un daži apakšvirsnieki kāri ēda no sarūsējušās mazgājamās bļodas ar karstu ūdeni atšķaidīto viru, lai nepaliktu galīgi tukšā.
Nazdar! — mantzinis Vaneks uzsauca Sveikam, grauzdams cūkas kāju. — Pirms kāda brītiņa te ieradās mūsu brīvprātīgais Mareks un paziņoja, ka jūs atkal esat klāt un vēl jaunā formas tērpā. Ar to jūs man esat ievārījis jaukas ziepes. Mareks nobiedēja mani, ka tagad man sāksies norēķināšanās ar brigādi. .Jūsu drēbes atrada dīķmalā, un bataljona kanceleja par to paziņoja brigādei. Man ir pierakstīts, ka jūs esat noslīcis peldoties. Jūs tātad pilnīgi varējāt neatgriezties un ietaupīt mums nepatikšanas divu formas tērpu komplektu dēļ. Jums nav ne jausmas, ko jūs esat bataljonam ievārījis. Katra jūsu āmunicijas daļa atrodas sarakstā. Tā atrodas ir manā, ir rotas mantu sarakstā kā pieaugums. Rotai ir par vienu pilnu komplektu vairāk. Par to es jau ziņoju bataljonam. Un tagad mēs saņemam ziņojumu no brigādes, ka jums tur izsnieguši jaunu komplektu. Un, tā kā bataljons savā amunicijas sarakstā uzrādījis pieaugumu par vienu pilnu komplektu, — es jau zinu, tas ož pēc revīzijas. Kad runa par sīkumiem, tad noteikti atskries kāds no intendanturas. Jā, kad pazūd divi tūkstoši pāru zābaku, tad neviens neliekas ne zinis . ..
Bet, ja pazūd viens formas tērps, — Vaneks traģiski noteica, sūkdams smadzenes no kaula, kas viņam bija pagadījies rokā, un urbinādams paliekas ar sērkociņu, ko viņš lietoja zobu bakstīkļa vietā, — tāda nieka dēļ noteikti ieradīsies inspekcija. Kad es biju Karpatos, tad arī atbrauca inspekcija, jo mēs nebijām izpildījuši pavēli novilkt nosalušiem kareivjiem zābakus bez bojāšanas. Vilkt jau mēs vilkām, bet diviem tie pārplīsa un trešajam jau pirms nāves bija saplīsuši. Nu, un ķeza gatava. No intendanturas atbrauca kā^ pulkvedis, un, ja viņš tūliņ pēc atbraukšanas nebūtu dabūjis krievu lodi galvā un novēlies ielejā, tad es nezinu, kā tas viss būtu beidzies.
— Vai viņam ari novilka zābakus? — Šveiks ieinteresēts jautāja.
Novilka gan, — Vaneks grūtsirdīgi atbildēja, — tikai neviens nezināja, kas to izdarījis, tāpēc mums neizdevās šos pulkveža zābakus sarakstā uzņemt.
Pavārs Juraida atgriezās no augšstāva, un viņa pirmais skatiens krita uz nošļukušo Balunu, kas bēdīgs un satriekts sēdēja uz sola pie krāsns un galīgā izmisumā raudzījās uz savu ierāvušos vēderu.
— Tu laikam piederi pie hesichastu sektas[56], — mācītais pavārs līdzjūtīgi noteica, — tie arī augu dienu raudzījušies uz savu nabu, kamēr viņiem licies, ka tā sāk izstarot svētu spožumu. Tad viņi bijuši pārliecināti, ka sasnieguši trešo pilnības pakāpi.
Juraida iebāza roku ierītē un izņēma vienu asins desu.
— Rij, Balun, — viņš laipni sacīja, — rij, pierijies, kamēr sprāgsti, aizrijies, rīma!
Balunam saskrēja asaras acīs.
— Mājās, kad mēs kāvām cūku, — viņš raudulīgi paskaidroja, aprīdams nelielo desu, — es vispirms noēdu kārtīgu gabalu vārītas gaļas, visu snuķi, sirdi, ausi, gabalu aknu, nieres, liesu, gabalu ribu, mēli un tad .. .
Un viņš klusā balsī piemetināja, kā pasaku stāstot:
— Un tad bija kārta aknu desām, sešiem gabaliem, desmit gabaliem un resnām asins desām ar grūbām un sausiņiem, tā ka nemaz nezini, kuras vispirms ēst, tās ar grūbām vai tās ar sausiņiem. Viss vai kūst uz mēles, viss smaržo, un cilvēks tik ēd un ēd.
— Tāpēc es domāju, — Baluns turpināja pļāpāt, — ka lodes mani varbūt taupīs, bet nobeigs bads, un es nekad savā mūžā vairs neredzēšu tādas desu bļodas kā mājās. Galerts — tas xnan diezin kā nepatika, jo tas ir drebulīgs un tam maz sāta. Sieva — tā atkal mira vai nost galerta dēļ, un es viņai nenovēlēju galertam pat gabaliņu auss, jo gribēju viens pats apēst visu, kas man labāk garšoja. Es nepratu gan to visu cienīt, tos gardumus, to pārpilnību, un sievastēvu, kas bija manā maizē, es pat apšmaucu ar vienu cūku — nokāvu un apēdu, un viņam ne kumosiņa neaizsūtīju, nabaga vecim, jo man bija žēl. Viņš man arī pareģoja, ka es nomiršot badā . ..
— Kas var notikt vēl šinī gadā, — piebilda Šveiks, kam šodien neviļus atskaņas vien nāca pār lūpām.
Pavāram Juraidam bija jau pārgājusi pēkšņā līdzjūtība pret
Balunu, jo pēdējais aši pievērsās pavardam, izvilka no kabatas maizi uti mēģināja iemērkt visu riku mērcē, kas čurkstēja lielā pannā visapkārt milzīgam cūkas cepetim.
Juraida iesita viņam pa roku, tā ka maizes rika iekrita mērcē kā peldētājs, kas peldētavā lec no tramplina upē.
Tad Juraida saķēra Balunu un izgrūda pa durvīm ārā, iekām tas vēl paspēja izvilkt gardo kumosu no pannas.
Pārsteigtais Baluns vēl redzēja pa logu, ka Juraida izzvejoja ar dakšiņu mērces piesātināto maizes riku, pievienoja tai no cepeša virsas nogrieztu gaļas šķēli un pasniedza Sveikam, piebilstot^
— Ēdiet, mans pieticīgais draugs!
— Svētā jaunava, — Baluns nogaudās aiz loga, — pagalam mana maize. — Un, ar garajām rokām plātīdamies, viņš devās meklēt citur kaut ko ēdamu.
Sveiks, notiesādams Juraidas bagātīgo dāvanu, ierunājās pilnu muti:
— Es tiešām esmu priecīgs, ka atrodos starp savējiem. Mani tas ļoti sāpinātu, ja es nevarētu vairs sniegt rotai savus vērtīgos pakalpojumus. — Viņš noslaucīja sev no zoda mērces pilienus un taukus un turpināja: — Diezin, diezin ko jūs te bez manis būtu iesākuši, ja mani būtu kaut kur aizturējuši un karš ieilgtu vēl uz pāris gadiem.
Kā jūs domājat, Šveik, vai karš ilgi vilksies? — mantzinis Vaneks ieinteresēts vnicāja.
— Piecpadsmit gadu, — Sveiks atbildēja. — Tas tak saprotams, jo, ja reiz jau bija Trīsdesmit gadu karš, tad tagad mēs esam uz pusi gudrāki, tātad trīsdesmit, dalīts ar divi, — piecpadsmit.
— Mūsu kapteiņa kalpotājs stāstīja, — Juraida iejaucās, —■ ka viņš dzirdējis, it ka mēs, tiklīdz sasniegšot Galicijas robežas, tā vairs tālāk neiešot, jo krievi sākšot miera sarunas.
Tad jau nebūtu vērts nemaz karot, — Sveiks uzsvērti noteica. — Ja jaņ karš, tad karš. Es noteikti agrāk par mieru nerunātu, iekām mēs nebūtu Maskavā un Petrogradā. Kāda nozīme maitāt gaisu ap robežām, ja jau mums ir pasaules karš. Ņemsim, piemēram, zviedrus Trīsdesmit gadu kara laikā. Kāds gaisa gabals tiem bija jānāk, un viņi tomēr nokļuva līdz Vācu Brodam un Ļipņikam un pameta tur tādu piemiņu, ka traktieros pēc pusnakts vēl šo baltu dienu runā zviedriski, tā ka cits citu nesaprot. Vai atkal prūši, tie mums arī nebija kaimiņos, bet tagad pēc viņiem Ļipņikos prūšu vairāk, neka vajag. Viņi nogājuši pat līdz Jedouchovai un Amerikai un atkal atpakaļ.
— Starp citu, — pārtrauca Juraida, kuram cūku "bēres bija galīgi laupījušas līdzsvaru un samulsinājušas smadzenes, — visi cilvēki ir cēlušies no šķaunačiem. Ņemsim Darvina attīstības teoriju, draugi…
Viņa turpmākos prātojumus pārtrauca brīvprātīgā Mareka ierašanās.
— Glābjas, kas var! — Mareks sauca. — Leitnants Dubs nupat ieradās bataljona stabā un atveda līdz apcūkojušos kadetu Bīgleru.
— Ar viņu nav vairs labi, — Mareks turpināja savu informāciju, — tikko abi izrāpās no automobiļa, tā Dubs iedrāzās kancelejā. Jūs zināt, ka es, no šejienes aiziedams, biju nolēmis mazliet nošņākties. Es izstiepos kancelejā uz sola un patlaban taisījos iemigt, kad viņš man uzskrēja virsū. Kadets Biglers iebrēcās: «Habt acht!»[57] — leitnants dubs uzcēla mani un laida vaļā: «Re nu, ko, ka es jūs pārsteidzu kancelejā pie jūsu pienākumu nepildīšanas! Gulēt var tikai pēc vakara jundas.» Biglers savukārt papildināja: «Saskaņā ar kazarmu kārtības noteikumu 16. nodaļas 9. paragrafu.» Tad leitnants Dubs uzsita ar dūri uz galda un uzkliedza: «Jūs te bataljonā laikam gribējāt no manis tikt vaļā, bet neceriet velti, tas nebija smadzeņu satricinājums, mans galvaskauss var daudz ko izturēt.» Kadets Bīglers tikmēr šķirstīja papīrus un ska]i nolasīja: «Divīzijas pavēle Nr. 280!» Leitnants iedomājās, ka Bīglers zobojās par viņa pēdējo teikumu, ka viņa galvaskauss daudz varot izturēt, un sāka Bīgleram pārmest necienīgu un izaicinošu izturēšanos pret vecāku virsnieku, un patlaban viņš ved Bīgleru pie kapteiņa, lai tam viņu apsūdzētu.
Pēc brītiņa abi pieminētie ienāca virtuvē, caur kuru bija jāiet, lai nokļūtu augšstāvā, kur sēdēja virsnieki un kur tumīgais apakšleitnants Malijs pēc cepeša dziedāja āriju no «Tra- viatas», atraugādamies pēc kāpostiem un taukajām pusdienām.
Leitnantam Dubam ienākot, Sveiks iesaucās:
— Habt acht, visiem piecelties!
Leitnants Dubs pienāca Sveikam cieši klāt un iebrēca taisni sejā:
— Priecājies nu, tagad tev būs beigas! Es tevi likšu izbāzt 91. pulka vajadzībām.
— Kā pavēlat, lajtnanta kungs, — Sveiks salutēja, — es reiz lasīju, padevīgi ziņoju, ka bijusi liela kauja, kurā kritis zviedru karalis kopā ar savu uzticamo zirgu. Abus līķus nogādājuši uz Zviedriju, un tagad tie abi izbāzti atrodas Stokholmas muzejā.
Kur tu tādas ziņas dabūji, muldoņa? — leitnants Dubs uzkliedza.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, no sava brāļa, — viņš ir ģimnāzijās skolotājs.
Leitnants Dubs apgriezās, nospļāvās un stūma kadetu Bīgleru sev pa priekšu uz ēdamistabas pusi. Bet viņš nevarēja noturēties, vēlreiz durvīs neatgriezies, un nepielūdzamā stingrībā kā Romas Cezars, kas cirkā izšķir ievainota gladiatora likteni, izdarīja kustību ar labās rokas īkšķi un uzbrēca Sveikam:
— īkšķus uz leju!
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks nokliedza viņam nopakaļ, — ka es jau tos noliecu uz leju!
<c
Kadets Bīglers bija vārgs kā muša. Pa šo laiku viņš bija paguvis iziet cauri vairākiem koleras punktiem un pēc visām manipulācijām, ko ar viņu izdarīja kā ar koleras baciļu iznēsātāju, varēja ar pilnām tiesībām netīšām un nepārtraukti taisīt biksēs. Beidzot kādā novērošanas punktā viņš nokļuva speciālistā rokās, kurš neatrada viņa izkārnījumos koleras baciļus, nostiprināja viņa iekšas ar taninu kā kurpnieks saplīsušus zābakus ār stiepli un nosūtīja uz tuvāko etapa komandantūru, atestējot kadetu Bīgleru, kas līdzinājās sveces liesmiņai vējā, par «frontdiensttauglich»[58].
Tas bija tā saucamais sirdscilvēks.
Kad kadets Bīglers viņam aizrādīja, ka jūtoties ļoti vārgs, ārsts smīnot atbildēja:
— Nu, zelta medaļu par drošsirdību jūs panest varēsiet. Jūs taču labprātīgi pieteicāties karā.
Tā nu kadets Bīglers devās iegūt zelta medaļu.
Viņa norūdītās iekšas neizvirda vairs nekādu šķidrumu viņa biksēs, bet tieksme to darīt joprojām radās bieži, tāpēc ceļš no pēdējās etapa komandantūras līdz brigādes stabam, kur viņš satika leitnantu Dubu, bija īstenībā manifestācijās gājiens pa visām iespējamām atejām. Dažreiz viņš nokavēja vilcienu, jo sēdēja stacijas atejā tik ilgi, līdz vilciens aizgāja, dažreiz atkal nepaspēja izkāpt, jo sēdēja vilciena atejā.
Taču par spīti visiem klozetiem, kas stājās viņam ceļā, kadets Bīglers tomēr tuvojās brigādei.
Leitnantam Dubam toreiz bija vēl dažas dienas jāpaliek brigādes ārstu uzraudzībā, bet todien, kad. Sveiks brauca uz bataljonu, staba ārsts pieņēma par leitnantu Dubu citu lēmumu. Ārsts tikko bija uzzinājis, ka pēcpusdienā 91. pulka apmetnes virzienā brauc sanitarauto.
Viņš ļoti priecājas, ka atbrīvosies no leitnanta Duba, kas savus apgalvojumus pastāvīgi pastiprināja ar vārdiem: «Par to jau es priekš kara tiku runājis ar apriņķa priekšnieka kungu.»
«Tu nu ar savu apriņķa priekšnieka kungu vari man kaut ko atslaucīt,» staba ārsts nodomāja un pateicās gadījumam, ka sanitarauto ce]š veda nejauši uz Kamionku—Strumilovu caur Zoltaņecu.
Sveiks brigādē kadetu Bīgleru nedabūja redzēt, jo tas jau atkal vairāk nekā divas stundas sēdēja brigādes virsniekiem paredzētā klozetā.
Var droši apgalvot, ka kadets Bīglers tamlīdzīgās vietās nekad veltīgi nešķieda laiku, jo viņš tur pārcilāja atmiņā uzvarošās Austroungārijas armijas slavenās kaujas, sākot ar kauju pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī, beidzot ar kauju pie Sara ievas 1878. gada 19. augustā.
Kamēr viņš tā neskaitāmas reizes raustīja klozeta auklu un ūdens šalkdams plūda podā, viņš, acis aizvēris, iztēlojās kaujas troksni, artilērijas uzbrukumu un lielgabalu dārdus.
Leitnanta Duba un kadeta Biglera satikšanās nebija visai patīkama ne vienam, ne otram un neapšaubāmi bija par iemeslu viņu vēlākajām nelāgajām attieksmēm tiklab dienestā, kā ārpus tā.
Proti, kad leitnants Dubs jau ceturto reizi bija veltīgi izmēģinājies atdarīt klozeta durvis, viņš sašutis uzkliedza:
— Kas tur ir?
— Kadets Bīglers, 11. kaujas rota, N. bataljons, 91. pulks,— skanēja lepna atbilde.
— Te ir leitnants Dubs no tās pašas rotas, — stādījās priekšā konkurents aiz durvīm.
— Tūliņ būšu gatavs, leitnantā kungs!
- Gaidu!
Leitnants Dubs nepacietīgi raudzījās pulkstenī. Neviens neticēs, cik daudz enerģijas un izturības vajag, lai šādā situācijā nogaidītu vēl piecpadsmit minūtes durvju priekšā, tad vēl piecas un vēlreiz piecas, pie kam vienīgā atbilde uz dauzīšanos, bungošanu un rībināšanu skan:
— Tūliņ būšu gatavs, leitnanta kungs!
Leitnantu Dubu sāka kratīt drudzis, sevišķi, kad pēc cerību pilnās papīra čaukstoņas pagāja atkal septiņas minūtes un durvis joprojām palika neatvērtas.
Kadets Bīglers turklāt vēl bija tik taktisks, ka nelaida vairs nepārtraukti ūdeni.
Leitnants Dubs, viegla drudža kratīts, sāka pārdomāt, vai neiesniegt sūdzību brigādes komandantam, kas. varbūt pavēlēs uzlauzt durvis un izmest ārā kadetu Bīgleru. Viņam ienāca arī prātā, ka šādu izturēšanos var uzskatīt par subordinacijas pārkāpšanu.
Leitnantam Dubam turpmāko piecu minušu laikā kļuva skaidrs, ka viņam aiz šīm durvīm nav vairs ko meklēt un ka zināmā vajadzība kaut kā pārgājusi. Tomēr viņš nezin kāda principa dēļ palika stāvam un spārdīja durvis joprojām, saņemdams to pašu atbildi:
— In einer Minūte fertig, Herr LeutnantP
Beidzot kļuva dzirdama ūdens šalkšana, un pēc mirkļa abi sastapās aci pret aci.
— Kadet Bīgler, — leitnants Dubs paceltā balsī uzbrēca, — nedomājiet, ka es te atrodos tanī pašā nolūkā kā jūs. Es atnācu tādēļ, ka jūs, ierazdamies stabā, nepieteicāties man. Vai jūs noteikumus nezināt? Vai jūs saprotat, kam esat devis priekšroku?
Kadets Bīglers brītiņu pameklējās savā atmiņā, vai viņš tiešām nebūtu ko izdarījis, kas runātu pretī disciplīnai un noteikumiem par zemāko un augstāko virsnieku savstarpējām attieksmēm.
Viņa apziņā šinī novadā bija milzīgi robi un tukšumi.
Skolā neviens nebija viņu mācījis, kā šādā gadījumā zemākam virsniekam jāizturas pret augstāku: vai pārtraukt savu dabisko vajadzību kārtošanu un izskriet no klozeta, ar vienu roku pieturot bikses, ar otru salutējot?
— Atbildiet taču, kadet Bīgler! — leitnants Dubs uzstāja.
Un tad kadetam Bīgleram ienāca prātā gluži vienkārša atbilde, kas visu noskaidroja:
Leitnanta kungs, ierodoties brigādes štābā, es nezināju, ka jūs te esat. Kad es nokārtoju kancelejā savas darīšanas, tad tūliņ devos uz ateju, kur paliku, kamēr jūs te ieradāties.
Un svinīgā balsī piemetināja:
Kadets Bīglers padevīgi pieteicas leitnantam Duba kungam.
— Jūs redzat, ka tie nav vis sīkumi, — leitnants Dubs pārmetoši aizrādīja, — manuprāt, tiklīdz jūs ieradāties brigādes štābā, jums tūliņ vajadzēja apvaicāties kancelejā, vai te gadījumā nav kāds virsnieks no jūsu bataljona, no jūsu rotas. Par jūsu izturēšanos mes izlemsim bataljonā. Es braucu uz turieni automobilī, un jūs brauksiet man līdz. Nekādus «bet»!
Kadets Bīglers gan iebilda, ka brigādes kancelejā viņam izsnieguši literu braucienam pa dzelzceļu, kas esot piemērotāks pārvietošanās veids, ņemot vērā viņa barības izvadkanala stāvokli. Katrs bērns zina, ka auto nav tādām lietām piemērots. Iekām nobrauks 180 km, bikses krietni vien dabūs ciest.
Velns zina, kā tas gadījās, bet kratīšanās automobilī sākumā neietekmēja kadetu Bīgleru itin nemaz.
Leitnants Dubs bija galīgi izmisis, ka viņam neizdevās realizēt savu atriebības plānu.
Izbraucot viņš bija pie sevis nodomājis: «Pagaidi tikai, kadet Bīgler! Nedomā, ka es likšu apturēt mašīnu, ja tev uznāks vajadzība.»
Šinī garā viņš arī ievadīja patīkamu sarunu, cik nu tas bija iespējams, mašīnai ātri braucot, ka militāriem auto, kuru maršruts precīzi aprēķināts, jātaupa benzins un tie nedrīkst nekur apstāties.
Kadets Bīglers pilnīgi dibināti iebilda, ka auto benzinu nemaz nepatērē, ja tiek apturēts, jo šoferis izslēdz motoru.
— Ja auto grib nosacītā laikā sasniegt savu galamērķi, — leitnants Dubs nesatricināmā mierā turpināja, — tad tas nedrīkst nekur apstāties.
No kadeta Bīglera puses nesekoja nekāda atbilde.
Tā viņi traucās uz priekšu kādu ceturtdaļstundu, līdz leitnants Dubs piepeši manīja, ka ar viņa vēderu nav vairs labi un ka derētu apturēt mašīnu, izkāpt un nolaistām biksēm meklēt lielceļa grāvī atvieglojumu.
Viņš turējās kā varonis līdz 126. kilometram, tad parāva šoferim enerģiski aiz šineļa un iebrēca ausī:
— Halt![59]
Kadet Bīgler, — leitnants Dubs žēlīgi aizrādīja, no automobiļa aši ielēkdams lielceļa grāvī, — tagad jums arī ir izdevība.
Pateicos, — kadets Bīglers atbildēja, — es negribu veltīgi aizturēt mašīnu. .
Un kadets Bīglers, kuram arī tuvojās pēdējā robeža, sevī apņēmās, ka labāk izdarīs visu biksēs nekā palaidīs garām lielisko izdevību izāzēt leitnantu Dubu.
Leitnants Dubs lika vēl divas reizes pieturēt, iekām viņi sasniedza Zoltaņecu, un pēdējā pieturā sirdīgi teica Bīgleram:
— Man pusdienā pasniedza ceptu šķiņķi poļu mērcē. Es
sūtīšu no bataljona telegrāfisku sūdzību brigādes štabam. Bojāti skābie kāposti un ēšanai nederīga cūkgaļa! Pavāru bezkaunība pārsniedz jebkuras robežas. Kas mani vēl nepazīst, tas reiz mācīsies mani pazīt.
—- Feldmaršals Nostics-Rīneks, mūsu rezerves kavalerijas lepnums, — kadets Bīglers atbildēja, — izdevis brošuru ar virsrakstu: «Was schadet dem Magen im Kriege»1 , kurā viņš ieteic atturēties no cūkgaļas kara laika grūtībās un likstās. Pārgājienos jebkura pārmērība kaitīga.
Leitnants Dubs sākumā neatbildēja, tikai nodomāja: «Gan Cs tās gudrības no tevis izdzīšu, smurguli.» Tomēr, vēlāk apdomājies, viņš griezās pie kadeta Bīglera ar gluži muļķīgu jautājumu:
— Tātad jūs domājat, kadet Bīgler, ka virsnieks, kam jūs savas dienesta pakāpes dēļ skaitaties par apakšnieku, nododas
' Kas kaitīgs kuņģim kara laika (vac.).
pārmērībām? Jūs varbūt, kadet Bīgler, gribat sacīt, ka es esmu pārēdies? Pateicos jums par šādu rupjību! Varat būt pārliecināts, ka es jums parādā nepalikšu. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, kad jūs ar mani iepazīsieties, tad jūs vēl atcerēsieties leitnantu Dubu.
Pēdējos vārdus runājot, viņš gandrīz nokoda mēli, jo auto drāzās pāri bedrei.
Kadets Bīglers atkal klusēja. Tas leitnantu Dubu tā sakaitināja, ka viņš rupji uzprasīja:
— Klausieties, kadet Bīgler, man liekas, jus esat mācījies, ka uz priekšnieka jautājumiem jāatbild.
— Tiešām, tāds noteikums pastāv, — kadets Bīglers piekrita. — Tikai vispirms nepieciešams iztirzāt mūsu savstarpējās attiecības. Cik man zināms, es pagaidām nekur neesmu pie- komandēts, tāpēc par tiešu padotību jums, leitnanta kungs, nevar būt runas. Bet vissvarīgākais ir tas, ka virsnieku aprindās uz priekšniecības jautājumiem jāatbild tikai tad, ja tie skar dienesta lietas. Taču mēs abi, sēdēdami automobilī, patlaban nesastādām militāru vienību ar noteiktām militārām funkcijām. Starp mums nepastāv nekādas dienesta attiecības. Mēs abi braucam uz savu karaspēka daļu, un to nevar uzskatīt par dienesta sarunu, ja es uz jūsu jautājumu atbildētu, ka jūs tiešām esat pārēdies, leitnanta kungs.
— Vai jūs jau beidzāt? — leitnants Dubs uzbļāva. — Jūs, jūs . ..
— Jā gan, — kadets Bīglers stingrā balsī atbildēja, — un neaizmirstiet, leitnanta kungs, ka par to, kas musu starpā noticis, būs jāizlemj virsnieku goda tiesai.
Leitnants Dubs gandrīz zaudēja samaņu aiz dusmām. Viņam piemita tā dīvainā īpašība uztraukumā sarunāt vēl vairāk muļķību un aplamību nekā mierīgā garastāvokli.
Tāpēc viņš arī nomurmināja:
— Par jums nāksies izlemt kara tiesai.
Kadets Bīglers izmantoja šo izdevību, lai Dubu pilnīgi izvestu no pacietības, tāpēc viņš vislaipnākajā balsī sacīja:
— Tu joko, draugs.
Leitnants Dubs uzsauca šoferim, lai tas pieturot.
— Vienam no mums jāiet kājām, — viņš izstostīja.
— Es braukšu, — kadets Bīglers mierīgi noteica, — un tu dari, kā tev patīk, draugs.
— Brauciet tālāk! — leitnants Dubs uzbrēca šoferim tādā balsi, kas drebēja kā delirijā, un tad iegrima cieņas pilnā klusēšanā kā Jūlijs Cezars, kad viņam tuvojās sazvērnieki ar dunčiem, lai viņu nodurtu.
Tā viņi ieradās Zoltaņecā, kur sadzina pēdas savam bataljonam.
Kamēr leitnants Dubs un kadets Bīglers vēl uz kāpnēm strīdējās par to, vai kadets, kas vēl nekur nav piekomandēts, var pretendēt uz porciju aknu desas no tā daudzuma, kas piešķirts atsevišķu rotu virsnieku vajadzībām, apakšā virtuvē visi bija pieēdusies un, atlaidusies uz platajiem soliem, pļāpāja par šo un to, pie kam pīpes dūmoja kā lokomotīves.
— Šodien es izdarīju lielu atklājumu, — pavārs Juraida stāstīja. — Esmu pārliecināts, ka tas nozīmēs pilnīgu apvērsumu pavāru mākslā. Tu jau zini, Vanek., ka es šinī sasodītajā ciemā nekur nevarēju sadzīt majoranu aknu desām.
Herba majoranae, — mantzinis Vaneks piebilda, atcerēdamies, ka reiz bijis drogists.
Tas ir neizdibināmi, — Juraida turpināja, — kā cilvēka gars, nepieciešamības spiests, ķeras pie dažādiem līdzekļiem, kā tam atklājas jauni apvāršņi, kā tas sāk izgudrot visneiespējamākās lietas, par ko cilvēce nav uzdrošinājusies ne sapņot. . . Es meklēju majoranu visās būdās, noskrienos, nodzenos, skaidroju, kur to lieto, kāds tas izskatās. . .
Tev vajadzēja aprakstīt vēl tā smaržu, — ierunājās Sveiks savā solā. — Tev vajadzēja iestāstīt, ka majorans smaržo tā, kā kad ziedošu akaciju alejā paosta tintes pudeli. Bochdale- cas kalnā Prāgā . ..
— Bet, Šveik, — brīvprātīgais Mareks lūdzoši pārtrauca, — ļauj Juraidam pabeigt!
Juraida turpināja:
— Kādās mājās es sastapu vecu, izkalpojušu kareivi no Bosnijas un Hercegovinas okupacijas laikiem, viņš bija kalpojis ulanu pulkā Pardubicē un vēl līdz šim nebija aizmirsis čechu valodu. Viņš sāka ar mani strīdēties, ka Čechijā aknu desās neliekot vis majoranu, bet kumelītes. Es tiešām vairs nezināju, ko iesākt, jo katram sapratīgam un aizspriedumu neietekmētam cilvēkam taču jāatzīst, ka majorans ir galvenā garšviela starp visām tām, ko lieto aknu desām. Man tātad vajadzēja aši sameklēt kādu surogātu, kas varētu aizstāt garšvielas. Un tad es
vienā saimniecībā atradu pie kāda svētā attēla piekārtu līgavas miršu vainagu. Saimnieki bija jauns pāris, jo miršu zariņi vainagā vēl bija diezgan svaigi. Tā es pievienoju aknu desām mirtes. Iepriekš gan es noplaucēju vainagu trīs reizes ar vārītu ūdeni, lai lapas kļūtu mīkstas un pazaudētu mazliet kodīgo smaržu un garšu. Skaidrs, ka plūda daudz asaru, kad es rekvizēju miršu vainagu aknu desām. Laulātais pāris šķīrās no manis, apgalvojot, ka par šādu apgrēcību — vainags, proti, bija apsvētīts — mani ķeršot pirmā lode. Jūs taču ēdāt manu viru no cūkas iekšām, un neviens nepamanīja, ka tā majorana vietā smaržo pēc mirtēm.
— Jindržicha Hradecā, — Sveiks ierunājās, — priekš pāris gadiem dzīvoja desinieks Jozefs Lineks, un tam vienmēr stāvēja plauktā divas kastītes. Vienā bija dažādu garšvielu maisījums, ko viņš lika pie aknu desām un asins desām. Otrā atradās insektu pulveris, jo šis desinieks bija vairākkārt konstatējis, ka viņa klientiem pagadījusies desā te blakts, te tarakans. Viņš
vienmēr stāstīja, ka blaktis garšojot pēc rūgtajām mandelēm, ko lieto cepumiem, bet tarakans desā smirdot kā veca, sapelējusi bībele. Tāpēc viņš turēja savu veikalu tīru un visur kaisīja šo insektu pulveri. Reiz viņš gatavo asins desas, un viņam ir iesnas. Viņš paķer no plaukta kastīti ar insektu pulveri un saber visu desu pildījumā. Un kopš tās reizes Jindržicha Hradecā visi pirka asins desas tikai pie Lineka. Cilvēki taisni vai plūcās pēc tām. Bet Lineks nebija muļķis un noprata, ka tas ir insektu pulvera dēļ, tāpēc viņš pasūtīja uz pēcmaksu veselas kastes šā pulvera, tikai aizrādīja firmai, no kuras to pirka, lai tā raksta uz kastēm: «Indijas garšvielas.» Tas bija viņa noslēpums, ko viņš aiznesa sev līdz kapā. Bet pats interesantākais ir tas, ka tanīs mājās, kur patērēja viņa pagatavotās desas, pazuda visi tarakani un blaktis. Kopš tā laika Jindržicha Hradeca pieder pie tīrākajām pilsētām visā Čechijā.
— Vai tu jau beidzi? — ievaicājās brīvprātīgais Mareks, kas acīm redzot arī gribēja piedalīties sarunā.
— Šo stāstu beidzu, — Sveiks atbildēja, — bet es zinu vēl par līdzīgu notikumu Beskidās. Nu, to es jums pastāstīšu, kad būsim pozīcijās.
Brīvprātīgais Mareks sāka runāt:
— Pavāru māksla vislabāk novērtējama karā, sevišķi frontē. Es atļaušos minēt mazu salīdzinājumu. Miera laikā mēs daudz dzirdējām par tā saucamajām ledus virām, tas ir, virām, kurās iemet gabaliņu ledus un kuras ir ļoti iemīļotas Ziemeļvācijā, Dānijā un Zviedrijā. Un, re, tagad iesākās karš, un ziemu Karpa- tos mūsu kareivji dabūja tik daudz sasalušas viras, ka pat atteicās ēst, kaut gan tā ir speciālā marka.
— Sasalušu gulašu var ēst, — mantzinis Vaneks iejaucās, — bet ilgi ne, visilgākais vienu nedēļu. Gulaša dēļ mūsu 9. rota atstāja fronti.
— Miera laikā, — Sveiks neparasti nopietni sacīja, — karadienestā viss grozījās ap virtuvi un dažādiem ēdieniem. Bude- jovicē mums bija kāds obrlajtnants Zakrejs, kas pastāvīgi maisījās pa virsnieku virtuvi un, ja kāds kareivis bija ko nodarījis, tad lika tam nostāties «mierā» un sāka strostēt: «Ja tu, nejēga, vēlreiz tā darīsi, tad es no tava purna iztaisīšu kārtīgu sīpolu siteni, tevi pašu samīcīšu kartupeļu biezputrā un likšu tad tev to apēst. No tevis tecēs sula kā no biezpiena, un tu izskatīsies kā speķots zaķis pannā. Tātad redzi, ka tev jālabojas,
ja tu negribi, lai ļaudis doma, ka es no tevis esmu iztaisījis kapātu bifšteku ar kāpostiem.»
Turpmākās pārrunas un interesanto apspriedi par ēdienu kartes izmantošanu priekškara laikā kareivju audzināšanā pārtrauca skaļi brēcieni augšā, kur patlaban beidzās svinīgais mielasts.
Balsu jūklī atšķīrās kadeta Bīglera brēciens:
Kareivim jau miera laikā jāzina, ko karš 110 viņa prasīs, un kara laikā viņš nedrīkst aizmirst, kas viņam mācīts kazarmās.
Tad kļuva dzirdama leitnanta Duba elšana:
Lūdzu konstatēt, ka mani jau trešo reizi apvaino!
Augšā gāja raibi.
Leitnantu Dubu, kas bija ieradies ar nolūku sakūdīt bataljona komandieri pret kadetu Bīgleru, virsnieki apsveica ar skaļiem brēcieniem. Ebreja degvīns bija visus lieliski ietekmējis.
Tāpēc viņi sauca cits pēc cita, tēmēdami uz leitnanta Duba jājēja mākslu:
— Bez zirgu puiša nekas neiznāk!
— Trakais mustangs!
— Cik ilgi nodzīvoji rietumos pie kovbojiem, draugs?
— Cirka jātnieks!
Kapteinis Zāgners pasteidzās ieliet viņam pilnu glāzi visu lādētā degvīna, un apvainotais leitnants Dubs atsēdās pie galda. Viņš piestūma vecu, salūzušu krēslu līdzās virsleitnantam Lūkasam, kas viņu apsveica draudzīgiem vārdiem:
— Mēs jau visu esam noēduši., draugs.
Kadeta Bīglera bēdīgais tēls virzījās apkārt galdam, lai pēc reglamenta visiem pieteiktos; kapteinim Zāgneram, kā to prasīja dienesta pienākums, un arī citiem virsniekiem, pie kam viņš daudzināja, kaut gan visi viņu redzēja un pazina:
— Kadets Bīglers ieradies bataljona štābā.
Bīglers paņēma pilnu glāzi, pieticīgi apsēdās pie loga un gaidīja izdevīgu gadījumu, lai parādītu savas no mācību grāmatām smeltās zināšanas.
Leitnants Dubs, kam drausmīgā dzira bija sakāpusi galvā, piesita ar pirkstu pie galda un ne aiz šā, ne aiz tā uzrunāja kapteini Zāgneru:
— Mēs ar apriņķa priekšnieku vienmēr mēdzām sacīt: patriotisms, pienākuma pildīšana, pašaizliedzība — tie ir īstie ieroči karā. Es to atceros sevišķi šodien, kad mūsu armija tuvākajā laikā dosies pāri robežām.
Tiktāl jau slimais Jaroslavs Hašeks nodiktēja «Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā». Nāve slēdza viņa lupas uz mūžu 1923. gada 3. janvarl un neļāva pabeigt vienu no visvairāk lasītajiem un populārākajiem romāniem, kas radies pēc pirmā pasaules kara.
Romānu turpinājis un pabeidzis Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaneks.
Kadets Bīglers pie loga atsaucas:
— Pāriet lielvalsts robežas — tā ir visai svarīga operācijā. Pēdējā koleras barakā es cītīgi pētīju karti un konstatēju, ka tai sektorā, ko mēs, jādomā, drīz ieņemsim, atrodas trīsstūra veidā novietoti krievu cietokšņi: Lucka, Dubno un Rovno. Pret mums necīnīsies vis kājnieki ar pāris karalauka astoņcenti- metrīgajiem un divpadsmitcentimetrīgajiem lielgabaliem. Mums nāksies uzbrukt cietokšņiem un betona nocietinājumiem, mūs apšaudīs ar smagajiem cietokšņa lielgabaliem. Tas būs pavisam kas cits nekā pozīciju karš. Izšķīrējs vārds piederēs artilērijai, tā ielauzīs nocietinājumos robus, un mēs bruksim tur iekšā kā siseņu bars. Tad sāksies durkļu cīņa: urā, urā!
Kadets Bīglers bija jau pilnā, un nekas pasaulē viņam nelikās tik viegls kā krievu cietokšņu ieņemšana.
Bet leitnants Dubs, kam alkohols arī bija apmiglojis smadzenes un spārnojis domas, atbildēja nopietni un izjusti:
— Pilnīgi pareizi, tomēr artilērija tikai izlauzīs robus, bet cietoksnim uzbrukt un to ieņemt būs kājnieku uzdevums, tāpēc kājniekiem jābūt drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem. Kājniekiem jācīnās par ideju, tikai par ideju un vienīgi par ideju. Šī ideja ir patriotisms, mīlestība uz ķeizaru, valsts turpmākais uzplaukums. Mūsu karaspēkam ir šī ideja, tāpēc mēs uzvarēsim. Karā uzvar ideja, ideja un vēlreiz ideja. Tā pirms kara izsacījās arī apriņķa priekšnieka kungs. Kungi, kolēģi, biedri, vai jūs saprotat, cik tas cēli — doties kaujā par ideju? Tas ir vienīgais, kas karā vajadzīgs!
Leitnants Dubs dzērāja izaicinājumā vērās citos virsniekos, gaidīdams piekrišanas saucienus. Viņš jutās kā Savojas Eižens, kas bija izsacījies: «Karā vajadzīga nauda, nauda un vēlreiz nauda!» — bet viņam neienāca prātā, ka viņa programa daudz grūtāk realizējama nekā kuprainā frančū prinča lozungs.
Kapteinis Zāgners apmiegojies raudzījās ar neizteiksmīgu skatienu kaut kur kaktā, bet virsleitnants Lukašs tīrīja ar nazīti nagus.
Dubs atsāka:
— Galvenais, kas kareivjos uztur cīņas sparu, ir audzināšana; to viņi saņem skolā. Šo darbu veicam mēs, audzinātāji, skolotāji, pasniedzēji; mēs liekam pamatus kareivja garam, kādam tam jābūt karā. Tāpēc jūs varat redzēt, ka izglītotu cilvēku, inteliģences attieksme pret karu ir citāda nekā vienkāršu kareivju attieksme. Tiem karš nozīmē tikai sieviešus, kārtis un -.žūpošanu. Vai man nav taisnība?
Un Dubs izmeta pilnu glāzi spēcīga «eksdegvīna», kas aizdomīgi smaržoja pēc denaturata.
Kadets Bīglers pie loga idiotiski smīnēja, kapteinis Zāgners kaut ko nomurmināja un izgāja ārā; vairāki virsnieki, uzgulusies uz galda, piesvilpdami krāca, bet Dubs, galīgi apdzēries, šļupstēja stīvu mēli:
— Visu par ķeizaru! Visu par mūsu dārgāko mantu! Visaugstākais pasaulē ir valsts labklājība! Lai dzīvo armija!
Tā vecā ķeizara lozungi, kam bija jāskan cēli un visaugstākā mērā humāni, atbalsojās zem galiciešu skolas griestiem, bet neviens no ķeizara armijas virsniekiem, kas tos dzirdēja, nebija spējīgs ne padomāt, ne saprast, ka šiem lozungiem praksē būs tādas pašas sekas kā zemnieces gādībai par sivēniem, kuriem viņa lej pienu silē, — proti, lai tie ātrāk pieaugtu kaušanai, lai to gaļa būtu taukāka un sulīgāka, lai to dzīvsvars palielinātos un tie kautā veidā atmaksātu viņas rūpes.
Dubs, delirija pārņemts, vēl paguva izsaukties:
— Ideja, ideja, ideja! Ja Austrijas nebūtu, tad to vajadzētu radīt! Lai dzīvo nelaiķa Palackis!
Ar šiem vārdiem viņš pavēlās pagaldē.
Istabā ienāca kapteinis Zāgners, un viņam pakaļ iemetās pavārs Juraida satraukts, sašutis un saniknots; viņš sasita papēžus un salutēja, aizmirsis, ka ir bez cepures:
— Padevīgi ziņoju, viņš aprijis visu! Visu beidzamo! Aprijis ar visu auklu! Kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, es tur neesmu vainīgs, es noliku, lai tā atdziest, un viņš to aprijis! Tāda skaista gaļas desa! Tur vajadzēja būt vismaz diviem kilo! Bija man to zināt, ka tai būs tāds liktenis!
— Runājiet tā, ka var saprast, pavār! Kas noticis? Ko jūs man uzbāžaties? Vai tagad laiks raportiem? Sasodīts, jūs jau nākat pie virsniekiem tikpat kā krogā! — kapteinis Zāgners uzbruka nelaimīgajam Juraidam.
— Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — pavārs atsāka, — ka jūs man likāt pagatavot gaļas desu; es to izdarīju. Tad es to noliku pagrabā atdzesināt: apakšā dēli, virsū dēli un divus lielus akmeņus, lai saspiestos, jo tā vajag. Bet Baluns redzēja, ka es desu turp aiznesu, un vēlāk ielīdis un aprijis, pat nav gaidījis, lai atdziest. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, to desu jūs vairs nedabūsiet, jo obrlajtnanta Lukaša kunga kalpotājs to ir aprijis. Tā, un es tur neesmu vainīgs!
Kapteinis Zāgners, kam Lukašs pats bija stāstījis par sava kalpotāja lielo rijību, modināja guļošo virsleitnantu, tikko valdīdams smieklus:
— Ei, Lukaš! Celies, nodibini kārtību: tavs Baluns aprijis mums gaļas desu. Tu pats tā priecājies, cik tā būšot garšīga ar etiķi un sīpoliem. Saņem manu līdzjūtību, kolēģi!
Nomiegojies Lukašs lamādamies piestiprināja zobenu un sekoja pavāram lejā. Pagalmā uz malkas bluķiem sēdēja Baluns, un viņa priekšā ar pīpi zobos stāvēja Sveiks.
— Redzi nu, cūka, kur tevi novedusi tava aklā kārība! Tu jau sāc klupt pie virsnieku desām! Ja nu tu būtu noēdis tikai obrlajtnanta kunga porciju, tad es nebrīnītos, jo viņš ir godīgs cilvēks. Dulnais, tagad taču tevi nošaus, muļķadesa tāds! Jēzus Marija, un ja nu tā gaļa nebija labi izvārīta un tanī bija trichi- nas? Cilvēks mīļais, tu vēl vari iedzīvoties lentes tārpā!
— Muti ciet! — virsleitnants pienācis nikni uzbrēca Sveikam. — Dieva vārds, es likšu jūs ieslēgt karcerī, lai jūs tur sapūstat! Tu rima Balun, ko tu izdarīji ar desu? Velns lai sasper, ragulops, piecelies, kad es ar tevi runāju!
Šveiks izņēma pīpi no mutes:
— Padevīgi ziņoju, ka viņš nevar piecelties. Viņam nav vairs spēka pārspļaut pār bārdu. Desa taču svēra ap divi kilo. Zināt, obrlajtnanta kungs, Nuslē bija kāds nama īpašnieks, kam pusdienās vajadzēja pie galda piestumt gultu, jo viņš mēdza tā pieklīmāties, ka pats līdz tai vairs nenokļūtu. Cilvēkiem, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir visādas vājības. Jinonicē dzīvoja kāda šuvēja, citādi aplam godīga sieviete . . .
— Klusu, Sveik, nolādēts, citādi es jūs noduršu, — virsleitnants, zobus griezdams, izdvesa. — Jums te nekas nav sakāms. Celies, tu negausi, tu lops, tu badakāsi! — viņš uzsauca Balu- nam. — Velns ar ārā, Sveik, — viņš turpināja, ieraudzījis, ka Sveiks joprojām stāv, militāri saslējies, — ja tu vēl iepīkstēsies, tad dabūsi šo baudīt. — Un viņš dtismās izrāva zobenu.
— Es tikai gribēju piemetināt, padevīgi ziņoju, ka šitāda nāve man liekas ir patīkama, ir skaista, — Sveiks atbildēja ar svētlaimīgu smaidu. — Krist no sava kunga rokas esot laime. Es reiz, obrlajtnanta kungs, lasīju kancelejā par to tādu stāstiņu, ļoti aizgrābjošu un interesantu. Francijā dzīvojis kāds marķīzs, un tam bijis kambarsulainis. Kad nu tur sākusies revolūcija un zemnieki postījuši visas pilis, marķizs aiz pārskatīšanās nošāvis kambarsulaini. Un šis kambarsulainis, kad jau taisījies mirt un marķizs gribējis sūtīt pēc ārsta, sacījis: «Nesūtiet vis, jūsu godība, es mirstu ar prieku. Jo vai tad jūsu gaišība neizsaucās: «Mon Dieu! Tas esi tu, Žozē? Pardon!» — kad bijāt iešāvis man pavēderē un es iebrēcos. Ar to man pietiek.» Un tā viņš
nomiris pavisam. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, nu jūs varat durt mani nost.
Šveiks atpogāja blūzei divas pogas, atkāpās soli no Lukaša un nodeklamēja paceltā balsī:
Nu duriet auksto tēraudu man kiūtis, Lai dzēš tas liesmas manās asinis!
— Šveik, ēzeli, vai man būs jūsu dēļ prātā jāsajūk? Jēzus Marija, man pašam vajadzēs nošauties aiz jūsu stulbuma! — virsleitnants ievaidējās, saķēris galvu. — Mani nervi, mani nervi!
Šveiks tūliņ aizpogāja blūzi.
— To gan nedariet, tā būtu muļķība, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ja jūs nošaus krievi, tad Austrijai tas iznāks lētāk, citādi kronim rodas zaudējumi, jo revolvera patronas taču arī nedod par velti. Zināt, obrlajtnanta kungs, tas par to auksto tēraudu un degošajām krūtīm man vēl prātā no teatra Vinohra- dos, tur tādus jokus rādīja, un cilvēki klausījās, mutes ieplētuši, un dzīvoja visam līdz. Reiz tur rādīja «Karali Vaclavu un viņa bendi». Padevīgi ziņoju, tas karalis sēdēja Kundratices pilī, dzēra un tikai daudzināja: «Dieva pērkoni, dieva pērkoni!» Viens no galma kungiem iebēra viņam kausā indi, lai tiktu no viņa va]ā; karalis jau nobrēca: «Dieva pērkoni!» — un gribēja dzert, te kāda večiņa no galerijas nobijusies sauc: «Nedzeriet vis, jaunais kungs, tas ir saindēts!» Vienreiz atkal. . .
Virsleitnants Lukašs aizspieda ausis, paskatījās nikni uz Sveiku, izbolīja acis tā, ka tās kļuva gluži sarkanas, iespēra apstulbušajam Balunam ar kāju un uzrunāja mantzini Vaneku:
— Balunu piesiet trīs dienas ik pa divām stundām; pasakiet to seržantam! Tas taču skaidrs, ka desu apēdis viņš? — Un, nenogaidījis atbildes, izšāvās no pagalma. Sveika labsirdīgās, neaizmirstuļu zilās acis ilgi noraudzījās viņam pakaļ. Kad zobena šķindoņa pret kāpnēm apklusa, Sveiks uzrunāja satriekto Balunu:
— Redzi, stulbeni, ko tu ievārīji: cik tur trūka no pakāršanas! Es tev jau otrreiz izglābu dzīvību, bet vairāk gan to nedarīšu, to es varu kaut apzvērēt. Kurš kārtīgs kareivis zog virsnieku desas? Ja to uzzinātu viņa apustuliskā majestate, musu kungs un ķeizars, ko gan tad viņš domātu par mums, par mani un tevi?
Bet, ieraudzījis, ka mūžam izsalkušais milzis šņukst un slauka ar piedurkni asaras, Sveiks noņēma viņam cepuri un noglaudīja matus:
— Nu, nu, nečinksti jel, negaudo kā veca vazaņķe; es gan neietu raudāt par tādām muļķībām kā par piesiešanu. Mūs, draugs, gaida daudz kas ļaunāks. Radlicē dzīvoja kāda ogļu tirgotāja, tā vienmēr mēdza runāt: «Dievs kungs nekad neizdarīs tādu draņķību, par kuru pats neko sliktāku vairs nevarētu
izdomāt.» *
Pienāca seržants ar virvēm; divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Balunu uz skolu un piesēja tur pie jaunas liepas. No augšstāva loga izliecās leitnants Dubs un sauca:
— Labi augsti piesieniet to vepri, lai viņam melns gar acīm griežas! Lai stāv uz pašiem pirkstgaliem kā balerīna! Seržant, ja tas subjekts nebūs kārtīgi piesiets, tad es jūs piesiešu pats savām rokām! Jūs mani vēl nepazīstat, sasodīts!
Seržants savilka virves tā, ka tās iegriezās miesā.
— Palaid taču ērtāk, nospļaujies par viņu! — Šveiks klusām aizrādīja. — Viņš tak nav par pilnu ņemams, viņš tik tāds skolmeistars vien ir, tāds rezerves tāpiņš bez saprašanas!
Piesietajam Balunam pielika sardzi, kam bija jāuzrauga, lai piesietais nepaģībtu, bet paēdušais Baluns, īsta čechu radikālismā pārņemts, sacīja Sveikam:
— Kad sitas karš reiz beigsies, tad es aiziešu pie šā paša Duba un pateikšu viņam: «Iepūt man, zini, kur; man ir dzirnavas, bet tu esi pliks kā žurka, tu tik esi tāds inteljancis, kam nav ne vēderā, ne kabatā.»
Tuvojās vakars, un saule rietēja, apspīdot piesieto Balunu sarkaniem stariem; kareivji sadzina ciemā ganāmpulku, kas visu dienu bija ganījies pļavās un mežos. Govju maušana un pātagu plīkšķi Balunam atgādināja paša mājas, šķiņķi un klaipu maizes; asaras atkal aizsedza viņam. acis. Viņš paskatījās uz sauli, kas rietēja kaut kur tanī pusē, kur atradās viņa dzirnavas, un raudas satricināja visu milža augumu:
— Kāpēc, ak dievs, tu mani neesi radījis par šitādu vērsi? Tad man nekad nebūtu tā jābadojas! Cik zāles es nebūtu apēdis tais laukos, kam mēs nācām cauri!
Bija dziļa krēsla, kad seržants atnāca atraisīt Balunu; nabaga vīrs raudzījās uz zilajiem plankumiem noberztajās locītavās, berzēja rokas un grīļojās kā piedzēries, bet Sveiks viņu mierināja:
— Necel par to ne ausi, šādus sodus neviens nekādās grāmatās neraksta iekšā. Zini, draugs, stingrībai pret nabaga ļaudīm jābūt arī karā. Kas gan notiktu, ja cilvēkiem visu ko atļautu! Es pats, brālīt, kad biju Austrijas karaspēka gūsteknis, dabūju apskatīt krietnu gabalu frontes, un visur valdīja vislielākā stingrība un disciplīna. Deičmeistari savus kareivjus sēja, zemessargi savus kareivjus sēja, 630. pulkā sēja, honvedi savējiem slēdza rokas dzelžos. Pasaule, armija un Austrija balstās uz kārtību un stingrību; sodiem jābūt, pat dievs kungs, lai cik žēlīgs, tomēr soda grēciniekus un tevi arī nepalaistu sveikā, ja tu viņam būtu apēdis divus kilogramus gaļas desas. Ej nu vakariņās, mēs tev šo to paglabājām, un atceries: pret nabaga cilvēkiem jāizturas stingri, lai tur lūst vai plīst.
*
Kādā klasē uz sola gulēja kadets Bīglers, nobijies, dzelteni bālu seju. Uz krēsla viņam līdzās sēdēja virsleitnants Lukašs, galvgalī stāvēja kapteinis Zāgners un ieskaities runāja:
— Tātad atkal uz slimnīcu, kadet Bīgler? Lieliski! Ļoti labi! Pie ārsta jau bijāt? Nē? Tad jūs vēl droši nemaz nezināt, kas tas ir. Vai viņa bija glīta? Cik tas jums izmaksāja? Nolādētie skuķi! Lukaš, vai tu vēl esi vesels? Es arī; nedod dievs, ja kas notiktu! Kadet, es jums atsūtīšu ārstu, tu, Lukaš, atkomandē Sveiku, lai viņš padod kadetam visu vajadzīgo. Nu, uz redzi! — Un, nevērīgi, ar manāmu ironiju atsveicinājies, viņš atstāja istabu. Virsleitnants Lukašs turpināja izvaicāšanu:
— Tātad tā tev būs piemiņa no žēlsirdīgās māsas, no tās gaišmates polietes; vai viņa ir īsta «fon»? Ko, patiešām baronese? Dieva vārds, tad tev tas būs no dižciltīgas ģimenes! Labi, es tev atsūtīšu Sveiku, ar viņu tev garlaicīgi nebūs. Sveiks! Viņš izgāja jautrā omā, kamēr kadets bezcerīgi grozīja un purināja galvu.
Kadetu Bīgleru slimības gultā bija noguldījis (tā viņš pats domāja) kāds mīlas piedzīvojums tovakar, kad Balunu piesēja pēdējo reizi; kadets bija aizgājis līdz kaimiņu ciemam, kur bija slimnīcas un māsas. Vienai no tām viņš tūliņ iepatikās. Aiz savstarpējām simpātijām kadets iedāvināja viņai piecdesmit kronu un gredzenu, ko līgava Vīnē bija šķiroties uzmaukusi viņam pirkstā. «Lai tu mani neaizmirstu!» viņa bija sacījusi, tā raudot, ka varēja domāt, — viņa noslīks asarās. Māsa, redzot kadeta devību, bija pavadījusi viņu vakarā mājup un pavisam viegli ļāvusies pa vesties.
Tagad kadets pieminēja to visu, klusu lādēdamies:
— Velns un elle! Ja mani ar šo kaiti aizved uz Vīni un Micija ierodas mani apmeklēt! Kaut nelabais to palaistuvi parautu!
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks parādījās durvīs, — obrlajtnanta kungs atsūtīja mani, lai jums palīdzot, kadeta kungs. Jūs esot slims, un obrlajtnanta kungs teica, ka jums vajagot iepriecinājuma. Es jums visu pagādāšu.
— Šveik, — kadets ievaidējās, — palīdziet man piecelties un aizvediet mani uz ateju!
Šveiks satvēra viņu zem padusēm.
— Kā pavēlat, kadeta kungs. Padevīgi lūdzu, ar lielo vai mazo vajadzību? Tad es pie reizes attaisītu jums bikses. Nu, palēnām! Eins, zwei! — Un viņš veda kadetu uz skolas ateju.
Kadets nolaida ūdeni, zobus griezdams, un viņa pieri pārklāja sviedri:
— Ak kungs, kas par sāpēm!
— Vai stipri sūrst, kadeta kungs? — Sveiks līdzcietīgi apvaicājās. — Gan pāries, tas nav uz ilgu laiku, nedēļas trīs, ne vairāk. Tā nav pat nekāda slimība, kadeta kungs, tikai tāda maza neērtība. Nu, tagad atgulsimies, uzmanīties tomēr nekad nav par sliktu.
Viņš palika kadetam tā svārkus pagalvi, uzsedza virsu mēteli un ieinteresēts jautāja:
— Vai jums tas jau ilgi, kadeta kungs? Tas nav nekas nopietns, tīrie sīkumi. Jūs ieliks slimnīcā, jums dos santala tabletes, paskalos ar manganskābo kāliju, un pēc pāris mēnešiem jūs būsiet atkal mundrs kā zivtiņa ūdenī. Neteiksim, ka šādi joki diezin cik patīkami, taču atgadās bieži. Smichovā reiz dzīvoja kāds Regla kungs, ceļojošs aģents, un tas bija saķēris tādu kaiti no kādas jaunkundzes «Beļģijā». Viņu, šo jaunkundzi, sauca par Silvu, bet tas nebija viņas īstais vārds; viņa bija kristīta par Katrīnu un dzimusi Doubravčicē; es vēl pazinu viņas tētiņu, tas bija malu mednieks un kādreiz sašāva mežsargu. Sitas mežsargs dzinās pēc malu medniekiem kā kurts un zināja visus meža dzīvniekus no galvas. Regla kunes sagājās ar Silvu, bet viņa sagājās arī ar kādu tenoru no Smichovas cirka. Kad nu šitam Regla kungam bija tā kaite rokā, tad viņš aizgāja Smichovā pie Dr. Virta un stāsta tam, ka esot miegā pārbijies un tā iedzīvojies šādā ķezā. Bet daktera kungs pārskaities no visas tiesas un sakot: «Cilvēks mīļais, tad jau labāk būtu teicis, ka tas jums no saaukstēšanās! Ja jau melo, tad melo, kā pienākas! Es jau esmu jauna zostiņa, man patīk klausīties visādās pasakās!» Viņš aizsūtījis Regla kungu uz Kreibicha slimnīcu. īstenībā las dakteris bija ļoti pacietīgs vīrs, bet viņš strādāja slimokasē, un cilvēki beidza viņu vai nost. Tā, piemēram, atnāk pie viņa kāda mūrnieka sieva, kuras vīrs guļ visu ziemu ar reimatismu. Viņa grib, lai dakteris paraksta biļetenu; viņš paraksta arī un jautā: «Kā klājas vecajam?» — «Dikti slikti, cienīgs kungs,» vecene šļupst, «tagadiņ tik traki salst un darba nav.» — «Bet vai viņš dzer tos pulverus, ko es viņam devu?» — «Dzer gan.» — «Nu, tad pasveiciniet viņu, mammiņ!» Taču vecene neiet projām un prasa: «Cienīgs kungs, vai nebūtu labi, ja es viņu ar kaut ko ierīvētu?» — «Rīvējiet vien!» — «Un ja. es viņam vārītu kumelītes un liepu ziedus?» — «Vāriet, ko vien gribat, mammiņ!» «Bet, cienīgs kungs, kaimiņiene stāstīja, ka labāk būtu, ja viņš nemaz «nedzertu tos pulverus. Ko jūs domājat, cienīgs kungs?» Tad ārsts vairs nav varējis izturēt, nometis spalvu uz galda un brēcis: «Divdesmit gadus esmu nostrādājis par ārstu, bet jūs klausāt visādām bābām un nesat manu diplomu uz ateju!» Bet Regla kungs, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ārstam neklausīja un uz slimnīcu negāja, kamēr viņu tur aizveda ar varu, jo viņš bija dabūjis sēklvadu iekaisumu, augoņus un sazin ko vēl; kad viņš iznāca no slimnīcas, tad tikko turējās uz kājām. Vēlāk viņš dabūja diloni, un tad viņam vajadzēja abus tos bumbuļus apakšā izgriezt. Viņam arī sākumā stipri sūrstēja, bet tāda kaite kā jums, — tas ir tīrais sīkums, un tur nekas ļauns nevar gadīties. Vai vēl tāpat sūrst, kadeta kungs, jeb vai jau labāk?
— Ja jūs, Šveik, neprotat neko jautrāku pastāstīt, tad labāk turiet muti! — kadets novaidējās, kuru visai maz iepriecināja rotas raitnieka tēlotās patīkamās perspektivas.
Bet Šveiks, piebāzis pīpi, pateica: — Padevīgi lūdzu atļauju smēķēt! — un, ievilcis krietnu dūmu, labsirdīgi turpināja:
— Ziniet, kadeta kungs, ja tas gadījumā būtu triperis, tad es jums, padevīgi ziņoju, labāk novēlētu sifilisu; jūs, kadeta kungs, neesat pārāk liels muļķis, un ar to jūs taisītu karjeru. No sifilisa rodas smadzeņu atmiekšķēšanās, paralizē vai kā viņu tur sauc; tā ir gandrīz katram ģenerālim. Jūs, kadeta kungs, vēl esat jauns un ar to varētu drīz vien ietikt ģenerāļos. Kas tas būtu par prieku jūsu tētiņam un mammiņai! Bet, lai dabūtu šo paralizi, tad jums, kadeta kungs, ļoti rūpīgi jāārstējas. Pie mums Više- hradā bija kāds viesmīlis, kas bija dabūjis sifilisu no istabenes, bet viņš negribēja nevienam uzticēties, baidījās no ārstiem kā no uguns, un stāstīja, ka tie sievišķi, kas ārstējot ar zāļu tējām, zinot vairāk nekā abas medicinas fakultates, vācu un čechu, kopā. Un patiešām, padevīgi ziņoju, starp vienkāršiem ļaudīm gadās daudzi, kas prot ārstēt visādas kaites un zina tādas slimības, kādas ārsti nav pat dzirdējuši. Kad es biju nometnē pie Melnās baznīcas, tad tur, kadeta kungs, mēdza nākt kāda vecene, Medržicka vārdā. Viņa apstaigāja barakas un tirgojās ar bulkām un kafiju; bulka maksāja divi un kafija trīs kreiceri. Nu jau viņa būs mirusi, — dievs, mielo viņas dvēseli! — bet kafiju, neliete, gan pārdeva traki draņķīgu, — viņa to varīja no ozolu zīlēm un cigoriņiem. Nu, un šai Medržickai, kadeta kungs, bija arī zāļu tējas, un viņa prata apturēt delamo. Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu kaiti, kadeta kungs? Zināms, ka neesat, es arī ne, bet tai pusē, ja meiča kļūst bāla, tad veči sāk bēdāties, ka viņai piemeties delamais, un skrien pie vecās Medržickas. Un tolaik, kadeta kungs, kad mēs tur bijām nometnē, daudzas meičas kļuva stipri vien bālas. Vecene tad liek meičai nomesties ceļos un skaitīt: «Sveicināta!» — bet pati skatās, vai meiča sāks trīcēt; ja trīc, tad tas pats delamais vien ir. Bet tolaik, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, meičas vēl trīcēja, jo viņas lūdza dievu no visas sirds un nebija vēl iemācījušās rakstīt zem jaunavas Marijas attēla: «Jaunava, kas tu ieņēmi bez grēka, dod, ka es grēkotu bez ieņemšanas.» Tad vecene izmērīja meiču ar svētītā ūdenī mērcētu diegu, apvilka ap meiču loku ar krītu, noslaucīja to ar plūkša zaru un izsaucās-: «Jumprava Marija, viņai ir delamais! Dievs, stāvi klāt, ļaunais, bēdz prom!» Mēs tur bijām apmetušies pie kāda podnieka, tam bija varen skaista meita, un kāds mūsu pulka, seržants mēdza iet ar viņu ogot. Pēc tam meiča pēkšņi kļuva pavisam bāla, un vecā Medržicka atnāca appūst viņai delamo. Vēlāk, kad mēs jau visu bijām paguvuši aizmirst, mūsu seržants saņēma no meičas vēstuli, ka viņa esot dzemdējusi dvīņus un lai nu viņš tos pievācot. Un viņas tēvs vēl bija pierakstījis: «Seržanta kungs, izpildiet savu pienākumu, ja jau esat mūsu meitu samaitājis! Es jau zināju, ka tas delamais viņai no jums un jūs abi kopā esat to pieaukstējuši.» Vai jums, kadeta kungs, nav jau apnicis klausīties tādus garus stāstus?
— Šveik, jūs taču esat dzīva chronika, — atteica ieinteresētais kadets. — Bet jūs aizmirsāt pateikt, kas notika ar to viesmīli.
— Ar to viesmīli no Višchradas? — Šveiks priecīgs atvaicāja, jo kadets pirmo reizi klausījās viņā, nerunājot pretī, nelamājoties un nezobojoties. — Nekas; viņu ārstēja vecais Ludviks no Smichovas cirka, tas viņam pirka drogu preču veikalā par trim kreiceriem cinka pūderi, ko kaisīt uz augoņiem. Nu, un pēc tam viesmīlim miesa sāka krist nost no kauliem, un viņš pakārās Chuchlā pie baznīcas. Viņam nekas cits neatlika, jo viņš l3ija vienkāršs civilists un neviens viņu neceltu par ģenerāli, kaut viņam būtu piecas tādas paralizēs un nezin kā saputrotas smadzenes. Bet ziniet, kadeta kungs, tagad tādu slimību ir daudz, un kareivji, kas nesaprot ar savu muļķa pauri, cik jauki mirt par kungu un ķeizaru, cenšas tās tīšām sagādāt. Tāds zeperis, kāpjot vagonā, nesauc vis: «Ardievu, Praga!» — bet zviedz: «Uz redzi pēc nedēļas! Man jau biļete atceļam kabatā! Nopirku par trim kronām «Napoleonā»!»
— Mierā! — Sveiks pēkšņi iebrēcās, sasitot papēžus kopā.
Durvis parādījās kapteinis Zāgners un doktors Šteins; doktors lika kadetam izģērbties un sāka viņu izmeklēt, piebāzis galvu Bīgleram cieši klāt, jo bija tuvredzīgs. Sveiks ziņkāri sekoja mediciniskās izmeklēšanas gaitai.
— Nieki vien ir, — ārsts beidzot noteica, — parastais pūšļa aizcietējums; jūs, kadet, būsiet par daudz sadzēries degvīnu. Atsūtiet kādu pie manis pēc pulveriem, rīt viss būs kārtībā. Nu, sveiki, man daudz darba. — Un viņš izsteidzās, kapteiņa pavadīts.
— Padevīgi ziņoju, es aizskriešu pēc tiem pulveriem, Sveiks piedāvājās, — bet man gan ļoti žēl, ka jums tikai pūšļa aizcietējums un ka neesat dabūjis sifilisu, tad jūs drīz kļūtu par ģenerāli un iepriecinātu savus sirmos, gādīgos vecākus. Redziet, kadeta kungs . ..
Viņš nepaguva pabeigt: kadeta zābaks ķēra viņu taisni sejā, atsizdamies pret degunu, ka dzirkstis vien pašķīda gar acīm, un notriepdams vaigu ar zābakziedi. Kadets jau stāvēja kājās, it kā viņam nekad nekas nebūtu sāpējis, un auroja, pastiepis roku uz durvju pusi:
— Marš! Marš! Tu ragulops, tu jūras cūka, ko tu iedrošinies? Jēzus Marija, es tevi, nelieti, nodošu kara tiesai, lai tevi nošauj!
Kad Sveiks nonāca lejā, brīvprātīgais Mareks apvaicājās, ko viņš tur augšā darījis un pie kā atsaukusi ārstu. Sveiks, spļaudīdams kabatas lakatā un raudzīdamies saplēstā spogulītī, tīrīja zābakziedes traipu nost no kreisā vaiga un nevainīgi atbildēja:
— Kadets Bīglera kungs nekādi nevarēja ūdeni nolaist; es biju augšā un kopu viņu. Ļoti sirsnīgi un interesanti izrunājāmies.
— Re, kāda laime! — Mareks izsaucās. — Viņš man taisni vajadzīgs, lai nomirtu varoņa nāvē, nevis vārtītos pa slimnīcām. Es viņam likšu izdarīt tādus brīnumus, ka viņš dabūs bronzas medaļu «Fiir Tapferkeit.»[60], mazo sudraba, lielo sudraba, mazo zelta un lielo zelta medaļu, atzinības rakstu un pāvesta svētību. Es viņam likšu uzspert gaisā ienaidnieka pulvera noliktavu, sūtīšu aizdedzināt Petrogradu, atļaušu vienam pašam saņemt gūstā krievu ģenerālštābu. Viņš izdarīs mūsu pulka vēsturē tādus varoņdarbus, ka pēc kara viņam, šim kadetam Bīgleram, dziedās «Te Deum Iaudamus».
Sveiks uzmanīgi noklausījās 1111 piezīmēja:
— Tad nu gan jūs sarakstīsiet veselu kaudzi aplamību.
Viņš izvilka paciņu kroņa tabakas, nometās ceļos pie sola un sāka sasmalcināt tabaku, dziedādams:
Brno «Pie zilās nūdeles»,
holari, holaho,
Dejo divas Trūdeles,
holari, holadrila! Svētdien es tur ierados,
holari, holaho,
Un ar vienu ielaidos,
holari, holadrila!
Pilnu taksi galdā liku,
holari, holaho. Visu nakti priekos tiku,
holari, holadrila! Pirmdien es jau slimnīcā,
holari, holaho, Ūdensvads vairs nestrādā,
holari, holadrila! Dakterkungs man gudri jautā,
holari, holaho, Kur tad tāda kaite rauta,
holari, holadrila! Brno «Pie zilās nūdeles»,
holari, holaho.
Iedzīvojos šoreiz es,
holari, holadrila!
Čechoslovakijas militarzinātņu institūts pašlaik vāc kopā visas pasaules kara laikā radušās kareivju dziesmas un izteicienus. Ar šo nododu tā rīcībā dažas krietnā kareivja Sveika dziesmas un parunas bez atlīdzības.