Katrā profesijā uzkrājas pieredze, kas ļauj precizi nosacīt nākamos notikumus. Veci aitu gani labāk noteiks rītdienas laiku nekā Petršinas meteoroloģiskais birojs; Pulvertorņa apkaimes meičas no pirmā acu uzmetiena zinās, vai vērts lūgt papirosu nopietna izskata kungam, kas nakti apbrīno Lauksaimniecības bankas celtni; ārsti jau iepriekš pateiks, ka jums būs dilonis un ka tas jūs drīz vien ievedis kapā, ja jums nebūs naudas, un Prāgas policijas pārvaldē ir pat kāds inspektors, kas skaidri zina, .ka, līdzko nopratināmais lūdz glāzi ūdens, tad viņš ir gatavs atzīties.
Tāpēc, kad 91. pulka kaujas bataljona kareivji Zoltaņecā saņēma pavēli rakt jaunas, lielas atejas, vecie, rūdītie zēni svinīgi paziņoja:
— Puikas, tas nav par tukšu: rīt, visvēlākais parīt mēs jau būsim projām; tagad lieta ir nopietna.
Neviens visā pasaulē nav spējīgs izskaidrot šo dīvaino sakarību starp atejām un Austrijas armiju, taču tāda pastāvēja tikpat, kā starp saules plankumiem un vulkānu darbības pastiprināšanos. Kamēr karaspēks uzturējās ciemā, neviens nedomāja par to, kur tas nokārto savas neatliekamās vajadzības, bet, līdzko pienāca pavēle doties projām, tā kareivjus tūliņ izrīkoja ar lāpstām un cirvjiem taisīt ērtas, plašas atejas. Likās, it kā aizejošās karaspēka daļas baidītos, ka tikai jaunpienācējas tās neaprunātu.
Zoltaņecā kareivji raka atejas līdz vakaram, bet rīta agrumā jau taurēja trauksmi; pulka štābā bija atbraukuši divi ģenerālštābā virsnieki dubļiem notašķītā automobilī, un kareivji ierindā stāvēdami, saņēma viņus ar ironiskām piezīmēm:
— Velns viņus būtu parāvis! Tiklīdz šie slaisti muzikantu cepurēs kur parādās, tad tik skaties — tūliņ uzbrukumā vai kaujā! Dievs vien zina, kāpēc tie krievi ir tik stulbi, ka bēg. It kā mums būtu kāds labums dzīties viņiem pakaļ!
Sākums bija ievadīts: rotu nostādīja pakalnā, vezumnieki piebrauca klāt un izdalīja mantas. Divi simti patronu, pustreša klaipa maizes piecas dienas uz priekšu, divas kārbas konservu, riekšava sausiņu un paciņa kafijas. Tā bija krava nelielam zilonim, nevis cilvēkam, kuram dienā jānostaigā četrdesmit kilometru. Bet tāda bija austriešu karošanas sistēma, jo neviens nezināja, kad nāksies laisties lapās vai kur pārgājienā noklīdis vezumnieki.
Kareivji, klusām nopūzdamies, krāva maizi un konservus mugursomās, bet patronas mantu maisā un patronsomās. Sveiks rotas aizmugurē skaidroja Balunam:
— Nu, tagad sāks mūs trenkāt. Tu, negudrais, tikai neiedomājies, ka šī porcija dota vienai dienai — tā ir veselai nedēļai. Virtuvi tu ātrāk neredzēsi, kamēr nebūsim satriekusi un izklīdinājuši ienaidnieku, tad tikai būs atpūta un izsniegs uzturu. Varbūt dos arī rumu.
— Svētā Klokotas dievmāte! — Baluns nogaudās. — Nu mana pēdējā stundiņa klāt! Es zinu, ka apēdīšu to visu, iekām kapteiņa kungs būs uzsaucis «marš»!
— Neesi ēzelis, —* Sveiks svinīgi noteica, — atceries savu zvērestu un padomā par karavīra godu! Časlavā, 12. zemessargu pulkā, bija kareivis Stareks, tāds lādzīgs, nelaimīgs lopiņš; viņš bija plānprātiņš. Kad viņu iesauca un viņš nokļuva kapraļa Endlera grupā, tad kapralis viņam teica: «Jus esat tik stulbs, ka nav nemaz iespējams tik stulbam būt. Brīnos, ka tas ārsts, kas jūs apskatīja, varēja būt tik stulbs, ka nepamanīja, cik stulbs jūs esat.» Šis Stareks bija taisni tāds pats negausis kā tu. Kad izsniedza maizi, viņš paņēma to gultā zem segas un koda no klaipa bez kādas griešanas; ap pusnakti viņam nebija vairs ne garoziņas. No viņa visu nakti nāca tāda smaka, ka viņa kaimiņi jau agri no rīta skrēja pie ārsta, un tas viņiem parakstīja gultas režimu kā saindētiem. Vēlāk atklāja, kas par vainu, un Stareku nakti dzina ārā; tad viņš gulēja bēniņos, lai viņu neuzietu. Viņš zaudēja visu cieņu savu biedru acīs, neviens neraudzījās uz viņu kā uz kareivi, bet kapteinis dzina pat projām no apmācību laukuma, lai kaut kur ielienot un nerādoties acīs. Pēc tam viņu nācās sūtīt uz mājām, jo 12. un 21. pulka kareivji bija sākuši vākt viņam kroņa maizi, tas iekļuva avīzēs, tāpēc viņu atlaida no karadienesta. Toreiz pie mums, Budejovicē, pārcēla no Čas- lavas kādu feldfebeli, un tas šo gadījumu vienmēr minēja kā biedinošu piemēru tam, kas notiek, ja kareivis nemāk savaldīt savas zemās tieksmes un kaislības. Šito feldfebeli bija pārcēluši pie mums par sodu, jo viņš bija palaidis nagus Časlavas noliktavā un nesis sazagto kādai viesmīlei; ar to viņam bijuši sakari, un viņš tai nopircis zīda kleitu.
Pēc virsnieku kungu apspriedes sākās slavenais gājiens pa Galicijas purviem un smiltīm; šinī pārgājienā cilvēkiem siksnas noberza piecus līdz asinīm, nesamie nobrāza gurnus vai līdz kauliem, bet kājās bija tulznas baloža olas lielumā. Trīs dienas viņi tā gāja caur nodedzinātiem ciemiem un gulēja klajā laukā; kareivji iemiga, tikko paspējuši sasliet šautenes piramidā. Cilvēki bija nodzīti kā lopi, viņi pat nerunāja; veltīgi viens otrs mēģināja rītos uzsākt dziesmu, pajokot, pazoboties, — katrs mēģinājums uzlabot omu palika bez sekmēm. Patronas sviest projām neļāva, trīs reizes dienā tās pārbaudīja, tāpēc kareivji meta projām veļu un maizi. Trešās dienas vakarā, kad bataljons apmetās zemas jaunaudzes malā, tas līdzinājās kroplu un klibiķu baram. Līdz vēlai naktij apmetnē cits pēc cita vilkās iekšā atpa- licēji un krita zemē kā pagales. Rītausmā tos, kas bija paspējuši mazliet atpūsties, pamodināja kanonade. Pa labi un pa kreisi dunēja lielgabali: «Bum, bum, bum!»
Šie nemitīgie grāvieni pamodināja ari Sveiku. Pulciņš kareivju zīlēja, kur un kas šauj.
— Tur šauj mūsējie!
— Nu nē, krievi; vai tad tu nedzirdi, ka pavisam cita skaņa?
— Nu, tad tie ir vācieši.
— Tas nav tālu. Sasodīts, vai tiešām jau šodien nokļūsim ugunī?
Virsleitnants Lukašs bija pavadījis nelāgu nakti, jo viņam bija noberztas kājas un gurni smeldza no sēdēšanas seglos. Kad Sveiks pienāca pie strauta, kas tecēja pa pļavu pāris soļu no mežiņa, viņš ieraudzīja virsleitnantu, kas sēdēja izģērbies straut- malā un aplaistījās ar ūdeni. Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, atļaujos novēlēt jums labu rītu, obrlajtnanta kungs. Vai kafija šorīt būs? Vai virtuve ieradīsies?
— Labrīt, Sveik! — Lukašs familiari atbildēja. — Nu, puis, ko tu par to teiksi, ka šodien varbūt jau vajadzēs iet kaujā? Skaidri gan es to nezinu un, vai virtuves ieradīsies, to arī ne. Varbūt šodien būs, atpūta, bet noteikti nekas nav zināms. Vai jūs zināt, Sveik, kas šai karā visinteresantākais? Ka neviens nekā nezina; visi kļuvuši par Sokrātiem. Vai jūs zināt, Sveik, kas bija Sokrāts? Kāds grieķu gudrais, un gudrs viņš bija tāpēc, ka mēdza sacīt: «Es zinu, ka es nekā nezinu.» Kā jūs jūtaties pēc šā pārgājiena, Sveik?
— Padevīgi ziņoju, es pilnīgi paļaujos uz dievu, ka viņš dos man spēku panest mūsu kunga un ķeizara labad ij labu, ij sliktu, — Sveiks pazemīgi sacīja. — Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jums tanī blašķē nav kāds nieks sļivovicas? Es nejūtos labi, esmu tāds kā saguris.
— Pielūko, Sveik, tikai vienu malku, neizdzer man visu! — Lukašs atgādināja, redzot, ka Sveika roka jau stiepjas pēc pudeles.
— Es tikai mazdrusciņ, lai man nebūtu nelāga garša mutē! Kas par brangu dzērienu! Padevīgi pateicos, — Sveiks noklak- šķināja mēli un noslaucīja muti ar delnu. Tad viņš nosēdās otrā krastā un ar interesi aplūkoja virsleitnanta muskuļainās kājas un spalvainos gurnus.
— Jums gan, obrlajtnanta kungs, ir skaista, tīra miesa kā sievietei; kas jums par smalku, gludu ādu! Pie mums reiz «Zvanā» nāca uz ballītēm kāda Maržena Mrazeka, un tā arī bija tāda glīti balta. Viņai ļoti patika puiši, un nakti, kad šie viņu vadīja līdz Brževnovai pa klajumu, viņa bi ja tīri pielaidīga, tikai neļāva nevienam glāstīt ceļgalus vai vēl augstāk. Puiši reiz bija sarunājuši pavadīt viņu barā, lai noskaidrotu, kāpēc viņa taisni to neļauj darīt. Un tad izrādījās, ka viņai tāda āda kā noplūktai zosij, tikpat grumbuļaina. Goda vārds, obrlajtnanta kungs, viņai bija tāds dibens kā rīve.
— Vai tu ari toreiz tur piedalījies? — Lukašs vaicāja, vilkdams kājās apakšbikses. — Cik meiču tu esi samaitājis, Šveik?
— Es, obrlajtnanta kungs, vienmēr biju dikti godīgs, bet man bija kāds draugs, tas man to pastāstīja. Sitas mans draugs bija liels meitu mednieks; par visiem skuķiem, ar ko viņam bija darīšanas, viņam bija sava grāmatvedība gluži kā fabrikantam Sichtam, kas izsniedz sīktirgotājiem ziepes uz kredita. Viņš nēsāja kabatā kalendaru un katru dienu pierakstīja to meiču, ar ko bija pavadījis vakaru kopā, un cik tas maksājis, un kur tas noticis. Uz jaungadu viņš uzņēma inventāru, sastādīja bilanci un saveda kārtībā statistiku. Viņš kalpoja bankā un to visu labi prata. Viņš mums bieži stāstīja: «Vislētākās ir mājkalpotājas, jo ar tām var aiziet uz Ķeizarmežu vai svētdien izbraukt uz Zati- šiem, ārpus pilsētas; šuvējas jau par divdesmit procentiem dārgākas, jo tās grib apmeklēt kino. Vēl par desmit procentiem dārgākas ir kantoristes, modistes un guvernantes, — tās jāved uz teātri un tām jāizmaksā vakariņas; nākamās ir meičas no teatra un baleta, — tām jāpērk kleitas, tās jāved uz restorānu, toties tām pašām savs dzīvoklis. Kabatai, protams, nākas daudz ciest, taču tas viss vēl izturams, bet, ja tu, cilvēks, iepazīsies ar smalku aprindu meiču, kura nekā nestrādā, tad tu esi pazudis un tev atliek tikai apzagt banku. Šitāda smalka jaunkundzīte grib kino, teātri, vakariņas, puķes, izbraucienus, drēbes, visu ko, tikai uz Ķeizarmežu ne, viņai patīk kārtīga viesnīca.» Šim manam draugam bija tāda pieredze, ka viņš jau iepriekš zināja, ko vislabāk ēd gaišmates, ko tumšmates, kas pa prātam tievām un kas apaļām, kas jārunā ar Marženkām, kas ar Toničkām un Andulām. Viņš bija. visu izmēģinājis.
— Tad viņam bija sava metode, zinātniskas novērošanas metode, — piezīmēja virsleitnants, kuru Sveika stāsts bija ieinteresējis, paverot jaunas perspektīvas un papildinot zināšanas. Bet Sveiks lūdzoši pavērās sļivovicas blašķē un, sapratis, ka Lukašs necels iebildumus vēl pret vienu malciņu, iedzēra to un apmierināts turpināja:
— Par tām metodēm es arī varētu ko pastāstīt. Smichovā dzīvoja tirgotājs Vorličeks, un tam bija sava metode, kā pieņemt kalpotājus. Kad viņš meklēja komiju, tad ievietoja avīzē «Na- rodni Politika» sludinājumu: «Lieltirgotājs Prāgā meklē jaunu, godīgu, centīgu komiju, ko tik daudz neinteresē atalgojums kā laipna apiešanās. Tam jāzina vācu valoda, jāprot grauzdēt kafiju un sālīt gurķus.» Kad nu tāds kalpotājs lūdza laipni pieņemt viņu, solīdamies būt godīgs un visādā veidā centīgs, tad Vorli- čeka kungs atsauca viņu uz veikalu un sacīja: «Apejiet, mīļais, apkārt letei!» Komijs uzmanīgi apgāja tai apkārt, un Vorličeka kungs atdeva viņam pieteikumu un apliecību: «Jūs man nederat, mīļais, jūs pārāk lēni kustaties.» Tā viņš ilgi nomeklējās komiju, kamēr sadzina tādu, kas apmetās ap leti kā zebiekste. Principālām acis iemirdzējās. «Jūs man patīkat, es jūs pieņemu, tikai ziniet, mīļais, reiz man bija komijs, kas dzēra tinti, bet es to tūliņ nomanīju, jo no tintes lūpas kļūst melnas. To es saku, lai jūs neiedomātos mani apzagt, jo es to nomanīšu, tāpat kā to tintes dzeršanu. Man ir sava metode, es šai ziņā esmu speciālists.» Nu, tā viņš nodeva šā komija pārziņā savu filiāli Koširžā, jo komijs bija viņam ļoti iepaticies. Bet komijs uz ziemsvētkiem pārdeva visas preces un aizlaidās uz Itāliju ar kādu meiču no Kuceras. Tā jūs redzat, obrlajtnanta kungs, ka uz katru metodi nevar vis palaisties; dažkārt pat ar vislabāko metodi var iekulties sprukās. Bet paskat, obrlajtnanta kungs, kur Baluns jūs meklē, laikam būs izvārījis jums kafiju.
Sveiks soļoja virsleitnantam blakus kā labs draugs. Kad viņi nonāca pie kareivju pulciņa, kur Baluns patiešām pasniedza Lukašam krūzīti kafijas, Sveiks salutēja:
— Padevīgi ziņoju, ka novēlu obrlajtnanta kungam labu mielastu, — uz ko Lukašs nošļupstēja pār krūzītes malu:
— Pateicos tev!
Paklau, Šveik, — brīvprātīgais Mareks pēc brītiņa ievaicājās, — kopš kura laika obrlajtnanta kungs uzrunā jūs ar «tu»?
Sveiks vaļsirdīgi pavērās runātājā:
— Viņš gribēja, lai es ari viņu uzrunāju ar «tu»; mēs tur pie strauta nupat kā sadzērām tubrālības ar sļivovicu. Viņš ir goda vīrs un saka tūliņ kareivim «tu», līdzko padzird lielgabalus šaujam; kad dzirdēsim šautenes, tad arī pulkveža kungs teiks mums «tu». Tā jau tas karā parasts: kad virsniekiem klājas greizi, tad viņi sāk uzskatīt kareivjus par saviem brāļiem.
Visapkārt dega desmitiem sārtu: simtos katliņu mutuļoja ūdens, kurā konservētā kafija pārvērtās biezā, melnā, smirdošā, salkanā šķidrumā; slapjā malka čūkstēja, negribēja degt, un kareivji pūta uguni pilniem vaigiem, hdz viņiem acis sāka dūmos asarot. Nezin no kurienes gadījās kapteinis Zāgners un apstiprināja, ka šodien kareivjiem patiešām atpūta; šo ziņu uzņēma ar lielu prieku. Vēl vairāk omu uzlaboja vēsts, ka drīzumā ieradīšoties karalauka virtuves. Šis brīnums notika pusdienas laikā; virtuves atveda jau gatavu viru, ko tūliņ izsniedza. Vira bija ciešama, un Sveiks ne mazumu nobrīnījās, kad kāds kareivis sacīja:
— Ja šādu viru izsniegtu restorānos, tad ēdienu kartē varētu rakstīt latīniski: «vira a.qua fontānā» vai vēl īsāk — HaO.
Sveiks uzmeklēja mantzini Vaneku un atkārtoja viņam kareivja vārdus. Vaneks apskaitās:
— Tas, kas tā sacījis, ir pārāk izlepis; man taču jātaupa, es nevaru izsniegt visu, kas pienākas. Turklāt pavāriem, šitiem ierāvējiem, mutes kustējās visu ce]u. Tas, ko tas aplamnieks teica, ir ūdens latinisks nosaukums un ķīmisks apzīmējums. Ko gan tāds smurgulis nesāks atjauties! Liec aiz auss, Šveik, ka šodien izsniegs vīnu!
Vīna, šokolādes un citu gardumu izsniegšana bija kļuvusi par tādu austriešu armijas īpatnību, ko kareivji vienprātīgi apzīmēja par ieraušanu. Vīnu izsniedza pa spainim uz rotu; pirmais pie spaiņa pienāca feldfebelis un piesmēla pilnu katliņu, viņa piemēram sekoja mantzinis, tad sanāca pavāri un virsnieku kalpotāji, un katrs smēla, cik varēja. Atlikumu vajadzēja izdalīt veselai rotai. Parasti tas norisinājās tā: kad kapralis atnāca pie sava vada un uzsauca: «Izdalīt vīnu!» — tad kareivji pameta acis uz pāris karotēm sarkanīga šķidruma viņa katliņā un desmit vīru vienbalsīgi atsaucās: «Izdzeriet to pats, kapraja kungs, visiem tur nav ko ūsas mērcēt.» Tāpēc Vaneks, kas bija gribējis Sveiku pārsteigt, sagaidīja no viņa tikai šādu vienkāršu reakciju:
— Tas ir blefs, virsnieki paši iztemps visu un mums tik dos paostīt, lai mēs neteiktu, ka nesaņemam visu to, kas mums pienākas. Kad mūsējie atkāpās no Krasnika, tad tur bija kāds kareivis, skolotājs, neatceros tikai, kādā pulkā; tas bija apturējis korpusa komandieri un paziņojis tam, ka viņiem pulkā jau nedēļu neesot ne uztura, ne maizes, kaut gan tas viņiem pienākoties. Ģenerālis tikai paplikšķinājis viņam pa plecu: «Nu jā, jā, das ist gut, das ist sehr gut; tiesības jums ir, tikai maizes nav. Tas tokš ir skaidrs, nicht \vahr?»[61] vēlāk šis skolotājs nokļuva Prāgā trakonamā, tur viņš esot skraidījis pa istabu un daudzinājis: «Dodiet cilvēkiem to, kas viņiem pienākas! Taisnības nav, bet cilvēkiem ir uz to tiesības. Vai nevēlaties tiesības ar majonēzi, ģenerālā kungs?»
— Bet, Šveik, — mantzinis nobrīnījās, — kas tie jums mūžīgi par piemēriem? Karš ir karš, un karā nevar labi klāties; atcerieties, kā liturģijā sacīts: «Paglāb mūs, kungs, no bada, mēra un kara!» Paskat, kur jau nes vīnu; iesim paskatīties, kādai rotai tas būs!
Sveiks paspēra soli uz priekšu; no strauta nāca kāds kareivis un nesa brezenta spainī ūdeni. Pēkšņi viņam priekšā gadījās leitnants Dubs.
— Ko tu nes? Kam tas ūd'ens būs?
— Padevīgi ziņoju, es nesu ūdeni zirgiem, virtuves zirgiem.
— Kur tu to smēli? Strautā? Velns parāvis, no kura laika atļauts smelt ūdeni strautā?
Kareivis klusēja un raudzījās leitnantā. Varēja redzēt, ka viņš pūlas atrisināt mīklu: «Kurš ir jucis — es vai viņš?»
— Velns un elle, vai tā ir discipiina? — Dubs brēca. — Feldfebeli, kāpēc nesūtījāt viņam līdz apakšvirsnieku? Vai jūs nezināt, ka vienībā, kas iet pēc ūdens sev vai kroņa zirgiem, jāietilpst kareivim un apakšvirsniekam? Kāpēc nesūtījāt viņam līdz jefreitoru?
Sveiks atbildēja feldfebeļa vietā:
— Padevīgi ziņoju, tas ūdens pilnīgi lietojams, jo obrlajt- nants Lukaša kungs mazgāja tanī kājas un viņam tanī izvārīja kafiju. Viņš tur nebūs nekā iebēris, lajtnanta kungs, jo tagad kroņa zirgiem strichninu nedod, lai viņi nesāk trakot. Rudešo- vicē bija dīriķis, lajtnanta kungs, un tas mēdza sacīt, ka . ..
— … ka es jūs turēšu piesietu, kamēr jūs sakaltīsiet kā Ēģiptes karaļa mūmija, — Dubs uzbļāva. — Neizliecieties par muļķi, teļa taukums tāds! Jēzus Marija, ja mēs neatrastos ienaidnieka tuvumā, tad es nezinu, ko es izdarītu, lai tikai atbrīvotos no jums, jūs pulka kauna traips! Abtreten!
— Mauro kā vērsis, — kāds kareivis piezīmēja, kad Dubs bija aizgājis. — Mums Časlavā bija zemessargos tāds večuks Cibulka, tas arī tāpat bļāva. Viņš vienmēr pieņēma raportu, sēžot zirgā, un tad bija jākliedz pār visu pagalmu, bet viņš vēl auro kā plēsts: «Jūs tur, smurguļa jauniesauktais, runājiet skaļāk, citādi es jums pataisīšu žaunas platākas, lai labāk skanētu. Nedomājiet, ka te var žļebināt kā veca palaistuve grēksūdzē! Sasodīts, vai jūs arī saprotat, ka jūsu priekšā ir jūsu kapteinis,
kam nav nekādas patikas piepūlēt jūsu dēļ savas ausis, jūs pa- mēgļi tādi!» Viņš tā auroja, ka no Vrdas pie pulkveža ieradās sieviešu deputacija, lai viņš aizliedzot kapteinim bļaustīties, jo bērni trūkstoties augšā no miega un daudziem no pārbaidīšanās jau piemetušies krampji.
Pēcpusdienā visa nometne pārvērtās kailu pērtiķu barā, kuri ķēra sev utis. Katrs turēja tuvu pie acīm kreklu vai apakšbikses un pētīja visas vīles un šuves kā astronoms debess telpu, meklējot jaunu komētu un virzot teleskopu no viena apvāršņa līdz otram. Daži sameklēja kārbiņas ar pelēku ziežu un ieberzēja ar to gurnus un muguru; tas radīja skaudību pārējos, kas nebija iedomājušies nodrošināties, lai tos neapēstu utis, un tūliņ sākās debates.
— Stāsta, ka vislabākais līdzeklis pret utīm esot diļļu eļļa, — paziņoja kāds bārdainis, kas utis nekāva, bet nostūma ar nagu zālē. — Pietiekot ar pāris pilieniem, lai tās visas nosprāgtu, bet man gan to tik daudz, ka vajadzētu vismaz veselu litru.
— Vislabāk ir noberzēties ar petroleju, — iejaucās otrs. — Tā palīdz tiklab cūkām, kā cilvēkiem.
. — Stāsta, ka utis nemājojot zīda veļā, — ierunājās trešais. — «Narodni Politika» rakstīja, ka tiem, kas valkājot zīda kreklus, utis nemaz nemetoties virsū.
— Tas būs taisnība., bet visi tak nevar zīdā staigāt, — Sveiks •atsaucās. — Visnegantāk utis vairojas biezā triko veļā, : — pāris dienās tā ir kā piebērta. Vilprātīgāk būtu ļaut tām nosprāgt aiz vecuma, bet nekur nav pavēlēts, lai kareivji ļautos dzīvi no tām apēsties. Kareivim jāmirst par savu kungu un ķeizaru, nevis tāpēc, ka kaut kādām nejēgas utīm gribas ēst.
Bija silta, jauka diena. Kareivji izskaloja strautā veļu, nomazgāja pārgājienā nogurušās kājas un sāka spēlēt kārtis. Austrumos dunēja lielgabali, bet te švīkstēja kārtis un dzirdēja tikai: «Spēlē ārā! Trumpis virsū! Kauj ar kalpu, nejēga!» — un pa starpām zem naga knaukšķēja utis. Un, ja šiem parazītiem ir sava vēsture, tad 1914. gads ierakstāms ar zelta burtiem tās lappusēs kopā ar citātu no svētajiem rakstiem: «Augļojieties un vairojieties un piepildiet to zemi >
Sveiks spēlēja kārtis līdz pat umsai un tad devās pie kara- lauka virtuves nosnausties; tur jau gulēja Baluns, Vaneks un brīvprātīgais Mareks, satinušies šineļos, un raudzījās dzidrajās, tumši zilajās debesīs, kur zvaigznes dzirkstīja kā zelta sprādzes smagā samta tērpā. Pavārs Juraida skaidroja:
— Katra zvaigzne ir pasaule, astrala pasaule. Un, ja tā padomā, ka šo stāvzvaigžņu ir ap divdesmit miljonu, ja iedomājas, ka vienas zvaigznes stars sasniedz mūs tikai pec piecsimt trīsdesmit septiņiem gadiem, ja zina, ka saule ir pusmiljona reižu lielāka par mūsu zemi, kas tad pret to ir «es» un mana virtuve, kas ir tie nieka kilometri, ko esam nostaigājoši? Pasaules izplatījums ir neaptverami liels, un tanī ir neskaitāmi noslēpumi; mēs nekā nezinām, kas tur atrodas un kādas būtnes >-ur mājo . . .
— Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir tādi paši muļķi, kas karo, — brīvprātīgais Mareks nožāvājās.
— Varbūt, neviens to nezina; varbūt tur ir cilvēki, varbūt dzīvnieki, kuros iemiesojas mirušo dvēseles pirms atgriešanās šinī pasaulē. Es par to lasīju Fiamarionā.
Dala taisnības tur laikam ir, — Sveiks piekrita. — Nekratiet galvu, mantziņa kungs! Ja jūs būtu pazinis Maršaleka kundzi Zižkovā, tad viņa jums to paskaidrotu. Šī Maršaleka kundze bija gaišreģe, lika kārtis un lieliski pareģoja nākotnes notikumus. Viņa dzīvoja Cimburkas ielā, bet pie viņas nāca ļaudis no visas Prāgas. Viņa izsauca ari garus.
— Šveik, — Juraida saspringtā interesē iejautājās, — vai jūs bijāt kādreiz pie viņas uz spiritiskiem seansiem? Ko teica medijs?
— Es nestaigāju ne ir. kādām sensācijām, — Šveiks atbildēja, — bet man to visu stāstīja kāds mediķis, kas pie viņas dzīvoja. Šis mediķis gribēja to visu izpētīt aiz zinātniskas intereses un tāpēc piesolījās Maršaleka kundzei par mediju; kad viņš «Pie kausa» bija pa vairāk iemetis, tad labprāt stāstīja, kā viņam klājies. Viņš sācis strādāt, ar savu dzīvokļa saimnieci uz pusēm, un kara sākumā sievietes stāvējušas pie viņu durvīm rindām vien. Bet Maršaleka kundze nelaimīgā kārtā iedomājusies neteikt visām sievietēm vienu un to pašu, proti, ka viņu vīri atgriezīsies sveiki un veseli un viņas vēl ilgi dzīvos ar tiem laimīgā laulībā, bet sākusi stāstīt tām, kas mazāk maksājušas, ka virs vai nu kritis, vai atgriezīsies bez kājas vai galvas, vai atkal tiks kā citādi sakropļots. Šīs dulnās sievietes nu sākušas sodīties par karu un lādēt viņa majestati kungu un ķeizaru, ka viņš tām atņēmis maizes devēju, tā ka policija sākusi tās vākt kopā. Iecirknī tās pratināšanā visu vainu uzvēlušas Maršaleka kundzei, jo tā izzīlējusi kārtīs, ka viņu vīri atrodoties jau dieva priekšā. Tad policija ieradusies pēc Maršaleka kundzes un saņēmusi arī viņu ciet. Sākumā viņu gribējuši pakārt par valsts nodevību, bet vēlāk palaiduši uz. brīvām kājām, un pateikuši, lai ņemot, kādu maksu vien gribot, bet lai pareģojot tikai visu labu. Viņa gan tā nobijusies, ka uz savu roku nekā vairs nav darījusi, vienīgi palīdzējusi mediķim. Bet reiz pie viņas ieradusies kāda prokurora sieva, ļoti izglītota dāma, kas nosapņojusi, ka viņas vīrs. kas Hradšinā vadījis dezertēšanas un viņa majestātes apvainošanas lietu izmeklēšanu, tā kā miris, kā kritis kaujā un viņa dvēsele iemiesojusies zirgā. Tas viņam būtu bi jis pelnīts,, jo viņš bija īsts cilvēku bende; kādai večiņai Chuchlā, kas no ebreja pirkusi tupeles un sacījusi tam, kad tas par dārgu norēķinājis: «Pagaidi vien, kad atnāks krievi!» — viņš iegrieza pusotra gada. Nu, un tā viņa kundze ierodas pie Maršaleka kundzes un dod tai pieckronu gabalu, lai izskaidrojot sapni, bet šī negrib ne dzirdēt. Tad prokurora kundze dod desmitnieku. Maršaleka kundze gājusi modināt mediķi, lai nākot par mediju, bet mediķim bijušas paģiras no vakardienas, un viņš bijis sliktā omā: vienā laidā midzis ciet, un Maršaleka kundzei vajadzējis viņu iedunkāt, lai viņš atbildētu, kad pienākas. Izsauktais vīra gars patiešām paziņojis, ka iemiesojies zirgā un ka tas esot viņam par sodu. Prokurora kundze zaudējusi samaņu un tad jautājusi, cik ilgi vīra dvēselei jāpaliek zirgā. Maršaleka kundze piebikstījusi mediķim, un šis atbildējis: «Kamēr apgūšu visas zirga spējas.» — «Un vai tev vēl daudz jāmācās, mīlīt?» dvesusi kundzīte, kas zaudējusi vai jēgu aiz šausmām. «Daudz vairs ne: es jau protu ēst auzas, dzert no spaiņa, grauzt sienu, gulēt stāvot, bet mana dvēsele kļūs brīva, kad iemanīšos izlaist slikto gaisu rikšojot; tas man vēl nepadodas.» Pēc tam iesēdinājuši ir Maršaleka kundzi, ir mediķi.
Mantzinis ierēcās smieklos kā tīģeris džungļos, brīvprātīgais pusmiegā žagojās, bet aizkaitinātais Juraida iegrūda Sveikam ar celi pa dibenu:
— Šveik, jūs esat ne tikai muļķis, bet arī nelietis! Jūs dzenat jokus un ņirgājaties par okultām zinātnēm. Gan dievs jūs par to sodīs! Neiedrošinieties vairs nākt pie manis virtuvē kaulus skrubināt!
— Ir daudz lietu starp zemi un debesīm, kas pieder pie neizdibināmiem noslēpumiem, — Šveiks atbildēja. — Tās pašas utis: vai jūs, Juraidas kungs, varat pateikt, kāpēc utis ir pasaulē? Tomēr šodien, kad nomazgājos un apvilku tīru veļu, man ir tik labi kā uz dūnu pēļa. Man taču uz gurniem bija arama kārta dubļu, Juraidas kungs, ceļgali gluži apsūnojuši, bet pirksti pārvērtušies Liptavas sierā. Vai jums arī tā svīst kājas, Juraidas kungs?
Pavārs stūrgalvīgi klusēja, mantzinis krāca, bet brīvprātīgais miegā murmināja:
— Ne šāviņu sprādzieni, ne kaujas versme, ne lielgabalu dārdi — nekas nespēja atturēt mūsu varoni, 91. pulka seržantu Antoninu Vichodilu no Vejžereka pie Čechu Broda; viņš traucās uz priekšu pēc uzvaras lauriem .. .
Brīvprātīgais noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pagriezās uz otriem sāniem un nočukstēja:
— Saltā Galicijas zeme sedz varoņa krūtis, kas rotātas ar lielo sudraba medaļu, ar ko augstākais karavadonis atzīmēja viņa drošsirdību. Pēc viņa skumst diloņslima atraitne un pieci mazgadīgi bērni . . .
Paradums izdomāt visādas blēņas par godu 91. pulkam nelika miera bataljona vēsturniekam arī naktī, kad viņa veselais saprāts pieļāva tādas aplamības, kas autoru viegli varēja novest garnizona cietumā. No kopīgās virsnieku telts atplūda nesakarīgs strīds un nervozi smiekli, un Šveiks, kam vēl negribējās
gulēt, raudzījās debesīs un prātoja, vai mēness tāpat spīd arī pār Prāgu. Tā kā utis viņu neēda, tad viņš jutās tik omulīgs, ka pusbalsī uzdziedāja:
Diegtin diedz brašais vads, Kamēr uzkrīt rasa, Vēsā zālē apmetas, Utis kreklos lasa.
Utis velk no Kromeržas Uz Hodoninu ratus. Viena lepni bukā sēž, Cigārs zobos kratās.
Pamanījis, ka Juraida arī neguļ un šad tad smagi nopūšas, Sveiks uzrunāja viņu:
— Vai esat dzirdējis par skolotāju un utīm, Juraidas kungs? Jaunboleslavas reālskolā strādājis kāds dabas zinātņu skolotājs, un viņš ļoti piktojies, ka skolas kukaiņu kolekcijā nav utu. Blusu viņam bijis pietiekami, ar tām viņu apgādājusi meiteņu skolas direktrise, bet utis viņš nekur nav varējis sadzīt. Bet tad sākušies Izeras regulēšanas darbi, ieradušies racēji, un skolotājs uzzinājis, ka tiem utu atliku likām. Kādu svētdienu viņš devies uz turieni un paņēmis līdzi pudelīti utīm. Krastmalā viņš ieraudzījis kādu skrandaini, kas tikai pagrābj padusē un sviež zivīm, jo zivis, Juraidas kungs, traki kāras uz utīm. Skolotājs paskaidrojis šim tēvainim, ka viņam nepieciešamas pāris utis skolas kolekcijai, lai šis laipni uzdāvinot. Skrandainis pagrābis padusē un parādījis piecas lielas kā miežu graudus: «Piecas pa sešniekam gabalā, tā būs viena krona, skolotāja kungs.» Bet skolotājs bijis sīkstulis un žēlojis naudu; viņš sacījis šim lupatniekam: «Ko vēl negribēsiet — naudu par utīm!» Šis iebāzis utis atpakaļ un uzsaucis skolotājam: «Nu, tad audzējiet pats!» Izrādījies, ka šis blandonis kādreiz bijis filozofijas, socioloģijas un tautsaimniecības docents un nogājis no ceļa, kad viņa sieva sadabūjuši bērnu no cita. Viņš labi sapratis, ka tad, kad cilvēkam utis vajadzīgas un viņš pats ar to audzēšanu negrib nodarboties, utis ir prece un pircējam par tām jāmaksā. Vai tāds uzskats pareizs, Juraidas kungs?
Juraida, kas nemēdza ilgi dusmoties, pielaidīgi atbildēja:
— Jā, Sveika kungs, ir tādi gadījumi, par kuriem jāpadomāt un kur nav nekā smieklīga. Sievietes daudz cilvēku novedušas postā, un visa saules sistēma to nevar izlabot. Es, Sveika
kungs, — Juraida jutās visai pacilāts, ka godā Sveiku par «kungu», — ari patlaban pūlos atrisināt jautājumu, vai mana sieva vēl uzticīga zvērestam, ko man devusi, vai jau guļ ar citu. Mēs jau tik ilgi esam projām no mājām, un sieva man ir skaista, melnām, dedzīgām acīm. Senāk, Sveika kungs, kad bruņinieki devās karā, viņi lika pagatavot tādas jostas un aplika savām sievām, tā ka jebkura neuzticība kļuva neiespējama. Rīt, Sveika kungs, pusdienās būs gulašs no konserviem ar kartupeļiem; es jums drusku aiztaupīšu. Lai tikai dievs dod, ka mana sieva paliktu man uzticīga!
— Es esmu par to dzirdējis un pat lasījis, — Sveiks pasteidzās atbildēt, izdzirdējis par gulašu. — Tas bijis krusta karos, kad bruņinieki devušies kaut tos neticīgos suņus turkus, tos pagānus, un atbrīvot svēto zemi. Šitādas jostas varot redzēt Parīzes muzejā, Juraidas kungs; par to rakstīja Horkeja kungs, tas rakstnieks, kas Prāgā izdeva laikrakstu. Horkeja kungs ļoti slavēja Parizi un stāstīja, ka tur varot dzirdēt vislabākās anekdotes, īstas Parizes anekdotes. Parizē esot trīs ieverības cienīgas lietas: morgs, kur novietojot visus tos, kas miruši, neatstājot adresi, un kas tur guļot veselu mēnesi uz ledus, līdz policija
saņemot atbildi uz «Kurjerā» ievietoto ģīmetni un jautājumu: «Kas viņu pazīst? Kas viņš ir?»; tad Monmartrs ar Mulen-Rūžu, kur salasoties visas ielasmeitas, un beidzot muzejs, kur redzamas šīs šķīstības jostas, kuras bruņinieki aplikusi savām uzticīgajām sievām, lai tās nekļūtu neuzticīgas. Ziniet, Juraidas kungs, man ļoti žēl, ka mēs neesam franču frontē. Es, nudien, būtu aizgājis apskatīt šīs jostas, līdzko mēs būtu ieņēmuši Parizi.
— Kas tur būtu par labumu, — Juraida nopūtās, — ja mēs būtu Francijā un sievas mājās! Tāda josta, Sveika kungs, ir ļoti smalka un mākslīga lieta un taisāma pēc mēra, bet sieva taču var tīšām atsūtīt nepareizu mēru.
— Mūslaikos nelīdzēs arī pats pareizākais mērs, — Sveiks aizrādīja. — Tagad pasaulē ir viena vienīga krāpšana un Mēdīšanās. Toreiz tādu jostu, Juraidas kungs, noslēdza ar slēdzeni, un to atslēdznieks drīkstēja pagatavot tikai vienā eksemplārā, bruņinieks paņēma to līdzi karā un nēsāja noglabātu pie sirds, un, kad kaujā bija nodūris daudz šo saraceņu suņu vai pats kritis gūstā, tad skūpstīja šo slēdzeni un lūdza jaunavu Mariju, lai tā sargā un glabā to dārgumu, no kā viņam šī slēdzene. Bet tagad, Juraidas kungs, Hofmanis Horžovicē lej tādas slēdzenes simtiem, un Mazajā tirdziņā pie Rotas jūs varat pirkt tās pēc izvēles. Tagad cilvēki uzlauž pat ugunsdrošos skapjus, un jūs taču zināt, kā tie noslēgti. Nē, sitās bruņinieku sievas bija pavisam kas sevišķs. Viņām jau arī nācās daudz ko izturēt; atcerieties, ja esat redzējis vecās gleznās, cik viņas visas bālas, bet viņas tikai lūdza vien dievu par vīriem un pacietīgi gaidīja, kad tie pārnāks mājās ar slēdzenēm. Un, ja vīrs krita, tad sievu ielika zārkā ar visu jostu; pēc tām mēs viņas pazīsim pastarā dienā, Juraidas kungs. Es negribu pelt jūsu sievu, es viņu nemaz nepazīstu, bet daža sieva gan ir tāda nekrietnele, ka viņa, ja vīrs tai pasūtītu pašu mazāko jostu un pat ne pārāk stingru, tūliņ aizskrietu pie atslēdznieka, lai pataisa otru slēdzeni vai atmūķējamo.
— Jā, jā, tā ir, kad cilvēks precējies, — Juraida nopūtās un apklusa. Visi jau gulēja, bija dzirdama ritmiska elpošana, šņākšana un krākšana; šad tad pagāja garām jefreitors, kas nomainīja sargposteņus. Visa apkārtne grima dziļā mierā, ko pēkšņi pārtrauca četri tāli lielgabalu šāvieni. Sveiks bija jau gandrīz iemidzis, bet viņa smadzenēs vēl kvēloja doma, ka franču frontē būtu labāk, ka tur varētu ieņemt Parizi un muzeju ar visām šķīstības jostām. «Es vienu ievilktu un atvestu kā trofeju Millera kundzei,» viņš vēl nodomāja. Brīvprātīgais Mareks miegā grozījās, murminot: «Sapieri šrapneļu krusā uzcēla tiltu… Izturēt līdz galam, un uzvara mūsu!» — bet Juraida palika viens šinī pasaulē, kas viņu nomāca ar savu neaptveramību. Kaujas priekšvakarā kareivjus nodarbina dažādas domas, un oficiālie vēsturnieki un kara romānu rakstītāji daudz raksta par to, cik vienoti šādos brīžos kareivji jūtas savā dvēselē ar savu tautu un valsti, cik niecīga un nevērtīga viņiem šķiet pašu dzīvība, salīdzinot ar visas cilvēces interesēm, un cik labprāt viņi gatavi šo dzīvību upurēt, apzinādamies, ka visas cilvēces laime ir augstāka nekā viņu, atsevišķu indivīdu, laime. Varbūt tur ir sava da|a patiesības, bet pavārs Juraida gan domāja tikai par to, vai viņa sievu patlaban neapskauj gultā kāds cits; viss pārējais viņu neinteresēja, jo visas viņa domas koncentrējās vienīgi ap šo jautājumu. Bet viņam līdzās dziļā miegā krāca krietnais kareivis Sveiks, kas, dodoties uz fronti, bija izšķīris jautājumu par karu šādi: «Godīgi spēlēt «marijažu» mums ir
daudz svarīgāk nekā visas pasaules karš!»
*
No rīta vēl neviens nezināja, ko darīt; kapteinim Zāgneram nebija nekādu rīkojumu par bataljonu, jo arī pulka komandierim tādu nebija. Kapteinis pikti apsauca kadetu Bīgleru, kas mēģināja parādīt savas zināšanas kartes izpratnē, un devās ar virsleitnantu Lukašu uz strautu. Lukašs atkārtoja vakarējo atsvaidzināšanās proceduru, apmazgādams nospiestās kājas un noberzto ādu; kad viņš sūdzējās, ka nevarot labi noturēties zirgā, kapteinis smīnot atbildēja:
— Gan pāries, tas aiz nepierašanas; tev vajadzēja patrenēties uz šūpuļzirdziņa.
Kareivji, padzēruši kafiju, arī bija labā omā, izvilka no kabatām trīsdesmit divas bildītes un sāka spēlēt uz sērkociņiem un kreiceriem; ja ziemeļu pusē nedunētu lielgabali, tad būtu gluži kā manevros.
Ap pusdienu ietarkšķējās telefons, virsnieki sapulcējās uz apspriedi, feldfebeļi un seržanti sāka brēkt:
— Trauksme! Trauksme! Sasodīts, kārtis pie malas! Vai nedzirdat, ka trauksme? Ka kraušu kādam pa ausi! — un pēc piecām minūtēm bataljons jau stāvēja rindās, somas uz mugurām, šautenes rokās.
Tad visi soļoja uz priekšu pastiprinātā tempā līdz naktij, sekojot izsūtītajām patruļām un sakarniekiem. Ceļš veda caur vairākiem ciemiem, kur vēl bija saskatāmas senu kauju pēdas. Atpūsties apmetās mežā.
Karalauka virtuves ieradās tikai pašā rītā, tāpēc vakarējām pusdienām domāto gulašu apēda brokastīs. Lielgabali būkšķēja gluži tuvu, un daži apgalvoja, ka nakti dzirdējuši pat ložmetējus. Daļai kareivju pastiprinājās nervozitāte, daļu pārņēma apatija, vienaldzība pret visu, kas notiks un ko ar viņiem darīs. Tikko paspēja izsniegt gulašu, kad jāšus ieradās raitnieks un tūliņ pūta trauksmi; kareivji bāza ēdamo abām rokām mutē, lai nevajadzētu pamest zemē. Virsnieki apspriedās, ilgi lūkojās kartē un strīdējās par virzienu; kapteinis Zāgners ilgi grozīja galvu, salīdzinādams pavēlē norādīto virzienu ar karti. Beidzot virsnieki devās pie savām vienībām, un kapteinis Zāgners uzrunāja kareivjus:
— Kareivji! Tas, kas mums jādara, ir tīrā bērnu rotaļa. Iespējams, ka līdz kaujai nemaz nenonāksim, jo mūsu brigāde ir trešā rezerve. Divu stundu gājienā no mums atrodas lielā mežā nomaldījies krievu bataljons, tas tur ieklīdis jau kopš vakardienas un nezina, kā izkļūt ārā. Mūsu pulka uzdevums ielenkt mežu un sagūstīt krievus; to mēs izdarīsim, jo viņi padosies ar prieku. Varbūt nevajadzēs pat ne reizi izšaut. Tātad nav ko bīties, es saku, tā būs tikai rotaļa. Urā, urā, urā!
Kareivji atbildēja ar vārgu un nesaskanīgu «urā», un kapteinis Zāgners izrīkoja, kādā kārtībā katrai rotai jāiet. Kareivji, kas jau bija piedalījušies kaujās, sirdījās:
— Jēzus Marija, mēs esam trešā rezerve, tad mums sados tikai pēc kādas stundas. Pie Grodeka mēs arī bijām trešā rezerve, bet tur viss beidzās četrdesmit piecās minūtēs. Lai mani pakar, ja mūs neievedīs tādā slīkšņā, kur neviens vēl nav kāju spēris! Puikas, mēs vēl nebūsim paspējuši šo gulašu sagremot, kad jau dabūsim pa biksēm.
Zīmīgi, ka neviens čechs austriešu armijā nekad neteica: «Mēs kausimies,» — vai: «Mēs viņiem sadosim,» — bet vienmēr lietoja rūgto ciešamo izteiksmi: «Mums sados.»
Vienpadsmito rotu izsūtīja avangardā, ceturtais vads kadeta Bīglera vadībā izpildīja izlūku un sakarnieku lomu. Kadets ar sešiem vīriem gāja priekšgalā, viņu vidū atradās arī brīvprātīgi pieteicies Sveiks. Pārējie nāca zosu gājienā pa taciņu, lai varētu saredzēt cits citu un parādīt ar roku virzienu, kādā iet priekšējie. Tie, kas pareģoja, ka viņiem sados pēc stundas, maldījās; pagāja divas stundas, pagāja trešā, bet no ienaidnieka nebija ne vēsts. Oma uzlabojās, sevišķi vēl tad, kad lielgabali apklusa. Kareivji jau sāka spriest, ka krievi visur ātri atkāpjoties un apstāšoties tikai pie Maskavas. Pievakarē bataljons iznāca mežmalā, kur avangards jau gaidīja, jo tam nebija pavēles doties tālāk. Nekādu jaunu rīkojumu bataljons nesaņēma, tikai tumsā jāšus ieradās ziņnesis: bataljonam bija jāpārnakšņo tepat un jāgaida, kā rīt attīstīsies kaujas operācijās. Kapteinis Zāgners ieveda kareivjus dziļāk mežā un pavēlēja būt pilnā kaujas gatavībā, lai pie pirmā trauksmes signālā visi būtu savās vietās. Mežu ietina tumsa; nakts atnesa dzestrumu un sīku, nepārtrauktu, aukstu lietu. Līdz pusnaktij neviens neaizmiga. Kareivji, samirkuši tā, ka ūdens straumītēm tecēja pa muguru un kājām, mēģināja uzkurt uguni. Malkas bija pieliekami, netālu atradās vesela grēda, bet, tikko ar durkļiem sacirstā, sausā malka aizdegās, te pieskrēja leitnants Dubs:
— Apdzēst, tūliņ apdzēst! Vai gribat, lai mūs sāk apšaudīt?
Kareivji negribīgi sāka izmētāt degošās pagales, kaut ko
burkšķēdami par trešo rezervi. Leitnants aizsvilās:
— Kas iedrošinās runāt pretī? Muti ciet! Kam gribas, lai viņu nošauj jūsu ugunskura dēļ? Pie velna, gan jūs ar mani vēl iepazīsieties. — Un viņš spēra ar kāju sārtā.
— Lai paliek, leitnanti — tumsā atskanēja virsleitnanta Lukaša balss; viņam zobi klabēja aiz aukstuma. — Lai paliek! — viņš atkārtoja. — Labāk apsildieties pats arī! Sakuriet, puiši, vairāk sārtu un mums arī vienu; velns to zina, vai krievi ir šai mežā vai citā. Uguni aiz kokiem neviens neredzēs.
Kareivji aizskrēja pie malkas grēdām un atgriezās ar veseliem klēpjiem šķilu. Mežā mirklī uzliesmoja virtene sārtu. Ap vienu sasēdās virsnieki un klausījās, kā lādējās kapteinis Zāgners:
— Velns zina, vai mēs esam tur, kur mums jābūt; tie tur stabā, nolāpītie, mūžīgi kaut ko saputro. Viņi prot tikai pieņemt ziņojumus un dot pavēles, bet nevienam nenāk prātā padomāt, vai tās ir izpildāmas.
Viņš izņēma karti, izklāja uz ceļiem un pasniedza virsleitnantam Lukašam brigādes pavēli.
— Izlasi to! «Saskaņā ar izlūku grupas ziņojumu augstienē 431 atklāta mežā paslēpusies sešsimt vīru liela ienaidnieka vienība. Pavēle: 91. pulka kaujas bataljonam kā patstāvīgai kaujas vienībai doties augstienes 431 virzienā, lai sagūstītu augstienē 431 mežā noslēpušos ienaidnieku. Ziņojumu sūtīt brigādes stabam.» Un nu paskaties kartē: stūrītis meža, kaut kāda muļķīga upīte, nevienas šosejas, tikai purvi vien. Skaidrs, ka krievi atkāpjas, bet, lai viņi līstu te un kāpēc lai viņi līstu te, — to es nevaru aptvert.
Lukašs neko nesacīja, tikai pētīja karti; viņa vietā ierunājās leitnants Dubs:
— Mēs nevaram prasīt, lai krievi rīkotos tā, kā rīkotos mēs paši līdzīgos apstākļos. Krievi guvuši pieredzi karā ar Japanu, krieviem piemēroti transporta līdzekļi, kas ļauj viņiem viegli un ērti pārvietot artilēriju vissliktākajā apvidū. Un Galicija stipri līdzīga Krievijai, tāpēc ienaidnieks pieradis pie šās apkārtnes un pārvaramās grūtības viņam jau pazīstamas.
Zāgneru kaitināja opozicija, ko katrā izdevīgā brīdī izrādīja leitnants Dubs. Viņš ļāva tam pabeigt un uzrunāja atkal Lukašu:
— Jauka nakts, vai ne? Man jau drudzis klāt. Velns to zina, kāpēc mums tā jāizvairās no naktsmājām ciemos. Lai kareivji neaplaistu iedzīvotājus ar utīm? Nē, ja tā vēl pāris dienu turpināsies, tad es neizturēšu; te vajadzīga dzelzs veselība. Man liekas, draugs, ka tu drīz vien būsi bataljona priekšgalā kā komandieris un es Јaut kur pašā astē ārstēšu savu reimatismu.
Kapteinim Zāgneram stāvoklis nemaz vairs nepatika: fronte sāk kustēties, krievi atkāpjas, velns zina, kur vēl priekšniecība aiztrieks ar visu bataljonu. Tā var viegli pazaudēt galvu. Slimnīca tagad būtu daudz piemērotāka vieta, tikai jāprot tikt iekšā. Visi gaida, ka karš beigsies ja ne šodien, tad rīt. Krievi jau atkāpušies līdz savām robežām, kāda vajadzība skriet viņiem pakaļ? Kas tur par jēgu? Kapteinis nevilcinājās izsacīt savas domas.
— Nē, taisni tāpēc viņiem jādzenas pakaļ, — Dubs iecirtās. — Krievi tagad paļaujas vienīgi uz savas valsts milzīgo platību, kas tos varētu pasargāt. Bet viņi aizmirst, ka tagad ir 1915., nevis 1812. gads, krievu ģenerāļi neiedomājas, ka tagad ir cita kara technika nekā toreiz, kad Napoleons devās uz Maskavu. Toreiz armijai bija jāpārtiek no tās zemes krājumiem, kurai tā devās cauri, bet tagad pievedceļus iekārto gandrīz, līdz pašai pirmajai līnijai un piegādā no aizmugures visu nepieciešamo. Turklāt francūži nebija pieraduši pie krievu sala, bet mums tas bijis nebijis, mums, paldies dievam, aiz muguras vesela ziema Karpatos.
— Jā, tagad armijai ved nopakaļ skatu kartes, zobu sukas un sazin ko vēl ne. Ja karš turpināsies vēl pāris gadu, tad frontē būs dabūjami pat gumijas knupīši mazbērniem, — virsleitnants Lukašs, kas necieta visādus teorētiskus spriedelējumus, žāvādamies atsaucās. Redzot, ka arī citiem šie spriedelējumi apnikuši un pat pretīgi, viņš pasauca Sveiku, kas pie blakus sārta klausījās prātojumos, kā vislabāk iznīcināt lauku peles un kā tām berami alās saindēti graudi.
— Mūsu pusē tām liek slazdus, — kāds kareivis stāstīja, — tādus slazdus, kas tās tūliņ nosit. Ja peļu daudz, tad nespēj slazdus mainīt vien.
— Labāk iet pakaļ arklam un apsist tās ar rungu, — otrais pamācīja, — tad viņas var iznīcināt ar visiem mazuļiem.
Sveiks gribēja kaut ko piemetināt, bet, izdzirdējis virsleitnanta Lukaša balsi, uzlēca kājās un aizsteidzās pie viņa.
— Šveik, — leitnants Dubs uzprasīja, •— vai jūs tur atkal neaģitējāt? Par ko jūs tur runājāt?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, mēs tur runājām par karu. Biedri stāsta, ka krievu esot daudz un vislabāk apsist tos ar rungu kopā ar visiem bērniem. Tas ir labs līdzeklis arī pret pelēm, lajtnanta kungs.
Leitnants iekoda lūpā, jo saprata, ka Sveiks viņam izliek cilpas, bet Lukašs jautāja:
— Sveik, vai tev nav bail tādā naktī? Tu redzi, ka stāvoklis kļūst nopietns, tāda naktsguļa mums tagad var gadīties septiņas reizes nedēļā. Kā tu patlaban jūties pie miesas?
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks atbildēja, — ka pie miesas es jūtos divējādi: priekšpusē esmu jau apžuvis, bet pa muguru man tek ūdens. Kārtīgas un drošas naktsmājas ar visām ērtībām arī miera laikā nebija tik viegli dabūt, obrlajtnanta kungs. Vai esat kādreiz bijis Nimburkā? Neesat bijis, nu, tad jūs nevarat zināt. Tur ir viesnīca «Praga», ļoti solida un tīra viesnīca. Reiz kāds namdaris, Benešs no Libočas, bija sadomājis dāvināt sievai uz dzimšanas dienu Zānes kazu un atnāca pie manis, lai es viņam to pagādātu. Es jums jau stāstīju, obrlajtnanta kungs, ka es tirgojos ar suņiem, bet nekad neatteicos palīdzēt, ja kāds gribēja iegādāties kādu citu tīrasiņu dzīvnieku. Laikrakstā «Narodni Politika» taisni tolaik bija sludinājums, ka Nimburkā, 286. numurā, lēti pārdodama Zānes kaza. Tā nu es nobraucu uz Nimburku pēc kazas, bet kūtiņa izrādījās tukša un kaza jau pārdota. Tad man kāds iestāstīja, ka Horšatvā pārdodot kazu, lai es rīt agri ejot to apskatīt. Vakars nāca virsū, bet Nimburkā bija gada tirgus, nevienā iebraucamā vietā nevarēja dabūt naktsmājas, tāpēc man vajadzēja iet uz šo «Pragas» viesnīcu. Iedevu šveicaram divdesmit helleru, un viņš man apsolīja istabu, bet neviena tomēr neatbrīvojās. Viņš man jau gribēja dot naudu atpakaļ, bet tad pienāca viesnīcas īpašnieks un apvaicājās, kas te notiek. Es viņam paskaidroju, ka man nav kur pārgulēt, un viņš teic: «Pasakiet kafejnīcas jaunkundzei, lai pārguļ oie istabenes, un uzvediet to kungu augšā viņas istabā!» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man bija tādas dusmas, ka neesmu nopircis kazu, un ar dusmām cilvēks nevar gulēt, tāpēc es nogāju lejā kafejnīcā un, pakavēdams laiku, iespēlēju uz «sešdesmit seši» 2 kronas un 72 hellerus. Tad šveicars uzveda mani augšā šās jaunkundzes istabā, tur viss bija gaužām glīti iekārtots, visur plīšs un mežģines un viņai pašai uz gultas izklāts mežģīņu naktssvārks. Nezinu, obrlajtnanta kungs, kas man uznāca, bet man gan vienmēr patīk visu ko uzlaikot, un tā es nosviedu kreklu un apakšbikses un apvilkos šos naktssvārkus. Piestāvēja man tas kā uzliets, vienīgi krūtīs bija par platu, toties tik mīksts un tik labi smaržoja, ka es likos ar visu gulēt un pat aizmirsu aizslēgt durvis. Tā nu es guļu, bet pēkšņi pamostos, jo kāpnes čīkst, — jaunkundzes istaba atradās bēniņos. Uzreiz atveras durvis, un ienāk kāds kungs; viņš laikam biia iemetis, jo apgāza krēslu. Viņš apsēžas uz gultas malas, novelk zābakus, piestumj krēslu pie gultas un kārtīgi saliek uz tā savas drēbes. Daži cilvēki, ziniet, arī dzērumā rīkojas saprātīgi. Es pazinu kādu kurpnieku Burešu no Zderazas, kas, noplostojis visu nakti un piekusis kā diegs, nolikās uz ausi pie Palacka pieminekļa, uzkāra tur savas drēbes, zābakus nolika pagalvī un pat izņēma no mutes mākslīgo žokli un nostatīja kādai figūrai uz muguras, un tā viņu lur atrada un aizveda «Zaļajā Antonā» uz policijas komisariatu. Tur doktors konstatējis, ka Burešs vājprātīgs, un viņu aizveduši uz Katržinku, kur profesori pētījuši viņa garīgās spējas un kāds docents vadājis viņu uz lekcijām, kur demonstrējis viņu kā pigmalionisma piemēru, proti, it kā šis Burešs vairāk mīlētu statujas nekā dzīvas sievietes, tāpat kā pulkvedis Redla kungs no Malostranas, kas pārdeva Austriju ienaidniekiem krieviem un vēlāk bija spiests Vīnē pats nošauties, lai glābtu savu virsnieka godu. Man vēlāk kāds slepenais stāstīja, obrlaitnanta kungs, ka šim pulkvedim Redla kungam bijuši trīs skapji un visi pilni ar gumijas lellēm, cita pie citas kā veikalā «Parizes pilsēta», tikai šīs bijušas pieaugušas sievietes lielumā un katra savādāka. Reiz pulkveža kungs pārnācis no baznīcas, kur gājis pie dievgalda, un iedāvinājis vienu šo dāmu savam kalpotājam, jo tai nav bijis izjaucams dibens un tāda nav vairs bijusi modē.
Nu, un šis docents sācis stāstīt par Burešu visādas tādas blēņas studentiem, ka Burešs sācis bļaut: «Tu nelieti, ko tu mani apvaino, man pašam sava sieva, un es nevienai statujai neesmu uzmācies ar neķītriem priekšlikumiem. Es esmu precēts vīrs, burbuļu mulda tāds, negvelz par mani aplamības, ka nedabū pa purnu!» Un, kad šis docents nav licies mierā, tad iekrāvis arī, par ko dabūja divus gadus Bochnicē, un, kad viņu no turienes izlaida, tad sameklēja advokatu un gribēja docentu iesūdzēt par goda laupīšanu. Kad viņš pavairāk iesviķojās, tad sita uz galda un kliedza: «Es to viņam nepiedošu, kungi, kaut man būtu jāsūdzas līdz pašai Vīnei; ja cilvēks netikumīgs, tad nedrīkst viņu pielaist par ārstu, lai neapvaino godīgus ģimenes tēvus un nesamaitā jaunus ļaudis. Kas no viņiem vēlāk iznāks, ja viņiem galvās sabāzīs tādas muļķības?» Nu, bet tas kungs, obrlajtnanta kungs, kas ieradās pie manis, noģērbās pavisam un nolikās man blakus; te nebija nekādas kļūdīšanās, viņš bija atnācis noteiktos nolūkos. Es pagriezos pret sienu, bet viņš sāk mani plikšķināt un glaudīt un murkšķ: «Vai Mīcīte jau guļ? Viņa taču solījās gaidīt mani.» Es pat neelpoju, lai viņš nemana, ka kļūdījies, bet viņš skūpsta naktssvārkus, tad pabīda mežģines nost un skūpsta man muguru aizvien zemāk, kamēr nonāk lidz tai vietai, kur mammiņa mēdza man mazam uzskaitīt, tad iet atkal uz augšu un čukst: «Bet, Mīcīt, kas tas tev par cietu miegu! Es taču tev atnesu kaut ko blūzītei, un, ja tu būsi labiņa, tad dabūsi vēl gumiju zeķturiem. Neliec gan man tik ilgi gaidīt, zelta gabaliņ, es jau zinu, ka tu neguli.» Viņš skūpsta mani atkal, bet nu viņam vairs nepietiek ar mugurpusi, viņš pūlas pagriezt mani otrādi un tikt man pie krūtīm. Es pagriežos arī, un viņš nu tādā svētlaimē spiež mani sev klāt un čukst: «Čuči vien, čuči, es vēl pielikšu zeķītes, zīda flora zeķītes,» — bet es viņam uzbrēcu visā rīklē: «Vācieties pie velna! Vai jūs domājat, ka esat vācu princis un ka mēs esam Berlinē?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, viņš tā pārbijās, ka nāve viņam nebija vairs tālu. Viņš pat neiepīkstējās, pakampa no krēsla savas drēbes un pa durvīm ārā. Es noslēdzu durvis un likos atkal gulēt. Drīz vien ieradās šveicars un lūdza, lai es esot tik labs un padodot zābakus, te viens kungs vakar gulējis un, kājas pāraujot, atstājis. Es atbildēju, ka nevienam nav tiesības modināt mani pašā saldākajā miegā, es varu tad nemaksāt par naktsmāju. Tad viņš man pačukstēja pa durvīm, ka tas kungs iedevis viņam piecas kronas par zābaku atnešanu, lai es apžēlojoties, jo viņam, proti, šveicaram, esot uzturama liela ģimene. Tad es beidzot iedevu arī tos zābakus. Izrādījās, ka tas kungs bija kāds tirgotājs no Kralovohradecas, divi mēneši, kopš precējies, un viņa sieva dzīvoja Nechamecē, bet sievasmāte Krievijā. Viņa spēlējusi arfu un kara laikā nav atgriezusies, tātad jādomā, ka iesēdināta par spiegošanu.
Redziet, obrlajtnanta kungs, cilvēks vienmēr atrodas briesmās, un, ja viņa sargeņģelis nebūtu pār viņu nomodā, tad nezin kas ar viņu notiktu; sevišķi svešā pusē nedrīkst nevienam uzticēties. Cik tur trūka, ka es, atvaļināts karavīrs, būtu pazaudējis Nimburkā savu nevainību. Reiz es dzirdēju. . .
Sveiks apklusa, jo virsnieki sēžot snauda, it kā viņus būtu ietekmējis kareivju piemērs, kuri arī, cits pie cita piespiedušies, krāca pie dziestošajiem sārtiem. Lietus mitējās, un austrumos jau bija caur kokiem manāmas rītausmas zīmes; sāka svīst gaismiņa, un koku lapotne sakustējās noslēpumainās šalkās, apsveikdama jauno rītu. Sveikam nenāca miegs; viņš novilka drēbes un veļu un turēja to virs kvēlojošām oglēm, lai ātrāk izžūtu. Viņa piemēram sekoja kareivis, kas nule bija stāvējis sardzē un arī gribēja apžāvēties. Viņi nostājās katrs savā pusē sārtam un uzpūta kvēli zem krekliem, kas piepūtās kā gāzes baloni. Kareivis priecājās:
— Tas labi der pret utīm, draugs, viņām kļūst karsti, un viņas atlaižas, bet gnīdas savārās un pārsprāgst. Ja mēs šodien atkal iesim tālāk, tad mūsu puikas būs līdz vakaram atkal utu pilni kā sīļi. Utīm, draugs mīļais, tas trakoti patīk, kad cilvēks izmircis, labi sagājies, sasvīdis un saule sāk viņu cepināt tā, ka visas panckas garo vien, tad utis šķiļas kā cāļi. Tas viss aiz netīrības, draugs. Un kas tad karš ir, ja ne viena liela netīrība!
Viņš izskatīja blūzes vīles un, vilkdams pa tām ar nagu, domīgi turpināja:
— Ja es būtu mājās, tad izkāpinātu izkapti un ietu uz pļavu pļaut sienu. Zāli, draugs, vislabāk pļaut pēc lietus vai krietnas rasas, tad tā vismīkstākā. Tāds rīts gan ir skaists, to ne izstāstīt nevar; vakarā ielej drusku degvīna vai ruma pudelē, rīta agrumā izdzer, un izkapts dzied vien. Bet tagad mēs cita nekā nezinām kā kaut utis un cits citu. Vai tu vari man pateikt, cilvēk, kāpēc tāds karš vajadzigs?
Šveiks klusēja, kareivis ielaida pirkstus dziļi paduses, pakasīja krūtis un vērīgi aplūkoja savas kājas.
— Te viņas ēd mani vistrakāk, paskat, cik man te viss sarkans no tām nelietēm!
Viņš apģērbās, palika somu pagalvī, pastiepa kājas pret uguni un nomurmināja, laizdamies miegā:
— Sveik, draugs, kāpēc tas tā ir? Ēzeļi mēs esam, brālīt, ragulopi, vairāk nekas.
Rīta agrumā, kad kareivji mazgājās peļķēs starp puspuvu- šām siekstām un dzīrās vārīt kafiju, pēkšņi atauļoja raitnieks putām klātā zirgā; viņš pasniedza kapteinim kādu papīru, apgrieza zirgu un atkal aizauļoja. Zāgners ieskatījās pavēlē, pagriezās pret virsniekiem, un vienā mirklī visa nometne skanēja no kliedzieniem:
— Trauksme! Trauksme!
— Dievs tēvs, tūļas, vai jūs beidzot apliksiet amuniciju vai ne? — brēca kapraļi un seržanti. — Sasodīts, ātrāk, krievi nāk virsū! Kristus dēļ, kustieties ātrāk! Lien kā niķīga ķēve ilksīs!
Bataljons kārtojās ierindā, un rīta lūgšanas vietā gaisu tricināja lāsti un lamas.
— Kā prātā jukuši, vai tad patiešām nevarēja pagaidīt, kamēr uzvāra mazuliet tās suslas? Visu ragulopu pestītāja dēļ, lieciet katliņu uz oglēm, vēl jau uzvārīsies, — kareivji sirdījās, un kāds jokupēteris uzsauca:
— Ienaidnieks nekad nevar būt tik tuvu, ka es nepaspētu uzvārīt gulašu!
Atkal izsūtīja avangardu, kas savukārt raidīja izlūkos kadetu Bīgleru un izraudzīja sakarniekus; visi devās pa mežu atpakaļ tai pašā virzienā, tikai vairāk pa labi.
Mežmalā viņi satika automobili, kurā brauca ģenerālštābā virsnieks; tas apturēja bataljonu, piesauca virsniekus klāt un, runājot ar tiem, tik neganti plātīja rokas pār karti, ka visi kareivji nolēma:
— Tātad mēs atkal esam nomaldījušies. Paskat, puikas, kā viņš tiem klāj, ka mūs tā izāzējuši!
— Nu nē, tur būs kas cits. Vai šorīt kāds dzirdēja šaujam, puikas? Kopš paša rīta nav dzirdēts neviens šāviens. Varbūt jau noslēgts miers un viņš atšāvies mums paziņot, lai dodamies uz vilcienu? — aizmugurē ierunājās kāda labsirdīga balss. — Man šorīt stāstīja kāds jefreitors no 6. rotas, — viņam ir savs skuķis, kas kalpo pie deputātā Prāgā, tā viņam rakstījusi, ka šās kungs izteicies, ka drīz karam būšot beigas; viņš to dzirdējis Vīnē no kāda ministrijas šveicara un tad jau .. .
— Virziens uz mani! Soļos marš! — viņu pārtrauca kapteiņa Zāgnera sauciens.
Avangards un izlūki tikmēr bija jau gabalā, un bataljons devās barā pa mežu stundas divas bez aizsega. Tad mežs kļuva retāks, parādījās cirsmas, un beidzot bataljons pa lauku ceļu nonāca pie veca sila, kur kadets Bīglers atkal varēja uzņemties taustekļu lomu.
Pēc nelielas atpūtas bataljons straujā tempā devās uz priekšu, it kā gribētu noskriet krievus; kādā izcirtumā kapteinis Zāgners, vezdams savu zirgu pie pavadas, personīgi iekāpa vēl neatdzisušā pierādījumā, ka te nesen uzturējušies cilvēki. Izmeklējot krūmus, izrādījās, ka tādu pierādījumu te daudz un ka te neapšaubāmi atpūtusies kāda karaspēka daļa. Kareivji kļuva jautri, bet virsnieku sejās izpaudās neizpratne: vai te bijuši krievi vai mūsējie? Pēc smakas to nevar noteikt, pēc izskata arī ne; maisījumā, kur bija iekāpis kapteiņa zābaks, atradās ķiršu kauliņi, kaut kādi graudi, desas āda un pāris zirņu; to visu tikpat labi varēja ēst krievi kā austrieši.
Virsnieki klusēdami raudzījās uz brūno piku, un virsleitnants Lukašs pirmais izsacīja domas:
— Varbūt mūsu avangards? Bet tad gan nevarētu būt palicis tik daudz.
— Mīisu avangards nevarēja te uzkavēties, jo tad mēs būtu to panākuši, — leitnants Dubs iebilda. — Tie būs bijuši krievi, kas dabūjuši vēdergraizes aiz bailēm, bet mēs, — un viņš pārmetoši pavērās kapteinī Zāgnerā, — gājām uz priekšu bez jebkāda aizsega.
Pēkšņi leitnants Dubs iesita sev pa pieri:
— Bet to taču var precizi konstatēt! Zēni, ieskrieniet krūmos un atnesiet visu, ar ko tur atslaucījusies! — viņš uzsauca tuvākajiem kareivjiem.
Kareivji nozuda krūmos un drīz atgriezās, turēdami divos kociņos ērmīgas lietas: zāles kušķus, zarus ar visām lapām, baltu glazē cimdu, kāda svētā attēlu, karalauka atklātni un pat gabalu avīzes. Leitnants lika tiem, kas atnesuši zāli un lapas, sviest projām šos pētīšanai nederīgos priekšmetus un paņēma atklātni. Tā bija rakstīta ungāru valodā, tāpēc viņš saturu nesaprata, tomēr tā nopriecājās, ka uzvaroši paziņoja kapteinim Zāgneram:
— Es atcerējos, ka, pārbaudot kāda ienaidnieka apmetni, bija pavēlēts nekavējoties pārbaudīt atejas, jo tā visvieglāk noteicams, kāda ienaidnieka daļa tur bijusi. Tātad mūsu priekšā ir, — viņš apgrieza atklātni otrādi, — nē, nevar izlasīt, pārāk notriepta. Tomēr tas nav svarīgi. Krievi tie tātad nav. Padodiet man to avīzes gabalu. Kā tā saucas? «Koprživa?» Paskat, avīze, turklāt vēl čeebu.
Kareivis pastiepa sprungulītī uzdurto papīru leitnantam Dubam pie pašām acīm, un tas skaļi lasīja:
šana
Ha viena.
plecos.
Neizdibināma acu priekšā tika mechanika.
kā dzirnakmens, kas visu sadrupina, uz lielo nāves pļauju zina.
Tas piepildīts! Kad rakstu rindas šīs, vi atpakaļ kā vilnis atplūdīs.
biedri, ari mugursomu ciešāk sasiet vari.
Gals krieviem, viņu karavadonis
Sauc: «Kas vēl izbēgt var, tas malacis!»
Bet pašam zobens, uzraksts zeltā tam:
«No cara — Galicijas atbrīvotājam.»
Leitnantu Dubu tā aizrāva avīze ar saplūkāto dzejoli, ka viņš aizmirsies paņēma papīru rokās, lai to izlasītu līdz beigām, bet papīrs pielipa viņam pie pirkstiem un oža brīdināja, ka viņš ar kaut ko notriepies. Viņš nometa papīru zemē un, slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņā, ar laipnu smaidu uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Latiņu paruna saka: «Inter arma silent Musae» — kad runā ieroči, tad mūzas klusē. Par laimi pie mums tā nav, tas, ko es jums nolasīju, ir skaists, lojāls, patriotisks dzejolis. 2ēl, ka tas saplēsts. Es to izdevīgā gadījumā būtu izlasījis kareivjiem, un tas pacilātu viņiem garu. Kungi, es varu galvot, ka pirms mums te ir bijuši mūsējie.
Zāgners pikti novērsās, Lukašs paspēra papīru ar zābaka, purnu un ierosināja:
— Vai nevajadzētu likt to nomazgāt? Ir gan tic kareivji īsti lopiņi: lojāls, patriotisks dzejolis, kas pacilātu armijas garu, dzejolis, kurā dzejnieks ielicis visu savu dvēseli, un kaut kāds nejēga atslaukās ar to, it kā pasaulē nekā cita vairs nebūtu, kas noderētu šim nolūkam.
Un viņa smīns bija sarkasma un ironijas pilns.
Tā viņi devās tālāk. Pagāja kāda stunda, un neviens neiedomājās, ka sakari ar avangardu sen jau pazaudēti. Pēcpusdienā viņi nonāca pie kādas meža pļavas, kur bija dzirdamas balsis. Kapteinis izsūtīja patruļu, kas atgriezās ar ziņojumu, ka pļavā apmetusies kāda mūsu artilērijas vienība, kas tur gana zirgus.
Bataljons tuvojās pļavai, kareivji jau priecājās par atpūtu, kad piepeši mežmalā parādījās virsnieks zirgā; viņš lēkšiem pieauļoja pie kapteiņa Zāgnera un uzbrēca:
— Welches Regiment? Einundneunzig? Wohin fuhren Sie es? Aber meine Ilerren! Das ist doch falsche Richtung! Ich hab doch links befohlen![62]
Viņš aizauļoja atpakaļ. Kapteinis dzinās jāšus viņam pakaļ un panācis lūdza precizākus norādījumus, jo viņš pazina, ka večuks ir brigādes komandieris. Norādījumus viņš nesaņēma, večuks tikai atkārtoja: «Ich hab doch links befohlen!» — un, kad kapteinis, apgriezdams zirgu, salutēja: «Zum Befehl, Herr Oberst!» — vecais ērms viņam uzbrēca: «Herr Hauptmann! Merken Sie sich fūr immer — Oberst Brigadieri»[63]
Kapteinis nosodījās klusībā par idiotiem un jāja atpakaļ pie bataljona. Par spīti brigādes komandierim viņš ļāva kareivjiem mazliet atpūsties, tad veda savus ļaudis tālāk uz kreiso pusi. Nevienam neienāca prātā, ka avangards turpina ceļu vecajā virzienā, neviens neiedomājās, ka viņi dodas uz priekšu bez aizsega un sakarniekiem. Viņi gāja tikpat bezrūpīgi kā uz Milo- vices nometnes šautuvi vingrināties šaut uz kartona kājnieku
figūrām, ko iedarbināja stieples un virve.
*
Kadets Bīglers, nenolaizdams acu no kartes un salīdzinādams tanī norādītās zīmes ar apkārtni, uzmanīgi virzījās uz priekšu, kaut gan viņam nebija pilnīgi skaidrs, uz kurieni jādodas un kur sastopami krievi. Viņš tomēr apzinājās, ka viņam uzticēts svarīgs uzdevums, un centās izpildīt to tā, lai iemantotu atzinību. Viņš mundri soļoja savas mazās armijas priekšgalā, steidzināja kareivjus un nepacietīgi gaidīja parādāmies pirmo ienaidnieku, lai nekavējoties sūtītu bataljonam ziņu, ka jāsāk uzbrukums.
Netālu aiz kadeta soļoja sakarnieks Sveiks kopā ar otru kareivi, kas bija Sveiku tīšām pagaidījis, jo vienatnē tam bija garlaicīgi, un nu apsveica viņu ar vārdiem:
— Diviem mums būs vieglāk iet un arī aizsargāties, ja mums kāds uzbruktu un gribētu aplaupīt. Te, mīlīt, ir tādi meži, ka laupītāji var dzīvot, cepures kuldami. Vai tev šautene pielādēta? Uz kadetu un biedriem tur priekšā palaisties nevar, viņi iet vienā iešanā un uz mums pat neatskatās. Nomaldīties gan te nevar, viena pati taka vien ir.
— Šautene man nav pielādēta, — Sveiks pamācoši atbildēja, — jo ar pielādētu šauteni nav nekāds joks: paņemsi rokā, pasvārstīsi, un — bāc! — viss lādiņš pašam vēderā. Tas ir taisnība, ko mēdza teikt lajtnants Fremlers, kad es biju dienestā Budejovicē: «Manlichera sistēmas šautene, 1895. gada modelis, ir vislabākā šautene pasaulē, bet, ja jūs, diedelnieki, neturēsiet to tīru un ja kāds pēc apmācībām būs atstājis stobrā patronu, tad es viņam zvelšu pa pauri.» Nu, bet apmaldīties, draugs, tu vari visur, arī Prāgā. Es pazinu reiz kādu Haldu, viņš lēja vara katlus pie Ringshofera; viņam bija Bubnos saderēta meiča, un viņš gāja ar to svētdienās uz «Kutileku» Letnā dejot pieklājīgas dejas, jo tur zālē uz sienas bija rakstīts: «Lūdz dejot pieklājīgi!» Reiz viņš tur bija pavairāk iemetis, saķildojies ar savu meiču un devies viens pats mājup; nonācis Vaclava laukumā, viņš uzprasījis policistam, kā nokļūt Smichovā. Policists visu sīki paskaidrojis un piebildis: «Ejiet tik taisni pa sliedēm!» — un Halda gājis arī pa sliedēm, kamēr piekusis, atsēdies atpūsties un iesnaudies. Bet tad viņš jūt, ka viņu kāds purina; viņš atver acis un ierauga dzelzceļa sargu, kas kliedz: «Vācieties nost! Vai gribat pakļūt zem vilciena?» Un tad Halda pamanījis, ka apmaldījies; bijis jau rīts, un viņš sēdējis uz dzelzceļa uzbēruma pie Vinohradu stacijas, bet seja viņam bijusi galīgi apdauzīta, veļoties lejup pa Nusles kāpnēm . . . Bet nu man gan liekas, ka mums nav neviena ne priekšā, ne aiz muguras.
Tā tas arī bija, jo kadets Bīglers, sekojot kartei, bija nogriezies pa labi un bataljons, kā zināms, arī bija mainījis agrāko virzienu. Sveika biedram duša noslīdēja papēžos.
-— Re nu, nelga, tikmēr tarkšķēji, kamēr apmaldījāmies. Atgriezīsimies pļaviņā pie artileristiem: pusdiena jau klāt, un viņiem varbūt patlaban ēdamā reize.
— Taisnība, vieni paši mēs karot nevaram, mums kādam jāpiebiedrojas, — Sveiks piekrita, un viņi griezās atpakaļ.
Pusbaterijas komandieris bija jauns virsleitnants, par laimi, čechs. Kad Šveiks paziņoja, ka viņi esot 91. kājnieku pulka 6. bataljona sakarnieki, kas pazaudējuši savu avangardu un bataljonu, viņš nevarēja smieklus valdīt:
— Nu gan jūs dabūsiet piparus, puiši! Kur tad jūs tā blandījāties? Es nezinu, vai jūsējie gājuši te garām; mēs te stāvam kopš paša rīta un esam redzējuši dažādas karaspēka vienības.
Jēzus Marija, kas jums par gudram galvam: sakarnieki apmaldās uzbrukuma laikā! Par to jūs var nošaut!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks beidzot tika pie vārda, — ka mēs pilnīgi apzināmies stāvokļa nopietnību. Kareivim tas nav nekāds joks — pazaudēt kaujas laukā, savu pulku, jo kareivim vienmēr jātur prātā, kā labāk kalpot savam pulkam un kā sagādāt jaunu slavu tā karogam. Kad es biju aktivajā karadienestā, obrlajtnanta kungs, tad mums tur bija kapteinis Murčeks, viņš bija kuprains, bet kalpojis Serbijā par spiegu un tāpēc iecelts par kapteini. Šis pats kapteinis Murčeks katrreiz, kad sākās lielie manevri, pavēlēja ielikt katram ierindniekam mugursomā 250 kaujas patronas un, kad avangards devās uz priekšu, jādelēja starp sakarniekiem, noklausījās, ko šie runā, un visu pierakstīja kabatas grāmatiņā. Kad manevri beidzās un ļaudis apmetās atpūsties, viņš atsauca sakaru komandu un teica: «Vai jūs zināt, kas ir morāle? Morāle, kareivji, ir visu to pienākumu izpildīšana, ko mūsu priekšniecība uzliek mums saskaņā ar mūsu spējām. Tāpēc ir nemorali, ka jūs, speķa butes, saņēmuši pāris simtus kaujas patronu, velkaties nokārtām galvām kā pussprāguši kleperi un apvainojat savu priekšnieku personā savas zemes valdnieku. Abtreten, Morgen zum Rapport![64]» tāpēc atļaujiet padevīgi ziņot, obrlajtnanta kungs, ka mēs nepavisam negribējām apmaldīties un padarīt armiju par diviem durkļiem nespēcīgāku. Padevīgi lūdzam pieņemt mūs jūsu baterijas uzturā un apgādē; algu mēs jums neprasām, gan jau mēs kādreiz sastapsim savu bataljonu un mantzinis Vaneka kungs mums visu izmaksās.
— Draugi, — virsnieks pasmējās par Šveika godbijīgo valodu, — baterijā es jūs pieņemt nevaru. Kur es jūs likšu? Turklāt jūs varbūt jau šodien pat atradīsiet savu bataljonu, tālu tas vēl nevar būt, gan jau kāds par to ko zinās, vismaz kara- lauka žandarmi. Tie jums noteikti visu pasacīs un pat vēl aizvedīs.
— Padevīgi lūdzam, obrlajtnanta kungs, padomājiet labi, pirms mūs noraidāt! — Šveiks noskumis sacīja. — Mēs atrodamies ienaidnieka priekšā, un tad divi cilvēki ir piliens jūrā, bet, kad baterija kļūst par diviem cilvēkiem stiprāka, tam kaujā liela nozīme. Un mēs jums būsim uzticami labās un ļaunās dienās, un maizi un devu no katla mes varētu sakt saņemt ar šodienu.
•— Nē, nē, puiši, no tā nekas neiznāks, — virsleitnants atvai- rījās, — bet paēst jums mūsu pavāri iedos, un maizi arī dabūsiet no artileristiem. Abtreten! Laimīga ceļu!
Šveiks ar savu biedru, kas skaļi jūsmoja par Sveika daiļrunību, devās ar virsleitnanta pavēli uz virtuvi. Pavārs gan kaut ko norūca par kājnieku lielajiem vēderiem, kas nekad neesot piepildāmi, taču pamaisīja katlā ar pavārnīcu un piekrāva viņu katliņus līdz malām pilnus biezas rīsu biezputras ar kapātu vērša gaļu. Šveiks un viņa kara biedrs noņēma mugursomas, apsēdās uz tām, iespieda katliņus starp ceļgaliem un, izvilkuši karotes, ķērās pie ēšanas.
Pie viņiem pienāca lielgabalnieks un sāka runāt vāciski; Sveiks, piebāzis pilnu muti, neko neatbildēja, un lielgabalnieks atsāka poliski. Sveika biedrs norūca: «Versteht nicht,» — un pienācējs sāka tarkšķēt ungariski, turklāt tik stipri iesizdams Sveikam pa roku, ka tam biezputra izkrita no karotes. Šveiks aizsvilās, pagrieza galvu uz lielgabalnieka pusi un uzsauca:
— Tarkšķi, ko muldies? Domā, ka tavu žvankstēšanu kāds saprot? Dieva vārds, kraušu tev vienreiz, ja vēl ko murmulēsi!
Lielgabalnieks sāka smieties.
— Tu esi čechs? Ko tad tu tūliņ to neteici? Nu, tad jau mēs sapratīsimies. — Un viņš atsēdās blakus zālē, apvaicādamies, no kurienes viņi te ieradušies.
•— Man prātā, ka 91. pulks vai vismaz kāda daļa te gāja garām, — viņš vēlāk sacīja, — bet, kurp viņi gāja, nezinu. Kad fronte sāk kustēties, zēni, tad jātur acis rokā, lai nenoklīstu no savējiem. Cita karaspēka daļa jūs nepieņems, un, ja pieņems, tad vēlāk jums vajadzēs nodot savai daļai apliecību, kur esat bijuši un kādās kaujās piedalījušies. Tagad daudz tādu slaistu saradies, kuri it kā noklīduši no savējiem, bet patiesībā pārgājuši citas daļas apgādē. Un, kad arī šai daļai jādodas uzbrukumā, tad viņi piesmērējas atkal citai. Šitādi veikli zēni trīs mēnešus pavada pirmajā līnijā un ne reizes šauteni nepaņem rokā. Tagad viņus sāk saņemt stingrāk. Tātad jūs, zēni, no Pragas?
Šveiks stādījās priekšā savietim un tūdaļ noprasīja:
— Vai jūs nekalpojāt par komiju pie Peksidera kunga Vinohrados? Ne, tas gan bija gaišākiem matiem; vai varbūt jūs strādājāt par kalēju pie Součeka kunga Štepana ielā? Arī ne? Dīvaini, — es taču esmu jūs kaut kur redzējis!
Lielgabalnieks atnesa viņiem klaipu maizes un divas paciņas tabakas. Šveiks izjusti pateicās labsirdīgajam savietim un patlaban cēla somu plecos, kad pie viņiem pienāca virsleitnants un sirsnīgā izbrīnā izsaucās: .
— Ko, puiši, jūs vēl tepat? Taisieties, ka pazūdat! Man tā šķiet, ka nekādas gudrības mēs no jums nemantosim, slīmesti tādi!
Šveiks militāri izslējās, pielicis šauteni pie kājas, un, pagriezis «acis pa labi», neparasti nopietni sacīja:
— Padevīgi pieteicam savu aiziešanu, obrlajtnanta kungs. Arī muļķiem kādreiz palaimējas ko lielu izgudrot, jo cilvēki nemaz nav tik stulbi, kā izskatās. Ko jūs, obrlajtnanta kungs, domājat, kad raugāties uz saviem lielgabaliem? Nekā, bet es domāju. Redziet, obrlajtnanta kungs, lielgabalam ir tādi iegriezumi, tādas vītes, un tās liek šrapnelim vai granatai šauties vispirms uz augšu un tad loka līnijā lejup. Šāviņš lido tā.
Šveiks paņēma šauteni kreisajā rokā un ar labo apvilka pa- rabolu.
— Tā viņš lido. Un jums nekas neienāk prātā! Bet, ja nu jūs, artileristi, nostādītu lielgabalu uz sāniem, uz viena riteņa, tad šāviņš lidotu lokā no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso pusi atkarībā no tā, uz kura riteņa lielgabals stāvētu. Jūs varētu šaut aiz stūra, jūs varētu apšaudīt krievus no flangiem, un viņi nekādi nezinātu, kas un no kurienes šauj.
Virsleitnants smējās locīdamies, lielgabalnieks un citi artileristi, neaptverdami Šveilca atklājuma lielo nozīmi, truli raudzījās virsleitnantā un runātājā; izsmējies virsleitnants pasniedza Sveikam riekšavu papirosu:
— Dodiet nu kājām vaļu! Šo savu atklājumu paziņojiet ģeneralštabam!
Šveiks atkārtoti pieteica savu aiziešanu un, maigā skatienā ietvēris baterijas komandieri, sentimentāli piebilda:
— Līdz pēdējai stundiņai atcerēšos jūsu laipnību, obrlajtnanta kungs.
Uzmetuši šautenes plecos, viņi izgāja uz tā paša ceļa, ko šodien jau divas reizes bija gājuši — turp un atpakaļ. Viņi gāja ilgi, šīs divas Austrijas armijas noklīdušās avis, un pastāvīgi apspriedās, vai nogriezties pa labi vai pa kreisi. Ceļā negadījās neviens ne braukšus, ne kājām, un, jo tālāk viņi gāja, jo dīvaināk likās, ka apvidus tik tukšs. Ceļabiedrs sāka jau gausties, ka viņi būšot nokļuvuši aiz krievu frontes līnijas. Šveiks apskaitās:
— Un kas tad par to? Mēs viņiem uzbruksim no mugurpuses! Nu, ncčinksti, ka esam apmaldījušies; neesam jau zīdaiņi, nepa- zudīsim! Kad es gulēju Prāgā slimnīcā, tad tur kāds reimatiķis stāstīja, kāds notikums atgadījies 1914. gadā viņu pulkā. Viņiem noklīdis bundzinieks ar taurētāju, — abi iegājuši kādā Galicijas ciemā papriecāties pēdējo reizi ar skuķiem, iekām viņiem būs jānoliek karote. Nu, un tur viņi aizgulējušies, un, kad no rīta pamodušies, no pulka ne vēsts. Projām. Viņi palikuši stāvam kā sālsstabi un vaimanājuši: «Jēzus Marija, ko nu lai dara?» Gājuši meklēt savu pulku, taisni tāpat kā mēs meklējam savu bataljonu. Taurētājs nesis tauri, bundzinieks bungas. Taurētājs bijis izglītots cilvēks, inženieris vai kas tamlīdzīgs, un viņš ar zīmuli uzzīmējis bundziniekam uz bungām visu apkārtnes karti. Viņš tur atzīmējis katru ciemu, peļķi, krustu ceļmalā, meža bumbieri, strautiņu, katru sv. Jāni Nepomuku, katru mēslu gubu, baznīcu, V iziņu, iebraucamo vietu, katru meža c.eļu, izcirtumu, gravu, — vārdu sakot, visu, ko viņi ceļā redzējuši.
Tā viņi klejojuši no pusaugusta līdz novembrim, izstaigājuši visu Galiciju krustām šķērsām un bijuši atēdušies kā barokļi, un uz bungām bijis atzīmēts viss, kam jābūt kartē. Un tā reiz pievakarē pie pašām ungāru robežām viņi uzskrējuši virsū savam pulkam, bet neviens viņus tur nav pazinis, tikai viņu kapteinis, jo pulks ticis vairākkārt sakauts un safortnēts no jauniem kaujas bataljoniem.
Kapteinis arī nav gribējis ticēt savām acīm, kamēr nav viņus aptaustījis savām rokām; izrādījies, ka Sarkanais Krusts jau sen izsludinājis viņus par bezvēsts pazudušiem, sagūstītiem, ievainotiem un mirušiem, lai nebūtu jāmaksā pabalsts viņu piederīgiem.
Kapteinis aizsūtījis tās bungas uz Vīnes kara topogrāfijas institutu, un tur pēc atzīmēm uz šīm bungām pagatavojuši jaunas ģenerālštābā kartes. Topogrāfi dabūjuši daudz ko papildināt, kas līdzšinējās Galicijas kartēs trūcis. Taurētājam par to piešķīruši lielo zelta medaļu, bundziniekam — sudraba; taurētāju iecēluši par pulka taurētāju, bet bundzinieku iesēdinājuši Terezinas cietumā, jo viņš izteicies, ka virsnieki, kas sastāda ģeografijas kartes, esot idioti un apzogot valsti. Un zini, draugs, ar tādu karti, kādu uzzīmējis šis taurētājs, vispār nemaz nav iespējams apmaldīties!
It kā apstiprinot šos vārdus, mežs kļuva retāks un starp koku galotnēm parādījās zilas debess laukumi. Sveika ceļabiedrs pielika soli, aizsteidzās Sveikam priekšā un izsaucās:
— Dieva vārds, tīrums! Re, kur ciems arī! Tur noteikti kāds būs!
Bija arī; mežmalā starp kokiem parādījās kadets Bīglers un jautāja:
— Vai uzgājāt mežsargā māju? Dabūjāt man kaut ko? Jūs taču gājāt kopā ar mani pa priekšu?
— Negājām, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks pārtrauca. — Vai jūs te viens pats? Mēs negājām izlūkos, mēs bijām sakarnieki, ar jums bija kopā citi. Vai jūs viņus aizsūtījāt uz mežsarga māju? Mēs gan neredzējām, ne mežsarga mājas, ne mūsējo, jo apmaldījāmies. Aiz mums nav vairs neviena, kadeta kungs, mēs esam pilnīgi pazaudējuši savu bataljonu, un neviens par mums nekā nezina. Mūsu br Ijons varbūt jau velnam rīklē, un mums jākaro vieniem pa^ern. Jūs nu par to daudz neraizējieties, kadeta kungs, ka tā iznācis; tagad daudzi karo paši uz savu atbildību.
Kadets Bīglers mazdūšīgi nokāra galvu; zelta medaļa izslīdēja no viņa rokām kaut kur neziņā, un kadets tikai smagi nopūtās:
— Kā man gribas ēst! Vēders man arī sāp, — es pirmīt sa> dzēros ūdeni, un nu man vajadzētu kaut ko siltu. Varbūt tie no mežsarga mājas drīz atgriezīsies.
— Neatgriezīsies, kadeta kungs, — Sveiks pārliecinoši atbildēja, — viņi arī ir apmaldījušies. Līdz vakaram vairs nav tālu» mums nāksies pašiem padomāt par sevi. Savējos mēs šodien vairs nesameklēsim; laime vēl, kadeta kungs, ka jūs esat virsnieks un ka jums ir karte. Jūs ri. paskatīsieties, kur mūsu bataljons varētu būt, un mēs dosimies turp taisnā ceļā. Bet tagad, es domāju, vajadzētu pameklēt tanī ciemā naktsmājas un vakariņas.
— Ejiet, kur gribat, — ievaidējās kadets, saķēris vēderu rokām, — Jēzus Marija, šito sāpēšanu! Nu gan man gals klāt! Bet atbildību, Šveik, es ne par ko neuzņemos, tanī ciemā var būt krievi.
•-—ja nebūs, iesim uzbrukumā, ja būs, atkāpsimies, — Šveiks sāka filozofēt. — Jūs, kadeta kungs, esat galīgi slims virsnieks, godīgs kareivis savu slimo priekšniecību nekad nepametīs. Es kā vecākais uzņemos komandu. Virziens — tur tas ciems. Soļos, marš!
Viņi paņēma kadetu, kas locījās un stenēja, zem rokām un devās pa grambaino lauku ceļu uz ciemu. Bīglers vai mira aiz bailēm, ka viņi iekļūšot krieviem taisni nagos, bet Šveiks palika mierīgs:
— Ziniet, kadeta kungs, mēdz sacīt, ka bez dieva gribas nevienam matiņš no galvas nenokritīs. Vakar pie ugunskura kāds kareivis stāstīja, ka viņi gājuši uzbrukumā pret krieviem un ka viņiem līdz bijis arī feldkurats. Viņi apmetušies mežā atpūsties, un viņa godība ķēries pie uzkožamiem. Viņam bijusi ungāru desa, olas un sarkanvīns, bet pēkšņi krievi viņus atklājuši un sākuši gāzt uz viņiem šrapneļus un granatas. Visi metušies bēgt, tikai feldkurats palicis sēžam uz bluķa, izklājis tur salveti un neceļ ne ausi. Viņš pat vēl kliedzis uz kareivjiem: «Nebēdziet, jūs tītari! Jūs visur atrodaties dieva rokās, un dievs
nevienam bez vajadzibas neļaus iet bojā. Ko dievs dara, ir labi darīts.» Tad pēkšņi eksplodējis šāviņš, taisni pēdējais, un, kad dūmi izklīduši, tad uz bluķa bijusi tikai baltā salvete, pudele vīna, sešas olas un ripuļos sagrieztā ungāru desa. Tas bijis tik labi nostrādāts, kadeta kungs, ka no feldkurata nav palikusi ne poga pāri, bet viņa brokastis palikušas neaizskartas. Pasaulē jau tā iekārtots, ka ar katru cilvēku notiek taisni tas, kas viņam nolemts. Ja mums lemts krist gūstā, tad mūs sagūstīs, jo tāda ir dieva griba. Bez tam vēl stāsta, ka krievi. . .
— Šveik, — kadets viņu pārtrauca, — runa nav tikai par gūstu vien. Krievi savus gūstekņus spīdzinot. Izdurot gūstekņiem acis, nogriežot ausis un degunu, nokniebjot ar knaiblēm viņu dabiskās lietas un iespraužot pašiem zobos. Krievi taču ir cilvēkēdāji, viņi ir mežoņi!
Šveiks bezcerīgi atmeta ar roku.
— Stāstīt jau stāsta gan visādi, bet tā viņi vairs nedara; tā darīja tikai turku karā vai atkal tad, kad mūsējie ieņēma Herce- govinu. Un par tādu sīkumu kā nogrieztu degunu nebūtu vērts runāt. Zižkovā dzīvoja kāds Tonda Vejvoda, tam degunu bija saēdis laikam vēzis, un viņš mēdza izmaksāt draugiem krodziņā un lielījās: «Šodien es sazvejoju 7 kronas 80 hellerus, divus kreklus un divus pārus zābaku, bet, kad man izkārtne bija kārtībā, tad pa visu dienu labi ja 80 hellerus sadzinu.»
Vecos laikos, kadeta kungs, cilvēkus dažādi spīdzināja; šiem nolūkiem bija izgudroti visādi teicami instrumenti. Kad iebrauksiet Prāgā, tad aizejiet uz pilsētas muzeju apskatīties. Cilvēkus stiepa uz moku sola, dzina naglas mēlē, lauza kaulus uz rata, un cilvēki visu to ar prieku atļāva, ja vien iepriekš dabūja svēto vakarēdienu; viņi to tāpēc labprāt pacieta, ka tas viss notika dievam par godu un slavu. Tādam ķecerim vai raganai salauza visus kaulus, sadzina aiz nagiem pakavu naglas, saspieda viņus spīlēs plānus kā plāceņus. Un katram instrumentam bija savs īpašs nosaukums atkarībā no tā. kādu darbu tas veica: kāju salaušanai lietoja sv. Jāzepa stilba kaulus, zobu izraušanai — dievmātes smaganas, kaulu sadragāšanai — sv. Pētera ribas. Tādā kārtā ķeceris vai gūsteknis jau iepriekš zināja, ar ko viņu iepriecinās, un, kad lielinkvizitors lika atnest sv. Valentina spīles, tad gūsteknis varēja būt pārliecināts, ka no viņa iztaisīs aknu desu gavēnim.
Šitā visa krieviem nav, tāpēc ar mums nekas nevar notikt;
ja nazis labi iztrīts, tad — čiks! — un auss nost bez kādām sāpēm. Un, ja cilvēks labi panes sāpes un izturas mierīgi, tad viņu pasludina par svēto. Romā reiz cepinājusi kādam pāvestam sānus, un, kad domājuši, ka nu viņam pietiks, viņš šiem pēkšņi, laipni smaidot, teicis: «Lūdzu, kungi, pagrieziet mani uz otriem sāniem, es gribētu visur vienādi apcept, jo man ļoti patīk simetrija.»
Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un kadets Bīglers ieteica vēl brītiņu pagaidīt, kamēr satumsīs. Viņi nosēdās kādā dārziņā aiz šķūņa, kadets stenēja un vaidēja, kareivis aizlīda četrrāpus līdz būdai, lai noskaidrotu stāvokli, bet Šveiks priecināja kadetu:
— Es jums, kadeta kungs, izvārīšu viru un salīkšu tur labi daudz ķiploku; es jums pielikšu pie vēdera siltu ķieģeli, tas noņem sāpes. Es jūs neatstāšu, kadeta kungs.
Kareivis atgriezās un apgalvoja, ka ciemā, atskaitot zemniekus, nekā cita neesot; tas krietni vien uzmundrināja kadetu. Viņi piecēlās un piedauzīja pie būdas loga. Kāda vecene atvēra logu un, šausmās iekliegušies, ieraugot kareivjus, sāka lauzīt rokas:
— Nekā man nav, kundziņi, nekā! Moskaļi visu pajēm!
— Vai sen, ka tie moskaļi te bija? — kadets piesardzīgi apvaicājās.
— Nupatās, nupatās, — vecene kladzināja, — no rīta bi, V^akar vakarā bi, katru dien bi. Nekā nav, moskaļi pajēm. Ap- kāv vistīš un aizgā.
— Vai ateja te ir? — kadets atkal iejautājās, jo vēdergraizes nemitējās.
Vecene enerģiski purināja galvu: • •— Nekā nav, kundziņ, nekā, moskaļi pajēm.
— Pag, vecen, mēs paši paskatīsimies, — Šveiks pastūma viņu sānis un iemetās būdā. Istaba, salīdzinot ar parastajām ruteņu būdām, bija visai tīra un glīta; lielā krāsnī kurējās uguns, uz soliņa gulēja cepšanai sagatavoti maizes klaipi. Šveiks pavēra durvis uz pieliekamo: pītos grozos baltojās olu grēdas, no griestiem nokarājās šķiņķi, speķa šķēles un paštaisītu žāvētu gaļas desu virtene. Šveika sirdi šis skats visai iepriecināja; viņš devās atpakaļ pasaukt kadetu un biedru, kurus vecene pūlējās pierunāt:
— Mēs nabaga cilvēki, tur aiz upītes zaldātu kungi atradīs
mājas, kur dzīvo bagāti saimnieki. Mums moskaļi visu pievākuši.
— Nežvanksti, mammiņ, — Šveiks viņu biedriski pamācīja, — šo dziesmiņu mēs jau zinām: «Moskaļi pajēm. Apkāv vistīš, paspaidī meitīš un aizgā.» Kadeta kungs, padevīgi ziņoju, ka varam iet iekšā, šitai raganai pieliekamā vesela desu tirgotava. Vecomāt, mēs ēdīsim pie tevis vakariņas un paliksim pa nakti. Par velti neko negribam, mēs tev samaksāsim. Nu, ar labu vai ļaunu? Ko tu domā, mūsu kapteiņa kungu nelaist iekšā? Vai gribi redzēt?
Viņš izvilka durkli no maksts un pielika smaili vecenei pie rīkles; tā iespiedzās, atlēca nost un aicināja viņus iekšā baiļu un pazemības pilna. Istabā viņa krāsns gaismā saskatīja, ka viens ir virsnieks, un, murminādama: — Kapteiņa kungs, kapteiņa kungs, — sāka tvarstīt kadeta rokas, lai noskūpstītu tās.
— Re, vecen, tā man patīk, — Šveiks labvēlīgi uzsita viņai uz pleca, — tā vajag godāt karavīrus.
Kadets izņēma no kabatas naudu, vecene, gatava pakalpot negaidītajiem viesiem, atnesa maizi, uzvārīja pienu, sazin no kurienes izvilka vārītu šķiņķi, bet visu laiku nenolaida acu no ārdurvīm.
Šveiks uzvārīja kadetam stipru un rūgtu tēju, apguldīja priekšniecību uz lāviņas, kas bija gultas vietā, apsedza ar vecenes kažoku, un Bīglers, kam siltums mazināja vēdergraizes, ^ tūliņ aizmiga.
Pie maizes un gaļas palika tikai Šveiks ar savu biedru; vecene iešāva maizi krāsnī un izgāja ārā, it kā kādu gaidot, bet kareivis, gremodams milzīgu kumosu, sacīja Sveikam:
— Tā ir laba gaļa, krietni nosālīta un nožāvēta; tas nekas, ka tā drusku ož pie kaula. Vislabāk, draugs mīļais, žāvēt gaļu zāģu skaidu un kadiķu dūmos, tad gaļa ir kā kūka. Kā kūka, es tev saku!
— Šitā nu gan kūkai nelīdzinās, un tu ēd, bet nepārēdies, — Šveiks atbildēja. — Gaļa ir gaļa. Par gaļu ij suns ir priecīgs.
Vecene atgriezās, un viņai sekoja jauna, plecīga un stalta sieviete. Vecene tūliņ iepazīstināja:
— Tā ir mana meita, vīrs karā. Redzi, — viņa griezās pie jaunās, — mūsu kareivji, mūsu zaldātu kungi ieradušies viesos. Dzen moskaļus.
Jaunā parādīja platā smaidā stiprus zobus, un Šveiks pieklājīgi piebīdīja viņai tējas krūzīti:
— Lūdza, dzeriet ar mums, kundze! Kā tad jūsu kungu sauc? Kur jums jaciņa labi piestāv! — un viņš pārvilka roku pār kuplajām krūtīm.
Viņa piedalījās tējas dzeršanā un ielaidās sarunā ar Sveiku, kam rokas nemaz nestāvēja mierā, delnas niezēja, un, tiklīdz vecā pagriezās sānis, viņš paberzēja tās gar meitas blūzi vai svārkiem.
Biedram uzmācās miegs; vecene ienesa no āra kažociņu un iegāja ar to pieliekamā, uzmetusi meitai izteiksmīgu skatienu, bet tā tikai skaļi iesmējās, kad Šveiks ieknieba viņai stilbā.
Tad viņa piecēlās, paziņodama, ka laiks gulēt, un uzlīda uz krāsns, kur jau iepriekš bija uzmetusi ne visai tīru spilvenu no kadeta lāviņas. Sveika biedrs izstiepās uz sola, bet drīz vien tas viņam likās par cietu un viņš pārvācās uz grīdas. Pamanījis Sveika nemieru un ilgu pilnos skatienus uz krāsni, viņš norūca:
— Kas tev tur par prieku, vai mājās sieviešu trūka? Labāk liecies gulēt, ir tā jau pēc cūkgaļas miegs nebūs lāga.
— Taisnība gan, — Šveiks piekrita, atlaizdamies viņam līdzās. — Bet to visu es tikai tīšām; neviena sieviete neņems ļaunā, ja tu izrādīsi, ka viņa tev patīk. Tā, tās nu mums ir pirmās naktsmājas, kopš esam pazuduši; lai nu kā, tas tomēr labāk nekā mežā, kad tur bijām. Toreiz es stāstīju virsnieku kungiem pie uguns, ka kāds mūrnieks gribēja dāvināt sievai uz dzimumdienu Zānes kazu, bet obrlajtnants Lukaša kungs negribēja tam«% ticēt, viņš man otrā dienā aizrādīja, ka tādas lietas cilvēki uz dzimumdienu nedāvinot. Bet es tev teikšu, draugs, ka cilvēki ļaunā nolūkā dāvā viens otram vēl trakākas lietas nekā Zānes kazas, no kurām vismaz savs labums. Es reiz nopirku no Krausa kunga, Radlicas pienotavas grāmatveža, suni, senbernaru, ko tam sv. Jāņa dienā iedāvināja uz vārdadienu viņa līgava. Tas bija skaists senbernars gadu veca teļa lielumā, bet viņš atdeva man to par pieekronu, lai tikai tiktu vaļā; viņš teica, ka nevarot uz šo suni aukstasinīgi paskatīties.
Un tad viņš man izstāstīja, ko šā suņa dēļ izcietis. Viņš iedāvinājis šai savai jaunkundzei vārda dienā zelta rokas pulksteni un saderinājies ar viņu, bet ar kāzām nesteidzies, un tad viņa nopirkusi viņam šo suni. Viņš raudāja, to stāstīdams: dzīvokļa
saimniece, pie kuras viņš jau sešus gadus bija nodzīvojis, nav gribējusi ar viņu vairs runāt, kad viņš atgriezies no Jāņu nakts uguņošanas un atvedis saitē suni, un no rīta uzteikuši istabu, jo suns gaudojis visu nakti un citi īrnieki sūdzējušies. Viņš nolūdzies, lai atļauj palikt, solījis maksāt mēnesī piecas kronas vairāk un suni turēt pie sevis istabā, lai tam nebūtu bailes. Tā viņš darījis, bet no rīta ieradies sētnieks: apakšējā stāvā griesti kļuvuši slapji, vai te neesot caura veļas baļļa. Saimniece pateikusi, ka viņa suni neiešot apkopt un ēst arī nedošot.
Tomēr Krausa kungs vēl galvu nav nokāris, — viņš glaudījis suni un daudzinājis: «Ak tu manas dārgās Miluškas dāvaniņa!» — un devies uz zirga gaļas pārdotavu pie Štapeca kunga Koširžā, kur nopircis sunim gaļas desas un aknu desas. Par diviem zelta gabaliem viņš nopircis astoņdesmit desu, pusklaipu maizes un devis sunim pusdienas: sviedis viņam desas un maizes gabalus un priecājies, ka suns noķer visu gaisā. Viņš izbarojis visu, bet, kad vakarā atgriezies no kantora, tad suns gaudojis aiz izsalkuma. Krausa kungs devies atkal pie Štapeca kunga un sapircis desas par piecnieku, miesnieks gribējis nosūtīt tās ar savu mācekli, bet Krausa kungs galvojis, ka varēšot aiznest viens pats. Tad Štapeca kungs viņam sacījis: «Nebaidieties, cien. kungs, mans zēns nevienam nekā neteiks. Kur, lūdzu, ir jūsu restorāns? Vai jūs katru nedēļu dodat cūkgaļu, arī vasaru? Ziemu es jums, cien. kungs, varētu katru dienu piegādāt paštaisītas cūku aknu desas, jo ziemu zirgi biežāk pārlauž kājas.»
Tā nu šis grāmatveža kungs katru dienu staigājis pēc desām un maizes un vakaros vedis suni uz Vltavas krastu staigāt. Miluška tur jau gaidījusi, viņi nostaigājuši līdz pat Smichovas ostai, Miluška glaudusies viņam klāt, suns cilpojis nopakaļ, un jaunkundze priekā smaidījusi: «Jencīt, mēs esam kā angļu lords un lēdija pastaigā. Vai tev patīk šis suns? Vai tu priecājies par viņu?»
Līdz jūlija beigām Krausa kungs to izturējis un tad sacījis darba biedriem: «Izvēle man nav lielā: vai nošauties pašam, vai nošaut suni, vai apzagt kādu, vai precēties.» Bet, kad Miluška sākusi raudāt, ka viņš gribot tikt vaļā no nevainīga kucēna, tad viņš izšķīries par precēšanos. Un otrā dienā pēc kāzām jaunā sieva atnāca pie manis, lai es aizejot pēc suņa, viņi negribot to dzīvoklī turēt un lēti atdošot. Tā es dabūju suni par piecnieku, un jaunā sieva vēl ietina man lakatiņā kāzu rausi. Tā, draugs, iet dzīvē: cilvēkiem ir visādi nolūki un mērķi, bet viņi dara un runā pavisam ko citu un apved tevi ar savu politiku ap stūri. Kolēģi, vai tu jau guli?
Kareivis krāca kā sasaldējies suns. Šveiks viegli pagrūstīja viņu, bet, kad gulētājs nepamodās, turpinādams krākšanu, Šveiks klusiņām piecēlās un taustījās uz krāsns pusi. Tur viņš pakāpās uz soliņa un drīz vien sataustīja divas basas, spēcīgas kājas; viņš noglāstīja stilbus un, kad tās nerāvās projām, uzlīda uz krāsns. Tumsā pie pašiem griestiem atskanēja klusināta, nebūt ne sirdīga balss: «Nu, tebja čert! Kūda ti lezeš?» — tad sākās kaut kāda čaboņa un murdoņa, kas noslēdzās ar glaimīgu un padevīgu: «A na platoček daš?» Un tad visā istabā iestājās svinīgs klusums, ko tikai šad tad pārtrauca kareivja krācieni un čaukstēšana uz krāsns.
Ap pusnakti kaut kur tālumā iegrāvās lielgabali, bet neviens to nedzirdēja, jo arī Šveiks pēc šāsdienas pārdzīvojumiem gulēja uz krāsns saldā un spirdzinošā miegā. Viņam neienāca prātā padomāt, ka viņa ceļā uz austrumiem pēc nieka pāris simtiem kilometru morāle tā pārmainījusies, ka, lai iegūtu to, ko pie mums panāk ar mūžīgas mīlas un uzticības zvērestiem, notara apstiprinātiem līgumiem un baznīcas svētību altara priekšā, pietiek pamāt ar galvu uz jautājumu: «A na platoček daš?» Tomēr tas ir tikai loģisks lietu noslēgums: teatra prima- donna prasa briljantus, bet meičai ruteņu būdā pasola nopirkt lakatiņu, un to viņa tiešām pelnījusi.
Rītā, kad kadets pamor ās vecene jau rīkojās ap pavardu un Šveiks vārīja ballu kafiju, pūzdams katliņā ar verdošu pienu. Pamanījis, ka kadets mēģina piecelties, Šveiks piegāja pie viņa.
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, nakti sevišķu notikumu nebija. Vai jums, kadeta kungs, jau labāk? Es jums tūliņ došu brokastis.
— Šveik, — kadets mīksti lūdza, — dodiet gan drīzāk! Man vairs nekas nesāp, bet nespēcīgs gan esmu kā muša. Bet kas ar ienaidnieku? Vai nekas nav redzams un dzirdams? Es gan nezinu, vai varēšu iet ar jums tālāk.
— Mēs jūs, kadeta kungs, nepametīsim, lai notiek kas notikdams, — Šveiks stingri atbildēja. ■— Te, šinī būdā, mums ne no kādām briesmām nav jābaidās. Tā jaunā vēl guļ uz krāsns.
— Bet krievi? Vai nav bijuši? — kadets jautāja.
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ka tā vecā mums samelojusies: krievus te vispār nav redzējuši. Tā jaunā, tas ir godīgs sievišķis, tā man sniedza pareizu informāciju: krievi atkāpušies gar dzelzceļa līniju, tur ir šoseja. Es domāju, kadeta kungs, ka vislabāk būtu, ja jūs te atpūstos, kamēr atspirgtu. Lielgabali tagad arī šauj tālu 110 šejienes.
Kadets iebildumus necēla un ļāva, lai Šveiks izved viņu dārzā; pie šķūņa otrs kareivis skaldīja malku un sauca Sveiku palīgā.
Viņi stājās pie malkas skaldīšanas; trulais un sarūsējušais cirvis sprūda kokā, bet šķilu sakrājās tāda milzu grēda, ka jaunā saimniece, iznākusi pagalmā, pateicīgi uzsmaidīja darbiniekiem:
— Nu, zaldāti? Nu, kareivju kungi? Malku skaldīt taču patīkamāk nekā kauties karā? Cik daudz darba jūs man novēlāt no pleciem!
— Kundzīt, — glaimodams Šveiks atsaucās, — ko gan es jūsu labā nedarītu! Savu sirdi es dalītu ar jums uz pusēm, ko nu runāt par malkas skaldīšanu. Man taču ar jums vislabākie nolūki.
Lauciniece, nekā nesapratusi, pasmējās un aizgāja savu ceļu, bet Sveiks, iecirtis cirvi bluķī, griezās pie biedra:
— Cilvēk, dari ko darīdams, bet, ja gribi, lai tas izdodas, tad dari visu labā nolūkā. Protams, iepriekš gan jāpadomā, lai nenotiktu kaut kas tāds, kas labo nolūku varētu izjaukt. Nachodā bija pilsētas galva, un to reiz izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, ka Nachodā ieradīšoties kungs un ķeizars, lai nu sagatavojot visu sagaidīšanai, kad viņa majestate braukšot cauri. Sitas pilsētas galva — tas jau bijis sen — sasaucis visus pilsētas domes locekļus un paziņojis tiem, kāds gods parādīts viņu pilsētai. Viņš bijis kārtīgs pilsētas galva, nevis kā tas N*eka Zemaneks Kozopedos, kurš katru domes sēdi nobeidzis ar vārdiem: «Ardievu, kungi! Mēs visi esam vienas domes ļaudis, un ar katru sēdi mums ir mazāk naudas!»
Sitas Nachodas pilsētas galva licis uzcelt goda vārtus, un, tā kā viņš bijis cilvēks, kas mīlējis vienmēr ko sevišķu, tad sācis gudrot goda vārtu uzrakstu. Divas dienas pirms svinībām viņš atsaucis krāsotāju, ieslēdzis to ar visu plakatu savā dzīvoklī un nav laidis vairs uz mājām; abi viņi nakti pielikuši uzrakstu pie vārtiem, pārklājuši ar audeklu, lai neviens nevar izlasīt, un gaidījuši ķeizaru atbraucam.
Kungs un ķeizars atbrauc, policists parauj auklu, apsegs noslīd, un visi lasa skaidri uzkrāsotu uzrakstu:
Gelobet sei Jesus Christus!
Jetzt kommt Josef Franciskus!!
Ķeizaram tas ļoti paticis; kad pilsētas galva viņu apsveicis, viņš tam sacījis: «Man prieks, ka jūs esat Nachodā par pilsētas galvu. Vai plosti vēl iet pa Vltavu?» — un braucis tālāk, bet. pilsētas galva saņēmis zelta pulksteni, kura vākā iegravēts šis pats uzraksts, un «nopelnu krustu» ar kroni. Ar to viņš loti lepojies, un, kad bijis pavisam vecs, tad par pilsētas galvu ievēlējuši viņa dēlu.
Jaunais bijis tikko pirmo gadu par pilsētas galvu, kad viņu arī izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, lai sarīko sagaidīšanu, jo kungs un ķeizars brauc cauri Nachodai. Viņš ieslēdzies un sācis domāt, kādu uzrakstu likt uz goda vārtiem. Tad nopircis audeklu, pats uzkrāsojis uzrakstu, nakti piestiprinājis pie vārtiem un aizsedzis, un pat tēvam nav sacījis ne pušplēsta vārda.
Ķeizars ierodas, policists atvelk aizsegu, un visi lasa uzrakstu:
Jēzus, Marija un Jāzeps!
Pie mums brauc Francis Jozefs!
Kungs un ķeizars nav pat gribējis ar viņu runāt, pat tad ne, kad viņš nolasījis apsveikuma runu no cepurē noglabāta «špikera». Ķeizars nav pat sacījis: «Man prieks, ka Nachoda atrodas Eiropā,» — bet braucis vien tālāk. Pēc tam šo pilsētas galvu atcēluši un iesēdinājuši uz četriem mēnešiem par valsts noderību un ķeizara nama apvainošanu. Viņam arī bija labs nolūks, tāpat kā viņa tētiņam, bet viņš nepadomāja, kā ķerties pie darba un kas tur iznāks.
— Bet stāsta taču, ka mūsu kungs un ķeizars neprotot če- chiski, — Sveika biedrs iebilda, — viņš nesaprotot neviena vārda.
To viņam tikai iestāsta, — Šveiks aizstāvēja, — bet viņam ir laba sirds, un čechiski viņš arī kādreiz mācījies. Viņš ir ļoti laipns ar deputātiem, kad pieņem to delegācijās, viņš
katram apvaicājas: «Vai Prāgā vēl ir kanalizācija? — Kā jums liekas, vai ziema šogad ilgi vilksies? — Tas ir interesanti, ka jums tilti ved no viena upes krasta uz otru!» Tā, draugs mīļais, nav viegla lieta — valdīt un vēl interesēties par kanalizaciju,. tad nav brīnums, ka cilvēkam kādreiz misējas. Reiz viņam gadījies tā: viņš bijis Mora vi jā, kādā ciemā attālu no Ilodo- ninas, un jautājis ciema vecākajam: «Nu, kā šogad ar ražu? Ja nebūtu lietus, tad būtu labi,» — bet vecākais, neizglītots cilvēks, atbild: «Majestate, rudzi labi birst, kvieši vareni, runkuļu būs pietiekami, tikai, kartupeļi pavisam sūdīgi.» Ķeizars- nav sapratis un prasījis adjutantam, ko tas nozīmē; tas atbildējis, ka tas ir tautas izteiciens — ja kaut kas slikti padevies, tad saka «sūdīgi». Pēc nedēļas viņi ieradušies Pržerovā, un tur apriņķa priekšnieks stādījis ķeizaram priekšā tautskolas direktoru. Ķeizaram licies dīvaini, ka apsveicējos tik maz bērnu, un viņš jautājis direktoram, kas tam par iemeslu:
«Majestate,» tas stostījies, «mums ir masalu epidēmija, puse audzēkņu slima un . . .»
«Ich weiss, ich weiss,» kungs un ķeizars pašapmierināti pamājis, «sūdīgi, pavisam sūdīgi.» Redzi, arī tāda augsta persona var kļūdīties, un tāpēc nevajag par to viņam pārmest.
Kadets Bīglers dārzā zem bumbieres tik ātri atlaba, ka pusdienā gribēja doties tālāk, bet Sveiks protestēja:
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, tās būtu veltīgas pūles, jo savu bataljonu mēs tik un tā neuzietu. Mums jāiet pa labi uz dzelzceļa līniju, un bataljonam jānāk mums pakaļ. Jums, kadeta kungs, vēl maz spēka un jāiet tālu, bez tam vecene teica, ka nakti noteikti būšot lietus.
Kadets sāka pētīt karti un atzina, ka Sveikam taisnība, turklāt viņam kļuva skaidrs arī tas, ka kapteinis Zāgners nav kļūdījies, sacīdams, ka krievi neatkāpšoties caur šo apvidu, kur austrieši viņus meklēja, jo artilērija un vezumnieki tādos mežos un purvos netiek iekšā.
Sveiks atkal izvārīja tēju un nakti pārvācās uz krāsns iepriecināt pamesto jaunuvi. Ciems gulēja mierīgā miegā lietus gāzēs, kas pārstāja tikai uz rīta pusi.
Kadetu miegs bija tā atspirdzinājis, ka viņā pamodās kareivīgais gars, un viņš jau rīta agrumā brēca uz kareivi, kas gatavoja brokastis, kamēr Sveiks ar jaunuvi kūtī slauca govi:
— Dievs tēvs, kā jūs stāvat, kad es ar jums runāju! Papēžus kopā! Nostāties «mierā»! — un pēc brokastīm steigšus saģērbās un pavēlēja doties ceļā.
Viņš samaksāja vecenei, kura noskūpstīja viņam roku, un pirmais atstāja būdu kareivja pavadībā. Tikmēr Sveiks priekšnamā atvadījās no raudošās sādžinieces un, glāstīdams viņai rokas, mierināja:
— Nu, nu, nebrēciet, kundzīt, vai tad nu uz mūžu šķiramies, un gan jau jūsu vecais arī atbrauks atvaļinājumā. Un, ja nu kaut kas atgadītos, tad, es domāju, Galicijā arī atradīsies valsts zīdaiņu patversme. Nu tad ardievu, un lai jums labi klājas!
Kadets devās caur dārzu taisni uz ziemeļiem, kur ceļš, pēc vecenes vārdiem, izejot uz šosejas; viņš gāja tik ātri, ka kareivis ar Sveiku atpalika, un kareivis sacīja:
— Ja tev, draugs, iegribēsies ēst, tad tikai pasaki. Es nospēru vecenei no pieliekamā desu.
— Kā tev nav kauna apzagt tādus labus cilvēkus, — Sveiks pārmeta,_— man jaunā pati iedeva gabalu šķiņķa un klaipu maizes. Est man negribas, draugs, bet es šorīt dārzā nožmiedzu sešus gailēnus un divas vistas; mugursoma gluži pilna, tikko varu panest. Man tikai bailes, ka viņi mums ne- iesmaktu.
Kadets nogriezās sānis no ciema nameļiem, kas stiepās gar ceļmalu kādā pusstundas gājienā; Sveiks atskatījās uz būdu, kur bija baudījis tik daudz viesmīlības, un pēkšņā sentimentālu jūtu izplūsmā sāka dziedāt:
Kā eņģelis meitiņa daiļa Sēž krastmalā skumja ikdien, To pametis mīļais uz mūžu, Sirds veldzējas asarās vien.
Bet tad viņam likās, ka šis dziesmas sērīgie vārdi nespēj izteikt viņa jūtas, un viņš uzvilka citu:
Kad sacīju tev ardievas, Jauks rīts jau ausa birztalās. Pa ūdeni zivtiņa rotājās, Un mīļā cieši man pieglaudās Šodien, a-ak, pēdējo, pēdējo reiz!
Pēkšņi kadets apstājās, pielicis roku acīm, paskatījās un zibeņātrumā likās garšļaukus, iešņākdamies:
— Ienaidnieks! Krievi! Nieder![65]
— Vai tiešām viņi jau te? — Sveiks nobrīnījās. — Tad jau . . .
Sveika biedrs pie vārdiem: «Ienaidnieks, krievi!» — no; , svieda šauteni un pacēla rokas, bet, kad neredzēja neviena nākam, nolaida rokas un nogulās uz zemes. Kadets tikmēr komandēja:
— Pielādēt! Pielādēt!
Kadets bija uztraucies un bāls kā nāve, rokā viņš žņaudza revolveri. Sveiks, kas nekā nevarēja saskatīt, attupās blakus kadetam un ziņkāri jautāja;
— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, kur tie krievi ir? Es nezinu, kādi viņi izskatās, neesmu vēl dzīva krieva redzējis. Ungārus — tos gan esmu atskatījies.
Kadets norāva viņu guļus, izstiepa roku ar pielādēto revolveri uz priekšu, un tad Sveiks ieraudzīja ienaidnieku.
Pa ceļu starp mājelēm vilkās trīs krievu kareivji — divi pusmūža bārdaiņi, trešais sīks un jauns, gandrīz vēl puika. Viņi soļoja, laiski šļūkdami un gorīdamies kā lāči, viņu šautenes karājās auklā pār pleciem. Viņi soļoja apdulluši un nomocīti kā aitas, kas tā notrenkātas, ka tikko spēj kājas cilāt; viss viņu izskats pauda domu, ko mūsu kareivji izteikuši dziesmiņā:
Vai pa labi vai pa kreisi, — Ko tas mums dos? Vai pa labi vai pa kreisi, —- Beigas vien būs!
Viņi apstājās un sāka apspriesties divu mājeļu spraugā, kur aiz sētas gulēja kadets un divi braši kareivji no ienaidnieka nometnes; kadets, ieraudzījis, ka Sveiks saskaņā ar pavēli pielādēt šauteni liek stobrā ietveri ačgārni, izrāva viņam šauteni no rokām, pielādēja pats un atdeva Sveikam, čukstēdams:
— Lops, pat pielādēt neprot! Notēmējiet labi! Sākt! — viņš aprauti nokomandēja un pacēla revolveri.
«Uguni» viņš nepaspēja izteikt. Sveika pirksti pagrieza sānis kadeta apbruņoto roku, un Sveiks uzbārās:
— Jēzus Marija, kadeta kungs, vai jūs tiešām gribat viņus nošaut? Viņi tak mums nekā nedara. Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ja mēs izšausim un netrāpīsim, tad viņi var nošaut mūs, viņiem arī ir šautenes un vēl tādas garas. Varbūt viņi ir izlūki, kadeta kungs, un viņiem seko vesela divīzija. Bet varbūt, kadeta kungs, viņi trīs vien ir, tāpat noklīduši kā mēs; ja viņus nošausim, tad vajadzēs rakt viņiem kapu, un tas nav nekāds joks šitādā karstumā, tā ir īsta sodība.
Sveiku aizrāva doma, ka krievi ir tāda pati nomaldījusies patruļa kā viņi, un viņa simpātijās pret tiem pieauga: viņš apskāva kadetu tā, ka tam elpa aizrāvās, un dedzīgi čukstēja:
— Iedomājieties, kadeta kungs, ka viņi tāpat nozaudējuši savu daļu; tagad viņi klīdīs pa pasauli, neviens pulks viņus nepieņems, neviens viņiem neizmaksās algu un neizsniegs uzturu. Viņi droši vien gudro, kā nokļūt gūstā; varbūt viņi par mums dzirdējuši un domā, ka mēs viņus pievāksim un gādāsim par viņu uzturu. Bet tur viņi pārrēķināsies, jo mūsu priekšnieks ir kadets Bīglera kungs un viņš nav tāds auns, lai pievāktu visādus krievu blandoņus un uzņemtos tādu slogu.
Sveiks spieda kadetu aizvien ciešāk sev klāt; krievi beidza savu apspriedi un vilkās tālāk. Sveika apskāviens kļuva vaļīgāks, viņš palaida kadetu vaļā un, norādīdams uz aizejošo krievu garo, četrstūraino durkļu smailēm, pielaidīgi un tēvišķi noteica:
— Mēs, kadeta kungs, izglābām viens otram dzīvību. Es neesmu no kutelīgiem, bet man tomēr liekas, ka nebūtu diezin cik patīkami, ja mūs pakutinātu ar šitādu daiktu.
Kadets klusēja, nezinādams, ko atbildēt; viņam likās, ka Sveikam taisnība. Ja patlaban krievu bija trīs, tad drīz varēja būt vairāk, apšaude saceltu visu apkārtni kājās, un sazin kas tur vēl iznāktu.
Salīcis gandrīz līdz zemei, viņš devās pāri tīrumam uz mežmalu, bet tur uzbrēca Sveikam, lai uzturētu savu virsnieka prestižu:
— Tagad komandēju es! Es pavēlu, ko gribu, — izpildiet pavēli un turiet muti! Sapratāt?
— Padevīgi ziņoju, ka sapratu: man jāklausa pavēle un jātur mute, — Sveiks pazemīgi piekrita. — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, vai negribat gabalu desas? Laba, nožāvēta desa ar ķiplokiem.
Viņi pamazām un uzmanīgi virzījās uz priekšu gar mežmalu; nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, atskaitot ciemu iedzīvotājus, kas stradaja tīrumos. Pecpusdiena viņi iznaca uz ceļa, kas veda caur biezu, lielu mežu taisni uz ziemeļiem.
Kadets nolēma atpūsties; viņi atlaidās zālē, kadets izklāja sev priekšā karti un sāka vilkt pa to ar pirkstu.
Sveika biedrs, kuru šinī ceļojumā interesēja vienīgi jautājums par ēšanu un naktsmājām, drīz aizmiga. Sveiks, raudzīdamies kadetam pār plecu kartē, ieprasījās:
— Padevīgi lūdzu, kadeta kungs, vai jau atradāt, kur varētu būt mūsu bataljons? Stāsta, ka šitādās ģenerālštābā kartēs viss atzīmēts. Bet izprast tādu karti gan laikam ļoti grūti, kadeta kungs. Mūsu pulkā bija reiz kāds obrlajtnants Ilofmaņa kungs, tas mācīja apakšvirsniekiem apmācību komandā lasīt sitās kartes un mēdza sacīt: «Kareivji, prast lasīt karti ir svarīgāk nekā zināt, no cik daļām sastāv šautene. Kapraļiem, jefreitoriem un seržantiem tas jāprot labāk nekā ģenerāļiem, to jūs, kareivji, varat redzēt, kad mūsu pulkam ir manevri vai lielas taktiskas apmācības. Vispirms pazaudē virzienu un nomaldās pulkveža kungs ar visu zirgu, tad majora kungs, viņam seko kapteiņa kungs ar pārējiem virsnieku kungiem. Pulku tad vada leldfe- belis vai seržants, un, ja viņš nomaldītos, tad tik jūs redzētu, kas viņam par to būtu. Miera laikā viņš dabūtu par to viennīcu, kara laikā — pulveri ar svinu.» Pēc tam, atļaujiet padevīgi ziņot, kadeta kungs, šito obrlajtnanta kungu degradēja. Tagad viņš ir Prāgā par redaktoru un bieži sēž aiz restēm par armijas apvainošanu. Arī redaktoriem vajag stingrības.
Kadets, aizvien vairāk iedziļinādamies kartē, neatbildēja; beidzot viņš pasvītroja kādu vietu ar nagu:
— Sveik, kā saucas tas ciems, kur mēs pārnakšņojām? Pjen- taki, jūs sakāt? Tad te viņi ir; mēs esam te mežā, ceļš iet tā, un tas dzelzceļš, par ko tur vecene runāja, nevar būt neviens'cits kā sektorā starp Ļvovu un Brodiem. Šaursliežu dzelzceļu te nav, ja vien krievi nav sev kādu jaunu ierīkojuši. Pēc trim stundām mēs sasniegsim šoseju.
Tas tomēr nenotika, kaut viņi soļoja ātri. Šoseju, ja to vispār tā va*ēja saukt, viņi sasniedza tikai vakarā. Tas bija plāt?, izbraukts, izmīdīts ceļš, ko bija maluši neskaitāmu vezumu, lielgabalu un smago mašīnu riteņi, kas jau gadu te braukāja gan uz vienu, gan otru pusi. Kad viņi te ieradās, pa šoseju patlaban brauca nebeidzama vezumnieku rinda ar maizi, salmiem un sienu; gar ceļmalu gāja atpalicēji no dažādām karaspēka dajām, kareivji, kas vai nu nevarēja paiet, vai atkal sprieda, ka to laimi, kas viņus gaida, viņi vienmēr paspēs panākt.
Kadets viņiem jautāja par 91. pulku; neviens nekā nezināja, tikai kāds sapieru kapteinis ieteicās:
— 91. pulks no Budejovices? Es to vakar satiku, tas pulcējas pie Brodiem. Tur ierakumos atrodas vesela krievu divizija.
Kadets atkal izklāja karti uz ceļgala un mēģināja izdibināt, kā viņa bataljons varējis nokļūt Brodos. Viņi brīdi vēl pagāja pa šoseju, tad kadets nogriezās pa labi uz lauku ceļu.
— Mēs atkal iznāksim uz šosejas, bet mūsējie Brodos vēl nevarēja aizkļūt. Varbūt mēs viņus atradīsim kādā ciemā.
Viņi gāja tālāk pa ceļu un drīz vien panāca vairākus atpalikušus kareivjus, kurus vēlāk satika jau bariem. Dažādu pulku kareivji soļoja grupās vai pa vienam, sēdēja vai gulēja ceļ- malās un, kad Sveiks vaicāja, uz kurieni viņi dodas, tad atbildēja ar īgnu atrūcienu vai rezignētu frāzi:
— Mēs ejam mirt un cīnīties par savu kungu un ķeizaru.
Ceļš veda cauri purvam, bet tur jau strādāja ļaudis, lai padarītu šo dūksnāju par vezumniekiem piemērotu; vesela rota kareivju lika baļķi pie baļķa, ko pieveda mobilizētie apkārtnes zemnieki. Viens bluķis gulās pie otra, viena kareivju grupa aizpildīja spraugas ar sūnām, otra apbēra ar smiltīm, trešā nolīdzināja ceļa malas ar garu lineālu palīdzību. Ja kādā vietā smilšu bija uzbērts par maz, tad tur tās pienesa ar riekšavām. Aiz kareivjiem nāca leitnants un brēca:
— Sasodīts, taisiet tā, lai būtu priekšzīmīgi! Tam jābūt tādam celiņam kā Šēnbrunas parkā. Seržant, pasakiet, lai ved tīras smiltis un tās vissmalkākās!
Kadets uzsāka sarunu ar leitnantu. Sveiks ar lielu interesi noraudzījās ceļa nolīdzināšanas darbos un tad uzrunāja tuvāko kareivi:
— Tu gan akurati strādā. Tas ir tik smalks darbs kā baznīcā, tā teiktu vecais Moravecs, kad redzētu, kā tu te rīkojies ar savu lineālu. Viņš, tas vecais Moravecs, bija mūrnieks un prata novērtēt smalku darbu. No kāda pulka jūs īsti esat, puiši?
— Ek draugs, — kareivis nopūtās, — mēs te tikai mērka- ķojamies, vairāk nekā. Ja te pāries viena rota, tad neviens vairs nepazīs tās malas, ko mēs te nolīdzinām. Un, ja te brauks vezumnieki vai artileristi, tad zirgi ar pakaviem izspārdīs visas sūnas, bet mums pēc tām jābrauc stundas atstatumā no šejienes. Mēs esam nomocījušies bez jēgas no tādas mērkaķošanās.
Un tas nav vienīgais darbs, ko mēs taisām kaķim uz astes un kas mums jādara, jo mūsu inženierim nav galvas. Vakar mēs cēlām vezumniekiem tiltu pār tādu grāveli, kur katrs var pāri pārlekt. Vezumnieku milzums, kādi četri simti pajūgu, visi stāv un gaida, kamēr aizsūta pēc mums. Es pats esmu ratnieks, ja man būtu prasījuši, es būtu pārsviedis pāri no viena krasta uz otru trīs baļķus, pārklājis ar pāršķeltiem bluķiem, piesitis ar naglām un darīts, bet mūsu leitnants ir inženieris, un viņš strādā pēc plāna. Viņš vispirms aizsūta uz to ciemu, kur esam apmetušies, pēc metra mēra, bet līdz turienei pusotras stundas gājiena; tad viņš smalki aprēķina, cik gariem jābūt baļķiem, un mums tie jānoteš četrstūraini, tad aizsūta pēc plankām, bet tās atved tikai pievakarē, un mums vēl tam tiltelim abās pusēs jāuztaisa margas. Mēs, brālīt, nostrādājām no vienpadsmitiem rītā līdz trim naktī, un vezumnieki visu laiku gaidīja, un viņi taču veda maizi! Pēc tam viņš uzlaida tos uz tilta, un pirmais vezums nolauza margas; vēlāk riteņi izmala tādu bedri tilta priekšā, ka mums vajadzēja celt vezumus uz tilta ar mietiem. Šitā mēs karā neuzvarēsim, brālīt, ja virsnieks ir pēdējais muļķis, bet es viņam to teikt nedrīkstu, un no mājām arī neviens viņam to neatrakstīs. No kurienes tu esi? Mēs esam 36. pulka darba rota, bet paši dēvējamies par «klubu dekorētāju apvienību».
— Tātad jūsu virsnieki arī stulbi, — Sveiks līdzjūtīgi atsaucās. — Es esmu no 91. pulka, un mums viņi tādi paši. Mēs esam izlūku patruļa un meklējam savu pulku. Bet, ja jūsu lajtnants tik dulns, tad mūsu kadets nekā no viņa neuzzinās. Kā jums ar ēšanu, draugs?
Klubu dekorētāju apvienības biedrs bezcerīgi atmeta ar lineālu, un kadets taisni tanī mirklī pasauca savus apakšniekus un pavēlēja doties tālāk. Sveiks vēl uzsauca kareivjiem:
— Tā ja, bērni, dekorējiet glīti! Pēc kara varēsiet dekorēt zāles, kad rīkos balles kara veterānu labā.
Kadets tiešām nebija uzzinājis vairāk par to, ko viņam pateica sapieru kapteinis; krievi apstājušies pie Brodiem un nostiprinot pozicijas, laikam lai aizkavētu austriešu karaspēka ielaušanos Krievijā. Kur varētu atrasties bataljons, to leitnants nezināja.
Krēsloja, visi trīs bija noguruši, un kadets neiebilda, kad Sveiks nogriezās no ceļa uz kādu mājiņu, kas vēlāk izrādījās par mežsarga māju. Vecais mežsargs uzņēma viņus visai laipni,
un no tā viņi uzzināja, ka priekš divām dienām te gājis garām daudz karaspēka. Krievi pēdējo reizi redzēti pirms četrām dienām.
Mežsarga sieva sameklēja vakariņām kartupejus un pienu, Sveiks, redzēdams viņas sagatavošanos, uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni un vēlāk applaucēja tanī vistas un gailēnus.
Kadets, ieraugot Sveika pārtikas krājumus, apmierināts konstatēja, ka viņam atkal atgriežas ēstgriba, un Sveiks, pamanījis kadeta alkatīgos skatienus, atkal parādīja savu labo sirdi:
— Es taču jums sacīju, kadeta kungs, ka es jūs nepametīšu. No vistām izvārīsim buljonu, bet gailēnus izcepsim. Labi, ka mēs netērējām laiku, lai nošautu tos krievus, tagad mums vakariņas iznāks īstā laikā.
Divas vistas un trīs gailēnus notiesāja vakariņās, pārējos trīs Sveiks rūpīgi ietina savos rezerves autos, noglabāja mugursomā un noteica žagodamies:
— Tagad viņiem nekas nevar kaitēt.
No rīta viņi devās tālāk, un mežsarga sieva, kas viņus izvadīja, apgalvodama, ka lūgs ik dienas par viņiem dievu, ar
noraizējušos skatienu pārskaitīja savas vistas; tad viņas seja noskaidrojās:
— Lūgšu dievu par juras rītos un vakaros, cienīgi kungi. Man netrūkst nevienas vistas!
Uz šosejas bija vēl lielāka kustība nekā vakar, pa to gāja karaspēks jau kolonās. Viņi satika karalauka žandarmus, kas viņiem teica:
— Jūsu bataljons? Vakar tas bija Smotinā, kur šodien, to gan nezinām.
Kadets noprasīja, uz kuru pusi Smotina atrodas, un nolēma iet uz turieni, jo tur drīzāk uzzinās, kur meklēt savu daļu.
Kareivji sāka parādīties arī klajumos. Bija redzami telefonisti, kas vilka vadus un skraidīja ar savām kārtīm no staba uz stabu, un Sveiks, atceroties C.hodunski, nopūtās:
— Viņš arī labprāt būtu pamielojies ar gaiļa gaļu, bet nabadziņam tā jāskraida, it kā kāpurus lasot.
Drīz viņus panāca raitnieks, kas dzina savu zirgu pilnos rikšos; viņš turējās kadeta grupas virzienā, tāpēc Sveiks viņam uzsauca:
— Ei, draugs, pasveicini 91. pulku! Pasaki, ka mēs jau tuvu!
Raitnieks apturēja zirgu:
— Es tiešām jāju uz 91. pulku, kas atrodas Urbjanos un drīz ieradīsies Pjentekā. Tas būs kādu stundas gājienu no šejienes; jūs varat iet taisni uz turieni un gaidīt.
Tā notika, ka pulksten sešos vakarā kadets Bīglers, militāri izslējies, pieteica kapteinim Zāgneram savu ierašanos bataljonā un sagatavoja jau attiecīgus paskaidrojumus, jč, \apteinis sāktu viņu lamāt. Bet. kapteinis Zāgners, kam Lukašs bija jau iedevis pusgailēnu no Sveika krājumiem un izstāstījis visu viņu maldīšanās vēsturi, tikai labsirdīgi uzsita kadetam uz pleca:
— To jūs izdarījāt labi, ļoti labi, kadet! Mums pienāca no brigādes štaba tik juceklīgas pavēles, ka katrs varēja prātā sajukt!
Kad Sveiks atkal parādījās biedru vidū, brīvprātīgais Mareks viņam uzsauca:
— Kapi atdarās, mirušie atmostas, pastara diena ir klāt! Sveik, tu blandoni, vai tiešām tu tas esi?
— Tev tak nebūs acis apmiglotas, ka tu mani neredzētu, — Sveiks aizkustināts atbildēja. — Es tevi pamielošu ar vistas gaļu. Mēs apmaldījāmies, jo kadetam nebija pareizas kartes. Vista gan tāda pacieta.
Un, kad ieradās kalpotājs Baluns un sāka raudzīties Marekā, kas sūkāja kaulus, tik lūdzoši un badīgi, ka pat slienas nevarēja valdīt, Sveiks atkal attaisīja mugursomu un attina autus.
— Nu, paēdies, es tev arī pataupīju gabalu vistas. Es jūs, puikas, pieminēju dienu un nakti. Kā jums klājies pa šo laiku?
— Mēs pamatīgi izstaigājāmies pa pasauli, — Mareks sacīja, grauzdams apcepušu kaulu, — mēs bijām gan šur, gan tur, it kā gribētu aptīt ar dzeloņstiepli visu zemeslodi. Zini, Šveik, — viņš uzsvērti piebilda, — par šo vistu es uzrakstīšu pulka vēsturē par tevi veselu sacerējumu.
Mareks izvilka no kabatas kaut kādus papīrus un sāka deklamēt:
— Tu, kas lasīsi kauju aprakstus, — kaut tas būtu pieminēts tikai starp citu kā epizode, — par «pēdējo no lielgabala apkalpes», noliec dziļās domās galvu, ieraksti viņa vārdu savā atmiņā un piemini viņu vienmēr ar godbijību! Jo jēdziens «pēdējais pie lielgabala» nozīmē tik daudz dvēseles spēka, tik daudz nervu sasprindzinātibas, tik daudz pārcilvēciskas izturības, ka katrs mēģinājums ieskaitīt šīs īpašības kaut kādā tikumu klasifikācijā un katras pūles raksturot šo varonību ar kādu apdel- dētu slavināšanas formulu tikai mazinātu to īsto dižumu. Mēģināsim vairāk iedziļināties šinī situācijā! Ienaidniekam izdevies atklāt mūsu bateriju, un pēc mirkļa viņš jau to piešaudijis. Viņš raida šāviņu pēc šāviņa, viens šrapnelis plīst blakus otram, dzelzs krusa šķīst uz visām pusēm un nežēlīgi sakapā visu, kas pagadās ceļā. Smagie šāviņi lidojot dobji dun un dārdot triecas pret mūsu lielgabalu tērauda ķermeņiem, izkropļojot, salaužot, saliecot un dziļi iedzenot tos zemē.
Grēdās sasviesti guļ mirušie, smagi ievainotie; cits krīt pēc cita un aiziet viņpasaulē, tikai viens lielgabals vēl derīgs kaujai, un tikai viens cilvēks vēl to apkalpo. Tas ir Jozefs Sveiks, 91. kājnieku pulka rezervists, kas atsteidzies palīgā apdraudētajai baterijai. Šāviņi traucas šurp gaudojot, kāri meklējot laupījumu, eksplodē pa kreisi, eksplodē pa labi, krīt te priekšā, te aiz muguras, bet par šausmīgu laimi neviens neķer viņu. Tas ir «pēdējais pie lielgabala»! Kurš šinīs dārdos un kaucienos, šinī ārprātīgajā, ugunīgajā negaisā, šinī peklē, kur katru mirkli uzglūn nāve, nezaudē prātu, kura sirds nepārstāj pukstēt, tas ir cilvēks, kam ar pilnām tiesībām pieder īsais, bet diženais un kā vara zvans skanīgais vārds «varonis»!
Tāpēc jau sen «pēdējais pie lielgabala» noder par sižetu
slavenākajiem māksliniekiem. Šis sižets atradis savu miesīgo izpausmi minētajā rezervistā Jozefā Sveikā, kas realizējis leģendu par varoni. Viņš stāvējis pēdējais pie lielgabala, neraugoties uz dzīvības briesmām, pats lādējis, tēmējis, šāvis, atkal lādējis un tā joprojām. Viņu nebija iespējams uzveikt ne nāvei, ne krieviem, — viņš bija par tiem stiprāks. Tagad viņam par balvu ir lielā sudraba medaļa.»
— Tas jau taisni kā par Jabureku, — Sveiks sajūsmināts atsaucās, — to, kas stāvēja Kralovohradecā pie lielgabala un tik lādēja un šāva. Tu, brīvprātīgais, sāc jau sacerēt aplamības. Ja toreiz Hradecā Glamm-Hallass nebūtu izgāzies, tad mēs gan būtu uzveikuši, — tādi braši karavīri tur bija. Vai tu esi dzirdējis, ka šās kaujas plānu Austrijas štabam izstrādājis prūšu ģenerālštābs? Par to uzzinājis kāds kapteinis Hepnera kungs, un, tā kā viņš nav varējis pārpeldēt Labu, tad pats nošāvies. Bet viņš uzrakstījis par visu savai sievai, un tāpēc kungs un ķeizars nav devis viņai pensiju. Viņa vispirms metusies viņa majestates priekšā uz ielas ceļos un izstiepusi pret viņu rokas, lai viņš to pieņemtu audiencē, bet tad viņu nosūtījuši uz trakonamu, jo- viņa esot gribējusi apliet kungu un ķeizaru ar sērskābi.
— Šveik, nedod mēlei vaļu, — Mareks atgādināja, — tu nezini, kas tevi noklausās.
— Lai klausās, kam patīk, — Sveiks atcirta, — viņa taču bija gribējusi izmaitāt viņa majestatei ģīmi, lai viņš vairs nepatiktu Elizabetei. Tā atkal nezin cik reižu bēga no viņa projām, kamēr Lucheni kungs nodūra viņu Zenevā ar vīli. Viņš laikam necieta skaistas sievietes. Krieviem durkļi arī līdzinās vīlēm. Bet kungs un ķeizars būtu varējis dzīvot ar viņu vēl ilgi netraucētā laulības laimē.
Kustība nometnē norima, kareivji gatavojās naktsguļai, blakus teltī kāds stāstīja:
— Vajadzēja iet tik pie pavāriem un feikt, lai dod mums kaut vai kaulus grauzt. Vajadzēja taisni sacīt: «Dievs tēvs, kādiem neliešiem tad mums jābūt, lai mums pat ēst negribētos? Tā jau dzīvojam kā lopiņi, dzeram tikai ūdeni, un ko pamīlēt arī nav.»
Tomēr apkārtnē nemanīja vasaras vakara rāmumu, nomierinošo klusumu; bieži dzirdēja lielgabalu dunoņu, vezumu grabēšanu, kājnieku un kavalerijas soļu klaboņu, kas nerimās visu nakti. Viss tas pastāvīgi atgādināja par gaidāmajām briesmām, un virsleitnants Lukašs, atlaizdamies istabā uz siena klēpja, atbildēja Sveikam, kas jautāja, vai uz rītdienu nebūšot nekādas pavēles:
— Pagaidām ne, kas būs rīt, nezinu. Vai tu zini, Šveik, ka tagad sāksies pats galvenais? Tagad mēs ēdīsim tik karstu putru, kādu tikko noceļ no uguns.
Un Sveiks apņēmīgi atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, ka to es nezinu. Bet auksta biezputra, obrlajtnanta kungs, arī nekam neder, tauki tanī sasaluši, un tā līp pie zobiem un mēles. Mannas biezputra man nepatīk, prosas es pat ciest nevaru, toties kartupeļu biezputru ar ceptu gaļu — to es labprāt ēdu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, rīt mēs tad redzēsim, kādu biezputru krievi būs mums savārījuši.