Gūstekņu nometnes Sibīrijā bija ērta novietotava tiem pasaules kautuvē savaņģotiem ļaudīm, kurus citur nekur nevarēja lietderīgi izmantot. Kareivim vērtību piešķīra tikai, kazarmās un frontē, kur viņu ierakumos vismaz kārtīgi pabaroja un slimnīcās centās sagatavot otrreizējai lielgabalu gaļai. Gūstā turpretim apstākļi bija pavisam citādi: tur katrs jutās kā dzelzceļa malā no vilciena sastāva izsviests vagons ar salūzušām asīm.
Tiesa: pastāvēja Sarkanais Krusts un vēl citas organizācijas ar skaistiem nosaukumiem. Viņu pienākums gan bija rūpēties par gūstekņu likteni, bet īstenībā šo misiju tās izpildīja tikai uz papīra. — Krievijas nometnēs gūstekņi redzēja maju fotogrāfijas, par kādām tie nekad nebija sapņojuši, un tāpat apakšā lasīja parakstus «Austrijas gūstekņu nami» Om- skā vai Tomskā. Sais namos varēja saskatīt tīras, lielas, moderni ierīkotas virtuves ar milzīgiem katliem, kur vārījās vesela bagātība gaļas, bet apkārt staigāja trekni, omulīgi pavāri baltos ķiteļos un micēs. Neviens īsti nezināja, kādā hotelī vai sanatorijā šie uzņēmumi bija izdarīti, bet apakšā tur rēgojās paraksts: «Karagūstekņu virtuve».
Sibīrijā visu šo solīto jaukumu vietā gūstekņiem bija izraktas zemnīcas, līdzīgas plašiem pagrabiem, kur ļaudis gulēja trīsstāvu lāvās, cieši cits uz cita — gulēja uz kailiem dēļiem un, zemē nolecot, tūlīt iekļuva dubjos līdz pat ceļgaliem. Sais telpās, kur katram iemītniekam iznāca tikai puskubikmetr.s, gaisa, elpot bija gandrīz neiespējami.
Parasti katru šādu baraku — zemnīcu cēla 500 cilvēkiem: Tur iekšā bija sešas ķieģeļu krāsnis, bet, 40 grādu aukstumam pieturoties, katrā pa dienu iemeta tikai 5 lāpstiņas akmeņogļu. Apakšējās lāvās parasti stinga no aukstuma, bet augšējās smaka no sliktiem izgarojumiem. Miljoniem visdažādāko insektu mitinājās zāģu skaidās, ar kurām bija aizpildītas sienas un piebārstīts dubļainais kūls.
Neviens un nekad īsti nezināja, cik kurā barakā atrodas, gūstekņu. Tāpat nebija saskaitīts, cik viņu ir visā nometnē.. Varbūt, ka taisni tādēļ daudzi izglāba savas dzīvības no bada
nāves, jo, kad barakā mitinājās 300, tad teica — 500 un tādam skaitam ari izdeva uztura porcijas.
Visas krievu iestāžu vājās puses gūstekņi ātri vien iepazina un izmantoja savā labā. Tas bija vairāk kā noderīgi.
Gūstekņu transports, kurā atradās S.veiks ar saviem biedriem, devās taisni uz Omsku. Viņa sastāvā bija pavisam maz tādu, kuri patlaban atvesti no karalauka. Lielais vairums jau 'krietni vien pazina lauku darbus krievu sādžās un tranšeju rakšanu frontes aizmugurē. Tagad galīgi noskranduši, basām kājām, saaukstējušies un slimi — viņi brauca uz Sibīriju atpūsties vai nomirt.
Visas Austrijas tautas bija sablīvētas šais vagonos. Ļaudis, kuri vēl nepilnu pusgadu atpakaļ ne par ko nevarēja saprasties un negribēja sarunāties — tagad draudzīgi tērzēja kādā dīvainā valodā. Tās vārdi pa lielākai dajai bija salasīti no vispārlietotiem nosaukumiem, kādus pazīst visas tautas. — Patiesības labā gan jāsaka — visvairāk lamājās. Visi vagoni bija pārpildīti gluži virtuoziem lamu izteicieniem čehu, ungāru, vācu, itāļu un serbu valodās. Tūlīt varēja manīt, ka tur valdīja apbrīnojama vienprātība, kādas trūka Austrijai.
Vilciens vilkās pa dzelzceļa līniju kā Noasa šķirsts pa lielajiem ūdensplūdiem. Tiem, kas šoreiz sēdēja šķirstā, jau likās, ka ūdeņi krītas, ka atkal tuvojas laimes un pārticības dienas, jo katrā stacijā pretim atlidoja baloži ar zaļiem cerību zariem knābjos. Tie bija — ciemu sievas ar vārītām olām, ar zaķiem un cūku kotletēm, kuru cenas kritās gandrīz pēc katra nobraukta kilometra. Tādēļ, ka sestā dienā viņi bija jau pāri Volgai un Urāliem, Sveiks, no kādas stacijas ar tējasūdeni atgriezdamies, jautri izsaucās:
«Jia mēs tā brauksim vēl vienu mēnesi, tad mums jau piemaksās klāt par ēšanu. Palūk, draugi, sitos taču es nopirku par nieka 15 kapeikām!»
Vagonā sēdētājiem viņš parādīja divus lielus zaķus, kuri bija ietīti trijos «Russkoje Slovo» numuros. Un tad turpināja:
«Kolīdz aizbrauksim igalā, tu, Marek, piepalīdzi man aizrakstīt Balunam vēstuli uz Prāgu. Es aicināšu viņu taisni šurp, jo te droši vien ir tā vieta, kur pasaulē var vislētāk pārēsties.»
Sāka salt tā, ka kauli ! krakšķēja. Stacijās gūstekņi zaga akmeņogles un bērzu šķilas. Vagonu vidū uzstādītās krāsniņas nekad neizdzisa. Augšējās nārās visi izģērbās līdz ādai un svīda kā pirtī, bet apakšā kliedza:
«Piemetiet vēl malku. Mēs te salstam.»
Ja kāds no augšējiem gulētājiem ieminējās, ka vagonā: karsts, tūlīt no apakšas atsaucās:
«Tad nokāp lejā un atvēsinies, bet mani palaid savā vietā. Kādu dziesmu tad tu dziedāsi?»
Tai laikā radās jauni, ļoti svarīgi atklājumi. Bij novērots,, ka, kreklu paturot virs krāsniņas, no tā izlien utis un neglābjami nokrīt uz uguns. Kopš tā laika šīs krāsniņas dienām un naktīm kļuva par krematoriju, ap kurām priecājās cilvēku cietsirdība.
Kurgānā gūstekņus trīs reizes baroja ar putru, kura bija sagatavota kādam ceļā aizkavētam krievu zaldātu transportam,. Divas reizes šo putru ļaudis godīgi izēda, bet trešajā nevienam tā vairs nelīda iekšā, bet zemē izliet arī bija žēl. Iekams paguva izdomāt, ko ar šo gardumu iesākt, tas bija jau sasalis- ledū. Līdz ar to problēma viegli atrisinājās. Ledu izņēma no» bļodiņas un tūlīt atkal steidzās pēc jauna satura. Tā atkārtojās vairākas reizes, un vagonu priekšā saradās veselas ledus kaudzes. Kad Sveikam vaicāja, ko tas nozīmē — viņš tikai pasmaidīja un atteica:
«Sasaldējam proviantu. Brauksim uz ziemeļpolu.»
Kad vilcienam pieāķēja lokomotīvi, ledu novietoja vagonā zem lāvām un katrs, kas gribēja paēst, pakāpās lejā, ņēma gabalu «saldējuma», izkausēja to traukā uz krāsniņas un tad gardi izstrēba. Naktī lokomotīve vilcienu aizvilka uz rezerves sliedēm, un otrā rītā ap pulksten sešiem ieradās krievu zaldāti, izdzina visus gūstekņus laukā, spalgā salā, un noturēja tur līdz pulkstens deviņiem, kad ielaida atkal atpakaļ vagonos, jo izrādījās, ka oficiers, kam viņus vajadzēja pieņemt, nebija atnācis. Tikai ap pusdienas laiku piebrauca kamanās resns, sārts, biezā kažokā satinies oficieris un tūlīt, norādīdams uz zemniekiem, kuri gribēja braukt no stacijas mājup, skali nokomandēja:
«Aizturiet tos visus! Sadzeniet viņus te šurp!»
Gūstekņus viņš nostādināja rindās pa četri, saskaitīja un\, apskatījis viņu kājas cauros zābakos vai pastalās ievīstītas, teica zemniekiem:
«Nu, bērni, ņemiet viņus tagad savās ragavās. Nometne ir diezgan tālu — verstes trīs no šejienes, un paši tie droši vien savām kājām turp nevarēs nokļūt.»
Gūstekņi savēlās uz salmiem, un oficieris, redzēdams, ka visas ragavas jau pārpilnas, nosūtīja vēlreiz zaldātus ķert zemniekus. Tos drīz vien arī atveda, un viņi saņēma pavēli piebraukt pie priekšējiem vagoniem. Konvoji tos atdarīja, iegāja paši tur iekšā un sāka izkravāt saturu: izlīda kropli un tizli
ķermeņi, pelēkās lupatās satītie dzīvie miroņi bez kājām vai rokām, izdedzinātām acīm, atrautiem zodiem, salauztām mugurām. Krustus un šķērsus, kā malkas gabalus, tos sasvieda vezumos, un oficiers, briesmu pilnām acīm šo savādo bagāžu uzlūkodams, rokas vien noplātīja:
«Nu lūk, rko tāds karš ir jau nodarījis! Bet nekas — paciešaties vēl drusku, bērni, drīz jau būs miers un tad jūs visi varēsat mierīgi braukt mājup pie savām sievām un bērniem.»
Viņš laikam gan īsti neizprata, kādēļ invalīdi ragavās kā dzelti rāvās uz augšu un nevarīgi atkrita atpakaļ, kad vedējs pārbrauca sudrabotās dzelzceļa sliedes un zemnieki klusēdami pārkrustojās, šo drausmīgo skatu iztālēm novērodami. Pēc tam oficiers stājās kājām palikušo gūstekņu priekšgalā un varonīgi deva komandu:
«Tagad uz priekšu, bērni! Iesim uz nometni. Tur jums klāsies labāk.»
Viņi aizgāja līdz garai sētai, aiz kuras atradās liels paviljons. Aiz tā bija redzama vesela rinda mazu, tumšu majeļu ar zemiem, netīriem lodziņiem. Apsalušos zaldāti nolika sniegā, bet veselos ieveda kancelejā. Tur visus pierakstīja. Pie invalīdiem laukā tai laikā pienāca daži apsarmojoši zirgi un savvaļā klejojošas govis, apostīja svešās būtnes sniegā un tad palika turpat stāvot, savu atradumu domīgi novērojot. Sai gadījumā Sveiks atrada par vajadzīgu piebilst:
«Nudien, žēl lopiņu, kuri nekad laikam nespēs cilvēku īsti •saprast un nezinās, ko nozīmē Eiropas kultūra un civilizācija.»
Pierakstītos noveda barakās, un krievu unteroficieris, kas viņus turp pavadīja, norādīdams uz uzrakstu dēlīšiem, teica: «Tagad katrs savā kaktā!»
Uz dēlīšiem bija īsi uzraksti: «Cehi», «Serbi», «Vācieši», «Ungāri».
Horžins pirmais iegāja barakā un no tumsas sauca: «Hei, bērni, te pietiek vietas akurāt trijiem!» «Trīsdesmitiem arī vēl pietiks!» — atsaucās kāda balss tumsā. «Bet no kurienes un kāds velns jūs šurp atdzims? Vai tieši no frontes braucat? Cik ilgi vēl miers būs jāgaida?»
«Nē!» Horžins atteica. «Tagad mēs skaidri zinām: kad mieru parakstīs, tad tas būs sagaidīts.»
«Nemuldi niekus!» viņu iztālēm kāds norāja. «Te smird kā aptiekā,» piemetināja arī Sveiks, kad viņš kopus ar Horžinu rāpās uz nārām, bet Mareks turpat blakus jau sāka žēloties par smagu gaisu un kāds tam atteica: «Kāpēc līdz neatvedi pretgāzes masku no frontes! Vai tu vēl negribēsi, lai te 'kazarmas kāds ar odekolonu izlaista?»
«Nudien, es to gribētu!» Sveiks vaļsirdīgi iesaucās, bet kāda balss tam tūlīt atbildēja:
«Tadā gadījumā tev vajadzētu papriekš uzdienēt par ģenerāli vai vismaz par kādu nožēlojamu kapitaniņu. Tiem jau visur klājas lieliski! Mūsu Kuzmaneks tagad dzīvo Petro- gradā un 5 litrus spirta pa dienu viens lāgā nevar izdzert. Bet par to viņš oficieris!»
Runātājs dziļi nopūtās, bet otrā pusē viņam kāds turpināja pīkstošā balsī:
«Eh, biedri, pietiktu mums arī ar leitnanta činti! Kad dzīvojām Popikušinas sādžā, tur mums bija pieci oficieri. Visi tie mitinājās pie popa, un vietējā kara pārvalde viņiem ik mēnesi iedeva rokās 5 0 rubļus skaidrā naudā. Sie leitnanti tur dzēra caurām dienām un naktīs pinās ar sievietēm. Pēc kāda laika sākās dažādi sarežģījumi, un viens no viņiem taisni mūsu aizvešanas laikā turpat nošāvās.»
«To droši vien brūtes bija padarījušas nervozu,» Sveiks piebilda, bet turpināt viņš nepaguva, jo kāda balss pavēloši iesaucās:
«Tagad uzdziedāsim!»
Tā pati balss uzdeva toni, un barakā tūlīt atskanēja tik daudzas spēcīgas balsis, ka visas nāras nodrebēja:
Restorāna lapenē Mēs reiz divi bijām — Skūpstus apmainījām…
Kad dziesma beidzās, Sveiks iesāka sparīgi applaudēt, bet tā pati pīkstošā balss to īgni pārtrauca:
«Tūlīt var manīt, ka Morāvijas zeņķi te saradušies. Velti vis savā dziesmā tie nedzied: «O, kādus zirgus tu dzemdēji, zeme!»»
«Ei, tu tur augšā, pievaldi mēli!» atsaucās kāds no apakšējām nārām. «Citādi mēs tev parādīsim, ko sver morāviešu kulaks. Jūs, čehi, jau pavisam neprotat kauties. Nudien — piesargi siavu purnu!»
Strīds šoreiz tomēr nedabūja pamatīgāk iekvēloties, jo no kakta, kur mirgoja maza, apkvēpusi petrolejas lampiņa, izlīda kāds krievu zaldāts un iesaucās:
«Nu, stājieties rindās! Pārskaitīšana. Ātrāk no nārām zemē!»
Viņš atāķēja sev no vidus biezu ādas siksnu un diezgan nesaudzīgiem paņēmieniem sāka dzīt barakas iemītniekus vienkopus rindā. Pīkstulis, Sveikam pie auss noliecies, teica:
«Viņš ir apdzēries. Tie te caurām dienām dzer politūru un denaturēto spirtu. Mūs viņi pamatīgi apzog. Tūlīt sāks saskaitīt.»
■«Nu, desmitnieki, sakārtojiet ļaudis!» pavēlēja vada komandieris, un uzaicinātie rādīja viņam savus apakšniekus:
t«Divi ir te, trīs sēž neapautām kājām, vienam nav bikšu, otram trūkst šineļa, un viens ir darbā. Kopā iznāk visi desmit.»
Zaldāts mierīgi kaut ko atzīmēja savā bloknotā un griezās tālāk pie nākamā. Tas arī droši uzskaitīja savu desmitu, un tā no 200 gūstekņiem pēc šādas krievu-austriešu skaitīšanas metodes drīz vien savairojās 520 cilvēku, kādu skaitu tad arī reģistrēja uztura saņemšanai. Kad tas laimīgi ar austriešu izpalīdzību bija izdarīts, jo skaitītājs pats jau sajuka pie 40 — viņš atviegloti uzsauca stāvētājiem:
«Nu tagad visi prom gulēt! Liekaties uz nārām!»
Kaktā palika degot mazā lampiņa, ap kuru sapulcējās kāršu spēlētāji un metāla gredzenu meistars. Spēlmaņi drīz vien sāka skaļi lamaties, un Horžins teica saviem blakus gulētājiem:
«Kā tad nu būs ar mums? Vai tiešām dosimies pie miera, vakariņas neēduši? Ja kādam atrastos pāris kapeiku kabatā, es aizskrietu uz bodīti un kaut ko paraudzītu šurp atnest.» «Par mieru tu te, draugs, vēl pāragri sapņo,» atbildēja kāds kaimiņš, kas koridorā pašreiz izpurināja savas bikses. «Ko tad blusas iesāks? Tik ātri vis nepierādīs. Vai blaktis arī tev nelien virsū? Ja ne, tad tu esi laimīgs cilvēks. Man visa miesa sūrst kā ugunī. Liekas, ka nātrās esmu iegūlies.»
«Tie invalīdi vēl guļ turpat sētā, sniegā izmesti, kur tos atstāja, kad šurp atbraucām,» teica Horžins, kad tas no āra ienāca, zobus klabinādams. «Bet salst tur tagad jau pamatīgi.»
«Ja, arī šonakt no mēneša būs krusts pie debesīm,» atteica viņa kaimiņš, savu blūzi pagalvī salocīdams. «Tāda. naktsmāja, kā tiem tur ārā, nav vis apskaužama.»
Runātājs nolikās guļus, nokrekšķējās un tad žēlā balsī turpināja:
«Man, biedri, dzimtenē palika īsta muižiņa ; ar 5 0 pūrvietām aramzemes. Mana sieva spēlē pianīno, mums ir četras istabas un divas platas gultas tuvu blakus. Ticat vai ne: spilveni tur sakrauti gandrīz līdz pašiem griestiem. Un vai kāds no jums varētu iedomāties, ka jūnijā es apprecos, bet augusta atrados Krievijas gūstā. Tā, lūk, nepaguvu savu ģimenes laimi izbaudīt, bet pirms precēšanās sievietes nemaz nepazinu.»
«Jā, tas ir tiešām nepatīkami,» piekrita Sveiks, «bet tagad jau vispār ir ļoti maz patīkama šai pasaulē. Vilcienā runāja,
ka parakstīts jau esot līgums gūstekņus vairs neapmainīt. Mēs paliksim še uz visiem laikiem, un krievi tāpat paliks mūsu zemē un mūs tur pēc iespējas aizvietos. Tāpēc būs vien jāapmaina sievas un jādzīvo tālāk .. .»
«Tas nu gan nenotiks!» izbijies izsaucās kaimiņš. «Man taču tur palika arī pašam sava motorlaiva!»
«Arī es tam vēl neticu,» piebalsoja pīkstulis. «Kolīdz tikšu atkal mājās, es tūlīt sasildīšu ūdeni uz plīts, krietni nomazgāšos silē. Ne pēc kā es, biedri, jau sen tā neilgojos, kā pēc tīras, izgludinātas veļas. Viņa tik patīkami smaržo un viegli glaužas pie ķermeņa.
«Bet man liekas, ka pavasarī beigs karot,» ataucās vēl kāds no tumsas, «un ka ap ķiršu laiku tiksim jau mājās. Tad es likšu pagatavot vareņikus ar ķiršogām — bet tādus, lai peld sviestā! Mana sieva ir mācīta pavāre. O, kādus gardumus viņa prot pagatavot!»
Tagad arī pīkstulis sāka sagatavot sev guļvietu. Vispirms viņš ar birsti rūpīgi notīrīja nāru zem sevis, tad sirsnīgi nolādēja Austriju, Krieviju un visu pasauli, novilka savu mundieri, uzgūlās uz tā, bet tūlīt atkal pielēca sēdus:
«Jēzus Marija! Atkal nelaime. Neesmu vēl paguvis lāga nogulties, jau blusas lec šurp bariem un dur kā ar īleniem. Nudien, biedri, tas ir vēl neciešamāk, nekā mocība ar elektrisko strāvu.»
Ar skārdu viņš sāka bakstīt dēļu starpas un drīz vien izvilka pelēku putekļu vīstokli, no kura uz visām pusēm izlēca vesels bars blusu. Uz ceļgaliem piecēlies, pīkstulis brīnījās: «Briesmu lietas! Tikko acis pasargāju. Kā melna debess!…» Un, acis uzmetis baļķiem, kuri saturēja 'šķirbainās nāras, būdami tai pašā laikā īsts insektu perēklis, šis cilvēks atkrita kā nopļauts un tikai klusi ievaidējās:
«Nudien, es to ilgāk neizturēšu! Es pakāršos! Velns lai parauj šos uzbāzīgos kukaiņus!»
Pīkstulis novilka bikses un kreklu, tos krietni izpurinādams pret apakšējām norām, lai gan to iemītnieki stingri protestēja un ziņoja, ka viņiem pašiem tādas mantas esot jau diezgan. Tad viņš paņēma savu maišeli un mundieri, pierāpās Sveikam ar Mareku tuvāk un parādīja tiem vairākas pudelītes:
«Lūk, biedri,» viņš teica, «te es izaudzinu kukaiņus, tā teikt, uz zinātniskiem pamatiem. Tā te ir arī savā ziņā sīklopu kultivēšana. Se man mitinās blaktis, kas saķertas Citā,» viņš pacēla drusku pret gaismu vistumšāko pudelīti. — «Tās iekor- ķētas jau vienpadsmito mēnesi, bet vēl arvien ložņā. No dažām ir tikai ādas vairs pāri palikušas. Eh!» — pīkstulis iesmējās
— «ka es tagad labprāt pusi no savas dzīves atdotu, ja šos izsalkušos insektus varētu iebērt ķeizara Vilhelma mīkstajā gultā!»
«Musu vecajam Francim Jozefiam arī tāda dāvana no varonīgās frontes nekaitētu,» piemetināja kāda cita balss. «Viņš gan pats blakšu vietā vēl izvēlas skaistākās artistes …»
Sīs sarunas pārtrauca krievu zaldāts. Tas ienāca barakā un uzsauca:
«Pulkstens jau deviņi. Guīiet mierīgi. Lampu izdzēst!»
Kāds nopūta sīko liesmiņu, un nāras iegrima necaurredzamā tumsā. Pīkstulis zaldāta novēlējumam «labu nakti!» atbildēja ar kādu krievu lamuvārdu un tad līda atpakaļ uz savu vietu pa gulētāju galvām. Pēc tam atkal atskanēja viņa balss:
«Ei, biedri, pastāstiet kaut ko no savas dzīves. Piemēram tu tur, jaunais no Prāgas! Vai tev nekā nav ko sacīt? Un kā tevi īsti sauc?»
«Es pats esmu Sveiks, un blakus man guļ Mareks — abi no 91. pulka. Vienreiz mēs piedalījāmies manevros…»
Un Sveika neapturamās runas dāvanas sāka plūst kā ūdens pa vaļā atrautām slūžām. Visi apklusa un it kā sastinga klausīdamies. Pa mazo lodziņu sāka ieplūst bāls mēnesstars. Debess laukā bija dziļa un zila, gaiss dzidrs un tīrs, sals sprēgāja ap viņiem pašiem, bet barakā sadzītie 250 kara upuri vēl ilgi tur klausījās visdažādākās anekdotes, strīdējās par politiku, cits citam uzticēja savus noslēpumus par soģiem un kreditoriem, par oficieriem un sievietēm.
★
Omskas karaspēka nometņu priekšnieks, kura ziņā atradās arī gūstekņi, bija pārkrievojies vācietis — barons Klagens. Sis virsnieks — jau labi gados — bija īsts karavīrs no galvas līdz kājām. Viņam korektībai un godprātībai vēl pievienojās simpātijas pret gūstekņiem kā saviem tautasbrāļiem. Ka šīs attiecības tomēr drīz vien kļuva citādas, par to vainojami bija paši gūstekņi. Sākumā viņi varēja justies gluži brīvi, paši sev izvēlēties darbu un peļņu, bet šo brīvību tie pārvērta ubagošanā un nekārtību celšanā. Daži sāka aizņemties naudu no eksaltētām sievietēm, citi izturējās rupji un izaicinoši pret visu, kas bija krievisks, jo no sava vakareiropeiskā viedokļa noraugoties tie jutās daudz pārāki par šo mazattīstīto tautu un viņas dzīves parašām.
Drīz vien Klagenam sāka žēloties, ka gūstekņi teātros un
iO kinematogrāfos izpērkot visas dārgākās biļetes un sēžot tur ar šaubīgu aprindu dāmām, sagādādami tā daudz rūpju krietnajām krievu Matrjonām, kuras tik ļoti baidījās savām meitām rāidīt siiiktus piemērus. Sūdzējās arī krievu oficieri, 'kuriem bieži vien no degungala gūstekņi pilsētā paņēma labākos ormaņus, tos krietni pārmaksādami. Policija savukārt nodeva tirgoņu iesniegumu, kurā tie žēlojās, ka gūstekņi zogot pat dienas laikā uz tirgus un veikalos visu, kas tik neesot piesiets vai naglām piesists.
Tā fon Klagenam vajadzēja pamazām apcirpt spārnus gūstekņiem, kuri jau bija pavisam izlaidušies, un tā ar laiku radās tāds pats stāvoklis, kāds bija visur citur: gūstekņus ieslēdza nometnē.
Tomēr fon Klagena simpātijas arī tagad vēl nemitējās. Neviens oficieris, ne feldfēbelis nebija drošs, ka pēkšņi nometnē neierodas priekšnieks un neprasa kaut kuram gūsteknim, vai tas saņēmis ziepes, veļu un uzturu, cik pienākas. Pats viņš nereti pārsvēra maizes porcijas, ieradās virtuvē,-lai redzētu, kā sadala gaļu, <un pats nogaršotu izvārīto zupu. Par katru pārkāpumu viņš pazina tikai vienu sodu — uz fronti!
«Ja tu, balodīt, proti gūstekņus apzagt,» viņš tādos gadījumos teica, laipni uzsmaidīdams, «tad mācies arī viņus ka- ralaukā sagūstīt.»
Diemžēl, drīz vien viņš nokrita no zirga un stipri sasitas. Ārsti ilgi pēc tam šo godīgo virsnieku noturēja mājās un atļāva tam tikai pāris minūtes ieskatīties savā kancelejā. To steidzīgi vien izmantoja visi ierēdņi. Viņi sprieda tā: kamēr kaķa nav mājās — pelēm laiks pasiaimniekot, un Omskas kara pārvalde izvērtās tāda pati kā visas citas Krievijā. Cits par citu centīgāk tur dzīvē īstenoja lozungu: «Zagt un nebaidīties!» Zaga veļu. zaga zābakus un mundierus, miltus, putraimus, gaļu un ziepes. Nometnes bodītē paaugstināja cenas. Gūstekņus apstrādāja, kur un kā vien bija iespējams, barakas atkal pārvēršot par izbadējušu un netīru, noskrandušu ļaužu alām.
Sveikam nometnē ierodoties, fon Klagenam ziņoja, ka atvesti 1500 jauni austriešu gūstekņi. Pulkvedis paskatījās uz savu vakarējo rīkojumu un teica:
«Rīt līdz pusdienai šiem gūstekņiem izdot katram ceturtdaļu mārciņas ziepju par decembra mēnesi.»
«Par janvāri,» piemetināja adjutants, kalendārā skatīdamies.
«Par decembri,» noteikti atkārtoja fon Klagens. «No pusdienas liekat iekurināt pirtis. No garnizona mazgāsies tikai tas bataljons, kam jādodas uz fronti. No pulksten septiņiem
pirti jāielaiž gūstekņi. Izsniedziet viņiem ari veļu, cik vajadzīgs: mums taču noliktavās nav trūkums?»
«Gluži pareizi, jūsu augstība!» adjutants sažvadzināja piešus.
Lai gūstekņi nenokavētu pirti, tos izdzina pagalmā un sastādīja rindās jau pulksten puspiecos. Līdz sešiem viņi tur mīņājās uz vietas un drebinājās niknā salā; tad atnāca feldfēbelis un sāka izdalīt ziepes, kuras divi zaldāti visu nakti bija griezuši. Ceturtdaļmārciņas vietā katrs saņēma gluži sīku gabaliņu mīkstu, gandrīz šķidru ziepju, pēc tam zaldāti veda gūstekņus uz pirti, kas atradās divas verstis aiz nometnes. Ceļā viņus vēl panāca īpašs pulkveža kurjers, kas nodeva fon Klagena pavēli — ļaut visiem gūstekņiem arī noskūties, apcirpties un viņu apģērbus mazgāšanās laikā dezinficēt.
Bet izrādījās, ka pirtīs peras vēl krievu zaldāti, un gūstekņiem atkal vajadzēja divas stundas mīņāties uz vietas, lai turpat nenosaltu. Kacl arī šī mocība bija izciesta, vada komandieris beidzot uzsauca:
«Nu, tagad ātrāk vien izģērbties — ūdens palicis jau pavisam maz. Kas pasteigsies, vēl kādu lāsi dabūs!»
Viņš nosprādzēja siksnu sev no vidus un ar to ielaida vienam otram pa muguru, lai jūtami asāk pamudinātu izpildīt savu pavēli. Gūstekņi izģērbās uz aukstām kāpnēm un no turienes viņus dzina durvīs, pa kurām laukā vēlās baltu garaiņu mutuļi. Nebija tur ļaudis vēl lāga ūdeni savos ķipjos sameklējuši, kad jau otrs vada komandieris tos dzina tālāk — laukā pa nākamām durvīm, un laba tiesa tā ilgi gaidīto pirti atstāja pat lāgā neapslapinājušies.
Kad fon Klagens sēdēja pie vakariņu galda, adjutants viņam telefoniski ziņoja, ka visi gūstekņi jau nomazgājušies, un vecais pulkvedis savai jaunajai, daiļajai sievai — slaidajai vīnietei varēja smaidīdams teikt:
«Ma šer, ja tev vajadzīgs labs skroderis, ej šodien pat uz nometni un to uzmeklē. Gavrils Mihailovičs tevi turp pavadīs. Ļaudis tur šodien ir tīri, no viņiem nav jābaidās.»
Bet baronese fon Klagen uzmeta lūpiņu:
«Mersi; tu esi aizkustinoši rūpīgs, bet man jau nav jāsteidzas. Pagaidīšu, kamēr tu pats atveseļosies un varēsi mani pavadīt. Mums taču turp būs drīz jābrauc kopā ar Sarkanā Krusta delegāciju. Ak, kā es interesējos, vai šajā delegācijā nebūs arī manas senākās paziņas no Vīnes. Kaut būtu atbraukusi baronese fon Gunt!»
Atmiņas viņu pie šīs draudzenes saistīja jau kopš institūta laikiem, kad abas tās bija slepeni pārliecinājušās, ka neviens leitnants neprot meitenes tā apkampt, kā vecais garīdznieks grēku nožēlošanas ceremonijā.
Kad gūstekņi atgriezās nometnē, pie vienas barakas tur pulcējās ārsts, daži virsnieki un bars krievu zaldātu. Vakar tur bija ievesti kroplie, un visi — aklie, bez rokām un kājām palikušie ķermeņi bija pamesti bez kādas kopšanas un uzraudzības. Izsalkušie, pusdzīvie kropļi paši bija sarunājuši un, cits citam izpalīdzot, novietojušies uz augšējām nārām, kur dēļi bija drusku sausāki un gaiss siltāks. Bet viens no viņiem, bez rokām un kājām, neviļus bija nokritis ar seju dubļos un tā nosmacis.
Mareks ar Sveiku aizlīda līdz pašai barakai. Kropļu sejas bija aplipušas visdažādākiem insektiem; tie izskatījās atbaidoši un briesmīgi. Pār nomirušo noliecās krievu ārsts, izklaidīgi bāza tam termometru tukšā piedurknē un kaut ko murmināja, ka šis termometrs slikti rādot. Beidzot viņš noņēma cepuri un skumji ierunājās:
«Liekas, tas būs jau miris. Nav šaubu, ka ar mākslīgu elpošanu viņu vēl varētu glābt. Bet sakāt, kā to lai izdara, kad viņam nav roku!»
Ārsts vēl brīdi pastāvēja klusēdams, tad pagriezās pret oficieriem un ar rūgtumu teica:
«Nākamajā miera konferencē, kungi, mums nepieciešams ierosināt priekšlikumu par granātu tehnikas papildināšanu tādā mērā, lai tās sprāgstot atrautu rokas un kājas tikai līdz locītavām. Zinātne nevar pieļaut, ka ļaudīm jānomirst, lūk, tādā stāvoklī.»
Citā barakā pīkstulis apgalvoja, ka šis invalīds pats esot izdarījis šādu pašnāvību un rīkojies pareizi, jo vienīgi tādā veidā tas varēja izglābties no tālākām mocībām. Sajā gadījumā ar viņu neviens nestrīdējās.
★
Dienas nometnē vilkās pelēkas un vienmuļas. No rīta līdz vakaram ļaudis ķēra insektus, stāstīja anekdotes, sprieda par kara stāvokli un miera izredzēm pēc telegrammām, kuras zēns kārtīgi pienesa nometnē. Dubļos un netīrībā visvairāk cieta Mareks, un drīz vien viņu sāka mocīt reimatisms. Kājas sapēja, rokās un mugurā dūra. Kad par savu slimību viņš žēlojās pīk- stulirn, kura īstais vārds vēl arvien palika apslēpts — tas deva labu padomu:
«Man klājas tāpat. Rīt iesim uz ambulanci.»
Trīs ārsti, viens krievs un divi austrieši, tur viņus vērīgi aplūkoja un aptaustīja, tad norādīja uz kādām durvīm tālāk:: «Tagad ejat turp. Feldšers jums slimās vietas apsmērēs, un sāpes pāries.»
Blakus istabā uz sola sēdēja kāds cilvēks, kas izpildīja trīs ārstu pavēles, tās nemaz nedzirdējis. Vienā rokā viņš turēja pudeli ar glicerīnu, otrā — gabalu netīras vates. Ar šo vati tas visus pēc kārtas ierīvēja. Ja gadījās apsaldētas kājas — rīvēja ar glicerīnu. Kam sāpēja galva — tas aizgāja no šī feldšera ar glicerīnā saslapinātiem matiem. Pret zobu sāpēm ar vates gabalu vilka pa vaigu, vēdera kataru izdzina ar nabas ierīvēšanu, bet auss iekšējos iekaisumus apturēja ar ārējās daļas krienu samērcēšanu tai pašā glicerīnā. Pat lipīgu slimību rētas šis brīnumfeidšeris ierīvēja ar to pašu vates gabalu. Vārdu sakot — viņš darīja, ko spēja un kā prata. Viņa priekšā arvien stāvēja pacienti garā rindā, un skrīveris svīda, tos visus reģistrēdams:
«Kurā gadā dzimis? Vai precējies? No kādas slimības mira. vecāki? Cik māsu un brāļu miruši un kādēļ? Vai visi bija veseli līdz pašai nāvei?»
Pateicoties ārstu starptautiskiem sakariem, zinātne tam laikam ieguva daudz ļoti svarīgu materiālu. Austrijas ārsti jau prata visas iekšējās slimības lieliski ārstēt ar hinīnu un aspirīnu; viņu kolēģi Krievijā turpretim par labāko universāliīdzekli bija atraduši glicerīnu, jo tas nieku izmaksāja.
Kad abi mūsu slimnieki atgriezās barakā, pīkstulis taisīja savu slēdzienu: jo mācītāks cilvēks, — jo lielāks nelietis un noziedznieks tas ir. Mareks rādīja, kā viņam no biksēm satek glicerīns lejup zābakos, bet Sveiks piegāja viņam līdzcietīgi klāt, ierīvēja sev delnas no šī labuma un tad teica:
«Pacieties, pacieties, drīz atbrauks Vīnes grāfienes, un viņi tāpēc grib, lai mums visiem būtu mīksta āda, laba sejas krāsa.»
Rožainās ainās sāka gūstekņi attēlot to eņģeli-mierinātāju, ko dzimtene sūtīja pie viņiem šai tālā ellē un kam drīz jau vajadzēja ierasties.