Krietnais kareivis Sveiks ietilpst pasaules satirisko tēlu galerijā. «Sveika dēkas» likumīgi ierindojušās līdzās Dikensa «Pikvika kluba piezīmēm» un Saltikova-Ščedrina «Šolaiku idilei». Mēs sakām «Sveiks» tāpat, kā sakām «Pik- viks», un atrodam šo apzīmējumu prototipus ne tikai Čechoslovakijā un ne tikai Anglijā vien.
Jaroslavs Hašeks licis savas satiras pamatos čechu nacionalo materialu, Sveiks savā dabiskajā veidā radies noteiktos vēsturiskos apstākļos. Taču ",ern reālistiskās nacionalās čaulas viņā atrodamas plašāka tipiskuma pazīmes, tāpēc Sveiks sastopams daudzās vietās tālu aiz savas dzimtenes robežām. Sveiks ir paplašinājis sava laika robežas. Vecā Cechija, kas ietilpa Austroungārijas monarehijas sastāvā, sen vairs neeksistē. Taču Sveiks joprojām dzīvo. Viņš nav zaudējis savu asumu kā satirisks tēls, jo nav tikai amizants varonis, kas mēdz nokļūt visādās smieklīgās situācijās, bet literārs tips, kas liek domāt par skaudrām mūsdienu problēmām.
Kas tad ir Sveiks?
— Vai jūs esat idiots vai tikai izliekaties par idiotu? — jautā virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs, kara tiesas priekšsēdētājs un daudzi citi.
— Padevīgi ziņoju, ka esmu idiots, — atbild Sveiks ar laipnu smaidu.
Zināms, ka viņš nav idiots vai, pareizāk sakot, viņu par tādu var uzskatīt
tikai birokrātiskie idioti. Īstenībā viņš ir pats gudrākais cilvēks romānā. Viņš ir tautas veselīgā saprāta iemiesojums. Ar to izskaidrojama viņa personiskā pievilcība, kuras ietekmē negribot nokļūst tādi cilvēki kā virsleitnants Lukašs, kuru vēl nav galīgi samaitājis Austrijas militarais režims un kurā vēl saglabājušās šādas tādas cilvēciskuma atliekas.
Leitnants Dubs, līdz galam izveidots Austrijas militārisma produkts, raugās uz Sveiku ar aizdomām kā uz politisku aģitatoru, revolucionāru. No viņa Viedokļa Sveika naivitate ir tikai maska. Tā gan doma ne tikai trulais Dubs vien. Tā ir gatavs domāt ari dažs labs lasītājs.
Bet vai patiešām Sveiks ir satiriska maska? Daļēji, dažos gadījumos tā tas ir. Atsevišķās epizodēs Sveiks izliekas naivāks, nekā patiesībā ir. Tādas ir ainas, kur Sveiks ņirgājas par ģenerāli, kas inspicē bataljonu. Taču visumā Sveika satirisko tēlu nevar saukt par masku. Tas ir daudz sarežģītāks.
Maska ir nekustīga. Tā aizstāj dzīvu personu, pašai tai dzīvības trūkst.. Taču Sveiks saista tieši ar savu pilnskanīgo vitalitati. Tur slēpjas satīriskā tēla mākslinieciskais spēks, tā reālisms. Ļoti daudz kas Hnšeka romānā saista taisni ar attēlojuma patiesīgumu, vienkāršību un tiešumu. Hašeks nepadara savu varoni gudrāku, nekā tam jābūt pēc notikumu gaitas un iekšējās loģikas. Sveiks neizliekas, kad tirgojas ar suņiem un krāpj pircējus. Tāds viņš ir. Viņš neliekuļo arī tad, kad izrāda pieķeršanos virsleitnantam Lukašam. Viņš neslēpjas aiz maskas, kad atrod aizmugurē sagūstīta krievu kareivja formas tērpu un uzvelk to sev mugurā. Sveiks patiešām ir naivs un diezgan vientiesīgs, bet reizē ar to viņš ir labs novērotājs, viņam piemīt spējas uztvert parādībās to smieklīgo pusi un atmaskot Austrijas militārismā ārējo efektīgo formu. Sveiks nav maska — viņš norauj maskas citiem. Sveiks ņirgājas par visu līdz pamatiem satrunējušo monarchiju, bet viņš smīn arī pats par sevi.
No jautājuma, kas ir Sveiks, izriet jautājums, kas ir Jaroslavs Hašeks, Sveika autors. Cechu buržuāziskās kritikas negantie uzbrukumi romanam vislabāk apliecināja šā dar-ba satirisko spēku. Hašeka romanam noliedza tiesības saukties par satīru. Romana autoru nievājoši piesaistīja pie paviršiem humoristiem, feļetonistiem, turklāt «netikumiskiem», «nepieklājīgiem». Tas pierāda, ka Hašeka satira sasniedza savu mērķi. Ne velti leitnants Dubs Sveika dzēlīgos stāstus attiecināja uz sevi. Literārie «dubi» apveltīja Hašeku ar tādiem pašiem lāstiem kā leitnants Dubs Sveiku.
Sveika sarežģītais tēls saistīts ar visiem romana satīriskajiem metiem, ar to vēsturisko situāciju, kas atspoguļota romānā.
Bet vispirms dažus vārdus par autoru.
Jaroslava Hašeka literārā biogrāfijā ir īsa. Viņš dzimis 1883. gadā, miris 1923. gadā. Pēc sociālā stāvokļa viņš piederēja pie čechu sīkburžuaziskās inteliģences. Agri viņš sāka darboties kā žurnālists un rakstnieks un parādīja neikdienišķu satiriķa un humorista talantu. Viņa politiskajiem uzskatiem trūka noteiktības. Kādu laiku Hašeks bija tuvs anarchistiem.
Nežēlīgās austriešu cenzūras apstākļos Hašeks asprātīgi un dzēlīgi izzoboja satrunējušās impērijas trulo birokrātiju un režima balstu — katoļu baznīcu. Viņš visā pilnībā bija apguvis Ezop^i valodas meistarību un padarīja vai trakus varas un kārtības sargus, kuri skaidri izjuta Hašeka satiras revolu- cionarismu, bet ne katrreiz varēja tikt tai klāt ar kādu cenzūras likuma pantu.
Pret Hašeku izturējās naidīgi arī buržuāziskā čechu kritika, kuras opozicija pret Austrijas monarclīiju izpaudās kā izlīgšanas politika un kura tātad «pielāgojās nelietībai», ja lietojam Sčedrina izteicienu.
Hašeks sarakstījis daudz feļetonu un īsu humoristisku stāstu. To nevainojamais literarais lakoniskās noveles stils atgādina Mopasanu un Čechovu, bet satiriskais asums liek atcerēties Sčedrinu. Reizē ar to Hašeks ir lielisks čechu demokrātiskās satiras turpinātājs, likumīgs Karela Havličeka-Borovska (1821.— 1856.) tradiciju mantinieks.
Jaroslava Hašeka feļetonu un stāstu varoņi galvenokārt ir sīki Austrijas valdības ierēdņi, stulbi slepenpolicisti, uzpūtīgi muižnieki ar skanīgiem tituliem, žūpas un izvirtuļi garīdznieki. Visumā Hašeka redzes lokā, šķiet, atrodas galvenokārt sīki ļautiņi. Taču īstenībā Hašeka satira cērt tālāk. Tā vērsta pret pašos pamatos caur un cauri satrūdējušo Austrijas monarehiju — šīm gigantiskajām feodālismā atliekām kapitālistiskās buržuazijas uzvaras laikā. Hašeka agrīnajos darbos sevišķi skaļi skan divi skaudri satiriski toņi.
Pirmkārt, tas ir sociālā protesta tonis. Stāstā «Sivēna Ksavera dzīves gājums» kapitālistisko tikumu mākslinieciskā atmaskošana paceļas līdz dedzīgam pamfletam. Hašeks novelk satirisku paralēli starp darba cilvēka un šķirnes sivēna stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā. Ja tolaik vēl grūti runāt par Hašeka satiras sociālistisko virzienu, tad tās antikapitalistiskais virziens ir pilnīgi skaidrs.
Otrkārt, tas ir nacionalā protesta tonis. Hašeka satirā te slēptā veidā, Ezopa valodas aizsardzībā, te atklāti izpaužas čechu patriotu, čechu tautas naids pret nacionalās apspiešanas režimu. Hašeks šausta ne tikai austriešu varas orgānu un katoļu baznīcas pārstāvjus, kas cenšas iznīcināt čechu nāciju, cenšas piespiest čechus aizmirst pat savu mātes valodu, savu slaveno vēsturi, savu gadsimtiem ilgo nesamierināmo cīņu par neatkarību; Hašeks ar nicināšanu rāda tos čechu tautas pārstāvjus, kuri palīdz Austrijas valdībai šai pasākumā.
Feļetonos un stāstos mēs pirmo reizi iepazīstamies arī ar Sveiku, nākamo satiriskā romana varoni. Vispār šais stāstos daudz tādu sižetu, faktu un vārdu, kas vēlāk noder Hašekam par literārās celtniecības materialu lielam romanam.
Stāstā «Krietnais kareivis Sveiks pirms kara» mēs atrodam varonī jau dažas raksturīgas tā Sveika pazīmes, kuru pazīst un mīl visa lasītāju pasaule. Stāsts rakstīts 1912. gadā. Pirmais pasaules karš jau rēgojās pie apvāršņa kā negaisa mākonis. Balkanos plosījās kara ugunsgrēks. Austroungārijā bija viens no galvenajiem kara briesmu perēkļiem. Buržuazijas prese visās impērijas sastāvdaļās klaigāja kareivīgus lozungus, pieprasīja asiņainu izrēķināšanos ar serbiem un citiem Balkanu slāviem, centās iesvelt naidu pret Krieviju, pret krievu tautu. Algoti spalvas kalpi pareģoja uzvaru austriešu ieročiem un gvelza par šo ieroču speķu, neskopodamies ar pārspīlējumiem.
Hašeka stāsts, ko viņš, karu paredzot, uzrakstīja divus gadus pirms kara sākšanās, bija rakstnieka atbilde uz militāristu sacelto jandāliņu. Jāsaka, Hašeks jau paredzēja, ka Austrijas monarehijai karš beigsies bēdīgi. Viņš parādīja savu Sveiku kā pretstatu Austrijas militārismam, un spēks izrādījās Sveika pusē.
Stāstā Sveiks ārēji ir tāds pats, kādu mēs viņu pazīstam. Viņš atbruņo priekšniecību ar savām naivajām, labsirdīgajām acīm, ar savu laipno smaidu. Viņš ir padevīgs un izdarīgs. Viņš visur daudzina par savu uzticību ķeizaram, par savu gatavību atdot dzīvību ķeizara labā. Viņš it kā neapzinīgi izpilda visu to procedūru, ko pilnīgi apzinīgi, «pielāgojoties nelietībai», praktizē Sčedrina «Šolaiku Idiles» varoņi. Un, tāpat kā viņi, novedot visu līdz absurdam, Sveiks satīriski atmasko reakcionārās iekārtas aplamību, satrunēšanu un neizbēgamo bojā eju.
Stāstā nākamā Sveika pamatvilcieni pagaidām vēl tikai uzskicēti. «Dēkās» pārsvarā anekdotiskais un fantastiskais elements. Stāsts, piemēram, beidzas ar humoristisko Sveika lidojumu kopa ar rumāņu majoru, kamēr viņu lidmašīna, izlietojusi visas degvielas, nolaižas Āfrikā. Stāsts liek smieties. Tas izsmej austriešu lidotāju plātīgos aprakstus buržuazijas presē. Taču šā izsmiekla politiskais asums vēl nav diezin cik liels.
Karš noved Hašeku Austrijas armijas rindās. Līdzīgi tūkstošiem citu čechu patriotu, viņš dodas uz kara lauku "ar noteiktu mērķi: pirmajā izdevīgajā gadījumā nokļūt krievu gūstā. Viņam uzkrājas bagātīgi fakti par karadienestu Austrijas armijā, Viņš labi iepazīstas ar kareivju stāvokli. Sveiks, čechu kareivis Austrijas dienestā, iegūst kā literārs tēls ārkārtīgi daudz.
Krievu gūstā sākas jauna, sevišķi nozīmīga fāze Hašeka dzīvē. Sākumā cīņa pret Austrijas un Vācijas imperiālismu čechu leģionos, kas ietilpa krievu cariskās armijas sastāvā, bet izvirzīja savu īpašu mērķi — Čechoslovakijas atbrīvošanu. Vēlāk, pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras un čechu leģionu sašķelšanās, cīņa pret nacionalistiskajiem un kontrrevolucionārajiem elementiem šais leģionos un dienests Sarkanajā Armijā.
Jaroslavs Ilašeks pilnīgi nododas cīņai par sociālistisko revoluciju. Viņa politiskie uzskati galīgi izveidojas. Viņš ir komunists. Viņa politiskos pamfletus un satiriskos feļetonus, kas vērsti pret čechu un visas pasaules buržuāziju, iespiež frontes avīzēs čechu un citās valodās. Viņš sāk rakstīt arī krieviski. Padomju zeme kļūst par viņa otro tēviju.
Austroungārijas impērijas sakāve un sabrukums, patstāvīgas čechu republikas nodibināšanās atsauc^viņu atpakaļ uz dzimteni. Viņš atjauno savu literāro darbību. Viņa rakstus, pamfletus un feļetonus iespiež komunistiska avīze «Rude Prāvo».
Jauna republika nebūt neuzņem savu dčlu, dedzīgo patriotu, ar laipnību un mīlestību. Tā ir buržuāziskā republika. Vara ir to ļaužu rokās, kuri vēl nesen līda rāpus Austrijas monarchijas priekšā un diedelēja kādas autonomijas druskas, apzvērēdami savu uzticību vienotai impērijai. Buržuazijas prese sāka niknu kampaņu pret Hašeku kā komunistu. Viņam pārmet tuvību Padomju Krievijai, sastāvēšanu Sarkanās Armijas rindās.
Saasinātas politiskas cīņas apstākļos Hašeks, sākot ar 1920. gadu, raksta savu satirisko romānu, kas padarīja slavenu ne vien viņu pašu, bet visu čechu literaturu. Pēc ieceres tā ir satiriska epopeja, kas vēstī par Austroungārijas impērijas sabrukšanas iemesliem un attēlo revolucionārā noskaņojuma pieaugumu Cechijā. Hašeks bija nodomājis izvadīt savu Sveiku cauri visām kara stadijām. Trīs daļas jau bija uzrakstītas: «Aizmugurē», «Frontē» un «Slavenais pēriens». Ceturtā daļa dabūja nosaukumu «Slavenā pēriena turpinājums». T ai gan Hašeks ļoti steidzās, šī daļa palika nenobeigta. Bija paredzēta nodaļa «Sveiks gūstā».
Hašekam neizdevās tieši novest Sveiku kaujas laukā ar neizbēgamo finālu, uz ko sagatavojusi lasītāju jau visa romana gaita: Sveika padošanos gūstā kopā ar visu bataljonu.
Austroungārijas impērijas nesatricināmības un nedalāmības dogmats bija reakcijas ierocis pret revolucionāro un demokrātisko kustību visās impērijas daļās. So dogmatu atbalstīja Austrijas monarchijas bruņotie spēki un policija. To bija apsvētījusi katoļu baznīca, apstiprinājusi buržuāziskā zinātne, to iekala galvās jaunatnei kopš skolas sola, tas ietilpa kā galvenā sastāvdaļa reakcionāro un liberālo politisko partiju programās. Apšaubīt dieva esību nebija tik bīstami kā izsacīt šaubas par Austroungārijas monarchijas nesatricināmību un nedalāmību.
Paaudzei, kas dzimusi pēc 1917. gada, grūti iedomāties šo fenomenālo viduslaiku pieminekli, šo gigantisko feodālismā drumstalu, kas neskarta saglabājusies buržuāziskās Eiropas vidū. So valsti-anachronismu dēvēja par «ielāpu monarehiju».
Austroungārijā daiļrunīgi apliecināja kapitālistiskās buržuazijas nespēju atrisināt nacionalo jautājumu vienas lielas daudznaciju valsts ietvaros. Sen jau bija pazudusi jebkura vēsturiska jēga, kas varēja izskaidrot šās ielāpu valsts rašanos sensenos laikos ar kopīgām interesēm, lai pasargātos no mongoļu un turku uzbrukumiem. Austroungārijā bija savu laiku pārdzīvojusi vēsturiska aplamība. Valdība nevarēja nācijās samierināt, gluži otrādi, viņa tās kūdīja citu pret citu. Tautas stūrgalvīgi pretojās uzspiestajai pārvācošanai. Nacionalajā ķīviņā bija ievilkta arī buržuāziskā inteliģence. Valsts centralais aparats bija paralizēts. Parlaments, ko plosīja gabalos nacionalā ciņa, kļuva par apsmieklu visai Eiropai, par cirka arēnu, kurā deputāti izplūcās un izkāvās vārda tiešā nozīmē.
Nekādas vienotības nebija, vienota bija tikai žandarmērija. Tā bija nepieciešama visu tautību buržuazijai, lai apsargātu mantīgo šķiru privilēģijas un cīnītos pret revolucionārām kustībām un sociālistiskām idejām. Žandarmi bija vajadzīgi poļu paniem cīņā pret ukraiņu un poļu zemniekiem; uhgaru augstmaņiem — pret postā iedzītajiem algādžiem; vācu lielburžuazijai — pret čechu tautu; visiem vācu nacionālistiem — pret slavu nacionālistiem; Austrijas mo- narehijai — pret visu opoziciju.
Austroungārijā visumā kā veca lielvalsts ar vienu no vecākajam dinastijām priekšgalā bija vajadzīga visām Eiropas reakcionarajām valdībām kā viens no «pastāvošās iekārtas» pamatiem, kā visai svarīgs daudzinātā «lielvalstu koncerta» dalībnieks. Austrijas armija, pēc veciem uzskatiem, skaitījās par ļoti stipru pirmšķirīgu armiju. Kopā ar Vāciju un Itāliju Austroungārijā sastādīja «Trejsavienību», to militāro koaliciju, kas cīņā pret Antanti (Francija, Krievija, Anglija) veica priekšdarbus pirmajam pasaules karam.
Vienīgais arguments, kas runāja par labu Austroungārijas pastāvēšanai, bija tās senums. Tā pastāvēja jau pāri par trīssimt gadiem, — tātad, pec buržuazijas loģikas, tai vajadzēja pastāvēt mūžīgi. Vatikans, kam Austrijas valdnieks bija «apustulisks» ķeizars, uzticams katoļu baznīcas balsts, bija padarījis šo tezi par baznīcas dogmatu. Šī teze bija par pamatu Austrijas valsts tiesību institūtam. Dzīves īstenība uzskatāmi,var neskaitāmiem faktiem pierādīja, ka ielāpu valsts nav dzīves spējīga. Nemaz nebija vajadzīga ievingrināta politiska dzirde, lai uztvertu baigu brakšķēšanu smagajā, neveiklajā valsts ēka ar caur un cauri satrunējušu birokrātiju. Visur dūrās acīs dziļā plaisa starp buržuāzisko ekonomiku un kulturu, no vienas puses, un feodālo ietvaru, no otras puses. •
Ekonomikas, kulluras un politiskajā atpalicībā ar Austroungārijas «konstitucionālo» impēriju Eiropā varēja sacensties vienīgi krievu carisms.
Austroungārijas tautas ir nedomāja samierināties ar kroplīgo valsts iekārtu. Divkāršais jūgs — socialais un nacionalais — radīja nemitīgu pretestību un neapmierinātību. Ne čechu, ne poļu, ne ukraiņu tauta nepakļāvās uzspiestajai pārvācošanai, pārpoļošanai un pārungarošanai. Tautas cīnījās par savu valodu, par savu kulturu gan atklāti, gan pagrīdē. Revolucionārie zemnieku dumpji un kari gan piederēja pagātnei, bet čechu tautā nekad neizgaisa atmiņa par varonīgo kauju pie Baltā kalna 1620. gadā, kad vācu un austriešu bruņotie spēki noslīcināja zemnieku un amatnieku asinis čechu valsts neatkarību.
Revolucionārie spēki brieda un krājās tiklab čechu, kā poļu un ukraiņu tautās, neatkarības ideja nebija mirusi, bet iebiedētā, gļēvā buržuāzijā prasmīgi izmantoja nacionālismu, lai saindētu tautas un novadītu tautu dusmas no plašās kopējās tautas revolūcijas gultnes šaurajās savstarpēja nacionala naida un ķīviņu attekās. Tautas spēki sašķēlās. Austrijas birokrātijā, galvenokārt vācu tautības, rīkojās uz vienu roku ar atsevišķu nāciju buržuāziju, kas jau bija pazaudējusi savas nacionalās iezīmes. Kopējiem spēkiem tās centās iepotēt tautas masām austriešu patriotisma fikciju, padevību Austrijas ķeizaram Francim Jozefam, vecākajam no visiem XIX gadsimta ķeizariem.
Sai kroplīgajā politiskajā situācijā radās un guva panākumus visai reak- cionarais austromarksisma virziens. Piemērošanās pastāvošajai iekārtai, kompromisu filozofija, politika ar lozungu «pielāgoties nelietībai» guva austro- marksismā savu visspilgtāko izpausmi. Bezprincipu oportunisms apvienojās ar nacionalu iztapību, reformisms sociāli ekonomiskos jautājumos — ar Austroungārijas ķeizarvalsts nesatricināmības un nedalāmības dogmatu.
Austromarksisma pirmie skolotāji bija vācu «teoretiķi» Špringers (Renners) un Bauers, kuri marksisma izkropļošanu un falsifikaciju padarīja par savu specialitāti. Sociāldemokrātu partijas kongresā Brno 1899. gadā partijas pro- gramā tika uzņemta kulturas un nacionalā autonomija. Sās reakcionārās, nacionalistiskās programas izejas punkts bija ielāpu impērijas svētā nesatricināmība un tās vienotība- valsts ietvaros. Kulturas un nacionalā autonomija noliedza tautām revolucionāro cīņu par pilnīgu valstisku neatkarību un propagandēja iztapīgu, verdzisku pielāgošanos kroplīgajam, prettautiskajam nacio- nalo spaidu un savstarpējas nacionalas cīņas režimam — cīņas, kas paralizēja proletariata šķirisko solidaritāti.
Sī mācība par iztapību kā augstāko politikas sasniegumu, mācība par mierīgu pielāgošanos, par kompromisu, par padevību tika reklamēta kā pēdējais buržuāziskās gudrības vārds.
Tautas zināmu laiku pasivi cieta sociālo un nacionalo jūgu. Zemnieki, pilsētu sīkburžuazija, strādnieki zem ārējas padevības maskas slēpa savu nedzēšamo naidu pret Austrijas impēriju. Cechu tauta ar dziļu nicināšanu izturējās pret vācu kungiem un viņu čechu dienderiem. Ilgā vēsturiskā pieredze bija izveidojusi spējas slēpt patiesās jūtas zem lojalitates maskas, prasmi ņirgāties par ienaidnieku, saglabajot sejā nevainības un naivitates izteiksmi. Žandarmu jūgā asinājās tautas asprātība, radās pasakas, anekdotes, joki par gudriem, attapīgiem čechiem, poļiem, ukraiņiem, kas spējīgi piekrāpt, nostādīt smieklīgā, muļķīgā stāvoklī uzpūtīgo panti. Tā tautas daiļradē veidojās šķelmīga un asprātīga cilvēka tēls, cilvēka, kas apmāna trulos vāciešus, ierēdņus un žandarmus. Hašeks piešķīris vārdu šim satīriskajam tēlam un noformējis viņu literāri. Sveika tautiskumu atzīmē visa kritika. Tas nav tikai izdomāts ^.āsta vai romana varonis. Tā ir tipiska čechu pirmsrevolūcijas laika .■ersorid.
Satiriskais «vientiesīgā», «naivā» Sveika tēls šausta visus trulās un brutālās reakcijas pārstāvjus. Bet viņa sitieni sniedz ari tālāk un dziļāk. Šai tēlā ir dzēlīgs izsmiekls gan par opozicionalās buržuazijas liberālismu, gan par tās politisko tuvredzību, oportunismu, pielāgošanos. Sveiks ļauni izzobo tos, kas nevis liekuļoti, bet īstenībā ir padevīgi reakcionarajam režimam un pacietīgi panes pārestības un apvainojumus. Mēs zinām, ka tādu politisku pasivitati liberālā buržuāzijā visur centās iepotēt tautai, lai tādējādi cīnītos pret atklātu, revolucionāru protestu. Politisko gļēvulību buržuāzijā ietērpa (un ietērpj) liberālo politisko un filozofisko doktrinu izsmalcinātajās formās.
Hašeks ar Sveika satirisko tēlu šausta čechu buržuazijas politisko pielāgošanos un čechu sīkpilsoņu politisko pasivitati.
Hašeks ir nesamierināms politiskās pasivitātes ienaidnieks. Viņš ticēja savas tautas veselīgajai politiskajai un nacionalajai nojautai. Viņš piederēja pie tiem progresivajiem cilvēkiem, kuri saprata, ko nozīmē brakšķēšana impērijas vecajā valsts graustā. Viņš, tāpat kā labākā čechu inteliģences daļa, "tr interesi un dziļām simpātijām sekoja revolucionāro notikumu attīstībai Krievijā. Viņš pazina krievu demokrātisko literaturu. Viņa naids pret Austrijas valsts rēgu bija aktivs, revoluciorars. Viņš nepadarīja savu Sveiku par apzinīgu revolucionāru, bet Sveiki izveido to spēku, uz kā balstās neizbēgamā vēsturiskā momentā revolucionārais proletariāts un ko ved sev līdz drosmīga, patiesi revolucionārā partija.
Pašās XIX gadsimta beigās, 1899. gadā, labējie Austrijas sociāldemokrāti pieņēma savā kongresā Brno nacionalu programu par Austroungārijas impērijas nesatricināmību kā galveno izejas punktu, kā neapstrīdamu dogma tu, bet pašā XX gadsimta sākumā, pēc diviem gadu desmitiem, šī «nesatricināmā» impērija sabruka un pārvērtās drupās. Ķeizars un viņa galms, Austrijas armija ar tās lielīgajiem ģenerāļiem, žandarmērija, tiesas, ministrijas, politiskās partijas ar savām programām, kulturas un nacionalā autonomija un pārējās drazas — viss pārvērtās drupās, vēstures gružos, ierosinot vecajai Eiropai jautājumu: kā tas varēja notikt tik «piepeši»?
Pat vistūļīgākajām galvām kļuva skaidrs, ka viss tas nepavisam nenotika piepeši», ka šo feodāli buržuāziskās valsts katastrofu jau sen bija sagatavojuši ilgie iekšējā sabrukuma gadi, ka visas impērijas celtnes sienas, visas sijas bija tautas zemāko slāņu skaudrās kritikas saēstas un sagrauztas.
Mierīgos ārpolitiskos apstākļos Austroungārijas monarehija būtu varējusi vēl dažus gadus pastāvēt. Karš paātrināja neizbēgamo bojā eju. Parādēs A\ist- ijas armija vēl varēja radīt draudīga militārā spēka iespaidu, varēja vēl pēc tradīcijas saglabāt savu pirmšķirīgās armijas reputāciju. Karš parādīja, ka armija slimo ar tām pašām kaitēm kā valsts. Tā bija ielāpu armija. Tā bija armija, kuras nacionalie pulki — poli, ungāri, čechi — nīda vāciešus vairāk par savu oficiālo ienaidnieku — krieviem. Austrijas «patriotisms», kā jau tas bija gaidāms, izrādījās izdomāts, un tam nespēja līdzēt arī Austrijas žandarmi.
Visspilgtākais piemērs šai ziņā bija čechu pulki. Veselas karaspēka daļas ar komandieriem, ieročiem un karogiem pārgāja Krievijas pusē. Tā vajadzēja beigties arī romanam par Sveiku. Viņa labprātīgo padošanos gūstā jau iepriekš nosaka visa satiriskā romana attīstības gaita.
Hašeka vēsturiskais romāns aptver notikumus Austroungārijā pasaules kara priekšvakarā un kara pirmajos gados. Var iebilst, ka Hašeka darbu nevar saukt par vēsturisku romānu, ka tas ir satīrisks romāns. Notikumi, sak, attēloti visai vienpusīgi un nesniedz pilnīgu priekšstatu par kara sākumu un gaitu. Ne jau visi Austrijas armijas ģenerāli bija neapdāvināti un stulbi; ne visi virsnieki bija žūpas; ne visi pulka garīdznieki bija izvirtuli; ne visi kareivji bija Sveiki. Austrijas armija guva dažas uzvaras. Dažas karaspēka da]as cīnījās drošsirdīgi un nepadevās labprātīgi gūstā. Austrijas armija, kaut vairs nebija pirmšķirīga, tomēr vēl bija liels militārs spēks.
Tā tas i'-. Un tomēr «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir patiesi vēsturisks romāns. Tā satīriskais virziens nerunā šim slēdzienam pretī. Vēsturiskie notikumi apgaismoti no vienas —krasi negativas puses, bet tā ir svarīgākā puse. Notikumi, uz kuru fona darbojas Sveiks, ir tipiski nolikumi, bet Austrijas armijas atsevišķās uzvaras nebūt nav tipiskas parādības. Hašeka romāns ir patiess un dzīvības pilns. Satira ir pilnīgi reālistiskā. Tā atmasko galveno: tās tendences, tās parādības un notikumus, kas noveda pie Austrijas armijas neizbēgamās sakāves un Austroungārijas impērijas pilnīgas katastrofas.
Dzīvei un patiesībai atbilstošas ir visas pārējās romana personas, kas darbojas kopā ar Sveiku. Tās ir savdabīgas un spilgtas. Satira neko neizdomā — tā tikai pasvītro raksturīgās īpašības. Austrijas kadru virsnieku kastas trulums, neapdāvinātība, tumsonība, izvirtība — tādas vēsturiskas pazīmes ir šai militārajai, galvenokārt vācu tautības kastai, kas radusies feodalajā impērijā gadsimtu gaitā. Ģenerāļu un pulkvežu portretus Hašeks zīmējis no dabas.
Rezerves virsniekos ļoti dzīvi un ļoti pareizi atspoguļoti vidējās un sīkās, galvenokārt čechu buržuazijas rakstura vilcieni. Bodnieki paliek bodnieki, arī virsnieka mundierī. Viņi arī armijā ir tādi paši, kādi bija miera laikā, Viņus demoralizējusi nacionalo spaidu un uzpirkšanas politika — «pātagas un kliņģera» politika. Viņi uzdodas par vāciešiem, kaut arī klusībā vāciešus nīst un nicina. Viņi slēpj savu nacionālismu zem iztapības maskas. Tieši šī ir tā čechu buržuāzijā, kas pārdeva savas zemes neatkarību. Hašeks atmasko šo cilvēku plēsonīgo un gļēvo dvēseli.
Interesants ir virsleitnanta Lukaša tēls. Viņš ir Austrijas militārismā audzēknis un cītīgi kalpo monarclīijai. Viņš ir pietiekamā mērā izvirtis, bet viņā vēl saglabājušās cilvēcības un nacionalās pašcieņas paliekas, vēl nav pavisam atrofējusies sirdsapziņa. Viņš svārstās un stāv uz divu pasau|u robežas. Viņa nievājošā izturēšanās pret leitnantu Dubu liecina par kritisku attieksmi pret rungas uisciplinu Austrijas armijā un par kritisku attieksmi pret karu, pret Austrijas stratēģiju. Lūkasam patīk Sveiks. Čechu virsnieks pacietīgi izturas pret dienestā disciplinas pārkāpumiem un ne vienreiz vien paglābj savu kalpotāju no nelaimes. Domas var izsekot Lukaša turpmākajam liktenim. Iespējams, ka viņš atrastos starp čechu leģionu vadītājiem Krievijā. Vai viņš būtu pieslējies to kontrrevolucionarajai daļai vai gājis kopā ar Sveiku — grūti pateikt. Lukaša politiskais tēls nav vēl pietiekami noskaidrojies līdz tam laikam, kad spalva izkrita no Hašeka rokas.
Kareivju aprindas ir daždažādas. Tā ir dzīvā čechu tauta, uzticīga savai dzimtenei ari austriešu mundieri. Nekavēsimies pie atsevišķām personām. Autors attēlojis dažādas aprindas, sākot ar zemniekiem, beidzot ar sīkburžuaziju un buržuāzisko inteliģenci. Vienkāršo Jaužu vidū Sveiks jūtas kā savās mājās. Kareivji ar patiku uzklausa viņa militāro informāciju un komentārus oficialajām relacijām. Kareivju vidē atklājas Sveika patiesā būtībā. «Tāds ir Sveiks,» saka par viņu Juliuss Fučiks, «negatīvs tips Austrijas reakcijas acīs, bet pozitīvs — pretestības pilnās, apspiestās tautas acis.» (Juliuss Fučiks, Izlase, Maskava, 1950. g., 202. lpp.)
Literāro krāsu bagātība šai romana daļā ļauj pamatoti runāt par šā darba tautiskumu. Hašekam piemīt tautas daiļrades izpratne. Viņa humors ir dziļi tautisks. Viņa stāstu, anekdotu, dziesmu, un joku krājums nav izsmeļams. Kurai katrai parādībai viņš atrod paralēlēs sadzīvē un izmanto tās, lai saiiriski un dzēlīgi izsmietu pavēlniecības augstā stila «patriotisko» retoriku.
Tauta mīl dzēlīgus stāstus, kam strāvo cauri ņirgāšanās par kungiem. Sais stāstos šķietami nav politikas. Ar visnaivāko seju Sveiks stāsta par to, kā krituši kaunā ģenerāļi, virsnieki, fabrikanti un viņu sievas. Bet, pēc Fučika vārdiem, Sveiks «kā ķirmis grauž reakcionaro iekārtu un pilnīgi aktivi, lai arī ne vienmēr pilnīgi apzinīgi, palīdz graut spaidu un varmācības ēku». (Turoat, 201. lpp.)
Hašeks parāda romānā arī «apzinīgumu». Sveiku papildina brīvprātīgais Mareks. Viņa monologi ir satiriski pamfleti, kas vērsti pret visu satrunējušo impērijas iekārtu. Marekā jaušams revolucionārs, kam turpmākajā romana attīstībā lemta barveža loma.
Attīstība jaušama arī Sveika tēlā. Pēdējās daļās tas guvis lielāku asumu. Pirmajās nodaļās darbība norit galvenokārt čechu sabiedrības zemākajos slāņos. Pēdējās nodaļās tiek atmaskota un izsmieta augstākā pavēlniecība, par asas satiras objektu kļūst visa armijas un impērijas struktura. «Naivie» Sveika prātojumi par ķeizaru, par kuru ar prieku jāmirst vienkāršajiem kareivjiem, gūst revolucionāru nokrāsu.
Pēc savas formas «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir noveļu virknējums bez noteikta sižeta. Tās saistītas ar parasto klasiskās satiras paņēmienu: ar galveno varoņu ceļojumu. Tas dod iespēju izvērst bagātīgu reālās sadzīves pano- ramu. Literarajā ainavā redzami kareivji, virsnieki, ģenerāļi, dažādu apvidu un dažādu tautību zemnieki, tirgoņi, žandarmi, ierēdņi… Parādītas nacionalās nesaskaņas arī pašā armijā. Ar nacionālismu saindētie čechi neieredz ungārus kā monarehijas uzticamos kalpus, ungāri nīst čechus, bet čechi un ungāri kopā — vāciešus. Parādīts birokrātiskais chaoss daudztautību armijā. Parādīta nežēlīgā, plēsonīgā izturēšanās pret iedzīvotājiem, pret. zemniekiem.
Viss tas ir materiāls skaudrai politiskai satirai. Viss tas dod bagātīgu vielu šķietami vientiesīgajiem, iznīcinošajiem Sveika «gadījuma» stāstiem.
Sais stāstos galvenokārt lietoti divi satiriski paņēmieni.
Pirmkārt, oficiālās ideoloģijas un frazeoloģijas novešana līdz absurdana. Sveiks iedragā kroņa patriotismu ar savu pārspīlēto, kariķēto padevību ķeizaram un «tēvijai»; iedragā rungas disciplīnas svētumu ar savu smieklīgo izdarību, ar aplamo un bezjēdzīgo pavēļu burtisko izpildīšanu.
Otrkārt, oreola laupīšana augsti svinīgām ceremonijām ar sadzīves paralēļu palīdzību. Parādes salīdzināšana ar kārtību publiskajā namā norauj masku krāšņajai ainai. Augstākās pavēlniecības oreols neglābjami pagaist, kad tiek parādīts klozetā. Katoļu baznīcas autoritate tiek iedragāta, kad dievišķīgo aksesuaru svētumu parāda kopā ar aizkulišu ikdienas detaļām.
Hašeka satirai ir antiklerikals raksturs.
Tam visam vēl piedevām romana možā, asā, patiesi tautiskā valoda. Bet te jāsaka daži vārdi par Hašeka «rupjumu».
Hašeka romāns ne tikai pēc satura, bet arī pēc literārā stila bija atklāts un tiešs izaicinājums visai buržuāziski estētiskajai literatūrai par karu. Kara gadi bija pārplūdinājuši grāmatu tirgu un periodisko presi ar derdzīgu romantiski ņaudulīgu produkciju, kas apdziedāja Austrijas armijas vīrišķību un varoņdarbus impērijai par godu. Tautu postu centās noslēpt ar saldeni patriotiskiem savirknē jumiem pantos un prozā.
Ar molkulīgo imperiālismā cildināšanu apvienojās izsmalcināta erotiku. Lasītājiem pasniedza pornogrāfiju estetizētas perversitates konfekšpapīi iņā. «Slepkavība» un «mīlestība» tika rīmētas visādos veidos. Viszemiskākā tiksmi- našanās ar neķītrību gaja vienkopus ar mistisko filozofiju, «mistēriju» atkla- šanu un parasto dzimumdzīves izvirtību.
Taisni šai buržuāzisko izvirtuļu izsmalcinātajai estetik^i uzbruka ar savu atklātību, ar savu «kareivju rupjību» Hašeka satira. Tā apgrieza uz otru pusi kroņa patriotismu, parādīja lasītājiem karu no tā aizkulišu, neizpušķotās puses, karu, kāds tas ir īstenībā, nevis ar labāko aprindu buduārā aromatiem, bet ar atejvietu smirdoņu. Dekadentiskās poēzijas cildinātos buržuāziskos kara «bruņiniekus» Hašeks parādīja kā žūpas un izvirtuļus, kā zagļus un spekulantus. Savā salonu literatūras melu atmaskošanā Hašeks ne katrreiz ieturēja mēru. Ne visas detaļas mūsdienu lasītājam liksies attaisnotas šai grāmatā. Taču ar visu «piparoto» vārdu un naturalistisko ainu skarbumu un tiešumu tanīs nav jaušama ne mazākā pornogrāfijas piegarša, tur nav tīksmināšanās ar pikantumu. Gluži otrādi, dzīves zemiskās puses Hašeks rāda tik skarbās krāsās tādēļ, lai ar visu satiriķa-revolucionara naidu un dedzību atmaskotu buržuāziskos «tikumus».
Austroungārijas impērija iebruka vēstures nebūtībā. Uz tās drupām radās brīvā Čechoslovakijas Tautas Republika. Čechu tauta sagrāva dienderīgo buržuāziju un izraudzījās sev to attīstības ceļu, pa kuru to veda komunistiskā partija, — ceļu uz savas ekonomikas un kulturas sociālistisko uzplaukumu, ceļu uz komunisma uzvaru.
Vai no tā izriet, ka Hašeka vēsturiskais romāns tagad zaudējis savu satirisko asumu, savu literāri politisko aktualitati?
Nē, Hašeka romāns saglabā savu spēku un nozīmi arī mūsu dienās. Tas tāpat paliek laikmetīgs romāns. Tanī attēlotas ne tikai laika ziņā ierobežotas, ar Austriju saistītas parādības un notikumi. Zem konkrētā nacionalā, vienreizējā ietērpa redzami vispārējie raksturīgie vilcieni, kas piemīt visiem imperiālistiskajiem kariem un imperiālistiskajai, reakcionarajai buržuazijai.
Seit meklējama romana nemirstība.
D. Z a s 1 ci v & k i e