Cepuri padusē iespiedis, Trofims Ivanovičs zemstes pārvaldes kancelejā gūstekņus nodeva rakstvedim. Tas, uz atvestajiem pat nepaskatījies, tūlīt nolēma:
«Rīt viņus nodošu citam saimniekam. Pieprasījumu ir daudz. Ejiet pagalmā; tur sētniece jums pateiks, kur pārnakšņot.»
Trofims atvadījās no saviem ļaudīm. Viņš novēlēja tiem laimīgu ceļu, bet pēdējā brīdī deva vēl šādu prātīgu padomu:
«Savu naudu, bērni, nenodzerat, sevi nedzenāt ellē, sarga- ties no sievišķiem un nepērkat sev jaunus zābakus.»
Pēdējais padoms bija visnoderīgākais. Mareka zābakiem jau sen bija sapuvušas zoles, Sveika apavi līdzinājās atplēstām krokodilu rīklēm, un, kad viņi abi atradās tumšā, dubļainā istabā, kur utis ložņāja pa visiem salmu kūļiem, iesākās nopietnas runas par jaunu zābaku pirkšanu.
«Tādi jau droši vien maksā rubļus 15, bet mums katram ir tikai pa 10,» neticīgi pakratīja galvu Mareks.
Bet Sveiks arī tagad nezaudēja cerību:
«Tos iztrūkstošos rubļus es sadiedelēšu, vilcienā braucot.»
«Te nepērciet neko,» pārtrauca viņu sarunu kāda cilvēka balss. Tas gulēja kaktā zem lāvas, un abi ienācēji viņu vēl nebija pamanījuši. «Zemniekiem strādāt arī vairs neejiet. Vai tad mēs uz Krieviju esam atbraukuši viņiem kalpot?» turpināja svešais, no lāvas apakšas izlīzdams. «Desmit rubļus esat sapelnījuši pa visu vasaru un paši palikuši kailām kājām. Piecus rubļus vēl sapelnīsiet rudenī, bet tad ziemā būsiet pavisam kaili. Un ko tad?»
Šis cilvēks urbināja ar pirkstu savu degunu, tad nošņaucās uz grīdas un sāka vērīgāk aplūkot abus pienākušos. Pētīšanu beidzis, viņš turpināja vēl drošāk un diktāk:
«Biedri, es redzu: jūs esat no Prāgas. Neslēpjaties velti! Divi tādi veci zvirbuli, bet gūstniecības lietās vēl gluži kā mazi bērni. Man toties ir krietna skola aiz muguras. Gūstā atrodos jau kopš trešās dienas no kara sākuma. Jums tagad ir desmit rubļu katram!» viņš sajūsmā iesaucās, «bet Sibīrijā, draugi, mārciņa maizes maksā tikai 2 kapeikas, par 1 kapeiku var dabūt divas olas, par pieckapeiku — sāli, par griveņiku — veselu metru Krakovas desas. Vārīta ūdens ir visur tik daudz, ka nevar ne izdzert, mahorku visur piesola par nieka četrām kapeikām. Kam 10 rubļi ķešā — tas var dzīvot tur kā barons. Spļaujiet virsū šim zemnieku darbam, borščam un kašai. Katra prātīga gūstekņa lozungs lai ir: ziemas atpūtā — uz Sibīriju!»
Runātājs pabraucīja savu rudo, garo bārdu, tad stādījās priekšā:
«Es esmu Horžins, Prāgas un Vīnes labāko restorānu vecākais oficiants.»
«Jozefs Sveiks, Prāgā, alusbodē «Kauja pie Kaličas,» pasteidzās atbildēt brašais čehu kareivis. Bet Mareks, tuvāk aplūkojis skrandaino svešinieku, kura augumu sedza vairs tikai lupatas, kas izskatījās kā netīri karogi, negribot iesmējās:
«Mani sauc Mareks, brīvprātīgais. Es vecāko ķelneri nekad nebiju tādu iedomājies.»
«Tāpat arī tevī, biedri, ļoti maz inteliģences vairs ir palicis. Es tikai šinīs dienās izbēgu no raktuvēm pie Rostovas, nokļuvu pa ceļam kazaku nagos un tikko dzīvs tiku līdz šejienei. Tāpēc jums saku: Krievijā, biedri, sargieties no cara kazakiem un raktuvēm! Pasaulē par tiem nav nekā ļaunāka. Tur dienu pēc dienas tikai dzird pletņu sitienus un maķ, maķ — peremaķ! …»
«Bet cars taču to ir aizliedzis,» Sveiks lepni iebilda. «Viņš pats pavēlējis ministru padomei pagatavot īpašu rīkojumu. Tie apspriedušies, izdarījuši, kā pavēlēts, un tad cēluši caram priekšā parakstīt. Sis nu saka: «Mēs, Nikolajs Otrais, ar Dieva žēlastību Krievijas ķeizars un patvaldnieks, Polijas cars, Somijas lielkņazs un t. t. un t. t. pavēlam visiem mūsu pavalstniekiem, ja no šīs dienas sākot, kāds vēl lamāsies po matuški un teiks uz otru «job tvoju maķ», to sodīsim ar piecdesmit nagai- kas sitieniem un izsūtīsim uz Sibīrijas svina raktuvēm. Izdots
šis rīkojums Pēterburgā un t. t. Cars nu grib šo papīru parakstīt, meklē spalvu un sauc kamerdineri, tas savukārt uzklūp sulainim un kliedz:
«Kur tu cara spalvu esi pazaudējis, job tvoju maķ! Kur viņa tagad ir, maķ tvoju! . ..»
Beidzot spalva bija laimīgi sameklēta. Cars to iemērca labi pamatīgi tintē, vilka «Nikolai», bet tai pašā brīdī uz papīra uzkrita liels tintes traips, un aiz dusmām cars izsaucās: «Job tvoju maķ!»
Tad rīkojumu viņš pats savām rokām saplēsa, jaunu vairs neuzrakstīja, bet kamerdineri izsūtīja uz Arhangeļskas gu.- berņu.»
tai brīdī atdarījās durvis, un istabā ienāca rakstvedis, aiz: viņa bārdains, milzīga auguma zemnieks skrandainā krekla. Rakstvedis norādīja uz gūstekņiem un teica: «Lūk, trīs malačĻ slaveni strādnieki. Ņem, kuru gribi.»
Zemnieks vērīgi apskatīja piesolītos, tad atteica:
«Man gan vajaga tikai vienu. Bet, ja dodi par brīvu, tad; ņemšu divus.»
«Lai iet par brīvu, tikai jaunus kreklus viņiem iedod, zaba- kus nopērc un puskažociņus izsniedz,» tirgojās rakstvedis. «Tas rakstīts likumā. Tā pavēl valdīšana.»
Zemnieks noņēma savu aunādas cepuri, domīgi pakasīja pakausi un nopūtās:
«Tad ta likumus tagad izdod tā valdīšana! Nu, labi: es pirkšu arī viņiem visu, kas vajadzīgs. Nu — tos tur divus dod šurp!»
Viņš norādīja uz Sveiku un Horžinu.
«Vai tūlīt ņemsi līdz?» rakstvedis iejautājās.
«Nē, es, jūsu labdzimtība, pēc viņiem atnākšu rīt no rīta agri.»
«Bet es, saimniek, līdz tev neiešu, kamēr kreklu, zabakus un pLiskažoku nebūsi atnesis,» ierunājās Horžins. «Tā arī nosaka, likums.»
«Kad tiksim mājās — visu dabūsi.»
«Kur tad tu ņemsi? Pašam zābaki noplīsuši, kažoks pagalam caurumains,» Horžins vēl pretojās. «Nekādus zemes darbus es neprotu. Esmu optiķis, taisu tikai brilles. Vai tev tur sādžā ir tāda fabrika?»
«Arī es nekad savā mūžā neesmu strādājis!» atsaucās Sveiks. «Visu laiku lidoju tikai aeroplānā. Tāpēc man vēl tagad viss lido uz augšu. Kolīdz aizjūdzu vēršus un piemetu siena vezuma — tas uzskrien līdz pašiem mākoņiem un vējā izput uz visām pusēm. Es citādi nevaru — man tāda daba.»
Zemnieks palika domīgs. Viņš pakasīja vēlreiz pakausi un jautajoši paskatījās uz rakstvedi. Tas pusbalsī šim iečukstēja:
«Nu, vecais, vai dzeramnauda būs?»
Zemnieks izdarīja noteikti atraidošu kustību? tad izskrēja uz ielas un pēc paris minūtēm atgriezās kopā ar gorodovoju. Tas bez kādas izrunāšanās salaida visiem gūstekņiem ar siksnu pa muguru un rēca:
«Se tev brilles! 3e tev aeroplāns! še tev automobilis! Austrijas velni! Vācu purni! Negribat krievu cilvēku cienīt! Ņem viņus! Tūlīt! Ved prom no šejienes. Es tos vēl pamācīšu, kā vajag priekšniecību klausīt un bīties!»
«Tūlīt nevaru,» — zemnieks atrunājās, «man vēl jāaiziet uz tirguslaukumu. Tur palika sieva ar arbūzu vezumu. Atbraukšu, kad izpārdošu. Paldies, jūsu augstdzimtība, ka par slinkumu tiem krietni sadevāt!»
Trijatā viņi izgāja uz ielas, atstādami gūstekņus istabā.
«Krietni viņš mani sasildīja,» pirmais ierunājās Sveiks, i «Bet ko nu darīsim?» jautāja Mareks.
Horžins noslaucīja ar roku seju, it kā zirnekļa tīklu atvilkdams no acīm. Tad viņš no kabatas izvilka kādas saburzītas lapeles, atlocīja un aplūkoja tās, atkal salocīja un teica: «Viens par visiem; visi par vienu! Mēs taču visi esam čehi — vai ne? Zēni, vai esat jau ēduši? Te mums neko nedos. Paprasīsim sētā vecenei tēju. Iedodiet man pusrubli — es pa to laiku aizskriešu uz tirgu pēc desas. Vai maize jums pašiem ir? Pēc tam pazudīsim no šejienes kā angļi — ardievas nepateikuši.»
Pēc brīža viņš bija atpakaļ ar lielu tējaskannu un desas luņķi padusē. To Horžins sagrieza trīs līdzīgos gabalos:
«Šī maltīte būs it kā mūsu pēdējās vakariņas pirms soda izpildīšanas. Mēs aizbēgsim caur izlauztām restcm kā grāfs Montē Kristo. Tā — tagad somas uz pleciem!»
Tad, visnevainīgāko seju sataisījis, Horžins devās tieši kancelejā pie rakstveža. Tas slinki pacēla acis no grāmatām:
«Kurp jūs iesiet?»
«Kurp iesim? Uz tirgu pie sava jaunā saimnieka. Viņš grib mums zābakus pirkt, arbūzus iedāvināt. Somas sakrausim vezumā. Tad visi kopā vēl atnāksim atvadīties,» teica Horžins krievu valodā.
«Uz kurieni mēs tagad dosimies?» iejautājas Mareks, pa vārtiem izejot.
Horžins viltīgi apskatījās visapkārt, gluži kā sesks vistu būdā, un tad ātri atrūca:
«Uz tirgu. Pēc tam uz staciju.»
Ceļā viņi sastapa to pašu gorodovoju, kas tikko bija visus trīs izpēris. Tas pašapzinīgi pasmaidīja, redzēdams, ar kādu skubu gūstekņi paši steidzās uz tirgu, un pa gabalu viņiem vēl uzsauca:
«Uz redzēšanos, bērni!»
«Labāk es Urālos ar lāci sastopos, nekā te ar šo lopu,» Horžins atrūca.
«Kur lienat?» bargi noprasīja pa stacijas peronu soļojošais žandarms.
«Mums līdz ir kazaks,» mierīgi atteica Horžins. «Braucam no darba uz nometni. Viņš vēl aizkavējās uz tirgus; mūs atsū- tīja šurp pirmos.»
Viņš paraudzījās atpakaļ, tad -pavēra stacijas durvis un sauca uz ielas pusi:
«Ei, malaci, nāc ātrāk šurp! Žandarma kungs tevi meklē!»
«Es jau neko,» žandarms nomurmināja. «Gribēju tikai pārliecināties, vai nemēģināt aizbēgt, jo nelieši-austrieši tagad visur atraujas no darba.»
Viņš aizgāja sāņus un sāka sarunu ar lampu aizdedzēju, kas tur slaucīja lukturu stiklus.
«Kurp mēs tagad brauksim?» jautāja Mareks.
«Turp, kur pagadīsies,» īgni atcirta Horžins.
Stacija pildījās ar publiku. Sanāca zemnieki, zaldāti, kazaki, sievas, un Horžins, pamanīdams, ka policists atkal aizdomu pilns skatās uz viņiem, iesāka sarunu ar kādu kazaku, atbildēdams tam uz vaicājumu: kas karā uzvarēs?
«Grūti to zināt. Vācietis, suņa bērns, ir stiprs, bet stipra ir arī lielā, svētā Krievija. Vācietis, velns, gudrs, bet kazaki — malači, varonīgi karavīri.»
Glaimotais kazaks izgāza krūtis uz priekšu un uzsita pa tām ar abām dūrēm:
«Tā, lūk, man patīk. Var tūlīt redzēt, ka izglītots esi un lietas pareizi saproti. Vai par mūsu Kuzmu Kručkovu esi ko dzirdējis? Tas ir varonis, kāda otra nevar atrast. Viens pats 37 vāciešus pīķa galā uzdūris, bet pašam ne mats nav aizskarts.»
«Vai viņš bija plikgalvis?» iejautājās Sveiks.
Šo jautājumu nesaprazdams, kazaks atkal sāka savu runu ilustrēt ar spēcīgiem sitieniem pa krūtīm, plati atpleta labās rokas pirkstus, pacēla tos augšup kā dakšas, tad sažņaudza, dūrē un piegrūda Sveikam pie deguna:
«Vot, būtu vācietis ar mieru kulakiem izkauties! Bet šis tikai ar tehniku. Lūk, tā vajadzētu — uh!»
Un patriotiskā sajūsmā kazaks taisīja krietnu grūdienu, bet
Sveiks veikli saliecās, un «lādiņš» trāpīja turpat blakus stāvošajam Horžinam ar tādu spēku, ka tas novēlās gar zemi.
«Piedod, brāl,» kazaks teica, kad Sveiks ar Mareku bija savu biedru atkal piecēluši kājās. «Neļaunojies! Es jau tāpat, bez kādām dusmām — par ienaidnieku iedomājoties.»
Acīs viņam iemirdzējās asaras. No kabatas kazaks izvilka papirosu paciņu, pasniedza to Horžinam un turpināja vēl atvaļinoties:
«Piedod, balodīt! Nudien — nebija vairs spēka savaldīties. Nevaru izturēt, ka tehnika šim velna bērnam tik pamatīga …»
Stacijā atskanēja zvans. Pienāca vilciens. Horžins piegrūda Sveikam:
«Nu, tagad uzmanies! Lien tūlīt aiz kazaka trešā klasē iekšā.»
Noskanēja otrais un trešais zvans. Tikai tad, kad vilciens sāka jau kustēties, Horžins izliecās laukā pa logu un uzsauca policistam:
«Nu dzīvo sveiks, vecais! Uz neredzēšanos! Pasveicini zemstes valdes rakstvedi no mums.»
Mareks izbāza galvu pa otru logu un, vērodams garārnslī- došos laukus, teica:
«Mēs braucam taisni uz dienvidiem.»
Vagons bija pustukšs. Viņi nogūlās katrs uz sava sola, un Sveiks, ceļasomu zem galvas nolikdams, teica:
«Konduktoram teiksim, ka esam atpalikuši no gūstekņu transporta un tagad cenšamies to panākt.»
«Nekā tamlīdzīga,» šo priekšlikumu noraidīja Horžins.
«Bet vai tev biļetes ir?» slinki iejautājās Mareks.
«Viss būs kārtībā,» atteica Horžins. «Tikai nobaidieties.» Vagons viegli drebēja un līgojās. Riteņi ritēja vienmuļā taktī. Metās jau krēsla. Viņi iemiga. Bet tad pēkšņi uzmodās visi reizē. Kāda stipra roka viņus raustīja, un divas balsis kliedza:
«Kur jūsu biļetes? Kur pases? Nu, celieties taču, rādiet šurp savus papīrus.»
Spilgta gaisma apžilbināja gulētāju atvērtās acis. Blakus viņiem stāvēja konduktors ar žandarmu, bet aiz viņiem vēl trešais — kontrolieris. Pamanījuši, ar ko tiem darīšana, viņi .atvieglotām sirdīm apvaicājās:
«Austriešu kungi, kur ir konvojs, kas jūs pavada?»
Mareks izberzēja acis un norādīja uz Horžinu. Žandarms pavilka Sveiku aiz kājas, un tas, augšējā plauktā gulēdams, piecēlās sēdus it kā gailis laktā.
«Nu, lūk, tagad esam iekrituši līdz ausīm,» viņš teica če* hiski.
«Uzrādiet savas biļetes!» konduktors kļuva vēl uzbāzīgāks.
Tad Horžins nolēma izglābt savus ceļabiedrus un, cieši pētoši gan žandarmā, gan konduktorā skatīdamies, noskaldīja tiem krieviski:
«Dokumentus es jums uzrādīt nedrīkstu — tie ir slepeni. Politisks noslēpums. Iesim koridorā — panāciet, lūk, še. Mūsu papīrs ir tieši no paša ķeizara un uz tā redzami visu ministru zīmogi,» viņš svinīgi nobeidza, pasniegdams žandarmam kādu lielu, rūpīgi salocītu lapu. Tas paņēma piedāvāto «dokumentu», apgaismoja to ar rokas lampiņu un tad izstiepās taisns kā svece. Viņš laikam sajutās gluži tāpat, kā stāvētu paša ķeizara priekšā, un, kad sāka burtot — pacēla roku pie cepures.
Horžins stāvēja vaļīgi un mierīgi. Sveiks sarunājās ar konduktoru, cenzdamies noskaidrot, kurp viņus īsti vedot. Mareks tai pašā laikā ar lielu ziņkāri pāri žandarma plecam centās iepazīties ar Horžina papīra saturu. Kaut ko tur ieraudzījis, viņš nobāla aiz šausmām.
Papīrs bija Prāgas hoteļa «Melnais briedis» ēdienkartes cenrādis. Tā augšā pār zilu fonu pleta savus spārnus liels, melns, tipogrāfijā uzspiests ērglis, bet zem tā trīs rindās — čehiski, vāciski un franciski — skaistā rokrakstā bija sarakstīts viss, kas tajā dienā apmeklētājiem bija pasūtams viesnīcas restorānā. Uz šīm trīs rindām, kas bija uzrakstītas latīņu burtiem, žandarms skatījās ilgi un izbrīnījies, jo nekad laikam savā dzīvē nebija redzējis tik ērmotu rakstu.
«Nudien, nevaru lāgā salasīt!» viņš beidzot nepūtās, savu nosvīdušo pieri apslaucīdams. «Ir gan savāda jūsu pase.»
So «pasi» paņēma arī kontrolieris. Viņš lepni vilka ar pirkstu pār rindām, kurās bija rakstīts:
Gaisā zupa: Klare: Potage claire:
ar rīsiem Reissuppe aux riz
ar nūdelēm Nudelnsuppe aux potes d'ltalie
ar kāpostiem Karsiolssuppe de chouxfler
smadzeņu Hirnsuppe de cervelle
«Tas ir čehiski, tas franciski un tas angliski,» bezkaunīgi paskaidroja Horžins, manīdams, ka arī kontrolieris neko nespēj izlasīt. «Sī pase mums noder visās sabiedroto valstīs. Mēs esam slepenie diplomātiskie politiskie kurjeri.»
«Kurp jums labpatīk braukt?» jau pavisam pieklājīgi ievaicājās žandarms.
«Palūk, kurp!» Horžins atkal pakalpīgi kaut ko parādīja uz cenrāža. «No šejienes brauksim uz turieni, tad tālāk uz turieni. Tur kādu laiciņu uzturēsimies un tad atpakaļ tieši uz Petrogradu.»
Ar pirkstu pie atsevišķiem vārdiem apstādamies, viņš droši lasīja:
Redkvicky Radischen
Ostendske uztrico Ostender Austern Majonesa z losoša Mayonnaise v Lachs
Radis
Huitres de Holisten
Mavonnaise de saumon
«Tas ir angliski un franciski,» teica kontrolieris žandarmam, kas tagad jau ar pienācīgu cieņu uzlūkoja gūstekņus —• paša premjerministra sūtņus. Viņš pats ari nebija gluži neizglītots un tādēļ atteica:
«Vārdu «majonez» es gluži labi zinu; tas skan tīri franciski. Bet kur jums labpatiks pastāvīgi uzturēties?» viņš pieklājības pēc vēl apvaicājās Marekam. Tas nosarka, bet nepaguva neko atbildēt, jo Horžins aizsteidzās priekšā:
«Lūdzam, neesiet tik ziņkārīgi. Mūsu uzdevums ir gluži sekrēts. Valsts intereses to prasa.» To teikdams, viņš vēlreiz ar pirkstu svinīgi noradīja uz vareno ērgļa attēlu, kas zem saviem plaši izplestiem spārniem sargāja čehu «Redkvicky» un franču «Radis».
«Atļaujiet jums norādīt,» tagad iejaucās arī Sveiks ar savu padomu. «Tur ir mūsu vārdi skaidri un pēc kārtas uzrakstīti,. Viņi skan tā:
Rostenko Rostbraten Filet sautē
Krocan Truthahn Dindon
Seleni kvta Hirschkeule Cu ssot de cert
Žandarms ļoti uzmanīgi salocīja lapu, roku cienībā pie cepures turēdams, un atdeva «dokumentu» tā īpašniekam. Pēc tam konduktors, kuram kontrolieris bija kaut ko iečukstējis, vērsās pie Horžina:
«Varbūt jums būtu ērtāk braukt otrajā klasē? Es, protams,, jums dotu vieniem pašiem savu slēgtu kupeju, lai neviens tur jūs netraucē.»
Honžins neatbildēja neko, bet ar rokām deva noraidošu mājienu, no kura vajadzēja saprast, ka viņiem ir īpašs nolūks braukt tieši šajā vagonā. Biedra žestu papildinādams, Mareks vēl piemetināja:
«Mēs te gribam visu redzēt un visu dzirdēt.»
«Tatad kungi ir no ohrankas,» konduktors pusčukstus konstatēja un pats tūlīt manījās projām.
Gūstekņi atgriezās savās vietās, bet vagonā pa to laiku jau bija izplatījušās baumas, ka žandarms noķēris trīs bīstamus spiegus. Pēc minūtēm desmit tomēr pienaca pavisam pretēja ziņa, proti: vagonā braucot trīs joti ievērojami ohrankas aģenti, kurus izsūtījis pats cara tētiņš, lai tie noklausītos, ko īsti runā un spriež krievu tauta, šī ziņa atstāja tādu iespaidu, ka vagons palika arvien tukšāks, un beidzot gūstekņi to ērti izlietoja vieni paši savam vajadzībām. Tikai pēcpusdienā ieradās kāda vecenīte; tā raudādama nometās pie Sveika kājām un lūdza, lai tas atdodot viņas dēlu, ko kara sākumā policija aizsūtījusi uz Irkutsku. Kad tā bija jau puslīdz apmierināta ar labvēlīgu solījumu, vagonā iestreipuļoja arī kads piedzēries vazaņķis, kurš piesolījās par 50 rubļiem izdarīt atentātu uz gubernatoru, lai pēc tam policija varētu pakārt divdesmit studentus un strādniekus, kuri sludinot slavenās krievu armijas sakaušanu karā.
«Jums, balodīši, katra dvēsele tā izmaksātu tikai 2 ar pus rubļus,» viņš teica. «Bet, ja arī tas* vēl būty par dārgu — variet paturēt apaļus 25, tad iznāks tikai 2 rubļi gabalā.»
Šī saruna beidzās ar to, ka Sveiks svešajam iekrava pa pauri, Horžins — pa seju un Mareks ar kāju deva izšķirošo grūdienu pa dibenpusi. Tā žūpa izvēlās no vagona. Uz platformas uzrāpies, viņš vēl konstatēja:
«Tūlīt var just, ka tur brauc īsta priekšniecība. Laikam no pašas Petrogradas.»
Pēc tam viņus netraucēja vairs neviens. Kādā stacijā Sveiks sadabūja tēju un bulkas tādā daudzumā, ka apēst tos vairs nespēja. Paēdis, Horžins atkal izvilka no kabatas savu svarīgo papīru, laipni to apglaudīja un teica;
«Ticiet man, biedri, šī lapa pagājušajā gadā izglāba Hor- žina dzīvību. Tai es varu pateikties, ka nenomiru bada nāvē. Mēs toreiz braucām uz Sibīriju jau veselu nedeļu, bet ēst mums neko nedeva. Aiz izsalkuma ļaudis grauza mizu no bērzu pagalēm. Bet es šo ēdienkarti tad lasīju no rīta līdz vakaram. Sākumā gan jutos slikti — pārņēma vēdergraizes, tomēr bauda lasīt bija par tam lielāka. Vēlāk pieradu, un man likās, ka esmu jau tikpat kā paēdis.»
«Mutē ir tā kā salonā, vēderā — kā guļamistabā,» Sveiks piemetināja.
«Gandrīz tā,» Horžins turpināja. «Man bija arī vīnu karte, bet es to pazaudēju. Ja tas nebūtu noticis — mēs tagad varētu sarīkot arī krietnu iedzeršanu. Tagad jāiztiek tikai ar šo nožēlojamo sulu,» viņš sēri nobeidza, stipro, pelēko tēju krūzē ieliedams. Kad ta bija izdzerta, Horžins tomēr jau tiktāl kļuya mundrs, ka vagona skanēja sirdi aizgrābjoša arija no 'operetes «Orfejs ellē»:
Kad galvenais kelneris biju — Es tikai gardumus riju.. .
Jau četras dienas visi trīs gūstekņi bija vagonā, un četras dienas tie stāstīja dokumentus kontrolējošajiem žandarmiem, ka braucot slepenās valsts darīšanās uz Kaukāzu, lai tur apciemotu armijas, kas cīnās pret Turciju. Žandarmi ilgi prātoja par noslēpumaino papīra lapu, bet svinīgais ērglis vienmēr galu galā izkliedēja visas šaubas-. Pret to valsts kārtības sargiem vajadzēja izturēties ar cieņu un bijību — vienalga, vai viņi saprata, vai nesaprata. Pārliecinošu iespaidu atstāja arī Sveika apgalvojums:
«Turku, kuņas bērnu, vajag sist zemē! Par mūsu ticību ar tiem pagāniem vajag karot līdz galīgai uzvarai!»
Brauciens turpinājās bez sarežģījumiem un patīkami. Sveiks katrā stacijā kārtīgi sameklēja tējas ūdeni, bulkas, rūgušpienu un ceptas vistas, apgalvodams, ka tas viss maksājot pasakaini lēti. Ceļojošie gūstekņi tagad ēda, dzēra, gulēja un nedaudz dienās kļuva jau krietni vien resnāki.
Kādas dienas pievakarē viņi iebrauca lielā, elektrības ap gaismotā stacijā. Horžins izlēca uz perona, lai paskatītos, kur īsti tagad atrodas. Pēc minūtēm.desmit viņš atgriezās un teica:
«Biedri, paliksim te kādu laiku, drusku paviesosimies un tad brauksim atkal tālāk. Uzturu sev nopelnīsim un naktis pār- gulēsim stacijā.»
Viņi iegāja plašā pasažieru zālē. Vairāki žandarmi ienācē- cējns gan pētoši apskatīja, bet neaizturēja. Zālē bija ļoti daudz zaldātu. Tie tur klejoja, sēdēja un gulēja uz grīdas. Viņu vidū gūstekņi pazuda kā graudi- jūras smiltīs. Drīz vien tie bija ar telpām jau pietiekoši iepazinušies un jutās kā mājās.
«Biedri,» teica Horžins, «te visapkārt žandarmu ir kā raibu suņu. Bet tur blakām atrodas restorāns. Līdz šim jūs mani barojāt. Tagad es gribu jūs pamielot. Pirmā vai otrā klasē ceru sarīkot jums krietnas vakariņas. Esiet pārliecināti, nekad vēl Krievijā nebūsiet jutušies tik labi, kā šoreiz. Tikai drusku vēl pagaidiet, kamēr aizies vilciens.»
Kolīdz uz perona noskanēja trešais zvans, Horžins savus ceļabiedrus aizveda pie otrās klases plašajiem stikla logiem. Aiz tiem pie balti klātiem galdiem sēdēja «izmeklēta» sabiedrība: skaistas dāmas, tirgotāji biezos kažokos un virsnieki, ap kuriem mirdzēja zelts un sudrabs. Starp viņiem skraidīja 'su- laiņi, veikli iznirdami no aizkariem ar šķīvjiem, glāzēm un visādiem gardumiem rokās.
«Droši vien viņi sēž tur tajā kaktā,» ierunājās pie sevis Horžins un teica Sveikam ar Mareku: «Iesim tomēr šoreiz virtuvē. Salonā viņi mūs ievest tomēr nevarēs, jo jūs neesiet pietiekoši reprezentabli apģērbti.»
Tad drošiem soliem viņš tuvojās kādām tumšām durvīm, atvēra tās un iegāja garā. apgaismotā koridorā. Tur atradās taisni tas, ko Horžinam tagad vajadzēja: koridoram vienā pusē bija atvērti logi uz virtuvi, bet gar otru rindā sēdēja sulaiņi, kaut ko gaidīdami vai atpūsdamies.
«Jūs pagaidiet te,» teica Horžins saviem biedriem, atstādams tos pie durvīm stāvot. Visi sulaiņi pagriezās pret negaidīto ienācēju, bet tas kareivīgi atdeva tiem godu un paskaidroja:
«Esmu virssulainis, jusu kolēģis no Austrijas.»
Sulaiņi Horžinu tūlīt ielenca un sāka iztaujāt. Viņš stāstīja, ka uz virtuvi esot atnācis sirdsbalss mudināts, jo nevarot nociesties, redzot, ka viņi tur skraidot pa zāli un iznēsājot ēdienus.
«Es savu galvu atdotu, lai vēlreiz tiktu jūsu slavenā amatā,» viņš teica un piedurknē izslaucīja acis. «Mani krievu brāļi, vai jūs ar saprotat, kā ir tad, kad šķīvji pievelk cilvēku kā magnēts dzelzi?»
Horžins izstiepa roku, paņēma vienu šķīvi, uzlika to uz rādītājpirksta un ar otru roku sagrieza apkārt kā vilciņu. Krievi, izbrīnījušies un gandrīz sastinguši, noraudzījās uz šo triku. Bet Horžins, joprojām turpinādams sarunu, pievāca vienu pēc otra ar zupu pildītos šķīvjus, kurus pavāri izdeva pa logiem, un salika tos sev uz rokas no delnas līdz pat plecam. Uz šīs pirmās rindas Horžins ātri vien novietoja otru un trešo, tā ka uz viņa rokas sakrājās vesela šķīvju piramīda. Krievi no bailēm un brīnumiem palika bez elpas.
«Tā, lūk, es iznēsātu! Tā pieliektos un pasniegtu viesiem!» teica Horžins, droši staigādams pa koridoru un pakāpdamies pa trepēm, kuras veda uz zāli. Tad viņš izvilka divus šķīvjus no apakšējās rindas, pasniedza tos blakus stāvošajam krievu sulainim un tukšās vietas tūlīt aizpildīja ar jauniem šķīvjiem:
«Tā, lūk, kad klients vēlas, vajaga pasniegt.»
Pēc šiem vārdiem Horžins, uz savu roku pat nepaskatījies, uzkāpa uz krēsla un mierīgi no tā atkal nokāpa otrajā pusē. Tikai tagad krievi it kā atjēdzās un vienā balsī iekliedzās:
«Bravo! Malacis! Lūk, kāds austrietis!»
Tad katrs paķēra savu šķīvi un steidzīgi aizskrēja uz zāli, pie durvīm vēl iesaukdamies:
«Gūstekņa kungs, uzgaidiet!»
Pēc pāris minūtēm viņi bija jau atpa-kaļ un viens pēc otra no bikšu kabatām sāka izvilkt netīrus, vīstokļos saburzītus papīra rubļus:
«Nu, ņem, ņem! Bija jau gatavais brīnums skatīties, cik veikli tu to izdarīji. Vai ko uzkost nevēlies? Un tavi biedri — vai arī sulaiņi?»
«Arī,» Horžins īsi paskaidroja. «Bet viņi iznēsā alu. Zēl, ka jums te nav alus un viņi nevar parādīt savu mākslu.»
Krievi ataicināja arī Sveiku un Mareku pie sevis, pasūtīja viņiem boršču, kotletes un melnu kafiju, priecādamies par tik interesantiem ārzemju viesiem.
«Var jau gadīties,» viņi teica, «ka arī mēs kādreiz nokļūstam gūstā, un tad jūsējie mūs, cerams, Vīnē pamielos.»
Tās bija lieliskas vakariņas, kuru laikā Horžins deva paskaidrojumus, kā servēt ēdienus. Mareks rādīja, kā vajag iznēsāt alu, un Sveiks, divas kotletes vienlaikus mutē bāzdams, laipni jautāja čehiski kādam savam labdarim:
«Malkas gabals, vai tu zini ar', kā zeme griežas? Ak nezini vis! Bet kā tad tu iedomājies kaut ko saprast par alus dzeršanu un pasniegšanu?»
Pats beidzamais nāca paskaidrojums, kā jāsastāda ēdienu karte. Te Horžins no kabatas izvilka savu ievērojamo karti un, uz to norādīdams, teica kolēģiem:
«Lūk, šī mums ir lieliska karte! Tā sastādīta tik svinīgi, ka visi krievu žandarmi notura par pasi, un mēs ar to braucam pat pa dzcļzccļu kā ievērojamas personas jau vairākas dienas.»
Viņš nemaz nepamanīja, ka, uz atejas vietu iedams, tam aiz muguras bija nostājies kāds jauns cilvēks elegantā uzvalkā, kurš, sulaiņu ziņkārības ieinteresēts, pār Horžina plecu ieskatījās ievērojamajā kartē. Izdzirdīs austrieša svarīgo paskaidrojumu, svešais pēkšņi pastiepa roku, satvēra savādo «pasi», iebāza to savā kabatā un pēc pāris minūtēm atgriezās jau žandarmu pavadībā:
«Visus arestēt! Te ir spiegu perēklis. Sulaiņus novest pie pristava. Austriešus — pie kara komandanta. Nodot pret parakstu. Krietni apsargāt!»
Tā nu notika, ka visi trīs viesi no restorāna nokļuva tieši kara apriņķa priekšnieka kancelejā Rostovā pie Donas, kur tos sagaidīja dežūrējošais skrīveris, lika atvestos kazakiem vispirms pamatīgi izkratīt, tad krietni nopērt un iesprostot karcerī. Kad trīs likteņa biedri aiz slēgtām durvīm atradās kādā pagrabā, kur bija tikai viens spainis un dažas kaiias lāvas, viņi jautājoši paskatījās cits uz citu, un Horžins domīgi ierunājās:
«Viņi mūs apvaino špionāžā. Nu tik esam iesēdušies peļķē! Būs jāstājas karatiesas priekšā.»
Mareks tikai paraustīja plecus, bet Sveiks, uz lāvas atlaizdamies, filozofiski piemetināja:
«Katrs sākums ir,labs, bet beigas kronē visu. Vakariņas tomēr bija lieliskas. Tādai izšķērdībai jau parasti seko bankrots.»
Abi viņa biedri vēl ilgi prātoja par neapskaužamo stāvokli un drūmām nākotnes izredzēm. Bet Sveiks gulēja mierīgs un sapņoja: viņš bija iecelts par visu ēdienkaršu galveno redaktoru un pašreiz rakstīja ievadu, kurā izteica visu savu gastronomisko programmu tik garšīgi, ka siekalas sāka nemanot tecēt pār gulētāja lūpām.
Pilsētas kara komandants, kazaku ģenerālis Popovs, bija cienījams un izglītots cilvēks. Bieži viņš lietoja savu iemīļoto izteicienu: «Laika diezgan!» Tādēļ arī, kad nākamā rītā adjutants ziņoja par daudzu spiegu arestēšanu, kuru starpā trīs uzdodoties par austriešiem un esot ieģērbušies karavīru formās — ģenerālis pavisam mierīgi atbildēja:
«Vai jaunās avīzes ir pienākušas? Un tie trīs gūstekņi — vai viņi ir ieskaitīti uzturā?»
«Taisni tā, jūsu augstība!»
«Vai «Labi pašūto fraku» vakar teātrī redzējāt? Varena izrāde! Es no sirds izsmējos.»
Tad ģenerālis sāka cītīgi lasīt «Birževiji Vedomosķi» un «Russkoje Slovo», kur ļoti plaši bija aprakstīti panākumi Kaukāza frontē, bet par rietumiem tikai īsa atzīme: «Bez pārmaiņām».
Un tai pašā laikā, kad policijas pārvaldē visi sulaiņi lūdzās un dievojās, ka ar spiegoša nu nekad neesot nodarbojušies, kad konfiscēto ēdienkarti nodeva svešvalodu ekspertiem, lai tie pārliecinātos, vai aiz tās neslēpjas kāds nodevīgs uzsaukums visām Krievijas tautām — Sveiks mierīgi sēdēja uz savas lāvas, klausījās biedru žēlabās un, cik spēdams, viņus mierināja:
«Kara likumos ir teikts, ka kareivis nav tas pats, kas kurš katrs ikdienišķs spiegs: ja viņu notver nozieguma vietā, tad var tikai nošaut. Pakārt mūs, kā jūs tur iedomājaties, neviens nedrīkst. Mums jāmirst kā īstiem karavīriem — varoņu nāvē. Nebūsim taču kā tas Križeks, kam Berounā piederēja publiskais nams. Kādreiz bija novērojuši, ka naktīs pie viņa slepus ierodas kuprains serbs. Abus, protams, arestēja, un, kad serbu; izģērba — viņa kupri atrada 200 kilo dinamīta. Sis bij gribējis uzspridzināt pilsētas tiltu, lai 78. pulks nevarētu aizbraukt uz Serbiju, jo serbi no šī pulka sevišķi baidījās.»
Visu laiku nervozi soļojošais Horžins tagad apstājās um īgni teica:
«Ko tu muldi, Sveik, tādas muļķības! Vai tas kur dzirdēts,, ka cilvēks uz muguras var panest 200 kilo?»
«Visādi atgadās. Prāgā, piemēram, pie Franiša stacijas naktī uz sola parkā arestēja kādu cilvēku, kas uzdevās par krievu. Pie viņa klāt bija vairāk kā miljons krievu proklamāciju … nu — un viņu, protams, pakāra, jo tas bija ģērbies civilā. Bet vai jūs esat redzējuši, ka kādu kareivi pakar? Saderēsim, ka ne. Mūs nošaus ar militāru godu. Iedomājieties tikai, to svinīgo ainu: spriedums pēc visiem likuma pantiem, tad vesela rota zaldātu mūs novedīs kapos, iedos lāpstas rokās un teiks: «Nu, kungi, esat tik laipni un izrociet paši sev kapu, jo jūs esat spiegi un mums nav nekādas patikas tādu dēļ uzberzt sev tulznas uz rokām.» Mēs, protams, neatteiksimies un raksim pēc visiem likumiem: — mans kaps būs vidu, bet jūsējie katrs savā pusē. Pēc tam mums tikpat' laipni aizsies acis,, nostādīs visus pie sienas turpat kapu malā un komandēs: uguni,! Mums par godu atskanēs veselas trīs zalves…» «Turi muti, Sveik!» Horžins vairs ilgāk nevarēja izturēt. «Nekrāso* velnu uz sienas! Tik muļķīgā stāvoklī, kāds ir tagad, es nekad vēl neesmu bijis. Kā te lai atrod izeju?»
Padomu gan viņš neatrada, bet pēc četrpadsmit dienām Rostovas policija beidzot laimīgi noskaidroja, ka šaja gadījumā noticis tikai pārpratums, jo uz ēdienu kartes neko aizdomīgu nevarēja sameklēt. Par šo atziņu tā nosūtīja rakstu komandantam līdz ar jautājumu, kādus rezultātus devusi triju gūstekņu nopratināšana? Tā vēsts par ieslodzītajiem beidzot atkal nokļuva pie ģenerāļa Popova, un tas pavēlēja savam sekretāram tos atvest šurp pie sevis. Pēc īsa brīža tas atgriezās un paziņoja:
«Viņi ir še, jūsu augstība.»
«Ieved tos iekšā!»
«Nav iespējams, jūsu augstība. Sie ļaudis ir netīri, kukaiņiem aplipuši. Piedraņķos istabu.»
«Nekas,» ģenerālis pamāja ar galvu un pusatvērtajās durvīs pats iesaucās: «Dzeniet viņus šurp!»
Trīs noziedznieki, tikpat daudz kazaku pavadībā, kailu zobenu ielenkti, tagad atradās sava soģa priekšā. Sekretāram bija taisnība. Četrpadsmit dienas viņi nebija ne mazgājušies, ne skuvušies un izskatījās tiešām briesmīgi. Horžina sarkanā barda bija jau krietni sapinkājusies, arī Sveika seju pārklājā pūkas, bet no Mareka bija redzamas tikai acis un zobi. Ģenerālis paskatījās uz policijas piesūtīto papīru, noklepojās un teica:
«Vai krieviski runājat? Tulks nav vajadzīgs?»
«Nē, nav vajadzīgs, jūsu labdzimtība!» visi trīs reizē iesaucās.
Komandants kļuva uzmanīgs:
«Jūs apvaino, ka spiegošanas nolūkos esat nozaguši stacijas restorānā ēdienu karti,» viņš teica. «Vai tas ir tiesa?»
«Nebūt nē!» atsaucās Horžins, ar elkoni piegrūzdamies Marekam. «Mēs nejauši to kartiņu pacēlām koridorā. Mēs tikai interesējāmies, ko ēd priekšniecība Krievijā. Vai arī te lieto zosis, vistas un austeres tāpat kā pie mums.»
«Un uz Austriju šīs ziņas negribējāt sūtīt? Bet kā ir ar jūsu priekšniecību: vai tā labi ēd?» ieinteresējās arī ģenerālis.
«Jā, jā — labprāt ēdam un dzeram!» Sveiks atsaucās, jautājumu īsti nesapratis.
«Vai vīns, konjaks un liķieri Austrijā arī ir dabūjami?» soģis turpināja.
Horžins pasteidzās Sveikam priekšā un uzskaitīja vai visas vīnu un liķieru šķirnes. Ģenerālis kāri pašmakstināja lūpas un secinaja:
«Tātad viss ir tāpat, kā pie mums. Arī tagad, kara laikā?»
«Arī tagad,» Mareks apliecināja. Pēc šīs atbildes ģenerālis sarauca pieri, skumji nopūtās un piemetināja: «Bet pie mums, Krievijā, viss ir noliegts. Vīnu tagad tikai slepeni un par dārgu
naudu var nopirkt. Ar konjaku vēl sliktāk. Eh, cik šausmīgs ir šis karš! …»
Vēlāk savam sekretāram viņš teica:
«Viņi ir lāga ļaudis un neko nav noziegušies. Tikai painteresējušies, ko priekšniecība ēd. Aizsūti tos uz pirti krietni nomazgāties. Pēc tam nodod pilsētas valdei. Darbu tādi zēni paši sev atradīs — paši sev uzturu nopelnīs. Viņiem ir gudras, labi mācītas galvas. Nu — uz redzēšanos, bērni! Dzeniet ātrāk viņus pirtī iekšā!»
Gūstekņi dabūja atpakaļ viņiem atņemtās lietas, un kazaks tos pavadīja uz pirti. Tur viņus apskuva, apdāvināja tīriem krekliem un pēc šīs "svinīgās ceremonijas gluži kā jaunpiedzi- mušus noveda pilsētas valdes kancelejā. Vecs, īsredzīgs skrīveris nevarēja atnācējus lāgā saskatīt, un, kolīdz kazaks bija atvēris durvis un iegājis istabā ar pavārgrāmatu rokā, večuks jau sāka neganti bārties:
«Atkal jau blandoņus atvedis! Velns lai jūs parauj visus reizē! Tādus vien šurp sūta . . .»
«Mēs neesam nekādi blandoņi, bet Austrijas gūstekņi,» Horžins dusmīgi atcirta. «Esam čehi, tādi pat slāvi kā jūs te — un mūs lamāt nevienam nav atjauts. Surp uz Krieviju mēs paši labprātīgi atnācām.»
Večuks smagi uzsita kādu zīmogu uz kazaka raksta, un tas aizgāja. Pēc tam viņš vērīgāk apskatīja atstāto pavadpa- pīru un pēkšņi abām rokām saķēra savu galvu:
«Tur taču nekas nav teikts, ko ar jums te iesākt? Nav dokumenta, ka kara iestādes jums atjauj te uzturēties! Vai jūs gribat iet pilsētā strādāt?»
«Protams, ka gribam, jūsu labdzimtība,» Horžins atteica.
Večuks apklusa un brīdi padomāja:
«Nu tad ejiet pie komandanta un sakiet tam skrīverim, lai jums izdod papīru, kas vajadzīgs, darbā stājoties.»
Komandanta kancelejā gūstekņus sagaidīja tas pats skrīveris, kas viņus jau bija novedis pie ģenerāļa. Kad viņš izdzirda par pilsētas valdes prasību, tas aiz pārsteiguma plaukstas vien sasita:
«Nu, lūk, kur vecs muļķis atradies! Ejiet un sakiet, lai viņš vispirms izdod jums tādu papīru, ka ir darbs, ko jums strādāt, tad mēs tūlīt izstrīposim jūs visus trīs no uzturamo saraksta.»
Jau pēc desmit minūtēm šos vārdus Horžins atstāstīja tēvocim Andrejam pilsētas valdē. Tas vispirms dusmīgi nospļāvās un tad teica:
«Tūlīt var redzēt, ka neizglītots cilvēks. Kā es varu jums solīt darbu, kad jūs vēl atrodaties kara iestāžu rīcībā? Skrejiet ātrāk vien atpakaļ un prasiet, lai izdod jums atvaļinājuma apliecību.»
Pēc stundas ceturkšņa kara skrīveris dauzīja dūri uz galda un kliedza trīs gūstekņiem taisni sejās:
«Velns lai jūs parauj! Un to veco ēzeli tāpat! Ejiet un sakiet tam aitasgalvam, ka gūstekņi…»
Trīs likteņa biedri diedza atkal pie vecā Andreja, kas, pavisam saīdzis, jau staigāja pa savu kanceleju un, šoreiz dziji apvainots, runāja:
«Tad, lūk kā: šis zaķapastala uzdrošinās vēl mani par aitas- galvu nolamāt! Ejiet tūlīt atpakaļ un sakiet, lai viņš nekaitina Dievu un mani — vecu cara kalpu, nesauc tik aplamā vārdā. Citādi, nudien, es pats aiziešu pie ģenerāļa viņu apsūdzēt. Nu, ātrāk, ātrāk — steidzieties un pasakiet visu tam ēzelim. Lai viņš jums tūlīt izgatavo vajadzīgo papīru!»
Kad gūstekņi jau Vienpadsmit reizes bija izstaigājušies no vienas kancelejas uz otru un divpadsmito reizi kāpa pa komandanta trepēm augšup, Sveiks klusi pasmaidīja un teica:
«Man tā vien liekas, ka mums tagad katru dienu vajadzēs; tik jauki pastaigāties, un droši vien tā būs te visveselīgākā! nodarbošanās.»
Ieraudzījis Horžinu, kara skrīveris aiz dusmām kļuva gluži zils, kā dzelts pielēca kājās un tūlīt atkal saļima uz sava galda, klusu iekrākdamies: «Nolāpītie!…» Tā brīdi atpūties,, viņš atkal pielēca kājās, izrāva no zābakstilba ādas pletni un; metās gūstekņiem virsū. Tie visi reizē novēlās pa trepēm lejā, un tikai tur Sveiks paguva no sirds nopūsties:
«Nu šī izrāde ir beigusies. Zēl, ka tik drīz .. .»
«Iesim uz staciju tā labi izgulēties,» Horžins nāca ar prā~- tīgu padomu.
Nākamajā rītā viņi tur iepazinās ar kādu jūrnieku, kas meklēja savam kungam krāsnskurus un ogļu pievedējus. Kopīgi viņi gāja uz jauno darba vietu, lai pārliecinātos, vai šis uzdevums bus pa spēkam un kādu līgumu visizdevīgāk slēgt. TaT pašā laikā vecais Andrejs pilsētas valdē rakstīja ziņojumu, ka tie trīs austriešu gūstekņi, kas vakar atvesti viņa kancelejā nezināmiem nolūkiem — naktī aizbēguši un nav līdz šim atgriezušies. Viņš lūdza komandantu dot policijai rīkojumu bēgļus noķert un aizturēt. Papīru parakstījis un apzīmogojis, vecais īgni nospļāvās:
«Un tas viss tā idiotiskā kara skrīvera dēļ!»
Tvaikonis «Dimitrij S», UZ K ura gūstekņi salīga darba, pašreiz uzņēma arbūzu un miltu kravu. Ar kapteini viņi norunāja, ka Horžins un Mareks strādās kā matroži, bet Sveiks ieņems krāsnkura vietu. Par šiem darbiem, ieskaitot uzturu, katram, vajadzēja saņemt divpadsmit rubļus mēnesī, bet par pirmo, mēnesi šo algu dabūt jau tūlīt, lai varētu sev nopirkt pieklājīgus zābakus.
Tā arī notika, un gūstekņi tagad atgriezās pilsētā, žvadzinādami pa kabatām naudu. Uz kuģa tie ieradās tikai vēlu. naktī — visi jauniem zābakiem kājās. Ostā bija daudz zaldātu^ un gorodovoju, kuri stingri raudzījās, lai, rekrūšus nosūtot,, pavadītāju barā nesaceltos kādas nekārtības, kādas jau bija gadījušās citās pilsētās.
Kapteinis savus jaunsalīgtos strādniekus jau meklēja. Matrožiem viņš parādīja, kur gulēt, bet Sveiku tūlīt noveda mašīnu nodaļā un iepazīstināja ar citiem krāsnkuriern — diviem kirgīziem, kuri neprata ne vārda krieviski. Viņi sēdēja tur uz grīdas pie katla ar zirga gaļu, sev priekšā sakrustojuši kājas.
Kapteinis viņiem kaut ko teica, ko Sveiks nesaprata, bet abi kirgīzi jau turēja rokās ogļu putekļiem apkvēpušus gaļas gabalus un neko neatbildēja, tikai pētoši aplūkoja savu jauno paligu. Gribēdams būt pieklājīgs, Sveiks pamāja ar galvu:
«Sveiki, mori!»
«Salam!» atvicināja viens ar savu gaļas gabalu.
«Salam? [1] Tā man ir. Krietns gabaliņš Krakovas desas un maize arī piedevām,» Sveiks atteica čehu valoda, nezinādams, ka «salam» ir arī kirgīzu apsveicināšanās vārds. Viņš izvilka no kabatas kādu aptaukotu vīstokli:
«Redziet, draugi, man prieks, ka šito jūs arī saucat par salam. Kāpēc gan viņu saukt par desu, kad tā ir salam? Vai nav tiesa?»
Sveiks atlocīja savu nazi, atgrieza gabaliņu desas, novilka tam ādu un sāka ēst. Kirgīzi nelaipni paskatījās uz viņu un tad apsēdās gabaliņu tālāk, aizvilkdami sev līdzi arī gaļas katlu.
«Nav vajadzīgs,» Sveiks laipni atrunajās, «jus mani nemaz netraucējat. Te mums vietas visiem diezgan. Vai nevēlaties manu salam drusku nogaršot? Šoreiz ir patiesi labākā zorte pagadījusies.» Sveiks pastiepa roku ar desu pret kirgīziem un norādīja tiem uz nazi, ar ko atgriezt. Sis piedāvājums spieda kirgīzus aizvilkties vēl tālāk — pašā kaktā pie sienas.
Nodomādams, ka tie nav pareizi sapratuši labi domāto priekšlikumu, Sveiks piecēlās, piegāja kirgīziem gluži klāt un vienam pie paša degungala piebāza savu salam. Tas dusmīgi viņu atgrūda nost un iekliedzās:
«Nav vajadzīgs, melnā cūka!»
«Var jau būt, ka šī salam tiešām ir pagatavota no melnas cūkas,» Sveiks laipni pasmaidīja, «bet viņa tomēr ir ļoti garšīga, un, tu viņu vari bez kādām briesmām nomēģināt. Citi ļaudis te ēd pat ēzeļa gaļu un viņiem nekas nekait; kāpēc tad tu kautrējies, kad piesolu īstu cūku? Bez tam jājautā: kā tu zini, ka cūka ir bijusi melna?»
Pēc šiem vārdiem Sveiks atkal pastiepa savu desas luņķi kirgīzam. Tad tie abi pielēca kājās, iesaucās «Segei!» un pa trepēm uzskrēja uz kuģa klāja, no kurienes tūlīt atskanēja viņu uztrauktie kliedzieni un kapteiņa nomierinošā balss.
«Kas īsti lai sazin, ko viņi tagad no kapteiņa vēlas?» Sveiks, viens palicis, prātoja. Viņš nezināja, ka kirgīzi neēd cūkgaļu un pieskaršanos tai uzskata par nešķīstību. Pēc brīža
balsis augšā sāka palēnām apklust, un beidzot abi krāsnktiri nokāpa atkal lejā, ar tādām pat ogļainām rokām sākdami izvilkt gaļas gabalus no sava katla, lai tos turpat apēstu.
Sveiks pa to laiku bija vakariņas jau ieturējis un drusku atvēra lodziņu, lai pa to izmestu sava ēdiena atliekas. Bet vējš tai brīdī iesitās no āra, un viss izsviestais atlidoja atpakaļ, nelaimīgi iekrizdams taisni kirgīzu gaļas katla.
«Segei! Segei!» viņi atkal iekliedzās, norādīdami ar rokam uz savu katlu, bet Sveiks nodomāja, ka viņu apvaino tīšā nedarbā un tādēļ sāka mierīgi izskaidroties:
«Nu, nekliedziet, nekliedziet taču tik nelabās balsīs! Jums vēl nāksies kārtību un tīrību no manis pamācīties. Ja jau nepatīk, es varu pats no jūsu katla tos desas gabaliņus labprāt izlasīt.»
Viņš noliecās, izvilka savu nazi un sāka ar to vandīt katla saturu, mierīgi turpinādams:
«Redziet nu paši, ka es tur negrābstos vis ar rokām, ka jūs to darāt. Es zinu gan, kā vajag citus cilvēkus cienīt un viņiem izpalīdzēt. Nu, negrūsties taču, ja man jāstrādā!» viņš turpat apsauca vienu no kirgīziem, kas dusmās sašķiebtu seju izskatījās gluži pēc satrakota zvēra, kad viņš Sveikam iegrūda pirmo spēcīgo dunku sānos. Sveiks sagrīļojās un būtu novēlies, ja no otras puses tai pašā brīdī viņš nesaņemtu tādu pašu varenu belzienu, kas radīja līdzsvaru. — «Ja jūs tā, tad rīkojaties paši!» Sveiks aizvainots izsaucās, bet jau nākamā mirklī arī viņš kļuva dusmīgs un pagrūda pirmo uzbrucēju sāņus. Tas ātri attapās un atbildēja ar skaļu pļauku pa seju. Viņa biedrs savukārt uzsvieda Sveikam smagu aitādas puskažociņu, no kura tas gan atri atsvabinājās, bet nu bija jau pavisam saskaities:
«Ak jūs, tatāru nelieši, šitā ar mani uzdrošināties rīkoties? Piķis un zēvele — nu es jums abiem gan parādīšu Prāgu!»
Viņš saķēra puskažociņu un sāka ar to sist pa labi un kreisi, līdz viens no kirgīziem notvēra sitamo, un Sveiks šim garderobes galabam, spēcīgi atvāzies, atrāva roku. Tā nu viņam kļuva par izdevīgu ieroci: kolīdz vienam trāpīja pa galvu, ta otram to jau vajadzēja piecelt. Pēc šādām sekmēm Sveiks nomanīja, ka vara šoreiz ir viņa pusē, un tādēļ uzvaroši iesaucās:
«Tūlīt laukā no šejienes! Es te esmu kungs!»
Un abi kirgīzi, it kā sapratuši čehiski, tai pašā momentā izlēca uz kuģa klāja. Sveiks viņiem sekoja. Bet tur savējiem palīgā piesteidzās citi kirgīzi, kuri strādāja iekraušanas darbos, un Sveiku glābt piesteidzās arī Horžins ar Mareku, lesāKas īsta cīņa. To izbeidza tikai policija, kuras uzmanību bija saistījis troksnis un kliedzieni. Tūlīt arestēja visus trīs austriešus un, neraugoties uz kapteiņa lūgumu — novilkt tiem zābakus, viņus tāpat apautām kājām aizveda uz iecirkni. Kapteinis neatlaidās, līdz nokļuva līdz pašam pristavam, bet, kad •tam nāca zināms, ka arestētie ir tie paši, kurus meklēt uzdots \policijai, viņš uzsita dūri uz galda un kategoriski noteica:
«Zābakus novilkt tagad nav iespējams. Sagūstītie tūlīt jānosūta tālāk komandantam, bet laiks ir auksts un kailām kājām iet nevar. Bez tam: ko tādā gadījumā par mani nodomātu ģenerālis?»
Kad kapteinis mēģināja vēl tielēties, pristavs pats ar savu roku viņu izstūma pa durvīm lauka.
Bet nākamā rītā, kad ģenerālim ziņoja, ka aizbēgušos gūstekņus policija sagūstījusi un atvedusi kancelejā, viņš kļuva domīgs:
«Ko ar tiem tagad lai iesāk? Vienmēr tie bēgs, tiks noķerti un saņems sodu. Bet kāda jēga no tā visa?»
Viņš lika ievest gūstekņus, aplūkoja tos no galvas līdz kājām un tad laipni apvaicājās:
«Nu, sakiet, balodīši, vai gorodovoji jūs krietni apspaidīja?»
«Krietni gan!» atsaucās Horžins, mirkšķinādams aiztūku- šās acis.
«Ievērojami zilumi!» papriecājās vēl ģenerālis, Mareka seju un pārsistās lūpas aplūkodams. Sveiks nenogaidīja, kamēr viņam vaicās, un pats īsumā paskaidroja:
«Mana mugura ir kā cepšanai izklapēta kotlete.»
«Jā, krievu cilvēks sit pamatīgi,» ģenerālis rezumēja visu izteikto. «Bet kur lai es jūs, bērni, tagad lieku? Ja gribat braukt uz Sibīriju — nosūtīšu šodien pat uz nometni! Rīt no turienes jau dodas ceļā. Tātad izgatavo viņiem pavadrakstu,» viņš beidzot pavēlēja savam sekretāram un pats atviegloti nopūtās.
Pēc piecām dienām gūstekņi izkāpa no pasažieru vagona Penzas stacijā, un līdz tiem sekoja divi kazaķi, kuri gūstekņus pavadīja līdz tām pašām barakām, kurās Sveiks dažus mēnešus atpakaļ bija lasījis interesantos uzrakstus. Tur kazaki atvadījās, un kancelejā dežūrējošais feldfēbelis deva prātīgu padomu:
«Stacijā patlaban stāv gūstekņu vilcieni. Sēstieties, kurā jums pašiem patīk. Tas jūs aizvedīs līdz Sibīrijai, un tur nometnēs būs visiem pavisam laba dzīve.»
grāmatas beigas
APGADS «ARKA-RĪGA» K a r e l s Vaneks KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ
I d a Ļ a
Nodota salikšanai 15.01.93. Parakstīt»
iespiešanai 19.03.93. Papīra formāts 60 X 84/16. Tipogrāfijas papīrs. 7,5 Iespiedi.
Metiens 10.000 eksempl. Pašūt. Nr. 40.
Reģistrācijas apliecības Nr. 2-0774, Iespiests
Jelgavas tipogrāfijā, LV-3001 Jelgavā, Raiņa ielā 27.