Kā Duna teica, tā arī notika: svētdienā atbrauca viesi —■ precinieks ar saviem radiem. Ciemiņus apsveikdams, Trofims Ivanovičs zemu klanījās un veda viņus tūlīt pie pusdienu galda. Visi iegaja istabā, tur ilgi lūdzās un klanījās svētbilžu priekšā, tad apsēdās, sasveicinājās arī ar gūstekņiem un sāka tos iztaujāt par Austriju — kā tur dzīvojot ļaudis un kāpēc īsti karš esot iesācies?
Nataša sāka likt galdā visu, ko māte bija sacepusi -un izvārījusi. Tā bija varena maltīte, kas sastāvēja no piena zupas, vareņņikiem, ceptas vistas un bliņārn ar skābu krējumu piedevām. Lielās koka bļodas pasniedza tik pilnas, ka Sveiks, aiz svētlaimības plati smaidīdams, paslepus piegrūda arī Marekam pie sāniem:
«Ed nu, cik lien! Izmanto gadījumu. Velns lai parauj — žēl, ka cilvēks nav kamielis un nevar par septiņām 'dienām uz- .Treiz pieēsties!»
Dūņa šo pusdienu laikā viesiem pat neparadijās. Kad ēšanu bija beiguši, Nataša galda cēla kūpošu patvari. Majasināte visu laiku ar i ielu laipnību noraudzījās uz nākamo meitasvīru un jau sajuta viņā savu dēlu. Tas bija apmēram 20 gadus vecs jauneklis spodri uzviksētos zabakos un sarkanā kreklā, ko apjoza raibi izrakstīta josta. Tad precinieka māte paskatījas uz gūstekņiem un uzmeta vaicājošu skatu ari Trofimam Ivanovičam. Viņš tūlīt saprata, kas par lietu, bet atmeta ar roku un noteica:
«Varam sakt; viņi jau ne velna nesaprot.»
Mareks tomēr bija drusku sapratis un aizvilka Sveiku uz lāvas pie krāsns, lai viņš tur nevienu netraucētu. Precinieka māte svarīgi nokāsējās, paskatījās uz svētbildēm, uz spilveniem, uz patvāri — un tad iesaka:
«Lai jūs nu zinātu, kāpēc mēs te esam ieradušies. Jums ir prece, taču ne jau kaut kāda prece! Un mums ir pircējs — arī pirmās šķiras! Iļja mums ir lielisks zēns, labs saimniekotājs un piedevām vēl skaistulis, kādu reti var atrast.»
«Jā, jā, to var redzēt!» apstiprināja Sveiks Marekam. «īsts irants, krekls no biksēm karājas laukā!»
«Nu ir laiks I]jam vest sievu mājās,» turpināja viešņa. «Meitenes mūsu sādžā skrien viņam pakaļ, bet šis ne dzirdēt negrib. Es pati viņam vienu izraudzījos, skaistu un karstu skuķi, pieeju un saku: «Lūk, Iļjuša, šito te tev būs precēt!» Bet viņš atteicās: «Nē, mamaša, mums visā sētā pat melnas vistas nav, — bet tu nu gribi mani izprecināt pie melnrnates.» Tapat arī atzinās, ka nevarot vairs nevienu citu iemīļot, jo jūsu Dūņa esot šim dziļi sirdī iezagusies. Viņu tad ari ņemšot sev par sievu. Bet es Duņu vēl nemaz nepazīstu — kur viņa tagad ir?»
Nataša tūlīt izskrēja sētā, lai ieaicinātu Duņu. Precinieka mate taisīja pauzi pēc visiem oratorijas likumiem un tad atkal saka runāt:
«Mūsu Iļja droši varētu atrast sev bagātu līgavu, bet mēs paši, paldies Dievam, esam diezgan bagāti, lai atļautu viņam izvēlēties pēc sirds patikšanas. Cik un ko jūs varat dot Dūņai līdzi pūra?»
Nu bija pienākusi kārta Dūņas mātei runāt:
«Cik tad jus īsti gribat?»
«Tik, cik jūs varat dot.»
«Ko vēlaties?»
«Tiesa, prece ir jūsu. bet sakiet, kādas tai būs piedevas?»
«Tas jums pašiem jānolemj. Esat taču pie mums atbraukuši, bet ne mēs pie jums. Jūs nākat ar priekšlikumu.»
«Viņi taču tielējas gluži kā gadatirgū,» piebilda Sveiks.
«Mēs savam dēlam' vēlamies sievu, kurai būtu pašai savs patvāris un spilveni,» beidzot iesāka skaidrāku valodu runāt lijas tēvs.
«Un kaldinātu pūralādi!» steidzās piemetināt māte.
«Nu, lūk: patvāri došu, spilvenus došu, bet apkaltu pūralādi nekādīgi nedošu!» noteikti atbildēja Trofims Ivanovičs.
«Puralāde būs, bet tikai krāsota,» paskaidroja Dūņas māte.. «Ar tādu tik krietnai meitai, kāda ir manējā, pilnīgi pietiek.»
«Nē, mēs tomēr prasām apkaltu!» pretojās IIjas māte. «Vaš tada nieka dēļ jums vajag mūsu dēlam kaunu darīt?»
Istabā ienāca Dūņa, apģērbusies svētku drēbēs. Vīsi, atskaitot precinieku, izlikās, it kā viņu nemaz neredzētu, un Trofims Ivanovičs tikpat svinīgi kā pirmīt teica:
«Nu tad lai iet ar' — dosim apkalto! Mūsu Dūņa tomēr tādu precinieku, kāds ir jūsu Ijja, atrastu arī bez visas pūralādes.. Bet par to Iļjam tad jāpērk viņai kalašas un kāzās jāsamaksā, puse no izdzertā brandavīna.»
«Ko? Sievai kalašas? Un pusi no brandavīna!» sašutusi iesaucās lijas māte, un, saķērusi ar vienu roku vīru aiz pleca, ar otru dēlu padusē, viņa turpināja: «Nākat, iesim tūlīt prom! Nekas no precībām te neiznāks. Jūs dzirdējāt, kas tie par bezkaunīgiem ļaudīm!»
Ar spēcīgu grūdienu viņa izstūma abus vīriešus no istabas laukā, vēl arvien kliegdama, pati sameklēja zirgus un izveda tos pagalmā, lai iejūgtu ratos prombraukšanai. Bet, pirms viņa bija uzlikusi loku, pagalmā izgāja arī Dunas māte un mierīgi ierunājās:
«Vai tu jau dulna esi palikusi, jeb tev cita kaite piesitusies? Pati teici, ka esot bagāti ļaudis, un nu negrib, ka dēls manai meitai kalašas nopirktu. Man taču ir jāzin, kā līgavainis prot. savu līgavu novērtēt. Savā mūžā tu neesi tādus spilvenus redzējusi, kādus es varu dot savai meitai līdzi.»
Tad līgavaiņa māte pati atkal izjūdza zirgus, lika vīriešiem atgriezties istaba, iegāja tur arī pati un, Duņu aiz pleca notvērusi, iegrūda to blakus telpā, tūlīt turp pakaļ aizraidīdama arī savu IJjušu:
«Tagad nu iepazīstaties!» — un viņa aizslēdza durvis.
«Tas tiešām var labi beigties,» piebilda Sveiks, «jo tajā telpā nav neviena loga. Tumsa tiem abiem ir tagad kā radīta.»
Kamēr vecie vēl galīgi salīga, kurš kuru ieaicinās kāzās, cik sapirks šņabi un cik nokaus lopiņu — Iļja palievenī sataustīja katlu mucu, apsēdās uz tās un tciea Dūņai: «Paskaties, kādi man skaisti zābaki kājās! Vai vari saredzēt?»
Bet apkārt bija pavisam tumšs, un Iļja runāja gluži klusi. Dūņa tomēr pareizi nojauta, kas viņam padomā, un skaļā balsi atteica:
«Redzu gan. Zoles ar naglām piesistas un stulmi pārklāti ar labu laku. Kur tu tādus pirki? Droši vien rubļus divdesmit esi samaksājis?»
«Tādi maksā divdesmit divus,» čukstēja Iļja vēl klusāk. Bet Dūņa vēl skaļāk atbildēja:
«Divdesmit divus? Par tādiem arī divdesmit piecus nav žēl maksāt!»
«Nu kā tad būs: vai nāksi pie manis par sievu?» Iļja pusbalsī turpināja. Tagad toties Dūņa iesāka čukstēt:
«Bet vai tu mani nesitīsi? Un nepiedzersies pilns kā cūka?»
«Es tev, Dūņa, nekad pāri nedarīšu,» apvainots nopūtās Iļja. «Es jau dzeru tikai pa svētdienām. Varbūt, vēl karā būs jāaiziet un tu tad paliksi par zaldāta atraitni.»
Viņš satvēra līgavu pie rokām un pirkstiem aptaustīja tās augšup līdz pat pleciem, lai pārliecinātos, vai muskuļi pietiekoši labi attīstīti. Gluži tāpat viņš aptaustīja Dūņas kājas un gurnus, atrazdams tos par tik krietniem, ka klusībā pie sevis nodomāja: Māte būs pilnīgi apmierināta, kad pateikšu viņai, ka acīm redz, ausīm dzird un muskuļi kā stiprai ķēvei.
Glāstīdams Dūņas atsegtos ceļgalus, viņš svarīgi piebilda:
«Kalašas tomēr es nopirkšu, lai redzi, ka man nekā nav žēl tevis labā.»
Pēc šī solījuma Dūņa kā dēle iezīdās viņā, un Iļja sajuta, ka viņa melnā krekla apkakle top šaura, žņaudz un smacē nost. Par laimi šai brīdī māte pēkšņi atvēra durvis. Viņa pavēloši sauca:
«Nāc, Iļja, laukā, iesim prom! Nekas no šīm precībām neiznāks. Simts rubļus grib 110 mums priekš šņabja izplēst. Kala šas viņiem jau apsolīju, piecdesmit rubļus nodzeršanai arī nežēlojām, bet tiem negantniekiem jau nekad nav diezgan. Atradīšu tev citur labāku sievu!»
Turpat aiz viņas stāvēja mājasmāte un kliedza Dūņai:
«Labāk es tevi dīķī noslīcināšu, nekā tādā ģimenē atdošu! Atbrauc pēc meitas un kopā ar viņu grib aizvest visu māju. Līgavai tādam preciniekam vajadzētu zobus rīklē sadzīt!»
Atbraucēji atkal izgāja pagalmā, šoreiz sajūdza zirgus, iesēdās ratos un izbrauca pa vārtiem. Bet pēc minūtēm desmit viņi atgriezās, un no ratiem izlēca Iļjas tēvs, saukdams:
«Hei, Trofim Ivanovič, astoņdesmit rubļus šņabim es došu.
Pārdomā un dod man atbildi. Labu mantu tu pārdod, bet nekad vēl savā mūžā neesi taisījis tik izdevīgu veikalu. Astoņdesmit — un pats es daudz nedzeršu. Nu, tagad pielūko, ka neaizlaid mūs tukšā uz mājām!»
«Lai Dieva rokā,» smagi nopūtās Trofims Ivanovičs. «Būs, kā tu vēlies.»
Viņš pirmais iegāja istabā, un citi sekoja. Tur Trofims Ivanovičs no sienas nocēla svētbildi, Dūņa un Iļja nometās ceļos, un Trofims pirmais tos abus apsvētīja, pēc tam svētbildi nododams citiem, kuri sekoja viņa priekšzīmei. Pēc tam visi kopīgi ieturēja vakariņas.
Dūņa tagad bija līgava. Kāzas nolika pēc trīs nedēļām, un Sveiks, kad tas kopā ar biedriem bija ielīdis savā naktsguļas alā, nopūzdamies teica Marekam:
«No tiem gan iznāks laimīgs pāris. Vecie tos nosvētīja ar to pašu svētbildi, ar kuru burve izārstēja slimo cūku. Viņiem tas svētais laikam noder pret visādām kaitēm.»
Vēl vienu nedēļu viņi pavadīja tīrumā: kūla miežus, veda sienu un tikai svētdienā pārbrauca mājās. Dūņa bija kļuvusi jautrāka, bezbēdīgāka. Retumis pie viņas darbalaukā atjāja Iļja, šo to piepalīdzēja un atkal pazuda. Vēl biežāk kā agrāk tagad Duna izvilka no kabatas spoguļa gabaliņu un pūderi. Viņas seja it kā atdzīvojās apziņā, ka tagad tā ir jau īsta līgava. Bet, kad naktī, laukā zem ratiem guļot, Trofims Ivanovičs sāka krākt, veikli kā ķirzaka viņa pielīda nomaļus gulošajam Marekam, piespiedās tam cieši klāt, sildīdama ar savu karsto ķermeni un čukstēdama:
«Tikai klusām! Lūk nu, kā mans zēns tagad iemācījies negulēt un gaidīt, kamēr Dūņa viņu apmīļos.»
Pļauja jau bija sen nobeigta. Puslauks uzarts. Sākās garie vakari, un Sveiks laimīgi atrada, kā tos lietderīgi izlietot. Ganībās auga ļoti daudz šampinjonu; pusdienas laikā tos salasīja un vakarā aiz šķūņa ilgi cepa. Olas viņiem arī izdevās dabūt, bet taukus Zveršina zaga no pieliekamām telpām, kamēr saimnieku nebija mājās. Kopējās vakariņas gūstekņi vienmēr papildināja ar īpašu maltīti. Vienmēr atnāca saimnieks, apskatījās, ko Sveiks tur cep, bet, šampinjonus ieraudzījis, īgni nospļāvās:
«Kāpēc tu neņem vairāk maizes un putras? Kā tādu draņķi var ieēst?»
«Es, draugi, ar interesi gaidu, kas notiks kāzās,» Sveiks teica. «Saimniece teica, ka nokaušot cūku, nopirkšot aunu, cepšot pīrāgus ar galu un desmit mārciņas siļķu pārvedīšot mājās. Tie visi viņiem ir lieli gardumi, bet šampinjonus, ko pie mums ēd tikai aristokrāti, viņi te sauc par… draņķi. Kā kuro reizi gan cilvēkam negadās ar to pašu ēšanu! Es pats pazinu kādu nabaga studentu, vārda Knoblihu. Viņš pasniedza stundas bagātās ģimenēs, kaut kā sāpelnīja sev pārtikai, bet vispār viņam veicās Joti slikti. Lai lētāk iztiktu, apmetās viņš Podskalos, kādā vecā mājā, kur bija daudz prusaku. Un katru reizi, kad naktī pārnāca mājās, viņš kaut ko atnesa līdz arī saviem prusakiem kā pats uzticamākais draugs.. Bet kādreiz atgadījas, ka šo uzaicināja vakariņās kāds fakultāti patlaban beidzis draugs. Viņš vakariņas, protams, sarīko pieklājīgā restorānā, un viss ir iekārtots tā, ka labāk nevar vēlēties.
Sēd nu nabaga students pie galda un ēd tāpat kā visi citi, bet ķelneri staigā visapkārt un iznēsā gardumus. Te pēkšņi šis sajūt, ka pa kaklu kaut kas tekā, ķer ar roku… un akurāt tai brīdī no apkakles mērces traukā ielec tarakāns, apkrīt uz mutes un ķepurojas visām savām kājiņām gaisā.
Knoblihs pagalam iztrūkstas un nobāl kā krīts — vai tikai kāds nav pamanījis šo kauna darbu? Bet ievērojis to nav neviens, atskaitot vienīgi vecāko ķelneri, kas turpat stingri uzmanīja kārtību. Pamanījis, ka Knoblihs pārlieku noliecas par mērces trauku, viņš no muguras tam čakli piesteidzās un arī turpat ieskatījās. Šausmas — mērcē peld īsts, liels prusaks — turklāt vēl dzīvs! Tagad nobāl arī vecākais ķclneris, viņš atn paķer no galda mērces trauku un pusbalsī iesaucas:
«Atvainojiet!»
Tad viņš, atpakaj neskatīdamies, aizsteidzas uz virtuvi. Pēc brīža atnes jaunu trauku, uzliek uz galda un pačukst Knobli- ham:
«Esiet tik laipni, vienu brītiņu panāciet sānis .. .»
Tur vecākais ķelneris nokrita Knobiiha priekša ceļos un sāka žēli lūgties:
«Kungs, piedodiet šoreiz: man mājās ir sieva un četri bērni. Es tiešām nesaprotu, kā tas nekrietnais kukainis tur dzīvs varēja iekļūt, jo pie mums visu pamatīgi uzvāra.»
Tad viņš iedeva Knobliham 100 kronas par klusuciešanu un vēl piemetināja: «Ja kādreiz jums pietrūkst naudas — atnākat droši pie manis; es pats arī zinu, ko nozīmē būt nabaga studentam. Es ceru, ka varēšu jums .vēl izpalīdzēt…»
Pēc šī gadījuma Knoblihs saviem prusakiem sāka vakariņās pirkt Pilzenes alu, ungāru desas un vakarā arī gurķus. Viņš tos citādi vairs nesauca, kā tikai «mani labdari», ķatru dienu noķēra vienu prusaku un nēsāja līdzi sev kabatā, sērkociņu kārbā iesprostotu. Pusdienas un vakariņas viņš ieturēja tikai vislepnākajās viesnīcās un restorānos. Un katru reizi, kad maltīte gāja jau uz beigām, viņš, cigāru kūpinādams, kādā traukā pa- slepus iemeta savu prusaku. Un es pats savām acīm redzēju, ka, šitā rīkodamies, nabaga Knoblihs drīz vien uzbarojās līdz 160 kilo un izmācījās par dakteri, Bršovicos nopirka namu, un nu jau viņam pieder arī divi automobiļi. Bet tagad viņš, nepateicīgais, savā mājā prusakus vairs acu gala nevar ieredzēt. Virtuvē pastāvīgi viņš tur divus ežus, un, kad ķēkša reiz nejauši bija vienam uzkāpusi virsū — šim dakterim gribot negribot vajadzēja viņu par brīvu izārstēt.»
«Jā gan — šīs kāzas arī es gaidu ar ilgošanos,» piebilda Mareks, apātiski nožavadamies.
Nākamā svētdiena bija liela diena Dūņas dzīvē, un ari Sveikam tā ilgi palika atmiņā. Cūku nokava un spalvu tai nosvilināja ar uguni, nožmiedza arī aunu, atveda lielu vezumu, pilnu ar degvīnu, to ieslēdzot kaut kur droša vietā. Jau 110 paša rīta Dūņa staigāja gluži baltās drēbēs un galvā viņai bija vainags no zeltainām lapām ar vaska krāsas pumpuriem.
Pusdienā vajadzēja notikt laulībām, bet pulkstenis jau skaitīja pusdivpadsmit, taču līgavainis vēl nerādījās. Kad Mareks Trofimam Ivanovičam jautāja, ko tas nozīmējot, tas domāja, ka līgavainis laikam būšot jau baznīcā un tur gaidīšot:
«Ejiet vien, bērni, turp. Gan baķuška labāk par visiem to zinās.»
Tad sanāca kāzu viesi — Dūņas radinieki. Izrādījās, ka līgavainis tiešām jau gaida "baznīcā.
Dievkalpojums beidzās. Koris zemās balsīs vēl vilka un locīja: «Kungs, apžēlojies! Kungs", apžēlojies!» Un pops sāka laulāt. Viņš līgavainim un līgavai galvā uzmauca lielus vainagus, deva abiem no viena biķera vīnu nodzerties, pats dziedāja, kaut ko bubināja bārdā un labu laiku staigaja apkārt jaunajiem, kā Sveikam šķita, tos apvētīdams. Tā Iļja un Dūņa kļuva vīrs un sieva. Bet sādžas vecenes, galvas kratīdamas, aplūkoja Dūņas vīramāti, kura pie acīm turēja baltu mutautiņu, un savā starpā viņas sačukstējās:
«Palūk, palūk, kas par viltīgu čūsku: kā nu izliekas, gorās un slaukās. Nebūs tev vieglas dienas pie viņas, mūsu jaunā dūjiņ!»
Pēc laulībām visi kāzu viesi sapulcējās Trofima Ivanoviča mājā. Pie vārtiem procesiju sagaidīja tā pati vecā Marfa. Jauno pāri viņa apmētāja ar apiņu ziediem, cukura gabaliņiem un miežu graudiem, kliegdama:
«Lai jūsu dzīve ir saldāka par cukuru! Apvijieties viens otram kā apvijas apīņu stīgas, un esiet tik auglīgi kā šie miežu graudi!»
«Kāpēc šī vecene ir tik briesmīga?» iesaucās Zveršina, at- \ilkdamies atpakaļ.
«Ko niekus,» Sveiks filozofiski atteica. «Nebēdz nu tagad prom, kad tas labākais vēl sāksies. Šoreiz viņai jau nav naža līdz.»
Kāzinieki apstajās sētas vidū, un katra sieva rokās saņēma māla podu, kuri tur jau agrāk bija sagādāti un nolikti. Marfa iegrūda jaunlaulātos istabā un iegāja tur arī pati, durvis aiz sevis aizslēgdama. Tā pagāja labs laiks. Dažas sievas pacēla podus pār galvu gaisā, bet tad smiedamās tos atkal nolika zemē. Tagad durvis beidzot atvērās, un tajās parādījā"s vecā Marfa ar baltu, bet asinīm aptraipītu lakatu rokās. Viņa to lepni pacēla un vēdināja viesiem pār galvām. «Ei, ei!» visi iesaucās kā vienā mutē un svieda māla podus pret zemi ar tādu spēku, ka tie saplīsa smalkos gabalos.
Marfai pakaļ no istabas izskrēja jaunais vīrs; viņš nokrita Trofima Ivanoviča priekšā ceļos, bučoja tam rokas un kājas un murmināja kādus lāga nesaprotamus pateicības vārdus par meitu, kuru tas ieguvis nevainīgu.
Sievas sētā vēl sita podus, un brašais kareivis Sveiks, samaitāts no šīs iznīcināšanas tieksmes, palievenī laimīgi atrada vēl kādu veselu podu ar kāpostiem un trieca to no visa spēka pret paksi. Troksnis iznāca tik pamatīgs, ka tas līdzinājās īstam lielgabala šāvienam par godu Dūņas jaunavībai, turpat palievenī Sveiks atrada vēl kādu tauku podu un arī to izsvieda pagalmā augstu gaisā. Tādā pat lidojumā vajadzēja sekot patvārim, bet Trofims Ivanovičs vēl laikā notvēra mūsu brašo kareivi pie rokas:
«Ko tu te muļķības dari! Vai prātu jau esi pazaudējis?»
Bet Sveiks, redzēdams, ka pagalmā sievas vēl arvien sviež spilvenus gaisā un danco jautrā barā, plati smaidīdams, atteica:
«Es domāju tā: jo vairāk te sasists, jo bagātāks tu kļūsi.»
Beidzot viesi iegāja istabā. Zem loga tur atradās Dūņas pūrs: kaldināta lāde, uz tās kalašas, bet gultā — seši balti spilveni un uz viena no tiem tāds pats sarkans plankums kā tas, ko vecā Marfa parādīja sievām sētā. So plankumu ieraudzīdamas, sievas atkal sāka lēkāt un skaļi līgsmot, bet Sveiks noskatījās viņās ar lielu nesaprašanu un pats sev čukstēja:
«Es, nudien, te prātu zaudēšu aiz brīnumiem, jo to nakti tur, laukā … Bet var jau būt, ka tā bija otra…»
Mareks ātri apgriezās un dusmīgi paskatījās uz pārdrošo filozofētāju. Bet Sveika skats viņam atbildēja ar eņģeļa skaidrību un laipnību.
Dzīres turpinājās nepārtraukti līdz naktij. Šai laikā bija sarunāts daudz dažādu diezgan rupju divdomību un teikts arī krietns skaits nesakarīgu, skaidram prātam nesaprotamu runu. Jaunais vīrs lielīja savu sievu, sādžas sievas tāpat cildināja Duņu un atzina, ka Ijja tomēr esot viņas mīlestības cienīgs.
Kad beidzot viss šņabis bija izdzerts, auns un cūka apēsti un piecdesmit tējas patvāri iztukšoti — vezumā sakrāva pūra- lādi, spilvenus, kurvi ar Dūņa drēbēm, un viņa pati, raudošās mātes pavadīta, tēva vēlreiz apsvētīta, aizbrauca uz Kargino sādžu — savu jauno dzīves vietu.
Gūstekņi devās pie miera. Bet Sveiks tik vienkārši nevarēja aizmigt. Mareks dzirdēja, ka viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem un reižu reizēm iestenējās:
«Nudien, es prātu zaudēšu! Nudien…» «Es tāpat, biedri!» Zveršina piemetināja. «Tu arī? Kāpēc tu arī?» ieinteresējās Mareks. Zveršina brīdi vilcinājās, tad sāka atzīties. «Piedodiet man, biedri! Es neizturējos godīgi un biju pie viņas vienreiz, kad divatā ar labību pārbraucām no tīruma mājās. Nu, saprotiet jel mani: tāda jauna, braša meitene — katram var atgadīties…»
«Tā gan, var atgadīties,» apstiprināja beidzot arī Mareks šo godīgo atzīšanos. «Man gan tagad būtu jāzaudē vairāk prāta, kā jums abiem tagad kopā.»
Sveiks gardi pasmējās un tad pēkšņi kļuva ļoti nopietns: «Bet kā viņa to izdarīja — lūk, to mums vajadzētu izpētīt. Nudien, tad mums Prāgā būtu zelta avots rokā. Ir tomēr taisnība, ka šī plašā Krievija — visneticamāko iespējamību zeme… Droši vien viņa būs pielietojusi kādu Eiropā vēl nepazīstamu smēri, apmēram tādu, kādas jau lieto matu un krūšu audzēšanai. Tāda recepte mūsu rokās būtu ar zeltu atsverama! Kurā valstī un tautā gan tāda nenoderētu? Es tikai nodotu «Politikā» dažus nopietnus sludinājumus — un pircējas salasītos garās rindās — jau no 12 gadiem sākot. Tur stāvētu gan vecmeitas, gan institūtu audzēknes un klosteru māsas. Bet man pašam būtu sava fabrika ar vairākiem gariem skursteņiem. Dieva dēļ, Marek, pastāsti man šo recepti_— tu jau droši vien to zini no galvas pēc tik ilgas iepazīšanās ar lietas apstakļiem.»
Sveika balss sāka drebēt; viņš īsti un sirsnīgi lūdzās Mareku, pievilkdamies tam gluži tuvu. Bet Mareks arī pats nezināja vairāk, kā atkliegt ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Duna bija apmierinājusi viņa paslēpo jautājumu šai lietā: «Muļķis, muļķis un vēlreiz muļķis tu esi!»