Feldkurats Martinecs nevis ienāca, bet vārda pilnā nozīmē ielidoja pie Sveika kā balerina uz skatuves. Ilgas pēc debess svētlaimes un pudele veca «Gumpoldskirchnera» bija padarījušas viņu vieglu kā spalviņu. Viņam likās, ka viņš šinī svinīgajā un svētajā brīdī tuvojas dievam, kaut īstenībā tuvojās Sveikam.
Durvis aiz viņa aizslēdza, atstājot abus vienatnē, un viņš apgarots uzrunāja Sveiku, kas sēdēja uz lāviņas:
— Mīļais dēls, es esmu feldkurats Martinecs.
Sī uzruna viņam visu ceļu bija likusies vispiemērotākā un zināmā mērā tēvišķi aizkustinoša.
Šveiks piecēlās savā migā, pakratīja feldkuratam abas rokas un sacīja:
— Ļoti priecājos, mans vārds ir Šveiks, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Nesen mūsu pastāvīgā mītne bija Mosta pie Litavas. Sēdieties nu vien labi ērti man līdzās, feldkurata kungs, un pastāstiet, par ko jūs ietupināja! Jūs taču esat virsnieka pakāpē, un jums pienākas virsnieku aresta telpas. Kāpēc jūs iegrūda te, kur lāviņa čum vien no utīm? Dažreiz gan cilvēks pats nav skaidrībā, kādās aresta telpās viņam jānonāk, bet tad to saputrojuši vai nu kancelejā, vai kaut kā nejauši. Reiz es, feldkurata kungs, sēdēju pulka arestā Budejovicē, un tad pie manis iesēdināja kādu kadeta vietas izpildītāju. Šitāds kadeta vietas izpildītājs — tas ir līdzīgs feldkuratam, ne īsti teļš, ne piena lops, kareivjiem viņš uzbļauj kā virsnieks, bet, ja kas notiek, tad viņu iesloga kopā ar vienkāršiem kareivjiem. Viņi, feldkurata kungs, bija īsti bandu bērni: apakšvirsnieku virtuvē viņus nepieņēma, uz kareivju virtuvi viņiem nebija tiesību, tai viņi bija par augstu, bet virsnieku virtuve viņiem atkal nepiederējās. Mums toreiz tādu bija veseli pieci, un sākumā viņi pārtika. vienīgi no siera kareivju bufetē, jo pārtiku viņiem nekur neizsniedza. Bet tad viņus notvēra obrlajtnants Vurms un aizliedza ēst kareivju bufetē, jo tas nesaskan ar kadeta vietas izpildītāja godu. Bet kas cits viņiem atlika? Virsnieku bufetē viņus taču nelaida. Ta viņi karājās starp debesīm un zemi un dabū i a pāris dienās nostaigāt tādu ērkšķu ceļu, ka viens ielēca Malšā, bet otrs pameta pulku un pēc diviem mēnešiem atrakstīja uz kazarmām, ka kļuvis par kara nrnistru Marokā. Tā nu viņi palika tikai četri, jo to, kas ielēca Malšā, izvilka no ūdens vēl dzīvu. Viņš, redziet, uztraukumā bija piemirsis, ka prot peldēt un pat teicami izturējis pārbaudījumu peldētāju skolā. Viņu nosūti i a uz slimnīcu un tur atkal nezināja, kur viņu novietot un kādu segu dot, vienkāršo kareivju vai virsnieku. No šā stāvokļa bija raduši tādu izeju, ka segu nebija vispār nemaz devuši, bet ietinuši tika.i slapjā palagā, tā ka viņš pēc pusstundas jau lūdzies, lai ved atpakaļ uz kazarmām. Šito pašu arī iesēdināja pie manis pi'nīgi slapju. Viņš nosēdēja kādas četras dienas un bija visai apmierināts, ka dabū uzturu, kaut vai arestantu, bet tas vismaz drošs, kā saka. Piektajā dienā viņu aizveda, bet pēc pusstundas viņš atgriezās pēc cepures, raud aiz prieka un stāsta man: «Beidzot mūsu lietā pieņemts lēmums. No šās dienas mēs, kadetu vietas izpildītāji, izcietīsim sodu virssardzē kopā ar virsniekiem un pusdienas saņemsim virsnieku virtuvē; kad virsnieku kungi būs paēduši, tad atliekas mums. Bet gulēšana mums būs kopā ar kareivjiem, kafiju saņemsim kareivju virtuvē un tabaku ari kopā ar kareivjiem.»
Tikai tagad feldkurats tik daudz atjēdzās, ka varēja pārtraukt Šveiku ar teikumu, kam gan nebija nekāda sakara ar iepriekšējo sarunu:
— Jā, jā, mans mīļais dēls! Ir daudz kas tāds starp zemi un debesīm, par ko jāpadomā ar ticības pilnu dvēseli un paļaušanos uz dieva neizmērojamo žēlastību. Es esmu ieradies sniegt tev garīgo iepriecinājumu, mans dēls.
Viņš apklusa, jo pats juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vēl ceļā viņš bija sastādījis plānu runai, ar kuru gribēja piedabūt nelaimīgo pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un izlūgties debess svētlaimi, kas tam būs lemta, ja tas izsūdzēs grēkus un izrādīs patiesu nožēlu.
Viņš vēl pārdomāja, kā ievirzīt sarunu, kad Šveiks viņam aizsteidzās priekšā, lūgdams papirosu.
Feldkurats Martinecs līdz šim vēl nebija iesācis smēķēt, tas bija vienīgais, kas bija atlicis no viņa agrākā dzīves veida. Šad tad, būdams mazliet iereibis pie ģeneraļa Finka, viņš bija mēģinājis smēķēt cigāru, bet tad viņam viss nāca atpakaļ UN viņam radās iespaids, ka sargeņģelis brīdinot kutina viņam rīkli.
— Es nesmēķēju, mīļais dēls, — viņš ar neparastu cieņu atbildēja.
— Tas ir brīnums, — Šveiks sacīja. — Esmu pazinis daudz feldkuratu, bet visi kūpējuši kā spirta dedzinātava Zlichovā. Es nemaz nevaru iedomāties feldkuratu, kas nesmēķē un nedzer. Tikai vienu es pazinu, kas nesmēķēja, bet tas toties gremoja tabaku un svētrunas laikā nospļaudīja visu kanceli. No kurienes jūs esat, feldkurata kungs?
— No Jaunjičinas, — nošļukušā balsī atsaucās viņa ķ. un ķ. godība Martinecs.
— Tad jums, feldkurata kungs, vajadzēja tur pazīt tādu Rūženu Gaudrsovu. Viņa aizpērnā gadā kalpoja kādā krodziņā. Platnerša ielā Prāgā un pieprasīja alimentus no astoņpadsmit vīriešiem reizē, jo viņai bija piedzimuši dvīņi. Vienam no šiem dvīņiem viena acs bija zila, otra brūna, otram — viena acs pelēka, otra. melna., tāpēc viņa sprieda, ka tur vainīgi četri kungi ar attiecīgām acīm, kuri apmeklēja krodziņu un bija ar viņu ielaidušies darīšanās. Vienam dvīnim atkal bija līka kājiņa kā: maģistrata padomniekam, kas arī mēdza tur iegriezties, otram seši pirksti vienai kājai kā krodziņa pastāvīgajam apmeklētājam deputatam. Un tagad iedomājieties, feldkurata kungs, ka viņai bijušas darīšanas ar astoņpadsmit apmeklētājiem, un dvīņiem no katra ir kāda pazīme, no visiem astoņpadsmit, ar kuriem viņa bijusi kopā vai nu privātā dzīvoklī, vai viesnīcā. Tiesa galu galā nosprieda, ka tik lielā barā tēvu nevar konstatēt, un tad šī Rūžena uzvēla visu vainu saimniekam un iesūdzēja to, bet tas pierādīja, ka viņš jau gadus divdesmit impotents pēc kādas operācijās sakarā ar apakšējo locekļu iekaisumu. Nu, tad šo Rūženu nogādāja pie jums, feldkurata kungs, uz Jaunjičinu, un tā mēs redzam, ka, daudz gribot, cilvēks bieži paliek tukšām rokām. Viņai vajadzēja turēties pie viena un neapgalvot tiesai, ka viens dvīnis ir no deputātā kunga un otrs no maģistrata padomnieka kunga vai atkal no tāda un tāda. Bērna dzimšanu taču ļoti viegli aprēķināt. Tad un tad es biju ar viņu viesnīcā, un tad un tad bērns ir piedzimis. Protams, ja dzemdības normālās, feldkurata kungs. Bet šādās viesnīcās iebraucējiem vienmēr par piecnieku var dabūt liecinieku, vai nu sētnieku, vai istabeni, kas apzvēr, ka apsūdzētais tiešām bijis tur tanī naktī ar sūdzētāju un viņa vēl tam sacījusi, kad nākusi pa kāpnēm lejup: «Bet ja nu būs kādas sekas?» — un viņš tai atbildējis: «Esi bez bēdu, pelīt, par bērnu es parūpēšos.»
Feldkurats bija iegrimis domās, un visa šī garīgā iepriecinājuma sniegšana viņam sāka likties visai grūta, kaut gan viņš bija jau iepriekš sastādījis plānu, kā runāt ar šo mīļo dēlu: par dievišķo žēlsirdību pastarā dienā, kad visi kara noziedznieki piecelsies no miroņiem ar virvi ap kaklu un, ja tie nožēlos grēkus, tad mantos apžēlošanu tāpat kā tas jaunās derības palaidnis.
Viņš bija sagatavojis vislieliskāko garīgo iepriecinājumu, kam vajadzēja sastāvēt no trim daļām. Vispirms viņš gribēja runāt par to, ka cilvēkam, kas pilnīgi samierinājies ar dievu, nāve pie karātavām ir viegla. Kara likums soda vainīgo par to, ka tas nodevis viņa majestati ķeizaru, kas ir visu kareivju tēvs, tāpēc pats mazākais pārkāpums pret ķeizaru uzskatāms kā tēva slepkavība, kā tēva nozaimošana. Tālāk feldkurats gribēja attīstīt teoriju, ka ķeizara vara ir no dieva žēlastības un dievs ķeizaru iecēlis pārvaldīt pasaulīgās lietas, tāpat kā Romas pāvestu — pārvaldīt garīgās lietas. Tāpēc tas, kas nodod ķeizaru, nodod arī pašu dievu to kungu, un nodevēju karavīru gaida bez virves vēl mūžīgs sods kā pazudinātu grēcinieku. Bet tomēr, kaut gan cilvēku varā nav atcelt spriedumu, lai neciestu militārā disciplina, un noziedzniekam no karātavām neizbēgt, viss vēl nav zaudēts, kas attiecas uz otru, mūžīgo sodu. No ta cilvēks atbrīvojas kā 110 nieka, nožēlojot grēkus.
Feldkurats jau garā redzēja šo aizgrābjošo ainu, kura arī viņam nāks par labu, dzēšot tur augšā visādas atzīmes par viņa darbību un uzvešanos ģeneraļa Finka dzīvoklī Pržemišļā.
Viņš jau bija iztēlojies, kā viņš uzkliegs notiesātajam: «Nožēlo grēkus, mans dēls! Zemosimies abi dieva priekšā!»
Un kā pēc tam smirdošajā, utu pilnajā kamerā atbalsosies lūgšanas vārdi: «Kungs, kas tu esi žēlsirdība un piedošana, es tevi lūgdams aizlūdzu par šā karavīra (vārds un uzvārds) dvēseli, kam tu esi pavēlējis atstāt šo pasauli pēc Pržemišļas kara tiesas sprieduma. Dod, ak kungs, ka šis kājnieku pulka kareivis savas sirsnīgās un vaļsirdīgās grēku nožēlošanas dēļ tiktu paglābts no elles mokām un piepulcināts tiem atpestītajiem mūžīgajā priekā.»
— Ar jūsu atļauju, feldkurata kungs, jūs jau minūtes piecas sēžat kā nomušīts, it kā šī saruna jūs nemaz neskartu. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks pirmo reizi arestā.
— Es te ierados garīgā iepriecinājuma dēļ, — feldkurats nopietni sacīja.
— Tas ir gan dīvaini, kā jūs apstājis tas garīgais iepriecinājums, feldkurata kungs. Es nu neesmu vis tik stiprs, ka varētu sniegt jums kādu iepriecinājumu. Jūs taču neesat ne pirmais, ne pēdējais feldkurats, kas nokļuvis aiz restēm. Un, ja man patiesība jāsaka, feldkurata kungs, tad man trūkst runas dāvanu, lai es varētu kādu grūtā brīdī iepriecināt. Reiz es gan mēģināju, bet diezin cik labi vis neizdevās. Piesēdiet man tepat, blakus, es jums to pastāstīšu. Kad es vēl dzīvoju Opatovices ielā, man bija draugs Faustins, viesnīcas šveicars. Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks, godīgs un centīgs. Lai tur vai kāds ielas skuķis, viņš zināja visus, un jūs varējāt ierasties pie viņa viesnīcā kaut vai nakts vidū, feldkurata kungs, un teikt: «Faustina kungs, man vajadzīga jaunkundze,» — un viņš jums tūliņ godīgi apvaicātos, vai jūs gribat gaišmati vai tumšmati, mazāku, lielāku, tievu, resnu, vācieti, čechieti vai ebrejieti, jaunavu, šķirteni vai precētu, inteliģentu vai neinteliģentu.
Šveiks familiari piekļāvās feldkuratam un turpināja, aplicis tam roku ap viduci:
— Pieņemsim, ka jūs, feldkurata kungs, viņam sacītu: «Man gribas gaišmati ar glītām kājām, atraitni, neinteliģentu,» — un pēc desmit minūtēm tā jau būtu jums gultā ar visu kristāmzīmi.
Feldkuratam jau metās karsti, bet Šveiks stāstīja vien tālāk, mātes maigumā spiezdams viņu sev klāt:
— Jūs nemaz neticēsiet, feldkurata kungs, kas šim Faustina kungam bija par izpratni tikumības un godīguma lietās. No tiem sieviešiem, ko viņš piegādāja viesnīcai, viņš nekad neņēma ne kreicera dzeramnaudas, un, ja kāda no viņām to aizmirsa un gribēja viņam iespiest kādu nieku saujā, tad jums vajadzēja redzēt, kā viņš uztraucās un sāka brēkt: «Tu cūka gatavā, ja tu tirgojies ar savu miesu un krīti nāves grēkā, tad nedomā, ka man vajag tavu desmit helleru! Es neesmu nekāds savedējs, tu bezkaunīgā vazaņķe! Es to daru vienīgi aiz līdzcietības pret tevi, lai tev, ja jau tu tik samaitāta esi, nevajadzētu atklāti piedāvāt savu negodu garāmgājējiem, lai tevi nakti nesaķertu patruļa un tev nevajadzētu trīs dienas mazgāt iecirknī grīdas. Te tu vismaz esi siltumā, un neviens neredz, cik dziļi esi grimusi.» Viņam maksāja klienti. Viņam bija sava takse: zilas acis maksāja desmit kreiceru, melnas — piecpadsmit kreiceru, un viņš visu smalki izrēķināja uz papīra un pasniedza apmeklētājam kā kādu rēķinu. Par starpniecību viņš tiešām ņēma visai mērenas cenas. Par neinteliģentu sievišķi gan bija jāpiemaksā desmit kreiceru, jo viņš vadījās pēc principa, ka vienkāršam meitietim vairāk satura nekā kādai izglītotai dāmai. Bet reiz vakarā Faustina kungs atskrien pie manis Opatovices ielā traki uztraucies un kā bez galvas, it kā viņu nule būtu izvilkuši no tramvaja, apakšas un pie lam nospēruši pulksteni. Sākumā viņš nemaz nerunāja, izvilka no kabatas pudeli ruma, ieņēma malku, pasniedza man un noteica: «Dzer!» Tā mēs klusējām, kamēr pudele bija tukša, un tad viņš sacīja: «Draugs, esi tik labs un izdari man pakalpojumu! Atver logu uz ielu, es nosēdīšos uz palodzes, tu mani paķersi aiz kājām un nosviedīsi no trešā stāva lejā. Cita nekā man no dzīves vairs nevajag, es gribu tikai saņemt pēdējo mierinājumu, ka ir vēl atrodams labs draugs, kas mani nogādā labākā pasaulē. Šinī pasaulē es vairs ilgāk nevaru dzīvot, jo mani, godīgu cilvēku, apvaino par savešanu, it kā kādu suteneru no ebreju kvartala. Mūsu viesnīca taču ir pirmšķirīga, visām trim istabenēm un arī manai sievai grāmatiņas kārtībā, un ārsta kungam par viziti mēs neesam ne kreicera parādā. Tātad, ja tu mani kaut drusku mīli, tad nosvied mani no
trešā stāva lejup, sniedz man šo pēdējo iepriecinājumu!» Es viņam liku uzrāpties uz palodzes un tad izsviedu viņu uz ielas. Nenobīstieties, feldkurata kungs!
Sveiks uzkāpa uz lāviņas un uzvilka feldkuratu līdz.
Re, feldkurata kungs, šitā es viņu sagrābu un — blaukš! —
zemē!
Sveiks pacēla feldkuratu gaisā, nosvieda uz grīdas un mierīgi turpināja, kamēr pārbiedētais feldkurats prātoja, vai viņam vēl visi kauli veseli.
— Redziet nu, feldkurata kungs, ar jums nekas nenotika, un ar to — ar Faustina kungu — arī ne, kaut gan viņš nokrita no trīsreiz tik liela augstuma. Protiet, viņš bija galīgi piedzēries un pavisam aizmirsis, ka Opatovices ielā es dzīvoju pavisam zemu, pirmajā stāvā, nevis trešajā kā pirms gada Kržemeneces iel^, kur viņš mani apciemoja.
Feldkurats šausmās raudzījās augšup uz Sveiku, kas stāvēja virs viņa uz lāviņas un svaidījās ar rokām.
Feldkuratam ienāca prātā, ka viņam darīšanas ar vājprātīgu, tāpēc viņš lēnām atmuguriski kāpās uz durvju pusi, runādams: «Jā, mīļais dēls, tas nebija pat trīsreiz augstāk,» — un pēkšņi sāka dauzīt durvis, tik šausmīgi rēkdams, ka viņam tūliņ atvēra.
Sveiks redzēja pa aizrestoto logu, kā feldkurats sargkareivju pavadībā steidzīgi aizgāja pār pagalmu, plātīdamies ar rokām.
«Nu viņu aizved uz «magorku»[50],» sveiks nodomāja, nolēca no lāviņas un sāka maršēt pa kameru, dziedot:
To gredzenu, ko tu man devi, To vairāk nenēsāšu es. Sasodīts, kāpēc ne? Kad ieradīšos reģimentē, To ielādēšu šautenē.
Pēc dažām minūtēm feldkuratu pieteica ģenerālim Finkam.
Pie ģeneraļa bija atkal liela «sēde», kur galveno lomu tēloja divas piemīlīgas dāmas, vīns un liķieris.
Te bija sapulcējušies visi kara tiesas locekļi, atskaitot vienkāršo kājnieku, kas šorīt bija citiem aizdedzinājis papirosus.
Feldkurats ieslīdēja sapulcēto vidū kā rēgs. Viņš bija bāls, satraukts un cieņas pilns kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu izpļaukājuši nepelnīti.
Ģenerālis Finks, kas pēdējā laikā bija visai iemīļojis feldkuratu, nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvana un dzērāja balsī apvaicājās:
Kas tev noticis, garīgais iepriecinājum?
Viena no jautrajām dāmām meta feldkuratam ar savu papirosu.
Iedzer, garīgais iepriecinājum! — ģenerālis sacīja un ielēja feldkuratam vīnu lielā, zaļā kausā. Tā kā feldkurats visu tūliņ neizdzēra, ģenerālis pats lēja viņam vīnu mutē, un, ja feldkurats nebūtu varonīgi rijis, tad vīns būtu nolijis zemē.
Tikai tad feldkuratam jautāja, kā notiesātais saņēmis garīgo iepriecinājumu. Feldkurats piecēlās un traģiskā balsī nosacīja:
Viņš zaudēja prātu.
— Tas gan būs bijis lielisks garīgais iepriecinājums, — ģenerālis iesmējās, un visi sāka šausmīgi smieties, bet abas dāmas — apmētāt feldkuratu papirosiem.
Galda galā atzveltnī snauda majors, kas jau bija par daudz iedzēris; tagad viņš atmodās no savas apatijas, aši ielēja divās vīna glāzēs liķieri, izlauza ceļu starp sēdekļiem pie feldkurata un piespieda apstulbušo dieva kalpu sadzert tu-brālības. Tad viņš atstreipuļoja atpakaļ savā vietā un snauda tālāk.
Šis dzēriens noveda feldkuratu velna cilpās. Velns izstiepa pēc viņa savus nagus no visām galdā saliktajām pudelēm, no jautro dāmu skatieniem un smaidiem. Dāmiņas bija uzcēlušas savas kājas taisni viņam priekšā uz galda, un Belcebuls raudzījās feldkuratā no mežģīņu jūkļa.
Feldkurats līdz pēdējam mirklim bija pārliecināts, ka runa ir par viņa dvēseli un viņš pats ir moceklis.
Šādās pārdomās viņš uzrunāja abus ģeneraļa kalpotājus, kuri aiznesa viņu uz dīvana blakus istabā:
— Skumīga, bet sirdi pacilājoša aina atklājas jūsu acīm, kad jūs bez aizspriedumiem un šķīstu sirdi atceraties tos daudzos slavenos cietējus, kas uzupurējušies savas ticības labad un pazīstami ar mocekļu vārdu. Es sniedzu jums paraugu, kā cilvēks var pacelties pāri visādiem pārbaudījumiem, ja viņa sirdī mājo patiesība un tikumība, kas palīdz viņam gūt spožu uzvaru pār visbriesmīgāko grēku.
Šinī mirklī viņu pagrieza ar seju pret sienu, un viņš tūliņ iemiga.
Viņam bija nemierīgs miegs.
Viņš sapņoja, ka pa dienu izpilda feldkurata pienākumus, bet nakti ir viesnīcas šveicars Faustina vietā, ko Sveiks bija izsviedis pa trešā stāva logu. Ģenerālim iesniedz par viņu no visām pusēm sūdzības; te viņš apmeklētājam gaišmates vietā piegādājis tumšmati, te inteliģentas šķirtenes vietā neinteliģentu atraitni.
Viņš pamodās no rīta nosvīdis kā žurka, kuņģī griezās vien kā jūras slimības laikā, un viņam likās, ka viņa bijusī priekšniecība, Moravijas mācītājs, ir eņģelis, salīdzinot ar viņu.