Vīriešu un sieviešu pienākumi arvien ir bijuši dalīti. Piemēram, kad vīrieši izdara mežonības vai arī citiem liek tās karā piekopt — sievietes tad uzstājas kā eņģeļi-mierinātāji žēlsirdīgo māsu lomā un baltās drānās noliecas pār sakropļotiem, asiņainiem cietējiem. Vīrieši uzplēš cits citam dziļas brūces, bet sievietes steidzas tas maigam kaķu mēlītēm apglaust, sāpes noremdināt.
Kolīdz iesākās šausmīgais pasaules karš, muižu, fabriku un banku īpašnieki steidzās fotogrāfēties spožās oficieru uniformās ar ordeņiem pie krūtīm, lai visa pasaule redzētu, cik droši un uzticīgi tie stāv sargu vietās par savu tēviju un valsti, kura šo asiņaino tautu slaktiņu ir uzsākusi viņu labā. Viņu sievas un meitas tikpat steidzīgi pārvērtās par žēlsirdīgām māsām, apsēja ap galvām baltos lakatiņus, uz krūtīm uzšuva sarkanos krustiņus un devās uz lazaretēm nevis tādēļ, lai pārliecinātu kareivjus, ka galvenais karā ir bez soda un atbildības izdarīt smagākos noziegumus pret saviem līdzcilvēkiem, bet lai nabaga zaldātiem izdarītu kādu sirdi aizkustinošu pakalpojumu, piemēram — paceltu spilvenu pagalvī augstāk, apslaucītu no- pūžņojušās acis un nemitīgi apveltītu slimos ar jautājumiem: cik vecs, cik mājās atstājis bērnus un vai ar savu sievu labi sadzīvojis? Sīs ziņas bija nepieciešamas sakarā ar mierinājumu, ka debesu tēvs, kas jau visu pats redz un zin, arī šos bāriņus neatstās grūtā brīdī un ka tādēļ mirt par savu
dzimteni katrs var ar mierīgu prātu.
★
Baronese Austeriica un grāfiene Taksile, kuras Austrijas Sarkanais Krusts nosūtīja uz Krieviju gūstekņu nometņu pārraudzīšanai, piederēja pie Vīnes labākās sabiedrības. Viņas labprātīgi, nemaz nebaidīdamās no tālā ceļa, pašas pieteicās braukt uz Krieviju un apmierināt tur savus nelaimīgos tautas brāļus viņu bēdās, kuri bija krituši gūstā, liedami savas asinis un riskēdami ar savām dzīvībām, lai tikai Austrijā kvieši, akmeņogles, cukurs, dzelzs un spirts kļūtu dārgāki lielrūpnieku peļņas labad.
Grāfiene Taksile brauca uz Krieviju tajā pārliecībā, viņu sūtošās organizācijas uzdevums ir izdalīt katram gūsteknim pa rublim naudas un ar maigu mātes roku noslaucīt tās asaras, kuras tur līst ilgās pēc mīļās Austrijas. Tā bija jau veca. katoļticīga mērkaķe, kura iedomājās, ka visus gūstekņus tur Krievijā sastaps uz ceļiem nometušos un sirsnīgu lūgšanu murminošus tam Kungam, lai viņš sūta jaunas uzvaras austriešu ieročiem.
Baronese Austerlica bija gluži pretējas dabas eksemplārs. Jauna, temperamenta pilna un arī ārišķi pievilcīga dāma ar austrumnieces asinīm dzīslās (viņas vectētiņš bija vēl īsts čehs, kas savas bagātības sarausa Napoleona karos). Sīs nemierīgās asinis, kas jaunai dāmai neļāva saldi dusēt mīkstos dūnu spilvenos un kārtīgi aptaukoties, pamudināja viņu tik labprāt doties tālā, nezināmā ceļojumā uz brašo krievu zemi.
Pret nabaga gūsteknīšiem šī baronese, protams, izturējās līdzjūtīgi, bet visas viņas simpātijas-bija vērstas pret krievu oficieriem, kuri to tūlīt sajuta, pavadīja viešņu barā un cits citu centās pārspēt galantos pakalpojumos.
Sevišķu labvēlību ieguvušos baronese uzaicināja sev līdzi uz viesnīcu, lai tur pakavētu viņai laiku pirms gulēt iešanas, un jaunajiem ļaudīm tādos gadījumos arvien lika pie sirds, lai pret gūstekņiem tie censtos būt tikpat maigi kā pret viņu.
Pats par sevi saprotams, ka Vīnes augsto dāmu — divu žēlsirdīgo māsu apciemojums saviļņoja visu Omskas gūstekņu nometni. Visas sarunas barakās sāka grozīties tikai ap šo tematu. Sāka spriest un zīlēt, ko viņas īsti teiks, vai atvedīs arī vēstules no dzimtenes, ko darīs gūstekņu neapskaužamā stāvokļa uzlabošanai, kā pret to izturēsies krievu priekšniecība iu. t. t.
«Viņas atbrauks, izies barakai cauri un atkal aizbrauks,» Mareks autoritatīvi teica. «Nedomājiet, ka uz jums paskatīsies. Pie mums Pardubicos arī reiz ieradās viena tāda slimnīcā. Pašā pusnaktī viņa atsūtīja telegrammu, ka ieradīšoties, un ārsti tūlīt sacēla visus kājās. Mazgāja, skuva, pārģērba. Ļaudis ar 40 grādu temperatūru mazgāja grīdu, izkaisīja tās ar smiltīm un beidza visu šo sagatavošanos pulkstens četros rītā līdz nāvei noguruši. Viņa atbrauca tikai pulkstens desmitos, vienu minūti pabāza savu degunu virtuvē un tūlīt iesaucās: «Gut, zēr gut! Prahtvol! Vunderbar!» Gan jūs piedzīvosiet, ka pie mums notiks gluži tāpat.»
«Par to es nešaubos,» atteica pīkstulis. «Te taču arī visu vajaga atrast vispriekšzīmīgākajā kārtībā. Bet es tomēr šīs čūskas sagaidīšu tā, kā tās ir patiesi pelnījušas. Gan jūs visi redzēsiet, kas tad notiks — un ilgi pēc tam vēl mani pieminēsiet …»
«Vai tiešām tev pietiks bezkaunības apvainot sievietes?» Sveiks ievaicājās. «Tici man, draugs, arī tu būsi beidzot apmierināts ar viņu labdarību. Tāda dāma, ja tā ko uzsāk, ziedo arī pati sevi visā pilnībā un nav pelnījusi, ka viņu kāds skrandainis piesmej. Lūk, kad es vēl gulēju garnizona hospitālī — un bija ļoti daudz ievainoto un starp tiem arī viens Parde- revka no Brevnovas. Viņam bija pāršauts vēders, bet atkal sašūts un laimīgi jau tiktāl sadzijis, ka drīzumā draudēja brauciens atpakaļ uz fronti. So Parderevku tur aptekāja apkārt tādas freilenes no Sarkanā Krusta. Kādā vakarā atnāk viena vēl
gluži jauna un apsēžas pie šī uz gultas malas. Sievišķis, es jums saku=: kā eņģelis — skatās uz Parderevku skumju pilnām acīm un saka: «Zaldātiņ, saki, vai tu ko vēlies?» Arī slimnieku pārņem neizsakāms žēlums, ka turpat blakus sēž tāda skaistulīte, bet šis nedrīkst ne lāga pakustēties, un viņš pamāj tikai noraidoši ar galvu. Bet jaunā māsiņa skatās tikpat skumji un atkal jautā: «Vai nevar jums spilventiņu augstāk pacelt?»
«Nē,» Parderevka pieklājīgi atbild. Viņai asaras saskrien acīs un tagad jau maigi, kā jauna stirna, tā čukst: «Tad droši vien jūs sevi vismaz nomazgāt man atļausiet?» To Parderevkas mīkstā sirds vairs nevarēja izturēt, un viņš tik'pa t klusi atteica: «Jā, gan — lūdzu!» Viņa tūlīt atlocīja piedurknes, samērcēja gabaliņu vates un pārvilka ar to slimniekam dažas reizes pār seju. Tad pati pasmaidīja kā ķerubs debesīs un atkal jautāja: «Nu, vai jums tagad labāk palika, zaldātiņ? Sāds mazgājums arī man pašai vienmēr patīkami atsvaidzina seju.» «Jā, atsvaidzina gan,» tagad pasmaidīja ari Parderevka, «bet galvenais jau, jaunkundz, ir, ka jūs par to dabūjat drusku papriecāties. Atļaudams savu seju slapināt, es gribēju jums izdarīt mazu patikšanu, lai gan šodien pēc skaita esat jau trīsdesmitā, kas mani tā apmazgā.»
Tā pagāja vel dažas dienas, un gūstekņi kā arvien katrā pusdienā apēda pa porcijai silta, duļķaina ūdens, kurā peldēja dažas smirdošas savārītas zivju galvas — tikai tad sāka nomanīt lielā notikuma pirmās pazīmes. Barakās komandējošie feldfēbeļi tagad pirmo reizi pa visu laiku centās kaut cik noteiktāk saskaitīt viņiem uzticēto gūstekņu daudzumu. Katrā apdzīvotā telpā ienesa un svinīgi uzstādīja mucu ar uzrakstu «dzeramais ūdens», un no virtuves gūstekņi saņēma pavisam necerētu brīnumu — ar smiltīm izmazgātus, no rūsas izberztus ēdamos katliņus. Drīz vien pagalmā iebrauca arī vezums ar eglītēm, kuras krievu zaldāti sasprauda turpat saslaucītās sniega čupās un tajā paša laikā visi gūstekņi saņēma stingru pavēli — nekad neizģērbties līdz adai un neķert utis, lai nesamaitātu labo iespaidu par krievu valdības tēvišķo rūpību pret gūstekņiem.
«Jā tik tiešām: mēs nezinām ne to dienu, ne to stundu,» deklamēja Sveiks, uzvilkdams tūlīt pēc šīs pavēles nolasīšanas sev pār galvu mugurā netīru kreklu.
«Draugi, šodien viņas ieradīsies,» teica Horžins nākamā dienā. «Sveik, aiziesim pēc tējas un es bodelē uz parāda lūkošu dabūt vēl pēdējo bulku — kas zin, varbūt taisni pie mums šīm labdarīgām dāmām labpatiks apstāties un paciemoties.»
Šveiks paņēma tējas trauku, un kopā viņi izgāja no barakas.
Kancelejas durvju priekšā stāvēja feldfēbelis Pjotrs Osipovičs Čumalovs un nemierīgi raudzījās tukšajā pagalmā. Viņam kancelejā vēl nebija izmazgāta grīda, <un — kas zin — varbūt šodien pat varēja šurp atbraukt priekšnieks Klagens. Ja nu tas ieraudzītu piespļaudīto, dubļiem un ēdienu atkritumiem piesūkušos grīdu — tad lai Dievs pasarg! Pjotram Osipovičam pārskrēja nelabas trīsas no papēžiem līdz matu galiem,, iedomājoties vien, cik viegli var viņu aizsūtīt uz fronti. Un kā par nelaimi, taisni šodien austrieši, slēpdamies no sala un ledainā vēja, neviens nelīda no barakām laukā. Tāpēc Sveiku un Hor- žinu īstā laikā pamanījis, feldfēbelis uz augšu palēcās no prieka un tūlīt skali iesaucās:
«Eē, jūs tur, abi balodīši, panākat šurp pie manis!»
Sveiks jautājoši paskatījās savām zilajām acīm uz Hor- žinu. Tas iečukstēja: «Palūkosim, kas šim tur par gešefti.»
«Paklausieties, bērni,» vēl saldāk un laipnāk turpināja feldfēbelis, kad abi gūstekņi bija atdevuši kareivisko godu un taisni kā sveces izstiepusies viņa priekšā. «Es ceru, jūs neatteiksieties savai priekšniecībai izdarīt mazu pakalpojumu. Būs tikai pāris minūšu darbiņš. Atnesiet toveri ūdeni, krietni izberžat' te grīdu, tad nokaisiet to ar smiltīm un varēsiet atkal iet atpūsties.
Horžina seja pat nesaviebās. Feldfēbeļa laipnam priekšlikumam atbildēdams, viņš tikai muļķīgi paskatījās uz runātāju un teica:
«Nem tu dom, madjar — nesaprotu.»
Pjotra Osipoviča skats nu apstājās pie Sveika. Tas visiem spēkiem centās izskatīties vēl muļķīgāks un iestenēdamies izdvesa:
«Ih feršte nihts. Vācets … german. Ne-sa-prot.»
«Nu tad es jūs, dienaszagļus, tūlīt iemācīšu krieviski saprast!» iesaucās kancelejas dievs, ar pātagu pret zābaku stilbiem sizdams. «Tūlīt atnesiet te ūdeni!»
«Nem tu dom,» gluži kā atvainodamies atkārtoja Horžins.
Tagad feldfēbelis uzkāpa abām kājām uz lupatas un ar kustībām parādīja, ka jāatnes ūdens un jāuzmazgā grīda. Tad viņš izvēra koku toverim cauri abām osām un, notvertos pa priekšu dzīdams, pats tiem sekoja pēc ūdens. Dažus soļus tā pagājuši, Sveiks un Horžins reizē apstājās un meklējošiem skatiem pavērās atpakaļ uz pagalmu. To pamanīja feldfēbelis un, baidīdamies, ka abi neaizbēg, ar paceltu pletni norādīja uz paviljonu, aiz kura atradās aka. Tur — gribot negribot — vajadzēja toveri piepildīt, un, atpakaļ ejot, jau Pjotrs Osipovičs varonīgi soļoja pa priekšu. Te nu Sveiks atkal klusi, bet zīmīgi paskatījās uz Horžinu, un tas viņu tūlīt saprata. Ar vienu svie
dienu toveris bija nomests un apgāzts, un abi nesēji, ko kājas māk, muka uz baraku. Tai pašā laikā Pjotrs Osipovičs, jau pašapmierināti smaidīdams, atvēra kancelejas durvis:
«Nu, jpērni, saslapiniet lupatas un ātrāk vien pie darba!» Kad neviens neatsaucās un aiz viņa durvīs neparādījās, feldfēbelis atgriezās atpakaļ un tūlīt sāka īsti krieviski lamāties. Tukšās sētas vidū gulēja tikai apgāzts toveris; austriešu tur vairs nebija. Tāpat skaļi lamādamies, viņš ieskrēja pirmajā barakā, no kurienes pēc minūtes četri zaldāti, ar šautenēm apbruņojušies, izveda sešus rumāņus, lai tie vēl glābtu piekrāptā feldfēbeļa godu un drošību.
Tai pašā laikā kāds cits zaldāts veda divdesmit vīrus uz virtuvi zivis tīrīt, un pie vārtiem no kamanām izkāpa štābs,, kura pavadībā bija atbraukusi Austrijas misija.
Visiem pa priekšu gāja baronese Austerlica, lieliskā tīģerādas kažokā ietinusies, un blakus tai labajā pusē adjutants Gav- rils Mihailovičs, bet trešajā — karakula mēteli un augstās botēs soļoja madam Klagena, izjautādama par Vīnes modernās sabiedrības jaunākajiem notikumiem. Blakus grāfienei Taksilai gāja kara apriņķa priekšnieks, uz nūjiņas atbalstīdamies, bet aiz viņa vesela rinda virsnieku, dakteru un skrīveru ar portfeļiem padusēs.
«Gavril Mihailovič, lūdzu vediet baronesi vispirms virtuvē,» atskanēja aiz muguras palkavnieka balss.
«Kā baroneses kundze vēlas: vai sāksim no virtuves, vai no slimnīcas?» tas delikāti iejautājās, visu laiku domādams par runu, kura tai būs jāsaka gūstekņiem. Četru eglīšu priekšā, kuras tagad izgreznoja ieeju virtuvē, baronese apstājās:
«Ak, cik te skaisti! Cik lieliski! Liekas, ka ļaudis šeit var cauru gadu dzīvot Ziemassvētku nakts poēzijā. Heilige Nacht, heilige Nacht! Un tie čiekuri tur zaros ir kaut kas pavisam jauns! Nekad vēl dabā nebiju tādus redzējusi!» Viņa priecīgā pārsteigumā sasita plaukstas, norādīdama arī vecajai grāfienei uz savu laimīgo atradumu.
«Sī austriete nav zemē metama,» klusu nodomāja Gavrils Mihailovičs. «Sāni kā krietnai telei. Veselu nedēļu tā paliks te Omskā. «Eh, Gavriluška, neesi tikai muļķis!» Un durvis atvērdams, viņš šai teica:
«Cienītā baroneses kundze, ļoti lūdzu, esiet tik laipna un ieejat!» Virtuvē ap garu galdu sēdēja daudz gūstekņu, un viņu vidū atradās arī Sveiks. Viņi tīrīja zivis, iepriekš tās izsizdami no ledus, jo vedot ceļā visas mucas bija sasalušas. Te baronesi jau otrreiz pārņēma sajūsma:
«Ma šer, paskaties, kur zivis! Kādas lielas un zeltainas, bet pavēderes sudrabainas kā vāverītēm!»
Apkārt Sveikam gūstekņi cītīgi kasīja zvīņas, acis uz augšu nepaceldami, pat neelpodami. Viņus tagad bija ielencis viss štābs, kas uzmanīgi novēroja darbu. Tikai, Sveiks savām sapņainajām acīm laipni pavērās lepnajā baronesē, un, kad tā ūevaicājās, vai viņš iko vēloties, tūlīt uzsāka vācu valodā:
«Viņiem te Krievijā ar zivīm ir diezgan dīvaina būšana. Vasarās neķer, bet pagaida ziemu, kad iesalst ledū, un tad liek tāpat katlā, lai iznāk zupa un gala reizē. Viņi mūs, austriešus, te arī ļoti mīl un baro ar to labāko, kas pašiem pie rokas gadās. Bet pastāstiet nu, ko dara mūsu ķeizars? Vai nav vēl nomiris?» Sveiks nobeidza savu pirmo runu, un viņa balsī bija sadzirdama patiesi valstiska interese.
«Viņš augustiniešu klosterī lūdz Dievu par jums visiem, mani kareivji,» ātri, bet mierīgi atbildēja grāfiene Taksila, aizkustināta no brašā kareivja Sveika sirsnīgās vaļsirdības. Sveiks jutās jau kā uzvarētājs un nekavējoties turpināja:
«Ak tad lūdzas gan? Nūja, neko citu jau viņš vairs darīt nespēj. To tikai pie mums barakā muļķais Hudetšeks teica, ka viņu sasildīt ejot kāda balerīna. Tikpat aplamas tenkas izplata tas anarhists pīkstulis, sacīdams, ka vecam ķeizaram turot galmā īpašu šveicieti-zīdītāju, jo neko citu jau viņš vairs sagremot nevarot. Tie, protams, ir tīrie nieki, bet galvenais tomēr, ka vecais vēl dzīvs gan un vesels. Malacis, malacis!»
«Ko viņš tur runā?» vaicāja fon Klagens, tikko saprazdams vienu vārdu no desmitiem Sveika veiklajā runā.
«Uzticams kareivis! Viņš apjautājas par sava sirmā ķeizara dārgo veselību,» atbildēja grāfiene.
Fon Klagena skats ar manāmu labpatiku apstājās pie Sveika godīgās un atklātās sejas. Ar savu nūjiņu viņš uzsita tam laipni uz pleca un teica:
«Zer gut, zer gut, jā, jā, zer gut, drošsirdīgs kareivis!» «Feldfēbel, vai jums viss jau gatavs?» uzrunāja Gavrils Mihailovičs apakšvirsnieku, kas skaitījās par virtuves pārzini. Tas skaļi sažvadzināja piešotos papēžus un atbildēja: «Taisni ta!» Pēc tam adjutants griezās pie dāmām: «Vai godātās dāmas nevēlas drusku nogaršot gūstekņiem pagatavoto ēdienu?»
«O, labprāt, ja jūs būtu tik laipni!» koķeti atsaucās baronese, un feldfēbelis ar jau iepriekš sagatavotu cinka trauciņu tūlīt teciņus aizsteidzās pie katla, kas atradās pašā stūrī. Pavāri viņu turp pavadīja izbrīna pilniem skatiem, bet feldfēbelis ātri vien atvēra vāku, vēl pāris reizēs samaisīja katla saturu un tad lēja to traukā.
«Vladimir Vasiļjevič, Dieva dēļ, ņemiet no cita katla!» kāda balss viņu vēl bailīgi brīdināja, bet centīgais ēdiena devējs to šoreiz nemaz nenojauta. Pilno bļodiņu viņš tikpat steidzīgi nodeva svītai un norādīja tai arī uz karoti.
«Esat tik mīļi — nogaršojiet,» Gavrils Mihailovičs vēlreiz galanti godināja.
Baronese Austerlica mēģināja norīt dažus pilienus no dīvainā šķidruma, bet tūlīt tos izspļāva atpakaļ. Vecā grāfiene ieēda pusi karotes un palika ļoti domīga:
«Tas ir kaut kas šķidrs. Un ļoti savādi garšo . . .»
«Nevaram taču mēs viņiem ierīkot oficieru virtuvi!» skaļš iesmējās madaru fon Klagena, un palkavnieks pats, ieraudzīdams pa zupas bļodu peldam tumšus plankumus, piemetināja:
«Krievu zaldāti arī te neēd nekā cita. Mežacūku gaļa ir ļoti barojoša.»
Gluži to pašu apliecināja arī dežūrējošais ārsts.
Misija devās tālāk. Feldfēbelis to pavadīja līdz pašām durvīm un zemu klanījās, bet aiz muguras viņam atskanēja izmisušo pavāru balsis:
«Tā tak nemaz nebija ēdamā zupa! Tas mūlāps iesmēla nogaršošanai samazgas no katla, kur vakar mazgātāji novārīja utainos kreklus un apakšbikses!»
Kad, virtuvē notīrījuši zivis, gūstekņi aizskrēja uz barakām un steidzās pastāstīt, ka misija jau klāt un kancelejas priekšā sagāztas lielas kastes ar Sarkanā Krusta zīmēm virsū, bet iekšā tur droši vien dabūšot dažādas dāvanas-—visus gaidītājus pārņēma skaļš prieka vilnis. Tūlīt izsūtīja patruļas sētā, lai tās, tuvāk izpētītu stāvokli un uzmanīgi sekotu notikumu gaitai.. Izrādījās, ka dāmas kādu laiku atpakaļ bija aizbraukušas, bet pēc pusdienas atkal atgriezušās; ka krievu zaldāti kastes jau izpakojuši un aiznesuši noliktavās. Daudzi bija pamanījuši pat garos ziemas zābakus, vatētas segas un privātos mēteļus. Pēc tam noskaidrojās, ka vērtīgākās lietas Pjotrs Osipovičs paklusām savelk pats savā kancelejā un paslēpj tur zem gultas.
Beidzot ieradās aizelsies izlūks ar ziņojumu, ka dāmas nāk tieši šurp uz baraku. Krievs — vada komandieris nokliedza: «Smirno!», pats izskrēja laukā, bet tūlīt ielēca atpakaļ un plaši atrāva durvis vaļā, lai svinīgā procesija .ērtāk varētu ienākt.
Gūstekņi sēdēja uz nārām, cits pār citu, kājas pār malām pārkāruši, gluži kā gaiļi laktās. Pirmā šoreiz parādījās grāfiene Taksila, aiz viņas fon Klagens, tad skaļi tērzējošā baronese ar pārējo svītu manāmi jautrā garastāvoklī.
Vecā aristokrāte pārlaida skatu tumšajai barakai:
«Šreklih, šreklih! Briesmīgs gaiss, šausmīga atmosfēra! Vai te nav nekādas ventilācijas?», viņa iejautājās.
Baronese izvilka no kabatas mazu iesmaržotu mutautiņu un aizspieda to savam degunam priekšā, izlikdamās tā, it kā nupat būtu jākrīt ģībonī. Uzmanīgais Gavrils Mihailovičs nostājās aiz viņas tik cieši, lai dāmu ērti varētu uztvert pašā kritiena. «Ja viņa tagad man ciešāk piespiedīsies — būs labi,» viņš nodomāja un viegli jau pieskārās baroneses vidum ar kreiso roku.
«Kāda neciešama smaka! No kā tā rodas, palkavnieka kungs?» baronese iejautājās tāpat caur mutautiņu. Bet fon Klagens tikai paraustīja plecus: «Daudz ļaužu. Zaldāti. Sviedri un tabaka.»
«Gluži pareizi!» Sveiks atsaucās. «Viņi pielādē savus vēderus ar krievu maizi, un pēc tam sākas šaušana kā pie Verde- nas. Es jau viņiem vairākkārt esmu teicis: nepārpīpojieties, jo citādi drīz te būs tāds gaiss, ka cirvi varēs pie griestiem pakārt. Bet, cienījamās dāmas, ar jūsu atļauju es uzdrošinos teikt — tie visi ir akurāt kā aizdegtas kodaļas.»
«Paliec klusu!» kāds blakus pusbalsī iesaucās. «Tā nedrīkst sarunāties ar baronesi.»
«Es drīkstu — esmu jau ar viņu pazīstams,» Sveiks mierīgi atbildēja. «Austrijas kareivji,» uzsauca .grāfiene, «sanākat tagad pie manis,» un visas lāvas pēkšņi nodimdēja, tad rindās sēdošie putni pārvērtās mērkaķos, veikli metās lejā un nostājās augstām dāmām visapkārt, kāri gaidīdami ziņas no dzimtenes.
«Austrijas kareivji,» turpināja čehu valodā Sarkanā krusta pārstāve. «Mēs par jums bieži domājam. Nekad mēs jūs neaizmirsīsim. Jūs ir Austrijas dēli, mūsu dēli un unzere rote Kreuc immer būs Pflcge par jums.»
Viņa brīdi apklusa, cenzdamās atrast turpmākos izteicienus. Fon Klagens paņēma savu madam zem rokas, ar mājienu deva zīmi visam štābam sekot un kopā ar to aizgāja uz barakas otru galu. To viņš darīja tādēļ, lai netraucētu austriešu patriotisma izpausmi, un vecais «līdzcietības trauks» ieskanējās atkal jau ķērkstošā balsī:
«Kareivji, mēs par jums domā. Mēs lūdz Diev, jūs laimīg atgrezt ēkš lēlo Afstrij. Mēs jau nākoš vasar izdzīt naidniek ūber der Grence. Mūsu dzimtens šo kar uzvarēt! Iekš Francij būs dump, iekš Italij ofensiv, krievu fronte būs puš — un un- zere brave Zoldaten kronēt ar jaunu slav un uzvar sav Kaizer Frane Jozef der erzte. Vin un tēfij jums neaizmirst! Austrijas kareivji Tikai izturēt, durhalten, un vēlreiz izturēt!»
Te grāfiene Taksila apklusa, gaidīdama vētrainus aplausus, bet skrandainie ļaudis stāvēja barā klusēdami un cits citu jautājoši uzlūkoja. Klusums bija tik dziļš un nomācošs, ka pat elpošanu varēja sadzirdēt. Tai brīdī pēkšņi atskanēja kāda attāla šņukstēšana. Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas tur raudāja viens pats uz nārām sakumpis.
«Mēs te, augstā kundze, ja vien būs vajadzīgs, izturēsim līdz pašām kara beigām,» viņš, degunu pirkstos nošņaukdams, ierunājās, «mēs sava vecā ķeizara labā darīsim, kas mūsu spēkos, ja tikai mums izsniegs drusku vairāk mahorkas un cukura. Sakat tur Vīnē kaizeram, ka uz mani un maniem draugiem viņš var droši paļauties!»
Vēl arvien raudādams, Sveiks nolīda no nārām un tuvojās grāfienei. Dziļi un patiesi aizkustināta no šādas vienkārša kareivja padevības, tā izstiepa roku, kurai Sveiks, asaras birdinādams, pieliecās un uzspieda pamatīgu buču. Grāfiene vēl pāris reizes noglaudīja viņa matus, tad atvēra savu rokas somu un pasniedza Sveikam 10 rubļu banknoti, kuru tas momentāni paslēpa savā kabatā un, par raudāšanu vairs ij nedomādams, devās atpakaļ uz nārām.
Sis piemērs guva dzīvu atbalsi apmēram 30 skrandaiņos, kuri sāka skali šņukstēt, šņaukt degunus un spiesties pie grāfienes rokas, lai to nobučotu. Bet labdare ātri aizvēra savu somu, deva noteiktu zīmi saviem cienītajiem apstāties un turpināja:
«Kareivji! Mēs jums atnesa sveicienu no jūsu sieva, no jūsu bērna un Kamaraden. Mēs jums atdeva mundier, zābak, dcķ un andere Liebesgabe, ko jums rīt te būs izdot. Vai jums ir kād žēlošanas vai lūgšan?»
Visi sakustējās, un simtiem mutes iesāka runāt vienā reizē. Viens jautāja, kāpēc nepienāk pasts? Otrs gribēja zināt, kādas tagad ir Austrijā lopu cenas. Trešais interesējās, vai dzīvs un vesels ir viņa vecais paziņa tādā un tādā pilsētā? Bet kāds izlauzās līdz pašai grāfienei un, roku pie cepures pacēlis, kareivīgi iejautājās:
«Atļaujiet zināt, vai mans brālis vēl guļ Vīnē hospitālī?»
Kad grāfiene atbildēja, ka viņai to nav iespējams zināt, jautātājs aizgriezās un aiziedams vēl piemetināja:
«Pati no Sarkanā Krusta esot, bet nekā nezina. Kāda velna pēc tad tādai vajadzēja šurp braukt, ja nevar pateikt, kas ar manu Františeku noticis.»
Aristokrātisko vecenīti bērtin apbēra ar tādu vairumu visdažādāko jautājumu, ka baronese nolēma viņai piepalīdzēt. Viņa noņēma mutautiņu no deguna un arī sāka atbildēt uz jautājumiem, bagātīgi izdalīdama savus smaidus un balto zobu mirdzumu uz visām pusēm. Kā hipnotizēts, Hudetšeks nolēca no nārām un tuvojās baronesei, bet viņa vietu ieņēma pīkstulis, kas tūlīt atvēra vienu no savām pudelītēm, izbēra izsalkušās blaktis sev uz rokas un tad nemanot aizpūta tās augstajām dāmām aiz kažoku apkaklēm:
«Vai man žēl, Lai tiek nu kāds mazumiņš arī viņām. Karā taču ir jāpiedalās un jācieš visiem sabiedrības slāņiem,» viņš paklusām taisnojās, ar manāmu prieku vērodams, ka brūnie dzīvnieciņi mudīgi vien aizlien kuplajās ādās.
Pēc tam Hudešeks piebēra atkal pilnu sauju citu — baltas krāsas insektu, un aizpūta tos tikpat veikli kā pirmos. Beidzot vecā dāma atkal atvēra savu rokas somu, izvilka no tās veselu paku trīsrubļu gabalu, pacēla tos gaisā un iesaucās:
«Dzīvojiet veseli, kareivji! Mēs iesim nu tālāk pie jūsu kamaraden. Tagad ņem katrs pa vien banknot un zin, ka Austrij jūs neaizmirst!»
Naudu viņa izdalīja ar labo roku tā, ka katrs saņēmējs to varēja arī nobučot. Baronese no tās pašas somas izņēma otru naudas paku un sāka to izdalīt citiem. Brītiņu šis darbs veicās gludi un sekmīgi, bet tad pēkšņi kāds cilvēks, kam viņa pasniedza trijnieku, nokrita viņai pie kājām, apķēra tās abām rokām un sāka kā neprātīgs skūpstīt.
«Kas jums noticis? Vai kāda nelaime? Ilgas pēc dzimtenes?» baronese vaicāja, pasniegdama šim nelaimīgajam vēl otru trijnieku. Cilvēks ātri piecēlās, saķēra baroneses roku un sāka to skūpstīt ilgi un cieši ar savām karstajām, sasprēgājušajām lūpām, visu laiku kaut ko nesaprotamu murminādams.
«Hudešek, vai liksies mierā! Vai gluži dulls esi palicis!» Sveiks, bīstamo stāvokli pamanījis, apsauca šo ērmoto cilvēku. «Tādas stirnas šauj tikai leitnanti.»
Viņš ātri piesteidzās Hudešekam, kas jau raudāja kā mazs bērns, parāva to aiz rokas sānis un, uz nārām novietojis, pats atgriezās pie dāmām. Tagad pie viņiem jau bija atgriezies fon Klagens ar visu štābu, un nu arī viņš savukārt gūstekņus uzaicināja izteikties, ar ko kurais te neapmierināts un ko vēlas. Izrādījās, ka neapmierināti ir ar slikto maizi, kurā iecepts daudz mēslu un zāģu skaidu. Baronese paņēma rokās gabalu atnestās maizes, atlauza kripatiņu ar pirkstiem un iebāza sev mutē; grāfiene darīja tāpat. No viņām maizes klaips nokļuva dakterim Markovam, kas gūstekņos bija jau slavens ar savu glicerīna ārstniecību. Viņš tūlīt iesāka veselu lekciju:
«No gastronomiskā viedokļa raugoties šajā maizē gan var atrast dažus defektus, bet no medicīnas viedokļa turpretim nekādus iebildumus nevar celt, jo barības vielu, kas nepieciešamas katram organismam, tur iekšā ir vienmēr Dieva svētība. Sai maizē, lai gan tā izskatās gluži melna .. .»
«Tādu jau nerij pat cūkas!» Sveiks izdarīja pārdrošu starpsaucienu. «… ir pietiekošs daudzums vitamīnu un olbaltumvielu, kas nepieciešamas cilvēka barībai,» turpināja cienītais dakteris, turēdams maizes klaipu savā priekšā tādā pat pozā, kādā Hamlets kādreiz aplūkoja galvaskausu, par to gudri filozofēdams. «Pats par sevi saprotams, ka normālo spēku uzturēšanai pilnīgi piemērota ir tāda maize, kurā iecepta puse — pareizāk sakot, 40 procenti, priežu skaidu. Tādu maizi jau labu laiku lieto Vācijā, un, ja nu līdz mums arī ir atnākusi modernās zinātnes balss un augstās valdības iestādes to laipni uzklausījušas, tad neviens vairs nešaubīsies, ka Krievijas slaveno ieroču uzvara šai karā ir nodrošināta, jo Sibīrijas mežu daudzums nav apēdams vairāku paaudžu mūžos.»
Savu pārliecinošo runu beigdams, dakteris maizes klaipu pasniedza turpat blakus stāvošajam Sveikam. Tas, šāda goda iedrošināts, pacēla roku pie cepures, pieklājīgi pasmaidīja un iesāka:
«Man ir tas gods apliecināt, ka viss sacītais ir neapšaubāma patiesība. Es pats, piemēram, pazinu panu Mazšaleku no Janovicas, kas gribēja savā fermā ierīkot sivēnu audzētavu un ražot, tā teikt, vairumā. Pats viņš bija pilnīgi izglītots cilvēks, beidzis agronomisko akadēmiju, un teica, ka mūsu laikos bez modernās zinātnes vairs neko nevarot iesākt. Šādā pārliecībā viņš noraudzījās arī uz saviem sivēniem, kad tie silēs kāri rija pienu, samazgas un kartupeļus. «Lieta ir skaidra,» Mazšaleks tad teica, «ka visā tai šļurā, kas viņiem jāizrij, barības vielu nav vairāk kā vienā pusolā. Kāpēc, tad nu Laistīties ar tik daudz ūdens, tērēt malku un laiku to sasildot, ja es barību šiem lopiņiem varu pasniegt koncentrētā veidā?» Pēc tam viņš saviem * sivēniem sāka pasniegt katrā maltītē kārtīgi pusolas, bet vecajām cūkām pat pa veselai novārītai olai. Sekmes bija lieliskas: sivēni nosprāga, nekādu lielu skādi nepadarīdami, bet lielās cūkas aiz bada izlauza aizgaldus un, laukā tikušas, uz- raka visu sakņu dārzu tik priekšzīmīgi, it kā tur ar vismodernāko arklu būtu apstrādāts.»
Fon Klagena skats kļuva tik laipns, ka Sveiks jutās kā noglaudīts bērns, bet grāfiene viņam pasniedza vēl vienu trijnieku un, pamanījusi uz Mareka blūzes piedurknēm uzšuves, nedroši ierunājās:
«Sie, ein Prieger, brīvprātīgais, es jums vēl neko nav ele- vus? Nem, lūk, šos te, es jūs lūdz!» viņa no paciņas atdalīja divus trijniekus un sniedza tos Marekam.'
Mareks tomēr savu roku nepacēla šai dāvanai pretim, un pīkstulis, kas sēdēja viņam aiz muguras, dusmīgi iešņācās:
«Neņem! Neņem! Lai aprij pašas savā Austrijā! Lai aizrijas ar šiem nožēlojamajiem grašiem!»
Mareks, dusmas valdīdams, skatījās uz zemi. Baronese ieinteresējās par to, ka starp gūstekņiem ir arī kāds inteliģents, kas izturas lepni un neatkarīgi. Viņa izvilka no savas somiņas 10 rubļu gabalu un, pasniegdama to Marekam, ar vislabāko balsi uri smaidu teica:
«Lūdzu jūs, no manis arī pieņemiet šo mazumiņu. Tā nav dāvana, bet tikai pateicība. Jūs esat pelnījuši daudz, daudz vairāk. Ticiet mums: kolīdz atgriezīsieties Austrijā — dzimtene jūs bagātīgi atalgos. Visā frontē mēs esam jau naidnieku aizdzinuši aiz robežas . ..»
«Aiz kādas robežas?» Mareks pēkšņi iekaisa, no baroneses rokas izraudams naudas gabalu. «Kas par robežu? Es pats savām acīm redzēju, kad gulēju ierakumos pie Austrijas un Krievijas robežstabiem. Divas valstis tur saplūda plašā klajumā, sastapās kā divas draudzīgas māsas, un nolādēto robežas jēdzienu dabas veselā miesā bija iegriezis tikai cilvēks. Manā priekšā tur no Austrijas zemes izlīda slieka un dažus centimetrus tālāk tā atkal mierīgi ielīda Krievijas zemē. Šī laimīgā slieka nepazina nekādas robežas, bet cilvēkiem ir jāizlej asiņu jūra, jāziedo miljoni kropļu, kritušu un asarās, trūkumā pamestu, šīs savas iedomātās robežas dēļ gadiem ilgi karojot. Zaķiem arī nav robežu. Cīruļiem gaisā ir visi lauki vienlīdz mīļi — tikai cilvēkiem jāceļ sētas un robežas zemes virsū? Kāpēc? Kāpēc — es jums te jautāju! Nē, nē — nav itin nekādu robežu; tā ir viltība, ļauns murgs, no kā drīzāk mums visiem jāatmostas. Mums apkārt ir tikai viena liela, skaista, ziedoša pasaule! Tā — ejat tagad, no kurienes esat nākušas!»
Mareks drudžaini sažņaudza saujā kredītbiļeti un iesvieda to grāfienei taisni sejā. Viss štābs nobāla, visi bija pārsteigti, un barakā iestājās kapa klusums. Tikai pīkstulis spalgi iesaucās:
«Bravo!»
Pēc dramatiskā momenta, kad Mareks vecai grāfienei bija sejā atpakaļ iesviedis viņas piedāvāto naudu un pīkstulis tam izkliedzis «bravo!», barakā brīdi iestājās kapa klusums. N® apjukuma pirmais atģidās palkavnieks Klagens. Viņš dusmīgi uzkliedza feldfēbelim:
«Zaldātus šurp!»
Kad tie jau tajā pašā minūtē atskrēja šautenēm rokās, viņš deva pavēli, uz Mareku norādīdams:
«Arestējiet viņu uz pēdām! Rīt konvoja apsardzībā atvest pie manis.»
Šoreiz baraku misija atstāja loti neapmierināta. Sēdē baronese norādīja uz lielu plakātu, kas bija izkārts pie ieejas durvīm un sludināja Krievijas čehu organizāciju izlaisto uzsaukumu saviem tautas brāļiem — čehu gūstekņiem bez kavēšanās iestāties družinās, lai tur vērstu ieročus pret Austriju. Vecā grāfiene jutās arī par to loti sarūgtināta un teica fon Klagenam:
«Kara disciplīnu gūstekņos vajadzētu uzturēt ar vislielāko stingrību, bet jūs te gribat viņus pārvērst par nodevējiem. Kāpēc brīvprātīgais ir novietots vienā barakā ar visiem vienkāršiem kareivjiem? Inteliģenci vienmēr vajag labāk pabarot un nelaist kopā ar tautu, lai viņa sevi sajūt augstāk un ne par ko nežēlojas. Vai tiešām jūs nesaprotiet, kādas briesmas mums visiem var draudēt no vienas pašas tādas dumpīgas galvas? Un tad vēl šis plakāts, palkavnieka kungs? Es lūdzu to tūlīt noņemt!»
. Bet fon Klagens, kuram Mareks bija loti iepaticies, turpretim grāfiene atstājusi .pavisam nesimpātisku iespaidu, vienaldzīgi viņai atbildēja:
«Tā, kundze, nav mana darīšana. Plakātus nodrukāt ir atļāvušas augstākas valdības iestādes un man viņu lēmumu grozīt nav nekādas tiesības. Bez tam — krietni karavīri no viņiem jau vairs nekad neiznāks. Ja jau vienu reizi tie lauzuši zvērestu, kas gan tad var garantēt par nākamām reizēm? Krievu armijā ir vēl vairāk nodevēju. Un gūstekņu starpā inteliģences arvien ir prāvs procents. No ārienes viņi parasti visi vienādi netīri un skrandaini, bet pajautājiet tikai un, lūk — viens bijis redaktors, otrs aktieris, trešais muzikants vai pat kāds direktors. Daudzi jau iemācījušies krieviski runāt un dzīvi interesējas par politiku. «Ma šer,» viņš griezās pie savas sievas, pēkšņi kaut ko atcerēdamies. «Man liekas, tu gribēji sev izraudzīties kādu labu skroderi starp gūstekņiem? Iesim atpakaļ, barakā un paraudīsimies, vai tur starp čehiem nav kāds labs meistars. Bet jūs, Gavril Mihailovič, pavadiet dāmas visur, kur vien tās vēlas iet.»
Atvadījies no austriešu dāmām, fon Klagens kopā ar savu sievu atgriezās barakās. Kad tur madam fon Klagena izteicat velēšanos atrast skroderi ar lielu praksi, ļaudīs iesākās vispārējs saviļņojums. Visi reizē piesolīja savus pakalpojumus, arī tos neizslēdzot, par kuriem bija skaidri zināms, ka tie neprot, pat šķēres un adatu pareizi rokās saturēt.
Trīs pat nolēca no nārām, piesteidzās priekšniecībai klāt un vācu valodā sāka uzbāzīgi piedāvāties, katrs pats sevi slavēdami un ieteikdami. Madam fon Klagena tos vērīgi aplūkoja, apjautājās par līdzšinējo praksi un beidzot izteica skumju slēdzienu:
«Man liekas, neviens no viņiem nav liels meistars. Bet pavasaris nav vairs tālu un man vajadzīgs kostīms, ko visa pilsēta apbrīnotu. Man taču vēl gribas patikt!» viņa iesmējās, pēdējo teikumu izrunādama franču valodā.
Tai brīdī pīkstulis pakasīja sev aiz auss, ātri nolēca no nārām un, savam priekšniekam kareiviski godu atdevis, zemu paklanījās pret viņa kundzi, uzrunādams to skaidrā franču valodā:
«Varbūt, madam, arī es varētu jums piesolīt savus pakalpojumus? Esmu strādājis Vīnē, biju par piegriezēju Briselē, par galveno piegriezēju Londonā, bet Parīzē sacerēju modes pie Puarē. Viss tas kopā dod mazu garantiju, ka spēšu arī jūsu labo gaumi apmierināt.»
Fon Klagena kundze uzmeta viņam pētošu skatu no galvas iīdz kājām, aplūkoja netīrās skrandas, neapskūto seju, nesukāto galvu. Pīkstulis to tūdaļ pareizi saprata un pats steidzās paskaidrot:
«Āriene arvien lielā mērā pārmaina cilvēka īsto izskatu.»
«Es viņam iedotu jaunu mundieri,» nolēma palkavnieks, «tikai saki, vai tāds tev noder? Bet var jau pamēģināt un pārliecināties, cik viņam taisnības.» Viņš brīdi vēl kaut ko apdo- māja, tad parlaida skatus nārām, no kurienes pretim raudzījās Sveika labsirdīgā seja, un teica:
«Paņemšu arī sev denščiku no austriešiem, lai tam skroderim vienam nebūtu garlaicīgi.» Viņš pamāja Sveikam, un, kad tas smaidīdams pienāca, fon Klagens īsi noprasīja: «Vai gribi pie manis kalpot?»
«Taisni tā, gribu!» Sveiks droši un skaidri atteica. «Esmu jau kalpojis pie feldkuranta Kaca un jums kalpošu kārtīgi, uzticīgi līdz pēdēj;ai asins pilei, gluži tāpat kā oberleitnantam Lukaša kungam.»
«Sestdien konvoja pavadībā atved viņu pie manis,» pavēlēja nometnes priekšnieks savam feldfēbelim.
«Nu tagad tev, brāl, sāksies ieraušana,» uzrunāja kāds no kaimiņiem pīkstuli, kad tas atgriezās uz nārām. «Ko tu nopelnīsi, tas ir vēl jautājums. Mums tāpat bija jau Tomskā, kur nometnes priekšnieks uzaicināja sev jaunas mēbeles izgatavot. Izstrādājāmies mēs, astoņi cilvēki, veselu pusgadu, bet atalgojumu par to nekādu nesaņēmām. Te visi priekšnieki ir vienādi zagji.»
«Viņai jau šoreiz nav vajadzīgs tikai skroderis, bet ari veikls uzjautrinātājs,» piemetināja pīkstulis. «Jēzus Marija, vai tad jūs to nevarējāt saprast?»
«Gluži kā Prāgas avīžu sludinājumos,» Sveiks prātīgi papildināja. «Tur visi meklē meitenes tikai saimniecības vadīšanai, bet par uzjautrināšanos nav minēts neviens vārds. Tā lētāk iznāk, jo visi jau tāpat saprot.. .»
Hudešeks aptvēra ceļgalus rokām un, plks'tulī sasarkušām acīm skatīdamies, ieruna j as:
«Es neesmu nenovīdīgs cilvēks, bet šai brīdī no sirds nožēloju, ka mans neapdomīgais tēvs nav savā laikā ari mani izmācījis par skroderi. Ja tev, biedri, Dievs palīdzēs, lūdzams, tad neaizmirsti arī mani. Garā es būšu vienmēr pie tevis.» It kā zvērestā viņš pacēla divus pirkstus pret debesīm.
Tai pašā laikā krievu zaldāti hauptvahtē izjautāja Mareku, par ko šis tā nosodīts. Viņi iegalvoja, ka nometnes priekšnieks, kaut gan pēc tautības vācietis, esot tomēr godīgs cilvēks. Beidzot izzinājuši Mareka aresta īstos iemeslus, viņi teica:
«Tev, brāl, tā nevajadzēja vis darīt. Tās kundzenes atveda sev līdz daudzas kastes; tagad mantas izdalīs, bet tu te nekā nedabūsi.»
Nākamā dienā, kad Horžins atgriezās no pilsētas, nometnē viņš varēja jau paziņot, ka pēcpusdienā sāks izdalīt dāvanas un ka pilsētā izdevies atrast kādu pareizticīgo rotu, kura sastāvot no serbiem, rusiņiem un pareizticībā pārgājušiem čehu gūstekņiem. Pats viņš arī esot nolēmis pieņemt šo ticību, lai pēc tam varētu brīvi staigat pa restorāniem un nebaidīties no goro- dovojiem. Pēc šīm jaunajām ziņām Hudešeks palika ļoti domīgs, un, kad Horžins vēl apstiprināja, ka pārkristītie varēšot pilnīgi brīvi staigāt apkārt un paši sev darbu izraudzīties, viņš priecīgi izsaucās:
«Tad iestāšos arī es tajā rotā un ļaušos pārkristīties! Varbūt jaunais Dievs man palīdzēs pilsētā brīvāk padzīvot un atrast kādu jauku meiteni.»
Svētais tētiņš Joahims, ticības mācības pasniedzējs Omskas sieviešu ģimnāzijā, bija dievbijīgs cilvēks, kas ar visu savu silto sirdi un aprobežoto prātu nodevās slāvu svētajai lietai.
Viņš bija tas, kas nometnes priekšnieku noteikti lūdza pareizticīgos kareivjus atdalīt no parastajiem gūstekņiem un brāļiem — čehiem ļaut atstāt maldīgo katoļu ticību. Pēc pirmajiem izdevušamies mēģinājumiem viņa galvā radās liela ideja — visus slāvus atgriezt īstā krievu tautas pareizticībā.
Horžinu, kad tas ieradās ar lūgumu uzņemt arī viņu vienīgi īstajā ticībā, svētais tētiņš apsveica ar nemākslotu sajūsmu. Dabūjis turklāt vēl dzirdēt, ka nometnē esot daudz tādu pār- kristīties gribētāju, viņš cieši apkampa Horžinu un izsaucās:
«Lieliski, nudien lieliski! Kas to būtu varējis domāt? Parunā, mans dēls, ar saviem biedriem; vienojieties sirdī un pārliecībā un tad visi reizē atkal atnāciet pie manis. Nokristīsim pie vienas reizes. Tikai tev vajadzēs iepriekš pameklēt krusttēvus, nūja — bet gan jau es pateikšu, pie kā var griezties.»
Kad Horžins pēc tam atkal atgriezās nometnē, viņa priekšā jau norisinājās neparasta aina. Pie noliktavām stāvēja vācieši, aiz viņiem ungāri, tālāk rumāņi un itāļi. Pa četri reizē tie iegāja noliktavās un iznāca no turienes, nesdami rokās pa paciņai veļas, pa šinelim, deķim, šņorzābaku pārim; arī sērkociņu kastīšu, mahorkas un papirosu netrūka. Krievu zaldāti špalerā ielenca pūli, kurā bija sadzīti čehu un serbu tautības gūstekņi, neizlaizdami nevienu no tiem pēc dāvanām. Paši šie sargi ar lietpratēju acīm novēroja saņemtās mantas un tūlīt tās novērtēja:
«Labas lietiņas. Uz tirgus laukuma rubļus 50 varēs dabūt.»
Horžina priekšlikums pieņemt visiem pareizticību šai brīdī palika bez kādas ievērības. Kad viņš sāka stāstīt, cik pārlaistīto rota bagāti dzīvo — ēd kāpostus ar gul ašu un katrs no sava krusttēva vēl saņem pa trijniekam kā dāvanu līdz ar uzaicinājumu izdzert pie tā mājās pa glāzei tējas ar siltām bļinām — kāds nikni pat uzsauca:
«Neapvārdo nu zobus! Pats redzi, ka visi te aizņemti ar svarīgākām lietām, nekā tavs Dievs un kristīšanās.»
Dāvanu izdalīšana sekmējās ļoti ātri. Daudzi tikko saņemtās lietas ātri aiznesa uz savu baraku, tikpat steidzīgi atgriezās pie noliktavām un jau iepriekš slēdza ar krievu zaldātiem līgumus par nākamā devuma pārdošanu. Noliktavā atskanēja grāfienes Taksilas laipnā balss (viņa pašrocīgi izdalīja papirosus ar sērkociņiem), un bezbēdīgi trīsēja baroneses smiekli, jo aiz viņas stāvēja Gavrils Mihailovičs, stāstīdams riskantas krievu anekdotes — speciāli nesmēķētājiem.
Palkavnieks fon Klagens, kas arī kādu laiku noraudzījās šai dalīšanas procesā, ieteica reģistrēt gūstekņus, lai katrs ar savu parakstu apliecinātu attiecīgo lietu saņemšanu. Bet Sarkanā Krusta dāmas šādu priekšlikumu smiedamās noraidīja:
«Ah, tie jau ir visi mūsējie! Visiem viņiem te pietiks!»
Ielenktie pa to laiku ar pieaugošu nemieru novēroja izdalīšanas gaitu, jo priviliģēto gaidītāju rindas nemazinājās, bet arvien vēl pieauga. Beidzot pīkstulis teica Sveikam:
«Lūk, tur iet palkavnieks, mūsu nākamais saimnieks. Lūkosim izlauzties pie viņa. Tas jau tagad mūs dzīvus neapēdīs. Sliktākā gadījumā — iekraus pa purnu, bet tas jau te bieži gadās.»
Abi viņi veikli izlīda caur špaleru, skriešus aizsteidzās pie fon Klagena, kareiviski sasita papēžus un nostājās frontē. Kad palkavnieks tos izbrīnījies uzlūkoja, pīkstulis skaļi ierunājās:
«Jūsu augstdzimtība, Herr Oberst! Es esmu skrodera meistars, kas šūs jūsu godājamai kundzei, un manu draugu jums labpatika izraudzīties sev par apkalpotāju. Palkavnieka kungs! Ļoti lūdzam mūs nostādīt ungāru rindā pēc dāvanām, lai arī mēs kaut ko te varētu dabūt. Mēs to jums desmitkārt atkalposim.»
«Bet jūs taču esat čehi — vai ne? Kāpēc jums iepaticies būt par ungāriem?»
«Atļaujiet paskaidrot: tikai tāpēc, ka čehi nekā nedabūs,» niķīgi aci mirkšķinādams, runāja pīkstulis. «Bet mums, palkavnieka kungs, paraugieties pats, pieklājīgākas drēbes pašreiz ir ļoti vajadzīgas.»
«Dāmas apgalvo, ka visiem pietiks,» fon Klagens sausi atteica, bet brīdi vēl padomāja, tad apgriezās un līdz uzaicināja abus gūstekņus:
«Nāciet! Es viņas palūgšu.»
Viņš iegāja noliktavā, pasauca pie sevis feldfēbeli un, uz Sveiku ar pirkstu norādīdams, deva pavēli:
«Sitos divus tagad nostādi pašās pirmajās rindās!»
«Klausos, jūsu augstdzimtība!» skaļi atbildēja feldfēbelis un, sagrābis abus aiz apkakles, iegrūda pie ungāriem. Pēc minūtēm piecām viņi jau iznāca ar dāvanu pakām padusē, un kad bija tikuši savā barakā, pīkstulis ierunājās:
«Sitās lietas ir tikai mums personīgi domātas. Tās mums palkavnieks iedāvināja tādēļ, ka rīt jau sāksim pie viņa kalpot.»
Abus laimīgos ielenca vēl tukšā palikušie biedri, un Sveiks jutās īsti priecīgs par jaunajiem šņorzābakiem, kuros viņš atrada arī gabalu ziepju, smēri pret utīm, galvas suku un citus sīkumus. Kad no pagalma atnesa vēsti, ka itāļi un rumāņi jau savu daļu saņēmuši, ka pēdējie vairs dabūjuši tikai pa kastītei sērkociņu un par diviem vienu šineli — tad baraka pārvērtās lapseņu pūznī, kur pašreiz iesviests kāds akmens. Troksnis un nemiers nemitējās, kamēr beidzot aizmirstie nolēma nākamā dienā nosūtīt delegāciju pie nometnes priekšnieka, lai tas rūpētos par taisnīgu izdalīšanu.
Barons fon Klagens šo delegāciju arī laipni pieņēma, uzklausīja viņas žēlošanos, atzina, ka tā pilnīgi pamatota, bet beigās paraustīja plecus un tēvišķi ierunājās:
«Jūs esat saprātīgi ļaudis: spriediet paši, ko es tur varu darīt? Dāmas ir no Austrijas, dāvanas ir no Austrijas, un jūs visi arī esat Austrijas armijas kareivji. Es, protams, būtu sadalījis tā, lai visiem iznāktu vienlīdzīgi, bet vai tad man ir kādas tiesības tā rīkoties?»
Par čehiem pārdomādams, fon Klagens atcerējās arī Mareku, kura jautājums līdz šim vēl nebija izšķirts. Viņš pasauca savu skrīveri un teica:
«Es jums pavēlēju jau šodien no rīta pie manis atvest to gūstekni, ko vakar arestēja. Kāpēc tas vēl nav izdarīts? Piezvaniet tūlīt feldfēbelim, lai viņš to bez kavēšanās atgādā šurp konvoja pavadībā.»
Tā bija īsa nopratināšana ar garu garo atbildi. Klagens lika sev izstāstīt par nacionālo politiku Austrijā, par dažādo tautību stāvokli šai valstī, par dinstacijas attiecībām ar sabiedrību un tad, pēkšņi uz Mareku paskatījies, teica krieviski:
«Nav labi tā, kā jūs vakar izturējāties. Tas nav varonīgs solis. Lauzt zvērestu un stāties frontē saviem brāļiem pretī, nav grūti izdarāms. Bet jums taču ir tiesības kļūt par virsnieku? Es jums dodu draudzīgu padomu: labāk izmantojiet šo savu priekšrocību, nekā samusiniet tumšus, neapzinīgus ļaudis pret viņu vadoņiem. Tas var ļoti bēdīgi beigties . ..»
Brīdi fon Klagens domīgs staigāja pa kanceleju, tad apstājās Marekam blakus un turpināja:
«Kas jūs esat — katolis vai pareizticīgais? Es teikšu tētiņam Joahimam, lai pieņem jūs pareizticīgo rotā; tad būsiet brīvs un, tā kā esat inteliģents, varēsiet pats sev darbu atrast. Tikai savu nihilismu jau laikus metiet pie malas!»
Un, Mareka atbildi negaidīdams, viņš jau nodiktēja vēstuli Joahimam, lūgdams šo inteliģentu pieņemt un par to labi parūpēties. Mareks ar vēstuli nekavējoši devās pie tētiņa, un, kamēr viņš tur atbildēja uz visiem nepieciešamajiem jautājumiem, nometnē čehi jau saņēma arī savu daļu dāvanu: katrs pa kastītei sērkociņu, pa bundžiņai sēra smēres un kādu nelāga smirdošu pulveri pret kukaiņiem. Sarkanā Krusta dāmas šoreiz izdalīšanā vairs nepiedalījās, un viss pagalms skanēja no neapmierināto protestiem. Cilvēkam, kas mēģināja viņus nomierināt, tie uzkliedza:
«Vecais ēzeli! Idiots! Austrijas muļķi — vācies pie velna.»
iKad šis cilvēks atteicās labprātīgi aiziet un aizbildinājās, ka arī viņš pēc tautības esot čehs, to ar varu izsvieda laukā. No turienes viņš, salu ilgi nevarēdams paciest, paklusām ievilkās citā barakā, kur uz durvīm bija uzrakstīts: «Austrijas armija — vācieši».
Cehu barakā Sveiks un pīkstulis savus vecos apģērbus izdalīja tiem, kam tādu visvairāk vajadzēja, bet kuri nekā nebija dabūjuši. Turpat uz nārām Horžins citiem biedriem ar sajūsmu stāstīja par lielisko dzīvi pareizticīgo rota. Tagad, kad čehi esot jau tikpat kā atdalījušies no Austrijas, vajagot arī atdalīties no katoļu ticības un vecās Romas pāvesta. Viņš pierakstīja visus, kas bija vienisprātis, ka šai barakā var nosma'kt, un tādēļ jāmeklē jauns Dievs, ja jau vecais — visu zinošais un visu varenais —negribēja te par viņiem kautcik parūpēties pat tik izdevīgā gadījumā, kāda bija nupat kļūmīgā dāvanu sadalīšana.
Driz vien Horžina saraksts ar pārkristīties gribētājiem aizņēma jau garu lapu. Tad viņš sadabūja jaunu papīru, savilka uz tā līnijas un sāka skaitīt pierakstītos:
«Jau divdesmit septiņi. Bet tas vēl par maz. Vajag salasīt pilnu simtu. Kas vēl vēlas?»
«Nu raksti tad mani arī klāt,» atsaucās kāds no nārām, «bet tikai gādā, lai Austrijā mums par to neklātos slikti.»
«Ko niekus!» mierināja kaimiņš, «vai tad tev uz pieres būs uzrakstīts?»
«Nu raksti tad: Jānis Pokornijs. Es drošības dēļ tomēr kristīšos zem sveša vārda.»
«Vēl divus! Nu ātrāk, ātrāk, bērni!» mudināja Horžins.
«Lai iet! Es arī pievienojos. Runā, ka viņi izdalot cukuru. Raksti: Vaclavs Pšecetel! [2] »
«Bet mani raksti pašu pēdējo: Franta Polaks. Es nozagu uz tirgus laukuma gabaliņu ziepju. Tad mani notvēra un neganti pēra. Bet pareizticīgos, tā runā, viņi neperot.»
No būdas izlīda krievu zaldāts un izdzēsa lampiņu. Tumsā kāda balss iesaucās:
«Nu, draugi, .uzdziedāsim!»
«Ko tad?»
«Kādu revolucionāru dziesmu šoreiz!»
Jau pēc pāris minūtēm no' spēcīgajām skaņām drebēja logu rūtis visā tumšajā barakā.
Gals pienāks Berlīnei, gals pienāks Vīnei; Austrijas ķeizariem atvērsies kaps! Prāgas žandarmi čehu bumbām Augstu gaisā uzsperti taps!