Kopš tā brīža, kad aizbrauca Duna, Trofima būdā bija klusi, un mierīgi. Tikai nākamā dienā vēl noskanēja kāzu atbalsis. Saimnieks ar saviem draugiem sēdēja pie galda; viņi tur apēda kāzu mielasta atliekas un izdzēra vēl ceturtdaļspaini šņabja, ko Trofims Ivanovičs, mīlīgi smaidīdams, ienesa istabā:
«Palūk, pats sevi arī vis neaizmiršu. Labībā šito paslēpu, lai neviens neatrod; tie badakāši man tāpat maz dzeršanai iemaksāja.»
Viņa draugi, kuru vidū sēdēja arī sādžas vecākais, drīz vien kjuva jautri, tērzēja un jokoja. Vecākais pacēla glāzi un saka teikt runu:
«Vai vēl atceraties Gavrilu — tatāru? To pašu, kas vienreiz popu aiz bārdas izvilka cauri visai sadžai, kad šis negribēja viņu par divām mārciņām tauku ar Nastju Ņikiforovnu salaulāt. 2ēl man viņa nudien — kritis, nabadziņš, tagad frontē par caru un tēviju, maķ tvoju. Nu, izdzersim uz kritušā veselību!»
«Es nesaprotu, kā mēs varam dzert uz kritušo veselību?» iejautājās jau apreibušais Trofims. «Esi gan tu, mūsu sādžas vecākais, īsts auna galva — pats nezini, ko runā, kam uzdzer!»
«Es, saimniek, tev saku, dzer uz Gavrilas — tatāra veselību tāpēc, ka viņš par mūsu tēviju krita!» sirsnīgi iekaisdams, iesaucās sādžas vecākais. «Vai es esmu tava priekšniecība, vai nē? Vai tev būs man paklausīt, kad es pavēlu, jeb es, maķ! . . .»
To pateicis, viņš savu glāzi iesvieda Trofimam bārda ar tādu sparu, ka tā saplīsa gabalos.
«Ak tu, vecākais, job tvoju maķ! Suņa bērns, tu!» nokrācās Trofims Ivanovičs un ar vienu dūres belzienu izsita savam pretiniekam vairākus zobus, kurus tas turpat izspļāva uz kula.
Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Četrdesmit grādu spirts zemniekus jau bija. tiktāl sasildījis, ka ar vienu dzirksti pietika veselam ugunsgrēkam. Ar tām pašām rokām, ar kurām dzīrotāji nupat vēl bija mīļi apkampušies, tagad viņi, smagi stenēdami, blieza viens otram.
«Ak tu man pa purnu krausi? Aha!»
«Se tev vēlreiz, suņabērns, maķ! . v.»
«Un tu, mērgli, uzdrošinies mūsu sādžas vecāko par suņa- bērnu saukt!»
«Bet tu, Trofim, kas mūs ar šņabi padzirdīji, tagad gribi pa matuški lamāties!»
Dūre pēc dūres droši pacēlās gaisā un smagi krita uz pretinieku sejām. Bira zobi, lija asinis. Istaba drīz vien izrādījās šadai izpriecai par šauru, un tādēļ viņi izgāja pagalma. Troksni un kliedzienus izdzirdējuši, kopā saskrēja visas sādžas ļaudis. Skatītāji neizturēja un metās ari paši cīņa, kas drīz vien aptvēra gan bērnus, gan sievietes. Tās plēsa cita citai matus, saskrambāja nagiem sejas un rokas.
No savas paslēptuves visu šo traci novēroja trīs karagūs- tekņi. Kad Zveršina izteica vēlēšanos iet un uzņemties šķīrēja pienākumus, Mareks to nopietni brīdināja:
«Paliec tepat! Tas būtu tavs gals. Tevi sistu viņi visi. Viņiem pašiem kaušanās ir tikai sports.»
«Tas laikam gan būs tiesa,» Zveršina domīgi piemetināja. «Tūlīt var redzēt, ka viņiem vēl par maz kultūras. Mūsu tauta, kura — kā saka — ar inteliģenci jau cūkas baro, šādos gadījumos sarīko futbola sacīksti. Cīnās', teiksim, «Slavija» ar «Spartu». Aina jau galu galā ta pati: tikai te strādā ar rokām, tur — ar kājām.»
Kaušanas pa to laiku kļuva arvien skaļaka un spēcīgāka. No lielākas katastrofas šoreiz vēl izglāba Trofima un sādžas vecākā sievas, kurām laimīgi bija prata ienācis pārkarsušos cīkstoņus apliet ar pāris spaiņiem auksta ūdens. Cīņas uguns tūlīt manāmi saplaka, līdz beidzot vecākais, slapjš kā žurka, nosēdās saimnieķam pretim un žēla balsī izsaucās:
«Nu tu, aunagalva, saki man, kāda velna pēc mēs te tik vareni izplēsāmies? Nu, pasaki man to, ja tu zini!»
Tad viņš izstreipuļoja no sētas, bet pēc brīža atkal atgriezās un, uz miežu maisa apsēdies, turpināja:
«Trofim Ivanovič, mīļais tu mans, dārgais! Apvelc tagad puskažoku, brauksim uz Kargino pie jaunajiem. Miežus pret šņabi apmainīsim un iedzersim tad tā pamatīgi — un šķirsimies pa draugam!»
Saimnieks, neraugoties uz sievas pretošanos, ratos ievēla miežu maisu, un abi ar vecāko aizbrauca. Viņiem sekoja citi zemnieki, tapat ar miežu maisiem vezumos, un drīz vien vesela karavāna pazuda stepē.
Kaujaslauks nu bija kluss un tukšs. Kad Sveiks bija novērojis, ka nekādas briesmas vairs nedraud, viņš nāca ar priekšlikumu:
«Šodien droši vien nekāda stradāšana saimniekam nebūs. Es tāpēc domāju — izmazgāsim labāk savu veļu.»
Aiz šķūņa viņš sakūra uguni, atnesa spaini ar ūdeni, ielika tur kreklus un apakšbikses un sāka tas vārīt. Pienāca Nataša un iesāka sarunu par kautiņu:
«Nu tētis tagad pārbrauks tikai naktī un būs pilns kā lopiņš,» viņa žēlojās.
«Saki man, Nataša, kas ir jādara, lai asins tecētu?»
Šveiks vēl arvien nevarēja apmierināt savu ziņkārību. Nataša tikai skaļi iesmējās:
«Muļķis tāds! Iekrauj ar kulaku krietni pa zobiem — un asiņu būs pilna mute!»
Smiedamās viņa aizskrēja, bet vietā attuntuļoja vecā Marfa.
«Lūk, kur malači zēni — kreklus mazgājat? Droši vien, labie ļaudis, pēc Duņas-meitiņas jau ilgojaties?»
«Ne pēc kā mēs neilgojamies!» Mareks atcirta.
«Pēc savas ģimenes jau nu gan vajadzību sajūtat,» čukstēja vecene tālāk. «Tālu jūs, bērni, esat te atklejojuši. Tikai bāba var zaldātiņu tā īsti apmīļot un apmierināt…»
«Tikai velnu tu, vecā, vari tā īsti apmīļot,» Sveiks pieklājīgi atteica. «Saki labāk, kādas pļāpas šodien mums esi atnesusi? Ko vazājies apkārt kā putnu biedēkle?»
«Austriešu zaldātiņus nācu apmīļot, apmierināt,» vecene turpināja. «Pa sievu modei iepriecināt. Tāpat kā Duna tagad savu Iļju iepriecina. Katrs jūs par to dosiet man divus gri- veņikus, bet, ja gribēsiet visi trīs, tad es varu arī par pusrubli nolaist.»
«Ko tu īsti vēlies, ragana!» Mareks ar šausmām izsaucās.
Marfa atkārtoja savu bezkaunīgo priekšlikumu, parādīdama to arī ar zīmēm, tā ka nekādu šaubu vairs nevarēja būt, kāpēc viņa šurp atnākusi. Kad visi trīs aiz brīnumiem palika mēmi, viņa mudīgi vien sāka tiem pieglausties:
«Kad es saku — būs labi! Man, vecai Marfai, ir daudz piedzīvojumu. Es labi zinu, kā tādas lietas darāmas.»
Ari Sveikam tas beidzot bija par daudz. Kā saniknots tīģeris viņš sagrāba veceni aiz rīkles, sāka to žņaugt- un tad„ izdarījis vieglu spērienu ar kāju pa dibenpusi, pārliecinoši piemetināja:
«Vācies, ka tiec! Ragana sasodītā!»
«Un tomēr man viņai vajadzēja pavaicāt,» viņš domīgi ierunājās, kad sādžas hetera jau bija aiz vārtiem. «Varbūt vecene būtu ar mieru arī pati piedalīties tajā uzņēmumā zem firmas «Sveiks un Marfa — akciju sabiedrība sieviešu nevainības ražošanai. Paraugus izsūta bez maksas.» Tas tik būtu veikals!
Naktī gulētājus uzmodināja Trofima Ivanoviča aurošana:
«Mūsu zēni —- braši zēni zivis zvejoja, Gai-goi — go-go-go, zivis zvejoja …»
«Nu ir gan pamatīgi piedzēries,» teica Zveršina, un Sveiks atvainodamies piebilda:
«Tas droši vien no prieka, ka viņam tik krietni izdevusies meita. Vai neredzēji, kā līgavainis šim rokas un kājas aplaizīja.»
Kad gūstekņi nākamā dienā ieradās istabā brokastot, māte un meita tur skaitīja lūgšanas un klanījās svētbilžu priekšā. Saimnieks vēl gulēja uz lāvas un dikti krāca.
Uz galda bija maize un bļodā — skābēti gurķi. Zveršina paraustīja Natašu aiz piedurknes un teica:
«Meitiņ, cel boršču galdā; tad mēs paši aiziesim art.»
Nataša paskatījās uz māti. Tā norādīja uz gurķiem:
«Ēdiet, lūk tos; šodien iesākas gavēnis. Divas nedēļas jāgavē, un gaļu pa to laiku jūs neredzēsiet.»
Tad viņa atkal sāka cītīgi krustīties svētbilžu priekšā.
«Sitā maltīte ir sagatavota saimniekam,» Sveiks vēl neatlaidās. «Mums pēc viņas sāks tikai zobi niezēt.»
Mareks jau bija atmetis cerības dabūt ko labāku. Viņš grauza sausu maizi un zobgalīgi ierunājās:
«Nu tik mums ir varenas izredzes!»
Trofims sāka valstīties pa savu migu. Sieva iegrūda viņam' vairākas dunkas, ribās; tikai tad viņš atvēra acis un ierūcās:
«Ko — o? Vai kur deg?»
«Celies augšā, miegapūžņi!» sieva viņam uzsauca. «Gavēnis jau ir sācies. Laiks arī tev, grēkagabals, savu Dievu pielūgt!»
Trofims arī uzcēlās un, vēl gluži samiegojies, pievienojās abām lūdzējām.
Pēc šīs ceremonijas kaut kur no palievenēm izvilka milzīgu arklu, tanī iejūdza divus vecus, pamatīgus vēršus, tiem priekšā divus jaunākus, kuri bija vēl mācāmi, un viņiem vēl priekšā divus no vecajiem. Trofims izveda tos laukā no sādžas, norādīja gūstekņiem uzaramo lauku un pavēlēja, lai Mareks vēršus vestu, Sveiks ar Zveršinu lai dzītu tos garām rīkstēm, bet pats stājās arklu vadīt. Pirmo vagu viņš tā nostaigāja pats, tad noskaitīja pātarus, ielika savā vietā Zveršinu un piebilda:
«Man vajag vēl izgulēties. Nejēdzīgi sāp galva.»
Trofims Ivanovičs aizgāja atpakaļ uz istabu un art sāka Zveršina. Tas bija ellīgi grūts darbs. Vēršu rinda soļoja labu gabalu arklam pa priekšu, jaunie vērsēni drīz noberza kaklus un negribēja vairs tālāk iet, bet Sveiks tos pēriena vietā tikai apglaudīja un turklāt mēģināja ar šiem lopiņiem vēl sarunāties:
«Nabaga vērsēni, jums tagad klājas tāpat kā karavīriem, kad tos dzen uz fronti. Man nemaz nedara prieku, ka esmu jūsu oficieris.»
Pusdienās Nataša atnesa tos pašus aukstos kartupeļus ar skābētiem gurķiem:
«Tagad visu gavēņa laiku nenākat istabā; mēs nekā nevārīsim.»
Sveiks paņēma vīkšķīti salmu, iekurināja uguni un iemeta tajā kartupeļus sakarsēt. Savas nosalušās rokas sildīdams, viņš ierunājās:
«Svētdien no rīta vecene bija baznīcā. Ja, te viņi skaita pamatīgus pātarus savam Dievam. Viņiem ir pat tāda ērmota, amerikāniska sistēma izstrādājusies: vieni lūdzas, gluži neēduši, bet otri baķuškas piebaro tā, ka tas dabū vēdera aizcie- tējumu. Un tas pats pops, kas tikko aprijis veselu vistu, sludina, ka pareizticīgo Dievam esot ļoti patīkami, ja viņu lūdzoties ar tukšu, urkšķošu vēderu.»
Mareks neticīgi pasmīnēja, un Sveiks, to pamanījis, kļuva ļoti nopietns: «Man ta vien liekas: beigu beigas arī tu vēl sacīsi, ka es meloju. Iznāks tāpat kā Marklasovai Pšišimasos. Viņai bija dēls Polds, un vecais tam sagatavojas atstāt savu īpašumu, jo pats ar sievu gribēja pārtikt no pensijas. Kādā svētdienā tēvs ataicina dēlu pie sevis un saka: «Poldiņ, gādā sev sievu.» Polds brīdi apdomājas un atbild: «Papiņ, es labprāt apprecētu Andeli no Dubroviciem.» «Bet to tu ņemt nevari,» tēvs atbild, «nevaicā tikai pēc iemesliem, jo es pats 1 gluži labi zinu, ka viņa tev noderētu.» Polds tomēr neatlaidās, līdz vecais beidzot atzinās: «Es taču kādreiz biju viņas mātes kavalieris, taisnību runājot — viņa ir tava māsa.»
Polds sāka meklēt sev citu līgavu un atnaca atkal pie teva: «Papiņ, es tagad ņemšu Martu Holubovu no Sibšinas.» Bet tēvs krata galvu — tapat kā pirmā reizē: «Ne, mans dēls, arī tā tev neder; es taču ar viņas māti biju pazīstams veselus piecus gadus, un šī Marta tāpat ir tava māsa.» Polds tomēr Holubovā bija pamatīgi iemīlējies, sāka viņas dēļ ciest, palika arvien drūmāks, un to pamanīja ari viņa māte. Tā saka interesēties, kas dēlam īsti kaitot? Polds ilgi negribēja runāt, bet beidzot tomēr atzinās mātei, kadas viņam klizmas ar apprecēšanos. Vecā padomaja, pakasīja aiz auss un ievaicājās: «Bet vai viņa tevi ari mīl, Poldiņ?» Dēls smagi nopūtās: «Gluži tāpat, ka es viņu. Mēs viens bez otra vairs ilgāk dzīvot nevaram.» Tad māte pakasīja pēdējo reizi tai paša vietā un svarīgi pasludināja: «Tagad tu, Poldiņ, vairs negriez vērību uz to, ko tev tavs tēvs saka. Ņem Holubovu droši par
sievu. Mūsu vecais taču, patiesi runājot, arī nemaz nav tavs
tēvs.. .»
Pēcpusdienā Trofims atnāca apskatīt lauku. Viņš kaut ko ilgi murmināja, skaitīdams uz pirkstiem, un beidzot teica:
«Pa nedēļu šo lauku apariet. Pēc tam es tevi, Zveršina, paturēšu tikai vienu, bet jūs — divus malačus aizvedīšu un atdošu atpakaļ zemstes valdei.»
Kad aršana bija pabeigta, saimnieks tiešām izmaksāja algu, bet nākamās nedēļas sākumā jau sataisījās ceļā. Vezumā sakrāva maisus, paši sasēdās tiem virsū. Nataša ar māti vēl ilgi sētā vēcināja mutautiņus un sauca aizbraucējiem pakaļ:
«Sveiki, sveiki! …»
Un, kad Mareks šai svinīgā brīdī vēl pēdējo reizi izlamājās: «Pie velna!», Sveiks viņam priecīgi piekrita: «Uz mūžu mūžiem — āmen!»