Labība bija izvētīta un sabērta apcirkņos, saule atkal sāka spīdēt, un Trofims Ivanovičs sestdienā nolēma:
«Tagad pārvedīsim sienu mājās. Ei, bērni,'dodieties stepē — pārdzeniet zirgus un vēršus no ganībām.»
Gūstekņi izgāja rīta agrumā, tikko pamodušies. Pār stepi vq1 pletās baltas miglas. Viņi gāja tai virzienā, kādu saimnieks ar rokas metienu bija norādījis. Gāja jau veselu stundu, visu laiku apkārt redzēja laukus, ļaudis un lopus, bet no Trofima Ivanoviča ganāmpulka tur nebija ne vēsts.
«Velns lai parauj!» beidzot iesaucās Mareks. «Mēs taču nemaz nezinām, kas un kur viņa lopus gana. Es aiziešu atpakaļ uz mājām un paprasīšu saimniekam.»
«Gluži pareizi,» Sveiks piekrita. «Jau veselu nedēļu mēs viņa zirgus un vēršus neesam redzējuši. Tos droši vien uzrauga kāds visas sādžas kopējs gans.»
«Neviens te viņiem negana,» pretojās Zveršina. «Vismaz es nekad pie lopiem neesmu pamanījis ganus.»
Mareks devās mājup, un Zveršina izteica šādu priekšlikumu:
«Mums tomēr jādodas uz priekšu. Es tagad iešu šajā virzienā, bet tu ej uz to pusi. Ja pamani meklējamos — svelp labi skaļi; ja es pamanīšu — darīšu tāpat.»
Viņi izšķīrās katrs savā virzienā. Sveiks gāja un gāja, bet nekur nesastapa tādus zirgus un vēršus, kuri pēc viņa pārlie-
čības varētu piederēt Trofimam Ivanovičam. Kolīdz viņš tuvojās vēršiem, kuri gānījās izklaidus, tie sacēla astes gaisa un muka jau pa gabalu. Gluži tapat notika ar zirgiem: viņi izpleta nāsis, iezviedzas, saspēras ar pakaļkajam un aizskrēja stepē tik lepni, ka krēpes vien noviļņoja vējā.
Laiks bija karsts. Sveiks sāka jau pagurt. Viņš novilka kreklu, atlaidās zālē, bridi pagulēja un tad atkal saka meklēt pazudušos lopiņus. Tālumā jau bija redzams kaimiņu ciems, kad pēkšņi viņam uzsmaidīja laime. Kada ganāmpulkā Sveiks pamanīja zirgu, kas, bez šaubam, piederēja viņa saimniekam. Sveiks uzmanīgi tam tuvojās un laipni sauca:
«Juša! Juša!»
Tai brīdī, kad citi zirgi metas bēgt, viena ķēvele tomēr palika stāvot, jo sāka ostīt maizes gabalu, ko Sveiks ar nolūku izvilka sev no kabatas.
Šoreiz viņš uzvarēja. Satvēra ķēvi aiz krēpēm, laimīgi uzlēca tai mugurā, atdalīja no bara vēl sešus vēršus, kuriem arī vajadzēja piederēt viņa saimniekam, un tad pilnā gaita ar tiem laida prom uz savas sadžas pusi. Gabalu paskrējuši, vērši vairs negribēja klausīt, mēģināja izklīst, žēli māva un lauzas atpakaļ uz ganāmpulku. Kamēr vienu noķēra, citi bija jau vēl tālāk aizbēguši. Patiesību sakot, tas bija ellīgi grūts uzdevums, ko šoreiz Sveiks godam centās paveikt. «Ja nu reiz esmu nokļuvis šai Amerika un ticis kovboja goda, tad blamēties nedrīkst,» viņš pats sevi mudināja, padzinis vēršus jau labu gabalu uz priekšu. «Velns viņu saziri, kas tad te par kārtību: simts gadus es jau karā esmu padevīgi klausījis visādus ēzeļus, un nu man vairs negribēs pat vērši paklausīt! Vai tas nav dīvaini: es te laga nevaru savaldīt nieka sešus vēršus, bet ir ēzeļi, kas savalda veselas tautas un iedzen tās vēl pozīcijās nomirt. Vai es esmu sliktāks par viņiem? Nē!»
Šī pašapziņa tā pacēla Sveika enerģiju, ka, skaļi kliegdams, viņš sāka komandēt savu sešgalvu armiju. Vecs zemnieks, kas grāba sienu attalākā laukā, nejauši izdzirda šis varonīgās skaņas, pacēla roku pār acīm, ieraudzīja svešo laupītāju un saka kliegt:
«Ei, ci, pareizticīgie ļaudis! Sanākat, sanākat! Lūk, austrietis — zirguzaglis aizdzen mūsu lopus! Dzenieties pakaļ tam velna bērnam! Ak tu, suņa dzimums, gan mēs tev vēl sakursim īstu krievu pirti uz muguras!»
Viņš pieskrēja pie kaimiņa, izrāva tā zirgu no ilksīm, uzlēca tam mugurā un pilnos auļos drāzās taisni uz Sveiku, visā balsī vēl vienmēr kliegdams:
«Zirguzaglis, zirguzaglis! Ķeriet, turiet viņu! Pjotram Iva- novičam ķēvi nokampis! Ķeriet, pareizticīgie ļaudis!»
Zemnieki sāka ielenkt Sveiku no visām pusēm. Viņš sajuta, ka_nupat klāsies plāni, pameta vēršus un spēra ķēvei no visa spēka pa sāniem, lai tā ātrāk iemuktu Trofima Ivanoviēa drošajā pajumtē.
Ķērāju troksnis kļuva arvien diktāks un draudošāks. Visdrošākais no viņiem metās bēglim tieši virsū un tā sabaidīja Sveika ķēvi, ka tā, cik jaudas, sāka skriet, abus galus uz augšu svaidīdama un nemaz vairs nerēķinādamās ar jātnieka gribu. Sveiks ieķērās krēpēs un turējās visiem spēkiem, līdz nevaldāmais lopiņš laimīgi ieauļoja taisni Trofima Ivanoviča sētā. Tur stāvēja saimnieks ar Mareku un mierīgi gaidīja, kad abi izsūtītie pārdzīs ganāmpulku.
Kad Sveiks novēlās no ķēves muguras, Trofims Ivanovičs viņam vaicāja:
«Kur tu to atradi? Kāpēc tik ātri dzini — zirgs ir vienās putās.»
Bet, vērīgāk apskatījis nodzīto lopiņu, viņš iesaucās:
«Tas jau nemaz nav mans zirgs! Tā ir ķēve! Nu akurāt tā pati ķēve, ko pagājušajā gadā pārdevu Pjotram Ivanovičam.»
Šai brīdī sētā iedrāzās apmēram, piecdesmit jātnieki, kuri dusmīgi kliedza:
«Kur ir zirguzaglis! Sist viņu zemē! Dzīvu aprakt!»
Viņi apstājās, kad ieraudzīja Sveiku un Trofimu Ivanoviču, Saimnieks izgaja pretim un plati ieplēta rokas:
«Nu muļķi, īstie muļķi! Ko ar tādiem lai iesāk? Aizsūtu viņus pēc zirgiem — atved man svešu ķēvi! Zirgus nepazīst, vēršus nevar atvest, bet saka, ka mācīti ļaudis esot, avīzes un grāmatas lasot. Ņemiet, lūdzu, to ķēveli un aizvediet atpakaļ uz Koroļevku. Nododiet Pjotram Ivanovičam un pasveiciniet viņu no manis.»
Jātnieki atstāja sētu, bet Trofims Ivanovičs vēl ilgi lamājās, lādēja Austriju, austriešus un to dienu, kad viņus bija pieņēmis darbā. Viņš spļaudījās, brīnījās, plātīja rokas, kratīja galvu un apmierinājās tikai tad, kad izdzirda Zveršinas balsi: «Nu, cob — eobe, cobe!…»
«Nu vismaz tas būs beidzot atradis manus lopus! Tagad, bērni, jūdziet tūlīt zirgus ratos, ceru, ka vēl pagūšu sienu pārvest.»
Bet kolīdz pirmais vēršu pāris parādījās pagalmā, Trofims Ivanovičs atkal sāka neganti lamāties. Drīz vien seta pienāca pilna vēršiem, govīm un aitām, bet saimnieks izmisumā plēsa sev matus un kliedza uz Zveršinu, kas, lepni krūtis izgāzis, stāvēja sava ganāmpulka vidū.
«Es, maķ tvoju, pavēlēju, lai tu atdzen manus lopus, bet tu, maķ tvoju, ko tu esi izdarījis? Suņa bērns, austriešu purns, job tvoju maķ, vai tic ir mani lopi! Dzen viņus tūlīt atpakaļ uz turieni, no kurienes ņēmi, citādi, job tvoju maķ, tevi kā blakti nospiedīšu!»
Tikai tad, kad niknums bija nedaudz pārskrējis, viņš izsauca abas meitas no būdas un pavēlēja:
«Tūlīt palūdziet no kaimiņa trīs zirgus. Jāsim savus lopus meklēt.»
Meitenes ar zirgiem bija drīz vien klāt. Saimnieks un Dūņa uzlēca tiem mugurā un aizauļoja stepē. Nataša izbrauca braukšus. Tikai vēlu vakarā viņi atgriezās ar sagūstīto ganāmpulku. Kad viss bija atkal kārtībā, Trofims Ivanovičs piegāja gūstekņiem un atvainodamies teica:
«Piedodiet, bērni, ka pusdienā es tā «pa matuški» izlamājos. Jūs jau nevarējāt atrast: zirgi bija aizklejojuši 30 verstis tālu un vērši aizklīduši līdz pat Kohonovicai. Piedodiet, bērni, manus grēkus.»
«Piedodam jau, piedodam,» Sveiks pirmais atsaucās. «Bet kāpēc tu vēršiem neuzspied savu firmas zīmi, kad palaid tos plašā pasaulē? Es krītot tā sasitu dibenu, ka veselu nedēļu sūrstēs.»