Tā kā jebkura teorija ir pelēka un mūžam zaļš tikai dzīves koks, tad visi kara zinātnes teoretiķi iebrauca grāvī jau pirmajā kara mēnesi.
Čechijā kādg profesors bija aprēķinājis, ka Austrija var karot simt gadu un ir tad vēl pietiks miltu pankūkām, bet jau pēc pirmā gada kliņģeri nebija nekur dabūjami.
Bija aprēķināts, cik patronu kareivis izšauj vienā stundā, un visās šautuvēs izstrādāti precizi statistikas dati, kāds procents izšauto ložu ķer mērķi, kas praksē nozīmētu konstatējumu, ka ar tik un tik daudz šāvieniem nogalina zināmu skaitu ienaidnieku. Īstenībā kareivji trīs ceturtdaļas patronu sasvieda atejās un atlikušās šāva bez tēmēšanas- dievam pa logiem iekšā. Ar tikpat lielu precizitāti bija noteikts, cik ienaidnieku nogalinās
granata, cik šrapnelis un cik lielu laukumu skars tā eksplozi ja. Acīm redzot domāja, ka šāviņus varēs raidīt karaspēka vienībās kā akmeņus zosu barā, kamēr īstenībā lielgabalu, kas maksāja simtiem tūkstošu, uzvarēja divu kreiceru lāpstiņa, ar ko kareivis ierakās dziļi zemē un varēja teikt: «Dabū nu mani rokā!»
Bija zināms, cik kilometru dienā var noiet uzbrukuma laikā; tas bija aprēķināts, sākot no Napoleona kariem, beidzot ar pēdējo Balkanu karu, bet praksē nācās pārliecināties, ka dzeloņstiepļu aizsprosti spēj aizturēt uzbrucēju karaspēku uz pāris nedēļām.
Armija, kas aizsargājās, bija ierīkojusi mitekli zem zemes; armija, kas uzbruka, bija spiesta sekot uz laiku tās piemēram.
Karalauks pārvērtās dārzā ar daudziem žogiem, aiz katra žoga dārza sargi — novērotāji, katrā kokā cilpas; trūka tikai uzrakstu uz žogiem: «Svešiem ieeja stingri aizliegta.»
Bet sargi uzmanīja tiklab savus, kā kaimiņa žogus tik ilgi, līdz pienāca pavēle pamest dārzu un iet sadot šim pašam kaimiņam. Lai kareivji negarlaikotos, tos sūtīja izlūku gājienos,, no kuriem neviens neatgriezās, vai rīkoja demonstrācijās veselu rotu apjomā, pie kam vienmēr bija vairāki krituši, bet tam nebija nozīmes, jo no dzimtenes regulāri sūtīja šurp aizvien jaunus kaujas bataljonus un cerību pilnā jaunatne pieauga, tāpēc cilvēkiem nevajadzēja ievest taupīšanas laiku kā martā zaķiem.
Cilvēki slēpās pazemē kā viņu tālie senči trogloditi un pamazām, bet negrozāmi pārvērtās zvēros; oficiālā valodā tas saucās «poziciju karš».
Tāpēc, kad 91. pulka bataljonā ieradās kaujas rota, lai aizpildītu robus vados, neviens nebrīnījās, ka vienā pēcpusdienā notika «ferkaterungs» — amunicijas un ieroču pārbaude, ko virsleitnants Lukašs izdarīja ar vārdiem:
— Vai šautene nav pielādēta? Vai aizslēgs vēl darbojas? Nu, tad labi, — kamēr citās rotās virsnieki brēca:
— Vai tāda ir iztīrīta šautene? Jēzus Marija, es tevi, aizjūras pērtiķi, likšu iesēdināt! Viņš te gurķojas jau divas nedēļas, un šautene vienā rūsā. Ja nu kas notiks, tad tu dabūsi maksāt!
Virsleitnantam L.ukašam viss bija vienaldzīgs. Viņš sen jau- bija nācis pie slēdziena, ka viss šis karš nav ne velna vērts, ka tā ir tikai bezmērķīga bagātību un cilvēku iznīcināšana, tāpēc viņš raudzījās uz saviem pienākumiem kā uz neizbēgamu
Jaunumu, no kā nevar izvairīties. Viss bija apnicīgs, viņš jutās pazemots un garīgi satriekts: netīrība viņu saindēja, virsnieku nemainīgie sarunu temati kaitināja. Dažreiz, kad Sveiks klāstīja savas gudrības, viņam ienāca prātā: «Šo cilvēku var apskaust, viņa aprobežotība ir vairāk vērta nekā laimests loterijā!»
Pulkvedis Šrēders izdeva rīkojumu sākt ar kareivjiem nodarbības un atkārtot visu to, ko tiem mācījuši kazarmās. Lukašs izpildīja rīkojumu tādā veidā: priekšpusdienā lika izvest kareivjus ārpus ciema un pēcpusdienā uzdeva apakšvirsniekiem tos pārklaušināt, pie kam šī nodarbība pārvērtās piedauzīgu anekdotu stāstīšanā. Reiz Lukašs ieraudzīja kadetu Bīgleru mācot kareivjiem salutēšanu un pastāvīgi pārlabojot to kustības. Tas modināja virsleitnantā tādu rūgtumu, ka viņš vairākas dienas netika vaļā no domām: «Cilvēku varbūt jau rīt nošaus, bet tādam kadetam tikai vienas rūpes: lai kareivim sveicinot mazais pirkstiņš ir taisni virs acs. Dievs kungs, kāpēc visa šī nejēdzība?»
Viņš izsacīja reiz savas domas Sveikam, un tas nekavējoties sniedza viņam garīgo iepriecinājumu:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, visa pasaule un visa dzīve ir viena liela muļķība. Tā tam arī jābūt, lai cilvēkiem būtu no kā dzīvot, jo, redziet, obrlajtnanta kungs, studēti cilvēki tikai ar muļķībām vien nodarbojas, jo tā ir visienesīgākā profesija. Es, piemēram, padevīgi ziņoju, pazinu divus dārzkopjus, Loizu Vomačku un Frantu Pečenku, abi bija ieskatījuši Uhržinevā ķiršu dārzu, un abi, vēl ķiršiem ziedot, aizgājuši pie īpašnieka, lai tas dārzu iznomātu. Skaidrs, ka katrs gribējis dabūt dārzu sev, ir Vomačka, ir Pečenka. Saimnieks atkal solījis abiem, lai uzsistu cenu, un šie tikai aizvien pieliek. Reiz šis Vomačka iet gar dārzu un gudro, cik kilo ogu viņš noņems no viena koka, bet pretī nāk Pečenka ar tādām pašām domām. Vomačka, straujas dabas cilvēks būdams, nav varējis izturēt un uzsaucis Pe- čenkam: «Tu, smurguli, nemaisies man ceļā, ka nepaliec bez kājas!» Bet Pečenka atbild: «Dieva dēļ, Loiz, nelieto tādus vārdus, es esmu veikalnieks un neļaušu nevienam sevi lamāt, tu greizacainais ķēms. Ja tu arī esi veikalnieks, tad uzvedies kā inteliģents cilvēks, citādi dabūsi pa žaunām!» Vomačka tūliņ- iecirtis viņam pļauku, bet Pečenka iekrāvis Vomačkam ar rungu pa galvu, tā ka tam tūdaļ radies puns. Abi aizskrējuši pie ārsta un dabūjuši medicīnisku apliecību, ka tiem nodarīti miesas bojājumi, pēc tam katrs paņēmis advokatu un iesūdzējis otru tiesā. Lietu skatīja cauri pirmajā instancē, otrajā un trešajā, bet nav
varējuši beigt, un advokati tikai skubinājuši sūdzēt tālāk, un tā viņi nonākuši līdz krimināltiesai Prāgā. Dārzu beidzot paturējis Vomačka, bet Pečenka dabūjis citu dārzu kaut kur pie Dobro- pūlas. Un tagad, padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, parēķiniet: divi ārsti, divi advokati, katram pa mašīnrakstītājai, tiesnesis un rakstvedis Džičanos, tiesneši Prāgā — visi šie cilvēki noņēmās ar to kā ar nepieciešamu darbu. Nebija paspējuši vēl beigt, kad jau augusts klāt un ķiršu laiks pāri. Prāgā kāds padomnieka kungs beidzot iestāstīja viņiem, ka abus iesēdinās aiz restēm, un Pragas advokati, kas aizstāja savus provinces kolēģus, arī deva padomu izlīgt un ņemt sūdzību atpakaļ. Tā viņi beidzot arī izdarīja, un, kad abi satikušies pie «Štuparta» un, žēlabu pārņemti, raudzījušies katrs uz sevi, Loizs Vomačka sacījis Pečcn- kam: «Frantik, es esmu ēzelis, es atdevu tiem dakteriem visus savus ķiršus un vēl piemaksāju.» Bet Frantiks Pečenka noslaucījis piedurknē asaras un nošļupstējis: «Loiz, es neesmu gudrāks, es tāpat dabūšu piemaksāt. Jēzus Marija, ko teiks mūsu sievas?» Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jūs sarēķinājāt, cik cilvēku pārtika no tā, ka divi muļķi Uhržinovā viens otru izpļaukāja?
— Man liekas, Sveik, — Lukašs domīgi sacīja, — ka tu diezin kā vis neciet doktorus un studētus cilvēkus. Ko viņi tev nodarījuši, ka tu uz viņiem tā ēdies?
— Līdz šim neko, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks nevainīgi pasmaidīja, — es jums to tikai starp citu pastāstīju, lai jūs redzētu, ka muļķībai arī jābūt pasaulē. Dievs pasarg, ka man kas būtu pret izglītotiem cilvēkiem vai es pret viņiem uzstātos, — to es atstāju anarehistiem. Taisni otrādi, šitie izglītotie kungi arī kādreiz jānožēlo, jo anarehisti sagādā viņiem daudz nepatikšanu. Reiz, obrlajtnanta kungs, Libnos dzīvoja kāds atslēdznieks, Soukups vārdā; viņš vēl bija jauns gados un arī anarehists. Sākumā viņš bija katoļu jaunatnes savienībā, tad pārgāja tautas sociālistos un gāja runāt viņu mītiņos, nu, un tā attīstījās aizvien tālāk, kamēr kļuva par anar- chistu. Viņš bija vairākkārt sēdējis cietumā un tāpēc kļuvis gluži .melancholisks un stāstīja, ka pasaulē nav vairs nekāda prieka. Viņš mums vienreiz sacīja: «Parādus taisīt es nevaru, jo neviens man neko neaizdod; tiklīdz attaisu muti, tā mani tūliņ, iesēdina par viņa majestates apvainošanu. Nosmērēju valsts ģerboni uz pastkastītes — iesēdina, apleju policistam cepuri —
atkal iesēdina. Mani jau apstājušas pašnāvības domas.» Tā viņš
vienu nakti gribējis pakārties pie Poržičas parka sētas, bet kāda staigule viņu atrunājusi un aizvedusi pie sevis izgulēties. Šitā palaistuve, ar atļauju sacīt, atdeva viņam atkal dzīvesprieku un parādīja, cik pasaule jauka; viņš, padevīgi ziņoju, iedzīvojās no viņas triperī un sāka staigāt pa klīnikām ārstēdamies un vēlāk stāstīja, iedzerdams alu un uzkozdams desiņas ar sinepēm: «Tagad es zinu, ko darīt: es apgādāšos ar chronisko triperi un riebšu viņiem līdz pat nāvei. Iedomājieties, draugi, profesors Janovskis, galma slepenpadomnieks, saka ārstiem, ka man vajagot izmeklēt prostatu, tas esot kāds iekšējs dziedzeris, un lūdz mani: «Iepletiet kājas un pieliecieties!» — un pats iebāž man pirkstu, ar atļauju sacīt, ziemeļu pusē un nu tausta tur. Iedomājieties tikai, puikas: galma slepenpadomnieks — un viņam jābāž pirksts tādā vietā! Anarchists to nedarītu pat pāvestam!» Tāpēc padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nekas nav pret inteliģenci un es pat dažreiz nožēloju tās grūto stāvokli. Nabaga cilvēkiem stingrība nepieciešama, un kādam taču šī stingrība jāizved dzīvē, jo, ja nebūtu stingrības, tad studētiem cilvēkiem būtu jāiet zagt.
Kacl pienāca pavēle nomainīt pozicijās kādu poļu pulka bataljonu, virsleitnantam kļuva viegli ap sirdi: tā bija pārmaiņa, kas varēja kļūt par sākumu jaunām pārmaiņām un jauniem iespaidiem.
Apskate bija aiz muguras. Priekšā atskanēja: «Bataljons, soļos, marš!» — un vienība devās ceļā. Pirms tumsas viņi sasniedza pēdējo ciemu Teofilovku, aiz kura jau skaitījās fronte. Kareivji bridi atpūtās, kamēr virsnieki apspriedās ar tā pulka štābu, kura daļa bija nomaināma. Vēlāk, lai bataljons tumsā nenoklīstu, tam iedeva pavadoni, kas daudznozīmīgi sacīja:
•— Pieraugiet, jūs smerdeļi, ka ietu pēc iespējas klusu; ceļš, pa kuru iesim, ienaidniekam pārredzams un piešaudīts, tiklīdz sāksiet trokšņot, viņš jums uzlaidīs pāris šāviņu. Man nav nekāda prieka palikt jūsu dēļ augšpēdu.
Papirosi apdzisa, pīpes paslēpās mēteļu apkaklēs, kareivji paņēma lāpstiņas rokās, lai nesistos pie durkļiem, un kā ēnas izgāja no ciema klajumā. Tur viņi pa izraktu platu eju devās līdz pakalnītei, te eja sadalījās vairākās šaurākās ejās, un pavadītājs virsnieks sūtīja katru rotu pa savu eju, pats iedams pa vidējo. Kalnā eja pēkšņi izbeidzās it kā aizsprostota, un no zemes sāka līst ārā stāvi. Tā kā tumsā nevarēja lāgā redzēt, tad likās, ka te lien no alām sliekas vai maijvaboles, kad aprilī atku- susi zeme. Rinda pēc rindas nāca gan no labās, gan no kreisās puses, bet virsnieks spiedās uz priekšu un grūstīja jaunpienā- cējus ar elkoņiem, čukstēdams apslāpētā balsī:
— Sasodīts, lieniet tak iekšā! Katrā ierakumā tik daudz, cik tur šaujamlūku šautenēm; šautenes tūliņ novietojiet! Vai tu līdīsi, smurguli, ko vēl gaidi? Gribi dabūt pa dibenu?
Aizgājēji deva padomus:
— Lūdzu, kungi, nebāziet galvas ārā! Moskaļi šauj vienā laidā. Lūdzu, kungi, vakar mums divus nošāva un deviņus ievainoja!
Tā bija tiešām patīkama perspektīva.
Sveiks tūliņ gribēja kaut ko jautāt, bet Lukašs pasauca: «Šveik, Balun,» — un no viņa interpolācijās nekas neiznāca. Viņi sekoja virsleitnantam, ko pavadonis veda pa dziļu eju uz: virsnieku blindažu.
Tā bija pamatīgi dziļa bedre, kurā veda vairāki pakāpieni; kapteinis, kas to patlaban pameta, atstāja kā īsts džentlmenis degošu sveci uz galda, ko gan viņa kalpotājs tīkoja pievākt, un ne bez lepnuma sacīja:
Kareivji man to raka septiņas dienas un četras naktis taisīja griestus. Tie palaistuves bērni moskaļi nošāva man trīs vīrus un kādus sešpadsmit ievainoja, toties tagad te nav jābīstas ne no kādiem šāviņiem. Virsniekam taču jābūt drošībā, vai ne, biedri, — viņš vēl piemetināja, paspieda Lūkasam roku un aizgāja.
Virsleitnants izgāja paskatīties, vai sargposteņi visur nostādīti. Atgriezdamies viņš dzirdēja, ka Sveiks stāstīja Balunam:
Man būs jāsameklē kāds dēlis, ko viņam palikt apakšā, t_e ir mitrs, ūdens pil no sienām, viņš vēl var dabūt reimatismu. Ēveļu skaidas arī jāatnes, lai viņam būtu mīkstāka gulēšana .. .
Jēzus Marija, kā mēs te dzīvosim? — Baluna bass viņu pārtrauca. — Visuvarenais dievs, kā te varēs pievest uzturu?
Šinī brīdī Lūkasam visa pasaule bija pretīga. Viņš pakrita uz nelielās skaidu kaudzītes, ko bija pametis viņa priekšgājējs, pārvilka segu pār galvu un nomurmināja:
— Nolādēts, ko man darīt? Nošauties vai padoties gūstā?
Viņš gulēja ļoti slikti, grozījās un sapņos bēga no kaut kādiem rēgiem, kas viņu trenkāja pa milzu klintīm. No rīta viņš piecēlās kā sadauzīts, paņēma Baluna pasniegtās brokastis un iznāca ar krūzīti ārā. Lejā, gravas dibenā, tecēja mazs, sīks strautiņš. Pie tā sēdēja krietnais kareivis Sveiks un drāza cilvēka figuru, ko izrotāt dzirnaviņas, kas jau jautri griezās un rūca ūdenī. Ieraudzījis virsleitnantu, Sveiks piecēlās un diezgan nevērīgi sveicināja, teikdams:
— Novēlu laimīgu labrītu! Padevīgi ziņoju, ka katram jāizrotā savs miteklis, kā tas bija rakstīts Šimačeka «Laimīgajā mājā». Man tikai ir pārāk truls nazis, obrlajtnanta kungs, bos- nietis, no kura to pirku, mani apšmaucis. Viņš stāstīja, ka tas esot Zolingenas tērauds, bet tas ir mīksts kā alva.
Lukašs nokāpa lejā un, redzēdams, kā Sveiks nopūlas, lai piešķirtu koka gabalam cilvēka izskatu, neviļus izsaucās:
— Sancta simplicitas![80]
Baluns atkal nesaprata, kāpēc Sveiks pēc kādām desmit minūtēm viņam jautā:
— Paklau, vai jums šorīt izsniedza tik daudz sļivovicas, ka
obrlajtnants jau no paša rīta pilnā?
*
Ierakumos cilvēki mocījās šausmīgā bezdarbībā, tos dzīvus noēda utis un nobendēja netīrība. Neviens nemazgājās, nesukājās, neskuvās; tie, kam tuvumā bija strauts, varēja justies lai- mīgi^ jo tiem vismaz netrūka ūdens. Tie, kam ūdens bija tālu, centas atradināties no dzeršanas, jo iet pēc ūdens nozīmēja doties nāvē. Katliņš ūdens maksāja litru cilvēka asiņu; ūdens bija dārgs, bet asinis lētas.
Cilvēcības un saprāta paliekas, kas kareivjos vēl bija saglabājušās, izplēnēja kā dzirkstis pelnos. Domas un jūtas notrulinājās, kareivji kļuva pret visu vienaldzīgi un interesējās vienīgi par ēšanu un gulēšanu.
Karpatos es satiku kādu kareivi, ko agrāk pazinu kā mundru un apķērīgu puisi, bet tagad viņš gulēja ierakumos pa divdesmit divām stundām no vietas un pārējās divas negulēja tikai tādēļ, ka viņam vajadzēja stāvēt sardzē.
Ārā bija nedroši, tāpēc kareivji augu dienu uzturējās ierakumos, un Sveikam cits nekas neatlika kā ložņāt no viena ierakuma otrā un apspriest ar kareivjiem pašreizējo situāciju.
No miera nebija ne vēsts, un neviens arī tamlīdzīgām ziņām vairs neticēja. Avīzes aizsvieda, lamādamies par idiotiem, kas tanīs raksta un vazā tautu aiz deguna.
Jaunas ziņas radās pašos ierakumos, un kareivju vidū bija tādi individi, kam sagādāja prieku izplatīt vislielākās aplamības. Visiem šādiem pašmāju ražojumiem bija liela piekrišana un panākumi, par tiem runāja un tos apsprieda no visām pusēm. Un tas apstāklis, ka Sveiks šo to uzzināja no sava obrlajtnanta un pārējo pats piedomāja, nodrošināja viņam ierakumos respektu un piešķīra ticamību pat vistrakākajām nejēdzībām, ko viņš izplatīja. Reiz viņš ieradās ierakumos ar jaunu vēsti:
— Puikas, 12. rota rītausmā izies demonstrācijā pret krieviem. Vajadzēja gan iet mūsu rotai, bet es ieteicu pulkvedim divdesmito, jo tā tik un tā drīz izlaidīs garu.
— Lai dievs tai stāv klāt! — noteica kapralis Ritina, zemkopis no Kolinas apkārtnes. — Kad es biju serbu frontē, tad mūsu bataljons arī tāpat izķēmojās ienaidnieka ierakumu priekšā. Pēc desmit minūtēm no tā palika pāri labi ja puse, un mēs dabūjam divas dienas rakt kapus. Zināms, pulkvedis jau nelīdīs ārā no blindažas, viņš uztur dzīvu kaujas garu uz mūsu rēķina. Kas tur par jēgu, dieva dēļ?
— Pulkveža kungs sacīja, ka mēs ar to parādīšot krieviem, ka nebaidāmies no viņiem, — Sveiks paskaidroja.
— Viņam jau gan no tiem nav ko bīties, — atsaucās kareivis Bržečka, bijušais namdaris. — Jūs nemaz nezināt, puikas, kas viņam par blindažu. Tā atrodas aiz rezervēm, un viņš tur dzīvo viens pats. Blindaža ir piecus metrus dziļa, griesti no krustām Saliktiem baļķiem, uz tiem vēl maisi ar smiltīm, tad zeme un skujas, — viņš baidās, ka viņam kāda lidmašīna neuzmet bumbu. Šitādā migā viņš var sēdēt kā kāmis un sprediķot par kaujas garu.
— Kungi, zināt, kas būtu lieliski? Ja sitas mūsu smerdelis izietu divkaujā ar to smerdeli, kas komandē krievus, — debatēs iejaucās jefreitors Trnka, Pečekas galdnieks. — Nu, sakiet, — vai tā nebūtu vislabāk, ja katrs mūsu pretinieku bataljons vai pulks, vai pat divizija izvēlētu pa vienam pārstāvim un pārējie piedalītos kā tiesneši? Ja krievs sadotu mūsējam, tad mēs būtu zaudējuši, bet, ja mūsējais savelētu moskaļi, tad krieviem bvitu jāpadodas. Un pie tam uzvaras izcīnīšanai nemaz nevajadzētu tik daudz cilvēku. Es, kungi, lasīju par šādu karošanas veidu kādu skaistu romānu «Lāču mednieka dēls». Tanī romānā ir varonis, kāds Old Četerhends, tas vienmēr cīnījies ar indiāņiem viens pats visu savu biedru vietā. Viņš ne tikai iepazīstinājis šos sarkanādas ar kristīgās ticības žēlsirdību, bet arī šāvis indiāņus, kaut gan darījis to nelabprāt. Un šis Old Četerhends, kad devies cīņā pret kādu indiāņu vadoni, vienmēr teicis saviem biedriem: «Nebaidieties par mani un paļaujieties uz dievu, kas dos man uzvaru! Es ienaidnieku nenonāvēšu, bet, lai viņš mācītos atzīt, ka esmu kristīgais, nocirtīšu viņam ar tomahavku abas rokas. Mūsu ticība pavēl mums būt žēlsirdīgiem, sarkanādainie suņi.»
— Tā nav slikta izdoma, — Bržečka uztvēra, — manuprāt, pieliktu, ja ar šo krievu Nikolaju ietu izkauties pats Vilhelms vai Francis Jozefs. Vai esat dzirdējuši, puikas, kādas telegramas viņi viens otram sūtījuši, kad viņu valdības sākušas apmainīties ar diplomātiskām notām? Vilhelms telegrafējis uz Petrogradu: «Ak tu vecais Nikulīt, ko tu mums vari padarīt!» — bet šis viņam atbildējis: «Iekod zobos krekliņu, pabubini bu-bu-bu, bail kam tiek, prom lai liek, es jau bīties neiešu.» Bet mūsu vecais kungs nosūtījis abiem telegramas: «Tpruc pa labi, tpruc pa kreisi, mums tas viss ir viena alga.» Nu, kad viņi tā prata cits citu ķircināt, tad vajadzēja prast arī izkauties.
— Tas, ko tu stāstīji par Vilhelmu un Nikolaju, ir svēta patiesība, — Sveiks noteikti paziņoja, — bet tas par mūsu kungu un ķeizaru ir salti meli. Mūsu kungs un ķeizars uzņēmis ziņu, ka Krievija pieteikusi karu, ar cieņas pilnu mieru un taisnīgu sarūgtinājumu, kā rakstīja «Tautas balss». Viņš vēl sacījis ministru padomei: «Jo vairāk ienaidnieku, jo vairāk goda,» — un «Ja mēs līdz šim neesam uzvarējuši nevienā karā, tad nav nelaime, ka mēs arī šinī zaudējam,» — vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam viņš aizbraucis uz kapuciniešu klosteri, pielūdzis tur dievu un nofotografējies, un šis uzņēmums bija ievietots «Sve- tozorā». Dobržišā toreiz par veterānu apvienības priekšsēdētāju bija kāds skārdnieks Lukešs, tas bija padzirdējis par šo uzņēmumu un tīšām braucis uz Prāgu nopirkt to «Svetozora» numuru. Viņš pat nav varējis izdzert savu alus porciju, tik žēl viņam kļuvis kunga un ķeizara, kad viņš ieraudzījis to uzņēmumā tik dziļi aizkustinātu un sagrauztu. Lukešam 110 tā piemetušās žagas, un restorānā jau domājuši, ka viņš pavairāk iemetis, un devuši padomu ieņemt sauju sāls no sālnīcas. Pēc tam, kad viņa vecāko dēlu nošāvuši, bet jaunākais pārnācis bez rokas un izdedzinātām acīm, viņš pakāris šo uzņēmumu atejā, un tad žandarmi viņu aizveduši. Tagad viņš sēžot Terezinas cietumā.
— Un tomēr labāk būtu, ja valdnieki izkautos paši un liktu savus pavalstniekus mierā, — Bržečka palika pie sava. — Viņi varētu iztikt bez pistolēm un zobeniem, ja viņiem bailes no asinīm. Viņi varētu sarīkot grieķu-romiešu vai brīvā stila ciņu, kā mūsu Šmeikals ar Frištenski, un ar to arī pietiktu.
— Tas, biedri, neder, — Sveiks godprātīgi noteica, — ja valdniekiem ir .kāds strīds, tad to var izšķirt tikai godīgā kaujā, kur blēdīšanās izslēgta un kur piedalās tik daudz cilvēku, ka tiem nav iespējams vienoties par kaut kādām nelietībām. Reiz, kad es biju slimnīcā, man blakus gulēja kāds Pepiks Skuchra. Tas bija varietē mākslinieks, salona komiķis, nažu trinējs un blēdis. Prāgā viņam bija aizliegts uzturēties, tāpēc viņš, ja nezaga, tad braukāja apkārt ar cirku. Viņš prata visādus trakus jokus ar kārtīm, rija nažus, dzina degunā sešcollu naglas, spļāva uguni, bet labāk par visu prata zagt, bez tam viņš bija arī grieķu-romiešu cīkstonis. Reiz viņš man stāstīja visādas dēkas, un viens notikums man sevišķi dziļi iespiedies atmiņā. Viņš stāstīja apmēram tā:
«Toreiz es biju sapinies ar kādu Annu Čadovicu, un mums bija bērns. Viņa bija skaists sievišķis, no grafu cilts, kādas vācu kņazienes meita, bet Jozefovā viņa pelnījās ar kareivjiem. Es stumju tecīlu, viņa bērna ratiņus, un tā mēs braucam no Jiči- has uz Turnovu. Tur viņa mani nokaitināja, es pametu viņu ar visu tecīlu uz ielas un aizlaidos un, tici vai ne, draugs, satiku Viņu tikai pēc trim gadiem uz šosejas aiz Kralovices pie Pilze- ncs. Es toreiz aizdiedzu no viņas uz Jaunpaku, tur bija ieradies kāds Šimeks ar cirku. Viņš mani tūliņ angažēja kā neievainojamu indiešu faķiru, tīģeru dresētāju un džungļu karali. Tomēr Pakā cilvēki nebija vis vakarējie, un cirks mums bija tukšs: Šimekam vairāk nebija kā divi zirgi, mācīta kaza un suns, kam nekā nevarēja iemācīt, bez tam vēl uzstājās viņa sieva ar dresētu pērtiķi. Tad mēs novācām savu telti un devāmies uz Jaun- bousovu, jo Šimeks stāstīja, ka tur cirks nekad neesot bijis un tā esot pilnīgi neskarta pilsēta. Mūsu pirmajā galā izrādē ieradās tikai pāris knauķu, devām otru izrādi ar galvaspilsētas pro- gramu — atkal skolas puikas vien, krēsli tukši, no labākas publikas ne vēsts. Simeks pakasīja pakausi, nosūtīja telegramu uz Prāgu, pats nobrauca uz Jaunboleslavu un atveda vakarā no turienes milzīgas afišas: «Grieķu-romiešu cīņa par pasaules čempiona titulu. Prēmija desmittūkstoš kronu. Cīņa līdz galīgam rezultatam Šimeka cirkā šodien un katru dienu.» No rīta mēs izlīmējām afišas, un pēcpusdienā atbrauca no Pragas trīs kungi, kas nevienam neteica savu vārdu, tikai meklēja direktoru. Tie bija Vācijas, Krievijas un Portugāles čempioni. Vakarā sākās ciņa, un man bija jābūt ceturtajam — Melnajai maskai. Šimeks, slīpētais blēdis, bija palaidis baumas, ka Melnā maska ir kāds vietējais, Bousovas pilsonis. Vakarā cirks bija pārpildīts, telts audekls tikko neplīsa pušu, un pēc progrāmas sākās cīņa. Protams, draugs, mums viss bija iepriekš norunāts, kā un kad viens otru uzveiks, bet tie nelieši mētāja mani kā salmu kūli, un tanī vakarā es uzveicu tikai Portugāles čempionu, Vācijas un Krievijas čempioni nepadevās. Otrā vakarā es noliku augšpēdu to tipu, kas tēloja krievu, un cirks rēca sajūsmā. Trešajā dienā Šimeks lika izbungot, ka sabraukušie čempioni uzaicina Bousovas un apkārtnes stipriniekus uz cīņu, prēmija piecdesmit kronu, un tad vakarā izrādē ieradās pat tādi, kas dzīvoja trīs stundu gājienā no pilsētas, un man vajadzēja uzlikt Vācijas čempionam tādu nelsonu, ka viņš apvēlās. Pēc izrādes visi trīs čempioni traktierī piedzērās, piekāva direktoru, ka viņš par maz samaksājis, un tanī pašā naktī aizbrauca. Ap pusdienu es skaldu malku aiz mūsu ratiem, te pēkšņi direktors Šimeks sauc, lai nākot iekšā. Ratos sēž svešs kungs, pieceļas un sniedz man roku: «Tuhičeks, šejienes miesnieks; man ļoti gribētos izmēģināt ar jums šovakar spēkus, čempiona kungs.» Man viss satumsa acu priekšā: puisis kā vērsis, rokas kā lāpstas, kājas kā bluķi. Pieķeros pie durvju roktura un saku: «Ļoti patīkami, bet vai jūs, kungs, esat savu dzīvību apdrošinājis? Vai par sievu un bērniem esat parūpējies? Es gan aiz principa nelietoju bīstamus paņēmienus cīņā ar amatieriem, bet cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks.» Tuhičeka kungs kļūst gluži bēdīgs, bet direktors met man ar acīm, lai ejam ārā. Aiz ratiem Tuhičeka kungs apmulsis iesāk: «Redziet, čempiona kungs, spēks jau man ir, par to es nešaubos, es tikai nezinu tos jūsu trikus un paņēmienus. Paklausieties, čempiona kungs, ļaujiet, lai es jūs uzveicu!» Es apvainots atbildu: «Ko jūs iedomājaties, kungs? Es — Eiropas čempions un ļaušos, lai jūs mani uzveicat? Es esmu cīnījies ar Petraku, Šmeikalu, Frištenski, Šteinbachu, Cigaņeviču un nēģeri Čipsu un visiem sadevis, kā pienākas. Vai jūs domājat, ka man mana slava nekā nemaksā un es jums to ne aiz šā, ne aiz tā uzdāvāšu?» Viņš saņem rokas un lūdzas: «Čempiona kungs, padomājiet, jūs no šejienes aizbrauksiet, avīzēs tas neiekļūs, bet es esmu vietējais, par mani smiesies līdz nāvei, — jūs bou- soviešus nepazīstat. Lūdzu, ļaujiet gan sevi uzveikt, es jums piemaksāšu vēl piecdesmit kronu un maksāšu jūsu tēriņu traktierī, cik ilgi vien šeit būsiet.» Viņš mani tūliņ uzaicināja iekost, un es beidzot piekāpos, bet norunājām, ka viņš uzvarēs mani tikai pēc stundas ceturkšņa. Draugs mīļais, ko gan es ne- izcietos tanī vakarā! Cirks bija pilns, neraugoties uz trijkāršotu ieejas maksu, un šis Tuhičeka kungs svaidīja mani kā īsta čakste[81] maijvaboli. Viņš mani tā žņaudza, ka man aptrūka elpas, viņš svieda mani smiltīs, ka es notirināju kājas kā varde. Es tikai turējos pie viņa, lai nepakristu aiz nespēka. Beidzot es nočukstu: «Nu!» — un viņš man tūliņ virsū un iesper pa krūtīm, pēc tam uzliek man kāju uz vēdera un klanās publikai. Es tev saku, tā bija tāda rēkšana, ka Sobotskā cilvēki izskrēja ielās vienā veļā un zvaniķis metās tornī zvanīt trauksmi, ka Sobot- skai nākot virsū prūši. Pēc tam direktora kundzei vajadzēja mani veselu nedēļu masēt, jo es biju kā salauzts.»
— Tā ir, puikas, — Sveiks nobeidza savu stāstu, — tāpēc ķeizariem arī nevar ticēt, ja viņi gribētu izšķirt lietu divkaujā vai grieķu-romiešu cīņā, — viņi arī var norunāt visādas blēdības. Jā, kad tāda cīņa vienreiz notika Prāgā, tad gan bija cita lieta: toreiz kāds vācu stiprinieks atplēsa mūsu Šmeikalam ausi un izdauzīja degunu, kas stipri pavairoja simpātijās pret Šmei- kala kungu. Viņš iztriepa asinis pa visu seju un noturēja runu, lai publikai rastos jēga, kas notiek ārzemēs, ja jau šitāds vācietis uzdrošinās tā uzvesties mūsu zelta Prāgā, slavu pilsētā. Vēlāk brīva stila, cīņā viņš gan tā atmaksāja Urbacham, ka vācietis mauroja kā vērsis, un divas vietu ierādītājas gandrīz vai garu izlaida, palīdzēdamas Šmeikala kungam rokām un kājām, lai tas berlinietis viņam nepaspruktu. Bet vakarā abi Vinohrados pie «Grafa» bija tā piedzēruši, ka tikai apkampās un skūpstījās, jo cīkstoņi mēdz izturēties viens pret otru bruņnieciski. Bet tas ir garš stāsts, to es jums pastāstīšu citreiz. Tagad man jāiet, varbūt jau izsniedz devu.
Viņš izgāja, un drīz vien atskanēja citā vietā:
— Puikas, rīt visā frontē sāksies uzbrukums, un mūsu 12. rota pirmā izies pret krieviem. Tāda pavēle pienākusi no paša ķeizara: viņam ļoti gribas, lai karš ātrāk beigtos.
Kamēr Sveiks izplatīja ierakumos paniku ar savām «klozeta telegramām», Baluns cītīgi karsēja uz uguns savu katliņu un saimniekoja. Mūžīgā bada mocīts, viņš bija kritis par upuri kaislībai, kas gan bija pārņēmusi visus kareivjus: izcinkot katliņa iekšieni un, izmantojot trauka substances maiņu, izdomāt jaunus ēdienus ar eksotisku garšu. Bieži vien Sveiks sastapa Balunu blakus blindažā spodrinot katliņu ar speķa ādiņu, viņš te sakarsēja katliņu, te berza tā iekšieni ar lupatu, lai tas laistītos kā sudrabs. Tad viņš izņēma no mantu somas dažādas tūtiņas un sainīšus un skaidroja:
— Vispirms ieliec gabaliņu speķa, tad piemet saberztu ķiploku un pāris piparu un jauj sacept. Pēc tam pieliec karoti miltu, pāris žāvētu plūmju un pielej tik daudz ūdens, lai atdziestot sabiezētu. Vēlāk iemet sīpolu, lai savārās; vari pielikt arī gabaliņu cukura, tikai neaizmirsti piemest sāli. Un, kad tu beigās pieliksi sauso buljonu un iedrupināsi maizi, tad iznāks tik labs ēdiens, kādu nedabūsi nevienā restorānā.
Šāda ēdiena panākumi bija viegli izskaidrojami, jo apgāde kliboja; krievi uzmanīja ceļus dienu un nakti plašā apkārtnē un padarīja pievedumus neiespējamus. Tikko bataljona vezumnieku rati sāka grabēt pie kāfla ciema, kad ielā jau plīsa šāviņi. Virtuve ieradās tikai uz rīta pusi un apstājās pusstundas gājienā no ierakumiem, tā ka kareivjiem nācās vilkties pie tās pa tumsu ar saviem katliņiem.
Kareivis gāja pēc ēdiena ar trim katliņiem un atnesa tanīs rīsu biezputru ar zarnu, aknu vai kuņģa gabaliņiem deviņiem cilvēkiem. Kareivji cītīgi taisīja jaunus caurumus bikšu siksnās. Maizi izsniedza pa ceturtdaļklaipam dienā, no Ementales siera kareivji saņēma tikai caurumus ar plānu apmali, kafijas konservi nebija lietojami, jo fabrikās pie kafijas piejauca klijas, speķa katrs saņēma mazu kumosiņu kā zaķa speķošanai. Tomēr Baluns iepratās vārīt arī no šā mazuma.
Kādu vakaru krieviem ienāca prātā apšaudīt ciemu, un viņi iedarbināja smagos lielgabalus, kas šāva visu nakti. Dienu ari šad un tad atsūtīja «ciema kukuli», lai nedomātu, ka viņi guļ, un tumsā apšaude pastiprinājās no jauna.
Virtuve neieradās, vezumniekus aizsūtīja atpakaļ, jo pirmajam vezumam šāviņš nogalināja zirgu un ienaidnieks raidīja šāviņus taisni uz ceļa. Ēdienu nedabūja divas dienas un ierakumos badojās.
Virsleitnants Lukašs atļāva apēst «dzelzs porcijas», bet tās
jau sen pārstrādātas atdusējās attiecīgā vietā. Kaut gan apakšvirsniekiem katru dienu bija jāpārbauda, vai kareivjiem konservi vēl ir, tos apēda slepeni, lai ievainošanas vai nāves gadījumā tie nepaliktu sanitaricm.
Karš mācīja cilvēkiem atjautību: kārbiņas uzmanīgi atgrieza pie pašas malas, izēda, aiztaisīja un nēsāja tukšas. Pārbaudē kareivjiem konservi vienmēr bija pilnā skaitā, un tikai pēc ilgāka laika nācās atzīt, ka pārbaudot kārbas jāpaņem rokā un jāaplūko tuvāk.
Pie neveiksminiekiem, ko pieķēra savas priekšniecības apkrāpšanā, piederēja arī Baluns, kas bija apēdis savu dzelzs porciju jau otrā dienā, tiklīdz viņam kāds izveicīgs kareivis bija parādījis, kā tas darāms. Tagad viņš izmisis skraidīja šurpu turpu, meklēdams, ko likt uz zoba, bet nekā nevarēja sadzīt, jo Lukaša konservi arī bija pagaisuši.
Baluns galīgi pazaudēja galvu un sāka runāt par pasaules galu un pastardienas tuvošanos. Viņš sēdēja blindažas kaktā un lasīja lūgšanas no mazas grāmatiņas, ko sieva bija atsūtījusi no mājām kopā ar šķiņķi, lai viņam netrūktu arī gara barības.
Tonakt krievi nāca uzbrukumā, bet viņus atsita. No rita viņi atkārtoja uzbrukumu; visā ierakumu līnijā plosījās elles uguns, priekšā, stiepļu aizsprostos un aiz ierakumiem krita šāviņš pēc šāviņa, un Baluns, aizspiedis ar rokām au:sis, atkārtoja:
— Tā stunda ir klāt! Vispirms mērdēja mūs. badā un tagad apkaus!
— Viss var gadīties, — Sveiks piekrita, atspiedies pie sienas, jo no tās satricinājuma varēja spriest, kādā atstatumā šāviņš sprāgst. — Un pirms nāves cilvēkam taisni pienākas kār- tīgi pa gavēt. Nomirt — tas ir svarīgāk nekā iet pie dievgalda. Pēc nāves taču cilvēks ieradīsies pie debess dievgalda, un tur tak neviens neies pilnu vēderu. Pašā kara sākumā, pēc Zamost- jes kaujas, feldkurati devušies uz kaujas lauku pasniegt svēto vakariņu, un viņiem aizgājis līdz kāds Zamostjes rabins paskatīties, vai nav kāda ievainota ebreja, kam vajadzētu pēdējā iepriecinājuma. Tā viņš iet ar kādu feldkuratu un skatās, kā tas izdara smagi ievainotiem pēdējo svaidīšanu, un tad pie viena krūma viņi atrod divus ievainotos — vienu kristīgo, otru ebreju. Feldkurats atlaiž savējam grēkus, svaida to un sniedz tam garīgo iepriecinājumu: «Mans dēls, tavas brūces ir smagas, un tava dzīve tuvojas beigām, bet nebīsties, jo vēl šodien tu redzēsi tā kunga vaigu un vienmēr skatīsi to nebeidzamā priekā.» Kareivis noskūpstījis krucifiksu un nomiris. Rabins arī noskaitījis lūgšanu pie ievainotā ebreja un, tāpat gribēdams iepriecināt tā dvēseli tālajā ceļā, sacījis: «Movše, es redzu, ka tu dzīvotājs neesi, bet neskumsti, jo katram pienāk stunda, kad tam savas šeftes jāpamet. Bet tu mirsi tādā nāvē, ka vēl šovakar ēdīsi vakariņas kopā ar Ābramu.» Tad kareivis nospļāvies un nopūties: «Dievs redz, ka es labāk gan būtu dzīvojis neēdis.» Tāpēc, Ba- lun, vecais grēciniek, sagatavojies ceļojumam uz debesīm!
Ba'uns nometās ceļos un sāka skūpstīt grāmatiņas vāku. Šāviņš pēkšņi sprāga tik tuvu, ka no griestiem nobira māli, un Sveiks zīmīgi noteica:
— Drīz kritīs te iekšā.
Šinī trakajā apšaudē pēkšņi ārpusē atskanēja balsis:
— Komandieri! Komandieri! Komandieri!
Šveik, paskaties, ko tur velns dīda! — virsleitnants Lukašs pavēlēja. — Nudien, būs raitnieks ar vēsti, lai dodam kājām ziņu.
Sveiks klupdams krizdams devās pa eju uz balss pusi, kas
nepārtraukti sauca: — Komandieri, komandieri! — un drīz atgriezās ar diviem kareivjiem, kas nesa uz muguras lielus un smagus maisus.
Deva? Siers, konservi, speķis? — virsleitnants steidzās viņiem pretī.
— Padevīgi ziņojam, obrlajtnanta kungs, mēs nezinām, kas tur ir, — viens no atnācējiem atbildēja, — bet te būs pulkveža Srēdera kunga raksts. Mums bija uzdots atgādāt maisus, lai tas maksātu ko maksādams, un apsolīta par to sudraba medaļa un nedēļa atvaļinājuma.
Virsleitnants steigšus atplēsa aploksni un pārskatīja nedaudzas rindiņas.
«Maisu saturu bez kavēšanās izdalīt bataljona kareivjiem, piekodinot izlietot taupīgi. Paraksts: pulkvedis Šrēdcrs.»
— Sasodīts, kas tur varētu būt? — virsleitnants sirdījās, taustīdams maisus. — Rokas granatas? Patronas? Raķetes?
Viņš pavēlēja Sveikam attaisīt maisus. Baluns, kurā bija uzliesmojusi cerības dzirkstele, metās Sveikam palīgā, jo domāja, ka maisos ir sausiņi.
Auklas, asa naža pārgrieztas, nokrita, Sveika rokas ierakās dziļi maisā un tad parādījās ar glīti saliktiem un sasietiem zīdpapīra sainīšiem. Sveiks pasniedza tos Lukašam.
— Kas tas varētu būt, dieva dēļ? — virsleitnants ievaidējās. — Papīrs, zīdpapīrs! Kareivjiem smēķēšanai? Bet tabaku taču vairs neizsniedz!
Lukašs neizpratnē nolūkojās maisos un tad pievērsa jautājošu skatienu atnesējiem kareivjiem.
Padevīgi ziņoju, — viens no tiem sacīja, — ka vakar ciemā ieradās visādi galvenie ārsti un apskatīja atejas. Pulkveža kunga kalpotājs vēlāk stāstīja, ka viņi runājuši, it kā ka- /-; / reivji izlietojot atejās tuvinieku vēstules, svēto attēlus un kunga un ķeizara fotogrāfijās, jo frontē esot liels papīra trūkums un no tā mazinoties cienība pret ģimeni, ticību un pastāvošo iekārtu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka sitas papīrs tad būs . . .
—• Jēzus Marija! — Sveiks līksmi iesaucās. — Mums te atsūtīts brūns, balts, sārts un debeszils! Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu redzējis tik skaisfu klozetpapīru! Te ir pat rullīši ar uzrakstu: «Tīrība — veselības sargs.» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tagad būs īsts prieks iet sevis pēc! Kad puišiem izsniegs šo papīru, tad viņi sēdēs uz bedres
malas augu dienu. Tik mīksts kā dūnas, un nemaz nemana, ka pieduras! — Sveiks dega sajūsmā.
— Sveik, klusāk! — Lukašs nošnācās un pagriezās pret kareivjiem: — Paziņojiet pulkveža kungam, ka mmms jau trīs dienas nav ne maizes, ne sausās devas, ne viras, ne konservu; paziņojiet viņam, ka mums izbeidzas munīcija un pa tālruni es nevaru sazvanīties. Paziņojiet viņam, ka es likšu izdalīt šo klo- zetpapīru, tiklīdz ienaidnieks beigs apšaudi. Patlaban tas kareivjiem nav vajadzīgs.
Baluns lauzīja rokas, raudzīdamies maisos, kareivji gatavojās aiziet, un Sveiks nekavējās pastiprināt virsleitnanta aizrādījumus:
— Jūs paši redzējāt, zēni, kā krievs ārdās. Pasakiet pulkveža kungam, ka mūsējiem no bailēm visiem dibeni kā aizmūrēti, tā ka tur ne salmiņa neiespraudīs. Pasakiet viņam, ka pie mums neviens vairs neiet sevis pēc un ka . ..
— Sveik, kuš! — aizkaitinātais virsleitnants uzkliedza, un Sveiks mīksti un sirsnīgi uzrunāja viņu:
— Es nemaz nebrīnos, obrlajtnanta kungs, ka jums šis klozetpapīrs laupījis dvēseles līdzsvaru; man arī reiz bija lielas nepatikšanas ar to maitu. Tas notika, atļaujiet ziņot, toreiz, kad es biju par mācekli Kokoškas kunga drogu preču veikalā Peršfinā. Pusdienu laikā es paliku veikalā viens, jo pārdevēji aizgāja ēst, bet šefa kungs rakstīja kantorī. Reiz ienāk kāda kundze un prasa krēmu roku kopšanai. Es paskatos atvilktnē — lcrema vairs nav — un saku: «Mums, lūdzu, nav,» — un viņa aiziet. Bet vecais Kokoškas kungs tūliņ ierodas apvaicāties, ko viņai vajadzējis, un, kad es visu paskaidroju, saka man: «Tā tu, Pepik, nekad vairs nesaki. Ja nav vienas lietas, piedāvā otru, līdzīgu, jo, taisnību sakot, tas viss ir viens un tas pats.» Un pie tam iecērt man pliķi. Reiz atkal pusdienu laikā ienāk kāda dāma un saka: «Lūgtu piecus sainīšus klozetpapīra!» Bet mums todien viss klozetpapīrs bija pārdots un jauns sūtījums vēl nebija pienācis; es gribēju viņai jau to teikt, bet tad atcerējos šefa kunga pamācību un atbildēju: «Klozetpapīrs, cienītā kundze, mums viss pārdots, bet stikla papīrs un smilšpapīrs ir katrā daudzumā. Lūdzu, ar cik loksnēm varu jums pakalpot?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es toreiz dabūju no Kokoškas kunga tik daudz pļauku, ka man vēl tagad atceroties ausis svilst. Kokoškas kungs vispār bija ļoti stingrs kungs; viņš atlaida Tauchena kungu, savu labāko pārdevēju, par to vien, ka tas kādai namsaimnieka jaunkundzei, kas bija ienākusi veikalā un jautāja: «Lūdzu, vai jums ir kaut kas pret nakts pama- šām?» — bija atbildējis: «Lūdzu, jaunkundz, man tās ir arī dienu, kad es jūs ieraugu.»
Baluns aizmiga uz maisiem ar negaidīto saturu, Lukašs izgāja ārā, kad šaušana pierima, un Sveiks sāka nokravāt raibos papīra sainīšus gar sienu un, raudzīdamies tanīs, noteica:
— Žēl, ka nav iedomājušies atsūtīt konfeti un serpentinu.
Ap pulksten deviņiem šāvieni apklusa, un krievi atsūtīja parlamentarus ar pamiera piedāvājumu, lai varētu savākt ievainotos un apglabāt kritušos. To nebija mazums, un tie gulēja tepat pāris sojus aiz austriešu dzeloņstiepļu aizsprostiem. Kad formalitātes bija nokārtotas, virsleitnants Lukašs norīkoja bataljona darba komandu krieviem palīgā pie kapu rakšanas. Komandas vecākais pēc brīža atsūtīja ziņu, ka starp kritušajiem ir arī austrieši, jo patruļa un sargposteņi nebija paguvuši atgriezties un krituši abpusējā apšaudē.
No ciema ieradās virtuve, atbrauca vezumnieki ar maizi un devu. Ierakumi atdzīvojās, no blindažām pacēlās dūmi. Otra darba komanda laboja apšaudes nodarītos bojājumus. Paēdušie, apmierinātie kareivji izrāpās no ierakumiem un noraudzījās kapraču un sani taru darbā. Sanitari nesa ie va inotos uz aizmuguri, bet nogalinātos izģērba un sakrāva grēdās, kuras auga augumā pēc katras nestuvju iztukšošanas.
Krievi arī parādījās pakalnē pie saviem ierakumiem; viņi nostājās, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, raudzījās tajos cilvēkos, kurus nakti bija gājuši nogalināt un kuri savukārt varēja nogalināt viņus, un stulbi vērās kaujas laukā. Pēkšņi viņu vidū parādījās liels, raibs suns. Tas kritušajiem piegrūda klāt purnu, izlīda caur krievu aizsprostiem., smilkstot aiz sāpēm, kad dzeloņi plēsa tam ādu, un pieskrēja pie līķu grēdas, kur strādāja kaprači. Apostīja visus, apmeta ap tiem loku un metās taisni uz austriešu ierakumiem, neklausoties saucienos:
•— Kazbek! Kazbek, atpakaļ!
Suns izkļuva caur aizsprostiem, izlienot stieplēm pa apakšu, un skrēja uz ierakumiem, it kā meklējot kādu, tad ielīda blin- dažā, kur sēdēja Sveiks ar citicm kareivjiem, apspriezdami stāvokli pēc kaujas un uztura saņemšanas.
— Obrlajtnants pieprasīja nomaiņu, — Sveiks apgalvoja,
— nakti mūs nomainīs.
— Ja mūs gribētu nomainīt, — kapralis Ritina iebilda,
— tad mums nebūtu sūtījuši ne ēdienu, ne maizi. Aiz mums, biedri, nav nevienas dzīvas dvēseles, mēs te paliksim, kamēr mūs visus apkaus.
— Paskat, puikas, suns! Bet taisni tāds pats kā mans Vor- žechs mājās! — pēkšņi iegavilējās kareivis Malijs, būdnieks no Taboras. — Voržech, nāc šurp, su, su!
Viņš klakšināja mēli, un suns, asti luncinādams, pienāca klāt, ļāva, lai to noglāsta un paņem aiz kakla saites. Malijs, laimīgs, ka atradis šeit kaut ko pazīstamu, apkampa suni un skūpstīja to:
— Labs sunītis, labs, godīgs sunītis! Un kas viņam par skaistām acīm! Nevienam visā pasaulē nav tik skaistu acu kā dzīvniekiem, biedri. Man mājās bija aršanai pāris vērsēnu, es pats viņus izaudzēju. Un šiem vērsēniem bija tādas acis, tādas skaistas acis, ka jaunavai Marijai nevarēja būt pārākas. Biedri, Malijs nošņaukājās, — es tikai šito vērsēnu dēļ vien dzīvoju!
— Dīvaina lieta: dzīvojis vēršiem, bet mirsi par kungu un ķeizaru, — Sveiks piezīmēja pie šā dvēseles kliedziena. — Zini, draugs . . .
Viņš apklusa, jo ārā kļuva dzirdamas satrauktas kareivju balsis, tad virsleitnanta Lukaša balss, sniedzot ziņojumu. Pēc tam viss noklusa., bet blindažā ielīda kareivis, čukstot:
— Viņi atnākuši tāpēc, ka pamiers, citādi gan te neviens nelīstu. Inspekcija, puiši: pulkvedis, sveši virsnieki, ārsti un ģenerālis.
Ierakumiem tiešām tuvojās galvenais ārsts Dr. Vitrovskis, tas pats, kas nakti bija atsūtījis klozetpapīra saiņus. Galveno ārstu bija apstājusi iedoma, ka dizenterija, kolera un tifs frontē rodas tāpēc, ka atejās trūkst papīra, tādēļ viņš tagad apstaigāja ierakumus, pārliecinādamies, kā atsūtīto papīru izlieto. Pie tam viņš skaidroja saviem pavadoņiem:
- Jā, meine Herren, tīrība ir ļoti svarīga lieta. Pret saslimšanu un mirstību var cīnīties tikai ar klozetpapīra palīdzību.
Izteicis šo augsto gudrību, viņš, iedams savu pavadoņu priekšgalā, atstāja atejas, bet sadūrās ejā ar dīvainu procesiju. Divi kareivji nesa uz brezenta gabala kailu cilvēku, kas drudžaini svaidījās, raustījās, mētājās un acīm redzot nekādi nespēja valdīt savus muskuļus.
— Was ist?[82] — viņš uzprasīja, apturot kareivjus.
— Padevīgi ziņoju, — pirmais pārbiedēts izrunāja, nolaižot brezentu ar kailo cilvēku zemē, — tas ir dzīvs mironis. Viņam vajadzēja būt beigtam, bet viņš ir dzīvs; viņš bija starp kritušajiem un pēkšņi atdzīvojās.
— Nervu satricinājums no šāviņa eksplozijas, — Dr. Vitrov- skis pašapmierināti konstatēja. — Paskatieties, kungi, tas ir skaists, klasisks, lielisks gadījums. Mūsējais vai krievs? — viņš uzprasīja, noliecies pie kailā cilvēka.
Cilvēks uz brezenta neprātīgu skatienu vērās apkārtējos un neatbildēja. Tad ģenerālis pieliecās viņam pie pašas auss un uzkliedza:
— Mūsējais vai krievs? Čechs, ungārs, vācietis, polis?
Bet atbildes vietā ķermenis sāka vēl negantāk locīties, kājas
raustījās un svaidījās kā dejā, rokas kaut ko tvēra, pirkstiem sažņaudzoties un izplešoties. Calvenais ārsts uzbrēca:
— Saki; austrietis vai moskalis?
Lukašam pārskrēja tirpas, raugoties uz nelaimīgo, kura galva sitās pret zemi, atlēkdama no tās, it kā būtu no gumijas. Arī galvenajam ārstam kļuva neērti, un viņš atkāpās pie kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap šo neredzēto ainu.
— Kas viņu pazīst? Vai tas ir mūsējais vai ienaidnieks?
Neviens nekā nezināja, bet piepeši kaut kur no aizmugures
izlauzās pie paša ģeneraļa krietnais kareivis Sveiks un, ieskatījies sejā cilvēka paliekām, kas raustījās krampjos pie virsnieku zābakiem, laipni smaidot, sacīja:
— Padevīgi ziņoju, jūsu ekselence, ka tas ir cilvēks. Redziet, kad cilvēki izģērbjas līdz pašai ādai, tad, padevīgi ziņoju, viņi ne ar ko neatšķiras un grūti noteikt, no kurienes un no kādas valsts viņi ir. Tāpēc, jūsu ekselence, ari suņiem liek numurus uz kakla saites un vistām un zosīm uzmauc uz kājām gredzenus, lai uzzinātu, kam tās pieder. Michlā, atļaujiet padevīgi ziņot, reiz dzīvoja kāda Kruceka kundze, piena tirgotāja, un tai piedzima trīnīši, trīs meitenes. Viņa bija to miesīga māte, un tomēr viņai vajadzēja uzkrāsot tām ar tintes zīmuli dažādas zīmes uz dibentiņiem, lai nesamainītu savus bērnus pie barošanas.
— Ja, Ja, das ist wahr. Das ist Mensch. das ist noch Mensch, — Dr. Vitrovslcis pamāja saviem pavadoņiem. — Also, meine Herren, weiter, weiter![83]
Aiz viņa muguras no'oālušais virsleitnants Lukašs rādīja Sveikam uz kaklu un izbāza mēli, likdams tam saprast, lai tur
muti un neizrunā atkal ko tādu, par ko draudētu pakāršana.
*
Bataljonu ierakumos nenomainīja, un apnicīgā dzīve vilkās atkal tālāk dienu no dienas. Netīrība un kašķis pieņēmās, utis sasvīdušajā un ilgi nemainītajā veļā vairojās, un karš, ko pret tām veda ar acīm un pirkstiem, palika bez panākumiem. Nagi. knaukšķēja no rīta līdz vakaram kreklu un apakšbikšu vīlēs, bet otrā dienā viss sākās no jauna. Pat Lukaša izolētais stāvoklis blindažā, kur tam nenācās tieši saskarties ar kareivjiem, nepa- glāba viņu no utīm. Kādu rītu Sveiks ieraudzīja, ka virsleitnants vienkārši pagrābj padusē un sviež utis zālē; tās bija lielas, nobarojušās, un Sveiks redzēja, kā tās krītot izstiepj kājas.
— Padevīgi lūdzu, — viņš pieklājīgi iesāka, — vai jums, obrlajtnanta kungs, ari ir utis? Es jūs, padevīgi ziņoju, notrieptu ar dzīvsudraba ziežu, man ir liela kārba. Tad jums, obrlajtnanta kungs, utis būtu gan, bet tās jums vairs nekostu.
Lukašs pieņēma priekšlikumu ar pateicību un paļāvās kutelīgajai procedūrai, ko izpildīja Sveika rokas. Pēc tam, apvilcis kreklu, viņš piegāja pie čemodānā un izņēma no tā bronzas medaļu.
— Se, Sveik, nēsā to, es tev dodu jau uz priekšu. Tā ir medaļa par drošsirdību un par to, ka nepamet savu virsnieku briesmās.
— Jūs patiesi bijāt briesmās, obrlajtnanta kungs, — Sveiks iesmējās, — vēl viena diena — un utis jūs būtu noēdušas. Padevīgi ziņoju, ka es aizeju uz mežu pēc malkas.
Krievi atkal sāka šaut. Pienāca jau vakars, bet Sveiks ar malku nerādījās. Nekad viņš nebija palicis tik ilgi, un virsleitnants sūtīja Balunu pameklēt viņu pa ierakumiem.
Pēc brīža Baluns atgriezās pārbijies un noraudājies un atveda līdz kādu svešu kareivi. Viņš nostādīja to virsleitnanta priekšā un sāka šņukstēt:
— Aiz Kristus žēlastības Šveiks jau ir dieva priekšā. Mežā viņu nošāvuši.
— Šveiku? Kas nošāvis Šveiku? — Lukašs uzbrēca Balunam.
Baluns raudot norādīja uz kareivi, un tas sacīja, pasniegdams virsleitnantam skārda kārbiņu:
— Padevīgi lūdzu, te ir tā kareivja personības apliecība, kuru mežā atraduši nošautu. Viņš ir no jūsu rotas, obrlajtnanta kungs, lajtnanta kungs lūdz, vai jūs neatsūtītu kādu apskatīties, varbūt vina biedri paši gribētu viņu apglabāt.
Virsleitnants attaisīja kārbiņu: nebija šaubu, apliecība piederēja Sveikam. Lukašam likās, ka viņam ledus gabals noslīd pa ķermeni no galvas līdz papēžiem.
— Kur viņš ir? Vai viņu atnesa te? — viņš ar pūlēm izrunāja.
— Nē, padevīgi ziņoju, viņš vēl ir mežā. Granatas čaula ķērusi viņam galvu.
Virsleitnants steidzās līdzi kareivim, kamēr Baluns raudot un vaimanājot savāca kareivjus kapa rakšanai un tad sekoja virsleitnantam.
Mežmalā gulēja nogalinātais kareivis; viņš bija tikai biksēs, blūze, pie kuras mirdzēja trīs medaļas, karājās koka zarā virs viņa. Nogalinātā kājas bi ja kailas, zābaki atradās gabaliņu tālāk. Galva bija pilnīgi sašķaidīta, asinis un smadzenes pajukušas visapkārt. Virsleitnants apskatīja blūzi ar medaļām, kas neapšaubāmi piederēja Šveikam, un, noņēmis medaļas, aizžņaugtā balsī pateica kareivjiem:
— Izrociet viņam kapu tur zem tā ozola!
Rīkle viņam sažņaudzās, acīs saskrēja asaras, un viņš gāja projām, domās atkārtodams: «Tātad ari Sveiks! Nabaga Sveiks!» un viņam likās, ka tagad pienākusi viņa kārta.
Baluns atgriezās vēlu, grīļodamies kā saslimis. Viņš uzsildīja virsleitnantam vakariņas un, nosēdies pie sveces, izvilka lūgšanu grāmatu.
— Mēs viņam, zelta dvēselei, uzlikām uz kapa lielu bērza krustu, viņš taču, nabadziņš, guļ neiesvētītā zemē kā kāds dieva lopiņš.
Lukašs neatbildēja. Baluns attaisīja grāmatu un sāka pusbalsī skaitīt aizlūgumu par mirušo dvēselēm.
Virsleitnants drīz vien apgulās, b; et Baluns turpināja savas lūgšanas.
— Aizlūgsim par dārgo mirušo dvēselēm! Dod, ak kungs, viņiem atdusēties mūžīgā mierā, un lai tava gaisma nekad viņiem nenodziest! Miers viņu pīšļiem! Pieņem sava kalpa dvēseli, dievs, ko tu esi pie sevis aicinājis, — kad piepeši brezents, kas sedza ieeju, pacēlās un blindažā klusām ieslīdēja balts tēls.
— Klokotas dievmāte! Šveika gars! Viņam nav kapā miera, — Baluns, zobiem klabot, virzījās uz guļošā virsleitnanta pusi. Baltais tēls apstājās pie sienas un sāka taustīties ap pakārto mugursomu. Baluns, vairāk miris nekā dzīvs, turēja sev priekšā lūgšanu grāmatu un piesauca dievu:
— Svētās trīsvienības vārdā, atkāpies, sātan! Mūsu kunga, dēļ, kas miris krustā, neved kārdināšanā nevainīgas dvēseles!
— Balun, teļš tāds, neāksties! Vai tu esi ķerts vai pārdzē- ries? — klusām atskanēja no parādības mutes. — Dieva dēļ, netaisi troksni, neuzmodini obrlajtnantu, gan jau es kaut kā izcietīšu līdz rītam..
— Jēzus Marija, viņš grib te palikt līdz rītam! — Baluns iespiedzās un uzkrita Lukašam virsū, kliegdams: — Sveika gars!
Virsleitnants nosvieda segu un uzlēca kājās.
— Balun, vai tu jucis esi, vai? Kas te notiek? — viņš uzbruka kalpotājam.
Tad viņam tuvojās balts stāvs, pielika roku pie cepures naga un izrieza krūti:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es malku neatnesu, jo mežā man kāds nozaga formas tērpu. Es to noliku uz skudru pūžņa, lai skudras izlasa utis un to oliņas, — tas, obrlajtnanta kungs, ir ļoti praktisks līdzeklis. Skudras tā visu izlasa, ka taisni prieks redzēt. Pēc tam, padevīgi ziņoju, es nomazgāju strautā kājas un mazuliet nosnaudos, un pa to laiku manas drēbes bija pagalam. Es, obrlajtnanta kungs, kaunējos nākt tāds dienas laikā, lai nebūtu piedauzīgi. Padevīgi lūdzu izsniegt man jaunu formas tērpu un sodīt zagli, kas man nozadzis manas medaļas. Stāsta, ka 110 māsu rotas kāds esot kritis, obrlajtnanta kungs.
— Dabūsi drēbes, dabūsi, Šveik, — virsleitnants atvieglots noteica. — Zini, Sveik, man tevis dēļ bijis daudz raižu, bet, ja tevi tiešām būtu nošāvuši, tad man gan būtu bēdīgs prāts.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks mīļi pasmaidīja, — ka tad es jūsu dēļ pacentīšos palikt dzīvs.
Baluns tikmēr bija atjēdzies un, aptaustījis Sveiku un ieraudzījis, ka tas pīpē, beidzot noticēja, ka tas nav nekāds gars. Viņš pastāstīja Sveikam, kādas lieliskas bēres tam sarīkojuši un ka šrapnelis nogalinājis zagli. Sveiks, izdzirdējis, ka medaļas paglābtas, noteica:
— Un es pat uz tām neuzrakstīju: «Kas tās nozags, tam roka nokaltis.» Zaglis paspēja uzvilkt tikai bikses, kad jau nāve viņu sodīja. Sazin kas vēl būtu bijis, ja būtu uzvilcis arī blūzi, —
tad ar viņu varēja notikt vēl kas ļaunāks.
*
Nedēļu pēc šā notikuma krievi atkal devās uzbrukumā. Viņu lielgabali jau bija piešaudījušies, šāviņi krita austriešu ierakumos, un zeme pārvērtās īstā ellē. Divpadsmit stundas šāviņi sprāga vienā laidā, saplosot aizsprostus, izārdot blindažas un sakropļojot cilvēkus. Pievakarē, kad šaušana mazliet aprima, ierakumos atskanēja saucieni:
— Zurūck! Zurūck! Aile zurūck![84]
Bataljons nevis atkāpās, bet skrēja, un kareivji nebija skubināmi, jo laiku pa laikam iztālēm aiz viņiem atskanēja krievu gari stieptais «urā-rā-rā-rā» un tas paātrināja viņu soļus. Viņi gāja līdz pusnaktij, brizdami pa smiltīm līdz ceļiem vai iestrēg- dami tumsā vēl dziļāk purvā. Beidzot viņi sasniedza kādu ciemu un, nomocījušies un noguruši līdz nāvei, salīda siena šķūņos. Ienaidnieks nesekoja un ļāva viņiem atpūsties līdz rītam. Vēlāk gan ciemu apšaudīja ar šrapneļiem.
Virsleitnants Lukašs pavēlēja atkāpties tālāk un mēģināja izkļūt ar savu bataljonu uz šosejas. Pie tās viņi nonāca drīz, bet tur valdīja neiedomājams chaoss. Te viens, te otrs vezums apgāzās un aizturēja kustību uz ilgu laiku, kamēr kāds to iegrūda grāvī. Kareivji tūliņ pievāca no vezumiem konservus, maizi, cukuru, nevērojot to, ka virsnieki sita tiem ar stekiem un draudēja ar revolveriem. Sveiks arī pievienojās vezumu izlaupītāju baram un piekrāva sev pilnu mugursomu ar konserviem, par ko izpelnījās pieredzējuša karavīra uzslavu:
— Labi darīts; šādas mantas jāglabā, pārējo visu var aizsviest. Ja tev ir karote, katliņš un pilna soma, tad tu karā nepazudīsi, jo tas dzīvības uzturēšanai vajadzīgāks nekā šautene.
Virsleitnantu Sveiks jau sen bija pazaudējis, Balunu nebija redzējis kopš paša rīta. Viņš mierīgi kustējās līdzi cilvēku
straumei, kura te piestājās, te sasvārstījās, te vaidēja un lādējās, bet tomēr virzījās uz priekšu. Dzinēji iztrieca uz šosejas lopu baru, lai pagūtu nogādāt drošībā; vesels bars vēršu, govju un teju sajaucās ar pelēkzilās armijas varonīgajiem karavīriem. Bet ienaidnieks tuvojās straujā tempā; drīz vien artilērija sāka raidīt šrapneļus uz ceļa veselām zalvēm. Nabaga četrkājainie lopiņi, kas nebija pieradināti izbeigt savu dzīvi šādu bengalisku uguņu gaismā, neizturēja: viņi sāka trakot, ārdīties un lauzties iekšā blīvajā cilvēku pūli. Uz šosejas izveidojās veseli kamoli, kas svaidījās no vienas puses uz otru: ievainotie dzīvnieki, apdulluši no sāpēm un bailēm, metās pāri grāvjiem, sabradājot visu savā ceļā. Krievi pievienoja šrapneļiem granatas, un viena nokrita taisni šosejas vidū, un jūklī, kas sacēlās ap to, norisinājās traģēdija, ko tikai retais paguva pamanīt. No milzīgā dūmu staba izauļoja ražena, stalta govs, metās pilnā sparā uz priekšu noliektu galvu un iegrūda savus garos, smailos ragus mugursomā kādam kareivim, kas soļoja pa šosejas malu. Tad viņa aizjoņoja pa tīrumu, bet viņas ragos svaidījās aiz mugursomas siksnām aizķēries kareivis, plātījās rokām, spārdījās kājām un kliedza:
— Stāt, stāti Tevi nošaus par valsts nodevību! Nē, tā tikai man vēl trūka!
Astotā Donas kazaku pulka patruļa uzmanīgi, soli pa solim, virzījās uz priekšu, izlūkodama ceļu savai vienībai, kas devās nomainīt pozīcijās nomocītās III Kaukaza armijas korpusa daļas. Pieci, kazaki klusām jāja pa lauku ceļu, turēdami garos piķus nolaistus zirgiem gar sāniem. Krūmu malā viņi apstājās, nokāpa no zirgiem un veda tos tālāk pavadā. Horunžijs (apakšleitnants) gāja pirmais. Pēkšņi viņš atskatījās un nošņāca: «Ložis!»[85]
Visi picplaka pie zemes, tad virsnieks rāpus ielīda pašā biezoknī, kur bija dzirdama īdēšana, mīņāšanās un cilvēka balss. Pēc mirkļa viņš atgriezās un čukstot deva pavēli; kazaki uzlēca zirgos un puslokā ielenca pļaviņu ceļa tuvumā. Sagatavojušies uzbrukumam, pieliekuši pīķus, izvilkuši zobenus, viņi gaidīja pavēli, bet tā nesekoja, un tad kazaki paši ieraudzīja ērmīgo ienaidnieku, kam bija taisījušies uzbrukt. Pļaviņā ganījās liela, raiba govs, ko turēja saitē cilvēks saplosītā austriešu formas tērpā. Saite bija apsieta govij ap ragiem. Tad cilvēks piesēja govi, palīda zem tās un sāka slaukt pienu bļodiņā, runādams pie sevis:
— Re nu, raibaļiņ, tagad mums būs abiem jādzīvo mežā kā vientuļiem. Tu man dosi pienu, lai es nenomirstu badā. Nu, raibaļa, dod vairāk, nedari sev kauna: svētajai Genovevai bija tikai stirna, un ir tā deva pietiekami piena iztikai, bet tu taču esi Fmentales govs!
Horunžijs pamāja tuvākajam kazakam, tas pienāca klāt, un virsnieks nočukstēja:
— Vojennopļennij? Sumasšedšij što-ļi?[86]
— Vaše blagorodije, — kazaks čukstus aizrādīja, — u ņego vintovka.[87]
— Tiešām? — virsnieks nobrīnījās un tikai tagad ieraudzīja, ka govs slaucējam patiešām plecā šautene.
— Nu, vperjod, rebjata![88] — viņš uzsauca, un četri jātnieki izauloia pļaviņā, notēmēja pīķus cilvēkam pret krūtīm un nokliedza:
— Ruki vercb![89]
Cilvēks kareivja drēbēs pacēla rokas. Kāds kazaks no'ēca no zirpa un atņēma viņam šauteni. Virsnieks piegrieza zirgu pie gūstekņa un prasīia:
— Ti kto takoj? Što ti zdes delaješ?3
Cilvēks atpogāja blūzi, atrāva kreklu uz krūtīm un izmisis iesaucās: — Nonāvējiet mani, es esmu nodevis savu kungu un ķeizaru!
— Tad jūs arī utis ēd nost? — kazaks melancholiski atbildēja, saprazdams, ka gūsteknis rāda utu noēsto miesu. — Nāc nu, pan, gūstā, dabūsi krievu biezputru ēst. Marš, marš!
Paņēmis gūstekni aiz pleca, viņš pamanīja trīs medaļas pie tā blūzes un, pateicis virsniekam: — Vot svoloč, u ņego kresti, značit, na naševo brata streļal,[90] — iecirta kareivim pļauku, norāva medaļas un iebāza kabatā. Tad viņš veda gūstekni atpakaļ
uz štabu, turēdams aiz siksnas, bet tas, pagriezies pret viņu, noteica:
— Govi nekaujiet, viņai daudz piena. Re nu, stāstīja, ka jūs esot mūsu brāļi, bet jūs esat tādi paši brāļi kā tie Roztočili Slivenecē, kas uzšķērda viens otram vēderu. Neturi mani tā, es jau nebēgšu. Kesnericē dzīvoja kāds stiepļu tinējs, Fujačeks vārdā, tas iekrāva policistam pa purnu, kad šis viņu tā veda.
Viņi nonāca pulkā, un kazaks noveda gūstekni uz stabu; formas tērpi mirdzēja vienā zeltā un sudrabā, tā ka noskrandu- šajam austrietim acis vien iepletās. Resns virsnieks uzsauca viņam:
— Vot, vojennopļennij! Kažetsja, živoj iazik! Kak tvoja famiļija?[91]
— Padevīgi ziņoju, ka esmu neprecējies, — gūsteknis atbildēja, — bet tas ļoti laipni no jums, jūsu godība, ka jūs apvaicājaties par manu sievu un bērniņiem.
1 Mu]ķis, jokupeteris!
2 Pasaki savu vārdu!
Virsnieks pagriezās pret savējiem ar jautājumu;
— Durak, čudak?1 — un, lauzīdams vācu valodu, teica gūsteknim: — Sagst du dein Name.2
Tad kareivis pēkšņi saslējās, ieurba savu skatienu pulkveža acis, lai tas saprastu, ka viņa priekšā atrodas ienaidnieka karaspēka pārstāvis, un atbildēja skaļā balsī, kas pārlidoja Ukrainas stepes, visu plašo Krieviju līdz pat Uraliem, pāri Sibīrijai, pāri Kaukazam līdz Melnajai jūrai:
— Jozefs Sveiks, Prāgā, Bojišti ielā, «Pie kausa»!