38541.fb2
Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notrulināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.
Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavējoties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļmalām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.
Tāpēc rīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, tikpat kā, dzerot arsenu, iesāk ar vienu tableti dienā un beidz ar desmit, ik dienas pieliekot pa vienai klāt.
Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta izturēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mocības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns nenotiks.
Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivjiem sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst aizvien lopiskāka un pārvēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām. Šo noskaņojumu vislabāk izteicis Havličeks-Borovskis[67]: «Es — Austrijas pavalstnieks? Kas vēl ļaunāks var ar mani notikt?»
Tāpēc arī otrā dienā, kad virsniekiem bija apspriede, kad raitnieki auļoja šurp cits pēc cita un telefonisti tina vadus, Sveika bataljona kareivji nostājās rindā tikpat stulbā padevībā kā aitas pie kautuves vārtiem.
Neviens nerunāja ne vārda, visi bija kļuvuši ārkārtīgi noslēpumaini; kad pēkšņi priekšā gluži tuvu sāka dārdināt artilērija un pēc mirkļa icgrāvās arī smagie lielgabali, katrs tikai nobālēja un pameta skatienu uz kaimiņu, kam tāpat pārmainījās sejas krāsa. Trauksmi netaurēja, tā nebija vajadzīga. Kareivji paši uzlika mugursomas, negaidot komandu, un katrs klusībā nodomāja: «Vēlāk, kad muksim, es somu nometīšu, — mocīties jau nu neiešu.»
Tad kapteinis Zāgners uzkliedza: — Mierā! — uzrāpās uz tukšas mucas un sāka runāt.
Viņš atgadināja kareivjiem zvērestu uzticīgi sargāt pulka karogu, uzsvēra, ka viņi jau atsvieduši ienaidnieku līdz tā robežām, vēl pāris metru — un krievi lūgšot mieru, ceļos krizdami. Viņš apzvērēja kareivjiem, ka tiem neesot ko bīties, viņš tos izvedīšot caur-ūdeni un uguni, lai tikai viņi glabājot sava dzelzs pulka slavu, pulka, kurš nekur neesot atkāpies, bet visur uzvarējis. Viņš atkārtoja, ka, jo ātrāk tikšot panākta uzvara kaujas laukā, jo ātrāk visi varēšot atgriezties pie dārgajiem tuviniekiem, mīļoto sievu apkampienos; viņš paskaidroja, ka mūsu slavenais sabiedrotais — ķeizars Vilhelms (apakšvirsnieki tūliņ skubināja kareivjus: — Kliedziet: «Lai dzīvo! Slava!» — citādi jūs piesies pie staba!), izteikdamies: «Pirms vēl lapas nobirs, jūs būsiet mājās,» — esot domājis šā gada rudeni, un tā tas arī būšot. Lielas kaujas un sevišķas briesmas neesot gaidāmas, jo krieviem neesot šāviņu un viņi pildot granatas ar smiltīm. Ja kādu ievainošot, lai tas pats pārsienot ievainojumu vai ejot uz pārsienamo punktu; ja aiz stratēģiskiem iemesliem būšot pavēle atkāpties, tad ievainotos nedrīkstot pamest, tie visi esot jāpie- vāc. Viegli ievainotie neko nedrīkstot atstāt, viss, sevišķi šautenes, esot jānogādā pārsienamā punktā, kur tās pieņemšot pret parakstu.
— Šautene, kareivji, nav kliņģeris, ko var izcept pāris minūtēs, — viņš dedzīgi skaidroja. — Ja jūs atgriezisieties bez šautenes, tad tas nozīmē, ka jūs iegrūžat nāves briesmās savu biedru, kas paliek pret ienaidnieku tukšām rokām. Kas atnesīs lieku šauteni, saņems piecas kronas, kas atnāks tukšā, paliks pēc izveseļošanās vai nāves bez atvaļinājuma. Un tagad mūsu augstākajam pavēlniekam, mūsu kungam un ķeizaram — urā,, urā, urā!
Kareivji bez sevišķas sajūsmas atkārtoja:
— Urā, urā, urā!
Kapteinis nokāpa no mucas un piebilda neoficiālā balsī, ne tik svinīgi, bet tēvišķi:
— Vairieties no gūsta, citādi var gadīties, ka pat pēc desmit gadiem netiksiet no Krievijas mājās. Ja kāds kritis kaujā, viņa sieva saņems 300 kronu. Galu galā līdz pastardienai neviens no mums nenodzīvos. Vai varbūt jūs gribat dzīvot mūžīgi?
Viņš pārlaida skatienu kareivjiem, un viņa acis tik cieši pievērsās Sveikam, ka pēdējais iznāca no ierindas un salutēja:
— Padevīgi ziņoju, es negribu!
Tad atskanēja pavēle: — Marš! — un bataljons devās ceļā, turklāt katra rota savā virzienā. Lielgabali dārdēja biežāk un tuvāk, šāviens sekoja šāvienam. Ejot gar bateriju, bija redzams, ka gaiss saviļņojās pēc katra šāviena un lielgabals salēcās; artileristi bija nometuši svārkus un atlocījuši kreklu piedurknes. Sviedri viņiem plūda aumaļām.
Sveiks soļoja līdzās Balunam tūliņ aiz Lukaša; milzis dzirnavnieks lūdza dievu, sakrustojis rokas uz patronsomas, bet Sveiks viņu mierināja:
— Nebaidies, ja tevi nokaus, tad sieva saņems par tevi simt piecdesmit zelta gabalu prēmijas, — tu taču dzirdēji, ko kapteinis teica. Par vārnu mežsargs saņem desmit helleru, par sesku — piecpadsmit, par zebieksti vai caunu —• kronu, par lapsu — piecas kronas. Tas jau tā izrēķināts, ka ar trīssimt kronām sievai par vīru un bērniem par tēti pilnīgi pietiek.
Pēkšņi lielgabali iebrikšķējās kaut kur tālu priekšā 1111 kaut kas dunot pārskrēja pāri kareivju galvām. Tie, kas pirmo reizi -gāja kaujā, ziņkāri atskatījās, bet pieredzējušie apgalvoja:
— Tas ir sešpadsmit- vai astoņpadsmitcentimetrīgais. Kamēr lido mums pāri, tikmēr vēl labi, bet, ja tāds daikts nokritīs mums vidū, tad dažs labs no smiekliem kājas notirinās.
Tikmēr Sveiks turpināja attīstīt savus uzskatus par atlīdzības izsniegšanu kritušo ģimenēm:
— Trīssimt kronu, ar to pilnīgi pietiek, taisni tik daudz maksā vidēja lieluma vērsis. Ja tu mājās ieveltos dīķī un noslīktu, tad sieva nedabūtu nekā un viņai vēl būtu jārīko tev bēres. Bet tagad, draugs, viņai var laimēties: ja viņai pēc tevis paliek dzirnavas, labas dzirnavas bez parādiem, tad viņa var nozvejot citu. Kārtīgu atraitni ar labām dzirnavām pūrā katrs ņems ar prieku. Kas zina, vai tu maz esi pret viņu tā izturējies, kā tāda godīga sieviete pelnījusi. Pragas pilsētas valdē reiz ieradās kāda Andula Prouza no Františeka laukuma; viņa strādāja Bubnos Mālcra vērptuvē, bet kasieris viņai vairs pabalstu neizmaksā, tikai tā žēlīgi noraugās, norij slienas un saka: «Tikai neuztraucieties, Prouza kundze, pabalstu jūs vairs nesaņemsiet. Man jums ļaunas vēstis: jūsu vīrs kritis serbu frontē. Saņemiet par viņu trīssimt kronu!»
Šitā Prouza Andula atkal saliek rokas, asaras viņai birst kā pupas, un sāk tarkšēt: «Lai dievs jums atmaksā, žēlīgs kungs, ka mani tā iepriecinājāt! Tātad viņi Vašeku tiešām nošāvuši? Cik labi, cienīgs kungs, ka jās dodat man par viņu trīssimt kronu, ■— es no viņa, nelieša, savu mūžu tik daudz naudas neesmu redzējusi. Tātad viņa nabaga dvēsele jau dieva klēpi? Viņš mani, žēlīgs kungs, pirms aizbraukšanas tā piekāva, ka man vēl tagad uz rokām un muguras zilumi. Paskatieties, žēlīgs kungs!»
Viņa novilkusi blūzi un parādījusi viņam vīra sitienu pēdas, bet citas sievietes sākušas kliegt, lai nesamulsinot kasieri, jo viņš varot kļūdīties, pabalstus izmaksājot. Viena sieva atkal nometusies ceļos kases priekšā un sākusi lūgties, lai dodot viņai arī trīssimt kronu un lai šaujot viņas vīru nost. Izrādījies gan, ka tā nemaz nav bijusi sieva, bet kāda Serincka, kas saņēmusi pabalstu par Franci Slanaržu, nažu trinēju 110 Libniem, viņa tāpat vien dzīvojusi ar to, piedzīvojusi divus bērnus, bet viņš to jau pametis un sarunājis sev kādu Proseka ķieģeļu cepļa strādnieci. Varbūt tava sieva, Balun, tāpat…
Sveiks palika pusvārdā: augstu virs viņu galvām plīsa šrap- nelis, un putekļi vien uzvirpuļoja, kad lodes atsitās pret zemi. Pēdējās rindās kāds kareivis saķēra plecu, no kura plūda asinis, un laidās skriešus atpakaļ.
— Puikam laime, — kāds ierunājās aiz Sveika, bet tūliņ eksplodēja otrs šrapnelis, un tā spiedzienā ielauzās virsleitnanta Lukaša skaļā, spalgā balss:
— Kumpanie! Schwarmlinie! Direktion — erster Zug![68]
Apakšvirsniekiem šausmīgi brēcot un grūstot kareivjus gan
pa labi, gan pa kreisi, rota uzsāka pārskrējienu. Trešajā vadā feldfebelis iebelza kādam jauniņam kareivim:
— Kur velcies, muļķadesa! Nezini, kā iet ķēdē?
— Nūja, ka nezinu, — tas pusraudus taisnojās, — es esmu no zemessargiem, rotā tikai divas nedēļas un to pašu laiku nogulēju slimnīcā ar plaušām. Es neesmu no šā pulka, bet no 42., un tur mums tikai mācīja atbildēt: «Ķ. un ķ. 42. pulka šefs ir erchercogs Fridrichs fon Kumerlands-Bruchšvillings Linnen- hurkā!»
— Muti ciet! Jēzus Marija, mums atsūta tādus bērnus, kam vēl aukle vajadzīga, — feldfebelis izmisis izsaucās.
Ķēde izvērsās; nepietiekami apmācītie kareivji nezināja, kas darāms, un nenolaida acu no pieredzējušiem un posmu seržantiem. Srapneļi sekoja pēc noteiktiem starpbrīžiem, bet to ložu krusa katrreiz nobira aiz ierindas.
Virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs un kadets Bīglers gāja priekšgalā ārēji bezbailīgi un drosmīgi, tāpēc vecie kareivji sprieda:
— Mēs esam tikai palīgspēki, priekšā ir citi, jo, tiklīdz lieta kļūs nopietna, šitie pazudīs.
Ķēde sasniedza pļavu, caur kuru tecēja vītoliem apaudzis strauts. Virs galvām iedūcās lidmašīna, un virsleitnants Lukašs komandēja:
— Līdz tiem krūmiem un gulties! Noslēpties, viņš metīs bumbas!
Lielais putns tarkšķēja augstu gaisā, mezdams lokus, tad pagriezās un aizlidoja gar ķēdi uz kreiso pusi. Pie Lukaša pieskrēja kapteiņa Zāgnera raitnieks. Kapteinis gulēja ar savu rotu klajumā pie lauku ceļa.
— Palikt guļus līdz turpmākajam rīkojumam! — Lukašs pavēlēja.
Kareivji pasmēla pudelēs ūdeni no strauta un dzēra, tad atlaidās uz muguras un sāka prātot, kas te īsti ir un kas notiks.
— Ja ne šodien, tad rīt dabūsim pa ādu, — kāds ieteicās, bet otrs turējās pretī:
— Nekā nebūs. Tur vienkārši kāda neliela krievu vienība aiztur mūsējos.
Blakus Sveikam gulēja mazs, vasaras raibumiem nosēts kareivis. Kad Lukašs aizgāja tālāk, viņš izvilka no somas krievu patronu un sāka čakarēt ārā lodi ar durkļa galu. Kad lode izkrita, viņš izbēra pulveri saujā, pusi iebēra atpakaļ un uzdzina lodi virsū, piesitot ar durkļa neaso malu.
— Kas tā par spēlīti? — Sveiks vaicāja. — Tagad taču to nevarēs šaut.
— Varēs, mīļais, varēs, — kareivis apgalvoja. — Visu pulveri nevar atstāt, tad lādiņš par stipru un var atraut visu ķetnu. Lai nu dievs dod, ka krievi sāktu šaut, kamēr mēs vēl esam šinīs vītolos, tad es te pats iešautu sev rokā tā, ka neviens nekā nezinātu, un tūliņ prom uz lazareti. Es, draugs, jau esmu dabūjis vienu īstu ievainojumu vēderā un otra vairs negribu, man šitā kara pietiek. Cilvēkam jābūt praktiskam: samērcē brezentu, aptin ap roku, laid iekšā krievu patronu, un pats gudrākais dakteris nekā neizpratīs. Es, brālīt, jau pusgadu esmu frontē, man ir prakse, un man tik viegli neko nepiesies.
— Vislabāk uzlikt uz kājas maizes klaipu, — iejaucās sarunā otrs. — Kroņa maize uzsūc visus netīrumus, pulveri un dūmus, un caurums kaulā iznāk trakoti tīrs.
— Vēl labāk ņemt velēnu, — atsaucās trešais, — prāvu, glītu biezas velēnas gabalu. To vajag kārtīgi izgriezt, cieti piesiet pie kājas, un tad vari drāzt cauri kaut vai pilnu austriešu patronu, — paliek gluži līdzens caurumiņš. Krievu lode grozās stobrā, tā var sašķaidīt kaulu.
— Man atrakstīja brālis no slimnīcas, — ierunājās kāds neredzams krūmos. — Viņš ir bijis itāliešu frontē, un tur kareivji taisa visu ar akmeņiem. Uzliek vienu roku uz akmens un ar otru akmeni sit. Mans brālis raksta, ka viņš atsitis kreisajai rokai miesu līdz pat elkonim un tagad roka nokaltis. Jā, jā( . viņam ir raksturs.
— Kāpēc sevi kropļot? — atskanēja krūma otrā pusē. — Ar mums tik un tā nekas ļauns nenotiks. Nešaujiet, lai būtu kas būdams; es jau esmu frontē piecus mēnešus, esmu piedalījies astoņās kaujās, bet neesmu izšāvis nevienu patronu. Nenokauj, tad tu netiksi nokauts, nekropļo citus, tad pats arī paliksi neskarts. Pār mums valda liktenis, un liktenis ir taisnīgs.
Šis pēdējais runātājs bija skaistākais cilvēces kulturas zieds, šis kareivis bija vairāk nekā visslavenākais skulptors, mākslinieks, dzejnieks un aktieris kopā. Tas bija cilvēks, kas negribēja nokaut un nevēlējās ļauties nokauties.
Fakts, ka kareivis negrib šaut, modināja Sveikā sirsnīgu simpātiju, un viņš ar prieku būtu izvaicājis runātāju sīkāk, bet Lukašs, saņēmis jaunu raitnieka ziņojumu, atgriezās un uzsauca:
— Vorwarts! Direktion mir nach![69]
Šrapneļi sprāga retāk, apšaude norima, un kareivju ķēde devās pāri pļavai, tīruma stūrim un pa slīpu nogāzi augšup. Un tad viņi ieraudzīja pabeigtas kaujas ainu: veselas grēdas krievu līķu, bet neviena austrieša, jo augstākā vadība arī šeit centās ietekmēt kareivjus psicholoģiski. Kamēr kareivis pats nebija piedalījies kaujā, viņš drīkstēja to iedomāties tikai lubniecisku bildīšu veidā: krīt vienīgi ienaidnieks, mūsējie šauj, dur, cērt, vajā un iziet no visām briesmām bez skrambiņas, jo pār katru nomodā desmitiem sargeņģeļu un Vīnē par to aizlūdz pats vecais zemes valdnieks.
Tāpēc te gulēja tikai kritušie krievi. Zābaki viņiem bija novilkti, viņi gulēja uz muguras, uz sāniem, uz mutes, kā nu kuru nāve bija pārsteigusi, un to atņirgtajiem zobiem nomelnējušajās •sejās vajadzēja iedvest drosmi uzbrucējai austriešu armijai.
Sveiks sarāvās, ieraudzījis šo atbaidīgo skatu, bet tad ielūkojās vērīgāk un uzrunāja Mareku:
— Vai tad viņus tāpat vien aprok? Ar nedzēstiem kaļķiem neapkaisa? Kareivim pienākas dziļa bedre un virsū nedzēsti kaļķi: sak, tas jums, kareivji, par algu. īstenībā ar to bija jānodarbojas Pragas apbedīšanas birojam un jāatsūta zārki. Pat neēvelēts dēlis siltāks nekā tas plānais krekls, kurā viņus te aprok.
Bet Mareks atbildēja kā pusmiegā:
— Jāņem labi samērcēts brezents vai bieza velēna .. . Man, Šveik, rādījās sapnī, ka biju mājās atvaļinājumā. Mammiņa vārīja ķiršu knedlikus un uzlika galdā, es piesēdos klāt, te ienāk mūsu sētniece un prasa: «Mareka kundze, kur tad jūsu dēls?» Viņa mani nemaz nepamanīja aiz knedliku bļodas. Es atsaucos, viņa sasveicinās ar mani un jautā: «Ko jūs, jaunais kungs, tik ilgi frontē? Visi godīgi ļaudis vai nu Krievijā, vai lazaretē; jūs taču arī neizturēsiet.» Šveik, vai tu tici, ka sapņi ir no dieva? Es ticu! Šis karš nav pa manam prātam, un es spokotos, ja mani apraktu pliku un basu.
Sveiks, ko arī bija satricinājusi redzētā aina, gluži neloģiski atbildē;a:
— Dievs cilvēkus visādi brīdina. Velēnai es neticu, bet ar to brezentu vajadzētu izdoties labi. Es tev to samērcēšu un pats aizvedīšu tevi uz pārsienamo punktu.
Tālāk pa nogāzi stiepās retu bērzu birztiņa; kad viņi to sasniedza, Sveiks vai iekliedzās aiz pārsteiguma. Tā bija pilna karaspēka, tur gulēja raibā rindā valsts vācieši, honvedi, bos- nieši, dragūni bez zirgiem, pāris mīnmetēju komandas, huzari un kājnieki ar visu iespējamo krāsu zīmotnēm. Kad viņi nometās bosniešiem līdzās, tie viņus apsveica vārdiem:
— Jebcn ti boga, būs uzbrukums, un būs rums. Bez ruma nav uzbrukuma.
Priekšā skanēja nepārtrauktas šauteņu zalves un neganti ložmetēju tarkšķi; krievu artilērija atkal sāka strādāt un apšaudīja birzi šrapne^iem. Tomēr drīz apšaude aprima.
— Viņiem trūkst municijas, — leitnants Dubs čukstēja Lūkasam, — drīz viņi bēgs atkal. Tad mēs viņiem sadosim!
— Vēl viņi nedomā vis bēgt, — virsleitnants aizrādīja, — būs laikam jāķeras pie durkļiem. Šveik, — viņš pagriezās atpakaļ, — neaizmirsti, ka tu esi raitnieks, un turies pie manis; Balun, tu pieraugi, ka nepazūdi ar visiem konserviem! Ja mani ievainos, tu dosies man līdz uz mājām.
Bosniešiem bija labs deguns: kad saule tuvojās rietam, aiz birztalas parādījās muciņām piekrauts vezums. Sāka izsniegt rumu, viena daļa pēc otras nāca ar katliņiem un blašķēm un, kas paspēja izdzert un iestāties rindā, dabūja otru porciju. Ietekme tūliņ kļuva manāma, noskaņojums uzlabojās, bosniešu «Jebcn ti boga, glaza a serdce» skanēja biežāk un izteiksmī- gāk. Vācieši uzsāka «Ich hatt einen Kameraden»[70], bet kāds galīgi noreibis čechs piecēlās un, turēdamies pie bērza, brēca, ko jaudāja:
Tur pie Krasnika gar Sanu Drūmi slejas sils. Biedru liķus lēni šūpo Odens melni zils. Viens es tālā svešatnē, Domas traucas nākotnē: Vai vēl tikšu, jāzīlē, Dzimtenēl
— Nu, nu, ko mauro kā veca govs, — kāds aiz muguras piezīmēja un parāva dziedātāju pie zemes.
Krēslā atskanēja saucieni: «Vorwarts, vorwārts!» — un masa sakustējās: cilvēki, piedzēruši kā lopi, devās mirt par valsts diženumu un zemes valdnieka slavu. Viņi bija tādā stāvoklī, par ko oficiālā prese rakstīja:
«Mūsu armija modina vispārēju apbrīnu ar savu varonību un nesalīdzināmo pašaizliedzību. Tā metas uzbrukumā sajūs- mīgi un braši, nicinot nāvi, pilna kareivīga gara.»
Bet šo «garu», ar ko augstākā vadība pildīja savus brašos karavīrus, izstrādāja no kartupeļiem gan ar karstuma, gan aukstuma palīdzību visās degvīna dedzinātavās no Sudetu kalniem līdz pat Adrijas jūrai. Un tie, kas gatavoja šo produktu valstij, lai tā gūtu uzvaru, guva tādu peļņu, ka pēc kara, pirkdami jaunas fabrikas un muižas, varēja sacīt:
— Par to visu jāpateicas kara entuziasmam.
Alkohola tvaiki apmulsināja smadzenes un apmigloja acis, nekas pasaulē nelikās briesmīgs, pretvarīgs, grūts, viss bija sasniedzams: spirts iedarbojās.
Nevienādās, sajauktās, svārstīgās rindās viņi lauzās uz priekšu, necilvēcīgu brēcienu: — Vorwārts, vorwart«! — dzīti.
Lodes svilpa aizvien spalgāk un spindza zemāk ap galvu; likās, neredzamas mušas skrien gar pašām ausim ar mīkstu — Ti-ū, tiiju-ū, — tā ka Sveiks neviļus atgainījās:
— Tiš, trakā!
— Vorwārts, vorw;irts! — sauca jau aiz muguras, un viņš pazina kapteiņa Zāgnera balsi. — Vorw;irts, vorwārts! — kliedza kaut kur aizmugurē arī virsleitnants Lukašs.
Sveiks atskatījās, bet neredzēja vairs neviena pazīstama, apkārt bija svešas sejas. Resns, spēcīgs valstsvācietis, pamanīji» viņa atskatīšanos, piegrūda viņam ar elkoni un izsriiejot norūca:
— Mochtest nicht auch die Front hinter halten, du Scheis- ser? Das ist doch bloss fur die Herrn Offiziere![71]
— Par to nav runas, biedri, — Sveiks atbildēja, — bet es esmu raitnieks un man jābūt pie sava obrlajtnanta, lai varētu skriet pēc palīdzības, ja notiktu kas ļauns. Tas nelga Baluns šitādā burzmā būs sen jau noklīdis.
Šinī mirklī rindas ķēra šāviņš, uguns stabs izlauzās no zemes, smagi, smacējoši dūmi uzvirpuļoja visapkārt, un zeme nodrebēja tā, ka Sveiks pakrita.
Viņš palika guļam, kamēr pārējie paklīda kur kurais, tad, aptaustījis sevi, noteica:
— Tā ir gan uguņošana! Daudz labāka nekā tā, ko Hajeka kungs rīko svētā Jāņa dienā Stršelecu salā. Vienīgi troksnis varēja būt mazāks, citādi var vēl kādu nosist.
38*
Rinda atkal izlīdzinājās. Brēcieni: — Vorwārts, vorwarts! — kļuva aizvien mežonīgāki un negantāki, pārvēršoties kaucie-
nos; kareivji krita, piecēlās un atkal traucās uz priekšu, it kā kāds viņus triektu ar pletnēm. Šāviņi sprāga jau aiz rindām. Sveiks piecēlās un noskrēja līdz milzīgam meža rožu krūmam laukmalā, tur viņš atkal pieplaka pie zemes. Pēc mirkļa pieskrēja ungāru virsnieks ar revolveri rokā un dzina viņu tālāk; Sveiks pamanīja, ka aiz kareivjiem nāk vesela ķēde virsnieku un žandarmu.
«Taisni kā policijas ielenkums, kad policisti Prāgā kādu meklē,» viņš nodomāja un, pielicis soli, sacīja virsniekam:
— Es tikai gaidīju savu obrlajtnanta kungu. Lūdzami, ne- sirdieties, es pats zinu, ka stingrībai jābūt visur. Arī kaujas laukā.
Un viņš atkal iejaucās burzmā, beidzot iekrita steigā sagatavotos ierakumos, kur izmisuši atšaudījās daži pilnīgi apdulluši un nomocījušies kareivji. Tikko viņš tur ievēlās, atskanēja komanda:
— Schiessen, schiessen! Lebhaft schiessen![72]
Šautenes sāka sprakšķēt, tūkstošiem dzirksteļu šāvās tumsā. Minūtes desmit turpinājās šauteņu sprakšķi, minūtes piecpadsmit ierakumam lidoja pāri šrapneļi un granatas, tad uguns pastiprinājās flangos, bet centrā to apklusināja komanda:
— Feuer einstellen! Feuer einstellen![73]
Tad klusumu pārtrauca pavēle:
— Bajonett auf! Sturm! Sturm! Vorwārts! Vorwārts!J
Visa cilvēku masa metās augšā uz ienaidnieka ierakumiem,
lai sāktu tuvcīņu un triektu durkļus vēderā vai krūtīs tiem, ko saudzējušas lodes, šrapneļi un šāviņu šķembas. Tikko viņi izrāpās no ierakumiem, sāka šaut austriešu artilērija; varēja dzirdēt, ka kāds brēc telefonā: \
— Sprostuguni! Šrapneļus!
Militārā technika bija pati pilnība: kam nepietika sajūsmai ar rumu, to dzina uz priekšu šāvieni no mugurpuses.
Straume aizrāva Sveiku līdz; viņš mirklī noskrēja pāris soļu, kas viņu šķīra no krievu ierakumiem, bet tie bija jau tukši: izņemot līķus un ievainotos, kas gulēja sakrauti grēdās, tur nebija neviena kareivja. — visi bija paguvuši aizbēgt.
— Nokavēties! Vorwarts, vorwarts! — virsnieki brēca.
Uzbrucēji pārjoņoja pār ierakumiem un aizsteidzās tumsā. Sveiks palika viens pie ievainotajiem.
— Nu, puikas, dabūjāt piparus? — viņš līdzcietīgi apvaicājās, dzirdīdams tos ar ūdeni no savas blašķes. — Kāpēc ātrāk nelaidāties lapās? Ar mūsu karaspēku daudz jokot nevar. Pat kurš katrs piedzēries civilists var nodarīt otram smagus miesas bojājumus.
Pēc brīža kareivji atgriezās. Krievi bija pazuduši nakts tumsā, kā zemē iegrimuši, un kareivji, velkot no ierakumiem kritušos un ievainotos un nododot tos sanitariem, lamājās:
— Sasodīts, rit mums atkal būs jādzenas tiem pakaļ. Tagad īau viņi ātrāk neapstāsies kā Maskavā. Stāsta, ka vācieši jau esot pie Varšavas. Ja mēs krievus katru dienu slānītu tā kā šodien, tad tiktu ar tiem drīz galā.
— Vai to krievu vēl daudz, biedri? — Sveiks ievaicājās. — Labi būtu sadalīt viņus vienmērīgi visam kara laikam, katru dienu noteiktu porciju, jo pārāk daudz vienā reizē nav veselīgi. Jaunboleslavas krājkasē strādāja kasieris, kāds Vilda kungs, un viņš zaga no šās kases pa drusciņai, vienmērīgi, lai nerastos aizdomas. Un, kaut arī viņš ņēma ik dienas pa druskai, tomēr beidzot iztīrīja kasi līdz pēdējam. Vai atkal tas Drozds sv. Vac- lava krājkasē, tas arī zaga palēnām un piesardzīgi, tā ka pat sv. Vaclavs nekā nemanīja, kamēr pēkšņi kase bija tukša. Tāpēc nevajag atplest muti līdz ausīm, ja kāds arī grib aprīt visu pasauli, — tā daudzi izmežģījuši žokļus. Re, mūsu kungs un ķeizars valdīja piecdesmit gadu vienā mierā, iekāms kārtīgi sagatavojās karam. Un šitas Drozda kungs tīrīja sv. Vaclava krājkasi četrpadsmit gadu.
Kāds stāvs izlauzās caur pūli un iekrita viņam rokās ar saucienu:
— Sveik, tu tiešām vēl dzīvs?
— Tiešām gan, — Sveiks atmirdzēja priekā. — Marek, brīvprātīgais, vai tev arī nekas ļauns nav atgadījies? Es gan domāju, ka tevi vairs neredzēšu, ka tevi jau ved uz lazareti.
— Kapteini Zāgneru gan sanitari aiznesa, — kāds blakus ierunājās, — viņu kontuzējis šāviņš.
— Labāk nemuldi par šāviņiem! — cits viņu pārtrauca. — Viņam ir tabletes, no kurām ģībst, tās viņam ārsts iedevis;- Es jau trīs reizes esmu redzējis viņu kaujā, un nekad viņš tālāk netiek par pirmo sadursmi. Viņš paģībst un guļ ģībonī tik ilgi, kamēr viņu nogādā un aizmugures hospitāli. Jā, jā, virsniekiem — tiem ir laba dzīvošana, viņiem pazīšanās ar dakteriem. Bet tu, cilvēks, ātrāk mājās netiksi, kamēr ieradīsies pārsienamā punktā, nesdams savu galvu padusē.
Mareks, pieliecies Sveikam, piemetināja:
— Es arī esmu dzirdējis par tām tabletēm. Zini, man trūkst dūšas sev kaut ko nodarīt. Galu galā te jau katram nāve pienāks.
— Rīts gudrāks par vakaru, — Sveiks prātīgi atteica. — Domāju, ka vajadzētu mazliet nosnausties. Kas tur tālāk notiek, vai nekā neredzējāt?
— Nekā, — Mareks nožāvājās, — tikai trīs krievu lielgabalus un divus ložmetējus. Mēs tos turpat atstājām, negribējās nevienam ar tiem krāmēties. Šausmas, kā mēs esam nodzīti!
Viņš sacēla šineļa apkakli un mirklī aizmiga. Sveiks vēl brītiņu pasmēķēja, tad kāds kapralis pavēlēja viņam iet sardzē. Viņš paņēma šauteni, izlīda no ierakumiem un aizgāja kapraļa norādītajā virzienā.
Pēc pāris soļiem viņš paklupa un^pīpītei uzliesmojot, paskatījās lejup: tur gulēja kāja garā zābakā kopā ar kuņģi un zarnām, kas bija aptinušās ap stilbu.
— Nabadziņš, — Sveiks pažēloja viņu, — tev nāksies pastardienā ierasties diviem lāgiem. Sanitari gan ar tevi daudz nedabūja stīvēties; arī tas ir labi, ja cilvēku pēc nāves neviens nelād.
Viņš ieteica nomainītajam kareivim likties gulēt un devās tālāk; pēc brītiņa viņš saskatīja tumsā trīs lielgabalus ar pretī pagrieztiem stobriem, līdzās stāvēja divi ložmetēji.
— Paskat tik, tie ir uz ritentiņiem, — Sveiks nobrīnījās. — Tas ir labi, uz muguras es neaiznestu.
Viņš iejūdzās viena siksnās un otru stūma aiz pakaļdaļas.
— Braucam! Aiziet, aiziet!
Riteņi nočīkstēja, un Sveiks atgriezās savā vietā. Kad pēc stundas ieradās viņu nomainīt, viņš aizvilka ložmetējus līdz pašam ierakumam un aizmiga tiem līdzās svētlaimīgā miegā.
Tikko svīda gaisma, ierakumi atdzīvojās, apakšvirsnieki modināja guļošos:
— Šķirošana! Katrs uz savu daļu! 91. pulks pa labi! 66. honvedu — atpakaļ! Nomaiņa!
Sveiks pamodināja Mareku, tad izlīda no ierakumiem, iejūdzās ložmetējos un aizvilka tos pa labi, kur drīz vien ieraudzīja virsleitnantu Lukašu, kas bija uzņēmies bataljona komandēšanu un stājās pie tā pārformēšanas. Daudzu kareivju trūka, tāpēc Lukašs bija galīgi pārsteigts, kad viņa priekšā nostājās kareivis, salutēdams ar kreiso roku, bet labajā turēdams siksnu, ar ko bija sasieti divi ložmetēji:
— Obrlajtnanta kungs, Šveiks padevīgi pieteicas rotai kā raitnieks. Nekā jauna nav, kaujā esam guvuši pilnīgu uzvaru. 3os divus ložmetējus es vakar ieguvu uzbrukumā, — smērēti gan nav, riteņi čīkst. Padevīgi izlūdzos atļauju veltīt šīs kara trofejas savam pulkam, lai tam būtu lielāka slava avīzēs.
— Šveik, — virsleitnants uzsauca, pūlēdamies būt nopietns,
— vai jūs zināt, kas sagaida raitnieku, kurš kaujas laikā pametis savu komandieri? Svins un pulveris!
— Padevīgi ziņoju, to es nezinu, — Šveiks labsirdīgi atbildēja, — es jūs gan gaidīju, obrlajtnanta kungs, jo zināju, ka jums bez manis būs traki garlaicīgi, bet kāds cits obrlajtnanta kungs no huzaru pulka gribēja mani nošaut ar revolveri. Padevīgi ziņoju, ka šinī kaujā mēs uzvarējām bez citu palīdzības, un tagad es no jums, obrlajtnanta kungs, neatkāpšos ne soli. Padevīgi lūdzu, vai rumu šodien arī izsniegs?
— Ā, Šveika kungs! — leitnants Dubs viņu pārtrauca.
— Kur tad jūs blandījāties? Es jau zinu, ka neesat izšāvis nevienas patronas. Esmu ļoti pārsteigts, ka nedzirdu, ka Šveiks jau krievu pusē.
Šveiks uzmeta viņam skatienu, gribēdams kaut ko sacīt, bet virsleitnants Lukašs pasteidzās pirmais un skarbi pateica Dubam, norādot uz Šveika trofejām:
— Šveiks ir drošsirdīgs kareivis, un es ieteikšu viņu apbalvošanai ar mazo sudraba medaļu; viņš vakar kaujā ieguvis šos divus ložmetējus, — un, pagriezies pret Sveiku, pusbalsī piemetināja: — Muļķi, kādos vecos dzelžos tu tos uzgāji, ka iedomājies atvilkt šurp?
Šveiks nepaguva atbildēt, jo ienaidnieks sāka kanonadi un trīs lielgabalu šāviņi sprāga tik tuvu austriešu karaspēkam, ka Sveiks sasita rokas:
— Obrlajtnanta kungs, padevīgi ziņoju, ka krievi šauj ar tiem lielgabaliem, no kuriem es vakar aizvilku ložmetējus. Citādi nevar būt.
— Tad jūs lielgabalus arī ieguvāt? — Lukašs jautāja.
— Kāpēc jūs tos pamētāt turpat?
— Jā, obrlājtnanta kungs, — Šveiks nopūtās, — lielgabalus es nevarēju pavilkt; padevīgi ziņoju, tur ir četriem zirgiem būtu ko vilkt.
Krievu uguns kļuva aizvien stiprāka un koncentrētāka; pēc pusstundas jau parādījās kājnieku rindas, kas nāca krieviem palīgā. Tie soļoja cieši slēgtā ierindā, mierīgi un apņēmīgi, truli un padevīgi, it kā viņiem viss būtu vienaldzīgs, un ieplūda pirmajā līnijā, pastiprinot šāvēju spēkus.
«Izskatās pēc aplenkuma no flangiem vai uzbrukuma,» Lukašs nodomāja, «atkāpties viņiem laikam vairs negribas.»
Viņa paredzējums izrādījās pareizs, jo pēkšņi krievu rindās atskanēja spēcīgs un ilgs «urā-rā-rā-rā» un krievi pārgāja uzbrukumā.
Bataljons sasvārstījās, taču izturēja, un krievi atkāpās, bet, kad pēcpusdienā gaisu atkal satricināja «urā-rā-rā», virsleitnants Lukašs pavēlēja savējiem atkāpties.
Patiesībā kareivji jau atkāpās bez pavēles; krievi mudžēja vien kā siseņu bars visās augstienēs un nogāzēs, un honvedu rota, kam bija jāsedz atkāpšanās, kamēr krievi pienāks tuvu un izkliedēs to, tikko paspēja novērst paniku. Tiklīdz kareivji padzirdēja Lukaša balsi: — Zuriick, zuruck[74] — viņi pagrieza cepurēm nagu uz pakausi un metās atpakaļ, priecādamies:
— Nu mēs kādu nedēļu uzbruksim šitādā veidā! Paskat, viņu jau ir kā melna debess; puikas, ieziediet nu papēžus ar zaķa taukiem!
Tā viņi diedza līdz pusdienai, kamēr viņus apturēia vācieši, ko pielika kā vati pie brūces, pārsviežot uz kaujas vietu automobiļos. Šveika bataljons tad jau bija pie kādas stacijas, kur dega noliktava, apdraudot turpat stāvošo vilcienu.
Krievi apstājās, lai savāktu spēkus; p^et vakaru uzbrukums atjaunojās. Artilērija atklāja viesuļuguni, ienaidnieks tās aizsegā mācās austriešiem aizvien vairāk virsū. Fronti noturēt nevarēja, līnija sašķobījās un pamazām kāpās atpakaļ. Pienāca pavēle ieņemt staciju; bataljons devās turp, bet krievu artilērija koncentrēja visu uguni uz turieni tā, ka vilciens tikko paguva tikt veselu ādu projām.
— Staciju noturēt par katru cenu, — brigādes komandieris atsūtīja Lūkasam pavēli.
— Pasakiet, lai pulkveža kungs nāk un notur to pats! cr- Lukašs uzkliedza raitniekam. — Te jau pat kaķis nenoturēsies.
Viņi tomēr nonāca gandrīz līdz pašai stacijai, bet piešaudī- iusies artilērija apbēra viņus ar īstu šrapneļu krusu. Kareivji diedza, ko mācēja, un Lukašs tikai nolādējās:
— Sasper velns to komēdiju!
— Padevīgi ziņoju, — Šveiks kliedza viņam ausī, — ka mūsu ceturto vadu šāviņš visu noslaucīja. Lajtnants Duba kungs…
Šāviņi sekoja viņiem uz pēdām, sprāga un apbēra viņus ar māliem, un Šveiks, sasprindzinot balsi līdzi šai ellišķīgajai rēkoņai, kliedza virsleitnantam:
— Obrlajtnanta kungs, labāk būs, ja aizvāksimies! Viņi, velni, šauj mums taisni virsū!
Kareivji bēga pūļiem, zemu pieliekušies; viņus izdevās apturēt un pagriezt pret ienaidnieku tikai priežu šiliņā, tālu aiz stacijas. Tur viņi izraka ar sapieru lāpstiņām iedobumus mīkstajos mālos. Sāka izsaukt vienu rotu pēc otras. Kad izrādījās, ka 11. rotā trūkst gandrīz visa ceturtā vada, Šveiks izgāja priekšā pie komandiera Lukaša un, militāri saslējies, pielika roku pie cepures:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nebija laika savākt lajtnanta Duba kungu, kā to pavēlēja kapteinis Zāgnera kungs, ka ievainotos vajagot pievākt. Padevīgi ziņoju, ka mēs viņu nesalasītu līdz pat vakaram, jo viņu ķēra šāviņš un saārdīja tūkstoš gabalos.
«Tātad Dubs jau atstiepies,» Lukašs nodomāja, «par to gan laikam viņa apriņķa priekšnieks nekā nebūs sacījis,» — un skaļi uzprasīja:
— Kur? Vai pie tās stacijas?
— Jā, tur viņam uzbruka tā nelaime, — Šveiks paskaidroja, — tad, kad krievi lēja no vienas vietas. Jēzus Marija! — viņš pēkšņi iekliedzās. — Es taču tur esmu pazaudējis savu pīpi!
Viņš izmeklējās pa visām kabatām, izčamdīja mantu somu, attaisīja pat patronsomu, bet pīpes nekur nebija, un Šveiks sacīja Lukašam tik izjusti, kā tas vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam:
— Viss, kas ar mums līdz šim noticis, ir tīrie nieki, obrlajtnanta kungs, to drīz vien aizmirsīs, bet kā lai es dzīvoju bez savas pīpes?
Viss Šveika tēls pauda bezgalīgas sāpes un izmisumu un ietekmēja tūliņ arī Lukašu, tikai pēdējam šīs jūtas drīz vien pārvērtās niknumā pret visu pasauli, kurā iespējamas šādas nejēdzības. Lukašs pasauca Balunu un lika attaisīt pudeli sļivo- vicas, ar ko sevi iepriecināja tādā mērā, ka vakarā, kad debess velvē iedegās pirmā zvaigznīte un abpusējā apšaude apklusa, Šveiks, noliecies pār viņu pie priedes saknēm, konstatēja:
— Piesūcies kā zīdainis un redz ko jauku sapnī. Sirds gan viņam pārāk mīksta!
Viņš apsedza Lukašu ar mēteli un apgulās pats, bet tūliņ atminējās feldkuratu, kas tiem pirms došanās uz vilcienu bija stāstījis, cik jauki kara laukā, kad ciemi deg un ievainotie vaid.
«Viņam vajadzēja sadot pa purnu,» Šveiks nodomāja un iemiga. Viņš sapņoja, ka šāviņš vēlreiz saplosa leitnantu Dubu un tas dūmos un liesmās paceļas uz debesīm kā pravietis Elija uguns ratos. Pie debesu vārtiem drūzmējas kritušo dvēseles dažādos formas tērpos, bet leitnanta Duba dvēsele laužas pūlim cauri, grūstīdamās ar elkoņiem un kliegdama: «Palaidiet mani, es esmu kritis par Austriju, man pirmajam jārunā ar dievu to kungu. Tu, svētais Pēter, esi dieva kalps? Es gribu runāt ar pašu priekšnieka kungu. Nost no ceļa, jūs mani vēl nepazīstat, un es neieteicu nevienam ar mani tuvāk iepazīties». Bet debesis atmirdz bezgalīgā, zeltainā blāzmā, parādās dižens sirmgalvis baltās drēbēs, viņam līdzās gaišmatains jauneklis asinīm notraipītā formas tērpā, ērkšķu vainagu cepures vietā, un vecais, norādot grāmatā, ko viņam tur priekšā skaista meiča, uzsauc Dubam pērkona balsī: «Lajtnant Dub, kāpēc vajāji krietno kareivi Sveiku? Kāpēc piespiedi viņu piedzerties ar konjaku?» Dubs neatbild, jauneklis izpleš rokas, kurām delnās asiņainas rētas kā uzplaukušas rozes, bet vecais uzkliedz: «Uz pekli!» — un leitnants nogrimst pazemē. Spožums nodziest, vecais pazūd, jauneklis ērkšķu vainapā aiziet, noliecis galvu un slaucīdams asaras baltā autā, bet Šveiks pamodās, izsaukdamies:
— Tavu muļķīgu sapni!
Gaisma ausa. Šveiks pataustīja kabatās, bet tad atcerējās, kādu zaudējumu vakar cietis, un aši uzlēca kājās, drebinādamies aiz aukstuma. Visi gulēja, tikai patruļas bija nomodā un soļoja starp priedēm. Šveiks izgāja mežmalā, tur stāvēja sardzē kareivis no viņa vada. Izdzirdējis soļus aiz muguras, tas pārsteigts nodrebēja un pacēla šauteni pret Sveiku:
— Halt! Wer da?1
— Cilvēks, — Šveiks īgni atsaucās, — eju izlūkos. Vai tad
1 Stāt! Kas tur ir? (Vāc.)
tu mani nepazīsti? Jēzus Marija, kur jūs derat, šitādi jauniesauktie!
— Ak tu tas esi, Šveik, — kareivis nolaida šauteni. — Vai nezini, kā šodien būs ar kafiju? Varbūt virtuves pavisam nomaldījušās?
— To nezinu, draugs, — Šveiks atrūca, — man nav laika mēli dzesināt. Gan mums moskaļi šodien atkal sados.
— Vai paroli un caurlaidi zini? — kareivis vēl uzprasīja, un Šveiks atbildēja caur zobiem:
— Pazaudētā pīpe.
Reizē ar pirmajiem saules stariem pamodās arī krievu artilērija un sāka mežonīgi šaut, it kā gribētu atbrīvoties no pārmērīga munīcijas krājuma. Tā apšaudīja staciju, ap kuru staigāja Šveiks, meklēdams savu nozaudēto smēķēšanas instrumentu. Viņu laikam pamanīja un sāka apšaudīt ar šrapneļiem, tad kaut kur tuvumā ierējās ložmetējs, noberot visu klajumu lodēm, tā ka Šveiks atzina par labāku paslēpties aiz stacijas ēkas. Pamazām viņš sāka orientēties, no kurienes viņi te bija ieradušies un uz kurieni bēguši, un, ložmetējam apklustot, devāļ tanī virzienā. Viņš atrada milzu bedri, ko bija izrāvis šāviņš, kas iznīcināja ceturto vadu, un pāris soju tālāk, kad viņš jau apņēmās staigāt tā vai līdz pastardienai, kamēr atradīs pazudušo laimi, viņa acis iemirdzējās.
Mitrajā zālē gulēja pīpe, viņa pīpe, un rasa vizēja uz tās kā asaras, ko tā lējusi sava kunga dēļ. Šveiks noliecās pēc tās, un ložmetējs sāka kapāt zemi viņam taisni pie kājām.
Viņš paķēra pīpi, kas pēkšņi nodrebēja viņa rokā, un aizmetās aiz stacijas.
Tad viņš izvilka no mantu somas paciņu tabakas, piebāza pīpi un gribēja aizdedzināt, bet, celdams to pie mutes, pamanīja, ka tai trūkst pa gabaliņam no iemutes un galviņas. Tie bija kā nogriezti ar lodi tanī mirklī, kad Šveiks bija pīpi pacēlis. Viņš pastiepa roku gar stacijas stūri un, draudot ar pīpi krievu frontei, nicinoši noteica:
— Draņķi! Vai kārtīgs kareivis tā dara kārtīgam kareivim? Kas jūs mācījis tā karot, cūkas bērni?
Atbildi uz šo daiļrunīgo jautājumu viņš nesaņēma, tikai šāviņi un šrapneļi lidoja joprojām uz staciju, kamēr tad uz laiku pievērsās mežam, no kura šāva stacijai pāri austriešu artilērija.
Bet aiz nodegušās noliktavas, attupies uz pirkstgaliem pie dziestošajām pagalēm, turēdams pīpīti zobos taisni aiz iemutes, Sveiks gaidīja uzvārāmies katliņā kafiju. Nekas nemocīja viņa sirdsapziņu, dievišķa nevainība staroja viņa netīrajā, kvēpiem notrieptajā sejā, kad viņš, padzēris kafiju un atlaidies piesaulē, uzvilka:
Zinu, kur tas namiņš jaukais
Kurā mana mīļā mit.
Viņa steidz tur pie lodziņa koša
Zīdautiņu izrakstīt.
Labi gan tev, mana mīļā,
Zīdautiņu šūdināt.
Mums, ak, vajaga, nabaga zēniem,
Agri rītā frontē stāt.
Stāvi frontē tā kā mūris,
Stāvi frontē tā kā miets, —
Atskrien šurpu sirdīga lode
Un no frontes ārā triec.
Mani, smagi ievainotu,
Lazaretē ievieto.
Laidiet ziņu mīļajai manai,
Lai tā mani apciemo!
Viena roka ievainota,
Otra roka norauta.
Nāc nu, mīļa, paskaties pati,
Cik no kara ļaunuma!
Es uz tevi neskatīšos,
Man uz tevi dusmīgs prāts:
Slavas vainags zaļš, ko man vēlēji,
Manam kapam darināts.
Sveika kara dziesma saplūda ar šāviņu sprādzieniem, un viņš, dziedādams pantu pēc panta, nonāca jau pie tā, kur ievainotais aizrāda meičai, ka tai nevajadzētu staigāt pie kareivjiem uz kazarmām un piekopt ar viņiem vingrošanu uz lāviņām. Tad viņš apklusa, jo tuvumā kāds sāka vaidēt un raudāt.
Šveiks devās uz to pusi. Noliktavas otrā pusē gulēja uz vēdera jauniņš kareivis un, atspiezdamies uz elkoņiem, mēģināja rāpties Sveikam pretī. Bikšu staras bija pilnas sakaltušu, melnu asiņu, viņš vaidēja pie katras kustības kā kaķis, kam pārsists mugurkauls.
Ieraudzījis Sveiku, viņš saņēma rokas:
— Palīdziet, kungs, palīdziet! Dievmātes dēļ palīdziet!
— Kas tad tev, puišel, noticis? — Sveiks prasīja, bet tad noprata no kareivja biksēm, ka tam vairākas lodes izskrējušas caur ikriem.
Viņš uzmanīgi pacēla ievainoto un aiznesa aiz noliktavas. Tur viņš tam noāva kājas, atārdīja pielipušās bikses, atnesa aukstu ūdeni un apmazgāja brūces. Kareivītis tikai nopūtās, sekojot ar acīm Šveika darbam. Kad Šveiks viņu pārsēja, pasniedza nodzerties un jautri noteica: — Nieks vien ir, viss izgājis caur mīkstumiem, — kareivis padraudēja uz krievu pusi:
— Kaut jūs kolera parautu, vazaņķes bērni! Ak manas kājas, manas kājas! — un sāka atkal raudāt.
— Dēliņ, — Šveiks viņu pamācīja, — liecies labāk čučēt un nebrēc, lai kāds neuznāk. Es iešu paskatīties, vai neatradīšu ko ēdamu. Pag, labāk es tevi tomēr aiznesīšu uz to lielo bedri, lai tev neuzgāžas mūris, ja to pavisam sašaus.
Viņš aiznesa ievainoto poli un pats ielīda stacijas ēkā. Kancelejā bija tikai sadauzīts tālruņa aparats, bet pagrabā Sveiks atklāja kurvi ar lielu, appītu pudeli. Viņš nogrieza ar nazi kārklu klūgu cepurīti, kas sedza pudeles kaklu, izlauza ar durkli aizbāzni gabalu pēc gabala, piebāza degunu pie pudeles kakla, un viņa acis iedzirkstījās:
— Mīļais dievs, tas taču ir vīns! Ir gan godīgs stacijas priekšnieks, kas tā parūpējies par mani!
Viņš pielieca pudeli un pietecināja pilnu katliņu, pagaršoja, nokJakšķināja mēli un salēja visu rīklē, uzslavēdams:
— Taisni kā pie Šulca «Branikā». Bet tukšā dūšā vīns gan neesot veselīgs.
Viņš iznesa pudeli stacijas priekšā un ielīda noliktavā; tā bija pustukša, tikai vienā kaktā rēgojās dažas pussagruzdējušas kastes. Šveiks devās pie tām, līzdams pāri apdegušajām, nobru- kušajām sijām. Viņš izvilka durkli, pabāza zem augšējās kastes vāka un lauza. Dēlis nobrakšķēja, un Šveiks atviegloti nopūtās- no visas sirds:
Atradu gan, dievs tēvs nav vis mani aizmirsis.
Kastē bija krievu konservi, un Šveiks bez kavēšanās krāva tos mēteļa stūrī un nesa ārā pie pudeles, tad aizgāja pie ievainotā, paņēma savu mugursomu un nesa konservus uz bedri.
Šāviņi krita cits pēc cita, bet Sveiks nevēroja tos; viņš- aizvilka pudeli uz bedri un nesa tik konservus kā skudra.
Ievainotais bija apkrauts konserviem no visām pusēm, kad
Sveiks, izbēris no mugursomas pēdējo porciju, ielīda arī pats bedrē, konstatēdams:
— Esmu gan savilcis kā zvirbulis ligzdā. Lai nu nedomā kāds mūs no šejienes izkvēpināt!
Viņš attaisīja pāris kārbiņu un devās uzkarsēt tās degošās stacijas drupās. Atgriezies viņš jūsmoja:
— Konservi, draugs, krieviem ir teicami. Tā kā ceptas aknas ar lauru lapām.
Viņi stājās pie ēšanas un dzeršanas; vīns viņus sildīja, un no kuņģa reizē ar siltumu pa visu ķermeni izplūda jautrība. Šāviņu dārdi un granatu sprādzieni uz vakara pusi likās tikai pianista pavadījums tenora solo, kad Sveiks bedrē uzdziedāja:
Pulkstens kad pusnakti nosita, Mijā uz māju mani vadīja, Vadīja mani līdz birztaliņai, Līdz birztaliņai, līdz lakstīgalai. Birztalā pogoja lakstīgala: Trīs gadi, mīļā, tev jāgaida.
Trīs gadi gaidīt, kas tur par prātu, Tikmēr es dēlu jau izaudzinātu. Izaudzinātu, ko dienestā dot,
Lai agri viņš ierindas gudrības prot. Veci puikas kad ierindā aizmaršē, Tas tik joks, kas sirdis tiem iepriecē!
Tiklīdz viņš ierindas gudrības prot, Tūliņ tam jāmācās raportu dot. Veci puikas, kad kapteinim raportē, Tas tik joks, kas sirdi tam iepriecē! Tiklīdz viņš iemācās raportu dot, Lai mācās, kā izšmaukt no kazarmām prot. Veci puikas kad ierodas dzertuvē, Tas tik joks, kas viesmīles iepriecē!
Kad viņš no kazarmām izšmaukt prot,
Lai mācās tad karcerim godu dot.
Veci puikas kad karcerī salutē,
Tas tik joks, kas profosu iepriecē!
Kad karcera priekus viņš izbaudīs,
Roku dzelžus tad drīzumā izpelnīs.
Vecs puika, kam šādas sprādzes tik joks,
No tā vēl iznāks labs lietas koks.
Un, dzelžus kad nēsāt viņš būs naigs,
Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks!
— Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks, — Sveiks nobeidza plašā un spēcīgā balsī un atkal pielieca pudeles kaklu pie katliņa, bet ievainotais polis, kam vīns bija padarījis kājas nejūtīgas un atņēmis sāpes, pagriezās uz sāniem, atspiedās uz elkoņa un pūlējās pārspēt dziedāšanā Sveiku, uzvilkdams:
Drīz sāksies karš ar moskaļiem,
Jefreitors vedīs mūs pret tiem
Tālu tālu Krievzemē.
No Varšavas līdz Pēterburgai
Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!
Mums lielgabalnieki līdzi nāks,
Šāviņus tie raidīt sāks
Tālu tālu Krievzemē.
No Varšavas līdz Pēterburgai
Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!
Mums sanitari līdzi nāks,
Mūsu brūces pārsiet sāks. ,
Tālu tālu Krievzemē.
— Maz gan viņi tev brūču pārsējuši, — Šveiks līdzjūtīgi piebilda, kad kareivis beidza. .— Sanitari nemaz tā nedzenas pēc darba. Tu viņus vēl ilgi nogaidīsies.
Šautenes apklusa, pretinieki atpūtās, vienīgi baterijas turpināja darboties, šķiezdamas šāviņus, kuru samaksai nodokļu maksātāji atdeva savus pēdējos grašus. Iestājās stāvoklis, kuru ģenerālštābs laikrakstiem domātos ziņojumos raksturoja šādi: «Frontē bez pārmaiņām. Mūsu karaspēks atkāpies agrāk sagatavotas pozīcijās. Dažādos frontes sektoros turpinās niknas artilērijas cīņas. Mūsu uzbrukumu aiztur slikti meteoroloģiskie apstākļi, kas neļauj izvērsties operācijām.»
Divas dienas un naktis Šveiks nodzīvoja ar savu nekustīgo biedru bedrē tikpat kā istabā; otru, mazāku bedri Šveiks izlietoja par klozetu, aiznesdams tur uz lāpstiņas visu to, par ko viņa biedrs pārstrādāja konservus. Trešajā rītā ienaidnieks atkal sāka apšaudīt staciju, bet pēkšņi apklusa: vācieši bija kaut kur uz ziemeļiem pārrāvuši krievu fronti, un krievu armijai vajadzēja atkāpties bez vietēja spiediena.
Kad noskaidrojās, ka pretinieks sakauts un to vajā jauni, svaigi spēki, daži virsnieki devās jāšus apskatīt kaujas lauku, kur sanitari savāca ievainotos un sanesa līķus kaudzēs.
Piejājuši pie stacijas, viņi nokāpa no zirgiem un apskatīja smago šāviņu izrautās bedres. Pēkšņi pulkvedis Šrēders satrūkās un deva zīmi virsnieku kungiem netrokšņot. No zemes dziļumiem atplūda spēcīga un sērīga balss:
Kad asara man acīs spiežas,
Es klusībā to noslauku
Un ļaužu drūzmai ceļu griežu,
Lai ļaunām nievām izbēgtu.
Man liktens laimi dāvināja,
Sirds zēnu pazīt mācījās.
Ak, kā es viņu dievināju,
Bet auksts pret man' viņš palikās.
Viņš citu meiču ieskatīja,
Pēc bagātības tīkojot.
Lai tevi pērkons pušu spertu,
Ja sauksi to par savējo!
Es citu laimi neapskaužu,
Ne priekus, kuri nāk un iet.
Man ļaujiet, lai es viena gaužu,
Man manas sāpes atstājiet!
Vai tur kāds vājprātīgs, vai? — Šrēders jautāja, izvilkdams revolveri.
Tad no stacijas puses straujiem soļiem tuvojas kareivis, taisni trīs soļu atstatumā no grupas sasita papēžus un raportēja:
— Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka pēc jūsu pavēles noturēt staciju es to noturēju līdz pat šai dienai.
— Noturējāt? Kā tad jūs noturējāt? Jūs taču to nemaz neesat ieņēmis, — Šrēders samulsis sacīja.
Uz to kareivis atbildēja ar veselu runu:
— Padevīgi ziņoju, ka es to ieņēmu pirmdienas naktī un, ciezdams badu un slāpes, noturēju līdz šai dienai, jo, atļaujiet padevīgi ziņot, neviens kareivis nedrīkst pamest bez pavēles savu posteni, bet es nesaņēmu pavēli atstāt savas pozīcijas. Padevīgi ziņoju, ka man ir viens ievainots un pīpei atšauts iemutis.
— Vai jūs esat no mana pulka? — pulkvedis izbrīnā vaicāja. — Kādas rotas?
— Padevīgi ziņoju, ka es esmu Šveiks, 11. kaujas rotas raitnieks, — kareivis lepni atbildēja un, pametis sānis ilgu pilnu, sapņainu skatienu, piemetināja: — Tur ir mans priekšnieks, obrlajtnants Lukaša kungs.
— Virsleitnant Lukaša kungs, — Šrēders svinīgi sacīja, uzlikdams roku Sveikam uz pleca, — ieteiciet šo kareivi apbalvošanai ar lielo sudraba medaļu par drosmi un priekšzīmīgu kaujas pavēļu izpildīšanu. Tas ir īsts kareivis, un tādi varoņi armijai vajadzīgi. Viņa nopelni atzīmējami pavēlē un nolasāmi kareivjiem. Visu labu! — Un, izvilcis no kabatas divdesmit kronu gabalu, viņš spieda Sveikam roku.
Šveiks nodeva ievainoto sanitariem, salika mugursomā konservus, iztecināja katliņā pēdējo vīna lāsi un devās uz mežu pie rotas, kur uzzināja, ka telefonists Chodunskis ievainots galvā, bet Mareks aizgājis pirmdienas rītā uz pārsienamo punktu ar pāršautu roku.
Tātad jūsu abu vairs nav, mani uzticamie biedri, — Šveiks nopūtās, — un es jūs nevarēju pat pavadīt šinī pēdējā gaitā. Balun, mēs tagad esam pēdējie mohikāņi; še tev konservi, par to tu ( man spodrināsi medaļas, kamēr saņemšu pašu augstāko. Šodien pat aizrakstīšu Millera kundzei, lai atsūta man piecas kārbiņas «Amora»[75].
Bataljonu atsauca no frontes un nosūtīja uz Jasinovu atpūtai un pārformēšanai; pietika ar divām nelielām kaujām, lai bataljonā trūktu puse kareivju un virsnieku. Karam atkal atklājās savas patīkamās puses: izrādījās, ka Jasinovas ebrejiem bagātīgi degvīna krājumi, un, kad vezumnieki sāka regulāri piegādāt maizi un virtuves atkal funkcionēja, gatavojot zirga gaļas gulašu, karaspēka noskaņojums uzlabojās; visi bija gatavi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Karalauka pasts uzplauka; tas veda veselām grēdām sārtas aploksnes no Jasinovas un uz Jasinovu. Uz Jasinovu sūtīja sveicienus un ziņas: kas pēdējā ballē piekauts un ko no jauna iesaukuši armijā; no Jasinovas sūtīja sveicienus un ziņas: kas no pazīstamiem nolicis frontē karoti. Kalpotājs Baluns rakstīja par šķiņķi un kukuli maizes:
«Vismlļā laulātā draudzene! Lūdz par mani dievu un noliec Klokotas baznīcā sveci, lai jaunava Marija vienmēr sargātu mani tā kā pēdējās briesmīgajās kaujās. Es piesaucu viņu, un četrdesmit divu centimetru bumba, kas nāca man taisni virsū, nogriezās veselu metru sānis un sprāga tik tālu, ka es gandrīz pat redzēt nevarēju. Esmu bijis lielās briesmās, un mani moka bads. Atsūti man šķiņķi un klaipu nobriedušas maizes! Neaizmirsti dot uzasināt dzirnakmeņus un nolikt sveci, bet gaļas atsūti vairāk. Ja ūdens maz, ņem no zemniekiem dārgāk. Tāpat pajautā stārastam, kad būs miers, un par visu jo siki atraksti!
Tavs līdz kapa malai uzticīgais laulātais draugs.»
2(>*
Šī atklātne ierosināja lielu reliģisku strīdu starp Balunu un Sveiku, tajā piedalījās arī daži poļi, nostādamies Baluna pusē. Šveiks apgalvoja, ka Baluns melojot kā suns, bet Baluns piesauca dievu par liecinieku, ka ar to šāviņu bijis taisni tā, kā viņš rakstījis. Poļu panu-katoļu uzskats šinī jautājumā bija skaidrs un nepielaida nekādu šaubu: ja kāds kaujā paliek sveiks, tad dievs to mīl un apsarga, bet, ja kāds paliek kaujas laukā pāršautām krūtīm vai sadragātu galvaskausu, tad dievs to arī mīlējis un paņēmis pie sevis. Viņi tam stingri ticēja un aizstāvēja to tāpat kā Romas pāvests savu nemaldību; dievs >s\Jķa cilvēkiem ir labu, ir ļaunu aiz savas mīlestības.
— Balun, tu esi muļķis, — Sveiks sacīja savā opozīcijas runā, — kad šāviņš nāk, tad to nemaz neredz, un krieviem četrdesmitdivcentrimetrīgo nemaz nav, jo tad Skodas kungu Pilzenē ietupinātu, ja viņš krieviem taisītu tādus pašus lielgabalus. Trešajā bataljonā bija kāds Kratochvils, un tas stāstīja, ka frontē neesot ko cerēt uz dieva palīdzību, ka no tās kareivjiem nepatikšanas vien iznākot. Viņu rotā esot bijis kāds Boučeks no Motolas, traki dievbijīgs cilvēks, kas nēsājis ap kaklu medaljonu ar sv. Ignacija kauliem un uz sirds paša archibiskapa apsvētītu trīsvienības attēlu. Pie cepures viņam bijuši visādi svētās jaunavas attēli, ko viņam ceļā sadāvinājušas mūķenes, jo viņš bijis frontē jau no kara sākuma. Viņš paļāvies uz dievu kungu, un tas viņam par to atmaksājis: viņš piedalījies deviņpadsmit kaujās, saņēmis astoņas medaļas par drošsirdību, un nekad viņam nekas ļauns nav gadījies. Bet pirms pašas pēdējās kaujas viņš pazaudējis mežā cepuri, nakti viņam kāds nozadzis svētbildīti ,kopā ar naudu un dokumentiem, bet no rīta pārtrūkusi aukliņa ap kaklu un sv. Ignacija kauli sabiruši apakšbiksēs. Un, tikko devušies uzbrukumā, pat apšaude lāgā nav sākusies, kad viņš jau dabūjis lodi plecā. Aizgājis uz pārsienamo punktu, tur ārsts viņu pārsējis un nosūtījis uz lazareti. . .
— Bet lūdzu, kungs, kāds polis pārtrauca, — tas tak ir tā, kā mēs sakām.
— Pievaldi savu mēli, — Šveiks pieklājīgi aizrādīja, — es vēl neesmu beidzis. Šis Boučeks bijis ar" saviem talismaniem pazīstams visā pulkā, un doktors arī par to zinājis, tāpēc sacījis: «Re nu, Bouček, ka nepaglābāties vis no lodes. Un tas, ka jūs tik ilgi palikāt neskarts, ir tikai nejaušība.» Tad Boučeks izstāstījis viņam, kā tas viss atgadījies. Ārsts padomājis un teicis: «Nekas, viss būs labi, es jūs nosūtīšu uz slimnīcu Prāgā.» Boučeks sācis raudāt, noskūpstījis ārstam roku un sacījis: «Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi, pulka ārsta kungs, bet, ja^ es būtu zinājis, ka mani tik un tā ievainos, tad pats jau sen būtu aizsviedis visas tās draņķības.»
— Par tādiem vārdiem kungam vajadzētu sadot pa purnu, — otrs polis atsaucās. — Lai viņu kolera parauj, lai viņam kraukļi acis izknābj, lai viņu ķer pirmais šrapnelis …
— Mīlulīt, — Šveiks nepalika parādā, — dievs kungs pats zinās, ko ar mani darīt, tu viņam neesi nekāds padoma devējs,
tu esi sīkums priekš viņa vaiga. Kur tad viņš tiks, ja sāks visus tādus ēzeļus uzklausīt, kas kaut ko lūdz. Dievs kungs jau zina, kas cilvēki par blēžiem.
*
— Šveik, — virsleitnants Lukašs kādu dienu sacīja, — rīt mēs iesim pa rotām uz Podhorciem. Mūsu 11. rota ies pirmā. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Uzmanies, ka tu kaut ko nesaputro, tas ir ļoti svarīgi. Atkārto, ko es tev teicu!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka rīt jūs pirmais iesiet ar mūsu rotu uz Podhorciem. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, kāpēc mums jāiet jūs atutot uz Podhorciem? Mēs tak jums palīdzētu utis izlasīt tepat. Es gan nedomāju, obrlajtnanta kungs, ka viņas jūs arī apstājušas, es domāju, ka utis uzmetas tikai ierindniekiem.
Virsleitnanta nespodrās acis stingri pievērsās Šveika sejai.
— Kristus dēļ, aunagalva! Es jau zinu, ka tu atkal ko
izstrādāsi. Ko lai sūtu tev līdz, kas tevi uzraudzītu? Lai dievs tevi pasarga, Šveik, ja tu neizpildīsi visu tā, kā es tev teikšu! Tu iesi ar visu rotu, saprotams, arī ar mani, uz Podhorciem, tur tu nomazgāsies, saproti, nomazgāsies, — virsleitnants pacēla balsi, — tad uzvilksi tīru veļu. Tikmēr visas tavas mantas būs dezinficētas, tu tās iztīrīsi, tad iesi nodzīt matus un noskū- ties, nospodrināsi zābakus, iztīrīsi šauteni tā, it kā tev būtu jāpiedalās parādē augstos svētkos. Vai tu saproti, kas tev jādara?
— Saprotu, padevīgi ziņoju, — Šveiks piekrītot pamāja. — Goda vārds, obrlajtnanta kungs, rīt es būšu kā jaunkundze. Bet kapec tad, padevīgi lūdzu, man rīt jābūt tik smalkam?
— Tāpēc, — virsleitnants Lukašs uzsvēra katru vārdu, — ka rīt Podhorcos ieradīsies troņmantnieks Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, di-vas su-dra-ba me-da-ļas .. .
— Podhorcos ieradīsies viņa majestate Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, divas medaļas, — Šveiks svētlaimīgi atkārtoja. — Padevīgi lūdzu atļauju apsēsties. Citādi es šo prieku nepārdzīvošu. Tātad viņš tur ieradīsies pats savā personā un pašrocīgi piespraudīs medaļas man pie krūtīm. Es par to stāstīšu «Kausā» līdz pat nāvei. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs varat uz mani palaisties, es tanīs svinībās ieradīšos īaikā. Tur droši vien būs ari jaunkundzes; es, obrlajtnanta kungs, aizņemšos no mantziņa Vaneka pulksteni ar saiti, lai labāk reprezentētu mūsu rotu. No pareiza laika daudz kas atkarīgs, obrlajtnanta kungs. Kad es vēl biju aktīvajā dienestā Budejovicē, tad tur vajadzēja ierasties kādam ģeneraladju- tantam, kas komandēja divīziju un gribēja inspicēt mūsu pulku. Viņš bija gribējis un pavēlējis, lai pulku nostāda ierindā apmācības laukumā pulksten vienpadsmitos dienā un lai iepriekšējā dienā dod atpūtu, jo viņam patika, ja zēni izskatījās svaigi un mundri. Pulkvedis atkal pavēlējis majoriem, lai pulks būtu kārtībā pulksten desmitos, tie, drošs paliek drošs, pieteikuši kapteiņiem nostādīt pulku deviņos; kapteiņi pavēlējuši lajt- nantiem izvest pulku pusastoņos, tie piekodinājuši feldfebeļiem, lai izved sešos, bet jefreitori izdzina mūs jau puspiecos. Tas bija pļaujas laikā, obrlajtnanta kungs, pirms manevriem, un saule traki cepināja. Ģeneraladjutanta kungs ieradās taisni vienpadsmitos, bet zēni izskatās pēc stulbām vistām, jo nav tak joks nostāvēt kājās no puspieciem rītā. Septiņi cilvēki paģība, četrus aizveda uz lazareti. Pats divīzijas komandiera kungs lēja paģībušajiem mutē konjaku, jo viņam bija katrā seglu somā pa
pudelei. Kad trešā bataljona puikas to ieraudzīja, tad paģība visi un atjēdzās tikai tad, kad abas blašķes jau bija tukšas un paģībušos sāka aplaistīt ar ūdeni.
Pēcpusdienā Sveiks sēdēja uz bluķa aiz šķūņa, divi vīri turēja viņu aiz rokām, divi aiz kājām, bet pavārs Juraida skuva viņu ar mantziņa bārdas nazi. Sveikam acīs bija asaras, deguna tecēja, no kreisās bikšu staras pilēja, bet viņš turēja galvu nekustīgi un uzmundrināja pavāru:
— Griez tik, neskaties ne uz ko; troņmantniekam jāredz, ka viņa priekšā nav vis kaut kāds smurgulis. Man jābūt tik skaistam, ka es iepatiktos pat Ivonnai, kas raksta avīzē «Narodrii Politika». Griez tik un neskaties, ka es no sāpēm esmu apslapinājies, — slapjāks es vairs netikšu, bet par slavu katram jācieš tāpat kā tiem četrdesmit mocekļiem.
Pēc pusstundas, nomazgājis pie akas asinis no sejas un ieraudzījis spogulītī, ka viņš izskatās kā buršs pēc menzūras, Sveiks sāka staigāt no vienas barakas uz otru un stāstīt pazīstamiem kareivjiem noslēpumainā balsi:
— Puikas, rīt dosimies uz Podhorciem, tur jūs un virsniekus atutos. Man tur randiņš ar troņmantnieku, viņa majestati Kārli; viņš ieradīsies apspriesties ar mani zem četrām acīm, kā labāk pārvaldīt valsti un vai neslēgt separatu mieru ar krieviem. Draudzēšanās ar Vilhelmu viņam jau apnikusi, un viņš gribētu izmēģināt ar mani.
Nākamā diena piederēja pie tām, kad Sveiks izbaudīja visaugstāko laimi un prieku. Atgriezies no Podhorciem, viņš par to stāstīja tā:
— Puikas, mani tur tāpat izģērba kā jūs un pabāza zem aukstas dušas, pēc tam nācām ārā divās rindās, un kāds jefrei- tors no sanitariem nodzina man ar mašīnu visus matus no miesas, ir padusēs, ir pacirkšņos. Man kutēja un sūrstēja, bet tas esot labs līdzeklis pret utīm, tikpat labs kā izcirst mežu, lai vārnām nav kur piemesties.
Tad man vajadzēja atdot manas panckas kādā žāvētavā, kur man izcepināja siksnu, jo es biju aizmirsis izvilkt to no biksēm. Vēlāk mums svieda visu no šās žāvētavas ārā saiņos, un mēs dabūjām pēc tiem plēsties. Viens bosnietis tā bija ieskatījies manā šinelī, ka man vajadzēja iekraut viņam pa ausi.
Pēc tam ieradās kāds lajtnanta kungs un nolasīja to karavīru sarakstu, kurus stādīs viņa majestatei priekšā. Es atsaucos: «Hier!»[76] — un viņš noveda mūs sānis zem kokiem, lai mēs nemaisāmies ar tiem, kam utis.
Tad uzcēla altari, atnāca muzikanti, feldkurats noturēja dievkalpojumu, nokomandēja: «Zum Gebet!»[77] — un beidzot ieradās pats troņmantnieks ķeizars Kārlis.
Puikas, no viņa iznāks labs valdnieks, es viņam varu izsniegt vislabāko rekomendāciju. Viņš man tūliņ iepatikās, tiklīdz es viņu ieraudzīju, bet, kad viņš pienāca man klāt, tad kļuva vēl simpātiskāks, jo no viņa nāca ļoti patīkama smarža — tā kā sļivovicas, ksnjaka un ruma maisījums. Viņš ir ļoti pieklājīgs jauns kungs un laikam gan demokrāts, ja nekaunas dzert rumu, kaut arī pašu smalkāko, Jamaikas.
Kāds kapteiņa kungs nolasīja no papīra, kādus varoņdarbus katrs no mums pastrādājis, un paziņoja, ka karā uzvarēs tas, kam stiprāki nervi un vairāk kareivīga gara, tad nokomandēja: «Rechtsschaut!»[78] — un mēs skatījāmies, kā troņmantnieks piesprauž medaļas.
Medaļas turēja kāds lajtnants porcelānā trauciņā ar uzrakstu: «Gīshīblera ūdens ir visieteicamākais kuņģim», un troņmantnieks sprauda tās ar saspraužamo adatu kareivjiem krūšu kreisajā pusē.
Viņš pienāk pie manis, es pagriežu galvu pret viņu, mana roka slīd lejup pa siksnu. Viņš sprauž man medaļas, bet pašam roka aiz svinīguma trīc tā, ka viņš piesprauž man tās pie ādas.
Es, protams, nemirkšķinu ne aci, bet raugos viņam taisni acīs kā viens blēdis otram. Tad viņš saka: «Brīfi, kareifīt, man ir, it kā es jūs ir kur redzēt.» Es atkal uz to: «Padevīgi ziņoju, tas gan var būt: es parasti apmeklēju «Kausu» vai «Banzetu» Nuslē.» Bet viņš prasa, vai es kādreiz neesot bijis Brandisā, un es atbildu: «Padevīgi ziņoju, ka Brandisā gan ne, bet es reiz biju Vecboleslavā pie kāda Svobodas kunga pēc Angoras kaķa. Tur mani vēl iesēdināja, jo es aiz pārskatīšanās biju aizvīlis grafa mežsargam skaistu, raibu putnu suni.»
Tad viņš sniedza man roku, pateica: «Ich gratuliere,»[79] — un griezās pie nākamā slavenā karavīra man blakus.
Puikas, nāciet apostīt manu labo roku, lai jūs nesakāt, ka es esmu skops un gribu visu sev vien paturēt.
Tad mums bija pusdienas kopā ar virsniekiem; galda galā sēdēja kāds pulkvedis, bet pie ieejas mūs kāds kadets pamācīja: «Kareivji! Varoņi! Jūs pusdienosiet kopā ar virsnieku kungiem; atcerieties, ka jums ir medaļas, ka karš padarījis jūs par cilvēkiem, un neuzvedieties kā cūkas! Ēdienus pasniegs bļodās, jums pienesīs pirmajiem, tikai nedomājiet, ka jums jāaprij viss, un nelieciet pārāk daudz uz šķīvjiem, lai virsnieku kungiem arī paliek! Jūs, varoņi, piedalāties goda mielastā, ko troņmantnieks sarīkojis, atzīmējot jūsu lielos nopelnus, tāpēc' nepārēdieties un nepārdzerieties kā savās mājās baznīcas svētkos. Troņmantniekam trīsreiz «slava, slava, slava!».»
Mēs nokliedzām «slava», un viņš vēl noteica, kad sēdāmies pie galda: «Pulkveža kungs jūs uzraudzīs; kas rīs bez sāta, to liks piesiet.»
Pēc tam viesmīļi atnesa šķīvjus, nažus un dakšiņas un ielēja mums viru. Mēs to izēdām, bet kadets nenolaida no mums acu.
Pēc viras pasniedza cūkas cepeti, ļoti mazas porcijas. Mēs paņēmām pa kumosiņam, un pulkvedis skubināja, lai ņemot vēl, bet kadets meta ar acīm, ka nevajag. Es gan uzliku sev trīs gabalus, tad kadets iespēra man pa kāju, bet es uzlēcu un atbildēju: «Man vajadzēja ņemt vēl, jo pulkveža kungs tā vēlējās. Pulkveža kungs ir mana priekšniecība, ja viņš pavēlēs, es viens pats notiesāšu visu. Man šodien pats troņmantnieks spieda roku, un es subordinacijas noteikumus nepārkāpšu.»
Knedlikus un kāpostus es arī uzliku sev tik daudz, ka virsnieki acis vien nobolīja, bet es tik nodomāju: «Jūs vēl, puikas, redzēsiet, ko varonis spēj.»
Vēlāk pasniedza teļa gaļu un cāļa cepeti ar zaļiem zirnīšiem, bet to tikai virsniekiem vien; dzert deva alu un vīnu un ceļam ielēja blašķēs rumu. To es gan izdzēru līdz pēdējai pilītei, bet manu labo roku, kas vakar spieda paša troņmantnieka rociņu, var apostīt katrs, kas grib, — vismaz būs jums mūžīga piemiņa.
Bet pievakarē, kad Šveiks ziņoja virsleitnantam Lūkasam par goda mielasta norisi, viņš ar nožēlu piemetināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan būtu gribējis vismaz vienu medaļu nēsāt tā, kā troņmantnieks man to piesprauda, tas ir, pie ādas, bet man vajadzēja izvilkt adatu, jo sāka stipri sūrstēt. Tāda piemiņa gan būtu ļoti jauka. Prāgā, obrlajtnanta kungs, bija reiz par pilsētas galvu un galveno ārstu kāds doktors, — nezinu gan, kā viņu sauca, bet, kad kungs un ķeizars bija pēdējo reizi Prāgā, tad šis doktors piedalījies Ilrad- čanos goda mielastā. Viņš bijis frakā, iestivinātā kreklā un baltā vestē un mielastā, padevīgi ziņoju, notraipījis vesti ar sardeļu mērci, bet kreklu nolējis ar melnu kafiju. Pārnācis mājās, viņš pasaucis kokgriezēju, pasūtījis greznu, zeltītu logatu un licis tanī iestiklot savu kreklu un balto vesti. Viņš gribējis pakārt šo gleznu domes namā zem Jana Husa portreta, lai Pragai paliktu no viņa piemiņa un lai skolotāji vestu savus audzēkņus tur skatīties, kādi izskatās plankumi no kafijas, kuru dzēris mūsu kungs un ķeizars, un no mērces, kuru viņš ēdis. Tomēr tautas sociālisti bija sasaukuši Zofinā protesta mītiņu, un Fraņa Zemina nosodījusi šādu rīcību kā jaunčechu deputātā necienīgu. Tad nu pilsētas galvas kungam cits nekas neatlicis kā pakārt šo gleznu savā guļamistabā taisni pretī Havličeka-Borovska portretam un parakstīt zem tās:
Sarkanais un baltais manas krāsas,
Mantojums man — godīgums un spēks,
Kārdiniet un draudiet, kā vien gribat,—
Neskars mani nodevības grēks.
— Ko tu gan nezini, Šveik, — Lukašs brīnīdamies paraustīja plecus, — tu varētu būt par «Intimās Prcigas» redaktoru.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es nekā neizdomāju; viss tas smelts no manas bagātīgās pieredzes. Vai nu kāds ko pastāsta un es paturu prātā, vai atkal izlasu avīzēs vai dzirdu, ka ļaudis runā, un atmiņa man laba, — Sveiks taisnojās. — Brževnovā, obrlajtnanta kungs, reiz dzīvojis kāds namsaimnieks Nikla kungs, un tam bijuši divi dēli. Viens no tiem taisījies braukt uz Ameriku un aizņēmies no otra divas kronas, solīdamies rīt atdot, bet aizmirsis un tā arī aizbraucis. Gadi gājuši, vecais Nikla kungs atdevis namu dēlam, kad tas precējies, un dzīvojis pats par sevi. Un, kad pagājuši pilni trīsdesmit gadi, kopš abi brāļi šķīrušies, vecais Nikla kungs nomiris. Nama priekšā stāv līķa rati, ksendzs vēl nosvētī nelaiķi, kad piepeši piebrauc ekipāžā, no tās izkāpj solīds, miesās pilnīgs kungs un iet pa kāpnēm augšup. Neviens viņa nepazīst un neatceras, tikai kad viņš nokrīt ceļos un sāk raudāt: «Tētiņ, tad tā mums bija lemts redzēties!» — klātesošie noprot, ka ieradies Jiržs Nikls no Amerikas, un mācītājs nobeidz izvadīšanas runu ar vārdiem par dieva gudro lēmumu, kas atvedis dēlu pie tēva zārka. Tikko mācītājs pabeidzis, vecākais brālis Aloizs izvilcis kabatas grāmatiņu un uzrunājis amerikani: «Tu esi ieradies īstā laikā, lai atdotu man tās divas kronas, ko toreiz aizbraucot aizņēmies, citādi man tās rīt vajadzētu ierakstīt atkal jaunā kabatas grāmatiņā, jo šī jau pilna. Es izlietoju divas kabatas grāmatiņas gadā un esmu tās divas kronas pārrakstījis šinīs trīsdesmit gados sešdesmit reizes. Gādā naudu rokā, Jiržik!»
Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc šā dūriena es tikpat ilgi atcerēšos troņmantnieku.
Otrā rītā Sveiks pamanīja, ka viņam krūšu kreisajā pusē izveidojies liels augonis. Viņš parādīja to Vanekam, kas ieteica likt aukstas kompreses un lakoniski noteica, neviena nesaukdams vārdā:
— Lops tāds, piedzeras tā, ka sadursta cilvēkus, kas viņa dēļ lējuši savas asinis.