Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad visus saslānīja vagonos, vadoties pēc aprēķina — četrdesmit divi cilvēki vai astoņi zirgi. Zirgiem gan bija ērtāk braukt nekā cilvēkiem, jo lie varēja gulēt stāvot, bet tas nebija svarīgi. Militarvilciens veda atkal jaunu ]aužu baru uz Galiciju apkaušanai.
Došanās uz fronti sniedza visumā šīm būtnēm zināmu atvieglojuma sajūtu; tas vismaz bija kaut kas noteikts, kad vilciens sāka kustēties; pirms tam visUs mocīja neskaidrība, paniskas bailes, vai braukšana notiks šodien, rīt vai tikai parīt. Daži jau jutās kā uz nāvi notiesāti, kas šausmās gaida, kad ieradīsies bende. Tagad visi nomierinājās, jo nu taču drīz viss beigsies.
Tāpēc arī kāds kareivis, izliecies no vagona, auroja kā neprātīgs:
— Braucam, braucam!
Mantzinim Vanekam tiešām bija taisnība, kad viņš bija sacījis Sveikam, ka nav kur steigties.
Pagāja vairākas dienas, kamēr pienāca brīdis, kad bija jākāpj vagonos. Visu šo laiku nepārtraukti runāja par konserviem, bet pieredzējušais Vaneks apgalvoja, ka tās ir tukšas iedomas. Kas tie par konserviem? Jā, dievkalpojums, tas ir kas cits, jo arī iepriekšējās kaujas rotas izvadīja ar dievkalpojumu. Ja būtu konservi, tad nekā tamlīdzīga nevajadzētu, bet šinī gadījumā dievkalpojums ir konservu atvietotājs.
Un tā gulaša konservu vietā ieradās virsfeldkurats Ibls, kas nosita trīs mušas ar vienu sitienu. Viņš noturēja vienā laikā dievkalpojumu trim kaujas bataljoniem. Divus no tiem viņš svētīja uzvarām pār serbiem, trešo — pār krieviem.
Turklāt viņš teica visai jūsmīgu runu, un varēja manīt, ka materials ņemts no militāriem kalendariem. Tā bija tik aizkustinoša runa, ka Sveiks, kas kopā ar Vaneku atradās vagonā improvizētā kancelejā, atcerējās runu ceļā uz Mošonu un sacīja mantzinim:
— Tas gan būs traki jauki, kad diena dosies uz beigām, kā feldkurata kungs stāstīja, un saule ar saviem zeltītajiem stariem rietot apspīdēs kalnus, bet kaujas laukā, pēc viņa vārdiem, būs dzirdamas tikai mirstošo cilvēku pēdējās nopūtas, mirstošo zirgu krākšana, ievainoto kareivju vaidi un vietējo iedzīvotāju vaimanas, kuru būdas degs pilnās liesmās. Man briesmīgi patīk klausīties, kad muld tāds stulbenis kvadratā.
Vaneks piekrizdams pamāja:
Jā, tas bija sasodīti aizgrābjošs stāsts.
Tas bija gaužām skaisti un pamācoši, — Sveiks turpināja,
es to labi iegaumēju un, kad pārnākšu no kara, tad pastāstīšu to «Kausā». Feldkurata kungs bija nostājies tik jaukā pozā, kad VIi,ih mums to stāstīja, ka es baidījos, ka tikai viņš nepaslīd, nouzgii/ns saliekamajam altarim un neiedauza savu pauri pret svolfl vakarēdiena trauku. Viņš mums minēja lieliskus piemērus no mušu armi jas vēstures, kad Radeckis vēl bijis dzīvs, un stāstīja Iii, il k<i pats būtu redzējis, kā rieta sārtums saplūdis ar ugunsgii'kn liesmām, kad deguši šķūņi kaujas laukā.
Bet virsfeldkurats Ibls tanī pašā dienā jau atradās Vīnē un stāstīja atkal cilam kaujas bataljonam aizkustinošo stāstu, ko Sveiks pieminēja un kas viņam tik labi bija gājis pie sirds, ka viņš nosauca ninalaju par stulbeni kvadratā.
— Mīļie kareivji, — tā runāja virsfeldkurats Ibls, — pārcelsimies savā prātā uz 1848. gadu un iedomāsimies, ka nupat ar uzvaru beigusies kauja pie Kustocas, kur Italijas karalis Alberts pēc desmit dienu ilgas sīvas cīņas bija spiests atstāt asinīm pārplūdušo kaujas lauku mūsu kareivju tēvam, feldmaršalam Radeckim, kas savā astoņdesmit ceturtajā dzīvības gadā bija vēl guvis tik spožu uzvaru.
Un raugi, mīļie kareivji! Sirmais karavadonis apstājās kādā augstienē iekarotās Kustocas priekšā. Ap viņu stāvēja viņa uzticamie ģenerāļi. Tie visi apzinājās šā lielā mirkļa svarīgumu, jo netālu no feldmaršala, mīļie kareivji, bija redzams kāds karavīrs, kas cīnījās ar nāvi. Karognesējs Hirts, kas sadragātiem locekļiem gulēja šai slavas laukā, juta, ka maršals Radeckis raugās uz viņu. Nāvīgi ievainotais, brašais karognesējs apgarotā jūsmā sažņaudza zelta medaļu labajā rokā, ko jau skāra nāves stingums. Ieraugot diženo feldmaršalu, viņa sirds par jaunu sāka pukstēt, pēdējās spēka paliekas izstrāvoja caur gurstošo ķermeni, un mirējs ar pārcilvēcīgām pūlēm centās pierāpties tuvāk savam maršalam.
«Nepūlies, mans krietnais karavīrs!» maršals viņam uzsauca, nokāpa no zirga un gribēja sniegt roku.
«Ak feldmaršala kungs,» mirējs nopūtās, «man sadragātas abas rokas, bet vienu gan es jums lūgšu. Sakiet man skaidru patiesību: vai mēs esam guvuši pilnīgu uzvaru šinī kaujā?»
«Pilnīgu gan, mans dārgais brāli,» feldmaršals laipni atbildēja. «2ēl, ka tavs smagais ievainojums aptumšo tavu prieku.»
«Jā, dižais kungs, ar mani iet uz beigām,» karavīrs sacīja vārgā balsī, laipni smaidīdams.
«Vai tev neslāpst?» Radeckis jautāja.
«Diena bija karsta, feldmaršala kungs, ap trīsdesmit grādu.»
Tad Radeckis paķēra sava adjutanta pilno blašķi un pasniedza to mirējam, kas ieņēma no tās krietnu malku.
«Lai dievs jums to tūkstoškārt atmaksā!» viņš izsaucās, pūlēdamies noskūpstīt sava pavēlnieka roku.
«Cik ilgi tu jau kalpo?» pēdējais jautāja.
«Vairāk nekā četrdesmit gadu, feldmaršala kungs! Pie Ošpe- ras es ieguvu šo zelta medaļu. Cīnījos arī pie Leipcigas, man piešķirts lielgabalu krusts. Piecreiz esmu bijis nāvīgi ievainots, bet šoreiz nu gan man ir beigas. Kāds prieks un svētlaime, ka esmu piedzīvojis šo dienu! Es nebēdāju par nāvi, kad mēs esam guvuši tadu slavenu uzvaru un ķeizars saņems atpakaļ savu zemi!»
Šinī mirklī, mīļie kareivji, no nometnes atplīida mūsu himnas cēlās skaņas: «Dievs, sargi mūsu ķeizaru!» Vareni un diženi tās plūda pāri kaujas laukam. Mirstošais karavīrs, atvadīdamies no dzīves, vēlreiz mēģināja saslieties.
«Slava Austrijai!» viņš jūsmīgi sauca. «Slava Austrijai! Lai mūžam skan mūsu cildenā himna! Slava mūsu karavadonim! Lai dzīvo armija!»
Mirējs vēlreiz noliecās pār feldmaršala labo roku un noskūpstīja to, tad noslīga zemē, un pēdējā vieglā nopūta izlauzās no viņa cēlās sirds. Karavadonis stāvēja, atsedzis galvu, pie viena no saviem drosmīgākajiem kareivjiem. «Tik skaista nāve ir tiešām apskaužama,» feldmaršals aizkustināts noteica, noliekdams galvu pār lūgšanā saliktām rokām.
Mīļie kareivji, arī es jums novēlu, lai jums visiem pienāktu tikpat skaista nāve!
Atcerēdamies šo virsfeldkurata Ibla runu, Sveiks ar pilnām tiesībām un nepārspīlējot varēja nosaukt Iblu par stulbeni kvadratā.
Tad Sveiks sāka runāt par pazīstamajām pavēlēm, ko viņiem bija nolasījuši pirms sēšanās vagonos. Viena bija Franča Jozefa parakstīta pavēle armijai, otra — erchercoga Jozefa Ferdinanda, austrumu armijas un grupējuma virspavēlnieka, pavēle. Abās bija runa par notikumu Duklas pārejā 1915. gada 3. aprilī, kad divi 28. pulka bataljoni ar visiem virsniekiem, pulka orķestrim spēlējot, bija pārgājuši krievu pusē.
Abas pavēles tika nolasītas trīcošā balsī un čechu valodā skanēja šādi:
«Pavēle armijai 1915. gada 17. aprilī.
Dzijās sāpēs pavēlu izslēgt no manas armijas sastāva par gļēvulību un valsts nodevību 28. kājnieku pulku., atņemt tam karogu un nodot kara muzejā. Ar šo dienu šis pulks, kas demoralizējies jau dzimtenē un devies uz kaujas lauku piepildīt savus noziedzīgos nodomus, izbeidz savu pastāvēšanu.
Francis Jozefs I.»
«Erchercoga Jozefa Ferdinanda pavele.
Čechu pulki kara gaitās, it īpaši pēdējās kaujās, nav attaisnojuši mūsu uzticību, sevišķi gadījumos, kad vajadzēja aizstāvēt labi sagatavotas un jau ilgāku laiku ieņemtas pozicijas. Šo stāvokli izmantoja ienaidnieks, nodibinādams sakarus ar necienīgiem elementiem minētajos pulkos. Ienaidnieks, šo nodevēju atbalstīts, vērsa savus triecienus pret tiem frontes sektoriem, ko apsargāja šie pulki, un tam daudzreiz izdevās pārsteigt mūsu daļas, gandrīz nesastopot pretsparu, ielauzties mūsu pozicijās un saņemt lielu skaitu gūstekņu.
Tūkstoškārtīgs kauns un negods tiem neliešiem bez goda un sirdsapziņas, kuri nodeva savu ķeizaru un dzimteni, aptraipīja mūsu varonīgās un slavenās armijas diženo karogu, kā arī tās nācijās godu, pie kuras tie pieder. Agrāk vai vēlāk viņus sagaida lode vai bendes cilpa.
Ikvienam čechu kareivim, kam vēl saglabājušās goda jūtas, ir pienākums paziņot savai priekšniecībai par katru tādu kūdītāju, nodevēju un nelieti. Kas to nedara, tas ir tāds pats nodevējs un nelietis.
Sī pavēle nolasāma visiem čechu pulkiem.
Ar mūsu ķeizara pavēli 28. ķ. un ķ. pulks izsvītrots uz visiem laikiem no mūsu armijas sastāva, bet visi gļēvie pārbēdzēji izpirks savu smago noziegumu ar savām asinīm.
Erchercogs Jozefs Ferdinands.»
— Mums viņi to nolasīja mazliet par vēlu, — Sveiks sacīja Vanekam. — Man liels brīnums, ka viņi to nolasīja tikai tagad, bet mūsu kungs un ķeizars šo pavēli izdevis jau 17. aprilī. Liekas, it kā viņiem būtu bijuši kādi zināmi iemesli nenolasīt to tūdaļ. Ja es būtu mūsu kungs un ķeizars, tad man tāda nosebo- šanās gan nebūtu pa prātam. Ja es esmu izdevis pavēli 17. aprilī, tad tā arī 17. aprilī visos pulkos jānolasa, kaut tur velns par stenderi paliek.
Oirā vagona pusē, Vanekam pretī, sēdēja okultists pavārs no virsnieku virtuves un kaut ko rakstīja. Aiz viņa bija novietojies virsleitnanta Lukaša kalpotājs, bārdainais milzis Baluns, un 11. kaujas rotai piekomandētais telefonists Chodunskis. Ba- iuns gremoja kroņa maizes gabalu un uztraukts skaidroja Chodunskim, ka viņš neesot vainīgs, ja burzmā pie iesēšanās neesot varējis nokļūt staba vagonā pie sava virsleitnanta.
Chodunskis biedēja viņu, ka tagad joki esot jāmet pie malas, tagad par katru nieku draudot lode.
— Kaut jel tās mokas vienreiz beigtos! — Baluns gaudās. •— Lodē es gandrīz jau iedzīvojos manevros pie Votices. Tur mēs maršējām neēduši un nedzēruši, un, kad pie mums ieradās bataljona adjutants, es iesaucos: «Dodiet mums maizi un ūdeni!» Viņš pagrieza zirgu uz manu pusi un noteica, ka tagad viņš man uzliekot garnizona arestu, bet, ja tas būtu noticis karā, tad man vajadzētu iznākt no ierindas un viņš liktu mani nošaut. Man tomēr bija liela laime, jo, jādams uz štābu to paziņot, viņš nokrita no zirga un nolauza sev, paldies dievam, kaklu.
Baluns smagi nopūtās, un kumoss iestrēdza viņam rīklē. Kad viņš atkal atdabūja elpu, tad uzmeta kāru skatienu abām virsleitnanta Lukaša mugursomām, kas atradās viņa uzraudzībā.
— Virsnieku kungiem laba deva, — viņš grCitsirdīgi noteica. - Aknu konservi un ungāru desa. Labs kumosiņš!
Viņš noraudzījās uz abām somām tik ilgu pilnu skatienu kā visu atstāts šunelis, kas, izbadojies kā vilks, sēž desinieka durvju priekšā, kur tik garšīgi ož pēc svaigām desām.
— Nekaitētu vis, ja mūs kaut kur sagaidītu ar labām pusdienām, — Chodunskis sacīja. — Kad mēs kara sākumā braucām uz Serbiju, tad pārēdāmies katrā stacijā, — tā mūs mieloja. Mēs izgriezām no labākās zosu gaļas kubiņus un spēlējām ar tiem uz šokolādes plāksnītēm «vilku un aitas». Chorvatijā, Osekā, pie mums vagonā ieradās divi kungi no veterānu savienības un atnesa lielu katlu ar sautētiem zaķiem, un tad mēs vairs nevarējām izturēt un uzgāzām viņiem to visu uz galvas. Visu ceļu mēs cita nekā nedarījām kā atvieglojām savas iekšas pa vagonu logiem. Kapralis Mateika mūsu vagonā bija tā pārēdies, ka mums nācās uzlikt viņam pāri vēderam dēli un tad lēkāt pa to kā pie kāpostu stampāšanas, kamēr beidzot viņam kļuva vieglāk un viņš varēja sākt strādāt ar abiem galiem. Kad braucām cauri Ungarijai, tad katrā stacijā mums meta vagonā ceptas vistas, bet mēs no tām ēdām tikai smadzenes. Kapoš- falvā ungāri sāka sviest mums vagonos lielus gabalus ceptas cūkgaļas, un viens 110 mūsējiem tā dabūja ar ceptu cūkas galvu pa pakausi, ka viņš aiztrenca dāvinātāju ar savu jostu pāri trim sliežu ceļiem. Toties Bosnijā mēs pat ūdeni neva-
rējām dabūt. Bet līdz Bosnijai mūs gan dzirdināja ar visādu šķirņu degvīniem, un vīns plūda straumēm. Atceros, ka vienā stacijā kaut kādas kundzītes un jaunkundzītes gribēja mūs pamielot ar alu, bet mēs tajā traukā pielaidām klāt paši no sava ūdens. Kā tad viņas metās projām!Visu ceļu mēs bijām vienā miglā, un es pat kārtis nevarēju atšķirt. Bet mēs nepaguvām ne atjēgties, te uzreiz pavēle klāt: nepaspējām ne partiju pabeigt, kad jau ārā no vagona. Kāds kapralis, — vairs neatceros, kā viņu sauca, — uzbrēca savējiem, lai šie dziedot: «Und die Serben miissen sehen, das wir Osterreich Sieger, Sieger sind!»1 Tad kāds viņam iespēra no mugurpuses, un viņš apvēlās uz sliedēm. Pēc tam viņš sāka brēkt, lai šautenes saslien piramīdās, bet vilciens pa to laiku aizgāja tukšā atpakaļ un, kā tas vienmēr tādā steigā atgadās, aizveda līdzi visu mūsu proviantu divām dienām. Bet tādā atstatumā no mums kā tur tie koki sāka jau sprāgt šrapneļi. No otras puses atjāja mūsu bataljona komandieris un sasauca visus uz apspriedi. Atnāca mūsu obrlajtnants Maceks, simtprocentīgs čechs, kaut gan runāja tikai vāciski, un, bāls kā krīts, paziņoja, ka tālāk braukt nevarot, jo ceļš uzspridzināts, nakti serbi pārcēlušies pāri upei un tagad atrodoties kreisajā flangā, bet tas esot tālu no mums. Mēs dabūšot palīgspēkus un viņus sakaušot. Tikai lai neviens nepadodoties gūstā: serbi gūstekņiem nogriežot ausis un degunu un izdurot acis. No šrapnejiem, kas te sprāgstot, lai nebaidoties, — tur mūsu artilērija izdarot pie-šaudi. Pēkšņi kaut kur aiz kalna atskanēja ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta. Tur izdarot piešaudi mūsu ložmetēji. Tad kļuva dzirdama kano-nade pa kreisi, un mēs tūliņ pakritām uz vēdera. Mums pārlidoja pāri driži šāviņi un aizdedzināja staciju, no labās puses sāka svilpot lodes, mēs varējām dzirdēt zalves un šauteņu kla-boņu. Obrlajtnants Maceks pavēlēja izjaukt piramidas un pielādēt ieročus. Dežurants paziņoja viņam, ka tas nav iespējams, tāpēc ka mums nav patronu, jo bijis taču rīkojums patronas izsniegt turpmākajā ceļā, poziciju tuvumā. Mums pa priekšu gājis vilciens ar municiju, kas nu jau droši vien kritis serbu rokās. Obrlajtnants Maceks palika stāvam kā sasalis un tad deva rīkojumu piespraust durkļus, laikam tāpat vien, izmisumā, lai vispār kaut ko darītu. Tad mēs krietnu laiciņu nostāvējām kaujas gatavībā un pēc tam sakritām starp gulšņiem, jo parādījās kāda lidmašīna im apakšvirsnieki brēca: «Ailes decken, decken!»1 Vēlāk gan izrādījās, ka tā bijusi mūsu pašu lidmašīna un mūsu artilērija pārskatoties to sašāvusi. Tad mēs piecēlāmies, kaut ari nebi ja nekādas pavēles. No flanga auļoja pie mums kāds kava-lerists un jau iztālēm kliedza: «Wo ist das Bataillonskom-mando?»2 Bataljona komandieris izjāja viņam pretī, jātnieks iedeva viņam kādu papīru un aizlēkšoja pa labi. Komandieris izlasīja to un uzreiz kā jucis izrauj zobenu, laiž auļos pie mums un brēc uz virsnieku: «Ailes zuriick, ailes zurūck! Direktion Mulde, einzeln abfallen!»3 Un tad sāka iet vaļā. Uz mums sāka šaut no visām pusēm, it kā to vien būtu gaidījuši. Pa kreisi no uzbēruma atradās kukuruzas lauks, un tur gāja kā pa elli. Mēs metāmies četrrāpus lejup; mugursomas palika uz tiem sasodīta-
1 Visiem paslēpties! (Vāc.)
2 Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)
3 Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)
jiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradāmies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija padevies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .
Neviens vairs neklausījās. Sveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .
Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Sveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!
Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstījis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j
Dārgā sieva!
Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrādīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Gali- cijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šo- letu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem. Tici man, dārgā
Ilelēnlt, ka es cenšos visiem spēkiem atvieglināt, cik vien iespējams, mūsu virsnieku kungiem viņu raizes un rūpes. Mani pārcēla no pulka uz kaujas bataljonu, kas bija mana karstākā vēlēšanās, lai es varētu virsnieku virtuvi frontē ar tiem pašiem ierobežotajiem līdzekļiem pacelt visaugstākā līmenī. Atceries, dārgā Ilelēnlt, ka tu man pie iesaukšanas aktivajā armijā novēlēji, lai es dabūtu labu priekšniecību. Tavs vēlējums ir piepildījies. Es nevaru ne par ko sūdzēties, taisni otrādi — visi virsnieku kungi ir mūsu patiesi draugi, un sevišķi pret mani viņi izturas ar tēva gādību. Pie pirmās izdevības paziņošu tev mūsu kara lauka pasta numuru.. .»
ŠI vēstule radās tāpēc, ka pavārs bija galīgi pazaudējis pulkveža Šrēdera labvēlību, kurš līdz šim visur bija nostājies viņa pusē. Kad nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaujas bataljona virsnieku atvadu mielastā pulkvedim Srēderam bija pietrūcis teļa cepeša, viņš nosūtīja nežēlastībā kritušo pavāru kopā ar kaujas rotu uz fronti, uzticēdams pulka virsnieku virtuvi kaut kādam nožēlojamam skolotājam no aklo institūta Klarovā.
Pavārs okultists vēlreiz pārskatīja uzrakstīto. Šī vēstule viņam šķita pietiekami diplomātiskā, lai nodrošinātu uzturēšanos zināmā atstatumā no kaujas lauka, jo lai nu katrs runā, ko grib, bet iespēja izlocīties ir arī frontē.
Viņš gan pirms kara, izdodams un rediģēdams okultistu žurnālu par aizkapa dzīvi, bija uzrakstījis plašu apcerējumu par to, ka bailēm no nāves nav nekāda pamata, kā arī apskatu par dvēseļu pārceļošanu, bet tagad tie bija vārdi bez nozīmes.
Viņš piegāja tuvāk, lai pašķielētu Sveika un Vaneka kārtīs. Starp spēlētājiem šajā mirklī vairs nebija nekādas dienesta pakāpju atšķirības. Viņi spēlēja tagad trijatā sešdesmit seši ar Chodunski.
Kaitnieks Sveiks rupji sabāra mantzini Vaneku.
— Es gan brīnos, kā jūs varat tik stulbi spēlēt! Labi taču redzat, ka viņš spēlē uz renonsu. Man kārava nav, un jūs izspēlējat nevis astoņnieku, bet kā pēdējais ragulops krusta kalpu, un tas nelga laimē.
— Tāda brēka vienas pazaudētas partijas dēļ! — sekoja mantziņa pieklājīgā atbilde. — Jūs taču pats spēlējat kā zābaks! Kur lai es ņemu kārava astoņaci, vai lai no pirksta izzīžu, kad man neviena kārava nav, tikai lielie pīķi un krusti, idiots gatavais!
—■ Tad jums vajadzēja spēlēt bez trumpjiem, prātvēders tāds, — Sveiks smīnot atsaucās. — Tas ir tāpat kā vienreiz restorānā «Pie Valša», tur ari vienam tādam ērmam nebija trumpju, un viņš tikai lika ārā tās mazākās kārtis un ļāva katram spēlēt uz renonsu. Un kas viņam bija par kārtīm! No visām šķirnēm tās lielākās. Tāpat kā man patlaban nekāda labuma nebūtu, kad jums iegribētos spēlēt bez trumpjiem, tā ari toreiz un visiem citiem tāpat. Tā tas gāja apkārt, un mums tikai vajadzēja maksāt. Beidzot es saku: «Herolda kungs, esiet tik laipns, spēlējiet bez trumpjiem un metiet muļķības pie malas!» Viņš- man tūliņ virsū: šis varot spēlēt, kā gribot, lai es turot muti, jo viņš esot beidzis augstskolu. Nu, tas viņam gan dārgi maksāja. Saimnieks bija mums pazīstams, ar oficianti mēs arī bijām labos draugos, un policijas patruļai mēs paskaidrojām, ka pie mums viss kārtībā. Vai tad tā nav nekrietna rīcība saukt patruļu un traucēt nakts mieru tikai tādēļ, ka viņš netālu no restorānā pakritis uz apledojušās ietves un sadauzījis degunu? Mēs pat pirksta viņam nepiedūrām, kad viņš taisīja blēdības kāršu spēlē, bet viņš, tiklīdz to atklāja, drāzās tik aši ārā, ka pārmeta kūleni pār slieksni. Saimnieks un oficiante arī apstiprināja, ka mēs esam izturējušies pret viņu tiešām krietni un džentlmeniski un labāku apiešanos viņš ari nemaz nav pelnījis, jo nosēdējis no pulksten septiņiem vakarā līdz pusnaktij pie viena kausa alus un pudeles zeltera un pie tam vēl izlicies nezin par kādu kungu, tāpēc ka ir profesors augstskolā, un no sešdesmit seši sapratis tikpat daudz kā cūka no katķisma. Nu, kam tagad jādala?
— Spēlēsim savu trumpi, — ieteica pavārs okultists, — pieci helleri par aci.
Pastāstiet mums labāk par dvēseļu ceļošanu, — ierosināja mantzinis, — to, ko jūs stāstījāt toreiz bufetes jaunkundzei, kad bijāt sev sadauzījis degunu.
Par dvēseļu pārvietošanos man arī gadījies dzirdēt, — Sveiks piezīmēja, — man pirms pāris gadiem bija ienācis prātā, ka es pats, ar atjauju sacīt, varu sevi izglītot, lai neatpaliktu no citiem, tāpēc es gāju Prāgā uz Amatnieku apvienības lasītavu, bet, tā kā es biju noplīsis un ziemeļpusē man spīdēja caurumi, tad no izglītošanās nekas neiznāca. Mani nemaz nelaida lasītavā iekšā, bet izmeta pa durvīm ārā, jo viņi bija iedomājušies, ka es nāku nospert kādam ziemas mēteli. Tad es apvilku savu svētdienas uzvalku un aizgāju uz muzeja bibliotēku, un tur mēs ar savu biedru dabūjām kādu grāmatu par dvēseļu pārvietoša
nos. Tanī mēs izlasījām, ka reiz kāds indiešu ķeizars iemiesojies pēc nāves cūkā, bet, kad cūku nokāvuši, — mērkaķī, no mērkaķa āpšu sunī, bet no āpšu suņa — ministrā. Vēlāk karadienestā es pārliecinājos, ka tur ir sava daļa patiesības, jo katrs, kam tikai bija kāda zvaigznīte, lamāja kareivjus gan par jūras cūkām, gan par citiem dzīvniekiem, no kā var spriest, ka priekš kādiem tūkstoš gadiem vienkāršie kareivji būs bijuši kādi slaveni karavadoņi. Bet kara laikā — tad gan tāda dvēseļu pārvietošanās ir muļķīga padarīšana. Velns zina, cik reižu cilvēkam nav bijis jāpārvēršas, iekāms viņš kļuvis, teiksim, par telefo- nistu, pavāru vai kājnieku. Saplosa viņu kāda granata, viņa dvēsele ieskrej artilērijas zirgā, un, kad nu visa baterija dodas uz kādu poziciju, sprāgst atkal viens šāviņš un nosit to zirgu, kurā mirušais nupat kā iemiesojies, un nu viņa dvēsele pārvietojas uz kādu vezumnieku govi, no kuras pavārs rīt gatavos kareivjiem gulašu, no govs uz telefonistu, no telefonista …
— Man gan jābrīnās, ka jūs taisni mani esat izraudzījies par mērķi savām muļķīgajām asprātībām, — telefonists Chodunskis viņu pārtrauca, redzami aizskarts.
Vai jums nav rada tas Chodunskis, kam Prāgā pieder privātdetektīvu birojs ar to trejkāršo aci firmas zīmē kā svētajai trīsvienībai? — Sveiks nevainīgi ievaicājās. — Man ļoti patīk privātdetektīvi. Es reiz biju karadienestā kopā ar kādu privātdetektīvu Štcndieru. Tam bija tāds puns galvā, ka mūsu feldfebelis vienmēr mēdza sacīt: šis savā mūžā esot gan redzējis visādas karavīru galvas, bet tādu pat sapnī ne. «Paklau, Štend- ler,» viņš tam vienmēr teica, «ja šogad nebūtu manevru, tad jūsu pauris karadienestā nederētu, bet tagad vismaz artilērija varēs izdarīt pēc tā piešaudi, kad nonāksim apvidū, kur nebūs neviena labāka orientiera.» Ko tik šis Štendlers no viņa neiz- cieta! Dažreiz pārgājienos feldfebelis aizsūtīja viņu piecsimt soļu priekšā un tad deva pavēli: «Virziens — galva ar punu.» Šim Štendlera kungam vispār, arī kā privatdetektivam, bija visādas ķibeles. Cik reižu viņš mums netika bufetē stāstījis, kas viņam viss nav bijis jāiztur! Piemēram, viņam uzdevuši izsekot, vai kāda klienta sieva, kurš pie viņiem atskrējis kā bez galvas, nav ielaidusies ar kādu citu, un, ja ir, tad ar ko, kur un kā ielaidušies. Vai atkal otrādi: kāda greizsirdīga sieva grib uzzināt, ap ko īsti lakstojas viņas vīrs, lai varētu viņam mājās sacelt lielāku traci. Viņš bija izglītots cilvēks un, runājot par laulības pārkāpšanu, lietoja visai izmeklētus izteicienus, un gandrīz vai
19
raudāja, stāstīdams mums, kā visi gribējuši, lai viņš notver attiecīgo personu in flagranti[5]. Citam varbūt no priekiem būtu acis vai ārā spiedušās no pieres, kad viņš notvertu tādu pārīti in flagranti, bet Stendlera kungam, kā viņš mums apgalvoja, tas viss bijis gluži vienaldzīgi. Viņš ļoti inteliģenti paskaidroja, ka viriarn bijis pat pretīgi noraudzīties šādās neķītrībās. Mums bieži, kad viņš sāka stāstīt par visiem tiem stāvokļiem, kādos viņš šos pārīšus atradis, tecēja slienas kā sunim, ja tam novelk gar degunu vārītu šķiņķi. Kad mums bija uzlikts kazarmu arests, tad viņš mums to visu attēloja. «Tā», viņš saka, «es pārsteidzu tādu un tādu kundzi ar tādu un tādu kungu.» Arī adreses viņš mums pateica. Un pats vienmēr tik bēdīgs. «Tās pļaukas,» viņš mēdza teikt, «ko es saņēmu no abām pusēm! Bet visvairāk mani nospiež tas, ka es ņēmu kukuļus. Vienu tādu piekukuļošanas gadījumu es neaizmirsīšu līdz nāvei. Viņš kā no mātes miesām
piedzimis, viņa tāpat. Viesnīcas numurā un pat durvis nebija aizbultējuši, muļķi beidzamie! Gultā viņiem nepietika vietas, jo abi bija resni, tāpēc viņi ņēmās uz paklāja kā kaķēni. Bet paklājs nolāčots, putekļu pilns, papirosu galiem nomētāts. Kad es iegāju, abi uzlēca kājās, viņš nostājās man pretī, turēdams roku priekšā kā vīģes lapu, viņa atkal pagrieza man muguru, bet uz ādas iespiedies viss paklāja raksts un vēl pielipusi papirosa čaulīte. «Piedošanu, Zemeka kungs,» es saku, «es esmu privātdetektīvs Štendlers no Chodunska biroja un esmu ieradies oficiālā uzdevumā pārsteigt jūs nozieguma vietā sakarā ar jūsu sievas kundzes iesniegumu. Šī dāma, ar ko jūs šeit bijāt stājies nelikumīgos sakaros, ir Grota kundze.» Tik aukstasinīgu pilsoni gan es savā mūžā nebiju redzējis. «Ar jūsu atļauju es tūliņ apģērbšos,» viņš teica, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. «Pie visa vainīga tikai mana sieva, kas mani ar savu nepamatoto greizsirdību novedusi līdz nelikumīgiem sakariem un tukšu aizdomu dēļ apvaino savu laulāto draugu ar nedibinātiem pārmetumiem un apkaunojošu neuzticību. Bet ja tomēr nekādu šaubu nav un negods nav noslēpjams . .. Kur manas apakšbikses?» — «IJz gultas.» Uzvilcis apakšbikes, viņš turpināja: «Ja negods nav vairs noslēpjams, tad jāievada šķiršanās, kaut gan ar to taču kauna traips nav izdzēšams. Šķiršanās vispār ir nepatīkama lieta,» viņš ģērbdamies prātoja, «tāpēc ir labāk, ja laulātā draudzene bruņojas ar pacietību un nedod nekāda iemesla publiskam skandalam. Tomēr dariet, kā gribat, es atstāju jūs ar cienīto kundzi divatā.» Grota kundze tikmēr bija ielīdusi gultā, Zemeka kungs sniedza man roku un aizgāja.» Es vairs lāgā neatceros, ko mums Štendlera kungs vēl stāstīja par savu sarunu ar dāmu gultā, tikai viņi runājuši gan ļoti inteliģenti. Piemēram, ka laulība nav tāpēc radīta, lai visus vienkārši padarītu laimīgus, ka ikvienam pienākums laulībā apspiest savas iekāres un padarīt savu miesīgo dzīvi pēc iespējas šķīstu un apgarotu. «Un pie tam,» Štendlera kungs stāstīja, «es sāku pamazām izģērbties, un, kad jau biju izģērbies un apstulbis, un iekarsis kā briedis riesta laikā, pēkšņi istabā ienāk mans labs paziņa Stachs, arī privatdetektivs no mūsu konkurenta Šterna biroja, kur bija griezies pēc palīdzības Grota kungs, būdams pārliecināts, ka viņa sieva arī ar kādu ielaidusies. Šis Stachs vairāk nekā neteica, kā tikai: «A, Štendlera kungs in flagranti ar Grota kundzi, apsveicu!» Viņš atkal klusiņām aizvēra durvis un aizgāja. «Tagad viss vienalga, jums nav ko steigties ar ģērbšanos,» Grota kundze sacīja, «man blakus vietas ir diezgan.» — «Man, cienītā kundze, daudz vietas nav vajadzīgs,» es atbildēju un pēc tam vairs pat neatminos, ko vēl sarunāju, atceros tikai apgalvojumu, ka no laulāto nesaskaņām cieš bērnu audzināšana. Pēc tam Štendlera kungs stāstīja, kā viņš apģērbies un laidies teciņus projām, lai pastāstītu par notikušo savam šefam Cho- dunska kungam, bet pa ceļam iegriezies iestiprināties, un, kad Viņš ieradies birojā, tad tur jau bijusi ievārīta kārtīga putra. Tur sava šefa uzdevumā jau bija paguvis ierasties Stachs, lai paziņotu Chodunska kungam, kādi ir viņa privātdetektīvu biroja darbinieki, un pēdējais nebija varējis izdomāt nekā labāka kā atsaukt Štendlera kunga laulāto draudzeni, lai tā vīram sadod par to, ka viņš, aizsūtīts dienesta pienākumos, pieļāvis konkurenta aģentam notvert sevi nozieguma vietā. «Un no tā laika,» Štendlera kungs mēdza, piebilst, tiklīdz par to iznāca runa, «man vēl palicis tas lielais puns.»
— Nu, vai spēlēsim uz pieci līdz desmit?
Viņi sāka spēlēt.
Vilciens apstājās Mošonas stacijā. Bija jau vakars, un nevienu nelaida ārā no vagona.
Kad vilciens sāka atkal kustēties, no kāda vagona atskanēja spēcīga balss, it kā gribētu pārkliegt riteņu klaboņu. Kāds kareivis no Kašperkalniem, sērīgās vakara noskaņas pārņemts, sāka drausmīgos toņos apdziedāt kluso nakti, kas nolaidās pār Ungarijas līdzenumiem.
Labu nakt'! Labu nakt'! Nogurušiem miegs sāk nākt. Diena beigusies, kā klājas, Čaklās rokas mierā stājas, Kamēr rīts nāks gaitu sākt. Labu nakt'! Labu nakt'!
— Turi muti, nelga! — kāds uzbrēca sentimentālajam dziedātājam, kas tūliņ apklusa. Viņu aizvilka projām no loga.
Čaklās rokas tomēr nestājās mierā visu nakti. Gandrīz visā vilcienā sveču gaismā spēlēja kārtis. Arī Sveika vagonā mazas, pie sienas piestiprinātas petrolejas spuldzītes gaismā turpinājās spēle uz savu trumpi, un katrreiz, tikko kāds paspēlēja, Sveiks steidzās apgalvot, ka tā ir vistaisnīgākā spēle, jo katrs var piepirkt tik daudz kāršu, cik vien grib.
— Savu trumpi spēlējot, — Sveiks daudzināja, — jāņem tikai dūzis un septiņnieks, un tad tos var izlikt. Pārējās kārtis nav jāņem. To dara katrs pats uz savu risku.
— Sarausim uz lielo stiķi! — Vaneks ieteica, visiem vienprātīgi piekrītot.
— Siržu septiņnieks, — Sveiks paziņoja, paceldams kārti.
— Katrs maksā pa piecniekam un piopērk pa četrām. Ašāk, lai neierūsē!
Visu sejas bija tik apmierinātas, it ka nebūtu nekāda kara, it kā viņi neatrastos vilcienā, kas ved tos uz fronti pretī asiņainām kaujām, bet sēdētu kādā Pragas kafejnīcā pie spēļu galdiem.
— To es gan nedomāju, — Sveiks sacīja pēc kādas partijas,
— ka dabūšu vēl dūzi, kur es taču izgā ju ar tīriem sīkumiem un piepirku visas četras kārtis. Ko jūs man padarīsiet ar savu ķēniņu? Es viņu situ zemē ar dūzi!
Kamēr šeit ķēniņus sita ar dūžiem, frontē ķēniņi sita cits citu ar saviem pavalstniekiem.
Staba vagonā, kur atradās kaujas bataljona virsnieki, braucienam sākoties, valdīja neparasts klusums. 'Vairums virsnieku bija iedziļinājušies mazā grāmatiņā audekla vākos ar uzrakstu: «Tēvu grēki, Ludviga Ganghofera romāns,» — un pie tam visi lasīja 161. lappusi. Bataljona komandieris kapteinis Zāgners stāvēja pie loga un turēja rokā to pašu grāmatu, atšķirtu 161. lappusē. Viņš lūkojās dabas ainavās un pārdomāja, kā saprotamāk noskaidrot virsniekiem šās grāmatas nepieciešamību. Lietai bija stingri konfidenciāls raksturs.
Virsnieki tikmēr pārdomāja, vai tikai pulkvedis Šrēders nav galīgi jucis. Ērmīgs viņš bija jau sen, bet to vis nevarēja domāt, ka prāts viņam aptumšosies tik pēkšņi. Priekš vilciena atiešanas viņš bija sasaucis virsniekus uz pēdējo apspriedi, kurā paziņojis, ka ikvienam no viņiem piešķirts viens eksemplārs Ludviga Ganghofera grāmatas «Tēvu grēki» un ka grāmatas nogādātas bataljona kancelejā.
— Mani kungi, — viņš bija sacījis ārkārtīgi noslēpumainā balsī, — neaizmirstiet nekad 161. lappusi!
Lai kā virsnieki iedziļinājās šajā lappusē, viņi tomēr nekā nesaprata. Kaut kāda Marta piegāja pie rakstāmgalda, izņēma kādu lomu un skaļi apgalvoja, ka publika jutīšot līdz šās lugas varonei. Tad parādījās kāds Alberts, kas nepaguris pūlējās bārstīt asprātības, bet tās, nezinot sakarību ar iepriekšējo tekstu, likās tik seklas, ka virsleitnants Lukašs dusmās pārkoda savu iemuti.
«Vecais ir galīgi izkūkojis prātu,» visi nodomāja, «tagad viņu noteikti pārcels uz kara ministriju.»
Kapteinis Zāgners, beidzot sastādījis plānu savam mazajam ziņojumam, atkāpās no loga. Viņam nepiemita sevišķas pedagoģiskas dāvanas, tāpēc arī vilkās diezgan ilgi, kamēr viņš izdomāja, kā noskaidrot virsniekiem 161. lappuses nozīmi.
Iekāms viņš sāka paskaidrot, viņš uzrunāja virsniekus: «Mani kungi!» — kā to mēdza darīt vecais pulkvedis, kaut gan pirms iekāpšanas vilcienā kapteinis Zāgners bija godājis visus par biedriem.
— Tātad, mani kungi… — Un viņš sāka stāstīt, ka iepriekšējā vakarā saņēmis no pulkveža Šrēdera attiecīgās instrukcijas par 161. lappusi.
— Tātad, mani kungi, — viņš svinīgi turpināja, — pilnīgi slepenas instrukcijas par militāro telegramu jaunāko šifrēšanas sistēmu.
Kadets Bīglers tūliņ izvilka bloknotu un zīmuli un sacīja neparastas centības pilnā balsī:
— Es esmu gatavs, kapteiņa kungs.
Visi atskatījās uz šo aprobežoto radījumu, kura centība, ko viņš bija parādījis jau brīvprātīgo skolā, daudz neatšķīrās no stulbuma. Viņš bija labprātīgi pieteicies doties uz fronti un pie pirmās izdevības paskaidrojis skolas vadītājam, kad tas apjautājās par audzēkņu ģimenes apstākļiem, ka viņa senči senāk rakstījuši savu uzvārdu «Būgler von Leuthold» un viņu ģerbonī bijis svēteļa spārns un zivs aste.
Kopš tā laika viņu saukāja pēc viņa ģerboņa tikai par «svēteļa spārnu ar zivs asti». Viņu nežēlīgi vajāja, visiem viņš pēkšņi bija tapis nesimpātisks, jo šāda dēla uzpūtība nekādi nesaderējās ar viņa tēva godājamo nodarbošanos — tirgošanos ar zaķu un trušu ādiņām. Romantiskais, jūsmīgais dēls tomēr godīgi pūlējās sagremot visu kara zinātni un centās izcelties ne tikai ar čaklību un uzdotā materiala apgūšanu, bet arī ar pamatīgu iedziļināšanos rakstos par kara mākslu un karu vešanas vēsturi, par ko viņš vienmēr mēdza runāt tik ilgi, līdz viņu strupi apsauca. Virsnieku aprindās viņš uzskatīja sevi par līdzīgu augstākajiem virsniekiem.
— Jūs, kadet, — kapteinis Zāgners teica, — cietiet klusu, pirms es jums neesmu atļāvis runāt, jo neviens jums nekā nejautā. Nav vārdam vietas, sasodīti apķērīgs karavīrs! Es jums sniedzu pilnīgi slepenu informāciju, un jūs to ierakstāt piezīmju grāmatiņā. Ja jūs šo piezīmju grāmatiņu pazaudēsiet, tad jūs gaida kara tiesa.
Kadetam Bīgleram piemita vēl turklāt nelāga paraša censties katru ar kaut kādu izrunu pārliecināt par saviem labajiem nolūkiem.
— Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — viņš atbildēja, — ka pat piezīmju grāmatiņas pazušanas gadījumā neviens nevarētu izburtot manas piezīmes, jo es stenografēju un manus saīsinājumus neviens neprot izlasīt. Es lietoju angļu stenografēšanas sistēmu.
Visi nicinoši noskatījās viņā. Kapteinis Zāgners atmeta ar roku un turpināja savu paskaidrojumu:
— Es nupat runāju par militartelegramu jauno šifrēšanas paņēmienu. Jums varbūt šķita dīvaini, kāpēc Ludviga Ganghofera romānā «Tēvu grēki» jums ieteikta taisni 161. lappuse. Tā ir atslēga jaunajai šifrēšanas metodei, kas tagad ieviesta, pamatojoties uz jaunu rīkojumu 110 armijas korpusa ģenerālštābā, kam mēs esam padoti. Kā jums zināms, ir daudzas metodes svarīgāko kara ziņojumu šifrēšanai. Jaunākā, ko mēs lietosim, ir papildinošā skaitļu metode. Tātad šifri, ko jums pagājušā nedēļā izsniedza pulka štābā, un to lietošanas pamācība tagad vairs neder.
— Aliā, erchercoga Albrechta sistēma, — nomurmināja cītīgais kadets BIglers, — 8922-R, patapinājums no Gronfelda sistēmas.
— Jaunā sistēma ir ārkārtīgi vienkārša, — kapteiņa balss skanēja visā vagonā. — Es saņēmu personīgi no pulkveža kunga otro sējumu ar visu instrukciju. Pieņemsim, ka mēs dabūtu šādu pavēli: «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi,» — un tā šifrēta skanētu šādi: «Lieta — ar — mums
— tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta
— tevi — tas — bikli — tad — mēs — Marta — mēs — to — mēs
— pateicība — labi—režija — beigas — mēs — apsolām — mēs
— pārlabots — apsolījām — patiesi — domāju — ideja — pavisam — valda — balss — pēdējie.» Kā redzat, ļoti vienkārši, bez liekām kombinācijām. No štaba to noraida pa tālruni uz bataljonu, no bataljona uz rotu. Komandieris, saņēmis šifrēto ziņojumu, atšifrē to šādi: paņem «Tēvu grēkus», atšķir 161. lappusi un sāk meklēt blakus esošā 160. lappusē vārdu «lieta». Lūdzu, kungi. «Lieta» 160. lappusē, pēc kārtas skaitot, ir piecdesmit otrais vārds, tāpēc jāmeklē 161. lappusē piecdesmit otrais burts no augšas. Ievērojiet, ka tas ir «P»! Otrais vārds ziņojumā ir «a.r». Tas ir 160. lappusē septītais vārds pēc skaita, kas atbilst septītajam burtam 161. lappusē, tas ir, burtam «i». Tālāk nāk vārds «mēs», bet tas, — lūdzu, sekojiet uzmanīgi! — ir astoņdesmit astotais vārds, tātad astoņdesmit astotais burts 161. lappusē, tas ir, «e». Tādā kārtā mēs esam atšifrējuši vārdu «Pie» un turpinām, kamēr ir atšifrēta visa pavēle. «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi.» Ļoti asprātīgi, mani kungi, un galīgi neiespējami atrisināt bez atslēgas, tas ir, Ludviga Ganghofera «Tēvu grēku» 161. lappuses.
Visi klusēdami vērās nelaimīgajās lappusēs un iegrima smagās domās. Brīdi valdīja klusums, bet tad kadets Bīglers pēkšņi uztraucies iekliedzās:
— Jēzus Marija, kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, ka mums nesaskan!
Tiešām, tas bija ļoti mīklaini.
Varēja pūlēties, cik gribēja, bet, izņemot kapteini Zāgneru, neviens nevarēja atrast 160. lappusē vārdus, kam atbilda 161. lappusē burti, kas sastādīja atslēgu.
— Mani kungi, — kapteinis Zāgners stostījās, pārliecinājies, ka kadeta Bīglera izmisušais kliedziens ir dibināts, — ko tas nozīmē? Manos Ganghofera «Tēvu grēkos» tas ir un jūsējos nav?
— Atļaujiet, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers atkal atsaucās. — Iedrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Ganghofera romanam ir divas daļas. Esiet tik laipns un pārliecinieties pats; titullapā rakstīts: «Romāns divās daļās.» Mums ir pirmā daļa un jums otrā, tāpēc skaidrs kā diena, ka mūsu 160. un 161. lappuse neatbilst jūsējām. Mums ir pavisam kas cits. Jums pirmais atšifrētā ziņojuma vārds ir «pie», bet mums iznāk «ola»!
Visiem tagad bija pilnīgi skaidrs, ka Bīglers nemaz nav tāds stulbenis.
— Es saņēmu otro daļu brigādes štābā, — kapteinis Zāgners sacīja. — Te būs noticis kāds pārpratums. Pulkveža kungs pasūtījis jums pirmo daļu. Laikam gan, — viņš turpināja tā, it kā viss būtu pilnīgi skaidrs un viņam jau sen zināms, iekāms viņš sāka savu lekciju par visvienkāršāko šifrēšanas paņēmienu,
brigādes stabā būs to sajaukuši. Pulkam nepaziņoja, ka vajadzīga otrā dala, un tā tas viss notika.
Kadets Bīglers tikmēr uzvaras priekā noraudzījās apkārtējos, un leitnants Dubs pačukstēja virsleitnantam Lukašam, ka «svēteļa spārns ar zivs asti» esot pataisījis kapteini Zāgneru melnu un maziņu.
— Dīvains gadījums, kungi, — kapteinis Zāgners atkal iesāka, it kā gribēdams ierosināt sarunu, Lai pārtrauktu neveiklo klusumu. — Acīm redzot brigādes kancelejas darbiniekiem salmi galvā.
— Atļaujiet piezīmēt, — nerimās kadets Bīglers, gribēdams vēlreiz palepoties ar savām zināšanām, — ka tik konfidenciālā rakstura ziņām no divizijas nevajadzētu gan iet caur brigādes kanceleju. Rīkojumus, kas skar tik slepenas armijas lietas, vajadzētu ar stingri konfidenciāliem apkārtrakstiem paziņot tikai pulku, diviziju un brigāžu priekšniekiem. Es zinu kādu šifru
sistēmu, ko lietoja, karojot ar Sardiniju un Savoju, angļu-franču karagājienā uz Sevastopoli, bokseru dumpja laikā Ķīnā un pēdējā krievu-japaņu karā. Šī sistēma dibinājās…
— Kaķim uz astes der jūsu sistēma, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners ar īgnumu un nicināšanu pārtrauca. — Katrā gadījumā skaidrs, ka sistēma, par ko mēs runājām un ko es jums izskaidroju, ir viena no vislabākajām, jāsaka, taisni nepārspējama. Te visi mūsu ienaidnieka pretizlūkošanas darbinieki aplauzīs ragus. Viņi nevarēs izlasīt mūsu šifru, kaut viņi plēstos vai pušu. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Šim šifram nav nekā līdzīga.
Centīgais kadets Bīglers nozīmīgi nokāsējās.
— Atļaujiet, kapteiņa kungs, — viņš sacīja, — aizrādīt, uz Kerikhofa grāmatu par militāriem šifriem. Šo grāmatu katrs var iegādāties «Militāri techniskajā apgādā». Tur ir sīki aprakstīta tā metode, ko es pieminēju, kapteiņa kungs. Tās izgudrotājs ir pulkvedis Kirchers, kas Napoleona I laikā kalpojis sakšu armijā. «Kirchera šifrētie vārdi», kapteiņa kungs, katru telegramas vārdu izskaidro ar atslēgu pretējā lappusē. Šo metodi papildinājis virsleitnants Fleisners savā grāmatā «Militārās kriptogrāfijas rokasgrāmata», ko katrs var nopirkt kara akadēmijas apgādā Vīnē. Lūdzu, kapteiņa kungs! — Kadets Bīglers izņēma no somas grāmatu un turpināja: — Fleisners min to pašu piemēru, lūdzu, pārliecinieties visi! Tas pats piemērs, kuru mēs nupat dzirdējām.
Telegrama. Pie augstienes 228 novirzīt ložmetēju uguni pa kreisi.
Atslēga: Ludviga Ganghofera «Tēvu grēki», II daļa.
Paskatieties, lūdzu, tālāk! Šifrs: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta …» un tā tālāk. Taisni tas pats, ko mēs nupat noklausījāmies.
Neviens nekā nevarēja iebilst. Šim smurgulim «svēteļa spārnam ar zivs asti» bija taisnība.
Kāds ģenerālis armijas štābā bija atvieglinājis sev darbu. Viņš bija paņēmis Fleisnera grāmatu par militārajiem šifriem, un viss kārtībā.
Šo pārrunu laikā bija redzams, ka virsleitnants Lukašs pūlas apspiest dīvainu dvēseles satraukumu. Viņš kodīja lūpas, gribēja ko teikt, bet beidzot sāka runāt pavisam par ko citu.
— Tas nav jāuztver tik traģiski, — viņš sacīja savādā mulsumā, — kamēr mēs atradāmies nometnē, Mostā pie Litavas, mainīja jau vairākas šifru sistēmas, un, iekāms sasniegsim fronti, droši vien būs ieviesta atkal kāda jauna sistēma. Man tomēr šķiet, ka mums karalaukā nebūs laika nodarboties ar tādu kriptogramu atrisināšanu. Iekāms kāds no mums paspētu šādu šifrētu pavēli atburtot, ir rota, ir divizija, ir brigāde sen jau būtu kārtīgi apstrādātas. Praktiskas nozīmes tādiem šifriem nav.
Kapteinis Zāgners negribot piekrītoši pamāja ar galvu.
— Praksē, — viņš piebilda, — vismaz ciktāl sniedzas mana pieredze Serbijas frontē, nevienam nav bijis laika nodarboties ar atšifrēšanu. Es, protams, nesaku, ka šifram nebūtu nozīmes poziciju karā, kad karaspēks atrodas ierakumos un nogaida. Ka šifrus bieži maina, tas arī taisnība.
Kapteinis Zāgners atkāpās uz visas līnijas:
— Ka mūsu štābi frontē aizvien mazāk izmanto šifrus, tur krietna daļa vainas jāmeklē tajā apstāklī, ka mūsu tālruņi nav pietiekami labi un, sevišķi artilērijas uguns laikā, neskaidri pārraida atsevišķus balsienus. Tad vienkārši nekā nevar sadzirdēt un rodas nevajadzīgs chaoss. — Viņš apklusa.
— Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.
— Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunājās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.
Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.
Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami:
— Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!
Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko neviens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepieciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.
Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvērdams grāmatu, piezīmēja:
— Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.
Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un steidzās uz to vagonu, kur atradās Sveiks.
Sveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virsleitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinotr ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis. Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Sveiks uzskatīja par vajadzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.
— Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vilciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klaušās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis desmit gadu. Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mežsargs paguvis nomirt pats savā nāvē.
Vagona durvīs parādījās virsleitnants Lukašs.
— Nāciet šurp, Sveik! — viņš teica. — Pārtrauciet savus muļķīgos spriedelējumus; jums būs man kaut kas japaskaidro.
— Uz karstām pēdām; padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.
Virsleitnants Lukašs aizveda Sveiku, uzlūkodams viņu ar ļoti aizdomīgu skatienu.
Kapteiņa Zāgnera lekcijā, kura tik bēdīgi beidzās, virstleitnants Lukašs bija nācis pie zināmiem slēdzieniem detektivu garā, kaut gan tas neprasīja nekādas galvas lauzīšanas, jo Sveiks pirms aizbraukšanas bija viņam sacījis:
— Obrlajtnanta kungs, bataljona kancelejā ir kaut kādas grāmatas lajtnantu kungiem. Es tās tur atnesu no pulka kancelejas.
.Tāpēc, kad viņi bija pārgājuši pāri otrajam sliežu ceļam un nonākuši aiz nekurinātas lokomotīves, kas te jau veselu nedēļu gaidīja kādu munīcijas vilcienu, virsleitnants Lukašs bez aplinkiem jautāja:
— Kā tur toreiz bija ar tām grāmatiņām, Šveik?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir ļoti garš stāsts, bet jūs vienmēr tā uztraucaties, kad es jums gribu ko pamatīgi izstāstīt. Tāpat kā toreiz, kad jūs saplēsāt uzaicinājumu parakstīties uz kara aizņēmumu un gribējāt mani iepļaukāt, bet es jums sāku stāstīt par kādu grāmatu, kurā bija rakstīts, ka senāk kara laikā cilvēkiem vajadzējis maksāt par logiem, teiksim, par katru logu pa divi desmitnieki, tāpat arī par zosīm . . .
— Tā mēs nekad netiksim galā, Šveik, — virsleitnants Lukašs viņu pārtrauca, gribēdams turpināt nopratināšanu. Viņš bija nolēmis Sveikam nekā neminēt par visām stingri konfidenciālajām lietām, lai šis nelga atkal kaut ko neievārītu. — Vai jūs zināt Ganghoferu?
— Kas viņš ir? — Sveiks ieinteresēts jautāja.
— Vācu rakstnieks, muļķadesa! — virsleitnants atbildēja.
— Tik tiešām, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja ar mocekļa izteiksmi sejā, — es nepazīstu personīgi neviena vācu rakstnieka. Es pazinu tikai kādu čechu rakstnieku, Ladislavu Hajeku no Domažlices. Viņš bija «Dzīvnieku pasaules» redaktors, un es viņam reiz parasto sētas suni pārdevu par tīrasiņu špicu. Viņš bija gaužām krietns un lādzīgs kungs. Viņš vienmēr apmeklēja kādu traktieri un lasīja tur skaļi savus stāstus, kas bija tik bēdīgi, ka visiem bija jāsmejas, bet viņš pats raudāja un izmaksāja visiem klātesošajiem, un mums vajadzēja viņam dziedāt:
Domažlices vārti, nami
Izrotāti patīkami.
Kas tos vārtus rotāja,
Meičiņas kas mīlēja,
Tam nu nāves pulkstens sitis,
Auksts un stivs viņš guļ, kur kritis.
— Ko jūs rēcat kā operdziedātājs, Šveik, jūs taču neesat uz skatuves, — virsleitnants Lukašs pārbijies izsaucās, kad Sveiks izjusti nodziedāja pēdējo teikumu: «Tam nu nāves pulkstens sitis, auksts un stīvs viņš guļ, kur kritis.» — Par to es jums neprasīju. Es tikai gribēju zināt, vai jūs ievērojāt,'ka tās grāmatas, par ko jūs man pats stāstījāt, ir Ganghofera sarakstītas. Tātad kas bija ar tām grāmatām? — viņš nikni izgrūda.
— Ar tām, ko es atnesu no pulka kancelejas uz bataljonu? —
Sveiks pārvaicāja. — Tās tiešām bija sarakstījis tas pats, par ko jūs, obrlajtnanta kungs, man vaicājāt, vai es viņu nepazīstu. Es pat saņēmu telefonogramu no pulka kancelejas, ka šīs grāmatiņas jānogādā bataljona kancelejā, bet tur vairs nebija neviena, pat dežurants bija aizgājis, jo visiem gribējās pasēdēt bufetē, tāpēc ka brauc uz fronti un neviens nevar galvot, vai vēl kādreiz dabūs bufetē pasēdēt. Tātad viņi tur sēdēja un iemeta, obrlajtnanta kungs, un arī no citām kaujas rotām neviena nevarēja sazvanīt. Nu, bet, tā kā jūs man pavēlējāt, lai es kā raitnieks neatietu ne soli no tālruņa, kamēr mums vēl nebija piekomandēts telefonists Chodunskis, tad es arī sēdēju un gaidīju, kamēr mani nomainīs. No pulka kancelejas lamājās vienā gabalā, ka neviena nevarot sazvanīt un ka kaujas bataljona kancelejai esot jāpievāc kaut kādas grāmatiņas virsnieku kungiem. Tā kā es zināju, obrlajtnanta kungs, ka kara laikā jārīkojas ātri, tad es piezvanīju pulka kancelejai, ka es pats ieradīšos pēc grāmatiņām un nogādāšu tās bataljona kancelejā. Man uzkrāva tādu nastu, ka es ar mokām atstiepu to līdz bataljona kancelejai, un tur es tās grāmatas mazliet apskatīju, bet tas man lika ko padomāt. Feldfebelis pulka kancelejā man gan sacīja, ka, spriežot pēc telefonogramas, bataljona kancelejā gan zināšot, kādas grāmatas ņemt, tas ir, k u r u daļu. Protiet, tai grāmatai bija divas daļas, pirmā daļa atsevišķi un otrā daļa atsevišķi. Es nekad vēl tā nebiju smējies, jo es taču arī esmu grāmatas lasījis, bet nekad neesmu sācis no otrās daļas. Bet viņš man saka: «Te jums ir pirmā daļa un te otrā. Kura daļa virsnieku kungiem jālasa, to viņi paši zinās.» Tad es nodomāju, ka nu ir gan visi apdzērušies, jo, kad grib lasīt grāmatu no sākuma un vēl tādu romānu, kādu es atnesu, par «Tēvu grēkiem», jo es taču arī protu vāciski, tad jāsāk ar pirmo daļu, tāpēc ka mēs neesam ebreji, lai lasītu no beigām uz sākumu. Tāpēc es jums piezvanīju, obrlajtnanta kungs, kad jūs bijāt pārnācis no kluba, ziņoju, ka esmu atnesis grāmatas, un vaicāju, vai karadienestā nav tagad pieņemts lasīt grāmatas otrādā kārtībā, — vispirms otro un tad pirmo daļu. Bet jūs man atbildējāt, ka es esot piesūcies ragulops, ja jau pat to vairs nozinot, ka tēvreizē vispirms sakot «Mūsu tēvs debesīs» un pēc tam tikai «Amen». Vai jums nelabi, obrlajtnanta kungs? — viņš līdzjūtīgi ievaicājās, redzēdams, ka nobālušais virstleitnants Lukašs pieķeras pie lokomotīves kāpšļa, Lukaša bālajā sejā nebija ne mazāko dusmu pazīmju, tikai izmisums un bezcerība.
— Turpiniet, turpiniet, Šveik, viss vienalga, ir jau labi . . .
— Kā jau es sacīju, — tukšajā sliežu ceļa maigi skanēja Šveika balss, — tādas bija arī manas domas. Reiz es biju nopircis kādu šausmu romānu par Rožu Šavaniju no Bakonijas meža, un tam trūka pirmās daļas, tā ka man nācās sākumu pašam piedomāt, un tad es redzēju, ka pat tādos laupītāju romānos nevar iztikt bez pirmās daļas. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā būtu īsta aplamība, ja virsnieku kungi sāktu lasīt vispirms otro daļu un pēc tam pirmo, un cik tas muļķīgi izklausītos, kad es paziņotu bataljonā, ko man sacīja pulka kancelejā, — ka virsnieku kungi jau zinot, kādu d a ļ u lasīt. Vispār, obrlajtnanta kungs, man tā lieta ar tām grāmatām likās traki jocīga un ērmīga. Es jau zinu, ka virsnieku kungi vispār maz lasa un kauju negaisos .. .
— Paturiet savas muļķības sev, Šveik! — virsleitnants Lukašs ievaidējās.
— Es jums vēl vaicāju pa tālruni, obrlajtnanta kungs, vai jūs gribat abas daļas uzreiz, un jūs man atbildējāt taisni tāpat kā tagad, lai es metot muļķības pie malas, kam tad nākšot prātā vazāt grāmatas līdzi. Tad es nospriedu: ja tādas ir jūsu domas, tad arī citi virsnieku kungi domās tāpat. Es tomēr vēl apvaicājos mūsu Vanekam, jo viņš jau ir bijis frontē un viņam ir pieredze. Viņš man pastāstīja, ka sākumā visi virsnieku kungi esot domājuši, ka karš ir tikai maza izklaidēšanās, un veduši sev līdz veselas bibliotēkas, gluži kā uz vasarnīcu braukdami. Erhercogienes viņiem pat sūtījušas uz fronti dažādu autoru kopotus rakstus dāvanai, tā ka viņu kalpotājiem bijis ko stiept un tie nolādējuši to dienu, kad nākuši pasaulē. Vaneks vēl sacīja, ka šīs grāmatas pat smēķēšanai neesot derējušas, jo bijušas iespiestas uz ļoti grezna, bieza papīra, un, savās darīšanās ejot, ar atļauju sacīt, orblajtnanta kungs, cilvēks varējis ar šādām dzejām nobrāzt ādu visai dibenpusei. Lasīt nav bijis laika, jo vajadzējis nepārtraukti atkāpties, tāpēc grāmatas aizsvieduši, un vēlāk jau kļuvis par paradumu, tiklīdz kalpotājs izdzird kanonadi, tā tūliņ izsviež no somām visu daiļliteratūru. Kad es to biju noklausījies, tad gribēju vēlreiz dzirdēt jūsu domas, obrlajtnanta kungs, un vaicāju jums pa tālruni, ko lai dara ar tām grāmatām, bet jūs man atbildējāt: ja manā stulbajā paurī kaut kas esot iespiedies, tad es ātrāk nelikšoties mierā, kamēr nebūšot dabūjis pāris reižu pa ausi. Tad nu es., obrlajtnanta kungs, aiznesu uz bataljona kanceleju tikai pirmo daļu un otro atstāju mūsu pulka
noliktavā. Es to darīju labā nolūkā, lai virsnieku kungiem, kad tie būs izlasījuši pirmo daļu, izsniedz otro tāpat kā bibliotēkā, bet tad pienāca pavēle, ka jābrauc, un telefonograma bataljonam, ka viss liekais jānodod pulka noliktavā. Tad nu es prasīju Vaneka kungam, vai viņš uzskata otro daļu par lieku, un viņš man atbildēja, ka pēc bēdīgajiem piedzīvojumiem Serbijā, Galicijā un Ungārijā nekādu daiļliteratūru vairs frontē līdz neņemot un ka vienīgā labā lieta esot tās kastes pilsētās, kur krāj izlasītas avīzes kareivju vajadzībām, jo avīžu papīrā varot labi ietīt tabaku vai sienu, ko kareivji smēķē ierakumos. Bataljonā tikmēr bija pirmo daļu izdalījuši, un otrā palika noliktavā.
Sveiks apklusa, bet tūliņ atkal uzsāka:
— Bet tanī noliktavā, obrlajtnanta kungs, ir gan visādas mantas, pat Budejovices sinagogas kantora cilindrs, ar ko viņš ieradies pēc iesaukšanas . . .
— Es jums kaut ko sacīšu, Šveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu, smagi nopūzdamies. — Jums nav ne mazākās
jausmas par savas rīcības sekām. Man jau līdz nāvei apnicis saukt jūs par stulbeni. Jūsu stulbuma apzīmēšanai vispār trūkst vārdu, un, kad es jūs nosaucu par idiotu, tad tas vēl ir pārāk mīksti sacīts. Jūs esat izdarījis kaut ko tik šausmīgu, ka jūsu briesmīgākie noziegumi tajā laikā, kopš es jūs pazīstu, ir tīrā eņģeļu muziķa, salīdzinot ar to. Ja jūs tik zinātu, ko esat izdarījis, Šveik! . . . Bet to jūs nekad neuzzināsiet. . . Un, ja kādreiz iznāk runa par šīm grāmatām, tad nedomājiet pļāpāt, it kā es jums pa tālruni licis ņemt pirmo daļu. .. Ja vispār kāds runā, kā tur bijis ar pirmo un otro daļu, tad neliecieties ne zinis. Jums nav ne jausmas, par ko tur runā, jūs nekā nezināt un neatminat. Citādi jūs varētu iepīt arī mani, jūs .. .
Virsleitnants Lukašs runāja tādā balsī, it kā viņu kratītu drudzis. Sveiks izmantoja mirkli, kad viņš apklusa, un nevainīgi iejautājās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, atļaujiet vaicāt, - kāpēc es nekad neuzzināšu, ko tik briesmīgu esmu pastrādājis? Es tikai tāpēc iedrošinājos to vaicāt, obrlajtnanta kungs, lai citreiz tā vairs nedarītu. No savām kļūdām mēs taču mācāmies. Piemēram, lējējs Adamecs no Daneka rūpnīcas, kad viņš pārskatīdamies bija iedzēris sālsskābi . . .
Viņš nedabūja pabeigt, jo virsleitnants Lukašs pārtrauca viņa piemēru no dzīves ar vārdiem:
— Muldoņa tāds! Skaidrot es jums nekā neskaidrošu. Lieniet atpakaļ vagonā un pasakiet Balunam, lai viņš, pirms iebraucam Budapeštā, atnes man uz štaba vagonu kādu frančmaizi un aknu pastēti, kas atrodas somas dibenā staniola papīrā. Vane- kam. pasakiet, ka viņš ir ēzelis. Trīs reizes es pieprasīju, lai viņš sniedz man precīzas ziņas par cilvēku daudzumu rotā, bet, kad es šodien tās saņēmu, tad izrādījās, ka tie ir pagājušās nedēļas skaitļi.
— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs! — Sveiks nobrēca un tad lēnām devās atpakaļ uz savu vagonu.
Virsleitnants Lukašs staigāja pa sliedēm un domāja: «Man vajadzēja iecirst viņam pāris pliķu, bet es sarunājos ar viņu kā ar sev līdzīgu.»
Sveiks svarīgu seju rāpās iekšā savā vagonā. Viņš juta cienību pats pret sevi. Katru dienu taču cilvēks neizdara kaut ko tik briesmīgu, ka pat nedrīkst zināt, kas tas bijis.
35
— Mantziņa kungs, — Sveiks sacīja, atsēzdamies savā vietā, — obrlajtnanta kungs likās šodien gaužām labā omā. Viņš uzdeva man jums pateikt, ka jūs esot ēzelis, jo viņš jums jau trīs reizes esot pieprasījis precīzas ziņas par cilvēku skaitu rotā.
— Velns lai parauj! — Vaneks aizsvila. — Nu es tiem vadu komandieriem gan sadošu piparus! Ko lai es iesāku, ja katrs tāds plencis seržants dara, kas viņam patīk, un nesniedz man ziņas par sava vada sastāvu? Vai lai es tās ziņas izzīžu no pirksta? Ir gan kārtība mūsu kaujas rotā! Otras tādas kā mūsu 11. rotu neuziesi. Bet es jau to nojautu, es jau zināju. Es nevienu mirkli nešaubījos, ka pie mums būs juceklis. Vienu dienu virtuvē pietrūkst četru porciju, otru dienu trīs paliek pāri. Ja vismaz tie slaisti būtu man ziņojuši, kad aizved kādu uz hospitāli! Pagājušo mēnesi es ievedu sarakstā kādu Nikodēmu un tikai pie algas izmaksas uzzināju, ka šis Nikodēms miris ar ātro diloni Budejovices hospitālī. Bet viņa porcija vienmēr bija izņemta. Pat formas tērpu vēl viņam izsniedzu, un dievs vien zina, kur tas palika. Un obrlajtnanta kungs vēl sauc mani par ēzeli, kad viņš pats nevar nodibināt kārtību savā rotā.
Mantzinis Vaneks sakaitināts skraidīja pa vagonu.
— Ja es būtu rotas komandieris! Man viss ietu kā pa taukiem. Katrs kareivis man būtu uzskaitē. Apakšvirsnieki nodotu man di vreiz dienā raportu. Bet ko tu, cilvēks, darīsi, kad apakšvirsnieki nekam neder! Un par visiem sliktāks ir seržants Zika. Tikai joku dzīšana un anekdotes, bet, kad pasaka viņam, ka Kolaržiks no viņa vada pārcelts uz vezumniekiem, viņš otrā dienā iesniedz ziņojumu par tādu pašu skaitu, it kā Kolaržiks joprojām stieptu gumiju viņa vadā. Tā tas notiek diendienā. Un, ja tad mani vēl sauc par ēzeli, — nu, tādā ceļā obrlajtnanta kungs pie draugiem netiks. Rotas mantzinis nav vis kaut kāds jefreitors, ar kuru katrs var sev atslaucīt. . .
Baluns, kas klausījās, pavēris muti, pastiprināja Vaneka domu ar to spēcīgo vārdu, ko mantzinis pats neņēmās izsacīt.
— Turiet labāk muti! — mantzinis sirdīgi uzsauca.
— Paklau, Balun, — Sveiks ierunājās, — tev es varu pateikt, ka tev jāaiznes obrlajtnanta kungam, pirms iebraucam Peštā, viena frančmaize un aknu pastētē, kas esot somas dibenā, ietīta staniola papīrā.
Milzis Baluns izmisis nolaida gar sāniem savas garās pērtiķa rokas, salīka uz priekšu un tā arī palika.
— Man tās nav, — viņš sacīja klusā, izmisušā balsī, nepaceldams acu no vagona netīras grīdas.
— Nav, — viņš saraustīti atkārtoja. — Es domāju. .. es to attinu pirms aizbraukšanas . . . gribēju tik paostīt. . . vai nav iemaitājusies… Un tad es apēdu! — viņš iekliedzās tādā sirsnīgā izmisumā, ka viss kļuva pilnīgi skaidrs.
— Viņš to aprijis ar visu staniolu, — mantzinis Vaneks teica, apstādamies Baluna priekšā. Vaneks bija priecīgs, ka viņam vairs nav jāpierāda, ka viņš nav vienīgais ēzelis, kā to domā virsleitnants, un visu šo nekārtību iemesliem ir dziļākas saknes citā sfērā. Saruna tagad novirzījās uz izēdāju Balunu un viņa rīcības traģiskajām sekām. Vanekam uznāca liela vēlēšanās pateikt Balunam kādu nepatīkamu morāles mācību, bet pavārs Juraida aizsteidzās viņam priekšā, atlikdams sānis savu iemīļoto grāmatu — vecindu sutru «Pragua-Paramita» tulkojumu, un griezās pie satriektā Baluna, kas bija vēl vairāk salicis zem likteņa sitieniem:
— Jums, Balun, vienmēr jābūt par sevi nomodā, lai nezaudētu ticību sev un savam liktenim. Jūs nedrīkstat piedēvēt sev citu nopelnus. Ikreiz, kad sadursieties ar tamlīdzīgu problēmu, kādu nupat aprijāt, jautājiet sev: «Kāds sakars ar mani aknu pastetei?»
Sveikam šķita lietderīgi papildināt šo abstrakciju ar praktisku piemēru.
— Tu man nesen pats stāstīji, Balun, ka pie jums tagad esot cūku kaušanas laiks un, tiklīdz mēs ieradīšoties galapunktā un tu paziņošot karalauka pasta numuru, tev atsūtīšot žāvētu šķiņķi. Iedomājies tagad, ka to šķiņķi atsūta uz rotu un mēs ar mantziņa kungu nogriežam katrs pa gabaliņam, un, ja mums iegaršojas, mēs griežam vēl, kamēr ar šķiņķi notiek tas pats, kas ar kādu man pazīstamu pastnieku Kozelu. Viņam bija kaulā iemeties ēdājs, tāpēc viņam sākumā nogrieza kāju līdz potītei, tad līdz celim, pēc tam gurnu, un, ja viņš nebūtu pamanījies laikā nomirt, tad dakteri viņu būtu drāzuši vien tālāk kā nolūzušu zīmuli. Iedomājies, Balun, ka mēs būtu aprijuši tavu šķiņķi tāpat, kā tu aprij i obrlajtnanta kunga pastēti.
Milzis Baluns pārlaida visiem sērīgu skatienu.
— Tikai pateicoties manai aizgādībai un maniem nopelniem, jūs palikāt pie obrlajtnanta kunga par kalpotāju, — mantzinis tika pie vārda, — jo jūs gribēja pārcelt uz sanitaro rotu, un tad jums būtu jānes ievainotie no kaujas lauka. Pie Duklas sani tari trīs reizes devās pakaļ kādam ievainotam apakšvirsniekam, ko pie pašiem dzeloņstiepļu aizsprostiem bija ķēris šāviens vēderā, un visi trīs pāri palika guļam ar pāršautām galvām. Tikai ceturtajam pārim izdevās viņu atnest, bet, iekāms viņu nogādāja pārsiešanas punktā, viņš jau bija miris.
Baluns vairs nevarēja izturēt un skali ieraudājās.
Kā tev nav kauna, — Sveiks nicinoši sacīja, — un tu gribi būt kareivis . . .
— Jā, kad es neesmu karam piemērots, —- Baluns gaudās. -— Es esmu rīma, tas ir tiesa, bet es nekad neesmu paēdis, nevienu reizi neesmu pieēdies, kopš mani atrāvuši no manas dienišķās dzīves. Pie mums tas tā ir visā ģimenē. Mans nelaiķa tēvs bija kādā Protivinas traktieri saderējis, ka viņš vienā paņēmienā apēdīs piecdesmit desu ar diviem klaipiem maizes, un viņš laimēja derības. Es arī reiz derību deļ noēdu četras zosis
un divas bļodas knedliku ar kāpostiem. Mājās, kad es pēc pusdienām vēl iekārojos ko uzkost, ieeju pieliekamā, nogriežu kumosu gaļas, aizsūtu pēc krūzes alus un noēdu kā nieku pāris kilo šķiņķa. Mājās mums bija vecs kalps Vomela, tas mani mūžīgi brīdināja, lai es neceļot degunu tik augstu un nebāžot tik daudz māgā iekšā, jo viņš atceroties, ko viņa vectēvs stāstījis par tādu pašu negausi un izēdāju. Esot izcēlies karš, un veseli astoņi gadi nekāda labība neesot padevusies, un viņi cepuši maizi no salmiem un izspiestām linsēklām, un tie bijuši svētki, kad pienā varējuši iedrupināt drusku biezpiena, jo maizes nav bijis. Un šis zemnieks esot nomiris nedēļas laikā, kad tas posts sācies, jo viņa kuņģis neesot bijis pieradināms gavēt. . .
Baluns pacēla noskumušo seju pret vagona griestiem:
Bet es vienmēr esmu ticējis, ka dievs tas kungs cilvēkus gan soda, bet nepamet.
— Dievs tas kungs ir negaušus radījis pasaulē, un dievs tas kungs par viņiem parūpēsies, — Sveiks piezīmēja. — Reiz tevi jau piesēja pie staba, un tagad tu vēl izpelnīsies, ka tevi nosūtīs uz pirmo līniju. Kad es kalpoju pie obrlajtnanta kunga, tad viņš visur varēja uz mani palaisties un viņam ir prātā nenāca, ka es varētu viņam ko apēst. Kad viņš kaut ko saņēma virspus normas, tad vienmēr teica: «Atstājiet to sev, Šveik!» - vai atkal: «Ta.s mani diez kā neinteresē, dodiet man vienu gabaliņu un ar pārējo dariet, ko gribat!» Un, kad mēs bijām Prāgā un viņš mani dažreiz sūtīja pec pusdienām uz restorānu, tad es, lai viņš neiedomātos, ka atnesu viņam tik mazu porciju tāpēc, ka ceļā pusi esmu apēdis, vienmēr nopirku ar savu pēdējo naudu viņam otru klāt, ja man porcija šķita pārāk maza, lai obrlajtnanta kungs kārtīgi pieēstos. Beidzot viņš to tomēr uzzināja. Tas gadījās tā. Man bija katrreiz jāatnes no restorānā ēdienu karte, un viņš izvēlējās pusdienas. Reiz viņš izraudzījās pildītus baložus. Kad man tur pasniedza pusi baloža, tad es nodomāju, ka tagad gan obrlajtnanta kungam liksies, ka otru pusi esmu pats apēdis, tāpēc es nopirku par savu naudu vēl vienu pusi un atnesu tik bagātīgu porciju, ka obrlajtnants Še- bas kungs, kas tanī dienā bija gribējis lēti paēst un tieši pirms pusdienām ieradies ciemā pie mana obrlajtnanta, arī no tāfe paēda. Bet paēdis viņš sacīja: «To tu man neiestāstīsi, ka te ir viena porcija. Visā pasaulē tu nedabūsi vienā porcijā veselu pildītu balodi. Ja es sadzīšu naudu, tad tūliņ aizsūtīšu uz tavu restorānu pēc pusdienām. Saki nu atklāti, ka tā ir dubultpor-
cija!» Obrlajtnanta kungs lika man viņa klātbūtnē apliecināt, ka viņš man iedevis naudu tikai, vienai porcijai, jo nav zinājis, ka ieradīsies viesi. Es arī atbildēju, ka man iedota nauda tikai vienai porcijai. «Re nu,» mans obrlajtnants sacīja, «bet tas vēl nav nekas. Vakar Sveiks man atnesa divus zoss stilbiņus pusdienās. Iedomājies tikai: nūdeļu vira, vērša gaļa ar sardeļu mērci, divi zoss stilbiņi un pīrādziņi!»
— Te-te-te. . . sasodīts! — Baluns noklakšķināja ar mēli.
— Tas nu izrādījās piedauzības akmens, — Sveiks turpināja. — Obrlajtnants Šeba tiešām aizsūtīja otrā dienā savu kalpotāju uz restorānu pēc pusdienām, un tas viņam atnesa otram ēdienam mazu piciņu vistas pilava, tik daudz, cik sešu nedēļu vecs bērns sataisa savos autiņos, — apmēram divas karotes. Obrlajtnants Šebas kungs tūliņ brūk viņam virsū, ka tas pusi aprijis. Viņš atkal pretī, ka nav vainīgs. Bet obrlajtnants Šeba iekrāva viņam pa ausi un norādīja uz mani kā uz paraugu: paskat, kādas porcijas nes obrlajtnantam I ukašam viņa kalpotājs! Un tad
šis nevainīgais, izpļaukātais kareivis otrā dienā, iedams pēc pusdienām, bija restorānā visu uzzinājis, pateicis savam kungam un tas atkal manam obrlajtnantam. Es sēžu vakarā pie laikraksta un lasu ienaidnieka ģenerālštābā ziņojumus no karalauka, te uzreiz iedrāžas mans obrlajtnanta kungs pavisam bāls ģīmī un tūliņ man virsū, lai es sakot, cik tādu dubultporciju es esot restorānā pircis, jo viņam viss zināms un katra liegšanās veltīga. Viņš jau sen esot turējis mani par muļķi, bet, ka es esot vājprātīgs, to viņš vēl neesot zinājis. Es esot viņu tā izblamējis, ka viņam būtu liels prieks nošaut vispirms mani un tad nošauties pašam. «Obrlajtnanta kungs,» es viņam teicu, «kad jūs mani paņēmāt, jūs jau pirmajā dienā teicāt, ka ikviens kalpotājs ir zaglis un nelietis. Un, ja jūs būtu saņēmis no restorānā tik mazas porcijas, tad jūs būtu varējis domāt, ka es tiešām esmu viens no tiem neliešiem un apēdu jūsu tiesu . . .»
— Dievs tēvs debesīs, — Baluns izdvesa, noliecās pēc virsleitnanta. Lukaša somas un atkāpās vagona stūrī.
— Tad obrlajtnants Lukašs izmeklējās pa visām kabatām, - Sveiks turpināja, — un, tā kā tās bija veltīgas pūles, tad viņš izrāva no vestes kabatas sudraba pulksteni un pasniedza man to. «Kamēr es saņemšu algu, Šveik,» viņš teica, «sarakstiet visu, cik es jums esmu parādā! Pulkstenis lai jums paliek piedevām! Un citreiz netaisiet muļķības!» Bet tad mēs reiz nokļuvām tādās sprukās, ka man pulksteni nācās aiznest uz lombardu.
— Ko jūs darāt tur kaktā, Balun? — mantzinis Vaneks uzsauca.
Atbildes vietā nelaimīgajam Balunam uznāca klepus. Viņš pa to laiku bija attaisījis virsleitnanta Lukaša somu un apēdis pēdējo baltmaizes klaipiņu . ..
*
Caur staciju nepieturēdams gāja kāds cits militarvilciens, bāztin piebāzts ar «deičmeistariem», kurus sūtīja uz Serbijas fronti. Viņi vēl nebija atjēgušies no jūsmīgās izvadīšanas Vīnē un auroja bez apstājas visu ceļu:
Princis Eižens, bruņnieks cēlais
Ķeizaram viņš atgūt vēlas
Belgeradas cietoksni.
Stipru tiltu celt viņš lika,
Pilsētā lai iekšā tiktu
Varonīgie kareivji.
Kāds kapralis ar švīti uzgrieztām ūsām, atspiedies ar elkoņiem uz kareivjiem, kas sēdēja, kājas izkāruši pa vagona durvīm, izliecās ārā, diriģēja un brēca visā rīklē:
Tilta celšana kad galā,
Vezumi un lielgabali
Ērti pārkļūst Donavai,
Zemlinā tad apmetāmies,
Serbus aiztriekt apņēmāmies …
Šinī mirklī viņš zaudēja līdzsvaru, izlidoja ārā no vagona un visā sparā atsitās ar vēderu pret dzelzceļa pārmiju smaili, kur arī palika uzdurts karājoties, kamēr vilciens joņoja tālāk un no pēdējiem vagoniem jau skanēja:
Grafs Radeckis, slavas bagāts,
Ienaidniekus zvērē dragāt
Lombardijā šovasar.
Veronā bij ilgi gaidīt
Palīgus, lai kaujā raidīt
Varons dižu pulku var.
Kareivīgais kapralis, aplamnieces pārmijas smailes caurdurts, bija jau beigts. Nebija ilgi jāgaida, kad viņam blakus jau stāvēja jauns kareivis no stacijas komandantūras ar uzspraustu durkli. Viņš raudzījās uz savu uzdevumu visai nopietni, stāvēja taisni izslējies un ar tik uzvaras pilnu izskatu, it kā kapraļa uzspraušana uz šā iesma butu viņa darbs.
Tā kā viņš bija ungārs, tad viņš auroja pāri visam sliežu ceļam, kad kareivji no 91. pulka kaujas bataljona nāca šurp, lai apskatītu cietušo:
— Nem szabat! Nem szabat! Komision militār nem szabat![7]
— Tam jau viss aiz muguras, — piezīmēja krietnais kareivis Sveiks, kas, protams, arī bija starp ziņkārīgajiem, — bet te ir sava priekšrocība; ja arī cilvēks saņēmis vēderā savu porciju dzelzs, tad vismaz zināms, kur viņš apglabāts. Tas ir pie pašas stacijas, un viņa kapu nevajadzēs meklēt pa visām pasaules frontēm.
Uzdūries gan viņš ir priekšzīmīgi, — Sveiks vēl piemetināja, aplūkojis kaprali ar lietpratēja skatienu arī no otras puses, — zarnas palikušas biksēs.
— Nem szabat, nem szabat! Komision militār nem szabat! iebrēcās atkal jaunais ungārs.
— Ko jūs te darāt? — Sveikam aiz muguras atskanēja stingra balss.
Sveiks salutēja. Viņa priekšā stāvēja kadets Bīglers.
Padevīgi ziņoju, ka mēs apskatām nelaiķi, kadeta kungs.
— Un ko jūs te aģitējat? Kas jums te par darīšanu?
Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks ar cieņu atbildēja, — ka es nekur nekā neaģitēju.
Daži kareivji kadetam aiz muguras iesmējās, un mantzinis Vaneks panācās priekšā.
— Kadeta kungs, — viņš sacīja, — obrlajtnanta kungs atsūtīja šeit raitnieku Sveiku uzzināt, kas noticis. Es nupat biju staba vagonā. Bataljona raitnieks Matušics meklē jūs bataljona komandiera kunga uzdevumā. Jums steidzīgi jāierodas pie kapteiņa kunga.
Tā kā tūliņ atskanēja iekāpšanas signāls, tad visi devās atpakaļ uz saviem vagoniem.
Vaneks, iedams Sveikam blakus, pamācīja viņu:
— Kad sagadās vairāk cilvēku kopā, tad metiet pie malas savu spriedelēšanu, Šveik, citādi jus varat iekrist. Tas kapralis bija no «deičmeistariem», tāpēc jūsu vārdus varēja izprast tā, it kā jūs priecātos par viņa nāvi. Šis Bīglers traki neieredz čechus.
— Bet es tak nekā tāda neteicu, — Sveiks atbildēja tādā balsī, kas noraidīja jebkuras aizdomas, — es tikai sacīju, ka tas kapralis kārtīgi uzdūries, jo visas zarnas palikušas biksēs. Viņš •būtu varējis . . .
— Nerunājiet nu vairs par to, Šveik! — Un mantzinis Vaneks pat nospļāvās.
— Tas tak vienalga, — Sveiks nerimās, — vai viņam te izlaiž zarnas mūsu kungam un ķeizaram par godu vai tur. Šā vai tā, bet savu pienākumu viņš ir izpildījis. Viņš taču varēja . . .
— Re, re, Šveik, — Vaneks viņu pārtrauca, — kur bataljona raitnieks Matušics atkal, degunu pacēlis, stūrē uz staba vagonu. Brīnos, kā viņš vēl nav paklupis pret sliedēm.
Tikmēr starp kapteini Zāgneru un centīgo kadetu Bīgleru noritēja ļoti asa saruna.
— Es brīnos par jums, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners teica, — kāpēc jūs neieradāties man paziņot, ka kareivjiem nav izsniegti šie 150 grami ungāru desas. Man nācās pašam iet uzzināt, kāpēc ļaudis nāk atpakaļ no noliktavas tukšām rokām. Bet virsnieku kungi uzvedas tā, it kā pavēle vairs nebūtu pavēle. Es taču sacīju: «Doties uz noliktavu pa vadiem, viena rota pēc otras.» Tas nozīmē, ka pat tad, ja. noliktavā nekā nebija, tomēr vajadzēja atgriezties vagonos tādā pašā kārtībā. Jums, kadet Bīgler, es uzdevu gādāt par kārtību, bet jūs ļāvāt visam iet savu ceļu. Jūs bijāt priecīgs, ka jums nav jānoņemas ar desu porciju pārskaitīšanu, un, kā es pa logu noskatījos, mierīgā garā aizgājāt apbrīnot uzdūrušos deičmeistaru kaprali. Un, kad es liku jūs pasaukt, tad jūsu kadeta fantazija nekā labāka nespēja izdomāt kā tādas blēņas, it kā jūs esot gājis pārliecināties, vai pie šā uzdurtā kapraļa kāds neaģitē . . .
— Padevīgi ziņoju, ka 11. rotas raitnieks Sveiks .. .
— Lieciet mani mierā ar Sveiku! — kapteinis Zāgners uzkliedza, — Nedomājiet, ka jums izdosies intriģēt pret virsleitnantu Lukašu. Mēs paši Sveiku tur aizsūtījām. Ko jūs skatāties uz mani tā, it kā jūs domātu, ka es jums piesienos? Jā, es jums piesienos, kadet Bīgler. Ja jūs neprotat izturēties ar pienācīgu godbijību pret savu priekšniecību, ja jūs cenšaties to visādi kompromitēt, tad es jums ielikšu tādus laužņus, ka jūs ilgi pieminēsiet Rabas staciju! Es jums rādīšu, kā jāplātās ar teorētiskām zināšanām! Pagaidiet labāk, kad nonāksim frontē, kad es jums pavēlēšu doties ar virsnieku patruļu izlūkos līdz pašiem stiepļu aizsprostiem .. . Kur jūsu ziņojums? Pat ziņojumu jūs man neesat sniedzis, kopš atnācāt! Pat teoretiski ne, kadet Bīgler…
— Padevīgi ziņoju kapteiņa kungs[8], ka 150 gramu ungāru desas vietā kareivji saņēma pa divām skatu kartēm. Lūdzu, kapteiņa kungs …
Kadets Bīglers pasniedza bataljona komandierim divas no tām skatu kartēm, ko izdeva kara arehiva direkcija Vīnē; šās direkcijas priekšgalā atradās infanterijas ģenerālis Voinovičs. Uz vienas kartītes bija krievu kareivja karikatūra, — tas bija bārdains «mužiks», ko apkampa skelets. Zem karikatūras bija paraksts:
«Der Tag, an dem das perfide Russland krepieren wird, wird ein Tag der Erlosung fīir unsere ganze Monarchie sein.»[9]
Otrā skatu karte nāca no Vācijas. Tā bija vācu dāvana Austroungarijas karavīriem.
Augšā bija rakstīts: «Viribus unitis,»^ — un zem tā karātavās attēlots sers Edvards Grejs, bet abās pusēs karātavām priecīgi salutē pa austriešu un vācu kareivim.
Kartītes lejasdaļā bija dzejolis no Greinca grāmatiņas «Dzelzs dūre», par ko vācu laikraksti izteicās, ka «Greinca dzejoļi iedarbojas kā pātagas cirtiens, tie pilni neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības».
Pantiņš zem karātavām skanēja šādi:
GREJS.
Pie karātavām augstu gaisā
Sers Edvards Grejs, rau, kājas slaista.
Diemžēl, tas pagaidām vēl joks, —
Pie mums nav atrodams tāds koks,
Kas ļausies cirvim padevīgi
Un kaunu nesis pacietīgi,
Ka šādam Jūdasam viņš bijis
Kādreiz par karātavu siju.
Tā franču republikas apse būs,
Kur nelietis šis beidzot pakārts kļūs.
Kapteinis Zāgners vēl nebija beidzis lasīt šo «neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības» pilno dzejoli, kad vagonā iešāvās bataljona raitnieks Matušics.
Kapteinis Zāgners bija viņu aizsūtījis uz stacijas telefona centrāli, lai uzzinātu, vai nav pienākuši kādi jauni rīkojumi. Raitnieks atnesa telegramu no brigādes. Atšifrēt tomēr nebija vajadzīgs, telegrama bija nešifrēta un skanēja šādi: «Rasch ab- kochen, dann Vormarsch nacli Sokal.»[10] Kapteinis Zāgners neizpratnē pagrozīja galvu.
— Padevīgi ziņoju, — Matušics sacīja, — ka stacijas komandants lūdz jūs ierasties pie viņa. Tur pienākusi vēl viena telegrama.
Tacl starp stacijas komandantu un kapteini Zāgneru notika stingri konfidenciālā rakstura saruna.
Pirmo telegramu nevarēja neizsniegt, kaut arī tās saturs bija visai dīvains, jo bataljons atradās vēl tikai Rabā. Ko tas gan nozīmēja? «Steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz So- kalu.» Telegrama bija adresēta 91. pulka kaujas bataljonam, noraksts 75. pulka kaujas bataljonam, kas sekoja iepriekšējam. Paraksts bija pareizs: brigādes komandieris barons fon Herberts.
— Stingri konfidenciāli, kapteiņa kungs, — stacijas komandants noslēpumaini sacīja. — Slepena telegrama no jūsu divīzijas. Jūsu brigādes komandieris ir kļuvis vājprātīgs. Viņu aizveduši uz Vīni pēc tam, kad viņš izsūtījis uz visām pusēm kādu duci tamlīdzīgu telegramu. Budapeštā jūs droši vien gaidīs jauna telegrama. Skaidrs, ka. visas viņa telegramas jāanulē, bet mēs vēl neesam šajā virzienā nekāda mājiena saņēmuši. Man, kā jau sacīju, ir tikai pavēle no divizijas, ka nešifrētas telegramas nav ņemamas vērā. Izsniegt tās man vajag, jo šinī ziņā es no savām instancēm nekādu atbildi vēl neesmu dabūjis. Es informēju caur savām instancēm augstāko armijas vadību, un lietu jau izmeklē,
— Es esmu kādreizējs sapieru pulka virsnieks, — viņš piemetināja, — piedalījies mūsu stratēģiskā dzelzceļa būvē Galicijā .. . Bet tagad tādi veci puikas kā mēs, kapteiņa kungs, der tikai frontei. Kara ministrija ir pilna civilinženieru, kas nolikuši brīvprātīgā pārbaudījumus. Jā, pēc stundas ceturkšņa jums būs jābrauc atkal tālāk. Es vēl labi atceros, ka reiz jums palīdzēju vingrošanā uz līdztekām, toreiz biju Pragas kadetu korpusa vecākajā klasē, — un tad mēs abi palikām bez atvaļinājuma. Jūs jau arī savā klasē dūšīgi plūcāties ar vācu kadetiem. Un Lukašs tāpat. Jūs bijāt ar viņu lieli draugi. Kad es saņēmu telegramu ar to virsnieku sarakstu, kuri brauks ar kaujas bataljonu caur staciju, tad tūdaļ skaidri atcerējos .. . Jā, pagājis krietns laika sprīdis . . . Kadets Lukašs toreiz man bija ļoti simpātisks . . .
Kapteinim Zāgneram visa šī saruna bija ļoti nepatīkama. Viņš bez pūlēm pazina runātājā savu klases biedru, kas bija vadījis kadetu skolā opozīciju pret austriešiem. Vēlāk viņi karjeras dēļ no opozicijas bija atteikušies. Visnepatīkamāk viņu skāra piezīme par virsleitnantu Lukašu, kuru nezin kādēļ paaugstināšanas un apbalvošanas gadījumos pastāvīgi pameta neievērotu.
— Virsleitnants Lukašs, — kapteinis uzsvērti noteica, — ir loti krietns virsnieks. Kad vilciens aties?
Stacijas komandants paskatījās pulkstenī.
— Pēc sešām minūtēm.
— Es eju, — Zāgners sacīja.
— Es domāju, ka jūs man vēl ko teiksiet, Zāgner.
— Also nazdar![11] — Zāgners atbildēja, iziedams no komandantūras.
Kad kapteinis Zāgners pirms vilciena atiešanas atgriezās štaba vagonā, visi virsnieki bija jau savās vietās. Viņi sēdēja grupās pa četri un spēlēja kārtis, vienīgi kadets Bīglers nespēlēja. Viņš šķirstīja dažādas aprakstītas lapas ar kara ainu uzmetumiem, jo gribēja izcelties ne tikai kaujas, bet arī literatūras laukā ar kara notikumu aprakstiem kā īsts literārs fenomens. Šis «svēteļa spārns ar zivs asti» sapnoia kļūt par slavenu rakstnieku. Pagaidām viņa literārie mēģinājumi izpaudās daudzsološos virsrakstos, kuros apspoguloiās tā laika militārisms. Temati tomēr vēl nebija apstrādāti, tāpēc uz daudzajām loksnēm atradās tikai nākamo literāro darbu virsraksti.
«Lielā kara dalībnieku biogrāfijās. — Kas uzsāka karu? Austroungārijas politika un pasaules kara izcelšanās. — Kara
piezīmes. — Austroungārijā un pasaules karš. — Ko māca karš. — Populārs pārskats par kara izcelšanos. — Militāri politiskas hipotēzēs. — Austroungārijas svinīgā diena. — Slavu imperiālisms un pasaules karš. — Pasaules kara dokumenti.
— Materiali pasaules kara vēsturei. — Pasaules kara dalībnieka dienasgrāmata. — Vienas dienas notikumi pasaules karā. — Pirmais pasaules karš. — Mūsu dinastija pasaules karā. — Austroungārijas monarchijas tautas ar ieročiem rokās. — Pasaules cīņa par varu. — Mani piedzīvojumi pasaules karā. — Mana karagājiena chronika. — Kā karoja Austroungārijas ienaidnieki.
— Kam piederēs uzvara? — Mūsu virsnieki un mūsu kareivji.
— Manu kareivju ievērības cienīgi darbi. — No lielā kara laikiem. — Kara viesulī. — Austroungārijas varoņgrāmata.
— Dzelzs brigāde. — Manas vēstules no frontes. — Mūsu kaujas bataljona varoņi. — Rokasgrāmata kareivim kaujas laukā.
— Kauju un uzvaru dienas. — Ko es redzēju un pārdzīvoju kaujas laukā. — Ierakumos. — Virsnieks stāsta. — Uz priekšu, Austroungārijas dēli! — Pretinieka lidmašīnas un mūsu kājnieki. — Pēc kaujas. — Mūsu artileristi, uzticamie tēvzemes dēli. — Kaut visa pasaule mums pretī stātos … — Aizstāvēšanās un uzbrukuma karš. — Asinis un dzelzs. — Uzvara vai nāve. •— Mūsu varoņi gūstā.»
Kad kapteinis Zāgners pienāca pie kadeta Bīglera un visu to izlasīja, viņš jautāja, ko *.as nozīmējot un kas ar to esot domāts.
Kadets Bīglers atbildēja patiesā sajūsmā, ka katrs virsraksts nozīmējot vienu grāmatu, ko viņš uzrakstīšot. Cik virsrakstu, tik grāmatu.
— Es vēlētos, lai pēc manis paliktu kāda piemiņa, ja man lemts krist kaujā, kapteiņa kungs. Mans paraugs ir vācu profesors Udo Krafts. Viņš dzimis 1870. gadā, piedalījās kā brīvprātīgais šajā pasaules karā un krita 1914. gada 22. augustā pie Anlojas. Pirms nāves viņš izdeva grāmatu «Pašaudzināšana mērķim mirt par ķeizaru».
Kapteinis Zāgners aizveda kadetu Bīgleru pie loga.
— Parādiet, kas jums vēl ir, kadet Bīgler, mani ārkārtīgi interesē jūsu darbi, — kapteinis ironiski sacīja. — Kas tā par burtnīciņu jums kabatā?
— Tas nav nekas, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers nosarka kā bērns, — lūdzu, varat paši pārliecināties.
Burtniciņai bija šads virsraksts:
Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas pēc oficiāliem avotiem sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Dlglers. Piezīmes un paskaidrojumus sniedzis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.
Schemas bija neiedomājami vienkāršas.
Kaujai pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī sekoja kauja pie Zentas 1697. gada 11. septembrī, kauja pie Kaldjeras 1805. gada 31. oktobrī, kauja pie Aspernas 1809. gada 22. maijā, Tautu kauja pie Leipcigas 1813. gadā, kauja pie Sv. Lūcijas 1848. gada maijā un kauja pie Trutnovas 1866. gada 27. jūnijā līdz Sarajevas ieņemšanai 1878. gada 19. augustā. Šo kauju plānu uzmetumi un schemas ne ar ko neatšķīrās cits no cita. Kadets Bīglers visur bija uzzīmējis taisnstūrus, kuru viena puse?
bija balta, bet otra, svītrotā, apzīmēja pretinieku. Abām pusēm bija kreisais spārns, centrs un labais spārns. Aiz karaspēka līnijām bultas norādīja palīgspēku virzienu. Kauja pie Nerdlinge- nas ne par matu neatšķīrās no kaujas pie Sarajevas, un abas atgādināja spēlētāju izvietošanu futbola sacīkstes sākumā, pie kam bultas, šķiet, norādīja, kurp viena vai otra puse raidīs bumbu.
Kapteinis Zāgners tūliņ pamanīja šo līdzību un ievaicājās:
—• Vai jūs spēlējat futbolu, kadet Bīgler?
Bīglers pietvīka vēl vairāk un nervozi mirkšķināja acis, — likās, ka viņš ar pūlēm valda asaras.
Kapteinis Zāgners smīnēdams šķirstīja burtnīciņu un apstājās pie piezīmēm zem Trutnovas kaujas schemas prūšu-austriešu kara laikā.
Kadets Bīglers bija uzrakstījis: «Kauja pie Trutnovas nevarēja nest uzvaru, jo kalnainais apvidus kavēja izvērsties plašumā ģeneraļa Mazucheli divizijām, ko apdraudēja stipras prūšu kolonas. Prūši bija novietojušies augstienē, kas ieslēdza austriešu divizijas kreiso spārnu.»
— Pēc jūsu domām, — kapteinis Zāgners smīnot piezīmēja, pasniegdams kadetam Bīgleram viņa burtnīciņu, — kauja pie Trutnovas tikai tad varēja nest uzvaru, ja Trutnova atrastos līdzenumā. Vai ne, jūs Budejovices Benedek?1
— Kadet Bīgler, tas ir ļoti jauki no jums, ka jūs tajā īsajā laika sprīdī, kopš atrodaties armijā, esat papūlējies iedziļināties stratēģijas noslēpumos. Jums gan tas iznāk tā. kā puikām, kas spēlē karu un piešķir sev ģeneraļa pakāpi. Jūs tādā tempā esat paaugstinājis sevi dienesta pakāpē, ka prieks noskatīties. Ķ. un ķ. virsnieks Ādolfs Bīglers! Iekāms mēs sasniegsim Peštu, jūs jau būsiet feldmaršals. Un cik tad sen, kopš jūs vēl mājās pie tētiņa šķirojāt trušādiņas, ķ. un ķ. leitnant Ādolf Bīgler! Mīļais, jūs taču vēl neesat nekāds virsnieks. Jūs esat kadets, jūs karājaties gaisā starp seržantu un apakšvirsnieku. Kad jūs titulējat sevi par virsnieku, tad tas ir tas pats, ja kāds jefreitors liek sevi kādā traktierī godāt par «štaba feldfebeļa kungu».
— Klau, Lukaš, — viņš griezās pie virsleitnanta, — kadets Bīglers ir tavā rotā, tad tu nu ķeries pie viņa skološanas! Viņš
1 Bcnecleks (1804.—1881.) — Austrijas ģenerālis, 18G6. g. tika iecelts par Austrijas armijas virspavēlnieku karā pret Prūsiju. Austrija karu zaudēja un Benedeku atbrīvoja no visiem amatiem.
sauc sevi par virsnieku, lai tad viņš nopelna šo pakāpi kauiā! Kad mēs dosimies viesuļugunī uzbrukumā, tad lai tas lāga puika ar savu vadu atbrīvo mums ceļu dzeloņstieplēs . . . Jā, pie reizes, tevi sveicina Cikans, viņš tagad ir Rabas stacijas komandants.
Kadets Bīglers saprata, ka saruna ar viņu beigusies, salutēja un pietvīkušu seju izgāja vagonam cauri uz priekšiņu.
Kā mēnessērdzīgs viņš atvēra klozeta durvis un lasīja uzrakstu vācu un ungāru valodā: «Vilcienam stāvot, klozetu aizliegts lietot.» Viņš iešņukstējās un, klusu elsodams, sāka raudāt. Tad viņš noslaucīja asaras, nolaida bikses … un izlietoja līdz beidzamai lapai, burtnīciņu ar uzrakstu: «Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas, sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.» Apgānītās lapas izslīdēja pa caurumu uz sliedēm un aizvirpuļoja līdzi ātri ejošajam militar- vilcienam.
Kadets Bīglers nomazgāja pie krāna sasarkušās acis un izgāja gaitenī, stingri apņēmies būt stiprs, velnišķīgi stiprs. Viņam jau kopš agra rīta sāpēja galva un vēders.
Viņš iegāja pretējā kupejā, kur bataljona raitnieks Matušics spēlēja ar Zāgnera kalpotāju Baceru kārtis.
Viņš nokāsējās, iestājies vaļējās kupejas durvīs. Abi atskatījās un spēlēja tālāk.
— Vai jūs nezināt, kas pienākas? — kadets Bīglers uzprasīja.
— Abet ka nevar, — Bacers atbildēja savā šausmīgajā Kaš- perkalnu vācieša dialektā, — man bi izgaiš visi trumpi. Es zin, kadeta kungs, ka papriekš bi jādo kreics un ta pīķs. To es zin.
Kadets Bīglers neteica vairs ne vārda un apsēdās savā kaktā. Kad vēlāk pie viņa ienāca apakšvirsnieks Plešners, lai piedāvātu viņam malku konjaka no kāršu spēlē laimētās pudeles, tad viņš nobrīnījās, cik cītīgi kadets Bīglers lasa profesora Udo Krafta grāmatu «Selbsterziehung zum Tod fur Kaiser».
Pirms vēl viņi nokļuva Peštā, kadets Bīglers bija tā piedzēries, ka, izliecies pa vagona logu, nepārtraukti auroja tukšajā klajumā:
— Uz priekšu! Ar dieva palīgu uz priekšu!
Tad bataljona raitnieks Matušics ievilka viņu pēc kapteiņa Zāgnera pavēles atpakaļ kupejā, kur ar Bacera palīdzību noguldīja uz sola. Tur gulēdams, kadets Bīglers redzēja šādu sapni:
Kadeta Biglera sapnis pirms iebraukšanas Budapešta.
Viņam bija augstākā goda zīme, dzelzs krusts, viņš bija majors un brauca inspicēt viņam uzticētās brigādes daļas. Viņš pats nebija skaidrībā, kāpēc viņš bija tikai majors, kaut gan komandēja veselu brigādi. Viņam bija aizdomas, ka viņš ticis iecelts par ģenerālmajoru, bet «ģenerālis» kara telegrāfā un pasta jūklī kaut kur noklīdis.
Viņš sevī smējās, atcerēdamies, ka vilcienā, braucot uz fronti, kapteinis Zāgners bija viņam draudējis sūtīt viņu griezt dzeloņstiepļu aizsprostus. Šo draudu dēļ kapteinis Zāgners kopā ar virsleitnantu Lukašu sen bija pārcelts uz citu pulku. Uz citu divīziju, uz citu armijas korpusu.
Kāds viņam vēl bija stāstījis, ka tie abi bēgot gājuši bojā kaut kādā purvā.
Kad nu viņš tā brauca inspicēt frontē savu brigādi, viņam atausa gaisma. Viņu taču bija sūtījis armijas ģenerālštābs.
Viņam garām devās kareivji, dziedādami kādu dziesmu, ko viņš bija lasījis austriešu kara dziesmu krājumā «Tas noderēs»:
Kareivji — brāļi, uz kauju nu braši, Naidnieku Jauno mēs satrieksim aši, Ķeizara karogs lai plivinās stalts . ..
Apkārtne izskatījās taisni tāda pati kā «Vīnes ilustrētā žurnālā» uzņēmumos.
Labajā pusē pie kāda šķūņa stāvēja artilērija, kas apšaudīja ienaidnieka ierakumus līdztekus ceļam, pa kuru viņš brauca automobilī. Pa kreisi bija māja, no kuras šāva, kamēr ienaidnieka kareivji pūlējās ar šauteņu resgaļiem ielauzt durvis. Blakus ceļam dega ienaidnieka lidmašīna. Pie apvāršņa bija redzami jātnieki un degošs ciems, bez tam vēl kāda kaujas bataljona ierakumi un neliela augstiene, no kuras pretinieku apšaudīja ar ložmetējiem. Mazliet tālāk gar ceļu stiepās atkal ienaidnieka ierakumi, un šoferis ved viņu tiem taisni virsū!
Viņš brēc klausulē šoferim:
— Vai tu neredzi, kur mēs braucam? Tur taču ienaidnieks.
Bet šoferis mierīgi atbild:
— Ģeneraļa kungs, tas ir vienīgais kārtīgais ceļš. Šoseja ir labā stāvoklī. Pa lauku ceļiem riepas neizturētu.
Jo tuvāk viņi nāk ienaidnieka pozīcijām, jo stiprāka kļūst apšaude. Šāviņi sprāgst visapkārt ierakumiem, abās pusēs plūmēm apstādītajam ceļam. Bet šoferis tikai mierīgi runā klausulē:
— Pirmšķirīgs ceļš, ģeneraļa kungs, te slīd kā uz parketa. Ja mēs nogriezīsimies kādā sānceļā, tad riepas neizturēs.
— Skatieties, ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz klausulē, ■— šī šoseja ir tik labi uzbūvēta, ka pat 30,5 centimetru šāviņš nekā tai nevar padarīt. Šoseja kā galds, bet tur tajos grambainajos lauku ceļos mums riepas sen būtu pārsprāgušas. Bet atpakaļ griezties mēs nekādi nevaram, ģeneraļa kungs.
— Bzzz — bum! — Bīglers dzird, un auto neganti palecas.
— Vai es jums neteicu, ģeneraļa kungs, — šoferis auro, — ka šī ir sasodīti laba šoseja? Nupat mums priekšā eksplodēja viens 38-centimetrīgais. Un nevienas dobes, šoseja kā grīda. Bet, tiklīdz mēs iebrauktu kādā lauku ceļā, tā riepas vairs neskaitītos. Tagad mūs apšauda no 4 km atstatuma.
— Uz kurieni mēs īsti braucam?
—■ To redzēsim, — šoferis atbild, — kamēr ceļš paliek līdzšinējais, tikmēr es garantēju par visu.
Palēcicns, ārprātīgs palēciens gaisā, un auto apstājas.
— Ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz, — vai jums nav ģenerālštābā kartes?
Ģenerālis Bīglers uzspiež elektrisko kabatas spuldzi un ierauga karti sev uz ceļiem. Bet izrādās, ka tā ir Helgolandes piekrastes karte no 1864. gada, kad austrieši un prūši karoja ar Dāniju Šlezvigas dēļ.
— Te ir krustceļš, — šoferis saka, — abi ceļi ved uz ienaidnieka pozīcijām. Man tikai vajadzīgs kārtīgs braucams ceļš, lai riepas neciestu, ģeneraļa kungs… Es esmu atbildīgs par štaba mašīnu.
Tad sprādziens, apdullinošs spādziens, un zvaigznes birst riteņa lielumā. Piena Ceļš biezs kā krējums.
Bīglers traucas pasaules izplatījumā, sēdēdams blakus šoferim. Auto ir pārgriezts taisni pa vidu uz pusēm. No tā palikusi tikai cīņas kārā, agresivā priekšējā daļa.
— Tā vēl ir laime, — šoferis saka, — ka jūs man rādījāt karti no mugurpuses. Jūs pārsvieda pie manis, bet pakaļējā daļa eksplodēja. Tas bija 42 centimetru šāviņš. Es jau tūliņ nojautu, ka, tiklīdz būsim pie krustceļa, ceļš vairs nebūs ne graša vērts . . . Un pēc 38-centimetrīga šāviņa var nākt tikai 42 centimetri. Lielāka kalibra mums līdz šim vēl nav, ģeneraļa kungs.
— Kur jūs tagad braucat?
— Mēs lidojam uz debesīm, ģeneraļa kungs, un mums jāizvairās no komētām. Tās ir bīstamākas par šāviņiem.
— Tagad zem mums ir Marss, — šoferis iesakās pēc ilgākas klusēšanas.
Bīglers ir atkal nomierinājies.
— Vai jūs zināt no vēstures par tautu kauju pie Leipcigas? —■ viņš jautā. — Kā feldmaršals firsts Švarcenbergs 1813. gada 14. oktobrī maršēja uz Libertkovicu un kā 16. oktobrī notika cīņa par Lindenavu? Vai zināt, kā kāvās ģenerālis Mervelts, kā austriešu karaspēks ielauzās Vachovā un kā 19, oktobrī krita Leipciga?
— Ģeneraļa kungs, — šoferis pēkšņi nopietni ierunājas,
mēs esam taisni debess vārtu priekšā. Kāpiet ārā, ģeneraļa
kungs! Mēs nevaram izbraukt pa debess vārtiem, to ir milzīga drūzmēšanās — karavīri vien.
— Brauc viņiem taisni virsū, — Bīglers kliedz, — tad viņi zinās, kā jāgriež ceļš.
Un, izliecies no auto, viņš uzbrēc:
— Uzmanību, salašņas! Ragulopi tādi! Labi redz, ka brauc ģenerālis, un nevar nostāties «uz labo».
Šoferis mēģina viņu nomierināt:
— Tas nav tik viegli, ģeneraļa kungs, vairumam jau nemaz nav galvu.
Ģenerālis Bīglers tikai tagad ierauga, ka pūlis pie paradīzes vārtiem sastāv no visvisādiem invalidiem, kas zaudējuši karā kādu ķermeņa daļu un tagad nes to līdz mugursomā — galvu, roku, kāju. Kāds godīgs artilerists, kas noskrandušā šinelī lauzās iekšā paradizē, bija ielicis mugursomā vēderu ar visu ķermeņa apakšējo daļu. No kāda cienījama zemessarga somas ģenerālī Bīglerā raudzījās puse sēžamvietas, ko zemessargs bija pazaudējis kaujā pie Ļvovas.
— Tas ir kārtības dēļ, — šoferis atkaļ, ierunājās, spiezdamies ar mašīnu blīvajā pūlī, — viņiem acīm redzot jāiet cauri debesu komisijai.
Paradizē laida iekšā tikai ar paroli «Fūr Gott und Kaiser»[12], ko ģenerālis Bīglers tūliņ atcerējās.
Auto iebrauca debesīs.
— Ģeneraļa kungs, — kāds spārnots eņģelis — virsnieks sacīja, kad viņi brauca garām jauniesaukto eņģeļu kazarmām, — jums jāpiesakās galvenajā komandantūrā.
Viņi pašreiz brauca garām apmācības laukumam, kur mudžēja vien no jauniesauktiem eņģeļiem, kurus apmācīja «ale- luja» saukšanā.
Viņi piebrauca pie kādas grupas, kur sarkanmatains eņģelis- apakšvirsnieks «apstrādāja» neveiklu jauniesaukto eņģeli, grūda tam ar dūri vēderā un rēca: «Attaisi purnu, kā nākas, Betlemes cūka! Vai tā sauc «aleluja»? Vai tev kaklā kas iesprūdis? Kāds ēzelis tevi ielaidis paradizē, ragulops beidzamais? Pamēģini vēlreiz! «Hachlechluja»? Sasodīts, tu paradizē arī vēl šņaukāsies? Vēlreiz, tu Libanas ciedra miets!
Viņi brauca tālāk, un vēl ilgi viņiem skanēja nopakaļ iesnu apstātā jauniesauktā eņģeļa bailīgais «Hachlechluja» un eņģeļa- kapraļa brēcieni: «Aleluja, aleluja, tu Jordanas govs!»
Tad viņi ieraudzīja milzīgu, blāzmas apstarotu celtni, līdzīgu Marijas kazarmām Cechu Budejovicē. Virs celtnes bija divas lidmašīnas, viena pa kreisi, otra pa labi, bet starp tām bija izstiepts milzīgs audekla plakats ar uzrakstu:
Ķ. un Ķ. DIEVA GALVENĀ MlTNE.
Divi karalauka žandarmu formās tērpti eņģeļi izvilka ģenerāli Bīgleru no auto, saķēra aiz apkakles un uzveda otrajā stāvā.
— Izturieties pieklājīgi dieva kunga priekšā, — viņi sacīja pie pašām durvīm un iegrūda Bīgleru zālē, kur pie sienām karājās Franča Jozefa, Vilhelma, troņmantnieka Franča Ferdinanda, ģeneraļa Viktora Dankla, erchercoga Fridricha un ģenerālštābā priekšnieka Konrādā fon Hecendorfa ģīmetnes. Zāles vidū stāvēja pats mīļais dievs.
— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —• vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.
Bīglers sastinga.
— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?
— Padevīgi ziņoju . . .
— Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!
— Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.
— Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!
Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.
Un no dieva tā kunga mutes atskanēja:
— Iemetiet viņu atejā!
Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā.
*
Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Matušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.
— Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — laikam bikses būs pilnas.
— Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!
Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šaudījās pār Donavu.
Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»
Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļaudamies nomurmināja:
— Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!
Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks. Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēderus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.
Bet pats Bīglers, garnizona priekšnieks, stāvēja pār visiem šiem cilvēkiem, tāpat turēdams ar rokām vēderu, un sauca franču parlamentaram: «Paziņojiet savam ķeizaram, ka es nepadošos!»
Pēc tam viņam šķita, ka vēdergraizes aprimušas; viņš iz- auļoja ar savu bataljonu no cietokšņa pretī slavai un uzvarai un ieraudzīja, ka virsleitnants Lukašs ar savām krūtīm uztver kāda franču dragūna zobena cirtienu, kas bija domāts viņam, Bīgleram, ielenktās Linčas aizstāvim.
Virsleitnants Lukašs mirst pie viņa kājām, izsaukdamies: «Ein Mann wie Sie, Herr Oberst, ist notiger als ein nichtsnutzi- ger Oberleutnant!»[13]
Linčas aizstāvis aizkustināts novērsās, bet tad kāda karteča ķēra viņu taisni mīkstumos. Bīglers mechaniski pieķēra roku pie biksēm. Sajutis ko mitru un lipīgu, viņš iekliedzās: «Sanitarus, sanitarus!» — un novēlās no zirga . . .
Bacers ar Matušicu pacēla kadetu Bīgleru no grīdas, kur viņš bija novēlies, un noguldīja vecajā vietā. Tad Matušics devās pie kapteiņa Zāgnera un paziņoja tam, ka ar kadetu Bīgleru notiekot dīvainas lietas.
— No konjaka tas nevar būt, — viņš teica, — drīzāk tā būs kolera. Kadets Bīglera kungs dzēra visās stacijās ūdeni. Mo- šonā es pats redzēju, ka . . .
— Tik ātri kolera neuznāk, Matušic. Pasakiet ārsta kungam blakus kupejā, lai viņš iet paskatīties!
Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kauslis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bi ja studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medici- nas fakultatēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksāmenu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testaments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bredržicham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu,
Šī stipendija apmēram četrkārt. pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bredržichs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.
Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva, viņu ekspertiem izmeklēšanā, cen-
tās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vairāk kaitinātu, stucl. med. Bredržichs Velfers, kāda duča korporāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlinē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrādnieks un studēja mierīgi vien tālāk.
Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bredržicham Velferam izgāja greizi.
Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpējās par to, lai brašais Bredržichs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man…» Pēc trim. dienām pulkvedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velferam, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka staba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzvešanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot bijušas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zināms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot.
«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu militāro dienestu.
Pēc vairākiem gadījumiem, kad viņš, diagnozi nosakot, izrādījās pārāk iecietīgs pret pacientiem-kareivjiem un centās pagarināt viņu uzturēšanos hospitālī par spīti lozungam «Viss viens, kur kareivji vāļājas un kur viņi nobeidzas — hospitālī vai ierakumos», — doktoru Velferu nosūtīja kopā ar 11. kājnieku kaujas bataljonu uz fronti.
Bataljona kadru virsnieki uzskatīja viņu par zemāku radījumu. Rezerves virsnieki ari vairījās no viņa un necentās nodibināt labākas attieksmes, lai nepadziļinātu plaisu, kas šķīra viņus pašus no kadru virsniekiem.
Kapteinis Zāgners, protams, jutās nesalīdzināmi augstāks par šo bijušo studentu, kas savu ilggadīgo studiju laikā bija divkaujās aizraidījis uz viņpasauli vairākus virsniekus. Kad doktors Velfers, šis «kara laika ārsts», nāca viņam garām, viņš pat nepaskatījās uz tā pusi un turpināja pļāpāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņš apgalvoja, ka Budapeštā audzējot daudz ķirbju, un Lūkass sakarā ar to pastāstīja, ka viņš kā kadetu korpusa trešās klases audzēknis reiz braucis ar vairākiem biedriem uz Slovākiju un nokļuvis pusdienās pie kāda luterāņu mācītājā, slovaka. Tas mielojis viņus ar cūkas cepeti un ķirbju salātiem un ielējis vīnu, teikdams:
Kur ķirbis un cūka, Tur vīna vien trūka,
par ko kadets Lukašs ārkārtīgi apvainojies.
— No Budapeštas mēs daudz redzēt nedabūsim, — kapteinis Zāgners sacīja, — mūs tikai izvedis cauri. Pēc saraksta vilciens stāvēs stacijā divas stundas.
— Es domāju, ka te pārformēs sastāvu, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — mus aizvedīs uz šķirošanas staciju, Transport- Militār Bahnhof[14].
Garām gāja «kara laika ārsts» Velfers.
— Nieki vien, — viņš smīnēdams teica. —■ Kandidatus uz virsnieka pakāpi, kuri jau Mostas klubā lepojās ar savām stratēģijas un vēstures gudrībām, vajadzēja brīdināt, ka ir bīstami noēst uzreiz veselu kasti ar saldumiem, ko māmiņa atsūtījusi uz fronti. Kadets Bīglers, kā viņš man pats atzinās, apēdis pēc izbraukšanas no Mostas veselus trīsdesmit gabalus šokolādes taurīšu ar krēmu un stacijās dzēris tikai vārītu ūdeni. Tas man, kapteiņa kungs, atgādina kādu Šillera vārsmu: «Wer sagt von …»
— Pag, doktor, —• kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?
Doktors Velfers smīnēja.
— Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vienkārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turējies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka. Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katrreiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.
Doktors Velfers nospļāvās.
— Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.
— Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvaicāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..
Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram:
— Pateicos par tādu vada komandieri.
— Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers turpināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospitāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .
— Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentēriju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.
Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.
Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.
— Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —- Velfers mierīgi sacīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.
Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas militāro izolatoru.
Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.
Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolācijās barakā.
Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.
Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.
Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīstamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.
Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.
Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.
«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi,
ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»
Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta.
«Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novērojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»
Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīglers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.
Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas liecina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.
Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.
— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.
Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja:
— Kā jūs jūtaties?
— Ļ-ļ-ļoti l-lab-bir — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu
— Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konstatēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.
Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja ungariski:
— Sirds sāk jau stāties.
— Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.
— Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?
— Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.
— V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.
Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu palagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.
Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja redzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.
Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkārtīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas izrunā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt:
— Man arī bija kolera, mani mīlīši, bet es gan tā nespārdījos. Tagad jau jums būs labi. Dabūsiet atvaļinājumu .. . Vai tu nemitēsies! — viņš uzbrēca vienam, kas tik spēcīgi izsvieda kāju gaisā, ka sega uzkrita uz galvas. — Tā pie mums neuzvedas. Vari priecāties, ka tev ir drudzis, citādi tev būtu jāiziet no šejienes garšļauku. No tās ķezas nu jūs abi esat ārā.
Viņš paskatījās apkārt.
— Re, tie divi jau pagalam. Tā jau mēs ari domājām, — viņš labsirdīgi piemetināja. — Priecājieties, ka esat laimīgi tikuši tam pāri! Es nu iešu pēc palagiem.
Drīz viņš atkal atgriezās, pārklāja palagus mirušajiem, kuru lūpas bija kļuvušas pilnīgi melnas, sakrustoja viņu rokas ar melnajiem nagiem un ne mazumu nopūlējās iebāzt viņiem mutēs izkārušās mēles. Tad viņš nometās ceļos starp gultām un sāka skaitīt: — Svētā jaunava Marija, dieva māte, — pamezdams pie tam pa skatienam uz saviem atveseļošanās stadijā esošajiem pacientiem, kuru drudzis nozīmēja atgriešanos dzīvē.
— Svētā Marija, dieva māte, — viņš atkārtoja, kad kāds pilnīgi kails cilvēks uzsita viņam uz pleca.
Tas bija kadets Bīglers.
— Paklau, — viņš teica, — es esmu — nomazgājies. — Tas ir — mani nomazgāja. — Man — vvajag segu. M-man sssalst.
— Tas ir izņēmuma gadījums, — štaba ārsts teica pēc pusstundas kadetam Bīgleram, kas gulēja zem segas. — Jūs esat ceļā uz izveseļošanos, kadeta kungs. Rīt mēs jūs nosūtīsim uz rezerves hospitāli Tarnovā. Jūs esat koleras baciļu izplatītājs. Zinātne ir tiktāl gājusi uz priekšu, ka mēs to varam pilnīgi skaidri noteikt. Vai jūs esat no 91. pulka?
— No 13. kaujas bataljona 11. rotas, — vecākais sanitars atbildēja kadeta Bīglera vietā.
— Rakstiet, — štaba ārsts noteica. — Kadets Bīglers, 13. kaujas bataljons, 11. kājnieku rota, 91. pulks, nosūtīts novērošanai uz Tarnovas koleras baraku kā koleras baciļu izplatītājs . ..
Tā apgarotais cīnītājs kadets Bīglers kļuva par koleras baciļu izplatītāju.