Ierodoties Sanokā, izrādī jās, ka vagonā, kur atradās 11. rotas virtuve un kur pieēdušais Baluns krekšēja aiz labsajūtas, bija tiešām runājuši patiesību. Bataljonam pienācās saņemt liekas vakariņas un pat lieku maizes devu kā atlīdzību par tām dienām: kad nekas nebija saņemts. Kad ešelons atstāja vagonus, tad izrādījās, ka Sanokā atrodas arī «Dzelzs brigādes» štābs, pie kuras pēc savas kristāmzīmes piederēja 91. pulka kaujas bataljons. Kaut gan dzelzceļa satiksme no Sanokas līdz Ļvovai un tālāk uz ziemeļiem līdz Lielajam Tiltam nebija pārtraukta, tomēr īstenībā tā palika mīkla, kāpēc austrumu frontes štābs bija pieņēmis dispoziciju, pēc kuras «Dzelzs brigādei» bija jāsakon-
centrē kaujas bataljoni 150 km no frontes, kad frontes līnija stiepās no Brodiem līdz Bugas upei un visgarām tai uz ziemeļiem līdz pat Sokalai.
Šis ārkārtīgi interesantais stratēģiskais jautājums atrisinājas gaužām vienkārši, kad Sanokā kapteinis Zāgners aizgāja uz brigādes štābu pieteikt kaujas bataljona ierašanos.
Par dežurantu bija brigādes adjutants kapteinis Tairle.
— Mani ļoti pārsteidz, ka jūs neesat saņēmuši noteiktus norādījumus, — kapteinis Tairle sacīja. — Maršruts ir skaidrs. Savu virzīšanos uz priekšu jums, protams, vajadzēja mums jau iepriekš paziņot. Pēc augstākās virspavēlniecības dispozicijas jūs esat i e r a d u š i e s divas dienas par ātru.
Kapteinis Zāgners mazliet pietvīka, bet viņam gan nenāca prātā atkārtot visas tās šifrētās t^legramas, ko viņš bija ceļā saņēmis.
— Es ļoti brīnos par jums . . . — kapteinis Tairle turpināja.
— Man šķiet, — kapteinis Zāgners pārtrauca, — ka mēs, virsnieki, sakām viens otram «tu».
— Manis dēļ, — kapteinis Tairle piekrita, — bet saki, vai tu esi kadru vai rezerves virsnieks? Kadru? Tas ir pavisam kas cits. Tā uzreiz jau nevar zināt. Mums te visādu stulbu rezerves leitnantu bijis, ka biezs! Kad mēs atkāpāmies no Limanovas un Krasnikas, tad šie «leitnanti» pazaudēja galvu, tiklīdz pamanīja kādu kazaku patruļu. Mēs no štaba, mēs šitādus tāpiņus neciešam. Tāds nejēga noliek «intelbeņķi»[37] un galu galā pāriet kadros vai, civilists būdams un palikdams, noliek virsnieka pārbaudījumu, un, kad nu uznāk karš, tad no viņa neiznāk vis leitnants, bet lupatu bunte!
Kapteinis Tairle nospļāvās un familiari paplikšķināja kapteinim Zāgneram pa plecu:
— Palieciet te kādas pāris dienas! Es jūs visus ievedīšu sabiedrībā, izdejosimies. Mums te ir glīti skuķi, «Engelhuren»[38]. Te ir arī kāda ģeneraļa meita, kas agrāk piekopusi lesbisko mīlestību. Tad mēs visi saģērbjamies sieviešu drēbēs, un tad tik tev vajadzētu redzēt, ko viņa taisa! Karna kā kaza, tu iedomāties nevari, bet savu lietu pieprot uz to labāko. Velna sievišķis, — bet gan jau tu pats redzēsi.
— Pardon, — viņš sarāvās, — mani jau atkal šķebina, šodien jau trešo reizi.
Lai pierādītu kapteinim Zāgneram, cik jautri šeit klājas, viņš atgriezies paskaidroja, ka. tās esot sekas no iepriekšējā vakara, kurā piedalījušies ari sapieru rotas virsnieki.
Ar šās rotas komandieri, kam arī bija kapteiņa dienesta pakāpe, kapteinis Zāgners drīz vien iepazinās. Kancelejā iedrāzās garš cilvēks formā ar trim zelta zvaigznītēm un, neievērodams kapteini Zāgneru, familiari uzrunāja Tairli, it kā nebūtu gluži skaidrā prātā:
— Nu, ko tu dari, cūkcepure? Tu gan vakar smalki apstrādāji mūsu grāfieni. — Viņš atsēdās un, sizdams ar tievu niedrīti sev pa stilbiem, iesmējās pilnā kaklā. — Kad es tikai iedomājos, kā tev sāka nākt atpakaļ un viņai taisni klēpī. . .
— Jā, — Tairle apstiprināja, — vakar gāja varen jautri.
Tikai tagad viņš iedomājās iepazīstināt kapteini Zāgneru un
virsnieku ar niedrīti, pēc kam visi devās no brigādes administratīvās daļas kancelejas uz kafejnīcu, kas uz ātru roku bija ierīkota bijušās alus pārdotavas vietā.
Kad viņi gāja cauri kancelejai, kapteinis Tairle paņēma sapieru rotas komandiera niedrīti un uzsita uz garā galda, ap kuru tūliņ nostājās frontē divpadsmit kara rakstvežu. Tie bija mierīgas, drošas aizmugures dzīves cienītāji, jaunos formas tērpos, apaļiem, labi pildītiem vēderiņiem.
Kapteinis Tairle, gribēdams padižoties Zāgnera un otra kapteiņa priekšā, uzsauca šiem divpadsmit resnajiem blēdīšanās mākslas apustuļiem:
— Nedomājiet, ka es jūs te turu uzbarošanai, cūku dzimums! Mazāk rīt un žūpot, bet vairāk kustēties!
— Es jums parādīšu vēl vienu dresūras paņēmienu, — Tairle paziņoja saviem biedriem.
Viņš uzsita vēlreiz ar niedrīti uz galda un uzprasīja savam ducim:
— Kad jūs pārsprāgsiet, sivēni tādi?
Visi divpadsmit kā vienā balsī atbildēja:
— Kad pavēlēsiet, kapteiņa kungs.
Smiedamies pats par savu stulbumu un muļķību, kapteinis Tairle izgāja no kancelejas.
Kad visi trīs apsēdās pie galdiņa kafejnīcā, Tairle pasūtīja pudeli kadiķogu degvīna un pavēlēja pasaukt pāris jaunkundžu, kas būtu brīvas. Izrādījās, ka šī kafejnīca patiesībā ir publiskais
nams, un, tā kā nevienas brīvas jaunkundzes nebija, kapteinis Tairle neganti uztraucās, rupji nolamāja saimnieci un brēkdams taujāja, kas esot pie Ellas jaunkundzes. Uzzinājis, ka tur atrodoties kāds leitnants, viņš pārskaitās vēl vairāk.
Pie Ellas jaunkundzes atradās leitnants Dubs. Kad kaujas bataljons bija novietots ģimnāzijās ēkā, viņš bija savācis savu vadu un plašā runā tam paskaidrojis, ka krievi atkāpjoties visur ierīkojuši publiskos namus, ievietojot tajos ar veneriskām slimībām aplaistu personālu, lai tā sagādātu Austrijas armijai iespējami lielākus zaudējumus, tāpēc viņš brīdinot kareivjus no šādu lokālu apmeklēšanas. Viņš pats personīgi pārliecināšoties šajos namos, vai viņa pavēles ievērotas; un, tā kā viņi atrodoties frontes joslā, tad katram, ko tur notveršot, būšot jā- stājās kara tiesas priekšā.
Leitnants Dubs bija tiešām nolēmis personīgi pārliecināties par savu pavēļu izpildīšanu, tāpēc viņš izraudzījās, acīm redzot kā savu novērojumu izejas punktu, dīvānu Ellas istabiņā, tā saucamās «Pilsētas kafejnīcas» otrajā stāvā, dīvānu, uz kura viņš lieliski pavadīja laiku.
Tikmēr kapteinis Zāgners bija aizgājis pie sava bataljona. Tairles sabiedrība izjuka, jo viņu aizsauca uz brigādi. Brigādes komandieris jau vairāk nekā stundu meklēja savu adjutantu.
No divizijas bija pienākušas jaunas pavēles. Bija nepieciešams izstrādāt galīgu maršrutu jaunpienācējam 91. pulkam, jo agrākā virzienā saskaņā ar jauno dispozīciju vajadzēja sūtīt 102. pulka kaujas bataljonu.
Viss tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Galicijas ziemeļaustrumu stūrī krievi atkāpās tik steidzīgi, ka atsevišķas austriešu karaspēka daļas galīgi sajaucās kopā, un vietām tanīs kā ķīļi iespiedās vācu armijas daļas; radās īsts chaoss, ko vēl pastiprināja jaunu kaujas bataljonu un citu karaspēka vienību ierašanās. Tas pats notika arī citos frontes sektoros, kas atradās tālāk aizmugurē, kā, piemēram, Sanokā, kur pēkšņi ieradās vācu Hanoveras divizijas rezerves daļas ar kādu pulkvedi priekšgalā. Šim pulkvedim bija tik negants izskats, ka brigādes komandieris pilnīgi apjuka. Hanoveras divizijas rezerves daļu komandieris iesniedza sava štaba dispozīciju, pēc kuras viņa kareivji bija jānovieto tanī pašā ģimnāzijā, ko jau ieņēma 91. pulka kaujas bataljons, bet štabam viņš pieprasīja nodot Krakovas bankas telpas, kur atradās pašas brigādes štābs.
Brigādes komandieris griezās pa tiešo vadu pie divizijas un visos sīkumos attēloja pašreizējo situāciju. Tam sekoja divizijas saruna ar hanoverieti, un rezultātā brigāde saņēma pavēli: «Brigāde atstāj pilsētu pīkst. 6 vakarā un novietojas uz līnijas Tirova—Voļska—Liskovice—Starosola—Sambora, gaidot turpmākās pavēles. Vienā laikā ar to no pilsētas iziet 91, kājn. pulka kaujas bataljons, kas izveido segumu. Avangards iziet 5.30 uz Tirovu, starp ziemeļu un dienvidu flangiem 31 /2 km atstatuma. Arjergards dodas ceļā 6.15.»
Tā nu ģimnāzijā radās liels satraukums, un bataljona virsnieku apspriedē trūka taisni leitnanta Duba; Šveikam uzdeva viņu uzmeklēt.
— Es ceru, — virsleitnants Lukašs viņam teica, — ka jūs viņu atradīsiet bez kādām grūtībām. Jums abiem vienmēr kaut kas atgadās.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es lūdzu rakstveida pavēli no rotas — taisni tāpēc, ka mums abiem vienmēr kaut kas atgadās.
Kamēr virsleitnants Lukašs rakstīja savā bloknotā pavēli leitnantam Dubam tūliņ ierasties ģimnāzijā uz apspriedi, Šveiks turpināja:
— Jūs, obrlajtnanta kungs, varat būt bez rūpēm kā vienmēr. Gan es viņu atradīšu. Kareivjiem aizliegts apmeklēt publiskos namus, tāpēc viņš noteikti vienā tādā sēž, lai pārliecinātos, vai no viņa vada kāds negrib nonākt kara tiesā, ar ko viņš vienmēr draud. Viņš taču pats teica savam vadam, ka apstaigās visus publiskos namus, un vai tam, kas ar viņu iepazīsies no sliktās puses. Turklāt es zinu, kur viņš tagad ir. Viņš atrodas tanī kafejnīcā iepretim, jo viss vads skatījās viņam pakaļ, kur viņš vispirms ies.
«Pilsētas apvienotajai izpriecas iestādei» un «Pilsētas kafejnīcai», par ko Sveiks runāja, bija divi nodalījumi. Kas negribēja iet caur kafejnīcu, tas gāja no sētas puses, kur sildījās saulē kāda veca sieviete, kas visus uzrunāja vācu, poļu un ungāru valodā: «Nāciet vien, zaldātiņ, te ir skaistas jaunkundzītes.»
Ja zaldātiņš ienāca, tad viņu caur gaiteni ieveda priekšistabā, kas noderēja par pieņemamo telpu, un pasauca kādu no jaunkundzēm, kas tūliņ ieskrēja vienā kreklā. Vispirms jaunkundze noprasīja naudu, ko saimniece tūdaļ iekasēja, kamēr zaldātiņš nolika durkli.
Virsnieki ieradās caur kafejnīcu. Virsnieku kungu ceļš bija grūtāks, jo tas veda gar virkni kabinetu, kur atradās virsniekiem nolemtā augstākā šķirne, kur krekliņi bija apšūti ar mežainēm, kur dzēra vīnu vai liķieri. Saimniece šeit nepieļāva nekādus etiķetes pārkāpumus, fināls norisinājās augšā, guļamistabās. Un vienā šādā blakšu pilnā paradīzē vārtījās pa dīvānu leitnants Dubs vienās apakšbiksēs, kamēr Ellas jaunkundze, kā tas šādos gadījumos parasts, stāstīja izdomātu savas dzīves traģēdiju: viņas tēvs esot. bijis fabrikants, viņa pati skolotāja kādā Peštas licejā un pazudinājusi sevi aiz nelaimīgas mīlestības.
Aiz dīvana leitnantam Dubam pa tvērienam uz maza galdiņa stāvēja pudele pīlādžogu degvīna un glāzes. Tā kā pudele bija tikai pusē, bet Ella y.n leitnants Dubs jau runāja visādas blēņas, tad tas liecināja, ka leitnants Dubs nekā nepanes. No viņa runas bija redzams, ka viņam viss sajucis un viņš uzskata Ellu par savu kalpotāju Kunertu. Viņš to arī tā uzrunāja un draudēja iedomātajam Kunertam pēc sava paraduma:
— Kunert, Kunert, gan tu, nelieti, iepazīsies ar mani no sliktās puses …
Sveiku gribēja pakļaut tai pašai procedūrai kā visus pārējos, kas ieradās no sētas puses, bet viņš maigi atbrīvojās no kādas kreklā tērptas meičas rokām, uz kuras brēcieniem atskrēja ma- dama —■ poliete un sāka bezkaunīgi melot Sveikam acīs, ka šeit neesot neviena leitnanta.
— Jūs tik daudz nebrēciet, cienītā kundze, — Sveiks laipni sacīja, saldi smaidīdams, — citādi es varu jums iekraut. Pie mums Platnerža ielā vienu tādu madamu reiz tā sakulstīja, ka viņa vairs nezināja, kā viņu sauc. Tur dēls meklēja savu tēvu, kādu Vondračeku, kas tirgojās ar riepām. So dāmu sauca Kršova- nova, un, kad ātrās palīdzības punktā izdevās viņu dabūt pie samaņas un prasīja, kā viņu sauc, tad viņai šķita, ka pirmais burts bijis «Ch». Un kāds ir jūsu goda vārds?
Godājamā matrona sāka šausmīgi aurot, kad Sveiks pastūma viņu sānis un nopietnā gaitā devās pa koka kāpnēm augšup uz otro stāvu.
Apakšā parādījās priekamājas īpašnieks, paputējis poļu muižnieks. Viņš metās Sveikam pakaļ, saķēra to aiz blūzes un brēca vāciski, ka augšā kareivji nedrīkstot iet, tur esot atļauts tikai virsnieku kungiem, kareivjiem esot jāpaliek apakšā.
Sveiks paskaidroja, ka ieradies visas armijas interesēs un meklē kādu virsnieku, bez kura armija nevar doties kaujā, bet, kad polis kļuva pārāk uzstājīgs, Sveiks nolaida viņu pa kāpnēm leja un pats turpināja apkārtnes izlūkošanu. Viņš pārliecinājās,
ka visas istabas tukšas, tikai pašā gaiteņa galā, kad viņš pieklauvēja, nospieda rokturi un pavēra durvis, atskanēja Ellas spiedzīgā balss: «Besetzt.»[39] un tūliņ arī kļuva dzirdama leitnanta Duba dobjā balss: «Herein!»- Viņš laikam iedomājās, ka atrodas savā istabā nometnē.
Šveiks ienāca, tuvojās dīvanam un pasniedza leitnantam no bloka izplēsto lapiņu: slepus palūkodamies uz izsvaidītajām formas tērpa sastāvdaļām gultas kājgalī, viņš teica:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka jums jāapģērbjas un sakarā ar šo pavēli, ko es jums nodevu, jāierodas mūsu kazarmās ģimnāzijā, jo mums tur notiks liela militārā apspriede.
Leitnants Dubs izbolīja apmiglotas ačeles, bet tad atjēdzās, ka nav tā piedzēries, ka Sveiku vairs nepazītu. Viņam tūliņ ienāca prātā, ka Sveiku atsūtījuši raporta iesniegšanai, tāpēc viņš sacīja:
— Pag, nu es tikšu ar tevi galā, Sveik. Nu tu — redzēsi — kā tev — klāsies . . .
— Kunert, — viņš uzsauca Ellai, — ielej man — vēl —- vienu!
Viņš dzēra un, plosīdams gabaliņos pavēles rakstu, smējās:
— Vai tā ir — atvainošanās? Mēs nekādu — atvainošanos — nepieņemam. Mēs esam — karā, nevis — skolā. Tātad tevi — notvēruši — publiskā namā? Nāc tuvāk, Sveik, — es tev došu pāris — pļauku. — Kurā gadā — Maķedonijas Pilips — sakāva romiešus, — to tu nezini, — tu — ērzeli!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — ka saņemta visaugstākā pavēle, lai visi virsnieku kungi apģērbjas un ierodas uz bataljona apspriedi; mēs dodamies ceļā, un tagad jāizšķir, kura rota būs avangardā, kura arjergardā vai flangos. Patlaban taisni tas jāizlemj, un es domāju, lajtnanta kungs, ka jums tur arī būs savs vārds sakāms.
Šī diplomātiskā runa mazliet atžilbināja leitnantu Dubu, viņš sāka pamazām apjēgt, ka neatrodas vis kazarmās, bet tomēr piesardzīgi ievaicājās:
— Kur es atrodos?
— Lajtnanta kungam labpatikas atrasties meitu mājā. Tā kunga ceļi ir neizdibināmi.
Leitnants Dubs smagi nopūtās, norāpās no dīvana un sāka meklēt savus apģērba gabalus. Šveiks viņam palīdzēja. Kad Dubs beidzot bija apģērbies, abi atstāja istabu, bet Šveiks tūliņ atgriezās un, neveltīdams ne mazākās uzmanības Ellai, kas, pārpratuši viņa atgriešanās iemeslus, aiz nelaimīgās mīlestības atkal ielīda gultā, aši izdzēra pudelē palikušo degvīnu un tad sekoja leitnantam.
Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Sveikam visādas nesakarīgas blēņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja: ^
— Ceru, ka jūs mani labi saprotat.
— Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» —■ tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»
Leitnants Dubs apstājās un ar pūlēm atkārtoja:
— Marokas sultāns? Tas pieder pagātnei! — Viņš noslaucīja sviedrus no pieros un, apmiglotām acīm raudzīdamies Sveikā, nomurmināja: — Tā es pat ziemā neesmu svīdis. Vai jūs piekrītat? Jūs saprotat?
— Es saprotu, lajtnanta kungs. Pie mums «Kausā» mēdza iegriezties kāds vecs kungs, atvaļināts ierēdnis no apgabala pārvaldes, un tas arī apgal voja to pašu. Viņš vienmēr stāstīja, ka brīnoties, kāda starpība varot būt starp ziemas un vasaras temperatūru, un cik tas esot smieklīgi, ka cilvēki t© neesot pamanījuši.
Šveiks šķīrās no Duba ģimnāzijās vārtos; pēdējais grīļodamies uzkāpa aktu zālē, kur notika militārā apspriede, un tūliņ pieteicās kapteinim Zāgneram, ka esot pilnīgi piedzēries. Visu apspriedes laiku viņš sēdēja nokārtu galvu un tikai debatēs šad un tad piecēlās, lai izsauktos:
— Jūsu uzskati ir pareizi, kungi, bet es esmu galīgi piedzēries!
Kad dispozicijas plāns bija izstrādāts un virsleitnanta Lukaša rota norīkota avangardā, leitnants Dubs pēkšņi sarāvās, piecēlās un teica:
— Atcerēsimies mūsu klases audzinātāju pirmajā skolas gadā, kungi! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo!
Virsleitnantam Lūkasam ienāca prātā, ka vislabāk būtu likt leitnanta Duba kalpotājam apguldīt savu kungu fizikas kabinetā, pie kura durvīm bija nolikts sargkareivis, lai kādam neienāktu prātā nozagt pa pusei izlaupītās minerālu kolekcijas atliekas. Brigādes stabā no tā pastāvīgi brīdināja caurbraucējus ešelonus.
Šādu piesardzību ievēroja kopš tā laika, kad kāds ģimnāzijā novietots honvedu bataljons bija izlaupījis kabinetu. Honvediem bija sevišķi iepatikušās minerālu kolekcijas — raibie kristāli un oļi, ko tie sabāza savās mugursomās.
Nelielajā karavīru kapsētā uz kāda balta krusta uzrakstīts «Laslo Garganijs». Te atdusas mūža miegā honveds, kas ģimnāzijās pirmajā izlaupīšanas reizē bija izdzēris visu denaturēto spirtu no trauka, kur glabājās visādi rāpuļi.
Pasaules karš iznīdēja cilvēku cilti pat ar spirtu no dab- zinātniskām kolekcijām.
Kad visi izklīda, virsleitntants Lukašs lika pasaukt Kunertu, lai viņš aizvestu savu kungu un noliktu gulēt. Leitnants Dubs pēkšņi bija kļuvis līdzīgs mazam bērnam: viņš satvēra Kunerta roku, sāka pētīt tā plaukstas līnijas un paziņoja, ka no tām varot noteikt Kunerta nākamās sievas vārdu.
— Kā jūs sauc? Paņemiet man no krūšu kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmrali. Tātad jūsu uzvārds Kunerts? Labi. .. Atnāciet pēc stundas ceturkšņa, es jums atstāšu zīmīti ar jūsu nākamās laulātās draudzenes vārdu.
Viņš nepaguva lāgā pabeigt teikumu, kad jau sāka krākt, bet tad atkal pamodās un kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, ko pēc tam izplēsa un nometa zemē. Tad viņš nošļupstēja, noslēpumaini pielicis pirkstu pie lūpām:
— Nē, tagad ne . . . Pēc stundas ceturkšņa … Vislabāk būs, ja jūs to meklēsiet ar aizsietām acīm.
Kunerts bija tāda' lāga dvēsele, ka tiešām atnāca pēc stundas ceturkšņa. Atlocījis zīmīti, viņš izlasīja leitnanta Duba ķeburus: «Jūsu nākamo sievu sauks par Kunerta kundzi.»
Kad Kunerts pēc brītiņa parādīja zīmīti Sveikam, pēdējais deva padomu to labi uzglabāt, jo šādi augstāku militāru personu izdoti dokumenti turami godā. Agrāk karadienestā tas nekad neesot noticis, ka virsnieks sarakstītos ar savu kalpotāju un godātu tā sievu par kundzi.
*
Kad visi priekšdarbi saskaņā ar dispozīciju bi ja veikti, brigādes komandieris, ko hanoveriešu pulkvedis bija tik veikli izsēdinājis no pilsētas, lika sastāties bataljonam parastajā četrstūrī un teica uzrunu. Viņš runāja ļoti labprāt, runāja par visu, kas pagadījās uz mēles, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atcerējās karalauka pastu.
— Kareivji! — viņš dārdināja četrstūra vidū. — Mēs tuvojamies ienaidnieka frontei, mūs šķir no tās tikai dažu dienu pārgājiens. Kareivji! Līdz šim jums gājienā nebija nekādas izdevības paziņot saviem mīļajiem, ko jūs esat atstājuši, savas adreses, lai jūsu mīļie zinātu, uz kurieni jums rakstīt, lai jūsu mīļo palicēju vēstules jūs iepriecinātu.
Te viņš sajuka un nekādi nevarēja nobeigt, tāpēc neskaitāmas reizes atkārtoja:
— Jūsu mīļie . . . jūsu tuvinieki . .. jūsu dārgie palicēji … —
un tā tālāk, kamēr beidzot salauza šo burvju loku, pērkonīgi izkliegdams:
— Lūk, tāpēc mums frontē ir karalauka pasts!
No viņa turpmākās runas radās iespaids, ka visiem šiem cilvēkiem pelēkajos formas tērpos jāļaujas ar lielāko prieku apkauties taisni tāpēc, ka frontē ir iekārtots karalauka pasts, it kā cilvēkam, kuram granata norāvusi abas kājas, sevišķa patika mirt ar apziņu, ka viņa karalauka pasta numurs ir 72 un tur varbūt pienākusi vēstule no viņa mīļajiem tuviniekiem un sūtījums, kurā atrodas gabals žāvētas gaļas, speķis un pašu kaltēti sausiņi.
Pēc šās runas, kad brigādes orķestris bija nospēlējis valsts himnu un ķeizaram bija uzsaukts «lai dzīvo», atsevišķas grupas no šo cilvēcisko lopu bara, kuri bija nolemti apkaušanai kaut kur pie Bugas, saskaņā ar dispoziciju cita pēc citas devās ceļā.
11. kaujas rota izgāja pulksten 5.30 Turovas — Voļskas virzienā. Šveiks vilkās pašā astē kopā ar rotas štābu un sanitariem, un virsleitnants Lukašs nepārtraukti jādelēja gar visu kolonu, pastāvīgi atgriezdamies gājiena beigās, pa daļai lai pārliecinātos, kādā stāvoklī leitnants Dubs, kas brauca ar brezentu pārvilktos ratos pretī jauniem varoņdarbiem nezināmā nākotnē, pa daļai lai īsinātu ceļu sarunās ar Sveiku, kas pacietīgi stiepa savu mugursomu un šauteni, kopā ar mantzini Vancku atcerēdamies, cik jauka soļošana bijusi priekš pāris gadiem manevros pie Lielās Meziršičas.
— Apvidus bija uz mata tāds pats kā šeit, tikai mēs nebijām pilnā kaujas ietērpā, jo toreiz mēs nezinājām, ko nozīmē neaizskaramais konservu krājums. Tikko mēs konservus saņēmām, tūliņ viss vads tos notiesāja pirmajā apmešanās vietā un sabāza mugursomā ķieģeļus. Kādā ciemā mums notika pārbaude, un tad vajadzēja visus ķieģeļus izsviest. To bija tik daudz, ka tur vēlāk kāds noteikti uzcēla sev ģimenes mājiņu.
Pēc mirkļa Šveiks jau braši soļoja blakus virsleitnanta Lukaša zirgam un stāstīja par karalauka pastu:
— Jā, runa bija varen jauka, un skaidrs, ka ikvienam ir patīkami saņemt kādu labu vēstuli no mājām. Es arī, kad biju karadienestā Budejovicē, saņemu vienu vēstuli kazarmās un glabāju to vēl šodien.
Šveiks izvilka no netīras ādas somiņas viscaur notaukotu vēstuli un skaļi lasīja, turēdamies vienā solī ar virsleitnanta Lukaša zirgu, kas gāja mērenos rikšos:
«Tu nekrietnais nelieti, melkuli un krāpnieki Kapralis Kržiža kungs atbrauca uz Prāgu atvaļinājumā, un es ar viņu dejoju «Pie Kocaniem», un viņš man pastāstīja, ka tu Budejovicē dejojis «Zaļajā vardē» ar kādu uzpūtīgu grezeli un mani pavisam atstājis. Tad tu nu zini, to es rakstu atejā uz dēļa blakus caurumam, ka mūsu starpā visam beigas. Tava izbijušā Božena. Lai man nepiemirstas, tas kapralis nav muļķis, gan viņš tevi patrenkās, es viņam to lūdzu. Un lai man vēl nepiemirstas, — tu mani vairs neatradīsi starp dzīvajiem, kad atbrauksi atvaļinājumā.»
— Pats par sevi saprotams, — Šveiks turpināja, ieturēdams tos pašus mērenos rikšus, — ka es, ierazdamies atvaļinājumā, atradu viņu starp dzīvajiem, un vēl starp kādiem dzīvajiem! Es viņu sastapu «Pie Kocaniem», divi sveša pulka kareivji vilka viņu katrs uz savu pusi, un viens vēl bija tik iekarsis, ka pilnīgi atklāti tvarstījās viņai ap ņieburu, it kā gribētu, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, izvilkt no turienes viņas nevainības rotu, kā raksta Venceslava Lužicka vai kā to reiz apraudoties sacīja dejas stundā kāds sešpadsmitgadīgs meitēns kādam ģimnāzistam, kas bija viņai iekniebis dilbā: «Jūs, godāts kungs, sabradājāt manu jaunavības rotu.» Skaidrs, ka visi sāka smieties, bet viņas mammiņa, kas viņu tur uzraudzīja, izveda viņu «Bese- das»1 gaitenī un tur pamatīgi sadeva savai muļķa Trīnei. Es esmu nācis pie slēdziena, obrlajtnanta kungs, ka lauku skuķi ir daudz atklātāki nekā tādas samurdzītas pilsētas jaunkundzītes, kas apmeklē visādas deju stundas. Kad mēs kādreiz agrākos gados bijām Mnišekā uz apmācībām, tad es gāju uz ballītēm Veckminā un tur iepazinos ar kādu Kārlu Vcklovu, bet es gan viņai diezin kā nepatiku. Reiz svētdienā es viņu pavadīju līdz dīķim, tur mēs apsēdāmies uz dambja, un, kad saule bija norietējusi, es viņai jautāju, vai es viņai arī patīku. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, gaiss bija tik rāms, putni dziedāja vienā dziedāšanā, un viņa man atbildēja, smiedamās kā traka: «Tu man tikpat labi patīc kā suņanagla sēžamvietā, tik stulbs tu esi.» Un es biju arī stulbs, tik briesmīgi stulbs, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka visu laiku, kad mēs staigājām pa tīrumiem, kur labība bija pāri galvai un tuvumā nevienas dvēseles, ne reizi neuzaicināju viņu piesēsties un tik rādīju viņai uz dieva svētību visapkārt, un — muļķis beidzamais! — skaidroju lauku skuķim, ka tie te ir rudzi, tie mieži un tur atkal auzas.
Un, it kā apstiprinot šos vārdus, no priekšējām rindām atskanēja kareivju balsis, dziedot dziesmu, ar kuru čechu pulki bija gājuši liet savas asinis par Austriju pie Solferino:
Kad pusnakti sit pulkstenis, Sāk lēkāt auzu maišelis. Tad, juhei juheidā, Kļūst meiča devīga!
Visi pārējie korī uztvēra:
Tad jā, tad jā, tad jā, Un kā lai nedod tā To tiesu, ko sev vēlēju, Uz katra vaiga bučiņu.
Tad, juhei juheidā, ^
Kļūst meiča devīga! Tad jā, tad jā, tad jā, Ko visu nedod tā!
Pēe tam vācieši sāka dziedāt šo pašu dziesmu vāciski.
Tā ir veca kareivju dziesma, ko varbūt jau dziedājuši karavīri visās valodās vēl Napoleona karu laikā. Tagad tā jautri atbalsojās Galicijas līdzenumos, uz Turovas—Voļskas putekļainās šosejas, kur, cik vien tālu acis sniedza, līdz pat zaļajiem uzkalniem dienvidos visi tīrumi bija zirgu pakavu un tūkstošiem smagu kareivju zābaku nomīdīti.
— Tāpat mēs sagandējām visu apvidu manevros pie Pi- sekas, — Sveiks, apkārt lūkodamies, ierunājās. — Mums tur bija līdzi kāds erchercoga kungs, ļoti taisnīgs cilvēks, un, kad viņš ar savu štābu stratēģisku iemeslu pēc bija izjājis cauri sējumiem, tad viņa adjutants tūliņ uz karstām pēdām aprēķināja zaudējumus. Kāds no zemniekiem, Picha vārdā, nebija diezin cik priecīgs par šādu apciemojumu tīrumos un atteicās saņemt kroņa piespriestās 18 kronas par nobradātajiem 5 ariem sējumu. Viņam bija uznākusi tiesāšanās kāre, obrlajtnanta kungs, un tad viņš arī dabūja 18 mēnešus.
Manuprāt, obrlajtnanta kungs, viņam vajadzēja priecāties, ka kāds no ķeizariskā nama apmeklējis viņa zemes gabalu. Viens otrs vairāk izglītots zemnieks būtu saģērbis visus savus skuķus baltās drēbēs kā pie iesvētīšanas, sadevis tām rokās
puķu pušķus, nostādījis uz tīruma un licis apsveikt augsto kungu, kā es to lasīju par Indiju, kur pavalstnieki metas zem kājām sava valdnieka zilonim, lai tas viņus samin.
— Par ko jūs runājat, Šveik? — virsleitnants Lukašs uzsauca viņam no zirga lejup.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es runāju par ziloni, kas nēsājis uz muguras valdnieku, par ko es lasīju.
Būtu jel jūs pratis visu pareizi izskaidrot, — virsleitnants Lukašs noteica un aizjāja uz priekšu, kur kolona jau draudēja izjukt. Neparastais gājiens pēc ilga brauciena vilcienā un pilnais kaujas ietērps visus nogurdināja, visiem sāka sāpēt pleci, un katrs centās iekārtoties cik iespējams ērtāk. Šauteni kārstīja no viena pleca otrā, vairums pat nenesa to uz pleca, bet pārsviestu pār plecu kā grābekli vai dakšas. Daži domāja, ka pa grāvja dibenu vai malu būšot labāka iešana, jo tur zeme šķita zem kājām mīkstāka neka uz putekļainās šosejas.
Vairums soļoja nokārtām galvām, un visus mocīja stipras
slāpes, jo, kaut gan saule jau rietēja, karstums un tveice pieturējās kā pusdienas laikā, un blašķēs nevienam nebija ne lāsītes ūdens. Tā bija pirmā pārgājiena diena, un neparastais stāvoklis, kas bija tikai pirmā pakāpe aizvien lielāku ciešanu virknē, nomāca un nospieda visus. Dziesmas apklusa. Visi sprieda, cik tālu vēl varētu būt līdz Turovai—Voļskai, kur, pēc viņu domām, vajadzēja pārnakšņot.
Daži piesēda uz mirkli grāvmalā un, lai slēptu savu nogurumu, darbojās ar zābaku saitēm. Pirmajā acu uzmetienā tos varēja noturēt par cilvēkiem, kas cenšas sakārtot nelāgi aptītos kājautus, lai tie tālākajā gājienā nespiestu. Citi atkal palaida garākas vai savilka īsākas šauteņu siksnas vai attaisīja mugursomas un sablīvēja ciešāk to saturu, pūlēdamies sev iestāstīt, ka dara to, lai vienmērīgāk izvietotu kravu un mugursomas siksnas nevilktu lejup vienu vai otru plecu. Kad virsleitnants Lukašs tuvojās, viņi piecēlās un ziņoja, ka viņiem kaut kas spiežot vai atgadījies cits traucēklis, ja vien kadeti un vadu komandieri jau nebija paspējuši viņus aizdzīt, tiklīdz iztālēm pamanīja virsleitnanta Lukaša zirgu.
Piejājis virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņus celties kājās, jo līdz Turovai—Voļskai esot tikai trīs kilometri un tur varēšot atpūsties.
Tikmēr nepārtrauktā sanitardivriču svaidīšanās bija pamodinājusi leitnantu Dubu. Viņš gan vēl nebija pilnīgi atjēdzies, bet varēja jau izslieties sēdus, izliekties no ratiem un uzrunāt rotas kancelejas ļaudis, kas tukšā soļoja viņam blakus, jo visi, sākot ar Balunu un beidzot ar Chodunski, bija novietojuši savas mugursomas ratos. Vienīgi Šveiks dūšīgi cilpoja ar somu uz muguras, šauteni pēc dragunu parauga šķērsām pār krūtīm; viņš kūpināja pīpīti un ejot dungoja:
Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā.
Ap piecsimt soļu tālāk no leitnanta Duba uz šosejas virpuļoja putekļu mākoņi, no kuriem šad tad iznira kareivju augumi. Leitnants Dubs, ko atkal sagrāba ekstāze, izliecās no divričiem un sāka aurot ceļa putekļos:
— Kareivji! Jūsu cēlais uzdevums ir grūts, jums priekšā stāv nogurdinoši pārgājieni, visāda veida likstas un pūliņi. Jums būs daudz kas jāpiecieš, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu izturību, uz jūsu gribas spēku.
— Ar lielu brēku, — Šveiks piedzejoja klāt.
Leitnants Dubs turpināja:
— Jums, kareivjiem, nav tādu šķēršļu, ko jūs nevarētu pārspēt. Bet es vēlreiz atkārtoju, kareivji: es nevadu jūs pretī vieglai uzvarai. Tas būs ciets rieksts, bet jūs tiksiet ar to galā. Jūsu vārdi ieies vēsturē uz mūžu.
— Kas klausās to, tam apšķeb dūša, — Šveiks atkal papildināja.
Un leitnants Dubs, it kā būtu to dzirdējis, pēkšņi noliecās pār divriču malu un sāka vemt šosejas putekļos. Pēc tam viņš vēl uzbrēca: — Uz priekšu, kareivji! — atkrita uz telefonista C.hodunska mugursomas un nogulēja līdz pat Turovai—Voļskai, kur viņu beidzot pēc virsleitnanta Lukaša pavēles izcēla no ratiem un nostatīja uz kājām. Pēc garas un ļoti nepatīkamas sarunas ar virsleitnantu Lukašu leitnants Dubs tiktāl atjēdzās, ka beidzot varēja pateikt:
— Loģiski spriežot, es esmu izdarījis muļķību, bet to es izpirkšu kaujas laukā.
Pilnīgi pie prāta nācis viņš tomēr nebija, jo, taisīdamies iet pie sava vada, sacīja virsleitnantam Lukašam:
— Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!
— Par to, ko jūs esat izdarījis, varat informēties pie Šveika.
Tāpēc leitnants Dubs nolēma pirms došanās pie vada uzmeklēt Sveiku, ko viņš sastapa Baluna un mantziņa Vaneka sabiedrībā.
Baluns patlaban stāstīja, ka viņš mājās vienmēr mēdzis turēt akā pudeli alas, un tas tad bijis tik auksts, ka dzerot saluši zobi. Citās dzirnavās pie šāda alus piekoduši sviestmaizi ar biezpienu, bet viņš savā rijībā, par ko viņu tagad dievs sodot, katrreiz vēl notiesājis krietnu gabalu gaļas. Taisnīgais dievs viņam par sodu liekot tagad dzert siltu, smirdošu ūdeni no Turovas—• Voļskas akas. Šim ūdenim, lai pasargātos no koleras, bija jāpielej citronskābe, ko visiem bija tikko izdalījuši, kad pa vadiem laida pēc ūdens. Baluns izsacīja domas, ka citronskābi izsnieguši tādē], lai stiprāk būtu jūtams izsalkums. Tiesa, Sanokā viņš esot drusku iestiprinājies un dabūjis no virsleitnanta Lukaša puspor- ciju teļa gaļas, ko atsūtījuši no brigādes štaba, bet tas tomēr esot šausmīgi. Viņš esot domājis, ka šeit varēšot atpūsties, pārnakšņot un, galvenais, kaut ko izvārīt. Viņš jau bijis par to pilnīgi pārliecināts, kad pavāri lējuši katlos ūdeni, un tūliņ devies uz virtuvi, lai izprašņātu, kas un kā, un viņam atbildējuši, ka saņemta tikai pavēle apgādāties ar ūdeni un tūliņ varot pienākt pavēle liet ūdeni ārā.
Šai mirklī pie viņiem pienāca leitnants Dubs un, tā kā viņš nejutās visai drošs, tad iejautājās:
— Vai sarunājaties, vai?
— Sarunājamies gan, — Šveiks atbildēja visu vietā, —■ mums pašlaik sarunas iet pilnā sparā. Vispār patīkama saruna ir ļoti laba lieta. Patlaban mēs sarunājamies par citronskābi. Bez sarunas kareivis nevar iztikt, runājot viņš vieglāk aizmirst visādas grūtības.
Leitnants Dubs uzaicināja Sveiku panākt viņam kādu gabaliņu līdz, viņš gribot kaut ko pavaicāt. Kad viņi bija mazliet pagājuši sānis, leitnants nedrošā balsī ievaicājās:
— Vai jūs nerunājāt par mani?
— Nekādā gadījumā, nepavisam ne, lajtnanta kungs, tikai par citronskābi un žāvētu gaļu.
— Virsleitnants Lukašs teica, ka es esot kaut ko pastrādājis un ka jūs esot par to labi informēts, Sveik.
— Jūs itin nekā neesat pastrādājis, lajtnanta kungs, — Sveiks neparasti nopietni un uzsvērti sacīja, — jūs tikai bijāt iegājis paviesoties priekamājā. Bet tas droši vien bija aiz pārskatīšanās. Skārdnieku Pimpru no Kazu laukuma, kad viņš gāja uz pilsētu iepirkties skārdu, vienmēr meklēja un atrada kaut kādā tamlīdzīgā iestādē, pie «Šuchas» vai «Dvoržaka», tāpat kā es jūs. Apakšā bija kafejnīca vin augšā, tāpat kā šajā gadījumā, sievieši. Jūs droši vien nebijāt gluži skaidrībā par to, kur jūs īsti atrodaties, lajtnanta kungs, jo bija karsts, un, ja cilvēks nav pieradis dzert, tad viņš šādā karstumā noreibst pat no vienkārša ruma, kā nu vēl lai jūs nenoreibtu no pīlādžogu degvīna, lajtnanta kungs. Es biju saņēmis pavēli nodot jums ielūgumu uz apspriedi, iekāms dodamies ceļa, un tad es jūs atradu augšā pie kāda skuķa; aiz karstuma un degvīna jūs mani nepazināt un gulējāt uz dīvana bez kaut kā. Jūs nekādu traci necēlāt un pat neteicāt: «Jūs mani vēl nepazīstat.» Tādā tveicē tas katram var gadīties. Dažs no karstuma traki cieš, citam tas atkal kā zosij ūdens. Ja jūs būtu pazinis veco Veivodu, pulētāju no Vršo- vices, tas bija noņēmies nedzert neko tādu, no kā varētu piedzerties. Tā viņš bija iemetis vienu glāzīti ceļakājai un izgājis no mājas meklēt bezalkoholiskus dzērienus. Vispirms viņš bija iegriezies traktierī «Pie stacijas», izdzēris tur ceturtdaļlitru rūgtā.
un sācis neuzkrītoši iztaujāt traktiernieku, ko tie atturībnieki īsti dzerot. Viņš sprieda pilnīgi pareizi, ka tīrs ūdens pat atturībniekam par stipru. Nu, traktiernieks sācis viņam stāstīt, ka atturībnieki dzerot zelteri, limonādi, pienu, bezalkoholisku vīnu, aukstu ķiploku viru un citus bezalkoholiskus dzērienus. Vecajam Veivodam no visa uzskaitītā vislabāk iepaticies bezalkoholiskais vīns. Viņš vēl apvaicājies, vai nav arī bezalkoholiska degvīna, iztukšojis vēl vienu ceturtdaļlitru, iegalvojis traktier- niekam, ka tas tiešām grēks — bieži piedzerties, uz ko traktiernieks atbildējis, ka viņš visu ko pasaulē varot paciest, tikai ne piedzērušu cilvēku, kas ietaisījis skurbuli citā vietā un atnāk pie viņa salāpīt paģiras ar zelteri un tad vēl taisa tračus. «Ja tu piedzeries pie manis,» viņš teicis, «tad es par tevi stāvu un krītu, bet citādi es tevi nepazīstu.» Tā nu, lajtnanta kungs, vecais Veivoda izdzēris savu mēru un gājis tālāk, kamēr nonācis Karela laukumā pie kādas vīntirgotavas un apvaicājies tur pēc bezalkoholiska vīna. «Tāda mums nav, Veivodas kungs,» tur viņam atbildējuši, «mums ir tikai rūgtais vai heress.» Vecajam Veivodam bijis neveikli atteikties, tāpēc viņš izdzēris arī tur ceturtdaļlitru rūgtā un ceturtdaļlitru heresa. Un, tā sēžot tur, lajtnanta kungs, viņš netīšām iepazinies ar otru tādu pašu atturībnieku. Vārds pa vārdam, izdzēruši vēl pa ceturtdaļlitram heresa, un tad noskaidrojies, ka šis kungs zina tādu vietu, kur dabūjams bezalkoholisks vīns. «Tas ir Bolzana ielā, tur jāiet pa kāpnēm lejā, un gramofons arī tur ir.» Par tādu labu vēsti vecais Veivoda licis galdā veselu pudeli rūgtā, un pēc tam gājuši abi uz Bolzana ielu, kur jāiet pa kāpnēm lejā un kur ir gramofons, un tur patiešām devuši skaidru augļu vīnu, ne tikai bez spirta, bet pavisam bez jebkāda alkohola. Vispirms katrs pasūtījis puslitru ērkšķogu vīna, tad puslitru jāņogu vīna, bet, kad vēl izdzēruši pa puslitram ērkšķogu vīna, tad no visiem iepriekšējiem rūgtajiem un heresiem kājas bijušas kā svina pilnas, tāpēc viņi sākuši brēkt, lai viņiem dodot oficiālu apliecību, ka tas, ko viņi te dzerot, tiešām esot bezalkoholisks vīns. Viņi esot atturībnieki, un, ja viņiem tādu apliecību nedošot, tad viņi sadauzīšot te visu druskās ar gramofonu piedevām. Tad policisti uz- vilkuši viņus abus pa kāpnēm augšup Bolzana ielā, iesēdinājuši mašīnā un aizveduši izgulēt skurbumu aiz restēm, un beidzot abi kā atturībnieki dabūjuši maksāt sodu par piedzeršanos.
— Kāpēc jūs man to stāstāt? — uzbrēca leitnants Dubs, kas šās garās runas laikā bija pilnīgi atžirbis.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam tiešām nav sakara ar jums, bet ja jau nu mēs tā sākām runāt.. .
Leitnantam Dubam iešāvās prātā, ka Šveiks viņu atkal apvainojis, un, tā kā viņš bija jau gandrīz pavisam skaidrā prātā, tad uzkliedza Sveikam:
V — Pag, gan tu vēl mācīsies mani pazīt! Kā tu stāvi?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka stāvu slikti, es aizmirsu, padevīgi ziņoju, salikt papēžus kopā. Tūliņ izlabošu.
Un Sveiks izslējās pēc visiem militārajiem likumiem.
Leitnants Dubs pārdomāja, ko vēl varētu pateikt, bet beidzot tikai nosacīja:
— Sargies, lai man to vēlreiz nevajadzētu atkārtot, — un noslēgumā mazliet pārgrozīja savu veco sakāmvārdu: — Tu mani vēl nepazīsti, bet es tevi pazīstu caur un cauri.
Promejot leitnants Dubs savās paģiru sāpēs vēl nodomāja: «Varbūt tas viņu būtu vairāk ietekmējis, ja es viņam būtu teicis: «Es tevi jau sen pazīstu no tavas sliktās puses, diedelniek!»»
Tad leitnants Dubs lika pasaukt savu kalpotāju Kunertu un pavēlēja viņam sadabūt krūzi ar ūdeni.
Kunertam par godu jāsaka, ka viņš ilgi meklēja pa visu Turovu—Voļsku krūzi un ūdeni.
Beidzot viņam izdevās nospert krūzi mācītāja kungam, un šinī krūzē viņš iesmēla ūdeni no kādas dēļiem aizsistas akas. Tiesa, šai nolūkā nācās atlauzt pāris dēļu, jo aka bija pamatīgi aiznaglota, tāpēc ka tās ūdens bija šaubīgs tifa baciļu ziņā.
Leitnants Dubs tomēr iztukšoja visu krūzi bez jebkādām sekām, ar ko viņš apstiprināja sakāmvārdu: «Labai cūkai viss iet labumā.»
Visi ļoti maldījās, domādami, ka Turovā—Voļskā varēs pārgulēt pa nakti.
Virsleitnants Lukašs savāca kopā telefonistu Chodunski, mantzini Vaneku, rotas raitnieku Sveiku un Balunu. Pavēle bija vienkārša: viņiem jāatstāj visi ieroči sanitardaļai, jāiet pa lauku ceļu tālāk uz Mazo Polanecu un tad gar strautu dienvidrietumu virzienā uz Liskovecu.
Šveiks, Vaneks un Chodunskis ir kvartirjeri. Viņiem jānodrošina naktsmājas savai rotai, kas pēc stundas vai, vislielākais, pēc pusotras stundas viņiem sekos. Balunam jāsagādā zoss un jāizcep tur, kur virsleitnants Lukašs pavadīs nakti, pārējiem trim jāpieskata, lai Baluns pusi zoss neapēd pats. Turklāt Vane- kam un Sveikam jānopērk rotas vajadzībām atbilstoša cūka, lar nakti var izvārīt gulašu. Naktsmītnēm jābūt kārtīgām, no parazītu apsēstām būdām jāizvairās, jo kareivjiem pienācīgi jāatpūšas, tāpēc ka pusseptiņos no rīta rotai jau jādodas tālāk no Liskovecas caur Kroscienku uz Starasolu.
Tagad bataljons vairs nebija nekāds tukšinieks. Brigādes intendantura Sanokā bija izsniegusi pirms gaidāmā kautiņa avansu. Rotas kasē atradās pāri par simttūkstoš kronām, un mantzinis Vaneks bija jau saņēmis pavēli apmešanās vietā, tas ir, ierakumos, norēķināties ar rotu pilnos apmēros pirms nāves un izmaksāt kareivjiem pienācīgo atlīdzību par nesaņemto maizi un uzturu.
Kamēr visi četri gatavojās ceļam, rotā ieradās vietējais mācītājs un izdalīja visu tautību kareivjiem lapiņas ar «Lurdas himnu» visās valodās. Viņam bija vesela krava šo himnu, ko tam bija atstājusi izdalīšanai caurbraucējiem ešeloniem kāda augstāka garīga persona, kas automobilī pāris skuķu pavadībā bija apbraukājusi izpostīto Galiciju.
No klintīm, kur avotiņš laužoties irdz, Tur debesu prieku jūt lūdzēja sirds. Ave, ave, ave Maria! Ave, ave, ave Maria!
Bemarde, tu meiten svētlaimīgā, Kam debess šeit brīnumus rādīja. Ave!
Tā klintīs redz spožumu brīnišķu Un dievišķu tēlu tur mirdzošu. Ave!
Kam ziedu balts ietērps kā liliju sniegs, Ko josta skauj zila kā debestiņš liegs. Ave!
Kam saliktās rokās rožkronis svēts, — Tā debesu valdnieci mirstīgie redz. Ave!
Un Bernarde raugās šai spožumā, Tai seja kļūst gaiša tā atspulgā. Ave!
Tā ceļos krīt lūdzot un Mariju sveic, Un debesu valdniece lūdzējai teic: — Ave!
«Es, kas bez grēka reiz ieņēmu, Tev noslēpumu, bērns, atklāju. Ave!
Te straumēm drīz plūdīs šurp ticīgie, Un ceļos tie kritīs, un lūgs mani tie. Ave!
No marmora celsies šeit dieva nams, Kur palīgs ikvienam būs izlūdzams. Ave!
Bet pie avota šā, no klintīm kas riet, Visi ticīgie pulcēsies vienuviet.» Ave!
Lai svētīta ieleja daudzinātā, Kur Marija rādījās godībā. Ave!
Kur klintīs tā vieta mums rādīta, I Kur zemoties drīkstam mēs bijībā. Ave!
Kad vīri un sievas nāks brīnumus lūgt, Mums viņu pulkā ar nelieci trūkt! Ave!
Tu glābēja zvaigzne, ved līdzi sev mūs, Pie debesu troņa, kur patvērums būs. Avel
Tu jaunava svētā, vērs vaigu uz mums, Lai dzēsts taviem bērniem ik pārkāpums. Ave!
Turovā—Voļskā bija papilnam ateju, un visās mētājās lapiņas ar šo «Lurdas himnu».
13*
Kapralis Nachtigals no Kašperkalnu apkaimes, kurš no kāda pārbiedēta ebreja bija izspiedis pudeli konjaka, savāca kopā
savus biedrus un sāka dziedāt Lurdas himnas vācu tekstu bez piedziedājuma «Ave» pēc meldijas «Princis Eižens, bruņnieks cēlais».
Tas bija sasodīti nejauks gājiens, un, tumsai metoties, visi četri, kam bija jārūpējas par naktsmājām 11. rotai, iznāca otrpus strauta uz meža ceļa, kas laikam veda uz Liskovecu.
Balunam, kas pirmo reizi atradās nezināmu notikumu priekšā un kam ir tumsa, ir naktsmāju sagādātāja pienākumi šķita kas neparasti noslēpumains, pēkšņi radās šausmīgas aizdomas, ka te kaut kas nav kārtībā.
— Biedri, — viņš klusām ierunājās, klupdams un krizdams grambotajā ceļā gar strautmalu, — viņi mūs uzupurējuši.
— Ko tu muldi? — Šveiks viņam klusu uzbrēca.
— Biedri, bļaut nevajag, — Baluns klusām lūdzās, — es to jūtu ar visām aknām, ka viņi mūs izdzirdēs un tūliņ sāks šaut. Es to zinu. Mūs izsūtīja pa priekšu, lai mēs uzzinātu, vai te ir tuvumā ienaidnieks, 1111, tiklīdz dzirdēs šaujam, tad tūdaļ zinās, ka tālāk iet nedrīkst. Mēs esam izlūku patruļa, biedri, kā man kapralis Terna mācīja.
— Nu, tad ej pirmais! — Šveiks atbildēja. — Mums būs ērti paslēpties aiz tevis, tāda milža. Mēs mierīgā garā iesim nopakaļ, lai pagūtu laikā pakrist pie zemes, kad sāks šaut. No tevis gan nekāds kareivis neiznāks. Viņš baidās, ka uz viņu sāks šaut. Kareivim taisni jāpriecājas, kad uz viņu šauj. Jo biežāk ienaidnieks šauj, jo ātrāk izbeidzas viņa municijas krājums, tas jāzina ikvienam kareivim. Ar katru šāvienu, ko ienaidnieka kareivis uz tevi raida, samazinās viņa kaujas spējas. Viņš savukārt priecīgs, ka var uz tevi šaut, jo tā viņš atbrīvojas no patronām un bēgot viņam ir vieglāk.
Baluns smagi nopūtās.
— Jā, kad man nebutu mājās saimniecības!
— Nospļaujies ufc visu saimniecību, — Šveiks viņu pamācīja, •— labāk krīti par mūsu kungu un ķeizaru! Vai tad tev to karadienestā nemācīja?
Tikai tāpat pieminēja, — vientiesīgais Baluns atbildēja. — Mūs tikai trenkāja pa apmācības laukumu, un tad jau es nekā tamlīdzīga vairs nedzirdēju, jo kļuvu par kalpotāju… Ja vēl tas ķeizars būtu mūs labāk ēdinājis . . .
— Tu nu gan esi nepieēdināms! Kareivim pirms kaujas nemaz nedrīkst dot ēst, to mums vēl skolā kapteinis Untergrics paskaidroja. Viņš mums vienmēr teica: «Mērgļi sasodītie, ja vienreiz nonāks līdz karam un jums būs jāiet kaujā, tad neiedomājieties pierīties pirms kaujas! Kas ir pārēdies un dabū šāvienu vēderā, tas var skaitīt tēvreizi, jo pēc šāviena visa vira un kroņa maize ir no zarnām ārā un tūliņ piemetas iekaisums, un tad tik atliek kājas notirināt. Bet ar tukšu kuņģi tāds ievainojums vēderā ir tikai sīkums, tikpat kā lapsenes dzēlums.»
— Es visu ātri sagremoju, — Baluns taisnojās, — man kuņģī daudz pāri nepaliek. Es varu apēst veselu bļodu knedliku ar cūkgaļu un kāpostiem, un pēc pusstundas vairāk no manis ārā neiznāks kā divas trīs ēdamkarotes, pārējais viss manī pārstrādājas. Dažs cilvēks, piemēram, stāsta, kad viņš ieēdot sēnes, tad tās tāpat veselas izejot cauri, vajagot tikai tās atkal nomazgāt un vārīt par jaunu, bet man gan tā nav. Es salieku tik daudz sēņu iekšā, ka cits tur jau būtu pārsprādzis, un, kad eju savās vajadzībās, tad izrādās, ka viss manī pārstrādājies, tikai pāris dzeltenu putraimiņu palikuši pāri kā zīdainim.
— Manī, mīļais draugs, — viņš paļāvīgi pieliecās Sveikam klāt, — izkūst pat zivju asakas un plūmju kauliņi. Vienreiz es tīšuprāt saskaitīju. Es noēdu 70 plūmju ar visiem kauliņiem un, kad tas laiks pienāca, aizgāju aiz šķūņa, pavandīju visus kauliņus pie malas un izskaitīju. No 70 kauliņiem vairāk nekā puse bija manī izkusuši.
Balunam izlauzās klusa, ilga nopūta.
— Mana vecene taisīja plūmju knedlikus no rīvētiem kartupeļiem un pielika mazliet biezpiena, lai būtu sātīgāk. Viņai gan labāk patika ar magonēm apkaisīti knedliki, bet es pastāvēju pie biezpiena un reiz pat viņu izpļaukāju . . . Jā, es gan nepratu cienīt savu ģimenes laimi.
Baluns apklusa, nošmaukstināja, aplaizījās un sacīja sērīgi un maigi:
— Zini, draugs, ka tagad, kad man nekā nav, man sāk likties, ka sievai tomēr taisnība un ka ar magonēm tie knedliki garšīgāki. Toreiz es necietu, ka man magoņsēklas saiet zobos, bet tagad es domāju, kaut jel tās pagadītos! Ar sievu mums daudzreiz bija lieli kari. Cik bieži gan viņa dabūja raudāt, kad es gribēju, lai aknu desām pieliek vairāk majorana, un pie tam tūliņ krāvu viņai. Reiz es nabadzīti tā sazilināju, ka viņa nogulēja divas dienas — un tikai par to, ka viņa nekāva man vakariņām tītaru, apgalvodama, ka man vista arī esot laba diezgan. Jā, draugs, — un Balunam sāka līt asaras, — ja man tagad būtu aknu desa, kaut bez majorana, un kāda vistiņa . .. Vai tu diļļu mērci esi ēdis? Ak, kas mums gan bija par tračiem tas dēļ, un tagad es to dzertu kā kafiju.
Šādās sarunās Baluns pamazām aizmirsa iedomātās briesmas. Viņš turpināja satraukts stāstīt Sveikam nakts klusumā, kamēr viņi devās lejup uz Liskovecu, ko gan visu agrāk neesot pratis cienīt un ko viņš tagad tik labprāt ēstu, ka asaras birstot pieminot.
Aiz viņiem nāca telefonists Chodunskis ar mantzini Vaneku. Chodunskis stāstīja Vanekam, ka, pēc viņa domām, pasaules karš esot tīrā nekrietnība. Vai tā neesot nejēdzība, ka sarautie telefona vadi naktī jāsalabo? Bet vēl nejaukāk esot, kad ienaidnieks notverot kādu ar savu starmeti tieši šo sasodīto stiepļu labošanas brīdī un tad laižot tam visu artilēriju virsū. Agrākajos karos vismaz starmešu neesot bijis.
Lejā, ciemā, kur viņiem bija jāatrod rotai naktsmājas, bija tumšs un visi suņi sāka riet, tāpēc ekspedīcijai nācās apstāties un pārdomāt, kā ar šiem maitām tikt galā.
— Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ? — Baluns čukstēja.
— Balun, Balun, ja mēs to darīsim, tad tevi nošaus par gļēvulību, — Šveiks aizrādīja.
Suņi rēja aizvien skaļāk, un beidzot riešana sākās arī dienvidos aiz Ropas upes, Kroscienkā un citos ciemos, jo Šveiks uzbrēca nakts klusumā:
— Se būdā, se, se! Tā viņš kādreiz bija vecos laikos uzbrēcis saviem suņiem, ar kuriem tirgojās.
Suņi rēja vēl negantāk, tāpēc mantzinis Vaneks sacīja Sveikam:
— Nebļaujiet tā uz suņiem, Sveik, citādi visa Galicija sāks riet.
— Kaut kas līdzīgs mums gadījās manevros Taboras apkaimē, — Šveiks atbildēja. — Mēs tur ienācām nakti kādā ciemā, un suņi sāka jeganti vankšķēt. Tas ir biezi apdzīvots apvidus, un šitā riešana gāja no ciema uz ciemu, aizvien tālāk, un, tiklīdz tā ciema suņi, kur mēs bijām apmetušies, taisījās apklust, tā ierējās atkal citi kaut kur Pelchržimovā, un mūsējie tūliņ piebalso, un pēc brītiņa jau rej visa Tabora, Pelchržimovā, Budejovice, Humpoleca, Težebona un Jichlava. Mūsu kapteinis bija tāds nervozs večuks un novarēja panest suņu riešanu. Viņš negulēja visu nakti, staigāja apkārt un pratināja posteņus: «Kas rej, kāpēc rej?» Kareivji padevīgi ziņoja, ka rējēji ir suņi, bet tas viņu tā nokaitināja, ka visi, kas tonakt bija sardzē, iedzīvojās arestā, kad atgriezāmies no manevriem. Turpmāk viņš vienmēr izraudzījās «suņu komandu» un izsūtīja pa priekšu. Tiem vajadzēja paziņot ciema iedzīvotājiem, kur mēs taisījāmies pārgulēt, ka nakti nedrīkst riet neviens suns, citādi to nošaus. Es arī reiz biju tādā komandā, un, kad mēs ieradāmies vienā ciemā pie Milevsko, tad man mazuliet sajuka, un es pateicu ciema vecākajam, ka ikviens saimnieks, kura suns nakti ieriesies, tiks aiz stratēģiskiem apsvērumiem nošauts. Vecākais pārbijās, jūdza zirgu ilksīs un laida tūliņ uz galveno štābu, lai aizlūgtu par savu ciemu. Tur viņu nemaz nebija laiduši klāt, sardze bija gandrīz vēl nošāvusi, tāpēc viņš atbrauca atpakaļ, un, iekāms mēs ienācām ciemā, visiem suņiem pēc viņa rīkojuma purni bija nosieti ciet, tā ka trīs pat kļuva traki.
Viņi ienāca ciemā, un Sveiks visus pamācīja, ka suņi nakti bīstoties no degoša papirosa. Diemžēl, neviens papirosus nesmēķēja, un Sveika padomam nebija pozitivu rezultātu. Beidzot gan izrādījās, ka suņi rej aiz tīra prieka: viņi ar mīlestību atcere jas caurgājējus kareivjus, kas viņiem pastāvīgi pameta ko ēdamu. Viņi jau iztālēm saoda, ka tuvojas radījumi, kas promejot atstāj kaulus un kritušus zirgus. Sveiku pēkšņi, kā no zemes izauguši, apstāja četri suņi un priecīgi saceltām astēm spiedās tam klāt.
Sveiks glaudīja un paijāja viņus un sarunājās ar tiem tumsā kā ar bērniem:
— Jā, jā, nu mēs esam klāt, mēs te pagulēsim un iekodīsim, dosim jums kauliņus un garoziņas un rīt atkal iesim tālāk pret ienaidnieku.
Ciema būdās iedegās ugunis, un, kad viņi pieklauvēja pie pirmās būdas durvīm, lai uzzinātu, kur dzīvo ciema vecākais, viņam atbildēja spiedzīga, spalga sievietes balss, kas paskaidroja ne īsti poļu, ne ukraiņu valodā, ka viņas vīrs esot karā, bērni saslimuši ar masalām, moskaļi[40] visu rekvizējuši un vīrs, karā aizejot, pieteicis nakti nevienam neatvērt durvis. Tikai kad visi četri pastiprināja uzbrukumu durvīm ar apgalvojumu, ka viņi esot savējie, «kvartirjeri», kāda nezināma roka atdarīja durvis. Izrādījās, ka ciema vecākais tepat vien dzīvo. Viņš nu veltīgi pūlējās Sveikam noliegt, ka pats runājis šajā spiedzīgajā sievietes balsī. Viņš atrunājās, ka gulējis bēniņos sienā un viņa sieva runājot visādas aplamības, kad to pēkšņi uzmodinot no
miega. Ja runājot par naktsmājām veselai rotai, tad ciems esot tik mazs, ka te labi ja vienu kareivi varot novietot. Te vispār nemaz neesot gulēšanai vietas. Pirkt te arī nekā nevarot, mos- kaļi visu esot rekvizējuši.
Ja labdzimtie kungi esot ar mieru, viņš aizvedīšot tos uz Kroscienku, tur esot lielas mājas un ko iet tikai trīs ceturtdaļstundas. Vietas tur, cik nevajag, katrs kareivis dabūšot kažoku apsegam, tur esot tik daudz govju, ka ikvienam kareivim iznākšot katliņš piena, tur esot labs ūdens, virsnieku kungi varot tur pārgulēt muižiņā, bet kas tad te — Liskovecā atrodams ? Tikai posts, kašķis un utis. Viņam pašam reiz bijušas piecas govis, bet moskaļi visas atņēmuši, un, ja viņš gribot dabūt pienu saviem slimajiem bērniem, tad viņam jāmēro ceļš līdz Kros- cienkai. '
Laikam apstiprinot viņa vārdus, aiz sienas kūtī iemāvās govis, un kāda spiedzīga sievietes balss centās nomierināt nelaimīgos lopus, novēlot, lai tos mēris parautu.
Vecāko tas nemaz nesamulsināja, viņš runāja vien tālāk, vilkdams kājās garos zābakus:
— Viena vienīga gosniņa palikusi mūsu ciemā, mīļie lab- dzimtie kungi, tā pati, kas nupat māva, tā pieder kaimiņam Voičikam. Slims, sabeigts lopiņš. Moskaļi atņēma viņai teļu, tāpēc piens arī aprāvies, bet saimniekam žēl kaut, vēl cer, ka Čenstochovas dievmāte vērsīs atkal visu par labu.
Tā runādams, viņš jau uzvilka kažoku.
— Pat trīsceturtdaļstundas līdz Kroscienkai nav jāiet, mani mīļie kungi, ko es, grēcīgs cilvēks, samuldējos, labi, ja pusstunda. Es zinu ceļu pār strautu, tad caur birzi un gar lielo ozolu . . . Tas ir liels ciems, un degvīns arī tur ir. Iesim gan, mani mīļie labdari! Ko velti kavēties? Kareivju kungi no jūsu slavenā pulka, ķeizara un ķēniņa karavīri, kas kauj moskaļus, gan ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Bet kas tad pie mums ir? Utis, kašķis, masalas un kolera. Vakar mūsu nolādētajā ciemā trīs puiši aizgāja kapā ar koleru. Visužēlīgais dievs ir nolādējis Liskovecu…
Šveiks pārtrauca viņu ar majestātisku rokas mājienu.
— Labdzimtie kungi, — viņš teica, atdarinot vecākā baisi, •— es reiz lasīju kādā grāmatā, ka zviedru kara laikā arī viens ciema vecākais, saņēmis pavēli novietot ciemā karavīrus, dažādi atrunājies un neparko nav gribējis paklausīt, un tad viņu pakāruši pie pirmā koka. Un šodien Sanokā man kāds poļu kapralis stāstīja, ka ciema vecākajam jāsasauc visi desmitnieki, kad ierodas kvartirjeri, jāapstaigā visas būdas un jāpasaka: «Te gulēs trīs, te četri, bet virsnieku kungi apmetīsies mācītāja mājā, un pusstundas laikā visam jābūt nokārtotam.»
— Labdzimtais kungs, — Šveiks nopietni uzrunāja vecāko,
kur tev te ir tuvākais koks?
Vecakais nesaprata, ko nozīmē vārds «koks», tāpēc Šveiks paskaidroja, ka tas varot būt bērzs, ozols, bumbiere, ābele, vārdu sakot, jebkurš koks, kam stipri zari. Vecākais atkal nesaprata un, izdzirdīs pieminam augļu kokus, nobijās, jo ķirši patlaban nāca gatavi, tāpēc viņš pasteidzās apgalvot, ka tamlīdzīgus kokus nepazīstot, viņa mājas priekšā esot tikai viens ozols.
-— Labi, — Šveiks atbildēja, parādīdams ar roku internacionālo kāršanas zīmi, — mēs tevi tepat pakārsim pie tavas būdas, lai tev būtu skaidrs, ka tagad ir karš un ka mums dots rīkojums pārgulēt šeit, bet nevis Kroscienkā. Mēs tev neļausim izjaukt mūsu stratēģiskos plānus, bet karāties tev vajadzēs gan, kā tas bija rakstīts grāmatā par zviedru karu. .. Šitāds gadījums notika arī reiz manevros pie Lielās Meziršičas …
Te Šveiku pārtrauca mantzinis Vaneks:
— To jūs mums izstāstīsiet vēlāk, Šveik. — Tad viņš pagriezās pret ciema vecāko: — Tātad tūliņ trauksmi un telpas!
Vecākais sāka drebēt un stomīties, ka viņš tikai gribējis izpatikt labdzimtajiem kungiem, bet, ja nu citādi nevarot, tad varbūt arī ciemā atradīšot iespējas apmierināt kungu vajadzības. Viņš tfidaļ sameklēšot laternu.
Viņš atstāja istabu, ko skopi apgaismoja maza petrolejas lampiņa pie kāda svētā attēla, kurš bija saliecies gluži līks kā pēdējais kroplis. Chodunskis pēkšņi iesaucās:
— Kur tad mums Baluns pazudis?
lokāms viņi vēl paguva tā īsti apskatīties visapkārt, aiz krāsns klusiņām pavērās durvis, kas veda ārā, un Baluns iespiedās istabā. Viņš palūkojās, vai vecākais izgājis, un sacīja šņaukādamies, it kā tam būtu stipras iesnas:
— Es biju pieliekamā, es tur kaut ko paķēru, sabāzu mutē, un nu man viss pielipis pie aukslējām. Tas ir bez sāls un salds arī nav, tā būs maizes iejava.
Mantzinis Vaneks apgaismoja viņu ar elektrisko kabatas spuldzi, un visi pārliecinājās, ka savā mūžā nav redzējuši tik notriepta austriešu kareivja. Tad viņi pārbijās, ieraudzījuši, ka Baluna blūze tā izspīlēta, it kā viņš atrastos pēdējā grūtniecības stadijā.
— Kas tev noticis, Balun? — Šveiks līdzjūtīgi ievaicājās, bikstīdams ar pirkstu viņa uzpūsto vēderu.
— Tur ir gurķi, — Baluns šņākuļoja, rīstīdamies ar mīklu, kas negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ, — uzmanīgi, tie ir sālīti gurķi. Trīs es ātrumā apriju, bet pārējos atnesu jums.
Baluns vilka ārā vienu gurķi pēc otra un izdalīja tos.
Tikmēr vecākais bija iestājies durvīs ar laternu rokā. Ieraudzījis šo ainu, viņš pārmeta krustu un nogaudās:
— Moskaļi jau visu atņēma, un nu mūsējie dara to pašu.
Viņi izgāja ciema ielā, kur viņus pavadīja vesels bars suņu,
kas aizvien neatlaidīgāk spiedās ap Balunu un apostīja tā kabatas, kur Baluns bija noglabājis gabalu speķa, ko arī bija atradis pieliekamā, bet savā negausībā nodevīgi noslēpis biedriem.
— Ko tie suņi tā skrien tev pakaļ? — Šveiks jautāja.
Baluns pēc ilgākas domāšanas atbildēja:
— Viņi jūt, ka esmu labs cilvēks.
To viņš gan nesacīja, ka suņi snaikstās ap viņa roku, ko viņš tur uz kabatā noglabātā speķa gabala.
Apstaigājot mājas, viņi pārliecinājās, ka Liskoveca ir liels,, bet kara jukās diezgan stipri cietis ciems. Ugunsgrēks gan to bija saudzējis, abas karotājas partijas, kā par brīnumu, nebija to ievilkušas savu kara operāciju sfērā, toties to bija pārplūdinājuši iedzīvotāji no izpostītajiem Hirovas, Grabovas un Ho- lublu ciemiem.
Dažā būdā vislielākajā trūkumā mitinājās pa astoņām ģimenēm; tas bija viņu pēdējais patvērums pēc visa posta, ko tie bija pārdzīvojuši kara virpulī, kas bija pārbrāzies pār tiem kā mežonīgas palu straumes.
Daļu rotas nācās novietot mazā, sapostītā spirta dedzinātavā, ciema otrā galā, kur pusvadam bija jāapmetas raudzētavā. Pārējos ik pa desmit novietoja lielākajās mājās, kur bagātākie saimnieki nebija uzņēmuši līdz ubaga spieķim novestos bēgļus.
Rotas štābs ar visiem virsniekiem, mantzinis Vaneks, kalpotāji, telefonisti, sanifari, pavāri un Šveiks apmetās mācītāja mājā, tas arī nebija uzņēmis savā pajumtē nevienu trūkumā nonākušo bēgļu ģimeni, tāpēc te vietas bija diezgan.
Mācītājs bija garš, izkaltis, vecs kungs izbalējušā un notau- kotā amata tērpā. Būdams liels skopulis, viņš gandrīz nemaz neēda. Viņa tēvs bija to uzaudzinājis par negantu krievu nīdēju, bet naids pēkšņi izgaisa, kad krievi atkāpās un ieradās austriešu armija, kas noēda viņam visas zosis un vistas, kurām viņa mājā nometinātie pinkainie Aizbaikala kazaki nebija pievērsuši uzmanību. Kad vēl ieradās ungāri un izvāca viņam visu medu no stropiem, tad viņa naids pret austriešu armiju pieauga jo lielāks. Tagad viņš nikni vērās negaidītajos nakts viesos, un viņam sagādāja prieku staigāt tiem garām, raustīt plecus un atkārtot:
- Man nekā nav. Es esmu ubags. Manā mājā jūs, kungi, neatradīsiet pat kumosiņu maizes.
Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai raudāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo. Viņš pusmiegā sēdēja tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu.
Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā atradās papīrā ievīstīts papirkšķis ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē.
Ķimeņu aromats viņam arī radīja halucinācijās par cepto sivēnu.
Aiz mācītāja mājas mazās spirta dedzinātavas pagalmā sprēgāja uguns zem virtuves katliem, kuros jau vārījās ūdens, — bet ūdeni nevārījās nekas.
Mantzinis un pavāri apskraidīja visu ciemu, meklēdami cūkas, taču veltīgi. Visur viņi saņēma to pašu atbildi: moskaļi visu atņēmuši un apēduši.
Viņi uzmodināja krodziņā ebreju, kas sāka plūkāt matus un vaimanāt pilnā kaklā, ka nevarot kareivju kungiem palīdzēt. Beidzot viņš piedabūja tos nopirkt no viņa vecu, simtgadīgu govi, kurai bija tikai kauli un āda. Viņš prasīja par to drausmīgu somu, plēsa sev bārdu un zvērēja, ka tādu govi neuziešot visā Galicijā, visā Austrijā un Vācijā, visā Eiropā un visā pasaulē, turklāt viņš gaudoja, šņaukājās un dievojās, ka tā esot vistreknākā govs, kāda pēc Jehovas pavēles nākusi pasaulē. Viņš zvērēja pie visiem saviem sentēviem, ka šo govi ļaudis nākuši apbrīnot pat no Voločiskas, ka šo govi daudzinot visā apvidū kā brīnumu, ka tā nemaz neesot govs, bet vistaukākais buivols. Beidzot viņš nokrita ceļos un sāka pa kārtai apkampt pircēju kājas, lūgdamies:
— Labāk tad nositiet vecu nabaga ebreju, bet neejiet projām bez govs!
Viņš ar savu klaigāšanu tā apdullināja mantzini un pavāru, ka tie patiešām nopirka šo maitu, no kuras ar šausmām būtu novērsies jebkurš dīriķis, un aizvilka to uz virtuvi. Saņēmis naudu, ebrejs sāka no jauna brēkt un gaudot, ka esot pilnīgi izputināts un pataisīts par ubagu, jo tik lēti pārdevis tādu varenu govi. Viņš lūdzās, lai pakarot viņu par to, ka viņš vecuma dienās izdarījis tādu muļķību, kuras dēļ viņa senči apgriczīšoties kapā uz otru pusi.
Palocījies pircēju priekšā līdz zemei, viņš pēkšņi atmeta visu bēdāšanos un laidās rikšiem uz māju, kur sacīja savai sievai:
— Elza, manu actiņ, tie kareivji ir galīgi muļķi, bet tavs Natans ir ļoti gudrs!
Ar govi bija īsta ķibele. Brīžam likās, ka tai nemaz nav iespējams novilkt ādu. Vairākās vietās āda pārplīsa, un tad nāca redzami šķiedraini muskuļi, sametušies mezglos kā izkaltušas tauvas.
Tikmēr nezin no kurienes atstiepa maisu kartupeļu, un sākās; bezcerīgais mēģinājums savārīt šīs cīpslas un kaulus, kamēr mazākajā virtuvē izmisušais pavārs pūlējās sagatavot no šā skeleta ko ēdamu virsniekiem.
Nelaimīgā govs, ja vispār uz šo dabas parādību varēja tādu nosaukumu attiecināt, palika visiem šā mielasta dalībniekiem ilgi atmiņā, un var droši teikt: ja pirms kaujas pie Sokalas komandieri būtu atgādinājuši kareivjiem to govi, ar ko viņus baroja Liskovecā, tad tie ar niknu dusmu rēcienu būtu metušies naidniekam virsū ar durkļiem.
Šī govs bija tik nekrietns lops, ka no tās vispār nebija iespējams izvārļt gaļas viru. Jo ilgāk gaļa vārījās, jo stingrāk tā turējās pie kauliem; tā saauga ar tiem kopā vienā veselā un pārakmeņojās kā birokrāts, kas pusi mūža pavada savā kancelejā un pārtiek vienīgi no ienākošiem un izejošiem rakstiem.
Šveiks kā raitnieks, uzturēdams pastāvīgus sakarus starp
stabu un virtuvi, lai zinātu, kad reiz vira naks gatava, ziņoja' beidzot virsleitnantam Lūkasam:
— Obrlajtnanta kungs, no tās govs jau iznācis porcelāns. Gaļa tik cieta, ka ar to var stiklu griezt. Pavārs Pavličeks, garšojot kopā ar Balunu gaļu, izlauza sev vienu priekšzobu, bet Baluns — dzerokli.
Baluns nopietnu, seju pienāca pie virsleitnanta Lukaša, pasniedza viņam savu «Lurdas himnā» ietīto dzerokli un stostījās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es darīju visu, ko varēju. To zobu es izlauzu pie virsnieku devas, kad mēs gribējām izmēģināt, vai no šās gaļas tomēr nevarētu iztaisīt bifšteku.
Pie šiem vārdiem no atzveltnes krēsla pie loga piecēlās kāds bēdīga izskata tēls. Tas bija leitnants Dubs, ko bija uz šejieni atgādājuši sanitaru divričos kā pilnīgi sabeigtu cilvēku.
— Lūdzu, klusāk, — viņš izdvesa sagrauztā balsī, — man nelabi.
Viņš atkal atlaidās vecajā atzveltnī, kur katrā šķirbiņā bija tūkstošiem blakšu oliņu.
— Es esmu noguris, — viņš traģiski sacīja, — es esmu slims un ciešu, es lūdzu, lai manā klātbūtnē nerunā par izlauztiem zobiem! Mana adrese ir Smichova, Karaļa ielā 18. Ja es rītu vairs nepiedzīvotu, tad lūdzu paziņot visu iespējami saudzīgi manai ģimenei un nepiemirst atzīmēt kapakmens uzrakstā, ka es priekš kara esmu bijis ķ. un ķ. ģimnāzijās skolotājs.
Viņš sāka paklusām krākt un nedzirdēja vairs, ka Šveiks skaitīja kādu pantu no miršanas un bēru dziesmām:
Kas Madaļai tās grēkus atlaidi, Kas slepkavam pie krusta piedevi, Liec man uz tevi cerēt mūžīgi!
Tikmēr mantzinis Vaneks nāca pie slēdziena, ka slavenajai govij jāvārās virsnieku virtuvē vēl divas stundas, ka par bifšteku nav ko domāt, bet tā vietā jātaisa gulašs.
Nolēma laist kareivjus gulēt, kamēr ēdiens izvārīsies, jo vakariņas varēja būt gatavas tikai uz rīta pusi.
Mantzinis Vaneks atnesa nezin kur sadabūtu klēpi siena, iz- klaja mācītāja ēdamistabā uz grīdas un, nervozi plūkādams ūsas, klusam sacīja virsleitnantam Lūkasam, kas gulēja uz veca divana:
Goda vārds, obrlajtnanta kungs, tādu govs gaļu es savu mūžu neesmu ēdis.
Telefonists Chodunskis sēdēja virtuvē, aizdedzis galiņu baznīcas sveces, un rakstīja uz priekšdienām vēstules, lai tās būtu krājumā un nebūtu lieki jāpūlas, kad beidzot uzzinās karalauka pasta numuru. Viņš rakstīja:
«M'iļā un dārgā sieva, visudārgākā Dožcna!
Ir nakts, un cs nepārtraukt i domāju par Tevi, manu dārgumiņ, tāpat kā Tu par mani, kad paskaties uz tukšo gultu sev līdzās. Piedod, ka man šobrīd nāk prātā visādas domas. Tu labi zini, ka es jau kopš kara sākuma esmu armijā un esmu saklausījies visādas lietas no saviem biedriem, kuriem pēc ievainojuma bija piešķirts atvaļinājums un kuri, ieradušies mājās, labāk vēlējās būt zem velēnām nekā redzēt, ka kaut kāds utubunga lakstojas ap viņa sievu. Man ļoti sāpīgi Tev to rakstīt, dārgā Božena. Es to labprāt nemaz nerakstītu, bet Tu pati labi zini, ko Tu man atzinies, ka es neesmu pirmais, kam ar Tevi bijusi nopietna pazīšanās, un ka priekš rnanis Tev bijis Krausa kungs no Mikulaša ielas. Kad cs šonakt tikai iedomājos vien, ka tas krupis, man promesot, var atkal ierasties pie Tevis ar visādām pretenzijām, tad man ir tā, dārgā Božena, ka es viņu varētu uz vietas nožņaugt. Es ilgi cietos, bet, kad es iedomājos, ka viņš varētu atkal Tev sieties klāt, tad mana sirds pamirst, un es Tev atgādinu tikai vienu, ka es necietīšu savā mājā tādu cūku, kas ielaižas ar visiem un dara kaunu manam vārdam. Piedod man, dārgā Božena, šos asos vārdus, bet piesargies, lai es par Tevi nekā slikta nedzirdētu! Citādi es būšu spiests jūs abus padarīt aukstus, jo cs esmu uz visu gatavs, kaut arī tas man pašam maksātu dzīvību. Skūpstu Tevi tūkstoškārt un sūtu sveicienus tētiņam un mammiņai.
Tavs Tonušs.
P. S. Nepiemirsti, ka tu nes manu vārdu!» Pēc tam viņš uzrakstīja vel vienu vēstuli priekšdienām:
«Mana visumīļā Božena!
Kad Tu saņemsi šīs rakstu rindiņas, tad zini, ka mums nupat aiz muguras liela kauja, kurā kara laime bija mūsu pusē. Starp citu, mēs notriecām 10 ienaidnieka lidmašīnas un vienu ģenerāli ar lielu kārpu uz deguna. Kaujas versmē,
kad ap mums sprāga šrapneji, es domāju par Tevi, dārgā Božena, ko Tu dari un kas mājās no jauna. Es vienmēr atceros, kā mēs kopā bijām Tomasa restorānā un Tu mani vedi mājās, un Tev otrā dienā roka sāpēja no piepūles. Tagad mēs atkal dodamies uz priekšu, tā ka man nav vairs laika vēstuli turpināt. Ceru, ka esi palikusi man uzticīga, jo Tu zini, ka šinīs lietās es jokus nepazīstu. Bet nu ir laiks doties tālāk! Skūpstu Tevi tūkstoškārt, dārgā Božena, ceri, ka viss izdosies labi!
Tavs Tevi mīlošais Tonuss.»
Telefonists Chodunskis nolieca galvu uz vēstules un aizmiga pie galda.
Mācītājs, kas nebija gājis gulēt un nepiekusis apstaigāja visu māju, pavēra virtuves durvis un aiz taupības nopūta degošo sveces galiņu Cbodunskim līdzās.
Ēdamistabā negulēja neviens, atskaitot leitnantu Dubu. Mantzinis Vaneks cītīgi pētīja brigādes kancelejā Sanokā saņemtu jaunu rīkojumu par karaspēka apgādi un nāca pie slēdziena, ka kareivju devas aizvien vaira k samazinājās, jo tuvāk nāca fronte. Beidzot viņš vairs nevarēja valdīt smieklus, lasīdams kādu pavēles punktu, kas aizliedza kareivju virai likt klāt safranu un ingveru. Pavēlē bija arī norādījums, ka karalauka virtuvēm jāsavāc kauli un jāsūta uz aizmuguri divizijas noliktavai. Šis punkts bija mazliet neskaidrs, jo nebija norādīts, par kādiem kauliem runā, vai par cilvēku vai citu kaujamo lopu kauliem.
— Klau, Šveik, — virsleitnants Lūkass ierunājās, aiz garlaicības žāvādamies, — iekāms mēs tiksim pie ēšanas, jūs varētu man ko pastāstīt.
— Ak vai, — Šveiks atsaucās, — pirms mēs tiksim pie ēšanas, man vajadzēs jums, obrlajtnanta kungs, izstāstīt visu čechu tautas vēsturi. Bet es zinu tikai pavisam īsu stāstu par kādu pastmeistara kundzi Sedlčanskā, kura pēc vīra nāves bija pārņēmusi pasta nodaļu. Man tas tūliņ iekrita prātā, kad es dzirdēju runājam par karalauka pastu, kaut gan šim stāstam ar karalauka pastu nav nekāda sakara.
— Šveik, — virsleitnants Lukašs brīdinot apsauca viņu, — jūs jau atkal sākat gvelzt muļķības.
— Pareizi, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas arī tiešām ir traki muļķīgs notikums. Es pats nezinu, kā man ienāca prātā tādas muļķīgas domas sākt par to runāt. Tā ir vai nu iedzimta muļķība, vai jaunības atmiņas. Mūsu zemeslodi apdzīvo dažādi radījumi, obrlajtnanta kungs, un pavāram. Juraidam bija taisnība, kad viņš toreiz Mostā kliedza, kad piedzēries bija iekritis atejā un nevarēja vairs izlīst ārā: «Cilvēks ir izraudzīts un aicināts uzzināt patiesību un valdīt ar savu garu mūžīgā visuma harmonijā, sevi pastāvīgi attīstot un izkopjot un pakāpeniski ieaugot pasaules augstākajās sfērās, kur mājo lielāka gudrība un mīlestība.» Kad mēs gribējām viņu izvilkt, viņš sāka kost un skrāpēt. Viņš bija iedomājies, ka atrodoties mājās, un tikai tad, kad iemetām viņu atpakaļ, sāka lūgties, lai velkot viņu ārā.
— Bet kas tad notika ar pastmeistariem? — virsleitnants Lukašs kļuva nepacietīgs.
— Tas bija kārtīgs sievišķis, obrlajtnanta kungs, bet liela maita gan. Pastā viņa visu izdarīja labi jo labi, bet viņai bija viena vaina — viņa bija iedomājusies, ka visi skrien viņai pakaļ, visiem kaut kas aiz ādas pret viņu, tāpēc viņa pēc dienas darbiem, rakstīja sūdzības uz visām iestādēm. Reiz viņa rīta agrumā gāja uz mežu sēņot un, skolai garām ejot, redzēja, ka skolotāja kungs jau piecēlies. Skolotājs viņu sveicināja un ievaicājās, kurp viņa tik agri ejot. Kad pastmeistariene atbildēja, ka ejot sēņot, tad viņš teica, ka viņš mazliet vēlāk arī iešot. No tā viņa nosprieda, ka skolotājam ir netīri nolūki pret viņu, šo veco grabažu, un, kad nu viņa ieraudzīja, ka skolotājs tiešām iznāk no krūmiem, tad pārbijās un metās bēgt, un tūliņ norakstīja sūdzību vietējai skolas padomei, ka skolotājs gribējis pastrādāt pie viņas varas darbus. Skolotāja lietu nodeva izmeklēšanai disciplinārā kārtā, un, lai izvairītos no publiska skandala, pats skolu inspektors ieradās to izmeklēt. Viņš griezās arī pie žandarmērijas vachtmistra, lai tas izsakot savas domas, vai skolotājs esot spējīgs uz tādu rīcību. Vachtmistrs ieskatījās aktīs un paziņoja, ka tas neesot iespējams, jo vienreiz jau mācītājs apvainojis skolotāju, ka tas uzmācoties viņa radiniecei, ar kuru pats mācītājs gulējis, bet tad skolotāja kungs dabūjis no apriņķa ārsta apliecību, kurā teikts, ka viņš jau no sestā dzīvības gada ir impotents, tāpēc ka nokritis izplestām kājām no bēniņiem uz ratu ilkss. Bet tad šī pagāniete iesniedza sūdzību par žandarmērijas vachtmistra un skolu inspektoru, jo skolotājs esot tos piekukuļojis. Nu, tad tie visi savukārt iesūdzēja pastmeistariem, un viņu. notiesāja, bet viņa atsaucās uz to, ka nav pie pilna
prāta, un tad tiesas ārsts viņu izmeklēja un izdeva apliecību, ka viņa ir gan stulba, bet var pildīt jebkuru valsts dienestu.
— Jēzus Marija! — virsleitnants Lukašs iesaucās un tad piemetināja: — Es gribētu gan jums ko teikt, Šveik, bet man negribas maitāt ēstgribu pirms vakariņām.
—- Es tak jums sacīju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks taisnojās, — ka tas, ko es stāstīšu, būs kaut kas ļoti muļķīgs.
Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku.
— Vai tad no jums ko gudru var dzirdēt!
— Visi taču nevar būt gudri, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — muļķiem arī jābūt, jo, kad visi būs gudri, tad pasaulē būs tik daudz gudrības, ka katrs otrais cilvēks no tās kļūs dulns. Ja, par piemēru, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, katrs zinātu dabas likumus un prastu aprēķināt debess ķermeņu atstatumus, tad viņš ar to tikai apgrūtinātu savus kaimiņus kā mans paziņa Čapeks, kas bieži ieradās restorānā «Pie kausa» un, naktij iestājoties, mēdza iziet uz ielas un aplūkot zvaigžņotās debesis un tad, atgriezies atpakaļ, staigāt no viena pie otra un stāstīt: «Cik skaisti šovakar spīd Jupiters! Tu nemaz nezini, knēveli, kas tev atrodas virs galvas. Kas tie par atstatumiem! Ja tevi, smurguli, ielādētu lielgabalā un izšautu un tu lidotu ar šāviņa ātrumu, ir tad paietu miljoniem gadu, iekāms tu tur nonāktu.» Turklāt viņš vienmēr kļuva tik rupjš, ka parasti pats izlidoja no restorānā ar parasto ielu dzelzceļa ātrumu, apmēram 10 kilometru stundā. Vai atkal, par piemēru, skudras, obrlajtnanta kungs . . .
Virsleitnants Lukašs piecēlās sēdus un salika rokas:
— Es pats par sevi brīnos, Šveik, ka es vienmēr ar jums runāju. Es taču jūs tik ilgi pazīstu . . .
Šveiks piekrītot pamāja.
— Tas ir paradums, obrlajtnanta kungs, tas ir tāpēc, ka mēs viens otru tik labi pazīstam un esam kopā daudz ko piedzīvojuši. Mēs esam daudz ko pārcietuši, un vienmēr visas likstas mums uzbrukušas bez kādas vainas. Tas ir liktenis, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ko mūsu kungs un ķeizars dara, tas ir labi darīts: viņš ir mūs savienojis, un es cita nekā nevēlos kā tikai būt jums kādreiz tā īsti noderīgs .. . Vai jums negribas ēst, obrlajtnanta kungs?
Virsleitnants Lukašs, kas tikmēr bija atkal atstiepies uz vecā dīvana, atbildēja, ka Sveika pēdējais jautājums esot vislabākais atrisinājums šai nepatīkamajai sarunai, tāpēc lai viņš apskato-
ties, kas ar vakariņām. Būšot noteikti labāk, ja Šveiks iziešot ārā un atstāšot viņu vienu, jo tās aplamības, kas no Šveika jānoklausās, esot grūtāk panesamas nekā viss pārgājiens no Sano- kas. Viņš labprāt gribētu aizmigt, bet nevarot.
— Tas ir blakšu pēc, obrlajtnanta kungs. Tā jau ir veca māņticība, ka blaktis rodoties no mācītājiem. Un tiešām, — nekur jūs neuziesiet tik daudz blakšu kā mācītāju mājās. Mācītājs Zamostils Kalnu Stodulas draudzē bija uzrakstījis par blaktīm veselu grāmatu, jo tās bija rāpojušas pa viņu pat dievkalpojuma laikā…
Nu, ko es jums teicu, Šveik? Vai jūs iesiet uz virtuvi vai ne?
Šveiks aizgāja, un Baluns kā ēna izslīdēja uz pirkstgaliem no sava kakta viņam pakaļ.
*
Kad rīta agrumā rota izgāja no Liskovecas uz Starasolu un Samboru, virtuves katlos veda līdz nelaimīgo govi, kas vēl nebija izvārījusies. Bija nolemts vārīt to pa ceļam un apēst pusceļā starp Liskovecu un Starasolu.
Pirms došanās ceļā kareivjiem izvārīja melnu kafiju.
Leitnantu Dubu atkal nācās novietot sanitaru divričos, jo viņš jutās vēl sliktāk. Visvairāk ciešanu tas sagādāja viņa kalpotājam. Tam vajadzēja rikšot līdzās divričiem, kamēr leitnants Dubs viņam nepārtraukti pārmeta, ka viņš vakar nemaz neesot licies zinis par savu kungu, un draudēja par to atmaksāt, tiklīdz viņi tikšot galā. Ik pa brīdim viņš prasīja, lai viņam pasniedz ūdeni, un, tikko viņš to iedzēra, tas tūliņ iznāca atpakaļ.
— Par ko jūs smejaties? — viņš brēca, izliecies no divričiem. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet ar mani jokus dzīt, jūs vēl mācīsieties mani pazīt!
Virsleitnants Lukašs jājot sarunājās ar Sveiku, kas soļoja tik naigi uz priekšu, it kā nevarēdams vien sagaidīt, kad satiksies ar ienaidnieku. Šveiks stāstīja:
— Vai jūs esat ievērojis, obrlajtnanta kungs, ka daži no mūsējiem ir taisni kā mušas? Viņiem nav pat ne 30 kilo uz muguras, un viņi jau vairs nevar izturēt. Viņiem būtu jālasa lekcijas, kā to mēdza darīt mūsu nelaiķis obrlajtnants Bucha- neka kungs, kas nošāvās rokasnaudas pēc, ko bija saņēmis uz kāzām no sava nākamā sievastēva un nodzīvojis ar svešiem meitiešiem. Tad viņš bija iekasējis otru rokasnaudu no otra nākamā sievastēva, un ar šo sumu viņš jau prata labāk saimniekot, — viņš to pamazām nospēlēja uz kārtīm un ar skuķiem vairs neielaidās. Bet ilgi arī ar to nevarēja iztikt, un viņam bija jāķeras pie trešā sievastēva. Par trešo rokasnaudu viņš nopirka zirgus: arabu ērzeli, kas gan nebija tīrasiņu . . .
Virsleitnants Lukašs nolēca no zirga.
— Šveik, — viņš draudīgi noteica, — ja jūs vēl runāsiet par ceturto rokasnaudu, tad es jūs iesviedīšu grāvī.
Viņš atkal uzlēca zirgā, bet Šveiks nopietni turpināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka par ceturto vairs nevar būt runas, jo viņš nošāvās jau pēc trešās.
— Beidzot, —virsleitnants Lukašs atviegloti nopūtās.
— Lai nu mēs neaizmirstu, par ko mēs runājām, — Šveiks attapās, — tad pēc mana vienkāršā prāta, rotai vajadzētu lasīt tādas pašas lekcijas, kādas mums mēdza lasīt obrlajtnants Bu- cbaneks, kad kareivji pārgājienā vairs neturējās uz kājām. Viņš tad apturēja visus, sapulcēja pie sevis kā vista cāļus un sāka skaidrot: «Jūs diedelnieki, jūs to nemaz neprotat novērtēt, ka jūs soļojat pa zemeslodi, jo jums ir tik stulbas galvas, ka dūša apšķebinās, uz jums paskatoties. Jūs vajadzētu padzenātpa sauli, kur cilvēks, kas uz mūsu nožēlojamās planētas sver 60 kg, svērtu ap 1700 kg, — tad jūs gan notirinātu kājas. Tur tik būtu izsoļošanās, kad jums mugursoma svērtu ap 280 kg, gandrīz trīs centnerus, un šautene būtu pusotra centnera smaga. Tur jūs elstu vien, mēles izkāruši kā notrenkāti suņi.» Bet mums tur bija kāds nelaimīgs skolotājs, kas nevarēja noturēties, lai neteiktu arī savu vārdu: «Ar jūsu atjauju, obrlajtnanta kungs, uz mēness 60 kg smags cilvēks svērtu tikai ap 13 kg. Uz mēness būtu ļoti viegli soļot, jo mūsu mugursomas tur svērtu tikai 4 kg. Uz mēness mēs lidotu, nevis soļotu.» — «Tas ir kas traks,» nelaiķa obrlajtnants Buchaneka kungs atbildēja, «man šķiet, ka tev gribas saņemt pa purnu, plenci tāds, un tava laime, ka es tev dodu parasto zemes pļauku. Kad tu dabūtu tādu, ko dod uz mēness, tad tu ar savu vieglo svaru aizlidotu līdz pat Alpiem un tur arī pieliptu. Bet, ja es tev dotu tik smagu pļauku kā uz saules, tad visa tava amunicija pārvērstos biezputrā un galva aiz- sprāgtu līdz pat Āfrikai.» Obrlajtnanta kungs tātad iecirta viņam parasto zemes pļauku, šis iedomīgais radījums sāka raudāt, un mēs gājām tālāk. Viņš činkstēja visu ceļu un stāstīja par kaut kādu cilvēcisku cieņu un par to, ka ar viņu apejoties kā ar suni. Tad obrlajtnanta kungs lika viņam nākt ar raportu un iegrieza viņam divas nedēļas aresta. Viņam bija atlikušas tikai sešas nedēļas līdz dienesta beigām, bet viņš beigu nesagaidīja, jo viņam bija bruka un viņu piespieda vingrot kazarmās uz līdztekām. To viņš neizturēja un nomira hospitālī kā simulants.
— Tas ir tiešām dīvaini, Šveik, — virsleitnants Lukašs sacīja, — es jau bieži esmu aizrādījis, ka jums ir paradums pastāvīgi celt neslavu virsniekiem.
— Nevar būt, — Sveiks vaļsirdīgi nobrīnījās. — Es jums tikai gribēju pastāstīt, obrlajtnanta kungs, kā cilvēki agrāk karaklausībā paši sevi grūda nelaimē. Piemēram, tas skolotājs domāja, ka viņš ir izglītotāks par obrlajtnanta kungu. Viņš gribēja to kareivju acīs ar savu mēnesi pazemināt, bet, kad viņš saņēma zemes pļauku, tad mēs visi atviegloti nopūtāmies un nevienam tas pie sirds neķērās, taisni otrādi, visi priecājās, ka obrlajtnanta kungs iztaisījis tādu smalku joku ar savu zemes pļauku. To sauc par stāvokļa glābšanu. Cilvēkam pēkšņi ienāk kas derīgs prātā, un tad ir labi. Prāgā taisni pretī karmelitu klosterim, obrlajtnanta kungs, kāds Jenoma kungs jau gadiem ilgi tirgojās ar trušiem un citiem putniem un bija iepazinies ar
grāmatsējēja Bileka meitu. Bileka kungs negribēja par šo pazīšanos ne dzirdēt un bija jau atklāti izsacījies restorānā, ka viņš šo Jenoma kungu, ja tas nākšot lūgt viņa meitas roku, tā nolaidīšot pa kāpnēm lejā, ka tas viņu ilgi pieminēšot. Jenoma kungs atkal ietaisījis dūšu un gājis pie Bileka kunga, un tas viņu saņēmis priekšistabā ar milzīgu nazi rokā, ar ko tas apgriezis grāmatām lapas un kas izskatījies pēc īsta nāves ieroča. Bileka kungs uzbrēcis apmeklētājam, ko šis te gribot, un tajā pašā mirklī Jenoma kungs izlaidis no sevis gaisu ar tādu burkšķi, ka pat sienas pulkstenis apstājies. Bileka kungs sācis smieties, sniedzis viņam roku un nezinājis aiz priekiem, kā viņu uzņemt: «Lūdzu, nāciet tālāk, Jenoma kungs, esiet tik laipns, piesēdieties, ceru, ka biksēs jums nekas nebūs noticis. Es nemaz neesmu tik ļauns cilvēks, tiesa, es gribēju jūs nolaist pa kāpnēm, bet tagad redzu, cik jūs esat patīkams kungs un liels īpatnis. Es kā grāmatsējējs esmu izlasījis savā mūžā neskaitāmus stāstus un romānus, bet nevienā grāmatā man nav gadījies lasīt, ka līgavainis tā būtu stādījies priekšā nākamajam sievastēvam.» Viņš smējies, vēderu turēdams, un tik atkārtojis, ka esot ļoti priecīgs un ka viņam liekoties, ka šie abi esot jau no dzimšanas pazīstami un tuvi kā miesīgi brāļi. Viņš pasniedzis Jenomam cigāru, aizsūtījis pēc alus un desiņām, atsaucis sievu un izstāstījis tai visos sīkumos, ar kādu troksni Jenoma kungs te ieradies. Sieva tikai nospļāvusies un izgājusi ārā. Tad Biieks atsaucis meitu un teicis tai: «Šis kungs ieradās lūgt tavu roku tādā un tādā veidā.» Meita tūliņ sākusi raudāt un paziņojusi, ka viņa Jenoma kungu nepazīstot, ka negribot to vairs redzēt, un tā viņiem cits nekas neatlicis kā izdzert divatā alu, apēst desiņas un šķirties. Bet tai traktierī, ko pastāvīgi apmeklēja Bileka kungs, viss bija nācis zināms, un Jenoma kungu visā kvartalā citādi nesauca kā «Jenoms vējalode» un visur stāstīja, kā viņš gribējis glābt stāvokli. Jā, dzīve, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir tik sarežģīta, ka atsevišķa cilvēka liktenis, salīdzinot ar to, ir galīgs sīkums. Pie mums traktieri «Pie kausa», Bojišti laukumā, priekš kara vienmēr iegriezās kāds vecākais policists Hubičkas kungs un kāds reportiera kungs, kas vāca salauztas kājas, sabrauktus cilvēkus, pašnāvniekus un piegādāja laikrakstiem. Tas bija tik omulīgs kungs, ka vairāk sēdēja policijas iecirkņa telpās nekā savā redakcijā. Reiz viņš piedzirdīja šo pašu vecāko policistu Hubičkas kungu, un viņi apmainījās
drēbēm, tā ka policists bija civilā, bet reportieris pārvērtās par policistu un devās uz pilsētu apgaitā, tikai sava revolvera numuru viņš aizsedza. Reslova ielā aiz bijušā sv. Vaclava cietuma viņš nakts klusumā uzskrēja virsū kādam vecam cilindroiam un kažokotam kungam, kas gāja zem rokas ar vecu dāmu zvērādu mētelī. Abi steidzās mājup un nerunāja ne vārda. Viņš metās tiem virsū un iebrēca kungam taisni ausī: «Nebļaujiet tā, citādi es jūs arestēšu!» Varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā viņi pārbijās. Viņi veltīgi pūlējās ieskaidrot, ka te noticis kāds pārpratums, ka viņi nupat atgriežas no viesībām pie ģenerālgubernatora, ka viņi nobraukuši karietē līdz Nacionalajam teātrim un tad iedomājušies iet kājām, lai ieelpotu svaigu gaisu, ka viņi tepat tuvumā dzīvojot un viņš esot vecākais padomnieks pie ģenerālgubernatora un dāma — viņa sieva. «Nokaisiet man smiltis acīs!» pārģērbtais reportieris tikai brēcis. «Jums vajadzētu kaunēties, ja jūs tiešām esat vecākais padomnieks, kā pats sakāt, un pie tam uzvedaties kā ielas puika. Es jau ilgi novēroju, kā jūs ar nūju dauzījāt pa veikalu aizvirtņiem, kur vien gājāt garām, un kā jūsu tā saucamā sieva jums palīdzēja.» — «Man taču nemaz nav nūjas, kā jūs redzat. Tas droši vien bija kāds gājējs pirms mums.» — «Protams, kur jums vairs nūja gadīsies,» pārģērbtais reportieris atsaucies, «kad jūs to aiz stūra salauzāt pret tās vecenes muguru, kura staigā pa traktieriem un alus pārdotavām ar ceptiem kartupeļiem un kastaņiem. Es to pats savām acīm redzēju!» Vecā kundze pat vairs paraudāt nav varējusi, un vecākais padomnieka kungs bijis tā uztraucies, ka sācis kaut ko runāt par cilvēku zemiskumu, tāpēc reportieris viņus apcietinājis. Tad viņš aizvedis tos līdz nākošajai patruļai Salmovas ielas rajonā un pieteicis vēl, lai patruļa noved viņus iecirknī. Viņš pats esot no sv. Jindržicha ielas iecirkņa un izpildījis dienesta pienākumus Vinohrados, kur pārsteidzis šo pārīti pie trača celšanas un aizturējis par nakts miera un kārtības traucēšanu. Turklāt vēl šis kungs apvainojis viņu vārdiem, kad viņš pildījis dienesta pienākumus. Viņam esot vēl jānokārto kādas darīšanas sv. Jindržicha ielā, bet pēc kādas stundas viņš atgriezīšoties Salmovas ielā. Patruļa aizvedusi abus sev līdz, un tie dabūjuši nosēdēt iecirknī līdz pat rītam, gaidot uz vecāko policistu, kas atceļā bija iegriezies «Kausā», pamodinājis Hubičkas kungu un visai saudzīgi pastāstījis tam par notikušo un kāda traka būšana var iznākt, ja viņš neturēs muti. . .
Virsleitnantam Lūkasam šis stāsts laikam bija apnicis, bet, iekams viņš paskubināja zirgu rikšos, lai sasniegtu kolonas priekšējās rindas, viņš sacīja Sveikam:
— Ja jūs tā runāsiet līdz vakaram, tad būs jo tālāk, jo muļķīgāk.
— Obrlajtnanta kungs, — Šveiks nosauca pakaļ, virsleitnantam aizauļojot, — vai tad jūs negribat zināt, ar ko tas beidzās?
Virsleitnants Lukašs tikai iespieda zirgam piešus sānos.
Leitnanta Duba stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš iz- steberēja no divričiem, sapulcēja ap sevi visu rotas štābu un sāka to kā pusmiegā pamacīt. Viņš teica nejēdzīgi garu runu, kas nospieda visus smagāk par kaujas ietērpu un šauteni.
Tas bija dažādu salīdzinājumu juceklis.
Viņš iesāka:
— Kareivju mīlestība uz virsniekiem padara iespējamus visneiespējamākos upurus, turklāt nemaz nav vajadzīgs, lai šī mīlestība būtu iedzimta. Ja iedzimtas mīlestības nav, tad tā jārada varas ceļā. Privātā dzīvē šāda piespiesta mīlestība, teiksim, skolnieka mīlestība pret skolotāju personālu, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv ārējais spēks, kas to ierosinājis; karā turpretī mēs redzam taisni pretējo, jo virsnieks nedrīkst pielaist kareivim ne par matu atslābt tanīs mīlestības jūtās, kas saista kareivi pie viņa priekšniecības. Šī mīlestība nav kaut kāda parasta mīlestība, bet tā īstenībā ir cienība, bailes un disciplīna.
Šveiks visu laiku soļoja leitnantam Dubam kreisajā pusē, un, kamēr .viņš runāja, Sveiks nepārtraukti turēja «acis pa labi», pavērsies ar seju pret leitnantu Dubu.
Pēdējais sākumā to nepamanīja un turpināja vien tālāk:
— Šī disciplīna un pienākums paklausīt, šī kareivja obligātā mīlestība pret virsnieku ir visai skaidra un nepārprotama, jo kareivja un virsnieka attieksmes ir ļoti vienkāršas: viens paklausa, otrs pavēl. Mēs jau sen esam lasījuši grāmatās par kara mākslu, ka militarais lakonisms, militārā vienkāršība ir taisni tas tikums, kas jāpiesavinās katrarņ kareivim, kurš no brīva prāta vai piespiesti mīl savu priekšniecību; šai priekšniecībai jābūt viņa acīs vislielākam, vispilnīgākam izkristalizētam stingras un konsekventas gribas paraugam.
Tikai tagad leitnants Dubs pamanīja Sveika «acis pa labi», kas nenovērsās no viņa; tas viņam ārkārtīgi nepatika, jo viņš zināmā mērā arī pats apzinājās, ka kaut kur iestidzis savā runā un nevares vairs izķepuroties no šas kareivja mīlestības pret savu priekšniecību, tāpēc viņš uzbrēca Sveikam:
— Ko tu boli uz mani acis kā teļš uz jauniem vārtiem?
— Saskaņā ar pavēli padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, jums pašam reiz labpatika man aizrādīt, ka man ar acīm jāseko jūsu mutei, kad jūs runājat. Un, tā kā katram kareivim jāklausa sava priekšnieka pavēles un jāpatur prātā uz visu mūžu, tad es arī citādi nevarēju.
— Skaties uz otru pusi, — leitnants Dubs uzbrēca, — tikai uz mani neglūni, muļķis tāds, tu zini, ka man tas nepatīk, ka es to nevaru izturēt, kad es tevi ieraugu, un es tev par to reiz tā sadošu . . .
Šveiks izdarīja ar galvu pagriezienu uz kreiso pusi un soļoja šādā pozā leitnantam Dubam blakus, tā ka tas atkal neizturēja:
— Kur tu skaties, kad es ar tevi runāju?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es izpildu jūsu pavēli — «Acis pa kreisi!».
— Ak kungs, ar tevi gan ir posts un bēdas! — leitnants Dubs nopūtās. — Skaties taisni uz priekšu un domā pats par sevi: «Es esmu pats lielākais stulbenis pasaulē.» Iegaumēji?
Šveiks lūkojās taisni uz priekšu un jautāja:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, vai man uz to jāatbild?
— Ko tu iedrošinies? — leitnants Dubs iebrēcās. — Kā tu ar mani runā? Ko tu iedomājies?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es domāju tikai par jūsu pavēli kādā stacijā, kur jūs man aizrādījāt, ka es vispār nedrīkstu atbildēt, kad jūs beidzat runāt.
— Tātad tev tomēr bailes no manis, — leitnants Dubs iepriecināts konstatēja, — bet vēl tu neesi mācījies mani pazīt. Manā priekšā trīcējuši pavisam citādāki vīri nekā tu, to tu ņem vērā. Es esmu daudzus pataisījis melnus un maziņus, tāpēc valdi mēli un paliec aizmugurē, lai es tevi neredzu!
Tā Šveiks nokļuva atkal kolonas beigās pie sanitariem un ērti nobrauca divričos līdz paredzētajai atpūtas vietai, kur beidzot izsniedza nelaimīgās govs gaļu un viru.
— To govi vajadzēja vismaz četrpadsmit dienu turēt etiķī un, ja ne govi, tad vismaz to cilvēku, kas viņu pircis, — Šveiks paziņoja.
No brigādes jāšus ieradās kurjers ar jaunām pavēlēm 11. kaujas rotai; maršruts bija grozīts, vajadzēja doties uz Fel- štinu; Voraliča un Sambora palika pa kreisi, jo tur nebija iespējams rotu novietot, tāpēc ka tur jau stāvēja divi Poznaņas pulki.
Virsleitnants Lukašs tūliņ sastādīja dispozīciju. Mantzinim Vanekam- un Sveikam bija jādodas sameklēt rotai naktsmājas Felštinā.
— Neievāriet tikai pa ceļam atkal kādas ziepe^, Šveik! — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Galvenais, izturieties pieklājīgi pret vietējiem iedzīvotājiem!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, pacentīšos. Tiesa, es gan redzēju ļoti nejauku sapni, kad uz rīta pusi biju iemidzis. Man rādījās sapnī kāda veļas baļļa manās mājās, un no tās visu nakti tecēja ūdens gaitenī, kamēr tā iztecēja tukša un mājas īpašnieka kungam griesti bija samirkuši caur un cauri, par ko viņš man no rīta. paziņoja. Tāds gadījums, obrlajtnanta kungs, tiešām notika reiz Karlinā aiz viadukta . . .
— Lieciet mūs mierā ar savām aplamajām valodām, Šveik, labāk apskatiet abi ar Vaneku karti, lai jūs zinātu, pa kādu ceļu jums jāiet. Tātad šeit jūs redzat ciemus. No šā ciema jūs pagriezīsiet i es pa labi uz upīti un tad iesiet, gar upmalu līdz nākošajam ciemam, un no turienes, kur pirmais strauts ietek upē, kas jums palika, pa labi, jūs iesiet pa lauku ceļu taisni uz ziemeļiem. Jūs nevarat nekur nomaldīties, un jums neizbēgami jānonāk Felštinā. Vai jūs to atcerēsieties?
Tā nu Šveiks kopā ar mantzini Vaneku devās ceļā pēc noteiktā maršruta.
Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pržemišļai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdzteku upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs rēgojās no zemes ārā tikai saplosīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.
— Te izskatās gan citādāk nekā pie Pragas, — Šveiks ierunājās, lai pārtrauktu klusumu.
— Pie mums jau raža novākta, — mantzinis Vaneks sacīja. — Mēs Kralupā iesākam pirmie.
— Te būs varena raža pēc kara, — Sveiks pēc brītiņa turpināja — Kaulu miltus pirkt nevajadzēs. Zemniekam tas ir visai izdevīgi, kad viņa laukos satrūd vesels pulks, — tas ir labs mēslojums. Man tikai par vienu raizes: kaut tikai šie zemnieki neļautos apšmaukties un nepārdotu kareivju kaulus par pusvelti cukurfabrikām kaulu ogļu ražošanai! Mums reiz Karlinas kazarmās bija kāds obrlajtnants Holubs, tik mācīts, ka rotā visi viņu uzskatīja par idiotu, jo viņš savas augstās gudrības dēļ nebija iemācījies kareivjus lamāt un uz visu raudzījās no zinātniska viedokļa. Reiz kareivji viņam ziņoja, ka izsniegtā kroņa maize nav ēdama. Cits virsnieks būtu pārskaities par tādu bezkaunību, bet viņš nekā, viņš palika gluži mierīgs, nenosauca neviena ne par cūku, ne par sivēnu, pat pa ausi nevienam neiegāza. Viņš tikai sasauca visus savus vīrus kopā un sacīja savā patīkamajā balsī: «Vispirms, kareivji, jums jāsaprot, ka kazarmas nav gas- tronomijas veikals, kur jūs varat izmeklēties marinētus zušus, sardīnes eļļā vai sviestmaizītes. Katram kareivim jābūt tik inteliģentam, ka viņš aprij bez kurnēšanas visu, ko dod, un tik disciplinētam, ka viņš nedomā par ēdamā kvalitati. Iedomājieties, kareivji, ka būtu iesācies karš! Tam tīrumam, kur jūs pēc kaujas apraks, būs pilnīgi vienalga, ar kādu kroņa maizi jūs būsiet sev pielikuši vēderus pirms nāves. Zemes māmuļa sadalīs jūs sastāvdaļās un sagremos kopā ar zābakiem. Pasaulē nekas neiet zudumā, no jums izaugs jauna raža kroņa maizei citiem kareivjiem, kuri varbūt atkal nebūs ar to apmierināti tāpat kā jūs, ies sūdzēties un uzrausies uz tādu priekšnieku, kas viņus par to iesēdinās līdz pastardienai aiz restēm, jo viņam ir tiesība to darīt. Tā, kareivji, tagad es esmu jums visu izskaidrojis, kā pienākas, un ceru, ka man nevajadzēs jums vairs atgādināt, ka ikvienam, kas vēl iedomāsies sūdzēties, būs ilgi jāgaida, kamēr ieraudzīs dienas gaismu.» — «Kaut jel viņš būtu kādu pamatīgi nogānījis!» kareivji runāja savā starpā, jo obrlajtnanta kunga smalkie paņēmieni viņus traki kaitināja. Tad viņi ievēlēja mani no rotas, lai es viņam pasaku, ka visi viņu ļoti mīl, bet kas tas par karavīru, kas nelamājas. Tā nu es aizgāju uz viņa dzīvokli un lūdzu viņu, lai viņš met visu kautrēšanos pie malas, jo priekšniecībai jāprot cirst ar vārdiem kā ar siksnu un mēs, kareivji, esam pieraduši pie dienišķiem atgādinājumiem, ka mēs esam suņi un cūkas, jo citādi mēs varam zaudēt cienību pret savu priekšniecību. Sākuma viņš atsacījās un runāja kaut ko
par inteliģenci un par to, ka mūsu gadsimtā nevienam vairs nedrīkstot stāvēt ar rungu aiz muguras, bet beidzot ļāvās pierunāties, iekrāva man pa ausi un izsvieda pa durvīm, lai atkal iegūtu autoritati mūsu acīs. Kad es paziņoju mūsu sarunas rezultātus, visi ļoti priecājās, bet otrā dienā viņš atkal visu samaitāja. Viņš pienāca pie manis un, visiem dzirdot, sacīja: «Šveik, es vakar pārsteidzos, še jums guldenis, un iedzeriet uz manu veselību!» Jā, ar kareivjiem jāprot apieties.
Šveiks pārlaida skatienu apkārtnei.
— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka mēs ejam nepareizi. Obrlajtnanta kungs mums taču visu tik labi paskaidroja. Vispirms kalnup, tad lejup, tad pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi, bet mēs ejam taisni uz priekšu. Jeb vai mēs visu to pagriešanos būtu jau izdarījuši runādami? Es tagad skaidri redzu savā priekšā divus ceļus uz Felštinu. Es varu derēt, ka mums ir jānogriežas pa kreisi.
Mantzinis Vaneks apgalvoja — ka vienmer, kad divi stāv krustceļos, — ka jānogriežas pa labi.
— Mans ceļš, — Šveiks sacīja, — ir ērtāks par jūsējo. Es iešu līdztekus strautam, kur neaizmirstules zied, bet jūs kaut kur cepināsieties pašā saules tveicē. Es turos pie tā, ko mums sacīja obrlajtnanta kungs, ka mēs šeit vispār nevaram nomaldīties, un, ja mēs nevaram nomaldīties, kāpēc tad man jārāpjas kalnā? Es iešu mierīgā garā pa pļavām, piespraudīšu kādu puķīti pie cepures un saplūkšu obrlajtnanta kungam veselu pušķi. Galu galā mēs pārliecināsimies, kam no mums ir taisnība, un es ceru, ka mēs šeit šķirsimies kā labi draugi. Apkārtne šeit ir tāda, ka visiem ceļiem jāved uz Felštinu.
— Netaisiet muļķības, Šveik, — Vaneks uzbārās, — taisni šeit, kā es teicu, mums pēc kartes jānogriežas pa labi.
— Karte var arī kļūdīties, — Šveiks atbildēja, nogriezdamies uz ieleju, pa kuru tecēja strauts. — Tā reiz desinieks Kršeneks 110 Vinohradiem bija iedomājies naktī atgriezties mājup no traktiera «Pie Montagiem» pēc Pragas pilsētas plāna, bet uz rīta pusi viņu atrada Rozdelovā pie Kladnas galīgi stīvu rudzu laukā, kur viņš bija nogurumā pakritis. Tātad, ja jūs negribat pieņemt manu padomu, mantziņa kungs, bet gribat palikt pie sava, tad mums šeit jāšķiras, lai satiktos galapunktā Felštinā. Paskatieties pulkstenī, lai zinātu, kurš tur pirmais ieradīsies! Un, ja jums varbūt draud kādas briesmas, tad izšaujiet gaisā, lai es zinātu, kur jūs atrodaties.
Pēcpusdienā Šveiks nonāca pie neliela ezera, kur viņš pārsteidza kādu izbēgušu krievu gūstekni, kas šeit bija iedomājies peldēties un, Sveiku pamanījis, tāpat pliks aizlaidās lapās.
Šveiks kļuva ziņkārīgs, kā gan viņam piestāvētu krievu formas tērps, kas tepat gulēja zālē pie sēru vītoliem. Viņš aši izģērbās un uzvilka nelaimīgā krievu gūstekņa tērpu. Kā vēlāk izrādījās, šis gūsteknis bija izbēdzis no kāda gūstekņu transporta, kas bija novietots ciemā aiz meža. Šveiks gribēja pamatīgi apskatīt savu atspulgu ūdenī, tāpēc viņš soļoja šurpu turpu gar krastu, kamēr viņu pārsteidza karalauka žandarmu patruļa, kas meklēja izbēgušo krievu gūstekni. Patruļa sastāvēja no ungāriem, kas Sveiku par spīti viņa protestiem nogādāja Hirovā un pievienoja krievu gūstekņu transportam, ko bija atsūtījuši izlabot dzelzceļu uz Pržemišļu.
Tas viss norisinājās tik ātri, ka Šveiks tikai otrā dienā aptvēra stāvokli un uzrakstīja ar apdegušu skalu šādus vārdus uz baltās sienas skolas telpās, kur bija novietota daļa gūstekņu: «Šeit pārgulēja Jozefs Šveiks no Pragas, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks, kas, izpildot kvartirjera pienākumus, aiz pārskatīšanās krita austriešu gūstā pie Felštinas.»