Sestdienā krievu zaldāts aizveda Sveiku un pīkstuli uz fon Klagena dzīvokli. Tur madam fon Klagena pati abus saņēma un, laipni uzsmaidīdama, uzdāvināja vienu rubli:
«Lai zaldāti jūs aizved uz pirti. Bet pielūkojiet — nomazgājieties krietni un, kad atgriezīsieties jūs — viņa norādīja uz skroderi — pieteiksieties apkalpotājai, bet jūs, kā tad jūs īsti satic — ak Jāzeps! — uzmeklējiet sētnieku, lai tas jums ierāda, ko te darīt. Šodien nekādu uzdevumu nebūs. Kas būs pāršu- jams, to jums rīt pati parādīšu.»
Kleitai nočaukstot, baronese iegāja savā istabā, bet aiz viņas palika vesels smaržu vilnis.
Sētnieks, īsts krievu cilvēks Semjons Pavlovičs Sutovs — dzērājs un dievbijīgs līdz matu galiem, par savas dzīves augstāko uzdevumu uzskatīja lūgt Dievu, zagt visu; kas nav ciešāk piesiets, lai uz tirgus to tūlīt pārdotu un par iegūto naudu nopirktu pēc iespējas vairāk pašbrūvētā.
«Tātad, balodīt, pie mums, pie kunga esi kalpot atnācis?» viņš papurināja galvu, kad Sveiks tam pēc visiem pieklājības likumiem stādījās priekšā. «Nu, vajadzēs tev kungam zābakus, notīrīt, lai tie spīdētu kā pats spogulis, no šineļa putekļus nāksies izdauzīt, patvāri uzlikt, krāsni iekurt, ūdeni atnest. Jā,, jā — daudz tev būs dažādu darbu! Koridoru vajadzēs uzmaz- gāt, grīdas izberzt.. .»
Labsirdīgais, bet pietiekoši sapratīgais Semjons Pavlovičs. uzskaitīja visus tos darbus, ko līdz šim bija darījis viņš kopus ar pārējo mājas personālu. Pēc tam viņš sāka uzmanīgi iepazīstināt Sveiku ar jaunās vietas aizkulisēm:
«Pavāre Ņina Fjodorovna te nekam neder. Gaļas tev vairāk kā pienākas viņa neparko nedos. Spirtu no tās arī velti gaidīt. Pati, nolāpītā, ar kungu šņabi bieži vien kaklu paskalo, nāk arī viesos pie mums un uzdzīvo īsti lustīgi. Bez tam nekad neaizmirsti, ka .arī es te atrodos, un, ja tu, austriešu suni, kaut ko dabū ievilkt — vismaz pusi atgādā šurp, citādi es neturēšu muti. Katrs piliens jau nāk par labu un mitrums nekad nekait tādiem ļaudīm kā mēs. Lai tas Kungs piedod manus grēkus!»
Sētnieks iesita sev knipi pakaklē, pagriezās pret svētbildi kaktā un, zemu locīdamies, pārkrustījās. Pēc tam viņš atkal nosēdās Sveikam blakus uz gultas malas un turpināja:
«Nu, bet istabas meita Zinaīda Sergejevna ir toties pavisam cita manta — oh, kas tas par varenu meitieti! Viņa arī oficieriem būtu gards kumoss; ar to, brāl, esi uzmanīgs! Pati ne dūma neievelk, bet papirosus kundzei noceļ dučiem un man,, nabaga vīram, šurp atnes. Pat pa glāzītei liķiera neaizmirst man atgadāt. Eh, kad tik tu, bračiņ, nu varētu ar viņu iesākt,, lūk, tā,» un Semjons Pavlovičs parādīja izteiksmīgu žestu ar pirkstiem, «kas tad tev nekaitētu te pie mums dzīvot kā Dieva ausī! Visas atslēgas būtu rokās . ..»
Sētnieks atkal lūdzoši paskatījās uz svētbildi, it kā palīdzību gaidīdams, un tad dziļi nopūtās:
«Un tavs biedrs laikam nodomājis šūt kundzei? Viņa mums te ir varen švīta! Ja šis būs veikls, varēs tālu tā tikt. Viņai bipži vien ir vējš galvā. Viens oficieris jau bija iesācis tādu šuri-muri, bet abiem dikti bail no vecā palkavnieka. Ļaudis- runā, ka viņas dēļ tas esot jau vairākus divkaujās sakapājis. Viņš ir vācietis — bet ar vāciešiem vis jokus nevar taisīt!' Nāc nu, es tev parādīšu, kur turpmāk būs jādzīvo!»
Viņš aizveda Sveiku pašā nogales istabelē. Tā bija pavisam šaura un piekvēpuši, cietuma kamerai līdzīga telpa, ar divām dzelzs gultiņām, galdiņu un pāris krēsliem. Kaktā atradās vēl kāda pierūsējusi mazgājamā bļoda un salūzis drēbju pakaramais. Sveiks tur vispirms izlika savas lietas un sāka biedra formu izkravāt. Tai brīdī istabas meitas pavadībā ienāca arī pīkstulis.
«Sai meitenei nekas nekaiš,» viņš domīgi teica, matus sasukādams. «Bet no pašas kundzes man jau pa gabalu galva reibst. Un ko visu viņa negrib dabūt gatavu! Te tikai, draugs, būs darbs kā siena laikā!»
«Jā, darba būs tiešām daudz,» atbildēja Sveiks, savā gultiņā garšļaukus atlaizdamies. «Sētnieks jau man šo to interesantu pasteidzās izstāstīt.»
«Kāda nozīme te sētniekam, kad viņa grib gandrīz reizē- dabūt gatavu vasaras uzvalku, blūzi, veļu, kostīmu, mēteli un; kažoku! īstenībā tur pietiktu darba ne tikai līdz kara beigām, bet pat līdz nākamai Pastarai dienai. Un teicās, ka pati man palīdzēšot. Kad palkavnieks esot kancelejā, viņai atliekot daudz, brīva laika. Tas nozīmē, ka man kā vergam te vajadzēs strādāt visu laiku bez atpūtas!»
Sveiks, pretēji savam paradumam, šoreiz klusēja. Pīkstulis krietni izlamājās, un, kad Sveiks arī pēc tam vēl neko neatbildēja, viņš jautāja:
«Kas ar tevi ir noticis? Vai valodu esi pazaudējis?»
«Nē, es tikai atcerējos Mareku,» Sveiks skumīgi atteica. «Kāpēc gan viņš tagad nav te mūsu vidū? Daudz ko tev Mareks varētu palīdzēt. Un, kas zin, vai tikai viņu vēl nepakārs? Kāda velna pēc tām mamzelēm vajadzēja braukt šurp no Austrijas?»
«Jā, žēl patiesi tā zēna, bet man liekas, ka viņš arvien vēl sēž arestā. Biedri,» — te skrodera balss kļuva klusāka, noslēpumaināka, «tici man, tā kā viņš to iesāka — tā nevienu revolūciju netaisa. Tā ar buržuāziju nekaro. Man arī sirds bija pilna tām vazaņķēm ar dūrēm uzbrukt, bet es tomēr savaldījos un teicu pats sev: «Esi prātīgs un savaldi mēli; uzlaid labāk tām kādu duci izsalkušu kukainīšu. Kad tie kodīs — viņām sūrstēs vairāk un ilgāk, nekā kad tu ar visrupjākiem vārdiem būtu tās aizskāris. Bez tam — par tādu taktiku nevienu nearestē.» Te pīkstulis noliecās Sveikam pie pašas auss: «Pielūko tikai, es te esmu gan padevīgi piesolīj i s savu u a rbu. bet — kas zin, varbūt manī slēpjas arhitekts, kam pavisam citi nolūki. Tu jau pats zini karavīra likumu: iznīcini ienaidnieku, kā vien vari, un lūko tam nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus.»»
Šoreiz Sveiks atbildēja tikpat skaidri:
«Es tad cīnīšos vienā frontē ar tevi un lūkošu savukārt ieņemt ķēkšu ar istabas meitu.»
Tādā pārliecībā Sveiks uzsāka savus jaunos pienākumus pildīt un izdarīja visu tik priekšzīmīgi, ka barons fon Klagens bija ar viņu pilnīgi apmierināts. Palkavnieka zābaki tagad spīdēja kā spogulis, istabas bija neparasti tīras, un, kad nā'kamā sestdienā, pēc vēl pamatīgākas uzpošanas, fon Klagens uzsita Sveikam draudzīgi uz pleca, viņu uzslavēdams, mūsu brašais kareivis nekavējās no savas puses laipni piebilst:
«Man ir tas gods aizrādīt, ka pie tādiem kungiem kā jūs esmu jau arī agrāk kalpojis. Feldkurats Kaca kungs bija tāds cūka, ka piedzērušā stāvoklī tas visu istabu aplaistīja, bet virsleitnantu Lukašu bez dzeršanas sērgas vēl vajāja arī sievietes. Atļaujos jums vēl ziņot, palkavnieka kungs, ka Kaca istabā kārtību ieturēt nācās pavisam grūti. Bet es, paldies Dievam, esmu diezgan saprātīgs cilvēks, un, kad vienreiz ormanis manu kungu atveda mājās ar sava zirga ķeseli galvā, es to ķeseli nopirku un vienmēr, kad feldkurata kungs taisījās «braukt uz pirti» — man šī ķesele bija labākais palīgs tīrības un kārtības uzturēšanai istabā.»
Pēc šādām dienām, kad Sveiks atkal sētā sagatavoja patvāri, uzpūzdams tajā ogles ar zābaka stilbu, viņu pie sevis pasauca sētnieks:
«Osip Sveikovič, panāc šurp! Es tev te biedru atvedu.»
Koridorā stāvēja Mareks. Sveiks viņu tūlīt ieveda savā istabā un, no prieka aizelsies, sāka par visu izprašņāt:
Vai izbēgi gan? Tevi droši vien gribēja nošaut vai pakārt?»
«Nekā tamlīdzīga!» iesmējās brīvprātīgais. «Es tagad atrodos pareizticīgo rotā. Atnāc pats kādreiz pie mums paciemoties,, tad redzēsi, kā tagad dzīvojam.»
«Draugs,» Mareks turpināja stāstīt, kad Sveiks bija vajadzīgā vietā aiznesis savu patvāri, «nekad es to nebūtu pat sapnī iedomājies, ko tagad dara Horžins. Viņš ir kļuvis par trīspadsmito apustuli: pusnometnes jau pārvīlis krievu ticībā un nākamajā svētdienā vēl simtu no mūsējiem vietējā baznīcā pār- kristīs. Visi čehi tagad audzina garas bārdas, uzcītīgi mācās savus vārdus krieviski parakstīt un meklē bagātus krusttēvus, no kuriem varētu pēc iespējas«.vairāk dāvanu izspiest. Ja Čehija kādreiz būs neatkarīga, tad mēs līdzi uz turieni aizvedīsim vairāk popu, kā mūsu ciltstēvs Cehs reiz sadzina lopu uz Ršipas kalna. Visa Krievija par šo pārkristīšanos ir jau sajūsmā. Hudešeks ir tagad reliģiozākais cilvēks visā rotā. Kāda palkavnieka meita māca viņam krievu ābeci, un pēcpusdienās viņš iet pie tās evaņģēliju lasīt. Tētiņš Joahims ir nodomājis viņu mācīt svētos rakstos, lai to kādreiz savā vietā atstātu par popu.»
«Jā, šis Hudešeks te tālu tiks,» Sveiks piemetināja. «Bet. vai tu arī neesi jau nodomājis par popu palikt?»
«Esmu ateists,» Mareks atteica. «Bet, ja mani kādreiz gribēs no tās rotas izdzīt, es krievu ticību tad pieņemšu bez pretošanās. Ir taču gluži, viena alga, kada komēdija te cilvēkam jāspēlē, ja tikai vēders pilns un āda paliek vesela nākamajām, dienām.»
«Vai zini ko: es arī ļautos pārkristīties, bet tikai ar vienus noteikumu, nevis krusttēvs, bet īsta krustmāte tad lai māni< tur uz rokām kā pieklājas un pēc visiem svētajiem likumiem .. .»
Svētais tētiņš Joahims jau sevi uzskatīja par garīgo ganu, kam izcila nozīme pienākas visā pareizticīgajā draudzē. Svētais gars caur viņa gādību bagātīgi nolaidās uz gūstekņiem, un baraka, kurā novietoja pārkristītos, drīz vien izrādījās par šauru. Visi zagļi, sliņķi, vazaņķi, avanatūristi, blēži un bezdievji tagad griezās pie šī izredzētā popa ar lūgumiem ieteikt viņus, krievu īstajam Dievam, lai pēc tam brīvāk un sekmīgāk katrs varētu nodarboties ar savu iemīļoto arodu. Un batjuška svētā 'vientiesībā viens pats ticēja, ka nupat iesākas sengaidītā slāvu cilšu apvienība zem pareizticības varenajiem spārniem.
Viņš kala dzelzi, kamēr tā karsta. Ikdienas noturēja ar gūstekņiem garīgas sarunas par slāvisma milzīgo nozīmi, kas Dieva uzsūtītā pārbaudījuma laikā tagad visas izkliedētās ciltis .atkal apvienos ap matušku — Maskavu. Kaut kur viņš bija sameklējis arī grāmatu par Husu un Kamenski un ar citātiem ;no tās centās izgreznot savus sprediķus. Bet čehi šim svētajam tētiņam bieži vien sajuka ar melnkalniešiem, čehu karaļvalsts, pēc viņa domām, atradās pie Adrijas jūras, un tā daudzkārt klausītāji netika ne pie kadas jēgas par sevi un savas zemes nākamības .izredzēm.
Svētdienā, kad pareizticības klēpī uzņēma nākamo simtu, •visā Omskā bija sarīkotas lielas svinības. Garnizons soļoja parādes maršā. Baznīcu no visām pusēm ielenca liels bars dienaszagļu un klaču sievu. Kad skaistā rindā beidzot paradījās jaun- atgūtie, tālu atskanēja spēcīgs «urrā!» un ilgi plaukstu sitieni. Bet pēc tam, kad svētais tētiņš bija teicis savu svarīgo runu par nabaga čehiem, kuri vēl arvien smokot zem turku pagānu jūga un tagad visi kā viens vīrs gribot atgriezties svētās Krievijas — savas matuškas aizsardzībā, pūlis sāka skaļi šņukstēt.
Arī barons fon Klagens teica īsu uzrunu garnizonam: viņš norādīja krievu zaldātiem uz gūstekņiem kā augsta patriotisma piemēru un izteica ceribu, ka frontē viņi tikpat uzticīgi cīnīšoties par savu dārgo pareizticību. Pūlim aiz muguras rau- dāja arī brašais kareivis Sveiks, un, saņemdams par to no ļaudīm 3 un 5 kapeiku gabalus, bulkas un saulespuķu sēkliņas, viņš svēti apgalvoja, ka īstam zaldātam nevarot būt nekas labāks, kā nomirt pozīcijās par savu ticību un tēviju. Kad kabatas bija jau diezgan pilnas un kājas sāka salt. viņš aši vien aizmanījās mājup, ceremonijas beigas vēl nesagaidījis.
Māja bija tukša. Visi kalpotāji atradās svinībās, tikai piedzēries sētnieks kūkoja koridorā. Sveiks iegāja palkavnieka kabinetā, noslaucīja putekļus, tad paņēma no pelnu trauka papirosu, aizpīpoja to un noliecās pie kamīna, lai tur izpūstu dūmus. Ta tupēdams, viņš saklausīja šujmašīnas troksni. Tur pīkstulis steidzās pabeigt greznu tērpu, jo madam fon Klagena šovakar taisījās apmeklēt labdarības dāmu sarīkotu karnevālu. Pēc brītiņa Sveiks izdzirda arī baroneses balsi, viņa kaut ko runāja un smējās, pīkstulis kaut ko franciski atbildēja, bija dzirdama arī drēbju čaukstoņa, un mūsu brašais kareivis tūlīt saprata, ķa tur notiek uzlaikošana, bez kuras tādos gadījumos nemaz nevar iztikt. Bet tad pēkšņi ieklaudzējās durvis, brīdi viss apklusa, it kā pirms vētras, un klusumam sekoja palkav- nieka_ nepārprotams kliedziens:
«Ārā! Prom! Nelietis tāds!»
Kaut kas smags ar troksni izvēlās pa durvīm, kaut kas nokrita istaba, un pēc tam bija dzirdama vairs tikai barona mierinošā balss. Kad arī Sveiks ar vislabā'kiem nolūkiem piesteidzās viņam palīgā, baronese gulēja uz dīvāna vēl paģībusi, bet palkavnieks tas deniņus un visu seju rūpīgi ierīvēja ar odekolonu. Acis atvērusi, tā pamanīja Sveiku pie durvīm bikli stāvam un histēriski iesaucās:
«Prom! Ārā viņu! Tagad es negribu arī to vairs redzēt!»
Sveiks ne laiskis aizmanījās atpakaļ kabinetā, bet turp uz pēdām viņam sekoja fon Klagens un, revolveri no galda atvilktnes izņēmis, īsi ievaicājas:
«Vai šito pazīsti?»
«Jā, jūsu augstdzimtība; tas ir brauniņš. Pie mums Prāgā slavenais zaglis Bušcks ar to apšāva pusduci policistu un Sara- jevā …»
«Diezgan!» fon Klagens uzkliedza. «Tagad tu būsi kluss kā kaps. Jeb kā suni tevi ar pirmo lodi ■ aizraidīšu bedrē. Vai saprati?»
«Taisni tā! Centīšos, palkavnieka kungs!» Sveiks atsaucās un tajā pašā momentā izmuka pa durvīm laukā.
Kad Sveiks, no fon Klagena bardzības izbēdzis, laimīgi nokļuva savā istabā, tā bija jau tukša. Uz gultas izsvaidītu redzēja netīro veļu, gabalu maizes un vecus zābakus. Pīkstulis ar savu somu jau bija gabalā. Sētnieks Semjons Pavlovičs teica, ka viņš esot izgājis un vairs nav atgriezies. Gūstīt izsūtītie zaldāti atgriezās tukšām rokām, un fon Klagenam aiz dusmām sakostiem zobiem vajadzēja vien zvanīt policijai, lai tā steigtos palīga bēgli sagūstīt. Viņš ziņoja, ka austrietis to apzadzis un lūdza katru gūstekni, ko turpmāk aiztur, nosūtīt nometnes priekšniekam personības noskaidrošanai.
Baronese jau bija tiktāl atspirgusi, ka vakarā gatavojās apmeklēt maskarādi. Kad, par visu notikušo nekā vēl nezinādams, pa dzīvokja sētas durvīm tai pašā laikā ieradās Mareks, Sveiks viņam parādīja atstato papīra gabaliņu, uz kura bija lasāms:
«Dzīvo vesels, Pepik!* Varbūt vēl kādreiz mēs tomēr redzēsimies, un tad es tev izstāstīšu, kā viss tas notika. Savu nodomu es neizvedu līdz galam, jo ierakumos priekšā gaidīja nodevība. Sveicini visus! I. P.»
Čehiski šo vardu laipnā nozīme lieto Jozefa vietā.
«Kā pats redzi,» Sveiks turpināja. «Ir notikusi nelaime. Pīkstulis aizbēdzis un sacēlis skandālu te visā mājā, baronesei balles kleitu neīstā laikā piemērodams. Viņa arī man tagad aizliedza sev rādīties acīs. Palkavnieks no visas tās lietas nesajēdz vairāk, kā cūka no saules. Pareizāk viņš būtu darījis, savu baronesi no ģīboņa ar krietnu pļauku atmodinādams. Jo — arī pret sievieti ir dažkārt vajadzīgs raksturs. Sieva mājā — tā ir kā zelta stabs, tikai no viņa vajaga vienmēr rūpīgi putekļus notīrīt.»
Pēc šiem gudrajiem vārdiem Sveiks pasmaidīja pār visu seju, ļoti pašapzinīgi pacēla patvāri un aiznesa to sasildīt. Kad ūdens sāka vārīties, viņš patvāri uzcēla atpakaļ uz sava galdiņa, pielēja pāris tases un sāka pacienāt Mareku, pats pie tam laipni ievaicādamies:
«Nu, draugs, bet pastāsti tagad, kas pie jums noticis šajās dienās?»
«Nekas sevišķs. No Zviedrijas Sarkanā Krusta ir saņemta partija lupatu, .un biedri pašreiz tās izpārdod uz tirgus laukuma.»
Kad Mareks bija jau atvadījies un taisījās iziet, Sveiks viņu vēl durvīs aizturēja un skumji teica:
«Marek, mēs abi esam tikpat kā bērnības draugi. Ja kaut kas ar tevi notiek — nekavējoties man paziņo. Tāpat es paziņošu tev, ja barons te mani nošaus. Pašreiz jau jūtos kā uz slidena ledus. Sāku šaubīties, vai tikai līdz kara beigām te varēšu izturēt. . .»
*
Sveika nojauta nebija viņu vīlusi. Baronese neatlaidīgi centās mazināt palkavnieka simpātijas pret viņu, lai gan pēdējais savā jauna dienestā bija atradis īsti kārtīgu un pakalpīgu zaldatu. Baronese cīnījās ar tīri sievišķīgām metodēm. Vienreiz viņai likās, ka ūdens patvārī ož pēc tabakas; otrrreiz tā atrada uz vīra blūzes nenoņemtu matu; trešo reizi pārmeta baronam, ka viņš es.ot sācis sev piegriezt nepietiekošu vērību, jo zābaki vairs nespīdot tā kā agrāk. Kad fon Klagens uz to visu atbildēja tikai ar laipniem smaidiem, pateikdamies par sev veltīto uzmanību, baronese savu uzbrukumu vēl pastiprināja.
Bieži vien tagad palkavnieka kabinetā, ko Sveiks loti rūpīgi iztīrīja, viņš drīz pēc tam atrada pa grīdu un galdu izbārstītus papirosu pelnus, un barons pats arī vairākkārt viņu norāja, ka kabinets netīrs, vāji izvēdināts u. t. t. Pēc tam baronese pieteica ķēkšai Sveiku vēl biežāk sūtīt uz tirgu, bet pēc pusdienas iesauca šo pašu ķēkšu un bārās, ka sviests nopirkts rūgts, ka olas atnestas vecas. Tā tikai plecus vien paraustīja un droši atteica: «Tās jau austrietis atnesa. Man pašai daudz darba. Tagad iet viņš un iepērkas.»
Pār Sveika galvu arvien vairāk savilkās lēni, bet draudīgi mākoņi. Sētnieks pats jau vairs itin nekā nedarīja, visus darbus uzveldams vienīgi Sveikam. Un vienreiz baronese, norādīdama palkavniekam uz pārplēstu grīdsegu, kuras vērtība nebija visai maza, ar rūgtumu teica:
«Lūk nu, ko tavs denščiks ir mums ar nolūku izdarījis. Vai tiešām tu nevari atrast sev kārtīgu krievu cilvēku, kas prot apkalpot? Kāpēc mums turēt pie sevis ienaidnieku mājās? Kāds par to tevi var vēl nosūdzēt gubernatoram.»
Un, pamanījusi, ka fon Klagens sāk nervozēt, viņa piesēdās tam itin tuvu un neparasti laipnā balsī turpināja:
«Sen inēs neesam bijuši kopējā pastaiga, bet laukā ir tik debešķīgs laiks! Tu taču vari jau tagad drusku izjāt — vai ne, mans dārgais? Es uz savu Lillī arī sen neesmu jājusi. Pamēģināsim rīt divatā drusku vingrināties jāšanas mākslā!»
Kad vīrs beidzot bija ar mieru, viņa to pēc ilgāka laika atkal kārtīgi noskūpstīja. Nākamā dienā kalpone atnesa Sveikam iztīrīšanai baroneses jajamo kostīmu, garos lakzābakus un baltās briežādas jājambikses. Visu to Sveiks ļoti rūpīgi ar suku iztīrīja, zābakus iesmērēja ar balto valku un nospodrināja tik spīdīgus kā spoguļa stiklu, bet uz biksēm viņš atrada dažus traipus, kuri neparko negribēja izzust. Cerības uz magnēziju izrādījās veltas, benzīns arī nepalīdzēja, un beidzot pat krīts nespēja apslēpt šos traipus. Baronese šīs bikses, kā nepietiekoši iztīrītas, protams, nosūtīja Sveikam atpakaļ.
Tagad mūsu brašais kareivis vēl izmēģinājās bikses tīrīt ar ziepēm, iepriekš tās labi pamērcēdams aukstā ūdenī. Bet kolīdz ada bija izžuvusi — traipi kļuva atkal skaidri saredzami.
«Tagad es izvārīšu viņas labi pamatīgi saziepētā ūdenī,» teica Sveiks, baroneses bikses katlā par jaunu iemērkdams.
Sētā viņš sakūra krietnu uguni un pār to uz četriem akmeņiem nostiprināja katlu, iepriekš vēl tajā iemezdams pāris krietnus gabalus ziepju. Kad bikses jau vārījās, Sveiku pasauca istabas meita un kundzes uzdevumā aizsūtīja viņu steidzīgi uz kinoteātri pēc biļetēm. Kolīdz Sveiks no turienes atgriezās, viņu aizturēja virtuvē, nodarbinot līdz pašai pusdienai, kad no kancelejas atgriezās fon Klagens.
«Nu, mana dārgā, ja tu vēlies, tad izjāsim arī šodien,» pēc pusdienas teica palkavnieks.
Baronese aiz priecīga pārsteiguma plaukstas vien sasita:
«Jā, jā, tūlīt dosimies ceļā! Lieliski! Vai Lillī jau apsedlota?» Pēc šiem vārdiem viņa pazvanīja istabas meitu:
«Atnes no denščika manas jājamās bikses!»
«Bet šodien jau viņas vēl mitras,» atteica Sveiks istabas meitai, drusku apjucis. «Es tās gan pamatīgi izmazgāju. Šodien madāmai būs jāuzvelk citas. Brieža āda tik drīz vis neizžūst.»
Baronese piesita kāju pie grīdas, kad viņai par to paziņoja:
«Es gribu uzvilkt taisni tās bikses — taisni tās! Lai viņš man tās atdod, kaut arī neiztīrītas!»
Tikai tagad Sveiks izskrēja pagalmā pēc biksēm un iegrūda roku katlā. Bet ādas bikšu vietā tur atradās vairs tikai kāda līmīga, šķidra masa, kas izslīdēja caur pirkstu starpam un nebija vairs satverama.
«Viņas ir pavisam savārījušās!» Sveiks gandrīz izmisis iesaucās, visu roku līdz plecam katlā iegruzdams un velti tur vēl silto ūdeni vandīdams.
Baronese tikko neiekrita ģēbonī, kad Zinaīda atvēra durvis un ēdamistabā ienāca brašais kareivis Sveiks, abām rokām uzmanīgi nesdams savu katlu un uzlikdams to uz galda. Kad tas bija izdarīts, Sveiks teica:
«Viņas man te, cienījamā kundze, ir pārvērtušās šķidrā līmē. Nekad vēl manā dzīvē nebija tā gadījies, ka no biksēm izvārās zupa. Ja tur tagad vēl pielīktu attiecīgu porciju sakņu un kādu sīpolu, tad pusdienas būtu nodrošinātas.»
«Prom, prom! Ārā, ārā!» iekliedzās baronese, norādīdama uz durvīm tikpat traģiski, kā tajā liktenīgajā svētdienā, kad pīkstulis aizbēga.
Sveiks, protams, arī šoreiz paklausīja, bet pēc desmit minūtēm istabas meita viņam ziņoja, ka palkavnieks pēc kundzes sūdzības par visu notikušo tikai iesinējies un baronese pati tāpēc uz vietas iekritusi ģībonī. Pašreiz viņa ieslēgusies guļamistabā, skraidot tur apkārt kā sakaitināta lauvu mātīte un pastāvīgi sienot ap galvu aukstas kompreses.
Pēc divām stundām Zinaīda ziņoja, ka baronese iznākusi no guļamistabas un jau sapakojot savas lietas. Vīram viņa esot uzstādījusi ultimātu: vai nu iešot viņa, vai tas austrietis! Ar cilvēku, kas esot nodomājis viņu noslepkavot, tā ilgāk zem viena jumta vairs nedzīvošot.
Krēslā Sveiks koridorā izdzirda palkavnieka smagos soļus. Viņš pats izgāja tam pretī un vaicāja:
«Ko pavēlēsiet, palkavnieka kungs?»
«Nekā es nepavēlēšu, Jozef,» fon Klagens domīgi atbildēja. Un tūlīt enerģiskāk pats piebilda: «Baronese tevi nevar paciest.
Tagad man beidzot jāizšķiras. Lūk, te būs tev vēstule kancelejai; dodies turp. Savāc savas lietas un tūlīt atstāj šo istabu.»
Barons iespieda Sveikam saujā divus desmitrubļu gabalus, pagaidīja vēl, kamēr viņš uzliek somu plecos un tad teica:
«Tu esi kareivis. Ceru, ka nekur nelietīgi savu mēli nepalaidīsi, bet, ja tev arī turpmāk kaut kā ievāja dzēsiies, tad atceries tikai mani un manu kanceleju.»
«Palkavnieka kungs,» aiz pārsteiguma Sveiks tikko vārdus dabūja pār lūpām, «es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi un devīgo roku. Nudien, ticiet, kad es to saku: jūs te Krievijā esai pirmais virsnieks, kas tik ļoti līdzinās manam vecajam paziņam — virsleitnantam Lukašam!»
Sveiks vēlreiz pārlaida acis savai tukšajai istabelei un tad vairāk čukstot nekā balsī piebilda:
«Kolīdz es atkal būšu Prāga, jums, palkavnieka kungs, no turienes atrakstīšu pašu pirmo pastkartiņu ar vajadzīgo marku. Jūs esat tās vērts .. .»
Kad pulkstens astoņos vakarā fon Klagenu laulātais pāris brauca atklātās kamanās uz kinoteatra izrādi, no tējnīcas patlaban iznāca kāds austriešu gūsteknis ar somu uz muguras. Neatlaidīgi tenterēdams zirgam pa priekšu, viņš dziedāja savā nodabā:
Barakā uz nārām gulēt — Draugs, tas nav vis lāga joks! Labāk brīvi apkārt klejo, Piedzeries kā īstens spoks!
Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas pēc mazas atpūtas tagad taisnā ceļā devās tieši uz nometni.