Budapeštas militartransporta stacijā Matušics atnesa kapteinim Zāgneram no stacijas komandantūras atkal vienu telegramu, ko nelaimīgais brigādes komandieris bija paspējis izsūtīt, iekāms to bija nogādājuši sanatorijā. Tai bija tas pats saturs: «Steidzīgi paēdināt ļaudis, tad doties tālāk uz Sokalu,» — un tā nebija šifrēta. Vēl bija piemetināts: «Vezumniekus iedalīt austrumu grupā. Izlūkošana atcelta, 13. kaujas bataljons ceļ tiltu- pār Bugu. Sīkākas ziņas laikrakstos.»
Kapteinis Zāgners tūliņ devās pie stacijas komandanta. Mazs, resns virsnieks saņēma viņu ar laipnu smaidu.
— Tas nu gan ir izstrādājis brīnumus, tas jūsu brigādes komandieris, — viņš teica, plati smaidīdams, — tomēr man tās blēņas bija jums jāizsniedz, jo no divizijas vēl nav nekāda rīkojuma, lai viņa telegramas neizsniegtu adresatiem. Vakar te brauca cauri 75. pulka 14. kaujas bataljons, un tā komandieris šeit saņēma telegramu, lai izmaksā visiem kareivjiem kā balvu par Pržemišļu pa sešām kronām, un reizē ar to pavēlēts, ka no šīm sešām kronām katram kareivim jāiemaksā kancelejā divas kronas kara aizņēmumam . . . Pēc ticamām ziņām, jūsu brigādes ģenerālim ir progresivā paralizē.
— Majora kungs, — kapteinis Zāgners sacīja stacijas komandantam, — sakarā ar pulka pavēli mēs braucam pēc maršruta uz Gedelu. Kareivjiem jāsaņem šeit 150 gramu Ementales siera. Iepriekšējā stacijā viņiem vajadzēja saņemt pa 150 gramiem ungāru desas, bet viņi tomēr nekā nesaņēma.
— Acīm redzot arī šeit no tā nekas neiznāks, — majors atbildēja ar to pašu laipno smaidu, — man nav zināma tamlīdzīga pavēle attiecībā uz čechu pulkiem. Tā jau arī nav mana darīšana, griezieties apgādes daļā!
— Kad varēsim braukt tālāk, majora kungs?
— Jums priekšā stāv kāds vilciens ar smago artilēriju Gali- cijas frontei, kapteiņa kungs. To mēs atlaidīsim pēc stundas. Uz trešajām sliedēm stāv sanitarvilciens, tam jāatiet 25 minūtes pēc artilērijas vilciena. Uz divpadsmitajām sliedēm mums ir munīcijas vilciens, tas dosies ceļā 10 minūtes pēc sanitar- vilciena, un tad pēc 20 minūtēm varēs atiet jūsu vilciens. Tas ir, ja līdz tam laikam šo kārtību negrozīs, — viņš piemetināja, joprojām tikpat laipni smaidīdams, ar ko zaudēja pēdējās kapteiņa Zāgnera simpātijās.
— Atļaujiet, majora kungs, — Zāgners ieprasījās, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, kā tas iespējams, ka jums nav zināma pavēle par Ementales siera izsniegšanu pa 150 gramiem čechu p u 1 k u kareivjiem?
To es nevaru izpaust, — Budapeštas militartransporta stacijas komandants atbildēja, ne uz brīdi nezaudēdams laipno smaidu.
«Nu esmu gan iekritis,» kapteinis Zāgners domāja, atstādams komandantūru, «kāda velna pēc es liku Lūkasam sasaukt visus vadu komandierus un doties uz apgādes daļu pēc šiem .150 gramiem siera uz cilvēku!»
Bet, iekams 11. rotas komandieris virsleitnants Lukašs deva rīkojumu vadu komandieriem saskaņā ar kapteiņa Zāgnera pavēli doties pēc 150 gramiem Ementales siera uz cilvēku, viņa priekšā nostājās Sveiks ar nelaimīgo Balunu.
Baluns trīcēja pie visām miesām.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks ar savu parasto izveicību iesāka, — ka jautājums, par ko man jārunā, ir neiedomājami svarīgs. Tāpēc es lūgtu, obrlajtnanta kungs, vai mēs nevarētu nokārtot šo būšanu gabaliņu tālāk, kā reiz teica mans draugs Špatina no Zhoršas, kad viņš bija par līgavaiņa brāli kāzās un viņam baznīcā pēkšņi uznāca vajadzība…
— Kas tad noticis, Sveik? — pārtrauca virsleitnants Lukašs, kas jau bija paspējis tāpat noilgoties pēc Sveika kā Sveiks pēc viņa. — Paiesim kādu gabaliņu tālāk!
Baluns trīcēdams soļoja viņiem nopakaļ. Sis milzis bija galīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru un drausmīgā bezcerības izmisumā svaidīja savas garās rokas.
— Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Buda- peštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.
— Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Ba- luna.
Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkauda- mies 110 uzbrucēja.
— Šī pavēle, — Sveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpildāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigtajam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaun- boļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .
Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.
— Kas jums kait, Balun?
— Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās nelaimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.
No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola papīra, kurā pastētē bija iesaiņota.
— Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņemties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts. Es vienreiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis1 no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreice- riem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja caurumus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.
- Virsleitnants Lukašs nopūtās un devās projām.
— Vai jums nelabpatiks ko pavēlēt, obrlajtnanta kungs? —• Sveiks nosauca viņam pakaļ, kamēr nelaimīgais Baluns atkal un atkal bāza pirkstu rīklē.
Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku un nogriezās uz apgādes noliktavas pusi. Pie tam viņam radās tā dīvainā doma, ka Austrija nevar karā uzvarēt, jo kareivji apēd virsniekiem aknu pastētēs.
Tikmēr Sveiks pārveda Balunu otrā pusē sliežu ceļam. Viņš mierināja Balunu, ka viņi abi tūliņ došoties uz pilsētu un nopirkšot obrlajtnanta kungam Debrecinas desiņas. Šī speciālā desu šķirne Sveikam nezin kāpēc cieši saistījās ar priekšstatu par Ungārijas ķēniņvalsts galvaspilsētu.
— Jā, bet vilciens pa to laiku aizies, — Baluns gaudās, jo viņa skopums bija tikpat liels kā viņa ēdelība.
— Kad jābrauc uz fronti, — Sveiks paskaidroja, — tad tu nekad nevari nokavēt vilcienu, jo neviens vilciens negribēs nogādāt galapunktā tikai pusi kaujas bataljona. Bet es tev redzu cauri, Balun. Tu trīci par savu kabatu.
Viņi tomēr nekur neaizgāja, jo tajā brīdī atskanēja iekāpšanas signāls. Kareivji pa rotām nāca atpakaļ no apgādes noliktavas tukšām rokām. 150 gramu Ementales siera vietā katram bija izsniegta kārbiņa sērkociņu un pastkarte, ko bija izdevusi kritušo karavīru kapu apkopšanas komisija (Vīne XIX, Kanizija ielā 4). 150 gramu siera vietā katrs turēja rokā Sedlickas
kareivju kapsētas uzņēmumu Rietumgalicijā, kur bija redzams piemineklis nelaimīgajiem zemessargiem, celts pēc skulptora, brīvprātīgā feldfebeļa Šolca meta.
Pie štaba vagona valdīja neparasta rosība. Kaujas bataljona virsnieki pulcējās ap kapteini Zāgneru, kas viņiem kaut ko uztraukti skaidroja. Viņš tikko bija atnācis no stacijas komandantūras un turēja rokās stingri slepenu īstu brigādes štaba tele- gramu ar asi garām instrukcijām un norādījumiem sakarā ar jauno situāciju, kādā Austrija atradās kopš 1915. gada 23. maija. Stabs telegrafēja, ka Itālijā pieteikusi Austroungārijai karu. Vēl Mostā pie Litavas, virsnieku klubā pie pusdienām vai vakariņām pastāvīgi mēdza pārrunāt jautājumu par Italijas dīvaino izturēšanos, bet patiesībā neviens gan neticēja, ka varētu piepildīties idiota Bīglera pravietiskie vārdi, ko viņš kādreiz izteica, noraidīdams vakariņās savu makaronu porciju: — Tos es vēl dabūšu atēsties pie Veronas mūriem. Kapteinis Zāgners, iepazinies ar brigādes štaba atsūtītajām instrukcijām, lika taurēt trauksmi.
Kad viss kaujas bataljons bija sapulcējies, kareivjus sastādīja pa rotām un kapteinis Zāgners neparasti pacilātā balsī nolasīja viņiem brigādes štaba pavēli:
«Savā nesalīdzināmā nodevībā un alkatībā Italijas karalis aizmirsis brālīgās saites, kas viņu padarīja par mūsu ķeizar- valsts sabiedroto. Kopš sākās karš, kurā viņam vajadzēja stāties mūsu varonīgā karaspēka pusē, zvēresta lauzējs Italijas karalis rīkojās kā maskēts bandits, savas divkosīgās izturēšanās laikā vezdams slepenas sarunas ar mūsu ienaidniekiem un sagatavodams savu nodevību, kas sasniedza savu augstāko pakāpi naktī no 22. uz 23. maiju ar kara pieteikšanu mūsu ķeizarvalstij. Mūsu visaugstākais karavadonis ir pārliecināts, ka mūsu vienmēr varonīgais un uzvarošais karaspēks atbildēs uz zvēresta lauzēja ienaidnieka nekrietno nodevību ar tādu triecienu, kas liks nodevējam atzīt, ka viņš ar savu kauna pilno un nodevīgo iejaukšanos šajā karā pats sev parakstījis nāves spriedumu. Mēs paliekam stingrā pārliecībā, ka ar dieva palīdzību drīz ausīs tā diena, kad Italijas līdzenumi atkal ieraudzīs Santa Lūcijas, Vi- rencas, Novārās un Kustocas uzvarētājus. Mēs gribam uzvarēt, mums jāuzvar, un mēs noteikti uzvarēsim!»
Tam sekoja parastais trīskārtējais «Lai dzīvo!», un kareivji, mazliet apmulsuši, sasēdās vagonos. 150 gramu Ementales siera vietā viņi bija dabūjuši uz kakla karu ar Itāliju.
*
Vagonā, kur sēdēja Sveiks, mantzinis Vaneks, telefonists Chodunskis, Baluns un pavārs Juraida, iesākās interesanta saruna par Italijas iejaukšanos karā.
Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums, — Sveiks stāstīja, — tur dzīvoja kāds tirgotājs Iloršeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni I-Iavlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā «Horšeišijs un Havlass». Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kompanjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabiedrojoties ar to pret Iloršeišiju. Tā viņi abi vienojās, bet Hav-
lass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: «Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies.» Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas ari bija nokārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, milzīgu firmas izkārtni: «Pošrnurnijs un Havlass».
— Pie mums arī reiz tā notika, — muļķa Baluns iejaucās, — es gribēju pirkt kaimiņos teli un biju jau noteikti sarunājis, bet Voticu miesnieks paķēra to man taisni no deguna gala.
— Tagad, kad mums ir vēl viens karš, — Sveiks turpināja, - kad mums ir par vienu ienaidnieku vairāk un jauna fronte
klāt, mums vajadzēs ar munīciju taupīgāk rīkoties. «Jo vairāk ģimenē bērnu, jo vairāk nolieto rīkstes,» — tā mēdza teikt vecais Motolas Chovaneks, kas par zināmu atlīdzību uzņēmās apkārtējo kaimiņu bērnu pēršanu.
— Man tikai bailes, — Baluns ierunājās, sākdams atkal drebēt, — ka sitās Italijas dēļ mums izsniegs mazākas porcijas.
Mantzinis Vaneks kļuva domīgs un nopietni sacīja:
— Viss var būt, jo tagad mūsu uzvara drusku ieilgs.
— Tagad mums gan noderētu jauns Radeckis, — Sveiks prātoja, — tas vismaz pazītu to apvidu, tas zinātu uziet itāliešu vājās puses, zinātu, kur tam jāuzbrūk un no kuras puses. Tas nav nemaz tik vienkārši — ņemt un kaut kur ielīst. Ielīst jau ielīstu katrs, bet izkļūt ārā — tā ir īstā kara māksla. Kad tu kaut kur lien iekšā, tad tev jāzina viss, kas notiek apkārt, lai nenokļūtu tādā ķezā, ko sauc par katastrofu. Reiz pie mums mājā, kad es vēl biju vecajā dzīvoklī, bēniņos notvēra zagli. lelavīda- mies mājā, viņš bija ievērojis, ka strādnieki labo gaismas šachtu, tāpēc, kad viņš izrāvās un pasita sētnieci gar zemi, viņš nolaidās pa sastatnēm šachtā, un tur viņam vairs nebija kur sprukt. Bet mūsu tētiņš Radeckis — tas tev zināja katru ceļu, un neviens viņu nevarēja noķert. Kādā grāmatā par ģenerāļiem tas viss bija rakstīts: kā viņš meties bēgt no Santa Lūcijas, kā itālieši arī metušies bēgt un kā viņš tikai otrā dienā apķēries, ka viņš taču ir uzvarējis. Kad viņš itāliešus nav vairs tur uzgājis un pat ar tālskati nav varējis saredzēt, tad viņš nācis atpakaļ un ieņēmis pamesto Santa Lučiju. Par to viņu iecēluši feldmaršala godā.
— Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco ma- ledetto»[15]. pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.
Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kra- lupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vislētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigumus, jo Austrija gribēšot atriebties.
— Viegli teikt: atriebties! — Sveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas izmeklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns gadījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmek-
lēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pamodināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.
Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja:
— Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?
— Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.
— Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.
Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju.
*
Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.
Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespējamos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vienmēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēstures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāpties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai klasei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinātājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim atņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā valdnieka cildenākais darbs esot ķeizara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.
Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strādāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direktors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka izklāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.
— Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem elementiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.
— Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»*
Un muļķa leitnants Dubs svinīgi pacēla balsi:
— «. . . Blut und Leben fūr Habsburg! Fūr ein Osterreich, ganz, einig, gross!»[16]
Viņš apklusa, acīm redzot gaidīdams, ka arī pārējie štaba vagona iemītnieki izsacīsies par jauno situāciju, pēc kam viņš tiem vēlreiz norādīs, ka nojautis Italijas izturēšanos pret saviem sabiedrotajiem jau pirms pieciem gadiem. Viņš tomēr vīlās, jo kapteinis Zāgners, kam raitnieks Matušics bija atnesis no stacijas «Peštas Loida» vakara izlaidumu, ierunājās, raugoties laikrakstā:
— Ziniet, tā Veinere, ko mēs redzējām viesizrādēs Mostā, vakar uzstājusies šejienes Mazajā teātrī.
Ar to štaba vagonā beidzās debates par Itāliju.
Bataljona raitnieks Matušics un kapteiņa Zāgnera kalpotājs Bacers apsprieda karu ar Itāliju no tīri praktiska viedokļa, jo abi pirms daudziem gadiem, sava aktivā karadienesta laikā, bija piedalījušies manevros Dienvidtirolē.
— Tā būs traka nodauzīšanās pa tiem kalniem, — Bacers sacīja, — kapteinim Zāgneram ir vesels lēvenis somu. Es pats esmu kalnu iedzīvotājs, bet tas ir pavisam kas cits, kad cilvēks pasit bisi zem svārkiem un iet pameklēt kādu zaķi grafa Švar- cenberga daļā.
— Ja mūs sūtīs tur, uz Itāliju, man arī nebūs viegla lieta skraidīt pa kalniem un glečeriem ar pavēlēm. Un tad tas ēdiens — viena vienīga biezputra ar eļļu, — Matušics bēdīgi piebalsoja.
— Un kāpēc taisni mēs būtu tie kalnos sūtāmie? — Bacers sāka iekaist. — Mūsu pulks jau bija Serbi jā un Karpatos, tur es jau diezgan izkāpelējos pa kalniem ar kapteiņa kunga somām un divreiz pa vienai pazaudēju: vienreiz Serbijā, otrreiz Karpatos, jo tur viss gāja pa kaklu pa galvu, un var gadīties, ka uz Italijas robežām tas man notiek trešo reizi. Un ja par turieniešu ēšanu runā. .. — Viņš nospļāvās un pievirzījās tuvāk Matuši- cam. — Zini, pie mums Kašperkalnos taisa tādus mazus knedli- kus no rīvētiem kartupeļiem, novāra, tad apviļā sakultās olās un saberztos sausiņos un cep ar speķi. — Pēdējo vārdu viņš izsacīja noslēpumainā un svinīgā balsi.
— Par visu labāki tomēr ir knedliki ar skābiem kāpostiem, — viņš sērīgās atmiņās piemetināja, — tad jūs ar saviem makaroniem varat iet uz poda.
Tā arī šeit beidzās saruna par Itāliju.
*
Tā kā vilciens stāvēja stacijā jau vairāk par divām stundām, tad pārējos vagonos nāca pie vienprātīga slēdziena, ka vilcienu sūtīs citā virzienā — uz Itāliju.
To pastiprināja arī tas apstāklis, ka ar transportu notika gluži dīvainas lietas. Visus atkal izdzina no vagoniem, un sani- tarinspekcija ar dezinfektoriem apstaigāja visu vilcienu, izšķērdīgi izlaistot vagonus ar lizolu, ko visi uzņēma ar lielu nepatiku, sevišķi tajos vagonos, kur veda pārtikas krājumus.
Bet pavēle paliek pavēle. Sanitarkomisija bija pavēlējusi dezinficēt visus 728. transporta vagonus, un tāpēc dezinfektori mierīgā garā aplēja ar lizolu kroņa maizes klaipus un rīsu maisus. No tā vien varēja spriest, ka gaidāms kaut kas sevišķs.
Tad visus sadzina vagonos un pēc pusstundas atkal iztrieca ārā, jo ešelonu ieradās inspicēt tād,s nāvei parādā palicis ģenerālis, ka Sveiks viņam mirklī atrada attiecīgu apzīmējumu. Stāvēdams aiz pirmās rindas, Sveiks iečukstēja Vanekam ausī:
— Ir gan mirla!
Bet vecais ģenerālis, kapteiņa Zāgnera pavadībā apstaigādams ierindu, apstājās pie kāda jauniņa kareivja un, gribēdams, tā sakot, iejūsmināt visu bataljonu, tēvišķīgi apvaicājās, cik kareivim gadu, no kurienes viņš esot un vai viņam esot pulkstenis. Kareivim pulkstenis bija, bet viņš iedomājās, ka dabūs no vecā vēl vienu, un tāpēc atbildēja noraidoši. Uz to vecais mirla atbildēja ar tādu pašu idiotisku smaidiņu, kāds mēdza būt ķeizaram Francim Jozefam, kad viņš pateicās kādam pilsētas galvam par apsveikumu:
— Tas ir labi, tas ir labi!
Tad ģenerālis pagodināja blakus stāvētāju kaprali un vaicāja tam, vai viņa sieva pie labas veselības.
— Padevīgi ziņoju, ka neesmu precējies! — kapralis braši nobrēca.
Ģenerālis tikpat muļķīgi pasmaidīja un žēlīgi atkārtoja:
— Tas ir labi, tas ir labi!
Beidzot šis ģenerālis sirmgalvja bērnišķībā lūdza kapteini Zāgneru parādīt viņam, kā kareivji sastājas dubultrindās, un pēc mirkļa jau skanēja:
— Pirmais!
— Otrais!
— Pirmais!
— Otrais!
Vecajam mirlām tas ļoti patika. Viņam mājas bija divi kalpotāji, kurus viņš mēdza nostādīt blakus sev priekšā un lika skaitīt: «Pirmais, otrais.»
Šādu ģenerāļu Austrijā bija atliku likām.
Kad inspekcija bija laimīgi garām, ģenerālis neskopojās ar uzslavām kapteinim Zāgneram, bet kareivjiem atļāva brīvi pastaigāties pa stacijas teritoriju, jo bija saņemts ziņojums, ka brauks projām tikai pēc trim stundām. Kareivji staigāja šurpu turpu un meta acis uz visām pusēm, vai nelaimēsies ko sadabūt,
un, tā kā stacijā bija daudz publikas, tad viens otrs iedzīvojās papirosos.
Bija skaidri redzams, ka sākotnējā sajūsma, kas izpaudās svinīgā ešelonu sagaidīšanā, bija stipri pagaisusi, un kareivjiem nācās diedelēt.
Fie kapteiņa Zāgnera ieradās deputacija no «Apvienības varoņu apsveikšanai». Tā sastāvēja no divām drausmīgi nodzītām dāmām. Viņas pasniedza kaujas bataljonam domāto dāvanu: divdesmit kārbiņu ar smaržīgām piparmētru tabletēm, — kādu Peštas saldumu fabrikas reklāmu. Skārda kārbiņas, kurās šīs smaržīgās tabletes atradās, bija ļoti glītas. Uz vāciņa bija uzgleznots ungāru honveds, kas spieda roku Austrijas zemessargam, un virs abiem staroja sv. Stefana kronis. To visu ietvēra uzraksts vācu un ungāru valodā: «Par ķeizaru, dievu un tēvzemi.»
Saldumu fabrika bija tik lojala, ka pirmo vietu ierādīja nevis dievam, bet ķeizaram.
Katrā kārbiņā atradās 80 tablešu, tātad caurmērā iznāca pa piecām tabletēm uz trim vīriem. Bez tam šis izkāmējušās, nomocītās dāmas vēl pasniedza milzu saini, kurā atradās lapiņas ar divām lūgšanām, ko bija izdevis Budapeštas arehibiskaps Geza no Scatmarbudafalas. Tās bija iespiestas vācu un ungāru valodā un pilnas visšausmīgāko lāstu visiem ienaidniekiem. Tās bija uzrakstītas tik dedzīgi, ka noslēgumā trūka vienīgi ungāru spēcīgā «Baszom a Kristusmarjat!»[17].
Pēc godājamā dvēseļu gana domām, mīļajam dievam vajadzēja krievus, angļus, frančus, serbus un japaņus sakapāt gulašā un samalt kotletēs. Žēlsirdīgajam dievam vajadzēja mazgāties ienaidnieku asinīs un apkaut tos visus līdz pēdējam, kā to nežēlīgais Erods bija izdarījis ar bērniem.
Cienījamais Budapeštas arehibiskaps lietoja savās lūgšanās, piemēram, šādus jaukus teikumus: «Lai dievs svētī jūsu durkļus, ka tie dziļāk ieurbtos jūsu pretinieku vēderos! Lai tas taisnais dievs vērš lielgabalu uguni pret ienaidnieku štābiem! Lai tas žēlsirdīgais dievs dod, ka visi ienaidnieki noslīktu paši savās asinīs no tām brūcēm, ko jūs tiem cirtīsiet!»
Tāpēc tiešām jāsaka, ka šīm lūgšanām noslēgumā tik vien trūka kā labi bieza un spēcīga lamu vārda.
Kad abas dāmas to visu pasniedza kapteinim Zāgneram, viņas izsacīja arī savu karsto vēlēšanos piedalīties šo dāvanu izsniegšanā kareivjiem. Vienai pat bija tik daudz drosmes paziņot, ka viņa labprāt šajā gadījumā gribētu griezties ar uzrunu pie kareivjiem, kurus viņa citādi nesauca kā «mūsu brašie pelēkie varoņi».
Abas ārkārtīgi apvainojās, kad kapteinis Zāgners viņu lūgumu noraidīja. Tikmēr dāvanas jau bija nosūtītas uz vagonu, kurā atradās noliktava. Abas godājamās dāmas izgāja cauri kareivju rindām, pie kam viena izmantoja izdevību un paplikšķināja kādam bārdainam kareivim vaigu. Tas bija kāds Šimeks no Budejovices, kuram nebija ne jausmas par dāmu cēlo misiju, tāpēc viņš pēc to aiziešanas teica saviem draugiem:
— Ir gan tās māsiņas te nekaunīgas! Ja nu vēl tāds mērkaķis būtu izskatījies pēc cilvēka, bet kauli un āda vien ir, kājas kā dzērvei un ģīmis kā septiņi nāves grēki! Un tāda veca galoda vēl grib piesmērēties kareivim!
Stacijā bija liela rosība. Notikums ar Itāliju bija sacēlis īstu paniku, jo divus artilērijas transportus aizturēja un aizsūtīja uz Štīriju. Stacijā stāvēja arī kāds bosniešu transports, kas aiz nezināmiem iemesliem gaidīja šeit prombraukšanas pavēli jau divas dienas un likās pilnīgi aizmirsts un pamests. Bosnieši dzīvoja jau divas dienas bez pārtikas un gāja uz Jauno Peštu diedelēt maizi. Cita nekā vairs nedzirdēja kā tikai likteņa varā pamesto bosniešu sašutuma pilnās valodas, kuri, nikni žestikulējot,, nepārtraukti auroja: — Jeben ti boga, jeben ti dušu, jeben ti. majku.
Tad 91. pulka kaujas bataljonu sadzina atkal kopā un sasēdināja vagonos. Tomēr drīz no stacijas komandantūras atgriezās bataljona raitnieks Matušics ar vēsti, ka vilciens atiešot tikai pēc trim stundām. Tāpēc ar pūlēm kopā sadabūtos kareivjus atkal izlaida ārā no vagoniem. Pirms pašas vilciena atiešanas
štaba vagonā iesteidzās uztrauktais leitnants Dubs un pieprasīja, lai kapteinis Zāgners liekot arestēt Sveiku.
Leitnants Dubs, kas bija pazīstams ar savu tieksmi denuncēt citus jau savos skolotāja laikos, mēdza uzsākt sarunas ar kareivjiem, lai izpētītu viņu uzskatus un reizē ar to pamācītu un noskaidrotu, kāpēc viņi cīnās un par ko cīnās. Savā šās dienas apgaitā viņš bija pamanījis Sveiku, kas stāvēja aiz stacijas ēkas pie spuldzes staba un ar interesi apskatīja kādu kara loterijas plakatu. Tajā bija attēlots austriešu kareivis, kas ar durkli pienaglojis pārbijušos bārdainu kazaku pie sienas.
Leitnants Dubs uzsita Sveikam uz pleca un jautāja, kā viņam šis plakats patīkot.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, —% Sveiks atbildēja, •— ka tas ir viens īsts stulbums. Es esmu daudz muļķīgu plakatu redzējis, bet šitas ir tas vismuļķīgākais.
— Kas tad jums tanī nepatīk? — leitnants Dubs jautāja.
— Man šajā plakatā, lajtnanta kungs, nepatīk tas, kā šis kareivis rīkojas ar viņam uzticēto ieroci. Viņš var to salauzt pret mūri, un tas taču nemaz nav vajadzīgs, vienīgi viņu par to vēl nosodīs, jo krievs taču pacēlis rokas un padodas. Krievs ir gūsteknis, un ar gūstekni jāapietas godīgi, jo galu galā viņi taču arī ir cilvēki.
— Tātad jums tā krieva žēl, vai ne? — leitnants Dubs mēģināja izdibināt Sveika noskaņojumu.
— Man abu žēl, lajtnanta kungs, krieva tāpēc, ka viņš ir uzdurts, un mūsējā tāpēc, ka viņu par to arestēs. Viņš taču nolauzīs savu durkli, tas jau ir mūris, kur viņš to ieurbis, un tērauds traki ātri lūst. Pie mums, lajtnanta kungs, vēl pirms kara, kad es biju iesaukts aktivajā dienestā, arī bija rotā kāds lajtnanta kungs, un viņam bija tādi izteicieni, ka neviens vecs feldfēbelis viņam līdzi netika. Apmācību laukumā viņš mums mēdza sacīt: «Kad es saku «mierā!», tād tev acīm jāspiežas ārā no pieres kā runcim, kad tas dara savu darāmo salmos.» Bet citādi viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Reiz uz svētkiem viņam bija uznācis dulnums, un viņš bija nopircis visai rotai veselu vagonu kokosa riekstu, un kopš tā laika es zinu, cik tāds durklis ir trausla lieta. Pusrota salauza durkļus pie šiem riekstiem, un mūsu obrlajtnants lika ieslodzīt visu rotu, un trīs mēnešus mūs nelaida ārā no kazarmām, bet lajtnanta kungam iegrieza mājas arestu.
Leitnants Dubs uzmeta sirdīgu skatienu krietnā kareivja Sveika nevainīgajai sejai un nikni pārtrauca:
— Vai jūs mani pazīstat?
— Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.
Leitnants Dubs izbolīja acis un piespēra kāju.
— Es jums saku, ka jūs mani tomēr nepazīstat.
Sveiks atbildēja ar to pašu bezrūpīgo mieru, it kā sniegdams ziņojumu:
— Padevīgi ziņoju, ka es taču jūs pazīstu, lajtnanta kungs, jūs esat no mūsu kaujas bataljona.
— Un tomēr jūs mani nepazīstat! — leitnants Dubs vēlreiz uzbrēca. — Varbūt jūs mani pazīstat no labās puses, bet pagaidiet, gan jūs mācīsieties mani pazīt no sliktās puses. Es esmu nikns, nedomājiet niekus, gan jūs vēl dabūsiet pie manis raudāt. Nu, vai tad jūs pazīstat mani vai ne?
— Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.
— Es jums saku pēdējo reizi, ka jūs mani nepazīstat, ēzelis tāds. Vai jums ir brāļi?
— Padevīgi ziņoju, viens ir, lajtnanta kungs.
Sveika mierīgā, bezrūpīgā seja icsvēla leitnantu Dubu tik negantās dusmās, ka viņš vairs nevarēja novaldīties:
Tad jūsu brālis ir tāds pats ragulops kā jūs! Kas viņš tāds ir?
— Ģimnāzijās skolotājs, lajtnanta kungs. Viņš arī bija karadienestā un nolika virsnieka pārbaudījumu.
Leitnants Dubs uzmeta Sveikam tādu skatiena, it kā gribētu viņu caururbt. Sveiks cieņas pilnā nosvērtībā izturēja šo nikno skatienu, un viņu saruna šoreiz izbeidzās ar strupu komandu:
— Apkārt, marš!
Tad katrs aizgāja savu ceļu, un katrs domāja savu domu.
Leitnants Dubs domāia pieprasīt kapteinim Zāgneram, lai tas liek Sveiku arestēt, bet Sveiks domāja, ka ir gan redzēti daudzi dulni virsnieki, tomēr tāds eksemplārs kā leitnants Dubs pat pulkā ir retums.
Leitnants Dubs, kas taisni šodien bija apņēmies nodarboties ar kareivju audzināšanu, ceļā atrada jaunus upurus. Tie bija divi tā paša pulka, tikai citas rotas kareivji, kas lauzītā vācu valodā tirgojās pa tumsu ar divām staigulēm, kuras dučiem klaiņoja pa staciju.
Sveiks promejot vēl skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi:
— Vai jūs mani pazīstat?
— Bet es jums saku, ka jūs mani vēl nepazīstat!
— Jūs mani varbūt, pazīstat no labās puses, bet es jums saku, ka jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!
— Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!
— Vai jums brāļi ir? Tie būs tādi paši ragulopi kā jūs! Kas viņi ir? Vezumniekos? Nu labi. Atcerieties vienmēr, ka jūs esat karavīri! Vai jūs esat čechi? Vai jūs zināt, ka Palackis teicis: ja nebūtu Austrijas, tad to vajadzētu radīt? Apkārt, marš!
Leitnanta Duba apgaitai tomēr visumā nebija nekādu pozi- tiVu rezultātu. Viņš gan aizturēja vēl trīs kareivju pūlīšus, bet viņa pedagoģiskās tieksmes tos «piedabūt pie raudāšanas» cieta pilnīgu neveiksmi. Šis materials, ko bija savākuši dzīšanai uz karalauku, bija tādas kvalitates, ka leitnants Dubs jau no katra kareivja acīm redzēja, ka tas par viņu gan nekā glaimojoša nedomā. Leitnants jutās aizskarts savā pašlepnumā, un sekas šai
nelāgajai jūtoņai bija prasība kapteinim Zāgneram arestēt Sveiku. Viņš motivēja nepieciešamību izolēt krietno kareivi Sveiku ar pēdējā neticami bezkaunīgo izturēšanos, pie kam viņš nosauca Sveika atklātās atbildes uz saviem jautājumiem par nekrietnu ņirgāšanos. Ja tas tā turpināšoties, tad virsnieki zaudēšot kareivju acīs visu cieņu, par ko gan neviens no klātesošajiem virsnieku kungiem nešaubīšoties. Viņš pats vēl pirms kara esot runājis ar apriņķa priekšnieka kungu, ka katrai priekšniecībai jācenšas saglabāt zināma autoritate savu apakšnieku acīs, un apriņķa priekšnieka kungs bijis tanīs pašās domās. Sevišķi vēl ta<?ad, kara laikā, jo vairāk tuvojoties ienaidniekam, jo nepieciešamāk turēt kareivjus lielākā stingrībā, tāpēc viņš pieprasot Sveika sodīšanu disciplinārā kārtā.
Kapteinis Zāgners, kas, kadru virsnieks būdams, nevarēja ciest visu ; šos dažādos rezerves virsniekus, aizrādīja leitnantam Dilbam, ka tamlīdzīgas prasības esot iesniedzamas tikai rakstveidā, nevis vienkārši izpļāpājoties kā tirgū, kur notiek kaulēšanās par pudu kartupeļu. Kas attiecoties uz Sveiku, tad pirmā instance viņam esot virsleitnants Lukaša kungs. Vispār tādus jautājumus kārtojot ar raporta iesniegšanu. No rotas tāds iesniegums pārejot uz bataljonu, kas leitnanta kungam laikam esot zināms. Ja Sveiks kaut ko nodarījis, tad viņš sūtāms ar raportu pie rotas komandiera, bet apelacijas gadījumā — pie bataljona komandiera. Ja virsleitnantam Lukaša kungam labpatī- kot uzskatīt, leitnanta Duba kunga stāstu par oficiālu ziņojumu, tad viņam, kapteinim Zāgneram, neesot nekādu iebildumu pret Sveika tūlītēju atsaukšanu un nopratināšanu.
Virsleitnants Lukašs nekā neiebilda, viņš tikai piezīmēja, ka Sveika brālis, kā to Sveiks arī viņam esot stāstījis, tiešām esot ģimnāzijās skolotājs un rezerves virsnieks.
Leitnants Dubs apmulsa un sacīja, ka viņš esot runājis par sodīšanu tikai šā vārda plašākā nozīmē un varot gan būt, ka minētais Sveiks vienkārši neesot pratis pienācīgi izteikties un tāpēc viņa atbildes izlikušās pārdrošas, nekautras un mazeie- iiīgas. Bez tam no visas minētās Sveika izturēšanās varot spriest, ka viņš esot plānprātiņš.
Tā negaisa mākoņi, kas bija savilkušies pār Sveika galvu, izklīda, un pērkons pagāja viņam secen.
Vagonā, kur atradās bataljona kanceleja un noliktava, bataljona mantzinis Bautancels lielā labvēlībā iebēra diviem bataljona rakstvežiem pa*riekšavai no tām pašām tabletēm, kas bija izdalāmas visam bataljonam. Tā bija ikdienišķa parādība, ka visam, kas bija nolemts bataljonam, vajadzēja iziet cauri tādai pašai procedūrai bataljona kancelejā kā nelaimīgajām tabletēm.
Kara laikā tā bija tik parasta parādība, ka pat tad, ja revi- zijā izrādījās, ka nekas nav nozagts, mantzini sāka turēt aizdomās, ka viņš izdarījis visādas blēdības, lai noslēptu saimniekošanu ārpus budžeta robežām.
Kamēr pārējie sūkāja piparmētru tabletes, jcf bez šās cūcības nekā cita nebija, ko varētu kareivjiem nozagt, Bautancels sāka runāt par šā brauciena bēdīgajiem apstākļiem.
— Es esmu jau diviem kaujas bataljoniem līdzi izbraukājies, bet tik nožēlojams brauciens gan vēl nav bijis. Jā, brālīši mīļie, kad mēs toreiz braucām uz Prešovu, tad mums visa kā bija veselām grēdām. Es pats toreiz ievilku desmittūkstoš papirosu «Memfisa», divas ripas Ementales siera, trīssimt kārbas konservu, un, kad mēs ieradāmies Bardejovā ierakumos un krievi no Prešovas puses aizkrustoja mums ceļu uz Mušiņu, tad man gan zēla veikals! Izskata pēc es atdevu desmito daļu kaujas bataljonam, it kā būtu to ietaupījis, un pārējo pārdevu vezumniekiem. Mums tur bija kāds majors Soika, tas gan bija kārtīgs cūka. Viņam bija zaķa dūša, tāpēc viņš vislabprātāk grozījās ap mums, ap vezumniekiem, jo tur, priekšā, svilpoja lodes un plīsa šrapneļi. Viņš pastāvīgi aizbildinājās, mūs apmeklēdams, ka nākot pārliecināties, vai viņa bataljonam labi vārot ēst. Parasti viņš ieradās, tiklīdz saņēma ziņu, ka krievi atkal ko gatavo; viņš tad trīcēja pie visām miesām, un viņam vajadzēja virtuvē iedzert rumu; pēc tam viņš devās revidēt visas virtuves, kas bija palikušas pie vezumniekiem, jo ierakumiem tuvāk nevarēja piekļūt un ēdienu iznēsāja pa nakti. Toreiz mēs bijām tādās sprukās, ka par virsnieku virtuvi nebija ko domāt. Vienīgo brīvo ceļu uz aizmuguri bija apsēduši valstsvācieši un visu, kas vien labāks, pievāca sev. Ja no aizmugures mums arī ko sūtīja, tas viss nonāca viņu rokās, un mēs tik varēiām nolai- zīties, un tāpēc mēs ari palikām bez virsnieku devām. Pa visu to laiku man neko neizdevās kancelejas vajadzībām ietaupīt, tikai vienu sivēnu, ko mēs bijām nodevuši apžāvēt, bet, lai majors Soika to neuzostu, tad turējām to pie artileristiem, kur man bija pazīstams lielgabalnieks. Tā nu šis majors, tiklīdz pie mums ieradās, tūliņ stājās pie viras nomēģināšanas. Tiesa, gaļu vārīt jau reti izgadījās, vienīgi, ja laimējās apkārtnē sadzīt kādu cūku vai kaulainu govi. Prūši bija mums nikni konkurenti,
viņi par rekvizētiem lopiem maksāja divtik daudz, cik mēs. Visu laiku, kamēr mēs Bardejovā stāvējām, man izdevās ietaupīt, lopus pērkot, tikai nieka 1200 kronas, kaut gan visbiežāk naudas vietā mēs izsniedzām kvītis ar bataljona zīmogu, sevišķi pēdējā laikā, kad uzzinājām, ka krievi austrumos no mums ieņēmuši Radvanus un rietumos — Podolinu. Turklāt grūti ir strādāt ar tādu tautu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt un pavelk tikai trīs krustus, kas mūsu intendanturai bija gluži labi zināms, tāpēc es, sūtot pēc naudas, nevarēju pievienot viltotu kvīti, it kā es jau būtu zināmu sumu izmaksājis; to var darīt tikai tur, kur ļaudis vairāk izglītoti un prot parakstīties. Un, kā jau teicu, prūši visur pārmaksāja, turklāt viņi vēl maksāja skaidrā un, kad mēs kaut kur ieradāmies, tad mūs uzlūkoja kā laupītājus, un intendantura vēl bija izdevusi pavēli, ka visas ar krustiņiem parakstītās kvītis jānodod kara uzskaites kontrolei. Nu, un šādu kontrolieru mums netrūka kā zirgam dunduru. Atnāk tāds
sprukstiņš, izēdas, izdzeras pie mums, un skaties, otrā dienā viņš jau tevi nosūdzējis. Un majors Soika — tas tikai šņukurē pa visām virtuvēm un vienreiz, goda vārds, izcēla no katla galu, kas bija domāta visai 4. rotai. Ar cūkas galvu tas sākās; viņš teica, ka tā nav pietiekami mīksta un jāliek vēl vārīties. Tiesa, toreiz daudz gaļas nevārīja, uz visu rotu labi ja iznāca divpadsmit vecās porcijas, bet viņš apēda tās viens pats, tad pagaršoja viru un sacēla brēku, ka tā esot kā ūdens, kas tā esot par kārtību, gaļas vira bez gaļas, vajagot kaut ko piemest aizdara vietā, un tā viņš tur iebēra manus pēdējos makaronus, ko es biju ietaupījis. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka aizdaram aizgāja divi kilogrami sviesta, ko man bija laimējies ietaupīt vēl tad, kad mums bija virsnieku virtuve. Es tos biju noglabājis uz plauktiņa virs lāviņas. Viņš man tūliņ uzbļāva, kam tas piederot, un es tad atbildēju, ka pēc sadales katram kareivim pienākas aizdaram 15 g sviesta vai 21 g tauku, bet, ja sviesta krājumu nepietiek, tad tiem jāstāv, kamēr kareivjiem var izsniegt pilnu devu. Majors Soika traki uztraucās un sāka brēkt, ka es gan laikam gaidīšot, kamēr atnākšot krievi un paņemšot pēdējās sviesta paliekas. Viņš man pavēlēja ielikt to visu virā, jo tā esot bez taukvielām, un tā es pazaudēju savus pēdējos krājumus. Un, ticat vai ne, šis majors man vienmēr ievārīja kādas ziepes, tiklīdz parādījās tuvumā. Viņam ar laiku izkopās tāda oža, ka viņš tūliņ uzokšķerēja visus manus krājumus. Reiz es ietaupīju no kareiviu porcijām liellopu aknas un gribēju tās sev izsautēt, bet viņš kā nāca, tā palīda zem lāvas un izvilka tās. Es uz viņa brēcieniem paskaidroju, ka aknas ierokamas zemē, jo tās nav ēdamas, kā to noskaidrojis kāds kalējs no artileristiem, kas mācījies veterinarkursos. Bet majors paķēra kādu kareivi no vezumniekiem, un abi devās augstāk ka'nos, kur sāka klints pakājē sautēt katliņā aknas, un tas viņam dārgi maksāia. Krievi bija pamanījuši uguni un laiduši uz majoru un viņa katliņu vienu astoņpadsmitcentimetrīgo. Vēlāk mēs gājām skatīties, bet neviens gan netika gudrs, vai tur zem klintīm mētājas vērša vai majora kunga aknas . ..
*
Tad pienāca ziņa, ka brauks projām tikai pēc četrām stundām, jo ceļa posms līdz Hatvanai aizņemts ar ievainoto transportu. Stacijā tikmēr izplatījās baumas, ka pie Jagriem sanitar- vilciens ar ievainotiem un slimiem uzskrējis virsū municijas vilcienam un no Postas jau aizgājis vilciens palīdzības sniegšanai.
Drīz ar šo jautājumu nodarbojās visa bataljona fantazija. Runāja jau par 200 nogalinātiem un ievainotiem un stāstīja, ka sadursme radīta tīšām, lai noslēptu visādas ļaunprātības slimo apgādē.
Kareivji skarbi kritizēja nekārtības bataljona apgādē un zagļus kancelejās un noliktavās. Vairums turējās pie uzskata, ka bataljona mantzinis Bautancels dala visu uz pusēm ar virsniekiem.
Štaba vagonā kapteinis Zāgners paziņoja, ka saskaņā ar maršrutu viņiem jau vajadzējis būt pie Galicijas robežām. Jag- ros kareivjiem vajadzējis saņemt trim dienām maizi un konservus, bet līdz Jagriem vēl 10 stundu brauciens. Bez tam Jagros stāvot tik daudz vilcienu ar ievainotiem pēc uzbrukuma Ļvovai, ka, spriežot pēc telegramām, Jagros neesot atrodams ne klaips maizes, ne kārba konservu. Pienākusi pavēle maizes un konservu vietā katram kareivim izsniegt pa 6 kronām 72 helleriem, kas jāizmaksā reizē ar deviņu dienu algu, tas ir, tādā gadījumā, ja viņš līdz tam laikam saņemšot naudu no brigādes štaba, jo līdzi viņam esot tikai 12.000 kronu.
— Tā ir pan cūcība no pulka puses, — virsleitnants Lukašs sacīja, — sūtīt mūs pavisam tukšā uz fronti.
Apakšleitnants Volfs pačukstēja virsleitnantam Kolaržam, ka pulkvedis Šrēders pēdēio trīs nedēlu laikā noguldījis uz sava konta kādā Vīnes bankā 16.000 kronu.
Virsleitnants Kolaržs savukārt pastāstīja, kā tādas lietas nokārtojamas. Kāds nozog pulkam, teiksim, 6000 kronu, iebāž tās savā kabatā un izdod visām virtuvēm rīkojumu likt katlā uz katru cilvēku pa 3 g zirņu mazāk. Mēnesī tas sastāda 00 g uz cilvēku, tā ka katras rotas virtuvē rodas uzkrājumā vismaz 16 kg zirņu, un ar to iau pavārs zina, ko darīt.
Kolaržs un Volfs runāja par noteiktiem gadījumiem, ko paši bija novērojuši. Tomēr nebiia nekādu šaubu, ka visā kara saimniecības pārvaldē šādu gadījumu bija bez skaita. Šī sistēma sākās ar kaut kādu rotas mantzini un beidzās ar ierāvēju ģene- raļa formā, kurš uzkrāja sev kapitalus pēckara laikam.
Karš prasīja drosmi arī zagšanā!
Intendanti sirsnīgi vērās cits citā, it kā teikdami: «Mēs esam viena miesa un dvēsele, mēs zogam, draugi, mēs krāpjam, brālīši, bet tur nekā nevar darīt, pret straumi nav peldēšanas. Ja
tu neievilksi, tad ievilks cits un vēl teiks, ka tu tāpēc nezodz, ka esi jau sarausis bez jēgas.»
Vagonā ienāca kāds kungs ar sarkanzelta svītru gar biksēm. Tas bija atkal kāds no ģenerāļiem, kas inspicēdams braukāja pa dzelzceļu.
— Sēdieties, mani kungi! — viņš laipni pamāja, priecādamies, ka notvēris atkal vienu transportu, par kura atrašanos šeit nebija nekā zinājis.
Kad kapteinis Zāgners gribēja nodot viņam raportu, viņš ar rokas mājienu noraidīja to:
- Jūsu transports nav kārtībā. Jūsu transports neguļ. Jūsu transportam vajag jau gulēt. Ja transports stāv stacijā, tad tam jāiet gulēt pulksten deviņos vakarā tāpat kā kazarmās.
Viņš skaldīja vārdus kā ar cirvi:
Pirms pulksten deviņiem kareivji jāved uz atejām aiz stacijas ēkām — un pēc tam lai iet gulēt. Citādi kareivji pa nakti noķēzī sliežu, ceļu. Vai jūs saprotat, kapteiņa kungs? Atkārtojiet man to! Vai — nē, atkārtot nevajag, tikai izpildiet manu lūgumu. Taurēt trauksmi, dzīt visus uz ateju, notaurēt aiziešanu un gulēt! Pārbaudīt, kas neguļ, un sodīt! Tā! Viss? Vakariņas izsniegt pulksten sešos!
Viņš runāja tagad par kaut ko pagātnē, par to, kas nebija noticis, kas atradās jau aiz laika robežām. Viņš stāvēja šeit kā kāds rēgs no ceturtās dimensijas pasaules.
— Vakariņas jāizdala pulksten sešos, — viņš turpināja, skatīdamies pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pēc vienpadsmitiem. — Pusdeviņos trauksme, ateja, došanās pie miera. Vakariņās 150 g Ementales siera vietā izsniegt gulašu ar kartupeļiem.
Tad sekoja pavēle: pārbaudīt kaujas gatavību! Kapteinis Zāgners lika atkal taurēt trauksmi, un inspekcijas ģenerālis, skatoties, kā bataljons stājas ierindā, staigāja pa peronu ar', virsniekiem un nepārtraukti atkārtoja vienu un to pasu, it kā tie būtu idioti un nespētu nekā aptvert; turklāt viņš rādīja pulksteni.
Tātad jūs redzat. Pusdeviņos uz ateju un pēc pusstundas gulēt. Ar to pilnīgi pietiek. Turklāt šajā starplaikā kareivjiem ir ļoti viegla izeja. Sevišķu svaru es lieku uz miegu. Tas stiprina turpmākām kara gaitām. Kamēr kareivji ir vilcienā, viņiem jāatpūšas. Ja vagonos nav pietiekami daudz telpas, kareivji guļ pēc kārtas. Viena trešdaļa liekas ērti gar zemi un guļ no 9 līdz 12 naktī, pārējie stāv kājās un noskatās. Tad tie, kas pirmie
izgulējušies, atbrīvo vietu otrai trešdaļai, kas guļ no pulksten 12 līdz 3 no rīta. Trešā partija guļ no 3 līdz 6, tad ir junda un visi iet mazgāties. Brauciena laikā no vagoniem ne-lēkt! Pie vilciena jānostāda patruļas, lai brauciena laikā nebūtu neviena iz-lēk-ša-nas gadījuma! Ja ienaidnieks pārlauž kādam kareivim kāju… — ģenerālis uzsita pats uz savas kājas, — tad tā ir teicama lieta, bet sevi sakropļot ar nevajadzīgu izlēkšanu no vagona, vilcienam ejot. pilnā gaitā, — tā ir sodāma lieta.
— Tātad tas ir jūsu bataljons? — viņš jautāja kapteinim Zāgneram, vērodams miegainos kareivjus, no kuriem daudzi, miega mākti, nevarēja novaldīt žāvas svaigajā nakts gaisā. — Tas ir žāvāšanās bataljons, kapteiņa kungs. Kareivjiem pulksten deviņos jāiet gulēt.
Ģenerālis apstājās pie 11. rotas; tās kreisajā spārnā stāvēja Sveiks, kas žāvājās, muti ieplētis līdz ausīm, pie kam pieklājīgi turēja roku sejai priekšā, bet aiz rokas atskanēja tāds dobjš burkšķis, ka virsleitnants Lukašs nodrebēja: kaut tikai ģenerālis
nepievērstu šim troksnim uzmanību! Viņam likās, ka Šveiks
žāvājas tīšām.
Ģenerālis, it kā to zinādams, pagriezās pret Šveiku un ievaicājās:
— Čechs vai vācietis?
— Čechs, padevīgi1 ziņoju, ģenerālmajora kungs.
— Labi, — noteica ģenerālis, kas bija polis un mazliet prata čechiski, — tu jau mauro kā govs pēc siena. Aiztaisi muti un pievaldies! Vai atejā jau biji?
— Nebiju, padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs.
— Kāpēc tu negāji sēdēt kopā ar pārējiem?
— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka Pisekas manevros mums pulkvedis Vachtla kungs sacīja, kad kareivji atpūtas laikā bija salīduši pa rudziem, ka kareivis nedrīkst vienmēr domāt tikai par vēdera atvieglošanu, kareivim jādomā par cīnīšanos. Un bez tam, padevīgi ziņoju, ko lai mēs tur tanī atejā darītu? No nekā taču nekā nevar izspiest. Pēc maršruta mums jau vairākās stacijās vajadzēja saņemt vakariņas, bet saņēmuši mēs tās neesam. Ar tukšu vēderu atejā nav nekā ko meklēt!
Šveiks, noskaidrojis ģeneraļa kungam tik vienkāršiem vārdiem vispārējo situāciju, raudzījās viņā ar tādu paļāvību, ka ģenerālis skaidri izjuta neizteikto lūgumu pēc palīdzības. Ja jau dota pavēle iet organizēti uz ateju, tad šai pavēlei vajadzīgs iekšējs, fizioloģisks pamatojums.
— Sūtiet visus atpakaļ vagonos! — ģenerālis sacīja kapteinim Zāgneram. — Kā tas var būt, ka bataljons nav saņēmis vakariņas? Visiem transportiem, kas dodas cauri šai stacijai, jāsaņem vakariņas. Te taču ir apgādes daļa. Citādi tas nemaz nevar būt. Tas jau iepriekš paredzēts.
Noteiktībai, ar kādu ģenerālis šos vārdus sacīja, bija pamatos apsvērums, ka pulkstenis rāda jau vienpadsmit naktī, kamēr vakariņas, pēc viņa paša vārdiem, izsniedzamas pulksten sešos vakarā, kāpēc cits nekas neatliks kā noturēt transportu šeit līdz nākamajam vakaram, ja tas gribētu saņemt savu gulašu ar kartupeļiem.
Nav nekā ļaunāka, — viņš turpināja ārkārtīgi svarīgā tonī, — kā aizmirst kara laikā pabarot kareivjus, kamēr tie atrodas ceļā. Mans pienākums ir noskaidrot, kas šinī stacijas komandantūras kancelejā īsti notiek. Dažreiz gan, mani kungi, vainīgi ir arī transporta komandanti. Kad es revidēju Subotištas staciju uz Bosnijas dienvidu dzelzceļa, tad man nācās konstatēt, ka seši transporti palikuši bez vakariņām. Sešas reizes šinī stacijā vārīts gulašs ar kartupeļiem, un neviens nav to pieprasījis. To gāzuši ārā veseliem katliem. Tur bija speciāli izrakta bedre kartupeļiem ar gulašu, mani kungi, un trīs stacijas tālāk to pašu transportu kareivji, kas Subotištā bija braukuši garām veselām gulaša grēdām un kalniem, diedelēja pēc kumosa maizes. Kā jūs redzat, šeit militārās varas orgāni nebija vainojami.
Viņš enerģiski pameta ar roku.
— Transporta komandanti nebija izpildījuši savu pienākumu. Iesim uz kanceleju!
Virsnieki sekoja viņam, pārdomādami, kāpēc gan visi ģenerāļi jukuši prātā.
Komandantūrā noskaidrojās, ka par gulašu tiešām nekas nav zināms. Līdz šai dienai — tas saskanēja — uzturs bija izsniegts visiem caurbraucējiem transportiem, bet tad saņemta pavēle, ka, norēķinoties par transportu apgādi, jāatvelk pa 72 hellericm no cilvēka, tā ka katrai caurbraucējai karaspēka daļai būtu jau aktivs 72 hellcri uz cilvēku priekšā, ko tai inten- dantura izsniegtu nākamajā algas izmaksā. Kas attiecas uz maizi, tad to pa pusklaipam uz katru saņemšot Vatianas stacijā.
Apgādes daļas vadītājs nebija no bailīgajiem. Viņš pateica ģenerālim taisni acīs, ka pavēles mainoties katru stundu. Viņš sagatavojot pusdienas transportam, bet tad pienākot sanitar- vilciens, uzrādot augstāku pavēli, un transportam atliekot tukšu katlu problēma.
Ģenerālis piekrītot māja ar galvu un piezīmēja, ka apstākļi noteikti uzlabojoties, kara sākumā esot bijis daudz sliktāk. Uzreiz nekas neejot gludi, visur vajadzīga pieredze, prakse. Teorija patiesībā bremzējot praksi. Jo ilgāk karš turpināšoties, jo vairāk viss ieiešot īstās sliedēs.
— Es jums varu minēt praktisku piemēru, — viņš sacīja lielā sajūsmā, ka viņam kas gudrs ienācis prātā. — Pirms divām dienām transporti, kas brauca caur Hatvanu, tur nesaņēma maizi, bet rīt jūs to tur saņemsiet. Iesim uz stacijas restorānu!
Stacijas restorānā ģeneraļa kungs atkal novirzīja sarunu uz atejām un aizrādīja, cik tas neglīti izskatoties, kad uz sliežu ceļa visur guļot «kaktusi». Viņš ēda bifšteku, un visiem likās, it kā viņš valstītu pa muti kādu «kaktusu».
Viņš tik ārkārtīgi uzsvēra ateju nozīmi, it kā no tām būtu atkarīga ķeizarvalsts uzvara.
Runājot par jauno stāvokli pēc Italijas iejaukšanās karā, viņš paskaidroja, ka taisni mūsu karaspēka atejas esot mums neapstrīdams palīgs cīņā pret itāliešiem.
Austrijas uzvarai bija jānāk no atejām.
Ģeneraļa kungam viss šķita gaužām vienkārši. Slava un uzvara bija gūstama pēc receptes: «Pulksten sešos vakarā kareivji saņem gulašu ar kartupeļiem, pusdeviņos viņi tup atejā un deviņos iet gulēt. No tāda karaspēka katrs ienaidnieks bēg kā sadedzis.»
Ģenerālis kļuva domīgs, aizdedzināja dārgu cigāru un ilgi ilgi raudzījās griestos. Viņš pārlika, ko vēl varētu teikt šajā gadījumā, kādu mācību vēl sniegt kaujas bataljona virsniekiem.
— Kodols jūsu bataljonam ir veselīgs, — viņš pēkšņi ierunājās, kad visi jau bija pārliecināti, ka viņš tāpat vien raudzīsies griestos un klusēs, — sastāvs ir pilnīgā kārtībā. Tas vīrs, ar ko es runāju, ar savu atklāto valodu un militāro stāju modina vislabākās cerības attiecībā uz visu bataljonu. Viņš noteikti cīnīsies līdz pēdējam asins pilienam.
Viņš apklusa un raudzījās atkal griestos, atbalstījies pret krēsla atzveltni, tad runāja atkal tālāk, pie kam leitnants Dubs, sekojot savas verga dvēseles tieksmēm, tāpat skatījās griestos.
— Jūsu bataljona varoņdarbi tomēr nedrīkst iegrimt aizmirstībā. Jūsu brigādes bataljoniem ir sava vēsture, kas jūsu bataljonam jāturpina. Bet jums trūkst cilvēka, kas visu piezīmē un raksta bataljona vēsturi. Tā rokās jāsavienojas visiem pavedieniem. Tam jāzina, ko veikusi katra bataljona rota. Tam tomēr jābūt inteliģentam cilvēkam, kapteiņa kungs, tas nedrīkst būt nekāds ragulops, ne aitasgalva. Tātad, kapteiņa kungs, jums jāieceļ bataljona vēstures rakstītājs.
Tad viņš paskatījās sienas pulkstenī, kura rādītāji jau sen atgādināja miegainajai sabiedrībai, ka laiks šķirties.
Ģeneraļa inspekcijas vilciens stāvēja pie stacijas. Viņš uzaicināja virsnieku kungus pavadīt viņu līdz guļamvagonam.
Stacijas komandants smagi nopūtās. Ģenerālim nebija nācis ne prātā maksāt par bifšteku un pudeli vīna; to vajadzēja samaksāt komandantam pašam. Šādu ciemiņu bija diezgan ik dienas. Viņu dēļ tas bija aizlaidis pa kluso divas kravas siena, ko bija licis ievest strupceļā un pārdevis armijas apgādātāja Levenšteina firmai, un valsts bija atkal no tās abus vagonus atpirkuši. Drošības pēc viņš tomēr bija atstājis tos turpat strup
ceļā, jo varēja gadīties, ka tie vēlreiz jāpārdod Levenšteina firmai.
Toties visi inspicētāji, kas bija braukuši cauri Peštas galvenajai stacijai, apgalvoja, ka pie stacijas komandanta varot labi paēst un padzert.
*
No rīta transports vēl atradās stacijā. Pēc jundas kareivji mazgājās pie sūkņa savos ēdamtraukos. Ģenerālis vēl nebija aizbraucis un personīgi revidēja atejas. Saskaņā ar kapteiņa Zāgnera doto pavēli bataljonam, visi devās uz atejām pa vadiem savu komandieru uzraudzībā, lai sagādātu ģenerālim prieku. Lai sagādātu prieku arī leitnantam Dubam, kapteinis Zāgners bija iecēlis viņu šodien par dežurantu.
Tā nu leitnants Dubs gādāja par kārtību atejās.
Garumā izstieptajās divrindu atejās varēja novietoties pa divi vadi no rotas.
Kareivji bija glīti attupušies cits citam blakus uz garo grāvju malas kā bezdelīgas uz telegrāfā stieplēm, kad tās rudeni gatavojas lidojumam uz Āfriku.
Katram no nolaistajām biksēm rēgojās ārā kaili ceļi, katram bija josta ap kaklu, it kā tie gribētu nākamajā mirklī pakārties un gaidītu tikai pavēli. Šis skats tiešām pauda militāro dzelzs disciplīnu un organizētību.
Kreisajā spārnā tupēja Šveiks, kas te nezin kā bija iekūlies, un ar interesi lasīja lapu, kas bija izplēsta no kāda Ruženas Jesenskas romana:
Vietējā pansijā, diemžēl, tikai dāmas nenoteikti, patiesībā varbūt vairāk ka lielāko tiesu pilnīgi noslēgtās ca savās telpās, vai atkal nacionalos svētkos. Un, ja izmeta t gāja viens pats un noilgojies pēc c ņi pārlaboja, jo negribēja tā redzēt vies, kā viņa to pati bija vēlējusies. Ko nieks vien bija jaunajam Kržičkam.
Kad viņš pacēla acis augšup, viņš neviļus paskatījās uz rindas galu un pārsteigts ieraudzīja visā spožumā vakarējo ģene-
ralmajoru ar viņa adjutantu un tiem līdzās leitnantu Dubu, kas kaut ko dedzīgi skaidroja.
Šveiks paraudzījās visapkārt. Visi palika mierīgi savās vietās, vienīgi apakšvirsnieki bija kā sastinguši.
Šveiks izjuta visu situācijās nopietnību.
Viņš uzlēca kājās tāds, kāds bija — ar nolaistām biksēm, siksnu ap kaklu, izlietodams vēl pēdējā mirkli savu papīra gabalu, un uzbrēca:
— Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!
Divi vadi ar nolaistām biksēm un siksnām ap kaklu izslējās uz grāvmalas.
Ģenerālmajors laipni uzsmaidīja un sacīja:
— Brīvi! Turpināt!
Feldfebelis Maleks rādīja savam vadam labu paraugu, pirmais atgriezdamies izejas stāvoklī. Tikai Šveiks stāvēja un joprojām salutēja, jo no vienas puses draudīgi tuvojās leitnants Dubs, bet no otras — smaidošais ģenerālmajors.
— Es jūs jau vakar redzēju, —- ģenerālis teica, nelikdamies manot Sveika komisko stāvokli, kamēr uztrauktais leitnants Dubs pasteidzās ziņot:
— Mclde gehorsamst, Herr Generalmajor, der Mann ist blodsinnig und als Idiot bekannt, fabelhafter Dummkopf.
— Was sagen Sie, Herr Leutnant?1 — ģenerālmajors pēkšņi uzbļāva leitnantam Dubam un brēkdams paskaidroja, ka esot pilnīgi otrādi. Kareivis, kurš zinot, kas piederas, priekšniecību ieraugot, un virsnieks, kurš priekšniecību neredzot un ignorējot! Tas esot gluži kā kaujas laukā, kur vienkāršs kareivis, briesmām draudot, uzņemoties vadību. Un taisni leitnantam Duba kungam esot vajadzējis dot to komandu, ko devis šis kareivis: «Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!»
— Vai tu jau apslaucījies? — ģenerālmajors uzprasīja Sveikam.
— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, jā, viss kārtībā.
— Wiencej srač nie bendzeš?2
— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka man viss izdarīts.
— Nu, tad uzvelc bikses un nostājies atkal «mierā»!
Tā kā ģenerālmajors šo «mierā» izrunāja mazliet skaļāk, tad tuvākie sāka jau celties kājās, bet viņš tiem draudzīgi pamāja un maigā, tēvišķīgā balsī noteica:
— Nē taču, brīvi, brīvi, turpiniet vien!
Sveiks jau pilnīgā kārtībā stāvēja ģenerālmajora priekšā, un pēdējais griezās pie viņa ar īsu uzrunu vācu valodā.
— Priekšnieka cienīšana, dienesta reglamenta zināšana un apķērība karadienestā nozīmē visu. Ja tam vēl pievienojas drošsirdība, tad nav tāda ienaidnieka, no kā mums būtu jābīstas.
Pagriezies pret leitnantu Dubu, viņš teica, bikstīdams Sveikam ar pirkstu vēderā:
— Atzīmējiet: šo vīru tūlīt pēc ierašanās frontē nekavējoties paaugstināt un pie pirmās izdevības ieteikt apbalvošanai ar bronzas medaļu. Par precizu dienesta izpildīšanu un zināšanām . . . Jūs jau saprotat, ko es gribu teikt.. . Apkārt, marš!
1 Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, šis vīrs ir plānprātiņš, visiem zināms idiots, neiedomājams stulbenis. — Ko jūs sakāt, leitnanta kungs? (Vāc.).
2 Vai vairāk tupēt negribi? (Pol.)
Ģenerālmajors devās projām, kamēr leitnants Dubs skaļi izrīkoja kareivjus, lai ģenerālmajors dzirdētu:
•— Pirmais vads — celties! Divās rindās! Otrais vads . . . Šveiks tikmēr gatavojās iet projām un, ejot garām leitnantam Dubam, sveicināja to pēc visiem noteikumiem, bet leitnants Dubs teica: — Atlikt, vēlreiz! — un Sveikam vajadzēja visu atkārtot un pie tam atkal noklausīties:
Vai tu mani pazīsti? Tu mani nepazīsti! Tu mani varbūt pazīsti no labās puses, bet, kad tu ar mani iepazīsies no sliktās puses, tad tu vēl dabūsi raudāt!
Šveiks devās uz savu vagonu un domāja savā nodabā: — Kad es vēl biju Karlinas kazarmās, tad. tur bija kāds lajt- nants Hudavijs, un tas vienmēr teica, kad bija noskaities: «Puiši, kad jus mani redzat, tad paturiet prātā, ka es jums brukšu virsū kā suns, un tāds suns es palikšu, kamēr vien jūs būsiet rotā.»
Kad Šveiks gāja garām štaba vagonam, virsleitnants Lukašs viņam uzsauca, lai pasteidzinot Balunu ar kafiju un liekot tam
kārtīgi aiztaisīt konservētā piena kārbu, citādi piens samaitāšoties. Baluns patlaban pie mantziņa Vaneka uz mazas spirta virtuves vārīja virsleitnantam Lukašam kafiju. Kad ieradās Šveiks ar savu pasūtījumu, viņš redzēja, ka viss vagons viņa prombūtnes laikā sācis nodarboties ar kafijas dzeršanu.
Virsleitnanta Lukaša kafijas un piena konservu kārbas bija jau gandrīz pustukšas, bet Baluns, kas patlaban dzēra no sava trauka kafiju, grābāja ar karotīti pienu no kārbas, lai kafiju vēl vairāk saldinātu.
Pavārs okultists Juraida un mantzinis Vaneks solījās viens otram, ka, tiklīdz saņemšot kondensēto pienu, tūliņ virsleitnantam Lukašam atdošot šo kārbu.
Sveikam arī piedāvāja kafiju, bet viņš atteicās un sacīja Balunam:
— Nupat saņemts rīkojums no armijas štaba pakārt 24 stundu laikā katru kalpotāju, kas izšķiedīs sava kunga piena un kafijas konservus. To es tev paziņoju obrlajtnanta kunga uzdevumā, un tev tūliņ jāaiznes viņam kafija.
Pārbiedētais Baluns izrāva telefonistam Chodunskim no rokām porciju, ko tikko pats bija ielējis, uzkarsēja to vēlreiz, pielēja kondensēto pienu un laida rikšiem uz štaba vagonu.
Izbolītām acīm viņš pasniedza virsleitnantam Lukašam kafiju; Balunam šaudījās pa galvu domas, ka Lukašs jau no viņa izskata redzēs, kā viņš saimniekojis ar konserviem.
— Es drusku nokavējos, — viņš stomījās, — es nevarēju tos attaisīt.
— Varbūt tu izlēji pienu? — virsleitnants Lukašs vaicāja, iedzerdams pa malkam kafijas, — vai arī tu strēbi to ar karoti kā viru? Vai tu zini, kas tevi gaida?
Baluns sāka pūst un gausties:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man ir trīs bērni.
•—• Uzmanies, Balun, es tevi pēdējo reizi brīdinu no tavas rijības. Vai tev Šveiks nekā neteica?
— Mani varot 24 stundu laikā pakārt, —Baluns bēdīgi atbildēja, drebēdams pie visām miesām.
— Nedrebi taču tā, nelga, — virsleitnants Lukašs smējās, — centies laboties! Mēģini tikt vaļā no savas negausības un pasaki Sveikam, lai viņš pameklē stacijā vai tuvumā kaut ko labu ēšanai! Iedod viņam šo desmitnieku! Tevi es nesūtu. Tu tikai tad būsi gājējs, kad pats būsi pieēdies līdz ūkai. Vai tu neesi jau notiesājis manas sardines? Tu saki — nē? Atnes un parādi man tās!
Baluns pateica Sveikam, ka obrlajtnanta kungs sūtot viņam šo desmitnieku, lai viņš stacijā samakšķerējot ko labu ēšanai, bet pats nopūzdamies izvilka no virsleitnanta Lukaša somas kārbu ar sardīnēm un nomākts nesa to uz pārbaudi.
Nabadziņš bija jau tā priecājies, ka virsleitnants Lukašs būs sardines piemirsis, taču nekā. Tagad virsleitnants paturēs tās pie sevis un viņš paliks tukšā. Viņš jutās kā apzagts.
— Te nu ir jūsu sardines, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš sarūgtināts sacīja, pasniegdams kārbu tās īpašniekam. — Vai lai tās attaisu?
— Ir jau labi, Balun, nes kārbu atpakaļ un noliec vecajā vietā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu neesi jau iemetis acis kārbā. Man tā likās, kad tu atnesi kafiju, ka tev mute bija taukaina kā ar eļļu. Vai Šveiks jau aizgāja?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, aizgāja gan, — Baluns iepriecināts atbildēja. — Viņš sacīja, ka obrlajtnanta kungs būšot apmierināts un visi obrlajtnanta kūngu apskaudīšot. Viņš kaut kur aizgāja ārpus stacijas un teica, ka viņam viss te esot zināms līdz pat Rakošpalotai. Ja gadījumā vilciens atietu bez viņa, tad viņš piebiedrošoties autokolonai un panākšot mūs nākamajā stacijā ar automobili. Mums neesot par viņu ko rūpēties, viņš zinot savu pienākumu, kaut viņam uz paša rēķina vajadzētu ņemt ormani līdz pašai Galicijai. Maksu ormanim varēšot atvilkt no viņa algas. Tātad jums nekādā gadījumā nav par viņu jāraizējas, obrlajtnanta kungs.
— Ej projām! — virsleitnants Lukašs grūtsirdīgi noteica.
No stacijas komandantūras atnesa ziņu, ka vilciens atiešot
tikai divos pēc pusdienas uz Gedele-Ašovu un ka virsniekiem stacijā izsniegšot pa divi litri sarkanvīna un pa pudelei konjaka. Stāstīja, ka atrasts kāds neceļos gājis sūtījums Sarkanajam Krustam. Lai nu kā, bet šis vīns nokrita kā no debesīm, un štaba vagonā tūliņ radās jautrība. Konjaks bija ar trim zvaigznītēm, bet vīns ar Gumpoldkirchenas marku.
Tikai virsleitnants Lukašs nevarēja atgūt labu omu. Bija jau pagājusi vesela stunda, taču Šveiks vēl nerādījās. Vēl pēc pusstundas no stacijas komandantūras kancelejas puses štaba vagonam tuvojās dīvains gājiens.
Priekšgalā soļoja Šveiks, nopietns un cieņas pilns kā pirmie kristīgie mocekļi, kad tos dzina arēnā. Viņam katrā pusē gāja
pa ungāru bonvedam ar uzspraustu durkli, bet kreisajā flangā stacijas komandantūras seržants. Nopakaļ nāca kāda sieviete sarkanos, krokotos svārkos un vīrs ungāru zābakos, apaļu plat- malīti galvā un sadauzītu aci; padusē viņam spārdījās un ķērca pārbiedēta vista.
Visi iekāpa štaba vagonā, bet seržants uzbrēca vīram ar vistu un tā sievai, lai tie paliekot ārā.
Šveiks, ieraudzījis virsleitnantu Lukašu, pameta tam zīmīgi ar acīm.
Seržants gribēja runāt ar 11. kaujas rotas komandieri. Virsleitnants Lukašs nobālēdams saņēma no viņa stacijas komandantūrā sastādītu protokolu un lasīja:
Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas komandierim lietas tālākai virzīšanai. Ar šo tiek nosūtīts kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, kas, pēc viņa vārdiem, sastāv par raitnieku tanī pašā ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka
11. kaujas rotā, kā apvainots laupīšanā, kas izdarīta pie precēta pāra Ištvaniem Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā.
Pamats: Kājnieku pulka ierindnieks Sveiks, Jozefs, patvarīgi piesavinājies aiz Ištvanu precētā pāra mājas Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā, atrodošos vistu, piederīgu minētajam Ištvanu precētajam pārim, izrādijfs pretošanos vistas Īpašniekam, kas to gribējis atņemt, iesizdams tam pa kreiso aci, kāpēc atsauktā patruļa viņu aizturējusi un nogādājusi uz viņa karaspēka daļu, bet vista atdota īpašniekam. Dežurvirsnieks (paraksts).»
Virsleitnantam Lukašam drebēja ceļi, kad viņš parakstījās par Sveika saņemšanu.
Sveiks stāvēja viņam gandrīz līdzās un pamanīja, ka virsleitnants aizmirsis pierakstīt datumu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš aizrādīja,
— ka šodien ir divdesmit ceturtais maijs. Vakar bija 23. maijs, kad Itālijā mums pieteica karu. Es nupat biju priekšpilsētā, tur visi par to vien runāja.
Llonvedi un seržants aizgāja, palika tikai abi Ištvani, kuri viens par otru pūlējās iekāpt vagonā.
— Ja jums vēl būtu piecnieks, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesāka stāstītāja tonī, — tad mēs to vistu varētu nopirkt. Šis plencis grib par to piecpadsmit guldeņu, kaut gan desmit viņš skaita par savu zilo aci. Bet es domāju, obrlajtnanta kungs, ka desmit guldeņu ir pārāk daudz par kaut kādu nejēgas aci. Pie mums reiz «Vecajā dāmā» virpotājam Matejam par divdesmit guldeņiem sadauzīja ar ķieģeli visu žokli un izsita sešus zobus, un toreiz naudai bija daudz lielāka vērtība nekā tagad. Pat Volšlēgers[18] pakar par četriem guldeņiem.
— Nāc šurp, — Šveiks pamāja vīram ar sasisto aci un vistu,
— bet tu, vecen, paliec turpat! Vīrs iekāpa vagonā.
— Viņš drusku māk vāciski, — Šveiks paskaidroja, — saprot visus lamu vārdus un pats arī diezgan brangi lamājas vāciski.
— Tātad desmit guldeņu, — viņš griezās pie vīra, — pieci guldeņi vista, pieci acs. Ot forint. šitā kikirikī, ot forint kukuk, igen? Te ir štaba vagons, ierāvēji. Dod šurp vistu!
Viņš iespieda pārsteigtajam vīram rokā desmit guldeņus, paķēra vistu, apgrieza tai kaklu un izstūma vīru no vagona ārā, pie tam draudzīgi saņemdams tā roku un sirsnīgi pakratīdams:
— Jo napot, baratom, adjē,[19] lien nu pie savas vecenes, citādi es tevi pats izmetīšu ārā.
— Redziet nu, obrlajtnanta kungs, ka visu iespējams nokārtot, — Sveiks griezās pie Lukaša. — Protams, labāk ir, ja var tikt cauri bez brēkas un visādiem kumēdiņiem. Tagad mēs ar Balunu izvārīsim jums tādu vistas buljonu, ka smaržos līdz pat Septiņkalnei.
Virsleitnants Lukašs nespēja vairs valdīties. Viņš izsita Sveikam nelaimīgo vistu no rokas un iekliedzās aizžņaugtā balsī:
— Vai jūs zināt,'Sveik, ko pelnījis kareivis, kas kara laikā aplaupa mierīgus iedzīvotājus?
— Godīgu nāvi caur nošaušanu! — Sveiks svinīgi atbildēja.
— Jūs gan esat pelnījis tikai virvi, jo jūs pirmais sākāt laupīt. Jūs nelietis, jūs, — es tiešām nezinu, kā jūs nosaukt. Jūs esat aizmirsis savu zvērestu. Nē, man, nudien, galva plīsīs pušu.
Šveiks jautājoši paraudzījās virsleitnantā un aši sacīja:
— Padevīgi ziņoju, ka es neesmu aizmirsis zvērestu, kas visiem karavīriem bija jānodod. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu svinīgi zvērējis būt uzticīgs savam visaugstākajam kungam un ķeizaram Francim Jozefam I, būt uzticīgs un paklausīgs arī viņa majestates ģenerāliem un visiem priekšniekiem un dienesta pakāpē augstākiem, god^t tos un sargāt, izpildīt viņu rīkojumus un pavēles visās dienesta lietās, drošsirdīgi un pašaizliedzīgi cīnīties pret katru ienaidnieku, lai tas būtu kas būdams, un, kur vien viņa ķeizariskai un ķēnišķīgai majestatei labpatiktu to pavēlēt, ūdenī, zem ūdens, uz sauszemes, gaisā, dienu un nakti, kaujās, uzbrukumos, cīņās un visos citos pasākumos jebkurā vietā, katrā laikā un gadījumā . ..
Šveiks pacēla vistu no grīdas un turpināja, militāri izslējies un raudzīdamies virsleitnantam Lukašam acīs:
—. .. nekad nepamest savu karaspēka daļu, karogu un lielgabalus, nekad neielaisties nekādos sakaros ar ienaidnieku, vienmēr uzvesties, kā to prasa kara likumi un kā tas krietnam kareivim piederas, un šādā kārtā godam dzīvot un nomirt, uz ko lai dievs man palīdz. Amen. Bet šo vistu, padevīgi ziņoju, es neesmu zadzis, ar laupīšanu neesmu nodarbojies un, apzinoties savu zvērestu, esmu uzvedies, kā piederas.
— Vai tu sviedīsi to vistu projām, lops tāds! — virsleitnants Lukašs iebrēcās, iesizdams Šveikam ar papīru pa roku, kurā tas turēja nelaiķi vistu, — paskaties šai protokolā! Re, te stāv melns uz balta: tiek nosūtīts Šveiks, Jozefs, pēc viņa vārdiem raitnieks, apvainots laupīšanā . . . Saki tad man, tu laupītāj, tu hiēna, — nē, es tevi tiešām kādreiz nositīšu, nudien! Saki man, tu zagļa dzimums, kā tu tā varēji aizmirsties?
Padevīgi ziņoju, — Šveiks draudzīgi aizrādīja, — ka te nav noticis itin nekas cits k.ā vienkārši bēdīgs pārpratums. Kad es saņēmu jūsu pavēli pagādāt un nopirkt jums ko labu ēšanai, tad es sāku apsvērt, kas būtu tas labākais. Stacijas tuvumā nekā nevarēja dabūt, izņemot zirggaļas desas un žāvētu ēzeļa gaļu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es visu labi pārdomāju. Kaujas laukā vajadzīgs kaut kas sevišķi barojošs, lai labāk varētu izturēt kara grūtības. Un tad man iegribējās sagādāt jums horizontālu prieku. Es jums gribēju izvārīt vistas buljonu, obrlajtnanta kungs.
— Vistas buljonu, —virsleitnants atkārtoja un saķēra galvu.
— Jā, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vistas buljonu. Es jau nopirku sīpolus un 50 gramu nūdeļu. Te man viss ir, lūdzu. Šinī kabatā sīpoli un tanī nūdeles. Sāls un pipari mums ir kancelejā. Cits viss tātad bija, trūka vienīgi vistas. Es izgāju cauri stacijai un nogriezos uz. Išatarču. Tas īstenībā ir ciems, tā nav nekāda pilsēta, kaut arī pirmajā ielā uzrakstīts: Iša- tarča — Varos[20]. Izstaigāju vienu ielu ar dārziņiem, otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un tikai trīspadsmitās ielas galā, kur aiz mājām jau sākas pļavas, ieraudzīju pāris vistu staigājam. Es piegāju klāt, izraudzījos to lielāko, smagāko, — esiet tik laipns un paskatieties, obrlajtnanta kungs, tie ir tīrie tauki, nemaz taustīt nevajag, to redz no pirmā acu uzmetiena, ka tā ir kārtīgi barota ar graudiem. Es viņu paņēmu pilnīgi atklāti visu vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri man kaut ko ungariski brēca. Es turu viņu aiz kājām un prasu gan vienam, gan otram ir če- chiski, ir vāciski, kam tā vista pieder, lai es varu to nopirkt, bet tad. no kādas mājeles pavisam ielas galā izskrien vīrs ar sievu un sāk mani visādi saukāt gan ungariski, gan vāciski, ka es viņiem esot gaišā dienas laikā vistu nozadzis. Es viņam saku, lai viņi nebļauj, ka es esmu sūtīts vistu pirkt, un sāku skaidrot, kā tās lietas ir. Bet vista, ko es turēju aiz kājām, sāk sisties ar spārniem un grib celties gaisā, un, tā kā es viņu cieši turēju, tad viņa parāva arī manu roku uz augšu un gribēja uzsēsties savam saimniekam uz deguna. Tas tūliņ sāk brēkt, ka es viņam esot iesitis ar vistu pa ģīmi, sieva atkal spiedz un tik sauc savu vistu: ciba, ciba, ciba. Tikmēr tie citi nelgas, kas nekā nebija sapratuši, uzraidīja man honvedu patruļu, un es pats tos honve- dus uzaicināju, lai ved mani uz stacijas komandantūru, kur es pierādīšu savu nevainību. Bet ar to lajtnanta kungu, kas tur dežurēja, nekādi nevarēju sarunāties, kaut gan es viņu lūdzu pavaicāt jums, vai tas ir taisnība, ka esat mani sūtījis jums ko labu nopirkt. Viņš man vēl uzbrēca, lai es turot muti, jo man jau no acīm varot redzēt, ka uz mani gaidot virve un stiprs zars. Man likās, viņš bija visai nelāgā omā, jo sacīja, ka tikai tāds kareivis, kas laupot un zogot, varot izskatīties tik apvēlies ķā es. Sini stacijā esot notikušas jau vairākas zādzības, un aizvakar vienam tepat tuvumā nozagts tītars. Kad es sacīju, ka mēs aizvakar bijām vēl Rabā, tad viņš atcirta, ka tādas izrunas nekam nederot. Tā viņš mani sūtīja pie jums, un ce]ā vēl kāds jefreitors, ko es nebiju pamanījis, uzbrēca man, vai es nezinot, kas atrodoties manā priekšā. Es viņam atbildēju, ka viņš ir jefreitors un, ja kalpotu strēlniekos, tad sauktos par patruļas vadītāju, bet pie artileristiem — par vecāko lielgabalnieku.
— Sveik, — virsleitnants Lukašs pēc brītiņa sacīja, — jūs esat piedzīvojis jau tik daudz neparastu sagadīšanos un likstu, tik daudz «kļūdīšanos» un «pārpratumu», kā jūs mēdzat teikt, ka no jūsu nelaimēm jūs var glābt varbūt vienīgi izturīga virve ap kaklu un pēdējā militārā goda parādīšana karrē vidū. Vai j ūs saprotat?
— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Karrē ir tā saucamais slēgtais bataljons, kas sastāv no četrām, izņēmuma gadījumā no trim vai piecām rotām. Vai jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet likt tanī buljonā vairāk nūdeļu, lai būtu biezāks?
— Sveik, es jums pavēlu, lai jūs tūliņ pazūdat ar visu savu vistu, citādi dabūsiet ar to pa galvu, stulbenis tāds!
— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs, tikai selerijas, padevīgi ziņoju, es nedabūju un burkānus arī ne. Pielikšu kar. . .
Sveiks nepaguva izrunāt «tupeļus», kad izlidoja no vagona ar visu vistu. Virsleitnants Lukašs izdzēra vienā paņēmienā tējas glāzi konjaka.
Sveiks salutēja vagona loga priekšā un pazuda.
*
Baluns pēc laimīgi pabeigtas dvēseles cīņas patlaban gatavojās attaisīt sava kunga sardiņu kārbu, kad parādījās Sveiks ar vistu, satraukdams visus vagona iemītniekus, kas uzlūkoja viņu tādiem skatieniem, it kā gribētu atklāti jautāt: «Kur tu to nozagi?»
— Es to nopirku obrlajtnanta kungam, — Sveiks paskaidroja, izņemdams no kabatām sīpolus un nūdeles. — Es gribēju vārīt viņam buljonu, bet viņš vairs nevēlas un atdāvināja vistu man.
— Vai tikai tā nav sprāgusi? — mantzinis Vaneks aizdomīgi ievaicājās.
— Es pats tai apgriezu kaklu, — Sveiks atbildēja, izvilkdams nazi.
Baluns pateicīgi un reizē godbijīgi noskatījās Sveikā, klusēdams aizdedzināja sava kunga spirta virtuvi un, paķēris pāris katliņu, aizskrēja pēc ūdens.
Telefonists Chodunskis pienāca pie Sveika un piedāvājās palīdzēt noplūkt vistai spalvas, pie kam viņš intimi iečukstēja Sveikam ausī:
— Vai tas tālu no šejienes? Jākāpj pāri sētai, vai tās staigā pa ielu?
— Es taču to nopirku.
— Nepūt pīlītes, atzīsties ar labu! Mēs taču redzējām, ka tevi veda.
Viņš tomēr cītīgi palīdzēja vistas plūkšanā. Arī pavārs Ju- raida piedalījās svinīgajos mielasta gatavošanas darbos, sagriezdams kartupeļus un sīpolus.
No vagona izmestās spalvas pamodināja leitnanta Duba uzmanību, kurš soļoja visgarām vilcienam.
Viņš uzsauca, lai parādoties vistas plūcējs, un vagona durvīs iznira Sveika apmierinātā seja.
— Kas tas ir? — leitnants Dubs uzbrēca, paceldams no zemes nogriezto vistas galvu.
— Tā, padevīgi ziņoju, ir vistas galva no melno minorkiešu sugas. Tās ir ļoti labas dējējas, lajtnanta kungs. Viņas dēj līdz 260 olu gadā. Esiet tik laipns, paskatieties, kas viņai par bagātīgu olu krājumu!
Sveiks pacēla vistas iekšas leitnantam Dubam pie deguna.
Dubs nospļāvās, pagājās gabaliņu, bet tad atgriezās:
— Kam jūs to vistu gatavojat?
— Paši sev, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs. Paskatieties, cik viņai daudz tauku!
Leitnants Dubs aizejot norūca:
— Gan mēs vēl tiksimies.
— Ko viņš tev teica? — .Juraida uzprasīja Sveikam.
— Mēs norunājām satikšanos. Šitādi augsti kungi parasti krīt uz viendzimuma mīlestību.
Pavārs paskaidroja, ka tikai esteti esot homoseksuāli, jo tas izrietot no pašas estetikas būtības.
Mantzinis Vaneks savukārt sāka stāstīt, kā audzinātāji samaitā bērnus Spānijas klosteros.
Un, kamēr ūdens katliņā sāka mest burbuļus, Sveiks izstāstīja, ka reiz kādam audzinātājam Vīnē nodevuši veselu koloniju bezpajumtes bērnu un viņš tos samaitājis.
— Tā ir kā slimība, bot vistrakāk, ja tāda izvirtība piemetas sieviešiem. Prāgā Iī priekš pāris gadiem dzīvoja divas vientuļas kundzītes, abas šķirtenes, jo bija pārāk gaisīgas, — Murekiene un Šusekiene, un reiz viņas gājušas pa aleju uz Rostoku, kad tur ķirši zied, notvērušas kādu impotentu, simt gadus vecu leijerkastnieku, ievīlušas viņu ķiršu birzī un pastrādājušas pie viņa varas darbus. Kā tik viņas tur nebija izdarījušās! Zižkovā dzīvo kāds profesors Aksamita kungs, viņš tanī birzī nodarbojies ar izrakumiem, jo meklējis punduru kapus un dažus skeletus jau izcēlis ārā, tad viņas šo leijerkastnieku ievilkušas vienā atraktā kapā un tur viņu apstrādājušas. Profesors Aksamits ieradies otrā dienā un redz, — kapā viens guļ. Viņš jau nopriecājies, bet tas izrādījies nabaga leijerkastnieks, ko šīs šķirtenes tur nomocījušas. Piektajā dienā viņš nomiris, un šīs negantnieces vēl bijušas tik bezkaunīgas, ka ieradušās uz apbedīšanu. Tā jau ir izvirtība.
— Vai tu sāli piemeti? — viņš griezās pie Baluna, kas, izmantojot vispārējo interesi par Sveika stāstu, tikmēr kaut ko iebāza savā somā. — Rādi, ko tu tur dari!
-— Balun, — Šveiks nopietni vaicāja, — ko tu gribi darīt ar šo vistas stilbu? Paskatieties! Viņš mums nozadzis vienu stilbu, lai vēlāk to slepeni viens pats sev izvārītu. Vai tu zini, Balun, ko tu esi izdarījis? Vai tu zini, kā kara laikā soda to, kas frontē apzog savus biedrus? To piesien pie lielgabala stobra un izšauj ar karteču mākoņos. Nu ir par vēlu nopūsties. Tiklīdz mēs frontes tuvumā satiksim artilēriju, tu pieteiksies pie pirmā lielgabalnieka. Bet tagad tu par sodu pavingrināsies. Kāp ārā no vagona!
Nelaimīgais Baluns izlīda ārā no vagona, bet Sveiks, apsēdies vagona durvīs, komandēja:
— Habt acht! Ruht! Habt acht! Rcchts schaut! Habt acht! Skaties uz priekšu! Ruht![21]
— Tagad tu izpildīsi brīvās kustības uz vietas. Rechts um! Cilvēk, jūs esat govslops! Jūsu ragiem vajadzētu atrasties tur, kur agrāk bija labais plecs. Herstellt! Rechts um! Links um! Halbrechts! Tā taču ne, teļagalva! Herstellt! Halbrechts! Nu, redzi, ēzeli, nu jau iet labāk. Halblinks! Links um! Front! Front! Tūļa, tu nezini, kas ir Front? Taisni šurp! Apkārt griez-ties! Kniet! Nieder! Setzen! Auf! Setzen! Nieder! Auf! Setzen! Auf! Ruht![22]
— Nu redzi, Balun, tas ir veselīgi, tas palīdz gremošanai! Ap viņiem jau salasījās skatītāji, kas priecājās no visas sirds.
•— Esiet tik laipni, atbrīvojiet vietu! — Sveiks uzsauca. — Viņš sāks soļot. Nu, Balun, uzmanies, lai man nevajag atlikt. Man nepatīk cilvēkus pa tukšu spīdzināt. Tātad: Direktion Bahn- hof! Skaties, uz kurieni es rādu! Marschieren marsch! Glied — halt! Stāvi, sasodīts, citādi es tevi iespundēšu! Glied — halt! Beidzot apstājies gan, muļķcepure! Kurzer Schritt! Vai tu nezini, kas ir «kurzer Schritt»? Es tev parādīšu, kamēr tu zils paliksi! Voller Schritt! Wechsolschritt! Ohne Schritt! Ragulops! Kad es saku: «Ohne Schritt!»;i — tad tev jācilā papēži uz vietas. Apkārt jau stāvēja vismaz divas rotas.
Balunam sviedri plūda aumaļām, viņš bija galīgi apstulbis, bet Sveiks turpināja:
— Gleicher Schritt!
— Ruckwarts marscb! Glied halt!
— Laufschritt!
— Glied marsch! Schritt!
— Glied halt!
— Ruht!
— Habt acht! Direktion Bahnhof, Laufschritt marsch! Halt! Kehrt euch! Direktion Waggon, Laufschritt marsch! Kurzer Schritt! Glied halt! Ruht!1 Tagad drusku atvelc elpu, tad sāksim 110 jauria. Ar labu gribu viss kas panākams.
— Kas te notiek? — atskanēja leitnanta Duba balss, kurš uztraukts bija atskrējis šurp.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka mēs mazuliet atkārtojam vingrinājumus, lai nepiemirstos un lai veltīgi neizšķiestu dārgo laiku.
— Kāpiet ārā no vagona, — leitnants Dubs pavēlēja, — man jūsu niķi jau līdz kaklam. Es jūs nodošu bataljona komandiera kungam.
Kad Sveiks ienāca štaba vagonā, virsleitnants Lukašs atstāja to un pa otrām durvīm izgāja uz perona.
Leitnants Dubs paziņoja kapteinim Zāgneram par krietnā kareivja Sveika visai dīvaino laika pavadīšanu. Kapteinis Zāgners bija ļoti labā omā, jo Gumpoklskirchenas vīns bija izrādījies tiešām lielisks.
— Tātad jūs nevēlaties veltīgi šķiest dārgo laiku, — viņš nozīmīgi smīnēja, — Matušic, panāciet šurp!
Bataljona raitnieks saņēma pavēli atsaukt 12. rotas feldfe- beli Nasaklu, kas bija pazīstams kā liels varmāka, un atnest Sveikam šauteni.
— Sis vīrs, — kapteinis Zāgners sacīja feldfebelim Nasak- lam, — negrib veltīgi šķiest dārgo laiku. Aizvediet viņu aiz vagoniem un lieciet kādu stundiņu pavingrināties paņēmienos ar šauteni! Tikai bez kādas žēlastības, bez pārtraukuma. Galvenais, no vienas vietas. An! Setzt. ab! An! Setzt ab!2
— Redzēsiet, Sveik, ka. garlaikoties jums nenāksies, — viņš
1 Izlīdzināt soli! Apkārt — marš! Posms — stāt! Skriešus! Solos! Posms — stāt! Brīvi! Mierā! Virziens — stacija, skriešus — marš! Stāt! Apkārt griezties! Virziens — vagons, skriešus — marš! īssolī! Posms — stāt! Brīvi! (Vāc.)
113
2 Pie pleca! Nolaist! Pie pleca! Nolaist! (Vāc.)
vēl piemetināja, Sveikam izejot. Un drīz vien aiz vagona bija dzirdama skarba komanda, kas svinīgi atbalsojās sliežu ceļā. Feldfebelis Nasakla, kas patlaban bija spēlējis «divdesmit vienu» un turējis banku, auroja pa visu pasauli:
— Beim Fuss! Schultert! Beim Fuss! Schultert![23]
Tad uz mirkli iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt Sveika rāmo un prātīgo balsi:
•—• To es jau visu mācījos pirms vairākiem gadiem aktivajā dienestā. Ja «beim Fuss», tad šautene atbalstās pret labo gurnu. Laides gals atrodas taisnā līnijā ar kājas pirkstgaliem. Labā roka, protams, ir izstiepta un tur šauteni tā, ka īkšķis aptver stobru, bet pārējiem pirkstiem jāaptver laides priekšējā daļa, un, kad ir komanda «schultert», tad šauteni viegli uzmet siksnā uz labā pleca, stobra galu uz augšu, laidi atpakaļ…
— Nu, pietiks žvankstēt! — Un atkal skanēja feldfebeļa Nasaklas komanda: — Habt acht! Rechts sehaut![24] ak kungs, kā jums tas iznāk . . .
— Es taisu «schultert», un pie «rechtsschaut» mana labā roka slīd pa siksnu lejup, pirksti aptver laidi, un es pagriežu galvu pa labi, pie «habtacht» es atkal satveru ar labo roku siksnu, un mana galva skatās taisni uz jums.
Un atkal atbalsojās feldfebeļa komanda:
— In die Balance! Beim Fuss! In die Balance! Schul-tert! Ba- jonett auf! Bajonett ab! Fallt das Gewehr! Zum Gebet! Vom Gebet! Kniet nieder zum Gebet! Laden! Schiessen! Schiessen halbrechts! Ziel Stabswaggon! Distanz 200 Schritt! Fertig! An! Feuer! Setzt- ab! An! Feuer! An! Feuer! Setzt ab! Aufsatz normai! Patronen versorgen! Ruht![25]
Feldfebelis sāka uztīt sev papirosu.
Sveiks tikām izpētīja savas šautenes numuru un sacīja:
— Nr. 4268! Tāds pats numurs bija kādai lokomotivei Pe- čekā, kas stāvēja uz sešpadsmitā sliežu ceļa. Sī lokomotīve bija jānogādā izremontēšanai uz depo, Lisā pie Labas, bet tas nebija t tik vienkārši, feldfebeļa kungs, jo mašīnists, kam vajadzēja
8*
lokomotivi aizvest, ļoti vāji atcerējās skaitļus. Tāpēc distances priekšnieks iesauca viņu savā kancelejā un saka viņam: «Uz 16. sliežu ceļa ir lokomotive Nr. 4268. Es zinu, ka jums grūti atcerēties skaitļus un, ja jums šo numuru uzrakstīs uz papīra, jūs papīru pazaudēsiet. Uzmaniet tagad labi! Ja jums grūti atcerēties skaitļus, tad es jums parādīšu, cik viegli patiesībā atcerēties jebkuru numuru. Klausieties! Lokomotivei, kas jums jānogādā uz depo Lisā pie Labas, ir numurs 4268. Tagad uzmaniet! Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Tātad 42. Pirmais ir divreiz 2, tas ir, 4, daliet to ar 2 — un atkal būs 4 un 2 blakus. Tur nav ko bīties. Cik ir divreiz 4? Taču 8, vai ne? Tagad iekal iet atmiņā_, ka astotnieks, kas ir skaitlī 4268, skaitās pēdējais pēc kārtas, tātad jums atliek iegaumēt, ka pirmais skaitlis ir 4, otrais 2 un ceturtais 8. Tagad vajag vienīgi ar kaut kādu atjautīgu paņēmienu iespiest atmiņā 6, kas stāv pirms 8. Tas ir traki vienkārši. Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Abi kopā dod 6. Tātad nu jums tā lieta ir droša. Otrais no beigām ir 6, un tagad šī skaitļu rinda mums vairs no atmiņas neizzudīs. Tagad jums skaitlis 4268 paliks prātā uz visiem laikiem. Vai arī jūs varat iegūt to pašu rezultātu daudz vienkāršākā veidā . ..
Feldfebelis pārtrauca smēķēšanu, izbolīja acis un nostostījās:
— Kappe ab![26]
— Viņš nu sāka noskaidrot mašīnistam šo vienkāršāko paņēmienu, — Šveiks nopietni turpināja, — kā var iegaumēt lokomotīves numuru 4268. No 8 atskaita 2, paliek 6. Tātad 68 jau ir prātā. No 6 atskaita 2, paliek 4. Nu ir jau zināms 4 — 68. Tiem jāieliek starpā 2, un tad būs rokā 4—2—6—8. Nav arī nemaz grūti izdarīt to ar reizināšanas un dalīšanas palīdzību. Tad to dara tā. «Iegaumējiet,» tā priekšnieks teica, «ka divreiz 42 ir 84. Gadam ir 12 mēnešu. Atskaitīsim no 84 skaitli 12, tad paliks 72, atskaitīsim vēlreiz 12 mēnešu — paliks 60. Tagad mums ir drošs 6, un nulli mēs varam nosvītrot. Mums nu ir zināms 42—6—84. Tāpat kā nosvītrojām nulli, tā varam nosvītrot arī pēdējo 4, un mums paliks 4268, kas ir tās lokomotives numurs, kura jums jānoved uz depo Lisā pie Labas. Kā jau teicu, ar dalīšanu arī iet tikpat viegli. Tad mēs aprēķinām koeficientu pēc muitas tarifa . . . Kas tad jums, feldfebeļa kungs, vai nelabi kļuva? Ja gribat, es tūliņ atklāšu kaut vai viesuļuguni. Fertig! Hoch an! Feuer![27] Deviņi pērkoni! Kapteiņa kungam gan nevajadzēja sūtīt mūs pašā saules tveicē! Nu man jāgādā nestuves!
Ārsts atnācis konstatēja, ka feldfebeļa ģīboņa cēlonis esot vai nu saules dūriens, vai akūts smadzeņu iekaisums.
Kad feldfebelis atjēdzās, Šveiks stāvēja viņam līdzās un sacīja:
— Nu, tad es pastāstīšu līdz beigām. Vai jūs domājat, feldfebeļa kungs, ka mašīnists kaut ko atcerējās no visa tā? Viņš bija galīgi apdullis un pareizinājis visu ar trīs, jo iedomājies par svēto trīsvienību. Lokomotivi viņš nav atradis, tā vēl šo baltu dienu stāv uz sešpadsmitā sliežu ceļa.
Feldfebelis atkal aizvēra acis.
Kad Šveiks beidzot atgriezās savā vagonā, tad viņš atbildēja uz jautājumu, kur tik ilgi bijis:
— Kas otram komandē «skriešus!», tas pats dabū simt reižu «plecā — ņemt!».
Vagona stūrī drebēja Baluns. Šveika prombūtnes laikā, kad pirmā vistas porcija bija jau izvārījusies, viņš bija aprijis arī pusi no Šveika daļas.
Pirms aizbraukšanas transportu panāca jaukts militarvii- ciens, kas bija sastādīts no dažādām karaspēka daļām. Tur bija gan aizkavējušies, gan no hospitāļiem izlaisti kareivji, kas devās uz savu karaspēka daļu, gan dažādi aizdomīgi individi, kas atgriezās mājās no komandējuma vai aresta.
No šā vilciena izkāpa arī brīvprātīgais Mareks, kas savā laikā bija apsūdzēts par dumpošanos, jo nebija gribējis tīrīt atejas. Divīzijas tiesa bija viņu attaisnojusi. Izmeklēšana bija pārtraukta, un tāpēc brīvprātīgais Mareks tagad ieradās štaba vagonā pieteikties bataljona komandierim. Brīvprātīgais līdz šim nekur nebija ieskaitīts, jo bija vadāts no viena cietuma uz otru.
Kapteinis Zāgners nebija sevišķi iepriecināts, ieraudzījis brīvprātīgo un saņēmis viņa papīrus ar pilnīgi slepeno atzīmi: «Politisch verdachtig! Vorsicht!»1 , bet tad viņš laimīgā kārtā atcerējās «atejvietu ģenerāli», kas viņam tik enerģiski bija ieteicis papildināt bataljonu ar speciālu «bataljona vēsturnieku».
— Jūs esat pārāk nolaidīgs, jūs brīvprātīgais, — viņš to uzrunāja, — ar jums jau brīvprātīgo skolā bija tikai posts un bēdas. Jums vajadzēja censties izcelties un iegūt nākamo dienesta pakāpi, kas jums pienāktos pēc jūsu izglītības, bet jūs tikai staigājāt no vienas aresta telpas uz otru. Pulkam par jums jākaunas, brīvprātīgais. Bet jūs varat izlabot savas kļūdas, ja, kārtīgi pildīdams savus pienākumus, atkal stāsieties krietno kareivju rindās. Ziedojiet savus spēkus bataljonam no skaidras sirds! Es gribētu jums palīdzēt. Jūs esat izglītots, jauns cilvēks, jums droši vien piemīt spējas labā stilā un pareizi rakstīt. Es jums ko sacīšu. Katram bataljonam frontē vajadzīgs cilvēks, kas sastāda chronoloģisku pārskatu par visu to, kam tiešs sakars ar bataljona piedalīšanos karadarbībā, kas apraksta visus uzvaras pilnos karagājienus, visus ievērības cienīgos un slavas vainagotos notikumus, kuros bataljons piedalījies, kuros tas atradies vadītāja vai vismaz izcilā lomā, un šādā kārtā pakāpeniski sagatavo materialus mūsu armijas vēsturei. Vai jūs saprotat?
— Padevīgi ziņoju, jā, kapteiņa kungs. Manuprāt, jūs domājat par epizodēm no visu karaspēka daļu dzīves. Bataljonam ir sava vēsture. Uz bataljonu vēstures pamata pulks sastāda savu
1 Politiski neuzticams. Uzmanību! (Vāc.) vēsturi. Pulka vēsture der par materialu brigādes vēsturei, brigādes vēsture — divizijas vēsturei utt. Es ielikšu šai darbā visus savus spēkus, kapteiņa kungs.
Brīvprātīgais Mareks uzlika roku uz sirds.
— Es ar patiesu mīlestību atzīmēšu mūsu bataljona slavenos varoņdarbus, sevišķi tagad, kur ofensīva ir pilnā gaitā, kur tuvojas izšķīrējs brīdis un kur mūsu bataljons gatavojas noklāt kaujas lauku ar savu varonīgo dēlu miesām. Es pēc labākās sirdsapziņas atzīmēšu visus tos gadījumus, kam jānotiek, lai mūsu bataljona vēstures lappuses vainagotos lauriem.
— Jūs piekomandēs pie bataljona štaba, brīvprātīgais; jums būs jāņem vērā, ko ieteiks apbalvošanai, jāatzīmē — protams, pēc mūsu norādījumiem — visi pārgājieni, pēc kuriem varēs spriest par mūsu bataljona izcilo cīņas sparu un dzelzs discip- linu. Tas nav tik viegli, brīvprātīgais, bet es ceru, ka jums būs pietiekami lielas novērotāja spējas, lai izceltu mūsu bataljonu, salīdzinot ar citām pulka dajām, ja jūs saņemsiet no manis noteiktas direktīvas. Es nosūtīšu pulkam telegramu, ka esmu jūs iecēlis par bataljona vēsturnieku. Pieteicieties 11. rotas mantzinim Vanekam, lai viņš jūs uzņem savā vagonā. Tur būs visērtāk. Un sakiet viņam, lai viņš ierodas pie manis! Vispār jūs skaitīsieties pie bataljona štaba. Par to izdos bataljona pavēli.
*
Pavārs Juraida jau gulēja. Baluns vēl arvien drebēja, jo bija jau attaisījis virsleitnanta sardiņu kārbu; Vaneks bija aizgājis pie kapteiņa Zāgnera, un telefonists Chodunskis, kas stacijā bija sadzinis pudelīti kadiķogu degvīna un to iztukšojis, sentimentālās noskaņas pārņemts, dziedāja:
Kad jauns vēl biju, tanīs jaukās dienās Man mīlas pilna šķita pasaule, Tad miers un laime mita dvēselē, Un debess mirdzēja man zvaigznēs vienās. Bet redzēt lemts bij man, ka viss ir maldi, Ka mīla krāpj, ka pieviļ ticība, Ka nodevības pilna draudzība, — Un rūgtas as'ras nespēju vairs valdīt.
Tad viņš piecēlās, piegāja pie mantziņa Vaneka galda, paņēma papīru un uzrakstīja lieliem burtiem:
«Ar šo padevīgi lūdzu paaugstināt mani dienesta pakāpē un iecelt par bataljona taurētāju.
Chodunskis, telefonists.»
*
Kapteiņa Zāgnera saruna ar mantzini Vaneku nebija nekāda ilgā. Kapteinis tikai vērsa mantziņa uzmanību uz to, ka bataljona vēsturnieks brīvprātīgais Mareks būšot vienā vagonā ar Sveiku.
— Es jums varu teikt tikai vienu, ka šis Mareks, ja tā var izteikties, ir politiski neuzticams. Politisch verdachtig! Ak dievs! Mūsu laikā tas nav nekas sevišķs. Par kuru gan tādas lietas nestāsta! Ir taču tik daudz dažādu uzskatu, jūs saprotat? Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, lai jūs, ja viņš gadījumā sāktu ko nepiederīgu runāt, tūliņ viņu apklusinātu, lai arī man neizceltos kādas nepatikšanas. Sakiet viņam vienkārši, lai viņš met tādas runas pie malas, un miers. Es ar to negribu teikt, ka jums katra nieka dēļ jāskrien pie manis. Nokārtojiet visas tās lietas paši, ar labu, tā var vairāk panākt nekā ar visādām muļķīgām sūdzībām. Vārdu sakot, es nekā tāda nevēlos dzirdēt, jo… Saprotat? Tādas lietas vienmēr met ēnu uz visu bataljonu.
Kad nu Vaneks atgriezās, viņš pasauca brīvprātīgo Mareku sānis un sacīja viņam:
— Jūs, draugs, skaitoties politiski neuzticams, bet tas nekas. Tikai nerunājiet nekā lieka, kur dzird telefonists Chodunskis!
Tikko viņš bija to izteicis, tā telefonists Chodunskis grīļodamies pienāca klāt, iekrita mantzinim rokās un uzsāka dzērāja balsī kaut ko līdzīgu dziesmai:
Kad visi mani bija atstājuši, Uz tevi savus skatus pacēlu, Pie tavas šķīstās sirds es radu dusu Un, laimes pārņemts, as'ras slaucīju. Man liegi tava seja atmirdzēja Kā mēness stars virs dzīlēm trīsošais, Un tavas sārtās lūpas nočukstēja: — Es tevis neatstāšu, dārgākais.
— Mēs nekad neatstāsim viens otru, — Chodunskis auroja,. — ko vien uzzināšu pa tālruni, tūliņ pateikšu jums. Tādam zvērestam es . .. virsū!
Baluns savā kaktā šausmās pārmeta krustu un sāka skaļi lūgties:
—■ Svētā dievmāte, neatstum manu nopūtu pilno lūgšanu, uzklausi mani savā žēlsirdībā un esi mans glābiņš un patvērums! Palīdzi man, nabagam, kas tevi piesauc šinī asaru ielejā stiprā ticībā, drošā cerībā un uzticīgā mīlestībā. Debesu ķēniņiene, uzlūko mani savā lēnprātībā, lai līdz sava mūža galam palieku tavā apsardzībā un dieva tā tēva žēlastībā!
Žēlsirdīgā jaunava Marija tiešām bija aizrunājusi par viņu, jo brīvprātīgais pēc brītiņa izvilka no savas patukšās somas vairākas sardīņu kārbas un izdalīja visiem.
Baluns ar mierīgu sirdsapziņu atvēra virsleitnanta Lukaša somu un ielika tanī no debesīm nokritušās sardines.
Bet, kad nu visi atgrieza savas kārbas un sāka nogaršot saturu, Baluns atkal krita kārdināšanā, atvēra somu, attaisīja kārbu un kārīgi visu aprija.
Un tad nu visusaldākā un žēlsirdīgākā jaunava Marija novērsās no viņa, jo, kad viņš vēl tecināja mutē pēdējās eļļas lāsītes no kārbas, vagona priekšā parādījās bataljona raitnieks Matušics un uzsauca:
•— Balun, tev esot jāaiznes savam obrlajtnantam tās sardines.
— Nu būs pa ausi, — Vaneks piezīmēja.
— Ar tukšām rokām gan neej, — Šveiks pamācīja, — paņem, vismaz kādas piecas tukšas kārbas līdz!
— Ko jūs tādu esat nodarījis, ka dievs jūs tik bargi soda? — brīvprātīgais jautāja. — Jūsu pagātnē jābūt kādam lielam grēkam. Vai jūs neesat aplaupījis baznīcu vai nočiepis savam mācītājam dūmenī pakārto šķiņķi? Vai neesat viņa pagrabā iz- tempis baznīcas vīnu? Varbūt esat puikas gados līdis viņa dārzā bumbieros?
Baluns ar izmisumā saviebtu seju bezcerīgi atmeta ar roku. Viņa satriektais izskats bija kā iemiesots sirdi plosošs jautājums: «Kad reiz šīm mokām pienāks gals?»
— Tas notiek tāpēc, — turpināja brīvprātīgais, it kā sadzirdējis nelaimīgā Baluna vārdos neizteiktās vaimanas, — ka jūs esat zaudējis sakarus ar dievu. Jūs viņu pietiekami dedzīgi nelūdzat, lai viņš jūs aizsauc no šās pasaules.
Šveiks savukārt piemetināja:
— Baluns vēl vienmēr nevar apņemties nodot savu karavīra, dzīvību, savas karavīra domas, vārdus un darbus un savu karavīra nāvi visaugstākā dieva tēvišķīgās sirds izlemšanai, kā mēdza runāt mans feldkurats, kad viņš bija galīgi piežūpojies un uz ielas piesējās kādam kareivim.
Baluns vaidot atzinās, ka esot jau zaudējis paļaušanos uz dievu, jo nezin cik reižu esot to veltīgi izlūdzies, lai dod viņam spēku izturēt kārdināšanu un padara viņa kuņģi mazāku.
— Šī ēdelība jau man neradās kara laikā, — viņš sūdzējās, — tā ir veca kaite. Tās dēļ mana sieva ar bērniem gāja pat uz Klokotas baznīcas svētkiem.
— To vietu es pazīstu, — Šveiks piezīmēja, — tā ir netālu no Tabora, un tur ir bagāta jaunava Marija ar neīstiem briljantiem, un kāds baznīcas kalpotājs no Slovakijas bija reiz gribējis to apzagt. Tā nu viņš bija tur ieradies un, būdams visai dievbijīgs cilvēks, nodomājis, ka zādzība viņam labāk izdosies, ja vispirms būs atbrīvojies no vecajiem grēkiem, un grēksūdzē pie reizes viņš arī atzinies, ka nolēmis otrā dienā aplaupīt jaunavu Mariju. Bet viņš vēl nav paspējis noskaitīt trīssimt tēvreizes, ko tam mācītāja kungs uzdevis, lai viņš nepagūtu aizlaisties, kad klostera kalpi viņu aizvilkuši taisnā ceļā uz žandarmērijas pārvaldi.
Pavārs okultists uzsāka strīdu ar telefonistu Chodunski, vai šāda grēksūdzes noslēpuma nodošana nav briesmīgs noziegums, vai varbūt tas nav pat runas vērts, jo briljanti taču bijuši neīsti. Beidzot viņš tomēr pierādīja Chodunskirn, ka tas viss ir Karma — tālā, nezināmā pagātnē jau iepriekš izlemts liktenis, kad šis nelaimīgais baznīcas kalpotājs no Slovakijas varbūt bijis kāds antipods uz kādas citas planētas. Šis liktenis tāpat varbūt jau sensenis, kamēr Klokotas mācītājs vēl iemita ezī vai kādā sen jau izmirušā zīdītājā, bija izlēmis, ka viņš reiz noziegsies pret grēksūdzes noslēpumu, kaut gan no juridiskā viedokļa un pēc kanoniskajiem likumiem arī tad grēki jāpiedod, ja runa ir par klostera īpašuma aizskaršanu.
Šveiks pie šās sarunas vientiesīgi piebilda:
— Protams, neviens cilvēks taču nezina, ko viņš darīs pēc vairākiem miljoniem gadu, tāpēc viņam jābūt uz visu gatavam. Obrlajtnants Kvasnička, kad mēs vēl bijām Karlinā rezerves bataljonā, pastāvīgi mēdza apmācībās teikt: «Nedomājiet, jūs mēslu vaboles, jūs laiskās govis, jūs stulbie auni, ka jums karadienests izbeigsies šinī pasaulē! Mēs vēl tiksimies ari pēc nāves, un tad es jums ellē sakuršu tādu pirti, ka jūs man kājas notirināsiet, jūs cūku dzimums!»
Tikmēr Baluns, kas bija jau galīgi apdullis un domāja, ka visi runā joprojām par viņu un ka viss uz viņu vien attiecināms, turpināja savu atklāto grēksūdzi:
— Pat Klokota nespēja līdzēt pret manu negausību. Sieva ar bērniem atgriežas no baznīcas svētkiem un sāk tūliņ pārskaitīt vistas. Vienas vai divu trūkst. Bet es tur nekā nevarēju darīt. Pats zinu, ka vistas vajadzīgas saimniecībā, lai būtu olas, bet, kā es izeju pagalmā un tās ieraugu, tā man te iekšā atveras kā bezdibenis. Pēc kādas stundiņas kļūst tik labi, jo vista jau noēsta. Reiz, kad sieva ar bērniem bija aizgājusi uz Klokotu aizlūgt par mani, lai es mājās atkal ko neapriju un nesagādāju saimniecībā zaudējumus, es izeju pagalmā un man pagadās ceļā tītars. Toreiz es gandrīz dzīvību pazaudēju. Viens kauliņš no stilba man iesprūda rīklē, un, ja nebūtu tuvumā pagadījies māceklis, kas man palīdzēja dzirnavās, jauns puika, kas man to kaulu izvilka, tad es gan te nesēdētu kopā ar jums un šo pasaules karu nebūtu piedzīvojis. Tā ja. Bet šis māceklis — tas gan bija mundrs puika. Mazs, resns, plecīgs, apvēlies . ..
Šveiks pienāca viņam klāt:
— Parādi mēli!
Baluns izstiepa mēli, un Šveiks griezās pie visiem, kas atradās vagonā:
— Es jau tā domāju, ka viņš ir aprijis arī savu mācekli.
Atzīsties, kad tu viņu nolaidi dibenā! Kad tavējie atkal aizgāja uz Klokotu, jā?
Baluns izmisumā salika rokas un izsaucās:
— Stājieties taču! Tādu izsmieklu ciest no saviem biedriem!
—• Mēs jūs par to nenosodām, — brīvprātīgais sacīja,
— taisni otrādi, tas rāda, ka no jums iznāks krietns kareivis. Kad franči Napoleona kara laikā bija ielenkuši Madridi, tad cietokšņa komandants, spānietis, apēda savu adjutantu pilnīgi bez sāls, lai aiz bada nebūtu jāatdod cietoksnis. Tas tiešām bija upuris no viņa puses, jo sālīts adjutants būtu nenoliedzami garšīgāks. Mantziņa kungs, kā tad sauc mūsu bataljona adjutantu? Cīglers? A, tas ir no tiem izģindušajiem, no tā neiznāk porcijas pat vienai kaujas rotai.
— Paskat nu, — mantzinis Vaneks ieteicās, — Balunam jau rožukronis rokās.
Tiešām, Baluns savās lielajās sāpēs meklēja atvieglojumu pie mazajām rožukroņa bumbiņām, ko bija ražojusi Morica Levenšteina firma Vīnē.
•— Tas man arī no Klokotas, — Baluns sērīgi sacīja, — kad man to atnesa, es tikko biju apēdis divus zoslēnus. Kas tā bija par gaļu! Viens vienīgs mīkstums, es jums saku!
Pēc brītiņa pienāca pavēle stundas ceturkšņa laikā sagatavoties vilciena atiešanai. Tā kā neviens tam negribēja ticēt, tad, par spīti visai uzmanībai, dažs labs tomēr bija kur aizklīdis. Kad beidzot vilciens devās projām, trūka astoņpadsmit kājnieku. Viņu skaitā bija ari 12. kaujas rotas feldfebelis Nasakla, kas vēl pēc tam, kad vilciens jau sen bija aiz Išatarčas, turpināja kaulēties mazā akaciju birzītē aiz stacijas ar kādu staiguli, kas prasīja par nupat izdarīto pakalpojumu piecas kronas, kamēr feldfebelis piesolīja par atlīdzību vai nu vienu kronu, vai pāris pļauku, pie kam pēdējais atlīdzības veids tika realizēts ar tādu sparu, ka uz sievietes brēcieniem cilvēki skriešus metās šurp no stacijas.