Visu ceļu, kamēr bataljons brauca vilcienā līdz Laborcai Austrumgalicijā, no kurienes tam bija jādodas kājām uz fronti gūt slavu kaujas laukā, vagona, kurā atradās Šveiks un brīvprātīgais, joprojām risinājās dīvainas sarunas, kurām lielākā vai mazākā mērā piemita valsts nodevības elementi. Tomēr jāsaka, ka tas notika arī citos vagonos, jā, pat štaba vagonā noskaņojums nebija nekāds labvēlīgais, jo Fizešaboni stacijā no pulka saņēma armijas pavēli, pēc kuras vīna porcija virsniekiem bija pamazināma par Va litra. Tiesa, pie tam nebija aizmirsti arī kareivji, kuriem vajadzēja pamazināt sago devu par 10 g uz cilvēku, kas likās jo dīvaināk tāpēc, ka neviens karadienestā nebija pat redzējis sago.
Sā vai tā, bet šis rīkojums bija jādara zināms bataljona mantzinim Bautancclam, kas sakarā ar to jutās ārkārtīgi apvainots un aplaupīts, jo, kā viņš izsacījās, sago esot patlaban tik reti sastopams produkts, ka viņš būtu varējis par kilo dabūt vismaz astoņas kronas.
Fizešaboni stacijā izrādījās, ka viena rota pazaudējusi savu virtuvi, jo šinī stacijā beidzot vajadzēja vārīt gulašu ar kartupeļiem, uz ko tik lielas cerības lika «ateju ģenerālis». Noskaidrojās, ka nelaimīgā karalauka virtuve nemaz nebija paņemta līdzi no Mostas un droši vien vēl tagad stāv pamesta un aizmirsta kaut kur aiz 186. barakas.
Šās virtuves personāls īsi pirms kaujas bataljona izbraukšanas bija par kaušanos iesēdināts virssardzē un bija pratis tā iekārtoties, ka sēdēja vēl tagad, kad kaujas rota jau brauca cauri Ungarijai.
Rotu bez virtuves nu piedalīja kādai citai karalauka virtuvei, kas, protams, nenoritēja bez ķīviņiem; kartupeļu tīrīšanai atsūtītie kareivji no abām rotām gandrīz vai saplūcās, jo tiklab vieni, kā otri apgalvoja, ka viņi neesot tādi muļķi, lai strādātu citu labā. Beidzot tomēr izrādījās, ka gulaša un kartupeļu vārīšana ir tikai manevrs, lai kareivji pierastu, kā tas būs ienaidnieka pozīciju tuvumā, kad gulaša vārīšanas laikā pienāks pavēle atkāpties — Ailes zuriick! — un gulašs būs jāizlej zemē pat nenogaršots.
Tātad tā bija pamācoša sagatavošanās, kaut arī bez traģiskām sekām. Kad gulašu jau taisījās izsniegt, atskanēja pavēle «vagonos!», un vilciens devās tālāk uz Miškovecu. Arī tur gulašu neizsniedza, jo ceļā stāvēja vilciens ar krievu gūstekņiem, tāpēc kareivjus nelaida ārā. Toties viņu fantazijai bija ļauta pilna vaļa, un viņi nolēma, ka gulašam pienāks izsniegšanas reize pie Galicijas robežām, kad būs jāatstāj vilciens; tad paziņos, ka gulašs saskābis, ēšanai nederīgs, un izlies to ārā.
Šo pašu gulašu veda tālāk uz Tišalaku, Zomboru, un, kad neviens vairs uz to necerēja, vilciens apstājās Jaunpilsētā pie Šiatoras, kur pakūra atkal uguni zeņi katliem, uzsildīja gulašu un izdalīja.
Stacija bija. pārpildīta. Vispirms vajadzēja atiet diviem mu- nicijas vilcieniem, pēc tam diviem artilērijas transportiem un vienam vilcienam ar pontonu komandu. Vispār jāteic, ka šeit bija sastopami vilcieni ar visām armiju daļām un visiem ieroču veidiem.
Aiz stacijas honvedu huzari bija notvēruši divus poļu ebrejus. Viņi bija atņēmuši tiem grozu ar degvīnu un maksas vietā, būdami labā omā, tos devīgi apbalvoja pļaukām. Acīm redzot tas bija atļauts, jo turpat blakus stāvēja viņu rotmistrs un nolūkojās šinī ainā ar uzmundrinošu smaidu, kamēr aiz noliktavas pāris citu huzaru grābstījās ap brunčiem piekauto ebreju melnacēm meitām.
Stacijā atradās arī kāds vilciens ar aviacijas daļu. Uz blakus sliedēm stāvēja vaļējas platformas ar lidmašīnām un lielgabaliem, bet jau salauztiem un sabojātiem. Tās bija notriektas lidmašīnas un galvenokārt sašauti lielgabali. Kamēr viss svaigais un jaunais devās uz fronti, no turienes sūtīja sagrautās slavas atliekas uz aizmuguri labošanai un rekonstrukcijai.
Leitnants Dubs skaidroja kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap sadragātajiem lielgabaliem un lidmašīnām, ka tas viss esot kara laupījums, bet tad viņš gabaliņu tālāk pamanīja Sveiku, kas arī kaut ko skaidroja kareivju pūlītim. Dubs tuvojās viņiem un dzirdēja Sveika prātīgo balsi:
— Jā, grozi, kā gribi, tas ir un paliek kara laupījums. Protams, pirmajā acu uzmetienā liekas ērmoti, ka te uz lafetes uzrakstīts «Ķ. un ķ. artilērijas divizions». Bet tas būs gan noticis tā, ka vispirms šis lielgabals kritis krievu rokās un tad mēs esam to atkarojuši, un šāda trofeja ir daudzkārt vērtīgāka, jo, — te viņš pamanīja leitnantu Dubu un paceltā balsī turpināja: — Jo ienaidnieka rokās nekā nedrīkst pamest. Tas ir tāpat kā ar Pržemišļu vai ar to kareivi, kam ienaidnieks kaujā izsitis no rokām blašķi. Tas noticis vēl Napoleona kara laikā. Šis kareivis nakti ielavījies ienaidnieka nometnē un dabūjis savu blašķi atpakaļ, turklāt vēl iedzīvojies, jo ienaidnieks taisni tanī naktī izsniedzis savējiem degvīnu.
Leitnants Dubs tikai noteica:
— Taisieties, kā pazūdat, Sveik! Lai es jūs te otrreiz vairs neredzētu!
— Kā pavēlat, lajtnanta kungs. — Šveiks devās projām pie citiem vagoniem. Ja leitnants Dubs būtu dzirdējis, ko Šveiks vēl piemetināja, tad viņš būtu lēcis vai no ādas ārā, kaut ari tie bija gluži nevainīgi bībeles vārdi: «Pēc maza brīža jūs mani redzēsiet, un vēl pēc maza brīža jūs mani vairs neredzēsiet.»
Pēc Šveika aiziešanas leitnants Dubs izdarīja tādu muļķību, ka vērsa kareivju uzmanību uz kādu sadragātu austriešu lidmašīnu, uz kuras vara daļām vēl bija skaidri lasāms: «Wiener Neustadt»[28].
— To mēs notriecām krieviem pie Ļvovas, — leitnants Dubs sacīja.
To, garām ejot, padzirdēja virsleitnants Lukašs, kas skaļi papildināja:
— Turklāt abi krievu lidotāji dzīvi sadega.
Tad viņš klusēdams gāja tālāk, klusībā nodomādams, ka šis leitnants Dubs ir īsts ragulops.
Aiz otra vagona viņš saskrējās ar Sveiku un gribēja no tā izvairīties, jo no Šveika sejas bija manāms, ka šim cilvēkam daudz kas uz sirds, ko tas labprāt izkratītu.
Šveiks nāca taisni klāt.
— Padevīgi ziņoju, rotas raitnieks Šveiks gaida turpmākās pavēles. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jūs meklēju jau štaba vagonā.
— Klausieties, Šveik, — virsleitnants Lukašs skarbi un pikti uzbrēca viņam, — vai jūs zināt, kas jūs esat? Vai jūs jau esat aizmirsis, kā es jūs nosaucu?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neko tādu nekad neaizmirstu, es neesmu kā tas brīvprātīgais Dzelžotais. Tas bija toreiz, krietnu laika sprīdi' pirms kara, kad es biju Karlinas kazarmās un mums par pulkvedi bija kāds Flīdlers fon Bumerangs vai kaut kā uz to pusi.
Virsleitnants Lukašs neviļus pasmīnēja par šo «uz to pusi», un Šveiks mierīgi turpināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, šis mūsu pulkvedis bija uz pusi mazāks par jums, nēsāja pilnbārdu kā kņazs Lob- kovics un izskatījās pēc īsta mērkaķa, bet, kad viņu nokaitināja, tad viņš palēcās divtik augstāk par savu augumu, tāpēc mēs viņu iesaucām par kaučuka veci. Toreiz bija nezin kāds pirmais maijs un mūsu daļai dežūra, un viņš mums iepriekšējā vakarā noturēja apmācību laukumā lielu runu, ka mums esot rit jāpaliek kazarmās un mēs nedrīkstot nekur ārā izkustēt, lai vajadzības gadījumā uz visaugstāko pavēli varētu apšaut visu sociālistu bandu. Tāpēc, ja kādam kareivim šodien atvaļinājums un viņš neieradīsies laikā kazarmās un noblandīsies līdz rītam apkārt, tad viņš būs vainīgs valsts nodevībā, jo tāds žūpu bērtulis nevarēs nevienam trāpīt, ja nāksies laist šautenes darbā, un šaus tikai gaisā. Tad nu šis brīvprātīgais Dzelžotais, atgriezies kazarmās, sacīja: «Paldies kaučuka, vecim par padomu. Ja rīt tiešām nevienu no kazarmām neizlaidīs, tad labāk šodien nemaz atpakaļ nenākt.» Un viņš arī, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, turēja savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet šis pulkvedis Flīdlers, — lai dievs mielo viņa dvēseli! — tas bija tāds rūdīts blēdis, ka viņš otrā dienā staigāja pa Prāgu un meklēja, vai kāds no mūsējiem nav iedrošinājies atstāt kazarmas, un pie Pulvertorņa laimīgi uzdūrās Dzelžotajam un tūliņ virsū: «Es tef rādīs, es tef ismācis, tef man vēl pieminēs!» Viņš tam bija vēl daudz ko sabrēcis, sagrābis viņu ciet un vilcis uz kazarmām, pie tam visu ceļu dažādi draudējis un tikai jautājis, kā viņu saucot. «Celšots, Celšots, nu tef tabfis, nu tef ir rokā, nu tef redzēs den ersten Mai. Celšots, Celšots, es tef iekš restēm, iekš smalk restēm.» Dzelžotais redz, ka gals klāt, un, kad viņi gāja pa Poržičas ielu gar Rozvaršila restorānu, viņš pēkšņi iespruka kādās durvīs un izmaitāja kaučuka vecim visu prieku par viņa iesēdinā- ša.nu. Pulkvedis tā bija uztraucies par viņa izbēgšanu, ka no dusmām aizmirsis bēgļa vārdu un, ieradies kazarmās, sāka lēkt līdz griestiem (griesti bija zemi), un bataljona dežurants nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc vecais uzreiz runā lauzītā čechu valodā un bļauj: «Iekš rest to Alvots, nē, Alvots ne, to Cinkots, to Niķelēts!» Viņš bija visu sajaucis un diendienā tikai prasīja, vai tas Niķelētais, nē, Alvotais, nē, Cinkotais ir atradies, un pat lika visam pulkam nostāties uz laukuma, bet pārējie, kas visu zināja, bija iekārtojuši Dzelžoto lazaretē, jo viņš bija zobu tech- niķis. Tā nu tas viss gāja, bet tad vienam no mūsu pulka izdevās traktierī «Pie Buka» nodurt dragunu, kas sējies klāt viņa skuķim, un tad mūs sadzina laukumā līdz pēdējam vīram, pat no lazaretes atveda, un, kas nevarēja nostāvēt, to divi atbalstīja. Nekā nevarēja darīt, Dzelžotajam arī bi ja jānāk rindā, un mums nolasīja pulka pavēli, kaut ko tādu, ka dragūni arī ir kareivji un ka viņus durt aizliegts, jo tie ir mūsu karabiedri. Kāds brīvprātīgais bija par tulku, 1111 mūsu pulkvedis raudzījās apkārt kā tīģeris. Vispirms viņš nogāja gar fronti, tad aizgāja aiz muguras un apstaigāja visu četrstūri, kamēr beidzot atklāja Dzelžoto, kas stāvēja izslējies kā kalns, un tas bija briesmīgi komiski, obrlajtnanta kungs, kad pulkvedis ievilka viņu vidū. Tulks apklusa, un mūsu pulkvedis lēkā tik Dzelžotajam deguna galā kā suns ap zirga purnu un brēc: «Nekur tef nespruks, nekur no man ne- spruks, tef man atkal teiks, ka tef ir Celšots, un es saukt to
Alvots un Cinkots, bet tef ir Celšots, tef bandu bērns, tef Alvots, tef Cinkots, tef Niķelēts, tef cūka, tef mēslu bambals, tef Celšots!» Viņš iegrieza tam veselu mēnesi, bet pēc divām nedēļām viņam uznāca zobu sāpes un viņš atcerējās, ka Dzelžotais ir zobu techniķis. Viņš lika atsaukt to no aresta telpām un pavēlēja izraut zobu, un tad Dzelžotais vilka zobu kādu pusstundu, tā ka vecais reizes trīs dabūja ģībt. Tas viņu padarīja rāmu kā jēru, un viņš atlaida Dzelžotajam atlikušās divas nedēļas. Tā kādreiz gadās, obrlajtnanta kungs, kad priekšnieks aizmirst sava apakšnieka uzvārdu, bet apakšnieks nekad nedrīkst sava priekšnieka uzvārdu aizmirst, kā mums arī pulkveža kungs vienmēr atgādināja, ka mēs savu mūžu nedrīkstam aizmirst, ka mums reiz bijis tāds pulkvedis Flīdlers. Vai tas stāsts nebija par garu, obrlajtnanta kungs?
— Ziniet, Sveik, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — jo vairāk es jūsos klausos, jo vairāk nāku pie pārliecības, ka jūs savus priekšniekus nemaz necienāt. Kareivis pat pēc gadiem drīkst runāt par saviem bijušajiem priekšniekiem tikai labu.
Varēja redzēt, ka virsleitnantu Lukašu ši saruna uzjautrinaja.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārtrauca viņu it kā taisnodamies, — ka tas pulkvedis Flīdlera kungs jau sen kopš miris, bet, ja jūs vēlaties, obrlajtnanta kungs, es runāšu par viņu tikai vislabāko. Viņš bija īsts eņģelis kareivjiem, viņš bija tik žēlsirdīgs kā svētais Mārtiņš, kas izdalīja Mārtiņu zosis izsalkušajiem un trūkumcietējiem. Viņš dalījās savās pusdienās no virsnieku virtuves ar pirmo kareivi, ko satika pagalmā; kad mums bija apnikuši ķiļķeni, viņš lika gatavot mums cūkgaļu, nu, un manevros — tur viņš bija nepārspējams savā labsirdībā. Kad mēs nonācām Lejas Kralovicē, tad viņš mums pavēlēja izdzert visu Lejas Kralovices alus darītavu uz viņa rēķina, un, kad viņam bija dzimšanas vai vārda diena, tad viņš mieloja visu pulku ar zaķu cepeti krējuma mērcē un bīdeļu knedlikiem. Viņš tā mīlēja savus kareivjus, obrlajtnanta kungs, ka vienreiz viņš .. .
Virsleitnants Lukašs iesita Šveikam viegli pa ausi un draudzīgi noteica:
— Ej nu savu ceļu, nelieti tāds, pietiks.
Viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē «Kappe», bet, tā kā mnemotechnika viņam nebija gluži sveša, tad viņš atcerējās, ka vārds sākas ar «k». Kad leitnants Dubs, kam tanī dienā bija uzdota bataljona uzraudzība, prasīja viņam paroli, viņš lepni atbildēja: «Kafija». Tas arī bija gluži dabiski, jo Kolomijas polis vēl vienmēr atcerējās rīta un vakara kafiju Mostas nometnē.
Kad viņš vēlreiz bija nobrēcis «kafija» un leitnants Dubs tomēr nāca aizvien tuvāk, polis, atcerēdamies zvērestu un to, ka viņš stāv sardzē, draudoši uzkliedza: «Halt!» Leitnants Dubs tomēr spēra vēl divus soļus uz priekšu, neatlaidīgi prasīdams
paroli, tāpēc kareivis notēmēja uz viņu un, lāgā nezinādams vācu valodu, sāka brēkt kaut kādā poļu un vācu mistrojumā:
— Benže šaisn, benže šaisn!1
Leitnants Dubs aptvēra draudus un lēnām kāpās atpakaļ, saukdams:
— Wachtkommandant, Wachtkommandant!2
Ieradās seržants Jelineks, kas poli bija nolicis sardzē, un pats prasīja viņam paroli; tad prasīja savukārt leitnants Dubs, un izmisušais Kolomijas polis atbildēja uz viņa jautājumu ar tik skaļu «kafija!», ka tas atbalsojās visā stacijā. Kareivji lēca ārā no vagoniem ar katliņiem rokās, sacēlās drausmīgs sajukums, kas beidzās ar to, ka atbruņoto goda vīru aizveda uz arestantu vagonu.
Bet leitnantam Dubam bija noteiktas aizdomas pret Sveiku, ko viņš bija pamanījis izlēcam pirmo no vagona ar katliņu, un viņš bija gatavs derēt uz savu galvu, ka dzirdējis Sveiku kliedzam: «Sanāk, sanāk ar katliņiem!»
Pēc pusnakts vilciens atgāja uz Ladovce—Trebišovu, kur to stacijā no rīta apsveica kāda veterānu apvienība. Tā bija samainījusi šo kaujas bataljonu ar 14. ungāru bonvedu pulka kaujas bataljonu, kas jau naktī bija izbraucis cauri stacijai. Bija skaidrs, ka veterāni ir galīgi pilnā, un ar saviem rēcieniem «Isten ald meg a kiralyt»3 viņi uzcēla kājās visu ešelonu. Daži apzinīgākie kareivji izliecās no vagoniem un uzsauca viņiem: «Brauciet uz baltā poda, eljēn!» Uz to veterāni ieaurojās tik skaļi: «Eljčn! Eljen a tizenegyedik regiment!»1 — ka stacijā nodārdēja logu rūtis.
Pēc piecām minūtēm vilciens devās tālāk uz Humcnu. Te jau skaidri bija redzamas neseno kauju pēdas, kad krievi bija virzījušies uz priekšu, cenzdamies izlauzties līdz Tisas upes ielejai. Pa nokalnēm stiepās primitivu ierakumu rindas, šur tur rēgojās nodedzinātas mājas, kuru priekšā uz ātru roku uzslieta būda liecināja, ka saimnieki jau atgriezušies.
Kad ap pusdienas laiku vilciens apstājās Humenas stacijā, kas arī bija kaujās cietusi, un ešelonam sāka gatavot ēdienu, kareivji guva iespēju savām acīm pārliecināties, kā vietējie
1 Šaušu! — Polis lāgā neprot vāciski, tāpēc «schiessen» vietā viņš izrunā «scheissen».
2 Sardzes komandantu! (vāc.).
3 L.ai dzīvo karalis! (Ung.)
9*
4 Lai dzīvo 14. pulks! (Ung.)
varas orgāni pēc krievu atkāpšanās izturas pret vietējiem iedzīvotājiem, kas valodā un reliģijā radniecīgi krievu kareivjiem.
Uz perona stāvēja ungāru žandarmu ielenkta Ungarijas krievu grupa. Tur bija daži mācītāji, skolotāji un zemnieki no apkārtējām sādžām. Visierr rokas bija sasietas uz muguras un paši pa pāriem sasieti kopā. Gandrīz visiem bi ja asiņainas sejas un sādauzītas galvas, jo žandarmi bija tos pēc arestēšanas piekāvuši.
Gabaliņu tālāk uzjautrinājās kāds ungāru žandarms. Viņš bija piesējis mācītājam pie kreisās kājas virvi, kuras galu pats turēja rokā, un, sizdams ar šautenes laidi, spieda mācītāju dejot čardašu. Žandarms tā raustīja virvi, ka mācītājs nepārtraukti krita uz deguna un, tā kā rokas tam bija sasietas uz muguras, tad nevarēja piecelties. Mācītājs izmisis mēģināja apvelties uz muguras, lai tad tiktu kājās, bet žandarms smējās līdz asarām un, tiklīdz mācītājam laimējās piecelties, parāva atkal aiz virves, un nabags atkal pakrita pie zemes.
Beidzot kāds žandarmu virsnieks izbeidza šo rotaļu, likdams aizvest arestētos, iekāms pienāk vilciens, uz tukšu noliktavu aiz stacijas un tur viņus kaut un sist, lai neviens neredz.
Par šo atgadījumu runāja pat štaba vagonā, un visumā jāteic, ka vairākums nosodīja šādu nežēlību.
Apakšleitnants Krauss izsacījās, ka valsts nodevēji, ja jau tādi notverti, pakarami uz vietas bez kādas spīdzināšanas. Leitnants Dubs turpretī pilnīgi solidarizējās ar žandarmiem, jā, viņš pat atvasināja šo notikumu stacijā no Sarajevas atentata un paskaidroja, ka ungāru žandarmi Humenas stacijā gribējuši atriebt erchercoga Franča Ferdinanda un viņa laulātās draudzenes nāvi. I.ai saviem vārdiem piešķirtu vairāk ticamības, viņš piemetināja, ka kādā žurnālā (Šimačeka «Četrlapī»), ko viņš abonējis, vēl pirms kara, jūlija numurā rakstījuši par Sarajevas atentatu, ka šis nedzirdētais noziegums atstāšot uz ilgu laiku cilvēku sirdīs nedziedināmu rētu, kas tāpēc vēl jo sāpīgāka, ka ar šo noziegumu iznīcināta ne tikai valsts izpildu varas pārstāvja, bet arī viņa mīļotās un uzticamās laulātās draudzenes dzīvība, un ka šo abu dzīvību iznīcināšana sadragājusi laimīgu, priekšzīmīgu ģimenes dzīvi un padarījusi visu mīlētos bērnus par bāreņiem.
Virsleitnants Lukašs norūca, ka Humenas žandarmi droši vien ari būšot abonējuši šo Šimačeka «Čclrlctpi» ar tās aizgrābjošajiem rakstiem. Viņam pēkšņi viss kļuva pretīgs, un viņš izjuta tikai vienu vēlēšanos — pamatīgi piedzerties, lai apklusinātu savas pasaules sāpes. Tāpēc viņš atstāja vagonu un uzmeklēja Sveiku.
— Klau, Sveik, — viņš to uzrunāja, — vai jums nav padomā kāda pudele konjaka? Es nejūtos īsti labi.
— Tas viss no gaisa pārmaiņas, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Varbūt jums pat kļūs vēl sliktāk, iekāms sasniegsim kara lauku. Jo vairāk cilvēks attālinās no savas sākotnējās kara bāzes, jo nelabāk viņam kļūst. Kāds dārznieks no Strašni- ces, Jozefs Kalenda, arī reiz bija aizgājis no savas mājas; viņš bija devies no Strašnices uz Vinohradiem[31] un mazliet pakavējies traktierī «Pieturas vieta», bet tur ar viņu vēl viss bijis kārtībā. Bet, kad nu viņš nonācis Vinohrados uz Korunas ielas pie ūdenstorņa un sācis pa visu Korunas ielu līdz sv. Ludmilas baznīcai iet tik no viena traktiera otrā, tad viņš jau juties kā sadauzīts. Viņš tomēr nav padevies bailēm, jo iepriekšējā vakarā saderējis Strašnices traktierī «Pie ratnīcas» ar kādu ielu dzelzceļu konduktoru, ka viņš trīs nedēļās apiešot kājām visapkārt pasaulei. Tā viņš sācis aizvien vairāk attālināties no savas dzimtenes, kamēr ieradies «Melnajā aldarī» uz Karela laukuma, no turienes pagriezies uz Malostranu pie sv. Tomaša traktiera, tad uz traktieri «Pie Brabantes karaļa», tad uz «Jauko ainavu», tad beidzot uz Strachovas klostera alus darītavu. Un tur nu viņam gaisa pārmaiņa sākusi kost kaulā. Kad viņš nokļuvis līdz Loretas laukumam, tad viņu pārņēmušas tādas ilgas pēc mājām, ka viņš novēlies gar zemi, vārtījies pa ietvi un kliedzis: «Ļautiņi, es nekur vairs tālāk neiešu. Lai piķis parauj,» atvainojiet par izteicienu, obrlajtnanta kungs, «visus jūsu pasaules apceļojumus!» Bet, ja nu jūs gribat, obrlajtnanta kungs, tad konjaku es jums sadzīšu; es tikai bīstos, ka vilciens neaiziet bez manis.
Virsleitnants Lukašs viņam apgalvoja, ka vilciens pirms divām stundām nekur neaiziešot, ka turpat aiz stacijas konjaku pārdodot veselām pudelēm, ka kapteinis Zāgners jau aizsūtījis Matušicu un tas atnesis itin kārtīgu konjaku par 15 kronām pudeli. Tātad lai saņemot 15 kronu un ejot, tikai lai nevienam nesakot, ka konjaks domāts virsleitnantam Lukašam vai ka virsleitnants Lukašs viņu sūtījis, jo tas patiesībā esot aizliegts.
— Esiet bez bēdu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — gan viss būs kārtībā. Es ļoti mīlu visu, kas aizliegts, un vienmēr esmu iepinies visādās aizliegtās būšanās, pats to nemaz nezinādams. Reiz Karlinas kazarmās mums aizliedza .. .
— Kehrt euch — marschieren, marsch![32] — virsleitnants Lukašs pārtrauca. Tā nu Sveiks devās uz staciju, atkārtodams ceļā. visus savas ekspedicijas noteikumus: konjakam jābūt labam, tāpēc tas būs iepriekš jānogaršo, pirkšana ir aizliegta, tāpēc jābūt uzmanīgam.
Tikko nogriezies no perona, viņš saskrējās ar leitnantu Dubu.
— Kur tu vazājies? — tas uzbruka Sveikam. — Vai tu mani pazīsti?
— Padevīgi, ziņoju, — Šveiks salutēdams atbildēja, — ka es nevēlētos iepazīties ar jums no jūsu sliktās puses.
Leitnants Dubs sastinga sašutumā, bet Šveiks stāvēja mierīgi, turēdams roku pie cepures, un turpināja:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gribētu jūs pazīt tikai no jūsu labās puses, lai jūs man neliktu raudāt, kā jūs man pēdējo reizi sacījāt.
Leitnantam Dubam sāka galva griezties no tādas bezkaunības, un niknumā viņš varēja tikai izkliegt:
—Taisies, ka pazudi, blēdi! Gan es vēl ar tevi parunāšu!
Šveiks nogāja no perona, un leitnants Dubs atjēdzies sekoja viņam. Aiz stacijas turpat uz ielas stāvēja vesela virkne apgāztu pītu grozu, uz tiem sakrautas no salmiem pītas paplātes ar dažādiem saldumiem, kas izskatījās tik nevainīgi, it kā gatavoti skolēnu izbraucienam zaļumos. Tur bija piparmētru bon- bongas, vafeles, kaudzītēs sabērtas skābenās konfektes, šur un tur pat pāris šķēļu rupjmaizes ar desu, kura noteikti bija no zirga gaļas. Grozu iekšienē turpretī slēpās dažādas alkoholisku dzērienu šķirnes: konjaks, rums, kadiķogu degvīns, liķieri un citi dzērieni.
Turpat netālu atradās maza bodīte, kur noritēja raita tirgošanās ar aizliegtajiem dzērieniem.
Kareivji vispirms patirgojās ap groziem, tad kāds ebrejs ar gariem peisiem izvilka 110 groza apakšas nevainīga izskata pudeli un, pabāzis zem svārkiem, aiznesa to uz bodīti, kur kareivis to neuzkrītoši noglabāja biksēs vai zem blūzes.
Arī Sveiks stūrēja uz šejieni, kamēr leitnants Dubs ar viņam piemītošo slepenpolicista talantu vēroja viņu 110 stacijas.
Šveiks visu nokārtoja pie pirmā groza. Viņš izmeklējās kon-
fektes, samaksāja un iebāza tās kabatā, pec kam virs ar peisiem iečukstēja viņam:
— Schnaps hab' ich auch, gnādiger Herr Soldat.[33]
Darījumu noslēdza aši. Sveiks iegāja bodītē un samaksāja
tikai tad, kad vīrs ar peisiem bija pudeli attaisījis un Sveiks saturu nogaršojis. Viņš bija ar konjaku apmierināts un, pabāzis pudeli zem blūzes, devās atpakaļ uz staciju.
— Kur tu nu biji, blēdi? — leitnants Dubs aizsprostoja viņam ceļu.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gāju bonbongas pirkt, — Sveiks tvēra kabatā un izvilka sauju netīru, apputējušu konfekšu. — Ja lajtnanta kungs neapsmādē … Es jau tās nogaršoju, tās nav sliktas. Viņām tāda dīvaina, patīkama garša kā ievārījumam, lajtnanta kungs.
Zem Sveika blūzes bija skaidri saskatāmas pudeles aprises.
Leitnants Dubs uzsita uz Sveika blūzes:
— Kas tev tur noslēpts, nelieti? Velc. ārā!
Sveiks izvilka pudeli ar iedzeltenu saturu un pilnīgi skaidru uzrakstu «Konjaks».
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks nesatricināmā mierā sacīja, — ka es ielēju sev ūdeni tukšā konjaka pudelē. Man vēl no vakardienas gulaša šausmīgas slāpes. Tikai ūdens no šā sūkņa, kā jūs redzat, lajtnanta kungs, tāds iedzeltens, tur laikam būs dzelzs klāt. Tāds ūdens ir veselīgs un veicina gremošanu.
— Ja tev ir tādas slāpes, Sveik, — leitnants Dubs ar velnišķīgu smīnu teica, vēlēdamies pēc iespējas paildzināt šo ainu, kurā Sveikam, pēc viņa domām, būs jācieš pilnīga sakāve, ■— tad dzer tūliņ, bet pa krietnam! Izdzer to visu uzreiz!
Leitnants Dubs jau iztēlojās, kā Sveiks iedzers pāris malku un tad vairāk nevarēs, kā viņš, leitnants Dubs, būs spoži uzvarējis un sacīs: «Padod man to pudeli, lai es arī drusku iedzeru, man tāpat slāpst.» Viņš bija ziņkārīgs, kā tad šis salašņa, šis Sveiks izturēsies tādā draudošā, momentā, kam noteikti sekos raports utt.
Sveiks attaisīja pudeli, pielika pie mutes, un malks pēc malka pazuda viņa rīklē. Leitnants Dubs sastinga. Sveiks izdzēra, viņam redzot, visu pudeli, pat acu nepamirkšķinājis, iesvieda tukšo pudeli otrpus ielas dīķī, nospļāvās un sacīja, it kā būtu izdzēris glāzīti minerālūdens:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam ūdenim tiešām bija dzelzs piegarša. Kamikā pie VJtavas kāds viesnīcnieks gatavoja saviem vasarniekiem dzelzs ūdeni tādā veidā, ka sasvieda akā vecus pakavus.
— Es tev rādīšu vecus pakavus! Nāc un parādi to aku, no kuras tu smēli šo ūdeni!
— Tā ir mazu gabaliņu tālāk, lajtnanta kungs, turpat aiz tās koka būdas.
— Ej pa priekšu, diedelnieks tāds, lai es redzu, vai tu noturi soli!
«Tas ir tiešām ērmīgi,» leitnants Dubs domāja, «tam nekriet- nelim nekā nevar manīt.»
Sveiks gāja vien uz priekšu, paļaudamies uz dievu, un kāda balss viņam sacīja, ka akai tuvumā jābūt, tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, kad tiešām to atrada. Tur bija pat sūknis, un, kad Sveiks stājās pie sūknēšanas, no tā izlija iedzeltens ūdens, tā ka Sveiks varēja svinīgi paziņot:
— Te ir tas dzelzs ūdens, lajtnanta kungs.
Nobijies ebrejs panāca tuvāk, un Sveiks tam uzsauca vā- cislki, lai atnesot kādu glāzi, jo lajtnanta kungam gribotics dzert,
Leitnants Dubs bija no tā visa apdullis, ka izdzēra veselu glāzi ūdens, kas atstāja viņam mutē zirgu urina un vircas garšu; gluži apstulbis viņš samaksāja peisainajam ebrejam piecas kronas par šo glāzi ūdens un, pagriezies pret Sveiku, uzsauca:
— Ko blisini acis! Taisies, ka tiec!
Pēc piecām minūtēm Šveiks ieradās štaba vagonā pie virsleitnanta Lukaša, noslēpumaini vaibstīdamies, izsauca viņu uz perona un raportēja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pēc piecām, lielākais, pēc desmit minūtēm būšu piedzēries, bet es gulēšu savā vagonā, un tāpēc es jūs lūgtu, lai jūs mani vismaz trīs stundas nesauktu šurp, obrlajtnanta kungs, un nedotu man nekādas pavēles, kamēr es neizgulētos. Viss ir kārtībā, tikai lajt- na/n.ts Duba kungs notvēra mani. Es viņam sacīju, ka tas ir ūdens, tāpēc man vajadzēja, viņam redzot, izdzert visu pudeli konjaka, lai pierādītu, ka tas tiešām ir ūdens. Viss ir kārtībā, es neviena nenodevu, kā jūs to pavēlējāt, un uzmanīgs es arī biju, bet tagad padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man kājas vairs negrib klausīt.. . Kaut gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta.
kungs, ka es pie iedzeršanas esmu pieradis, jo ar feldkuratu Kaca kungu …
— Aizvācies, bestija! virsleitnants Lukašs uzsauca, kaut gan bez niknuma. Toties leitnants Dubs viņam kļuva vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks kā iepriekš.
Sveiks uzmanīgi ierāpās savā vagonā, atgūlās uz sava mēteļa un mugursomas un sacīja mantzinim un pārējiem:
Sis cilvēks vienreiz ir piedzēries un lūdz, lai viņu nemodinātu.
Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās uz sāniem un sāka krākt.
Gāzes, ko viņš atraugājoties izlaida, drīz vien piepildīja visu telpu, un pavārs okultists Juraida, kas šo atmosfēru kāri ieelpoja, piezīmēja:
— Sasodīts, te ož pēc konjaka!
Pie saliekama galdiņa sēdēja brīvprātīgais Mareks, kas beidzot pēc visādām ciešanām bija kļuvis par bataljona vēsturnieku.
Viņš patlaban sacerēja uz priekšdienām bataljona varoņdarbus, un varēja redzēt, ka šāda ieskatīšanās nākotnē sagādā viņam lielu prieku.
Mantzinis Vaneks ar interesi vēroja, cik cītīgi brīvprātīgais raksta, smaidīdams platu smaidu. Vaneks piecēlās un piegāja pie viņa, un brīvprātīgais sāka izskaidrot savu darbu.
— Ziniet, tas ir traks joks — rakstīt bataljona vēsturi uz priekšu, rezervei. Galvenais, lai viss noritētu sistemātiski. Visur jāvalda sistēmai.
— Sistemātiskā sistēma? — mantzinis Vaneks ievaicājās ar diezgan nievājošu smaidu.
— Jā, — brīvprātīgais nevērīgi atsaucās, — rakstot bataljona vēsturi, jābūt sistematizētai sistemātiskai sistēmai. Mēs nevaram tūliņ pašā sākumā gūt kādu lielu uzvaru. Visam jānorit pakāpeniski, pēc noteikta plāna. Mūsu bataljons nevar taču vienā rāvienā izbeigt pasaules karu. Nihil nisi bene.[34] Tādam pamatīgam vēsturniekam, kāds esmu es, galvenais ir vispirms sastādīt mūsu uzvaru plānu. Piemēram, te es aprakstu, kā mūsu bataljons — tas droši vien notiks tuvākajos divos mēnešos — tik tikko nepāriet krievu robežu, kuru apsarga lieli, teiksim, Donas kazaku spēki, kamēr dažas ienaidnieka divizijas jau nokļuvušas mūsu novietnes aizmugurē. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mūsu bataljons pazudis un ka mūs sakapās gabalos, bet tad kapteinis Zāgners dod šādu pavēli bataljonam: «Dievs negrib, ka mēs šeit ejam bojā, tāpēc bēgsim!» Mūsu bataljons laižas lapās, bet ienaidnieka divizijas, kas atradušās mums aizmugurē, redz, ka mēs drāžamies tām virsū, sāk bēgt un padodas bez neviena, šāviena mūsu armijas rezervēm. Ar to, taisnību sakot, arī sākas mūsu bataljona vēsture. No viena nenozīmīga notikuma, pravietiski runājot, izriet ārkārtīgi nozīmīgas sekas, Vaneka kungs. Mūsu bataljons soļo no vienas uzvaras uz otru. Cik interesanti tas būs, kad mūsu bataljons nakti uzbruks guļošam ienaidniekam, — tiesa, tas jāraksta «Ilustrēto kara korespondenču» stilā, kuras izdeva Vilimeka apgāds krievu-japaņu kara laikā. Mūsu bataljons uzbrūk guļošā ienaidnieka nometnei. Katrs mūsu kareivis izraugās sev vienu ienaidnieku un ar visiem spēkiem iegrūž tam durkli krūtīs. Priekšzīmīgi asinātais tērauds ieduras cilvēkā tikpat kā sviestā, tikai šur un tur nobrakšķ pa ribai, iemigušo ienaidnieku ķerjueņi noraustās, viņu nekā neredzošās acis uz mirkli izbolās, viņi nokrācas un izstiepjas visā garumā. Uz viņu lūpām parādās asiņainas putas, ar to tam visam beigas, un uzvara ir mūsu bataljona pusē. Bet vēl lielāki joki būs apmēram pēc trim mēnešiem, kad mūsu bataljons saņems gūstā krievu caru. Bet par to mēs runāsim vēlāk, Vaneka kungs, vispirms man jāsameklē rezervei dažādas sīkas epizodes, kas liecina par nepieredzētu varonību. Man. arī būs jāizgudro pilnīgi jauni militāri termini. Vienu jau es izdomāju: es rakstīšu par «šāviņu šķembām pildīto karavīru upurkāro apņēmību». Ienaidnieka mīna eksplodējot norauj galvu kādam mūsu seržantam, teiksim, no 12. vai 13. rotas . . .
— Pie reizes, — brīvprātīgais pēkšņi iesita sev pa pieri, — tik tikko neaizmiršu! Mantziņa kungs jeb, civilā valodā izsakoties, Vaneka kungs, jums man noteikti jādod visu personu saraksts, kuras pieder pie apakšvirsnieku sastāva. Nosauciet man kādu 12. rotas apakšvirsnieku! Kā? Huska? Nu labi. Tātad: Iīuska pazaudē šās minas pec savu galvu. Galva aizlido pa gaisu, bet ķermenis sper pāris soļu uz priekšu, notēmē un notriec ienaidnieka lidmašīnu. Pats par sevi saprotams, ka šās slavenās uzvaras nākotnē svinīgi atzīmēs Šenbrunā ģimenes lokā. Austrijas armijā daudz bataljonu, bet vienīgais bataljons, kas tā izcēlies, ir mūsējais, tāpēc tam par godu ķeizariskais nams sarīkos mazas intimas ģimenes svinības. Kā tas redzams no manām piezīmēm, tad šāda gadījuma dēļ erchercogienes Marijas Valerijas ģimene atbrauks no Vallezera uz Šenbrunu. Svinībām. ir intims raksturs, un tās notiek zālē blakus ķeizara guļamtelpai. Zāle apgaismota baltām vaska svecēm, jo, kā zināms, elektrisko apgaismojumu galmā nemīl iespējamā īssavienojuma dēļ, no kā bīstas mūsu vecais ķeizars. Pulksten sešos vakarā sākas mūsu bataljona godināšana. Šajā momentā zālē, kas patiesībā pieder pie dieva mierā aizgājušās ķeizarienes apartamentiem, ieved viņa majestates mazbērnus. Tagad jautājums, kas šinīs svinībās vēl piedalīsies bez ķeizariskās ģimenes. Tur jābūt ķeizara ģeneraladjutantam grafam Pararn, un viņš arī tur būs. Tā kā tādos ģimenes un intimos svētkos vienmēr kādam kļūst nelabi, ar ko es nebūt negribu sacīt, ka grafam Pararn atkal apšķebināsies dūša, tad ir nepieciešama leibmediķa galma padomnieka Dr. Kercla klātbūtne. Lai galma sulaiņi neatļautos nekādas vaļības pret galma dāmām, kas piedalīsies mielastā, tad jābūt klāt oberhofmeistaram baronam Ledereram, kambarkungam grafam Belgardam un pirmajai galma dāmai grāfienei Bombelesai, kam pie galma tā pati loma, kas «mada- mai» Šuchas atklātajā namā Prāgā. Kad visa šī dižciltīgā sabiedrība būs salasījusies, par to paziņos ķeizaram, kas ieradīsies savu mazbērnu pavadībā, apsēdīsies pie galda un uzsauks tostu par godu mūsu kaujas bataljonam. Pēc viņa runās erchercogiene Marija Valerija, kas sevišķi cildinoši atsauksies par jums, mantziņa kungs. Tiesa, kā būs redzams no manām piezīmēm, mūsu bataljons cietīs smagus un jūtamus zaudējumus, jo bataljons bez kritušiem nav nekāds bataljons. Vajadzēs uzrakstīt sevišķu nodaļu par mūsu kritušajiem. Bataljona vēsturi tomēr nevar sastādīt tikai no sausiem faktiem, ko esmu savācis jau ap četrdesmit divi. Jūs, Vaneka kungs, piemēram, kritīsiet pie kādas mazas upītes, bet Baluns, kas tur uz mums tik ērmīgi noraugās, mirs pavisam sevišķā nāvē, ne no lodes, šrapneļa vai granatas. Viņu nožņaugs ar cilpu, ko metīs no ienaidnieka lidmašīnas taisni tajā brīdī, kad viņš notiesās sava virsleitnanta Lukaša pusdienas.
Baluns atkāpās, izmisis atvēcinādamies ar rokām, un satriekts noteica:
— Jā, kad es netieku no savām ieražām vaļā. Kad es vēl kalpoju aktīvajā dienestā, es reizes trīs dienā skrēju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama, kamēr mani beidzot ieslodzīja. Reiz es pusdienās trīs reizes no vietas dabūju ribiņas ēst, par ko arī nosēdēju veselu mēnesi. Lai notiek tā kunga prāts!
— Nebīstieties, Balun, — brīvprātīgais mierināja, — bataljona vēsturē par jums nebūs minēts, ka ēšanas brīdi jūs gājāt bojā ceļā no virsnieku virtuves līdz ierakumiem. Jūs nosauks kopā ar visiem bataljona kareivjiem, kas būs krituši par mūsu valsts slavu, kā, piemēram, mantzinis Vaneks.
— Kādu nāvi jūs man esat paredzējis, Marek?
— Tikai nesteidzieties, mantziņa kungs, tik ātri tas neiet. — Brīvprātīgais kļuva domīgs.
— Jūs esat no Kralupas, vai ne? Tad rakstiet uz māju, uz Kralupu, ka jūs pazudīsiet bez vēsts, tikai rakstiet gan uzmanīgi! Jeb vai jūs vēlaties, lai jūs smagi ievaino un jūs paliekat guļam pie dzeloņstiepļu aizsprostiem? Jūs tur guļat vienā mierā ar sadragātu kāju visu dienu. Nakti ienaidnieks apgaismo mūsu pozīcijas ar starmeti un pamana jūs un, noturēdams jūs par izlūku, sāk drāzt jums virsū granatas un šrapneļus. Tādā kārtā jūs izdarāt armijai ārkārtīgu pakalpojumu, jo ienaidnieks izšķiež jūsu dēļ tādu milzīgu daudzumu munīcijas, ka ar to pietiktu veselam bataljonam, un jūsu ķermeņa atliekas pēc visiem šiem sprādzieniem brīvi traucas gaisos, šķeļ tos savā rotācijā, dzied dziesmu par diženu uzvaru. Vārdu sakot, visiem pienāks viņu kārta, un katrs no mūsu bataljona kļūs kaut kādā veidā slavens, tā ka mūsu vēstures lappuses būs cildenu uzvaru pieblīvētas, kaut man arī ļoti negribētos tās pārblīvēt. Tomēr es te nekā nevaru līdzēt, viss jādara, kā nākas, lai par mums uzglabātos piemiņa, pirms no mūsu bataljona, teiksim, septembrī, nekas vairs pāri nebūs palicis, tikai šīs slavenās vēstures lappuses. Tās vienīgās vēstīs visai Austrijai, ka mēs visi, kas savu dzimteni vairs nekad neredzēsim, ejam cīnījušies tikpat drošsirdīgi, cik bezbailīgi. Pašu noslēgumu, Vaneka kungs, ziniet, nekrologu, — to es jau esmu uzrakstījis. Mūžīga piemiņa kritušajiem! Viņu mīlestība pret savu ķeizarvalsti ir vissvētākā mīlestība, jo to vainagojusi nāve. Lai viņu vārdus piemin dziļā godbijībā, kā, piemēram, jūsu vārdu, Vaneka kungs! Un lai tie, kas vissmagāk satriekti, zaudēdami savu apgādnieku, nožāvē savas asaras ar to lepno apziņu, ka viņu dārgie nelaiķi bijuši mūsu bataljona varoņi.
Telefonists Chodunskis un pavārs Juraida ar lielu interesi klausījās bataljona nākamās vēstures aprakstu.
— Nāciet tuvāk, kungi, — brīvprātīgais teica, šķirstot savas piezīmes, — redziet, 15. lappusē: «Telefonists Chodunskis kritis 3. septembrī kopā ar bataljona pavāru Juraidu.» Klausieties tālāk: «Nesalīdzināma varonība. Telefonists Chodunskis, kas kopš trim dienām nav atstājis savu posteni pie telefona, riskējot ar savu dzīvību, aizsargā telefona vadus savā blindažā. Pavārs Juraida, redzēdams visiem draudošās briesmas, metas ar verdošas viras katlu uz ienaidnieku un izplata viņa rindās paniku un apdeguma brūces. Abi mirst skaistā nāvē. Pirmo saplosa mīna, otrs nosmok indīgās gāzēs, ko viņam tur pie deguna, kad viņam vairs nav ar ko aizsargāties. Abi mirst ar saucienu: «Lai dzīvo mūsu bataljona komandieris!» Virspavēlniecība nespēj nekā cita darīt kā diendienā izsacīt savu pateicību pavēļu veidā, lai arī citas mūsu armijas daļas uzzinātu par musu bataljona drošsirdību un sekotu mūsu piemēram.» Es jums varu nolasīt izvilkumu no pavēles armijai, kuru nolasīs visās armijas daļās: tā līdzinās erchercoga Kārja pavēlei, ko tas izdeva 1805. gadā, kad viņš stāvēja ar savu karaspēku pie Padu- jas un otrā dienā dabūja pamatīgi pa ādu. Klausieties tad, ko lasīs par mūsu bataljonu kā pat priekšzīmīgi varonīgu karaspēka daļu: «Es ceru, ka. visa armija ņems sev par paraugu augšminēto bataljonu, ka viņa apgūs it īpaši tā pašpaļāvību un nelokāmību, tā ilgstošo izturību briesmās, tā nesalīdzināmo varoņdrosmi, tā mīlestību un uzticēšanos savai priekšniecībai, šos tikumus, kas raksturo šo bataljonu un kas to veduši pie apbrīnošanas cienīgiem darbiem, pie mūsu valsts laimes un uzvaras. Sekojiet visi tā piemēram!»
No tās vietas, kur gulēja Sveiks, atskanēja skaļas žāvas, un tad varēja dzirdēt Sveiku miegā runājam:
— Tur jums taisnība, Millera kundze, ka cilvēki līdzinās cits citam. Kralupā dzīvoja kāds Jaroša kungs, kas ierīkoja sūkņus, un viņš bija tik līdzīgs pulksteņtaisītājam Lejhancam no Pardu- bices kā izspļauts, un tas atkal tāpat līdzinājās Piskoram no Jičinas, un visi četri kopā — kādam nepazīstamam pašnāvniekam, ko atrada pakārušos un pilnīgi satrūdējušu kādā dīķī pie Jindržicha Hradecas, tieši pie dzelzceļa uzbēruma, kur viņš laikam bija meties zem vilciena . . .
Atkal skaļas žāvas un noslēgums:
— Un visiem pārējiem piesprieda lielu naudas sodu, bet rīt, Millera kundze, pagatavojiet man sautētas nūdeles! — Sveiks pagriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk, kamēr brīvprātīgais sāka debatēt ar pavāru okultistu Juraidu par nākamības lietām.
Okultists Juraida izsacīja domas, ka tas gan pirmajā mirklī liekoties pavisam aplami, ka cilvēks joka pēc rakstot par to, kas varētu notikt tikai nākotne, tomēr tas esot neapšaubāms, ka šāds joks bieži izvēršoties par pareģojumu, jo cilvēka garīgais skats, noslēpumainu varu ietekmēts, redzot cauri nezināmās nākotnei plīvuram. Pēc šiem vārdiem Juraidas runa kļuva aizvien mistiskāka. Katrā teikumā tika atkal pieminēts kāds nākotnes plīvurs, kamēr runātājs beidzot nonāca līdz reģenerācijai, tas ir, cilvēka ķermeņa atjaunošanai, pie kam norādīja uz infu- zoriju spēju atjaunot savas ķermeņa daļas un nobeidza ar apgalvojumu, ka katrs cilvēks varot noraut ķirzakai asti un tai atkal ataugšot jauna.
Telefonists Chodunskis piezīmēja, ka cilvēki gan sev pirkstus aplaizītu no priekiem, ja viņiem izdotos panākt to pašu, ko ķirzakai ar savu asti. Piemēram, karā, kur cilvēkiem norauj galvu vai citas ķermeņa da-as, tāda locekļu atjaunošanās spēja būtu visai izdevīga kara pavēlniecībai, jo tad nebūtu neviena invalida. Kurš katrs austriešu karavīrs, kam pastāvīgi ataugtu
gan jaunas rokas un kājas, gan galva, būtu daudz vērtīgāks nekā tagad vesela brigāde.
Brīvprātīgais paskaidroja, ka mūsu dienās, kur tik augsti attīstīta kara technika, esot iespējams vajadzības gadījumā sadalīt cilvēka ķermeni trīs daļās pa diagonali. Pastāvot šāds likums par infuzoriju ķermeņa atjaunošanos: katra šādi atšķelta daļa . atjaunojoties dabūjot jaunus orgānus un attīstoties par sevi kā vesela infuzorija. Līdzīgā gadījumā arī Austrijas armija pēc katras kaujas, kurā tā piedalījusies, sašķeltos trijās vai pat desmit daļās, un tad no katras cilvēka kājas izveidotos jauns, svaigs kājnieks.
—Ja Šveiks to dzirdētu, — mantzinis Vaneks piezīmēja, — tad viņš noteikti minētu kādu piemēru.
Šveiks tūliņ reaģēja uz savu vārdu, nomurminot: — Šeit, — un, parādījis ar šo atbildi savu militāro disciplinu, krāca tālāk.
Vagona pusviru durvīs parādījās leitnanta Duba galva.
— Kur Sveiks? — viņš vaicāja.
— Guļ, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais atbildēja.
— Kad es prasu pēc viņa, tad jums, brīvprātīgais, tūliņ jālec kājās un viņš jāpasauc.
— Nekas neiznāks, lajtnanta kungs, viņš guļ.
— Tad pamodiniet viņu! Es esmu ļoti pārsteigts, ka tas jums pašam neienāca prātā, brīvprātīgais. Jums vajadzēja parādīt savai priekšniecībai vairāk centības. Jūs mani vēl nepazīstat… Bet kad jūs ar mani iepazīsieties . . .
Brīvprātīgais sāka modināt Šveiku.
— Šveik, deg, celieties!
— Kad toreiz dega Odknieka dzirnavās, — Sveiks nomurmināja, pagriezdamies uz otriem sāniem, — tad ugunsdzēsēji atskrēja pat no Visočaniem.
— Lūdzu, pārliecinieties pats, — brīvprātīgais sacīja leitnantam Dubam, — es viņu modinu, bet tur nekas neiznāk.
Leitnants Dubs noskaitās.
— Kā jūs sauc, brīvprātīgais? Mareks? Ahā, jūs esat tas pats brīvprātīgais Mareks, kas pastāvīgi sēdēja arestā, vai ne?
— Jā, lajtnanta kungs. Es beidzu brīvprātīgo kursu, tā sakot, kriminalnozarē un tad tiku reabilitēts, tas ir, pēc tam kad divizijas tiesa, noskaidrojusi manu nevainību, mani atbrīvoja, tiku iecelts par bataljona vēsturnieku, paliekot brīvprātīgā pakāpē.
— Tā nu jums ilgi nepaliks, — leitnants Dubs brēca tumši pietvīkušu seju, it kā iepļaukāts, — par to es parūpēšos!
— Es lūdzu iesniegt par mani raportu, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais nopietni sacīja.
— Nedomājiet ar mani velnu dzīt! Es jums došu raportu! Gan jums vēl būs ar mani darīšanas, un no tā jums būs sasodīti maz prieka. Tad jūs ar mani iepazīsieties, ja jūs tagad vēl mani nepazīstat.
Leitnants Dubs pārskaities devās projām un uztraukumā pilnīgi aizmirsa, ka pirms brītiņa bija nolēmis pasaukt Sveiku un teikt tam: «Uzpūt man dvašu!» — jo tas būtu pēdējais līdzeklis pārliecināties par Sveika nelikumīgo alkohola lietošanu. Bet nu jau bija par vēlu, jo, kad viņš pēc pusstundas atgriezās pie vagona, tikmēr kareivjiem bija izsniegta melna kafija ar rumu. Sveiks bija piecēlies un uz leitnanta Duba saucienu izlēca kā stirna no vagona.
— Uzpūt man dvašu! — leitnants Dubs viņam uzbrēca.'
Sveiks uzpūta viņam visu savu plaušu saturu, — tas bija kā
tveicīgs vējš, kas iznēsā pa laukiem visas spirta dedzinātavas smaržas.
— Pēc kā tu od, blēdi?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pēc ruma.
— Re nu, puis! — leitnants Dubs uzvaras priekā izsaucās. — Beidzot es tevi pieķēru.
— Jā gan, lajtnanta kungs, — Sveiks bez mazākā uztraukuma atbildēja, — nupat kā mums izsniedza rumu ar kafiju, un es vispirms izdzēru rumu. Bet, ja ir kāds jauns rīkojums, lajtnanta kungs, ka vispirms jādzer kafija un tad tikai rums, tad lūdzu piedošanu, — citreiz tā nedarīšu.
— Un kāpēc tu krāci, kad es pirms pusstundas biju vagonā? Tevi nevarēja ne modinādams uzmodināt.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es visu nakti neesmu gulējis, jo domāju par tiem laikiem, kad es vēl biju Vesprimā manevros. Toreiz 1. un 2. armijas korpuss, kas tēloja ienaidnieku, nāca uzbrukumā caur Stīriju un ielenca mūsu 4. korpusu, kas bija novietojies Vīnē un apkārtnē, kur mums bija visur cietokšņi, bet viņi apgāja mūsu novietnei apkārt un nonāca jau pie tilta, ko mūsu pontonu bataljons bija uzcēlis pār Donavu no tās labā krasta. Mums deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, un karaspēkam no ziemeļiem un arī no dienvidiem, no Osekas, bija jānāk mums palīgā. Pēc tam vēl nolasīja pavēli, ka mums palīgā
nak ari 3. armijas korpuss, lai mūs nesamaltu miltos starp Bala- tona ezeru un Presi )urgu, īek ams tiksim klāt 2. armijas korpusam. Bet tas viss bija velti, jo, kad mums nupat vajadzēja uzvarēt, sāka taurēt, un par uzvarētājiem palika tie ar baltajām pārsaitēm.
Leitnants Dubs neatbildēja ne vārda un aizgāja, apmulsumā kratīdams galvu. Tomēr viņš tūliņ atgriezās un pateica Sveikam: Ievērojiet jūs visi, ka pienāks reiz laiks, kad jūs gaudosiet!
Vairāk viņš nekā nespēja izdomāt, tāpēc tūliņ devās atpakaļ uz štaba vagonu, kur kapteinis Zāgners pratināja kādu 12. rotas neveiksminieku, kuru bija atvedis feldfēbelis Strnads, jo šis karavīrs jau laikus bija sācis rūpēties par savu drošību ierakumos un atvilcis kādas cūkkūts durvis, apsistas ar skārdu. Tagad viņš stāvēja nobijies, ar izbolītām acīm un taisnojās, ka gribējis izlietot durvis ierakumos ka segumu pret šrapneļiem, lai būtu drošāk.
Leitnants Dubs izmantoja šo incidentu plašai runai par to, kā kareivim jāuzvedas un kāds viņa pienākums pret tēviju un ķeizaru, kas ir viņa galvenais pavēlnieks un augstākais karavadonis. Ja bataljonā ieviešoties šādi elementi, tad esot nepieciešams tos iznīdēt, sodīt un ieslodzīt. Viņa muldoņa bija tik aplama un nevietā, ka kapteinis tikai uzsita vainīgajam uz pleca un noteica:
— Ja nu jūs tiešām nopietni tā bijāt domājis, kā stāstāt, tad saprotiet, ka tās ir blēņas. Durvis aiznesiet atpakaļ, kur paņēmāt, un vācieties pie visiem velniem!
Leitnants Dubs iekoda lūpā. Viņš tagad pārliecinājās, ka irstošās bataljona disciplinas glābšana atkarīga vienīgi no viņa. Tāpēc viņš vēlreiz apstaigāja,, visu stacijas rajonu. Netālu no» kādas noliktavas, uz kuras lieliem burtiem ungāru un vācu valodā bija uzrakstīts, ka te nedrīkst smēķēt, viņš ieraudzīja zemē nosēdušos kareivi. Tas lasīja laikrakstu, kas viņu tā aizsedza, ka uzpleči nebija redzami. Leitnants Dubs uzkliedza viņam: «Celties!» Kareivis bija no ungāru pulka, kas Humenā stāvēja rezervē.
Leitnants Dubs sapurināja viņu aiz pleca; ungārs piecēlās, iebāza laikrakstu kabatā un aizgāja ielas virzienā, neuzskatīdams par vajadzīgu salutēt. Leitnants Dubs sekoja viņam kā pa miglu, bet ungārs paātrināja soļus, tad atskatījās un izzobojot pacēla rokas augšup, tā ka leitnants Dubs nevienu mirkli nešaubījās, ka ungārs atklājis viņa piederību pie kāda no čechu pulkiem. Tad ungārs skriešus aizmetās aiz tuvākajām mājelēm otrpus šosejas.
Lai kaut kā pierādītu, ka viņam ar šo notikumu nav nekā kopīga, leitnants Dubs majestātiski iegāja kādā sīktirgotavā, apjucis norādīja uz prāvu kamolu melnu diegu, samaksāja, iebāza to kabatā un atgriezās štaba vagonā. Viņš lika bataljona raitniekam atsaukt savu kalpotāju Kunertu un sacīja tam, pasniegdams diegus:
— Man vienam par visu jārūpējas. Jūs droši vien esat aizmirsis paņemt diegus līdzi.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man ir vesels ducis spolīšu.
— Tad parādiet man tās uz karstām pēdām. Jeb vai domājat, ka es jums ticu?
Kad Kunerts atgriezās ar veselu kārbu, pilnu baltu un melnu diegu spolītēm, leitnants Dubs sacīja:
— Re nu, puis, paskaties uz tiem diegiem, ko tu atnesi, un uz manu lielo kamolu! Skat, cik tavi diegi smalki un cik viegli trūkst, un, re, kā jānopūlas, lai pārrautu manējos. Karagājienā mums grabažas nav vajadzīgas, tad visam jābūt pirmšķirīgam. Savāc savus diegus un gaidi manas pavēles, un turpmāk ievēro: nekā nedari pats ar savu prātu, pavaicā vispirms man, iekāms tu ko pērc! Es tev nenovēlētu iepazīties ar mani, jo tu mani vēl no sliktās puses nepazīsti.
Kad Kunerts bija aizgājis, leitnants Dubs griezās pie virsleitnanta Lukaša:
— Mans kalpotājs ir ļoti inteliģents cilvēks. Šad un tad viņš kļūdās, bet vispār galva viņam strādā. Viņa galvenā labā īpašība ir viņa absolūtais godīgums. Es reiz Mostā saņēmu no sava svaiņa sūtījumu no laukiem, pārīti ceptu zosu, un, ticat vai ne, viņš tām nemaz nepieskārās, un, tā kā es tās nevarēju pietiekami ātri apēst, tad viņš ļāva tām labāk iesmakt. Lūk, ko nozīmē disciplīna. Virsniekam jāprot audzināt kareivjus.
Virsleitnants Lukašs, gribēdams parādīt, ka neklausās šā nelgas pļāpāšanā, pagriezās uz loga pusi un noteica:
— Ak jā, šodien ir trešdiena.
Tad leitnants Dubs, juzdams vajadzību izrunāties, piegāja pie kapteiņa Zāgnera un uzsāka paļāvīgi un biedriski:
— Klausieties, kapteini Zāgner, ko jūs domājat par …
— Piedodiet, vienu mirkli! — kapteinis Zāgners atvainojās un izgāja no vagona.
*
Tikmēr Sveiks un Kunerts sarunājās par saviem kungiem.
— Kur tu biji pazudis visu šo laiku, ka tevi nemaz redzēt nedabūju? — Sveiks jautāja.
— Vai tad tu nezini, ka man ar savu veco diezgan ko noņemties. Viņš brēc pēc manis katru mīļu brītiņu un jautā par lietām, gar ko tam nav nekādas daļas. Viņš pat man noprasīja, vai es ar tevi nedraudzējoties, bet es atteicu, ka mēs tikai retu reizi satiekamies.
— Tas ir gaužām laipni no viņa, ka viņš apvaicājas par mani. Man viņš ļoti pa prātam, tas tavs lajtnanta kungs. Viņš ir tik brašs un labsirdīgs un pret kareivjiem kā miesīgs tēvs, — Sveiks nopietni sacīja.
— Tur tu nu gan maldies, — Kunerts iebilda, — viņš ir kārtīgs cūka un stulbs kā mēslu bambals. Man viņš jau līdz kaklam, tā viņš mani spīdzina.
Sveiks iekāpa vagonā, bet Kunerts devās ar visiem diegiem uz savu migu.
Pēc stundas ceturkšņa viņi brauca tālāk uz Jauno Čabinu, garām nodedzinātajām Brestovas un Lielo Radvanu sādžām. Varēja redzēt, ka te noritējušas niknas kaujas.
Karpatu kalnu kraujas un nogāzes bija ierakumu izvagotas; tie stiepās no ielejas uz ieleju līdzteku dzelzceļa, uzbērumam ar gluži jauniem gulšņiem. Abpus uzbērumam rēgojās milzīgas, šāviņu izrautas bedres. Dzelzceļš locījās līdzi upītēm, kas tecēja uz Laborecu. Šur tur pāri upītēm bija redzami pagaidu tilti vai agrāko tiltu apdegušie balsli.
Visa Medzilaborecas ieleja bija izvagota un izrakņāta, it kā te būtu strādājušas veselas milzu kurmju armijas. Lielceļš otrpus upes bi ja tāpat saārdīts, un tā tuvumā bija redzami nomīdīti laukumi — kareivju apmetņu vietas.
Negaisi un lietus gāzes bija atsegušas šāviņu izrauto bedru malās austriešu formas tērpu skrandas.
Aiz Jaunās Čabinas vecā, apsvilušā priedē zaru jūklī karājās kāda_austriešu kājnieka zābaks, no kura rēgojās stilba gals.
Ceļā "gadījās meži bez 110 vienas lapiņas, bez jebkāda zaļuma, koki ar norautām galotnēm un caurumainas lauku māju sienas, — tāda artilērijas uguns vētra te bija trakojusi.
Vilciens gausi vilkās pa svaigi samesto uzbērumu, tāpēc bataljons varēja pamatīgi aptvert un iepriekš izbaudīt visus kara priekus nu raugoties karavīru kapsētās, kuru baltie krusti vizēja gan ielejā, gan kailajās nogāzēs, lēnām, bet droši sagatavoties tai kaujas lauka slavai un godam, ko vainago ceļa dubļos novārtīta austriešu kareivja cepure, kas šūpojas uz baltā krusta.
Kašperkalnu vācieši, kas sēdēja pēdējos vagonos un, vēl Milovicē iebraucot, auroja savu «Wann ich kumm, wann ich wieda kumm», jau no Llumenas bija apklusuši; varbūt viņi noskārta, ka daudzi no tiem, kuru cepures rotāja kapus, bija dziedājuši to pašu — cik jauki būs atgriezties dzimtenē un palikt uz visiem laikiem pie savas mīļās …
Medzilaborecā vilciens piestā ja aiz drupās pārvērstās, nodedzinātās stacijas, no kuras nokvēpušajām sienām spraucās ārā ērmīgi izlocīti dzelzs stieņi.
Jauna, gara koka baraka, ātrumā uzcelta nodedzinātās stacijas vietā, bija noklāta plakatiem visās valodās: «Parakstieties uz Austrijas kara aizņēmumu!»
Blakus, tādā pašā barakā, atradās Sarkanā krusta punkts, no kura patlaban iznāca divas māsas un resns kara ārsts. Māsas skaļi smējās par resnīti, kas viņām par prieku centās atdarināt dzīvnieku balsis un diezgan neveiksmīgi mēģināja rukšēt.
Aiz dzelzceļa uzbēruma, ielejā pie upītes, atradās sašauta karalauka virtuve. Sveiks vērsa citu uzmanību uz to un sacīja Balunam:
— Re nu, Balun, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē! Tikko gribējuši izsniegt pusdienas, te atskrējis šāviņš un saārdījis virtuvi lupatās.
— Tas ir šausmīgi, — Baluns nopūtās, — es nekad nebiju iedomājies, ka mani gaida kas tamlīdzīgs, bet tur vainīga mana augstprātība. Es taču, āksts beidzamais, nopirku pērnziem Bu- dejovicē ādas cimdus. Man vairs nepatika nēsāt uz savām laucinieka ķetnām vecos adītos cimdus, ko valkāja vēl nelaiķis tētiņš, un es biju kā apsēsts pēc tiem ādas, pilsētnieku cimdiem. Tēvam pietika ar zirņu putru, bet es zirņus ciest nevarēju, tikai putna gaļu. Parastā cūkgaļa man arī vairs nelīda iekšā, un manai vecenei, lai dievs man piedod, vajadzēja to sautēt alū.
Galīgā izmisumā Baluns sāka izsūdzēt visus savus grēkus:
— Malšas traktierī es nopulgoju un nozaimoju visus dieva tā kunga svētos un Lejas Zachajā piekāvu kapelanu. Dievam es vēl ticēju, to es nenoliedzu, bet svēto Jāzepu gan apšaubīju. Pārējos svētos es cietu mājās, bet svētā Jāzepa bildi vajadzēja izmest, un tāpēc dievs mani tagad soda par maniem grēkiem un netikumiem. Kādus netikumus gan es piekopu dzirnavās, cik bieži gan lamājos ar savu tēvu un atrāvu viņam maizes naudu, cik bieži darīju pāri sievai!
Sveiks kļuva domīgs.
— Jūs esat dzirnavnieks, vai ne? Tad jums gan bija jāzina, ka dieva dzirnas maļ lēni, toties labi. Aiz jūsu vainas būs izcēlies pasaules karš.
Brīvprātīgais arī iejaucās sarunā:
— Ar saviem grēkiem un svēto mocekļu neatzīšanu jūs sev esat izdarījis sliktu pakalpojumu, jo jums vajadzēja zināt, ka mūsu Austrijas armija kopš seniem laikiem ir īsteni katoļticīga armija, kuras spožākais paraugs ir mūsu visaugstākais karavadonis. Kā jūs varējāt vispār iedrošināties doties cīņā, slēpjot sirdī naida indi pret dažiem svētajiem, kur taču kara ministrija caur garnizonu pārvaldēm ieviesusi virsnieku kungiem apmācības jezuitu garā un mēs paši esam pieredzējuši militārismā augšāmcelšanos armijā? Vai jus saprotat to, Balun? Vai jūs sajēdzat, ka jūs īstenībā esat sacēlies pret mūsu uzvarētājas armijas svēto garu? Un tad vēl svētais Jāzeps, kura attēlu, kā jūs pats atzināties, jūs neesot cietis savā istabā. Viņš taču ir visu to aizstāvis, kas šā vai tā grib izlocīties no karaklausības. Viņš bija namdaris, un jūs taču zināt parunu: «Paskatīsimies, kur namdaris atstājis caurumu.» Cik daudz cilvēku gan nav ar šo devizi devušies gūstā! No visām pusēm aplenkti, bez izejas, viņi centās paglābties, nevis aiz egoisma, bet vēlēdamies saglabāt armiju, lai, atgriezušies no gūsta, varētu teikt viņa ķeizariskajai majestatei: «Te mēs esam un gaidām jūsu pavēles!» Vai nu jūs saprotat, Balun?
— Nesaprotu vis, — Baluns nopūtās, — man vispār ļoti grūta galva. Man visu vajag reizes desmit atkārtot.
— Atlaid kādu nieku, — Sveiks sacīja, — tad es tev vēlreiz visu izskaidrošu. Tu nupat dzirdēji, ka tev jāturas pie tā gara, kas valda armijā, tev jātic svētajam Jāzepam un, kad tevi aplenks ienaidnieki, jāskatās, kur namdaris atstājis kādu caurumu, lai tu varētu izglābt sevi savam ķeizaram un jauniem kariem. Cerams, ka tagad tu to sapratīsi, un nu būtu labi, ja tu mums sīkāk pastāstītu, kādus netikumus tu piekopi savās dzirnavās. Nestāsti tikai mums tādas blēņas kā tā meita, kas gājusi pie mācītāja kunga grēkus sūdzēt un, kad jau bijusi atzinusies dažādos pārkāpumos, sākusi klīrēties un teikusi, ka viņa katru nakti nodevusies izvirtībai. Skaidrs, ka, tikko mācītāja kungs to izdzir- dis, tā viņam sākušas slienas tecēt un viņš teicis: «Nekaunies vis, mana mīļā meita, es esmu dieva vietnieks, izstāsti vien visu smalki par savu izvirtību!» Bet šī sākusi raudāt, ka viņai kauns, ka tā esot liela apgrēcība, un šis atkal tik skaidrojis, ka viņš esot šās garīgais tēvs. Beidzot pēc ilgas ķepurošanās viņa pateikusi, ka noģērbusies katru vakaru līdz ādai un ielīdusi gultā, bet vairāk viņš nav varējis no tās ne vārda izdabūt, un viņa vēl sākusi brēkt. Viņš atkal skaidrojis, ka viņai nav jākaunas, ka cilvēks jau no dabas ii" grēku pilns, bet dieva žēlastība ir neizmērojama. Tad viņa beidzot saņēmusi dūšu un raudādama atzinusies: «Kad nu es biju izģērbusies un ielikusies gultā, tad čakarēju netīrumus no kāju pirkstu starpām un ostīju tos.» Tā arī bija visa izvirtība. Bet es ceru, Balun, ka tu ar tādām blēņām savās dzirnavās nenodarbojies un ka tu pastāstīsi mums kaut ko interesantāku, kaut ko patiešām netikumīgu.
Izrādījās, ka Baluns, pēc viņa vārdiem, apgrēcinājies dzirnavās, jaukdams zemniecēm pie labiem miltiem sliktus klāt. Sādu rīcību viņš savā dvēseles vientiesībā nosauca par netikumības piekopšanu. Visvairāk vīlies jutās telefonists Chodunskis, kas jautāja bijušajam dzirnavniekam, vai tiešām viņš nekā cita neesot sapratis, ko darīt ar zemniecēm uz miltu maisiem, bet Baluns, rokas lauzīdams, atbildēja:
— Tam es biju par muļķi.
Kareivjiem paziņoja, ka pusdienas būs gatavas aiz Palotas pie Lupkas pārejas, un bataljona mantzinis, rotu pavāri un leitnants Cajthamls, kam bija jāpārzina bataljona apgādes lietas, devās uz Medzilaborecas ciemu. Četri kareivji viņus pavadīja.
Pēc pusdienas viņi atgriezās ar trim cūkām, kuru pakaļkājas bija sasietas kopā, gaudojošu Ungarijas krievu ģimeni, kurai cūkas bija rekvizētas, un resno kara ārstu no Sarkanā krusta barakas, kurš kaut ko dedzīgi skaidroja leitnantam Cajtham- lam; pēdējais tikai raustīja plecus.
Staba vagona priekšā ķīviņš sasniedza kulminācijas punktu. Ārsts atklāti pateica kapteinim Zāgneram, ka šīs cūkas bijušas nolemtas Sarkanā Krusta hospitālim. Zemnieks nekā negribēja dzirdēt, tikai pieprasīja, lai dodot cūkas viņam atpakaļ, tā esot viņa pēdē/ā manta, un viņš tās nekādā gadījumā nevarot atdot un par izsniegto maksu jau nepavisam ne.
Viņš spieda par cūkām saņemto naudu kapteinim Zāgneram saujā, kamēr viņa sieva bija saķērusi kapteiņa otru roku un skūpstīja ar to verdzisko pazemību, kas šai apvidū vienmēr bija parasta.
Kapteinis Zāgners bija galīgi apjucis, un pagāja labs brītiņš, kamēr viņam izdevās atbrīvoties. Tas viņam tomēr nekā nepalīdzēja, jo vecenes vietā roku sagrāba, un sāka skūpstīt jaunākie ruteņa ģimenes locekļi.
Leitnants Cajthamls komersanta tonī raportēja:
— Šim vīram ir vēl 12 cūku, un viņam samaksāts par rekvizētajām cūkām pilnos apmēros, saskaņā ar pēdējo pavēli Nr. 12420 divizijas apgādes daļai. Pēc šās pavēles 1G. paragrafa tais rajonos, kas nav cietuši no karadarbības, par cūku jāmaksā ne vairāk par 2 kronām 1f> boileriem kilogramā; no karadarbības cietušaios rajonos piemaksā 36 hellerus par kilogramu d/i vsvara k lāt, tatad kilograms maksa 2 kronas 52 hellerus. Ja konstatē, ka karadarbības rajonā cūkkopība nav cietusi un iedzīvotājiem ir rāmītas cūkas, kas derīgas caurbraucēju ešelonu uzturam, tad par cūkgaļu jāmaksā tāpat kā karadarbības neskartos rajonos, speciāli piemaksājot 12 hellerus par kilogramu dzīvsvarā. Ja stāvoklis nav s k aidrs, tad uz vietas sastadama komisija, kur ietilpst ieinteresētā persona, caurbraucēja ešelona priekšnieks un tas virsnieks vai mantzinis (mazākām vienībām), kam uzticēta apgādes lietu pārzināšana.
To visu leitnants Cajthamls nolasīja no divizijas pavēles noraksta, ko viņš pastāvīgi nēsāja sev līdzi un tāpēc zināja jau no galvas, ka kilogramam burkānu piefrontes joslā cena paaugstināta par 15,3 helleriem, bot puķu kāpostiem, kas izsniedzami tikai virsnieku uzturam, piefrontes joslā cena paaugstināta par
1 kronu 75 helleriem kilogramā.
Cilvēki, kas Vīnē šīs likmes bija izstrādājuši, acīm redzot iedomājās, ka burkānu un puķu kāpostu piefrontes joslā ir vairāk, nekā vajadzīgs.
Leitnants Cajthamls nolasīja vācu valodā to visu uztrauktajam zemniekam un noprasīja vāciski, vai tas sapratis. Kad zemnieks tikai purināja galvu, viņš tam uzbrēca:
— Tātad tu gribi komisiju?
Vārdu «komisija» zemnieks saprata, tāpēc viņš pamāja. Tikmēr cūkas jau sen bija aizstieptas pie karalauka virtuvēm, kur tām bija lemts zaudēt dzīvību, bet cūku īpašnieku ielenca četri rekvizīcijā piedalījušies kareivji ar uzspraustiem durkļiem, kamēr komisija bija gatava doties ceļā, lai saimniecībā uz vietas noteiktu, vai par cūku maksājamas 2 kronas.52 helleri vai
2 kronas 28 helleri kilogramā.
Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļam, kas veda uz ciemu, kad no karalauka virtuvju puses atskanēja trejkāršs cūku nāves, kvieciens. Zemnieks saprata, ka nu visam beigas, un izmisis izsaucās:
— Dodiet man par katru cūku divus guldeņus!
Četri kareivji ielenca viņu vēl ciešāk, bet ģimene aizsprostoja ceļu kapteinim Zāgneram un leitnantam Cajthamlam, nomezdamies zemē ceļa putekļos. Māte un divas meitas apskāva viņu ceļus un sauca viņus par saviem labdariem, kamēr beidzot zemnieks sakliedza uz viņām Ungarijas krievu ukrainiskajā dialektā un pavēlēja piecelties: lai kareivji rijot cūkas un nosprāgstot!
Ar to komisija izbeidza savu darbību, un, tā kā zemnieks bija pēkšņi sadūšojies un draudēja ar dūrēm, tad kāds kareivis iesita viņam ar šautenes laidi, kas nograbēja vien gar zemnieka kažoku, pēc kam visa ģimene pārkrustījās un metās bēgt ar saimnieku priekšgalā.
Pēc desmit minūtēm bataljona mantzinis kopā ar bataljona raitnieku jau mielojās savā vagonā ar cūku smadzenēm, un, kamēr viņi dūšīgi ieturējās, mantzinis kodīgi sacīja rakstvežiem:
— Jums arī to gribētos, ko? Nekā, puiši, tas ir tikai apakšvirsniekiem. Pavāriem nieres un aknas, feldfebeļu kungiem smadzenes un labākā gaļa, bet rakstvežiem tikai dubulta porcija tās pašas gaļas, ko dod kareivjiem.
Kapteinis Zāgners arī bija savukārt devis rīkojumu paņemt labāko gaļu, ne pārāk tauku, virsnieku virtuvei un sagatavot to ar ķimenēm.
Un tāpēc ikviens kareivis, kad Lupkas pārejā izsniedza pusdienas, atrada savā viras katliņā tikai divus niecīgus gaļas kriksīšus, bet, ja viņš bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, tad vienīgi gabaliņu ādas.
Virtuvē valdīja parastā militārā radu būšana: klājās labi visiem tiem, kas stāvēja tuvāk vaidošajai kliķei. Virsnieku kalpotājiem Lupkas pārejā mutes spīdēja no taukiem, raitniekiem vēderi bija kā bungas. Nolika taisni neiedomājamas nejēdzības.
Brīvprātīgais Mareks sacēla virtuvē veselu traci, gribēdams būt taisnīgs. Kad pavārs ar piezīmi: «Tas mūsu vēsturniekam,» — iekrāva viņam viras katliņā kārtīgu gabalu krūtežas, viņš paskaidroja, ka karā neesot nekādas pakāpju izšķirības, kas modināja vispārēju piekrišanu un bija par iemeslu pavāru nolamāšanai.
Brīvprātīgais atsvieda savu gaļas gabalu atpakaļ, lai apliecinātu, ka protekcijas viņam nevajag; virtuvē to gan saprata tā, ka bataljona vēsturnieks nav apmierināts, un pavārs viņam klusām pačukstēja, lai atnākot vēlāk, tad dabūšot gabalu no cūkas gurna.
Arī rakstvežiem spīdēja mutes, un sanitari atraugājās no pārēšanās, bet ap šo dieva svētību vēl visur bija redzamas pēdējo kauju nenovāktās pēdas. Visur mētājās patronu čaulītes, tukšas konservu kārbas, krievu, austriešu un vācu formas tērpu skrandas, salauzti rati, garas, asinīm aptraipītas marles pārsaitēs un vate.
Vecā priedē pie bijušās stacijas, kas tagad bija tikai drupu kaudze, bija iespriedusies nosprāgusi granata. Zeme bija nokaisīta šāviņu šķembām. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt uz ātru roku apraktiem kritušiem, jo nelabi oda pēc trūdošiem līķiem.
Un karaspēka daļas, iedamas garām vai apmezdamās uz atpūtu, bija visur atstājušas internacionālā rakstura izkārnījumu kaudzes, — tās bija pametušas visas Austrijas, Vācijas un Krievijas tautības. To īpašnieki varēja piederēt jebkurai nacijai un jebkurai ticībai, — tās mierīgi atradās līdzās vai cita uz citas, un tām nenāca prātā ķīvēties.
Pussagrauta cisterna, dzelzceļa sarga koka būda, viss, kam vien bija sienas, bija ložu caurumots kā sietiņš.
Lai papildinātu kara prieku ainu, netālu aiz kalna cēlās augšup dūmu mākonis, it kā tur degtu vesels ciems, lielas kara operācijās centrs. Tur dedzināja koleras un dizentērijas barakas par lielu prieku tiem kungiem, kam bija uzdota to ierīkošana erchercogienes Marijas aizgādībā un kas bija ierāvuši, ko mācējuši, un pildījuši savas kabatas, sastādot visādus rēķinus par izdevumiem neesošām koleras un dizentērijas barakām.
Tagad viena tāda baraku grupa samaksāja par visām citām, un erchercogienes aizgādībā notikušo laupīšanu pēdas cēlās pret debesīm degošo salmu maisu smirdīgajos dūmos.
Valsts vācieši bija. jau pasteigušies uzcelt uz kādas klints aiz stacijas pieminekli kritušajiem brandenburģiešiem ar uzrakstu: «Lupkas pārejas varoņiem» un lielu valsts ērgli no bronzas. Pieminekļa pakājē bija sevišķi atzīmēts, ka tas izliets no krievu lielgabaliem, ko vācu pulki ieguvuši, atbrīvojot Karpatus.
Šinī dīvainajā un līdz šim neparastajā atmosfērā bataljons atpūtās pēc pusdienas savos vagonos, kamēr kapteinis Zāgners un viņa adjutants nekādi nevarēja ar šifrētu telegramu palīdzību norunāt ar brigādes bazi par bataljona turpmāko maršrutu. Norādījumi bija tik neskaidri, ka likās, bataljonam nav jādodas uz Lupkas pāreju, bet jābrauc no Jaunpilsētas pie Šiato- ra.s pavisam citā virzienā, jo telegramās bija minētas vietas: Čopa.—Ungvara, Kiša—Berezna; Užoka.
Pēc desmit minūtēm noskaidrojās, ka brigādes štābā kādam virsniekam galīgi sajukušas smadzenes, jo pienāca šifrēta tele- grama ar pieprasījumu, vai saņēmējs ir 75. pulka 8. kaujas bataljons (militaršifrs G. 3). Idiots brigādes štābā bija ārkārtīgi pārsteigts par atbildi, ka saņēmējs ir 91. pulka 7. kaujas bataljons, un tūliņ telegrafēja, kas viņiem pavēlējis braukt uz Mu- kačevu un Striju. Idiota pārsteigums bija vēl lielāks, ka viņam telegrafēts no Lupkas pārejas, un viņš ziņoja ar šifru, ka maršruts paliek tas pats vecais: Lupkas pāreja — Sanoka Galicijā, kur tiks saņemtas turpmākās pavēles.
Pēc kapteiņa Zāgnera atgriešanās štaba vagonā virsnieki sāka pārrunāt šādu neatbildīgu rīcību un daži lika saprast, ka austrumu karaspēka grupējums būtu pilnīgi kā bez galvas, ja nebūtu valsts vāciešu.
Leitnants Dubs mēģināja attaisnot Austrijas ģenerālštābā stulbumu un sāka melst kaut kādas aplamības, ka nesenējās kaujas esot apvidu galīgi izpostījušas un dzelzceļa posms vēl neesot savests pienācīgā kārtībā.
Visi virsnieki līdzjūtīgi paskatījās viņā, kā teikdami: «Tas cilvēks nav savā muļķībā vainojams.» Neatradis nekāda atbalsta, leitnants Dubs turpināja melst par lielisko iespaidu, kādu viņš gūstot no šās apkārtējās postažas, kura liecinot par mūsu armijas dzelzs dūri. Atkal neviens neatbildēja, tāpēc viņš pats apstiprināja:
— Protams, skaidrs, ka tā tas ir, jo krievi te bēguši pilnīgā panikā.
Kapteinis Zāgners apņēmās pirmajā gadījumā, kad stāvoklis ierakumos kļūs bīstams, sūtīt leitnantu Dubu izlūkot ienaidnieka pozīcijas aiz dzeloņstiepļu aizsprostiem un pačukstēja virsleitnantam Lūkasam, ar ko bija kopā izliekušies pa vagona logu:
— Pats velns mums uzsūtījis uz kakla šos civilistus! Jo viņi inteliģentāki, jo lielāki cūkcepures.
Likās, ka leitnanta Duba runas plūdi vairs nav apturami. Viņš stāstīja visiem virsniekiem, ko lasījis laikrakstos par kaujām Karpatos un cīņām par Karpatu pārejām austriešu-vācu uzbrukumā pie Sanas.
Viņš runāja tā, it kā būtu ne tikai piedalījies šinīs kaujās, bet pats personīgi vadījis visas operācijās.
Sevišķi pretīgi skanēja šādas frāzes:
— Tad mēs devāmies uz Bukovsko, lai nodrošinātu Bukov- sko-Dinuvas līniju, nezaudējot sakarus ar Bardejevas grupu pie Lielās Polankas, kur mēs satriecām ienaidnieka Samaras di vizi ju.
Virsleitnants 1.ukašs vairs nevarēja izturēt un piemetināja:
— Par ko tu noteikti jau pirms kara runāji ar savu apriņķa priekšnieku.
Leitnants Dubs naidīgi paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un atstāja vagonu.
Militarvilciens stāvēja uz uzbēruma, bet lejā, pāris metru atstatumā, mētājās visādi priekšmeti, ko bēgot bija pametuši krievu kareivji, kad tie atkāpās pa grāvi gar uzbērumu. Tur bija sarūsējušas tējkannas, katliņi, patronu somas utt. Tur stiepās asinīm aptraipītas marles lentes, piemirkušas pārsaitēs, dubļos gulēja vates vīšķi, dzeloņstiepļu saiņi. Kādā vietā pie grāvja stāvēja grupa kareivju, un leitnants Dubs tūliņ konstatēja, ka viņu vidū atrodas Sveiks,-kas kaut ko stāsta.
Leitnants Dubs tūdaļ devās turp.
— Kas to notiek? — viņš strupā balsī vaicāja, nostājies Sveikam priekšā.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies, — Sveiks atbildēja visu vietā.
— Kur jūs skatāties? — leitnants Dubs viņam uzbrēca.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies grāvī.
— Un kas jums to atļāva?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka to vēlējās mūsu pulkvedis Šlāgera kungs Mostā. Kad mēs braucām uz fronti, tad viņš savā u tvadu runa mums piekodināja, lai mēs, kad dosimies cauri pamestam kaujas laukam, visu labi apskatāmies, kā te ir cīnījušies, un gūstam labu mācību. Un tagad mēs skatāmies šai grāvī, lajtnanta kungs, un redzam, kas viss kareivim jāpamet bēgot. Mēs te redzam, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, cik tas ir muļķīgi, kad kareivis apkraujas ar visādām nevajadzīgām mantām. Viņš ar tām veltīgi nopūlas. Tās viņu tikai nogurdina, un, ja viņam jāvelk tāda krava sev līdzi, tad viņš nevar pienācīgi kauties.
Leitnantam Dubam pēkšņi pamirdzēja cerība, ka beidzot viņam izdosies nodot Sveiku kara tiesai par pretvalstisku, pret- kara propagandu, tāpēc viņš aši ievaicājās:
— Tātad jūs domājat, ka kareivim jāaizsviež arī patronas, kā tas šai grāvī darīts, vai durkļi, kā jūs te redzat?
— Ak nē, nekādā gadījumā, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja, — bet paraugieties, lūdzams, lejā uz pamesto skārda naktspodu!
Un tiešām, pie paša uzbēruma starp dažādām lauskām izaicinoši slējās rūsas saēsts naktspods ar nobirzušu emalju. Sie saimniecībā vairs nederīgie priekšmeti droši vien te bija izmesti pēc stacijas priekšnieka rīkojuma kā materials diskusijām nākamā gadsimta archeologiem, kas būs galīgi pārsteigti, atklājot šādu sentautu apmetni, un pēc tam bērni skolās dabūs mācīties par emaljētu naktspodu laikmetu.
Leitnants Dubs, acu nenovērsis, raudzījās šinī priekšmetā, bet vairāk nekā nevarēja izdarīt kā tikai konstatēt, ka šis tiešām ir viens no tiem invalidiem, kas savu jaunības laiku pavadījis pagultē.
Tas visus ārkārtīgi ietekmēja, un, tā kā leitnants Dubs joprojām klusēja, tad Sveiks ierunājās:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka ar vienu tādu naktspodu Podebradu kūrortā reiz notika smalks joks. To mums siās- tīja Vinohradu restorānā. Toreiz Podebrados tikko sāka izdot laikrakstu «Neatkarība», un Podebradu aptiekars tur bija galvenā persona, bet par redaktoru viņi bija pieņēmuši kādu Ladis- lavu Hajeku no Domažlices. Nu, un šis aptiekara kungs — tas bija liels savādnieks, viņš vāca vecus podus un dažādus sīkumus, kamēr sakrājās vesels muzejs. Bet šis atkal vienreiz, tas Domažlices Hajeks, bija ielūdzis paviesoties Podebrados kādu draugu, kas rakstīja avīzēs, un viņi bija kārtīgi iesviķojuši, jo vairāk kā nedēļu nebija redzējušies. Šis draugs viņam apsolījies par labo pamielošanu uzrakstīt feļetonu «Neatkarībai», tam neatkarīgajam laikrakstam, no kā Hajeks bijis atkarīgs. Draugs uzrakstījis feļetonu par kādu kolekcionāru, kā tas atradis smiltīs pie Labas skārda naktspodu un noturējis to par sv. Vaclava bruņu cepuri, un sacēlis tādu troksni, ka biskaps Brinichs ieradies no Hradecas ar procesiju un baznīcas karogiem, lai to apskatītu. Podebradu aptiekars atkal nodomājis, ka tas uz viņu tēmēts, un tūliņ abi ar Hajeku sagājuši lielajā un uz tiesu prom.
Leitnantam Dubam vislabāk būtu paticis nogrūst Sveiku pa nogāzi lejā, bet viņš savaldījās un uzbrēca visiem:
— Es jums saku, ka te nav nekāda skatīšanās! Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!
— Šveik, jūs palieciet šeit! — viņš draudīgi noteica, kad Sveiks gribēja kopā ar citiem iet uz vagonu.
Viņi stāvēja viens otram pretī, un leitnants Dubs pārdomāja, ko varētu tādu briesmīgu pateikt.
Sveiks tomēr pasteidzās pirmais:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, kaut nu tikai laiks pieturētos. Dienas nav pārāk karstas, un naktis arī ir gluži patīkamas, tā ka patlaban visderīgākais laiks karošanai.
Leitnants Dubs izvilka revolveri un uzprasīja:
— Vai tu to pazīsti?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pazīstu. Obrlajtnantam Lukaša kungam taisni tāds pats.
Nu, tad ievēro to, diedelniek, — leitnants Dubs svarīgi un ar cieņu sacīja, ielikdams revolveri makstī. — Zini, ka tu vari piedzīvot lielas nepatikšanas, ja vēl turpināsi savu propagandu.
Leitnants Dubs devās projām, atkārtodams pie sevis:
«To es gan viņam ļoti labi pateicu: turpināt propagandu! Jā, taisni propagandu!»
Sveiks pirms iekāpšanas savā vagonā vēl pastaigāja šurpu turpu, murminādams:
— Kur lai es viņu ieskaitu?
Jo ilgāk viņš lā domāja, jo vairāk viņa prātā noskaidrojās šādas cilvēku grupas nosaukums: «Pussmerdelis».
Militarajā leksikā jau sen ai lielu patiku lietoja vārdu «smer- delis». So pagodinošo apzīmējumu galvenokārt attiecināja uz pulkvežiem, vecākiem kapteiņiem vai majoriem, tas nozīmēja nākamo pakāpi pēc apzīmējuma «vecais maita». Zemākā pakāpe «večuks» bija laipns apzīmējums kādam vecam pulkvedim vai majoram, kas mēdza gan uzbrēkt, bet tomēr mīlēja savus kareivjus un aizstāvēja tos pret citu pu'ku kareivjiem, sevišķi pret svešām patruļām, kas bija aizturējušas viņa kareivjus krodziņos pēc atvaļinājuma beigām. Večuks rūpējas par saviem kareivjiem, gādā, lai uzturs vienmēr būtu labs, bet viņam ir kāda vājība, no kā viņš netiek vaļā, — tāpēc viņš arī ir «večuks».
Bet, ja večuks tīšuprāt notrenkā savus kareivjus un zemākos virsniekus, izgudro visādas trauksmes un nakts nodarbības, tad viņš ir «vecais maita».
Ja zemiska piesiešanās, spīdzināšanas kāre un stulbums
sasniedz augstāko pakāpi, tad «vecais maita» kļūst par «smerdeli». Šim vārdam plaša nozīme, un starpība starp smerdeii civilā un smerdeii formā ir ļoti liela.
Pirmais, civilsmerdelis, arī ir priekšnieks, un šādu palamu viņam dod kalpotāji un jaunākie ierēdņi dažādās iestādēs. Viņš ir filistrs, birokrāts, kas pieķeras visādiem sīkumiem, piemēram, ka iesniegtais ziņojums nav pienācīgi nosausināts utt. Vispār cilvēku sabiedrībā viņš izceļas ar savu dzīvniecisko aprobežotību, turklāt šāds ēzelis mēdz uzsvērt savu ārkārtīgo godīgumu, iedomājas, ka visu saprot un visu spēj izskaidrot, un par mazāko nieku apvainojas.
Kas bijis karaklausībā, tas viegli uztvers starpību starp šādu tipu un smerdeii formā. Te šis vārds apzīmē večuku, kas ir īsts cilvēknīdējs, kas visiem nikni uzbrūk, bet arī apstājas pie katra šķēršļa. Kareivjus viņš nemīl un pastāvīgi, kaut arī veltīgi, karo ar tiem, tomēr neprot iegūt viņu acīs tādu autoritati, kāda ir «večukam» un daļēji «vecajam maitam».
Dažos garnizonos, piemēram, Tridentā, šādus cilvēkus saukāja «mūsu vecais naktspods». Visos gadījumos runa tomēr bija par vecākām personām, un, kad Sveiks domās nosauca leitnantu Dubu par pussmerdeli, tad viņš pilnīgi pareizi apsvēra, ka leitnantam Dubam iztrūkst piecdesmit procentu no pilnvērtīga smerdeļa tiklab vecuma, dienesta pakāpes, kā visa pārējā ziņā.
Šādās domās nogrimis, ceļā uz vagonu viņš satika Duba kalpotāju. Tam bija uztūkuši seja, un viņš tikko dzirdami izdvesa, ka viņam nupat bijusi sadursme ar savu kungu, kas viņu pamatīgi izpļaukājis, jo konstatējis, ka viņš satiekoties ar Sveiku.
— Tādā gadījumā, — Sveiks mierīgi sacīja, — iesim iesniegt raportu. Austrijas kareivim jāļaujas izpļaukāties tikai noteiktos gadījumos, bet tavs kungs pārkāpis visas robežas, kā to mēdza sacīt vecais Savojas Eižens: «No šejienes līdz šejienei!» Tagad tev jāiesniedz raports, un, ja tu neiesi, tad es pats tevi izpļaukāšu, lai tu sajēdz, ko nozīmē armijas disciplina. Karlinas kazarmās bija kāds lajtnants Hausners, un tam arī bija kalpotājs, un viņš bija to pļaukājis un spārdījis kājām. Reiz kalpotājs bija tā piekauts, ka kļuvis galīgi stulbs un iesniedzis raportu, bet visu sajaucis un raportā ziņojis, ka ticis izpļaukāts. Tāpēc lajtnants uz šo vārdu pamata pierādījis, ka viņš melo, jo tanī dienā nav pļaukāts, bet tikai kājām spārdīts, un tā šo lāga puiku par nepatiesu apvainojumu ieslodzīja uz trim nedēļām.
— Tas tomēr stāvokli negroza, — Sveiks turpināja, — tas ir tas pats, par ko vienmēr mēdza stāstīt medicinas students Hubička, ka patoloģijas institūtā tik un tā sagraizot cilvēku, vai nu tas pakāries, vai noindē j ies. Es iešu tev līdzi. Karadienestā pāris lieku pļauku ir nopietna lieta.
Kunerts bija galīgi apjucis un sekoja Sveikam uz štaba vagonu.
Leitnants Dubs, izliecies pa vagona logu, uzbrēca:
— Ko jūs te meklējat, diedelnieki?
— Izturies ar cieņu! — Sveiks pamācīja un iestūma Kunertu vagonā.
Gaitenī parādījās virsleitnants Lukašs un aiz viņa kapteinis Zāgners.
Virsleitnants Lukašs, kam ar Sveiku jau bija daudz piedzīvojumu, šoreiz.bija ārkārtīgi pārsteigts, jo Sveiks vairs neizturējās tik vientiesīgi kā parasti, ari viņa sejai vairs nebija pazīstamās labsirdīgās izteiksmes, bet tā drīzāk vēstīja jaunas nepatikšanas.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — tā lieta iet uz raporta pusi.
— Nemuldi nu atkal, Sveik, man jau sen diezgan.
— Atļaujiet sacīt, — Sveiks turpināja, — ka es esmu jūsu rotas raitnieks; jūs, ar jusu laipnu atļauju, esat 11. rotas komandieris. Es zinu, ka tas izskatās traki ērmīgi, bet es zinu arī, ka leitnants Duba kungs ir jums padots.
— Jūs esat galīgi jucis, Sveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu;— jūs esat piedzēries, un būtu labāk, ja jūs aizvāktos. Vai tu.iaprbti, tu stulbeni, tu ragulops!
—- Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks neatlaidās, bīdīdams Kunertu sev priekšā, — ka tas izskatās taisni tāpat kā reiz Prāgā, kad tur izmēģināja kādu aizsargierīci pret sabraukšanu ar tramvaju. Izgudrotāja kungs pats uzupurējās izmēģinājuma labā, un tad pilsēta dabūja maksāt viņa atraitnei zaudējumu atlīdzību.
Kapteinis Zāgners, nezinādams, ko teikt, piekrītot māja ar galvu, kamēr virsleitnanta Lukaša sejā atspoguļojās izmisums.
— Bez raporta nekā nevar iztikt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks nepielūdzami turpināja, — jūs man vēl Mostā sacījāt, obrlajtnanta kungs, ka man kā rotas raitniekam būs arī citi pienākumi, ne tikai pavēļu nodošana vien, un ka man jābūt informētam par visu, kas rotā notiek. Uz šā rīkojuma pamata es atļaujos jums ziņot, obrlajtnanta kungs, ka lajtnants
Duba kungs ne aiz šā, ne aiz tā izpļaukājis savu kalpotāju. Pats no sevis es to neietu stāstīt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Bet, kad es redzu, ka lajtnants Duba kungs iedalīts jūsu komandā, tad es nolēmu, ka jāiesniedz raports.
— Tas ir visai dīvaini, — kapteinis Zāgners sacīja. — Kāpēc jūs to Kunertu atvilkāt līdzi, Sveik?
— Padevīgi ziņoju, bataljona komandiera kungs, ka par to ir jāraportē. Viņš ir stulbs, lajtnants Duba kungs ir viņu izpļaukājis, un viņam nav pa spēkam vienam pašam iesniegt raportu. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ja jūs būtu tik laipns un paskatītos uz viņu, tad jūs redzētu, kā viņam ceļi trīc, viņš taisni beigts no bailēm, ka viņam jāiesniedz raports. Ja es te nebūtu bijis, viņš varbūt nemaz nebūtu raportu iesniedzis kā tas Kudeļa no Bituchovās, kurš, aktivā dienestā būdams, tik ilgi grasījās sniegt raportu, kamēr viņu pārcēla uz floti, kur viņš uzkalpojās par kornetu un tad tika izsludināts kādā no Klusā okeana salām par dezertieri. Viņš tur bija arī apprecējies, un, kad runājis ar pasau'es apceļotāju Hovlasu, tad tas pat iedomāties nav varējis, ka Kudeļa nav iedzimtais. Tas vispār ļoti bēdīgi, ja kādam par pāris nieka pļaukām jāiesniedz raports. Kunerts nepavisam negribēja šurp nākt, pat sacīja, ka nenākšot. Viņš vispār ir tā piepļaukāts, ka pat nemaz nezina, par kādām pļaukām patlaban runā. Viņš nemaz nebūtu nācis šurp, viņš nemaz nebūtu iesniedzis raportu, bet būtu ļāvis, lai viņu dauza vien tālāk. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, paskatieties vien uz viņu, — viņš tak ir galīgi apdullis. Bet, no otras puses, viņam tūliņ vajadzēja sūdzēties, tikko viņš bija saņēmis tās pāris pļaukas, bet viņam nebija dūšas, jo viņš zināja, ka, dzejnieka vārdiem runājot, labāk būt par pazemīgu vijolīti. Viņš taču kalpo pie lajtnanta Duba kunga.
Un Sveiks piebilda, stumdams Kunertu uz priekšu:
— Netrīci taču tā kā apšu lapa!
Kapteinis Zāgners jautāja Kunertam, kas īsti esot noticis, bet Kunerts atbildēja, pie visām miesām drebēdams, ka kapteiņa kungs varot pats pajautāt lajtnanta kungam. Lajtnanta kungs nemaz neesot viņam sitis.
Judass Kunerts, joprojām drebēdams, paziņoja, ka Sveiks to visu esot izdomājis.
Šim grūtajam stāvoklim darīja galu pats leitnants Dubs, pēkšņi parādīdamies un uzbrēkdams Kunertam:
— Vai tu vēl gribi pāris reižu pa ausi?
Viss kļuva skaidrs, un kapteinis Zāgners tūliņ pateica leitnantam Dubam:
— Ar šodienu Kunerts pāriet pie bataljona virtuves, un pēc jauna kalpotāja griezies pie mantziņa Vaneka.
Leitnants Dubs salutēja un aiziedams noteica Sveikam:
— Es deru, ka jūs vienreiz karāsieties.
Kad viņš bija aizgājis, Sveiks mīļi un draudzīgi uzrunāja virsleitnantu Lukašu:
— Mnichovā arī reiz viens kungs tā sarunājās ar otru, un tas viņam atbildēja: «Pie karātavām abi satiksimies.»
— Kas jūs gan par idiotu, Sveik! — virsleitnants Lukašs pikti iesaucās. — Lai es nedzirdētu vairs jūsu parasto atbildi: «Padevīgi ziņoju, es esmu idiots.»
— Brīnišķīgi! — kapteinis Zāgners piezīmēja, paskatījies pa logu. Viņš labprāt būtu atgājis no tā, bet vairs nepaguva, jo notika nelaime: aiz loga parādījās leitnants Dubs.
Leitnants Dubs izsacīja savu nožēlu par to, ka kapteinis Zāgners aizgājis, nenoklausīdamies viņa argumentos par labu uzbrukumam austrumu frontē.
— Ja mēs gribam izprast šo grandiozo uzbrukumu, — viņš sauca logā augšup, — tad mums jāatceras, kā uzbrukums attīstījās aprīļa beigās. Mums bija nepieciešams pārraut krievu fronti, un mēs atzinām par visizdevīgāko vietu pārrāvumam fronti starp Karpatiem un Vislu.
— Es nestrīdos ar tevi par to, — kapteinis Zāgners dzestri atbildēja un atkāpās no loga.
Kad pēc pusstundas vilciens atgāja uz Sanoku, kapteinis Zāgners izstiepās uz sola un izlikās guļam, lai leitnants Dubs neuzmāktos ar saviem apnicīgajiem paskaidrojumiem.
Sveika vagonā trūka Baluna. Viņš bija dabūjis atļauju iztīrīt gulaša katlu. Patlaban viņš atradās nepatīkamā situācijā uz platformas, kur bija karalauka virtuves: kad vilciens bija sācis kustēties, Baluns bija iekritis uz galvas katlā, un tikai viņa kājas rēgojās ārā. Tomēr viņš drīz pierada pie šā neparastā stāvokļa, un no katla atskanēja šmakstināšana, it kā ezis medītu taraka- nus, un pēc brīža kļuva dzirdama Baluna lūdzēja balss:
— Es jūs lūdzu, biedri, iemetiet man, dieva dēļ, gabaliņu maizes, — te vēl tik daudz mērces.
Šī idile turpinājās līdz pat nākamajai stacijai, kur 11. kaujas rota ieradās ar tik labi iztīrītu katlu, ka tas laistījās vien.
— Lai dievs jums to atmaksā, mīļie biedri, — Baluns no sirds pateicās, — kopš esmu karadienestā, man pirmo reizi uzsmaidīja tāda laime.
Viņam tiešām bija taisnība. Lupkas pārejā viņš bija saņēmis divas porcijas gulaša: virsleitnants Lukašs, būdams visai apmierināts, ka Baluns atnesis no virtuves neaizskartu pusdienu devu, bija atstājis viņam lielo pusi pāri. Baluns bija pilnīgi laimīgs, šūpoja pa vagona durvīm ārā izkārtās kājas, un karš sāka viņam likties jau kaut kas tuvs un pazīstams.
Rotas pavārs sāka viņu vilkt uz zoba, apgalvodams, ka pirms ierašanās Sanokā ešelonam izsniegšot vakariņas un vēl vienas pusdienas, kas pienākoties par tām dienām, kad tās neizsniedza. Baluns tikai piekrītot māja ar galvu un čukstēja:
— Gan jūs redzēsiet, biedri, ka dievs kungs mūs nepametīs.
Visi gardi nosmējās par to, bet pavārs, sēdēdams uz savas
virtuves, uzdziedāja:
Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumāl Kaut viņš pīšļos triec un soda, Pēc cej atkal jaunā godā, Kaut liek sausu maizi krimst, Postā nepamet tak klimst, Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumā!
Ielejās aiz Sčavnas stacijas atkal parādījās jaunas kareivju kapsētas. No vilciena varēja redzēt akmens krustu ar Kristu bez galvas, ko tas bija pazaudējis, kad apšaudīja dzelzceļa posmu.
Vilciens paātrināja gaitu, steigdamies lejup uz Sanoku, apvārsnis kļuva plašāks, un abpus dzelzceļa atklājās skats uz veselu virkni sagrautu ciemu.
Pie Kulašnas kādā upītē gulēja no uzbēruma nogāzies sadragāts Sarkanā Krusta vilciens.
Baluns acis vien ieplēta, brīnīdamies galvenokārt par lokomotīves daļām, kas bija izmētātas pa visu ieleju. Dūmenis bija ietriekts uzbērumā un rēgojās no tā ārā kā 28 centimetru lielgabals.
Šī aina saistīja arī citu Sveika vagona biedru uzmanību. Visvairāk uztraucās pavārs Juraida:
— Vai tad uz Sarkanā Krusta vagoniem drīkst šaut?
— Drīkstēt nedrīkst, bet varēt var, — Sveiks atbildēja. — Katrā gadījumā tas bijis labi tēmēts šāviens, bet izrunāties jau var katrs, ka tas noticis naktī un sarkanais krusts nebijis redzams. Pasaulē vispār ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet izdarīt var. Galvenais ir izmēģināt, var būt, ka izdodas, un, ja arī nedrīkst, tad, kas zina, var izdarīt bez drīkstēšanas. Ķeizarisko manevru laikā Pisekā pienāca pavēle, ka pārgājienos kareivjus nedrīkst sodīt ar sasiešanu «ragā», bet mūsu kapteinis izdomāja, kā tas izdarāms. Par pavēli viņš tikai pasmējās, jo katram skaidrs, ka sasiets kareivis nav gājējs. Viņš šo pavēli nepārkāpa, bet lika gluži vienkārši samest sasietos kareivjus ratos un tad devās pārgājienā. Vai atkal tāds gadījums mūsu ielā pirms pieciem vai sešiem gadiem. Kāda nama otrajā stāvā dzīvoja Karlika kungs, stāvu augstāk — kāds ļoti kārtīgs cilvēks, kas mācījās konservatorijā, kāds Mikešs. Sis Mikešs bija liels meitu mednieks un, starp citu, bija jau sācis lakstoties ap Karlika kunga meitu, kuras tētiņam piederēja ekspedīcija, konr ditoreja un kaut kur Moravijā pat grāmatsietuve, tikai uz cita vārda. Kad nu Karlika kungs uzzināja, ka šis konservatorists met acis uz viņa meitu, tad viņš uzgāja pie tā un pateica: «Jūs manu meitu par sievu nedabūsiet, plikadīda tāds! Es jums viņu nedošu!» -«- «Labi,» Mikeša kungs atbildēja, «es nekā nevaru darīt, ja man nav brīv viņu precēt. Kārties jau nu neiešu!» Bet pēc pāris mēnešiem Karlika kungs ierodas atkal un sievu arī paņēmis līdzi, un abi vienbalsīgi saka: «Nelieti, jūs esat nolaupījis mūsu meitai godu.» — «Pareizi,» viņš atbild, «es esmu viņu padarījis par dāmu.» Nu Karlika kungs sāk uz viņu brēkt nelabā balsī: šis tak esot sacījis, ka Mikešs nedrīkstot viņa meitu precēt, ka viņš to nedošot, bet Mikešs pilnīgi pareizi atbild, ka viņš šo meitu tiešām neprecēšot un ka toreiz nav runāts, ko viņš ar šo meitu varot darīt. Viņš vēl piemetināja, ka viņš vārdu turot, ka vecāki varot būt bez rūpēm, jo viņš precēties nedomājot, ka viņam esot raksturs, ka viņš neesot vis kā niedre vējā un, ja viņš vārdu devis, tad tas ir svēts. Un, ja viņu pat vajātu, viņš arī to izturēšot, jo viņam tīra sirdsapziņa un viņš savai nelaiķa mātei uz miršanas gultas zvērējis, ka nekad dzīvē nemelošot, viņš to nosolījies, roku sniegdams, un šāds zvērests neesot laužams, un viņa ģimenē neviens nekad neesot melojis, un viņam skolā vienmēr bijusi augstākā atzīme par uzvešanos. Tātad redziet, ka daudz ko nedrīkst, bet var, un ka ce]i un paņēmieni var būt dažādi, tikai mērķim jābūt vienam.
— Mīļie draugi, — sacīja brīvprātīgais, kas kaut ko aši pierakstīja, — katram ļaunumam ir sava labā puse. Šis uzspridzinātais, pa pusei sadegušais un no uzbēruma notriektais sanitar- vilciens papildinās mūsu bataljona slavas pilno vēsturi ar vienu jaunu nākamo varoņdarbu. Es to iedomājos šādi, ka 1G. sen- tembrī, kā esmu te atzīmējis, no katras rotas uzaicinās brīvprātīgi pieteikties vairākus kareivjus, kuri tad ar jefreitoru priekšgalā ies uzspridzināt ienaidnieka bruņoto vilcienu, kas mūs apšauda un nelaiž pāri upei. Pārģērbušies zemnieku drēbēs, viņi godam veiks savu uzdevumu.
— Bet ko es te redzu? — brīvprātīgais iesaucās, ieskatījies savās piezīmēs. — Kā te iekļuvis mūsu Vaneka kungs?
— Klausieties, mantziņa kungs, — viņš uzrunāja Vaneku, — kāds skaists raksts būs par jums bataljona vēsturē! Man šķiet, vienreiz jau bija par jums runa, bet šī epizode ir noteikti labāka un piemērotāka.
Un viņš nolasīja paceltā balsī:
Mantziņa Vaneka varoņa nave.
Drosmīgajā pasākumā uzspridzināt pretinieka bruņoto vilcienu brīvprātīgi pieteicās arī mantzinis Vaneks, kas, līdzīgi citiem, ietērpās zemnieku drēbēs. Sprādziena apdullināts, viņš atjēdzās tikai tad, kad viņu ielenca ienaidnieka kareivji, kas viņu tūliņ nogādāja savas divizijas štābā, kur viņš, droši raudzīdamies nāvei acīs, kategoriski atteicās sniegt paskaidrojumus par mūsu karaspēka novietni un skaitlisko sastāvu. Tā kā viņš bija pārģērbies, tad viņam kā spiegam piesprieda nāves sodu pakarot, ko, ievērojot viņa augsto dienesta pakāpi, aizstāja ar nošaušanu. Spriedumu nekavējoties izpildīja pie kapsētas mūra, pie kam drosmīgais mantzinis Vaneks pieprasīja atstāt viņam acis neaizsietas. Kad viņam jautāja, kāda ir viņa pēdējā vēlēšanās, viņš atbildēja: «Nosūtiet ar parlamentari manam bataljonam manu pēdējo sveicienu un paziņojiet, ka es mirstu tanī pārliecībā, ka mūsu bataljons turpinās savu uzvarām vaiņagoto ceļu. Tad vēl pasakiet kapteinim Zāgneram, ka gaļas deva saskaņā ar pēdējo brigādes pavēli palielināta par pustrešas konservu kārbas uz cilv.ēku dienā.» Tā mira mūsu mantzinis Vaneks. Ar saviem pēdējiem vārdiem viņš sacēla naidniekos paniskas bailes, jo tie bija domājuši, ka, nelaizdami mūs pāri upei, ir atšķēluši mūs no mūsu pārtikas bāzes un tas būs par iemeslu badam un morālām sabrukumam mūsu rindās. Par mieru, ar kādu Vaneks raudzījās nāvei sejā, liecina tas apstāklis, ka viņš līdz pat soda izpildīšanai spēlēja ar ienaidnieka štaba virsniekiem savtrumpi. «Naudu, ko esmu iespēlējis, nododiet krievu Sarkanajam Krustam!» viņš sacīja, kad šauteņu stobri jau vērsās pret viņa krūtīm. Ši cildenā augstsirdība aizkustināja klātesošos karavīrus un virsniekus līdz asarām.
— Piedodiet, Vaneka kungs, — brīvprātīgais turpināja, — ka es atļāvos tik brīvi rīkoties ar jūsu naudu! Sākumā es biju domājis nodot to Austrijas Sarkanajam Krustam, bet galu galā, man liekas, no cilvēcības viedokļa tas vienalga, ja tikai tā nonāk labdarīgas iestādes rokās.
Mūsu nelaiķa mantzinim, — Sveiks piezīmēja, — vajadzēja labāk to novēlēt bezmaksas ēdnīcai Prāgā, bet var būt arī, ka tā labāk, jo citādi vēl pilsētas galvas kungs nopirktu par šo surau sev aknu desu uzkodām.
— Jā, zagšana notiek visās malās, — telefonists Chodunskis atsaucās.
— Un it īpaši Sarkanajā Krustā, — pavārs Juraida paziņoja ar sevišķu niknumu. — Mostā es pazinu kādu pavāru, kas gatavoja pusdienas žēlsirdīgajām māsām, un tas man stāstīja, ka vecākā māsa un kopējas sūtot uz mājām veselām kastēm vīna un šokolādes. Tur vainīgs gadījums, un tas ir jau iepriekš nolemts. Ikviens cilvēks savā bezgalīgajā dzīvē pārdzīvo neskaitāmas pārvērtības, un vienreiz šinī pasaulē, kādā zināmā savas darbības periodā, viņam jākļūst arī par zagli. Es pats jau esmu šim periodam pāri.
Okultists Juraida izvilka no savas mugursomas pudeli konjaka.
— Te jūs redzat neapgāžamu pierādījumu manam apgalvojumam, •— viņš sacīja, attaisīdams pudeli. — Es šo pudeli paņēmu virsnieku virtuvē taisni pirms aizbraukšanas. Tas ir labākās šķirnes konjaks, to varētu lietot cukurotajiem glazējumiem uz Linčas tortēm, bet šai pudelei bija nolemts, ka es to nozagšu, tāpat kā man bija nolemts kļūt par zagli.
— Nebūtu nemaz slikti, — šveiks iejaucās, — ja mums citiem būtu nolemts kļūt par jūsu līdzdalībniekiem. Man vismaz ir tāda nojauta.
Sī nojauta tiešām piepildījās. Pudele gāja no rokas rokā par spīti tam, ka mantzinis Vaneks protestēja un uzstāja, ka konjaks dzerams no katliņiem un taisnīgi sadalāms. Viņi esot pieci uz vienu pudeli, tāpēc viegli varot gadīties, ka šā nepārskaitļa pēc viens iedzerot kādu malku virs normas, uz ko Sveiks atbildēja:
— Tas ir taisnība, bet, ja Vaneka kungs grib dabūt pārskaitli, lai viņš izstājas no kompānijās, tad nebūs nekādu nepatikšanu un ķildu.
Vaneks tūliņ atsauca savus vārdus un iesniedza jaunu, augstsirdīgu priekšlikumu, lai Juraida kā devējs ieņemtu tādu vietu rindā, kas viņam nodrošinātu divus malkus viena vietā, bet šis priekšlikums radīja vētrainu protestu, jo Juraida jau vienreiz bija dzēris, kad attaisīja pudeli un nogaršoja konjaku.
Beidzot pieņēma brīvprātīgā priekšlikumu dzert alfabētiskā kārtībā, jo, pēc viņa vārdiem, zināms iepriekšnoteikums jau izpaužoties arī tajā faktā, kā katru saucot.
Chodunskis, pirmais pēc alfabēta, iesāka rindu, uzmezdams draudīgu skatienu Vanekam, kas bija aprēķinājis, ka viņš kā pēdējais dabūšot vienu malku vairāk. Tā bija rupja matemātiskā kļūda, jo pudelē bija taisni divdesmit viens malks.
Pēc tam viņi spēlēja parasto «piepirkšanu» ar trim kārtīm, un brīvprātīgais pavadīja katru trumpi ar dievbijīgiem izteicieniem no svētajiem rakstiem. Tā, paņēmis trumpja kalpu, viņš izsaucās:
— Kungs, atstāj man viņu arī uz šo gadu, lai es ar viņa palīdzību varu apart un apmēslot lauku un tas nes man augļus!
Kad viņam pārmeta, ka viņš iedrošinājies pievākt pat trumpja astotnieku, viņš paceltā balsī sauca:
— .Tebšu vai ir kāda sieva, kam ir desmit graši un kas, to vienu pazaudējusi, tūliņ neiededzina uguni, neslauka savu istabu un ar čaklību nemeklē, kamēr to atrod? Un, to atradusi, sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: «Priecājieties ar mani, jo es esmu piepircis astotnieku kopā ar trumpja kungu un dūzi.» Dodiet savas kārtis šurp, jūs visi esat iekrituši.
Brīvprātīgajam Marekam tiešām bija laime kārtīs. Kamēr pārējie savstarpēji kāva cits citu, viņš katrreiz sedza to trumpjus ar vēl lielāku kārti, tā ka tie paspēlēja cits pēc cita, bet viņš ņēma likmi pēc likmes, uzrunādams sakautos:
— Un tad būs liela zeme« trīcēšana visās vietās un briesmīgs bads un mēris, un zīmes pie debesīm.
Beidzot viņiem apnika, un viņi pārtrauca spēli, pēc tam kad telefonists Chodunskis bija paspēlējis algu par pusgadu uz priekšu. Viņu tas ļoti satrieca, un brīvprātīgais vēl prasīja no viņa parādrakstu, kurā būtu sacīts, ka mantzinim Vanekam, izmaksājot algas, Chodunska alga jāizmaksā Marekam.
— Nebaidies, Chodunski, — Sveiks viņu mierināja, — ja tev laimēsies, tu kritīsi pirmajā kaujā un Mareks neredzēs tavu alga kā savu degungalu. Paraksti vien!
Chodunski šī piezīme ietekmēja visai nepatīkami, tāpēc viņš kategoriski noteica:
— Es nevaru krist kaujā, jo esmu telefonists, un telefonisti pastāvīgi ir blindažā. Vadus velk un bojājumus izlabo vienmēr pēc kaujas.
Brīvprātīgais iebilda, ka tieši otrādi, — telefonistiem draudot lielas briesmas un ienaidnieka artilērija tēmējot taisni uz viņiem. Neviens telefonists neesot blindažā drošs. Pat ja blin- daža atrastos desmit metru dziļumā, ienaidnieka artilērija to tomēr uzietu. Telefonisti kūstot kā sniegs pavasara saulītē. To pierādot tas, ka Mostā, taisni viņa prombraukšanas laikā, atvērti 28. kursi telefonistu sagatavošanai.
Chodunskis izskatījās galīgi nolaidies, tāpēc Šveiks laipni un draudzīgi piezīmēja:
— Vārdu sakot, tā ir īsta cūku būšana!
Chodunskis tikpat laipni atbildēja:
— Nedzisini mēli!
— Es paskatīšos savos bataljona vēstures materialos, kas man atzīmēts ar burtu «Ch». Chodunskis — Chodunskis .. . Ahā, te jau ir: telefonistu Chodunski apber mīna. Viņš telefonē no sava kapa uz štābu: «Mirstu un apsveicu mūsu bataljonu ar uzvaru!»
— Ar to tev jāapmierinās, — Sveiks teica, — jeb vai tu gribi vēl ko piemetināt? Atceries «Titanika» telefonistu, kas tad, kad kuģis jau grima, vienā gabalā zvanīja uz pārplūdušo virtuvi, vai pusdienas reiz būšot gatavas.
— Man tur nav iebildumu, — brīvprātīgais sacīja, — ka Chodunska pēdējos vārdus pirms nāves papildina kaut vai tā, ka viņš sauc pa. tālruni: «Sveiciniet mūsu dzelzs brigādi!»