Tai īsajā laikā, kamēr Sveiks kalpoja pie fon Klagena, nometnes dzīvē daudz kas bija pašos pamatos izmainījies. Kad viņš uzrāpās uz nārām, tur grūti vairs bija saskatīt vecos paziņas, un tie paši, kas vēl bija atlikuši, uz parasto jautājumu: kā nu klājas? — diezgan nelaipni atbildēja:
«Kaut pats velns reiz parautu tādu dzīvi!»
Tiešam — dzīve bija kļuvusi vēl nepanesamāka. Nometnes priekšnieks barakas apmeklēja katru dienu, bet nevis tādēļ, lai uzklausītos gūstekņu sūdzības un censtos viņu dzīvi uzlabot. Tagad palkavnieks ieradās, lai pērtu ar savu ādas pletni katru, kas vien tam ceļā pagadījās. Viņš sita ļaudis par nekārtībām mazgatavā, par netīrību atejās, par slikto gaisu barakās.
Viņš jau nerunāja ar gūstekņiem vairs vāciski, bet lietoja tikai krievu valodu un tos, kuri viņu vēl lāgā nesaprata, pēra par kuru katru noziegumu. No šīm nepatikšanām neizbēga arī vācieši un ungāri. Kad Sveiks pēc pāris dienām ieraudzīja, ka fon Klagens ar pletni rokās cehu barakā trenkāja gūstekņus, bet tie veikli kā mērkaķi lēkāja pa nārām, lai izbēgtu no neatlaidīga uzbrucēja, viņš gluži prātīgi ierunājās:
«Lūk, īstu cirku te jau sarīkojuši. Kurš veikls lēcējs, tam vesela āda. Kad nu vēl būtu pagadījies pīkstulis pa rokai, tad
ij ar duci pletņu šim dīdītajam nepietiktu.»
★
Nometnē saņēma rīkojumu izsūtīt gūstekņus darbā — pilsētu satīrīt, malku pievest un kapus izrakt. Katru ritu no barakām tagad izgāja piecdesmit cilvēku un vakaros viņi atgriezās izsalkuši, izmocīti, nosaldētām ausīm un deguniem, stīviem kāju un roku pirkstiem.
Darbā nedzina tikai tos, kuriem trūka apavu. Tādēļ drīz vien, pateicoties krievu zaldātu uzņēmībai un izdevīgai tirdzniecībai ar zemniekiem, katru rītu, kad sāka sastādīt darba grupu, daudzi gūstekņi noāva kājas, pasniedza zaldātiem savus šņorzābakus vai vaļinkus un teica:
«Ei, puis', dod rubli un lieio vesels!»
Zaidats paņēma apavus, samaksāja naudu, un gūsteknis mierīgi rāpās atpakaļ uz nārām, uzsaukdams krievu feldfēbelim, kas saskaitīja strādniekus:
«Tu taču redzi, ka man kailas kājas un tā nevaru darbā iziet!»
Turpretim tie, kuriem vēl bija zābaki vai vaļenki, arī naktīs gulēja apautām kājām, lai citi šos atlikušos apavus nenozagtu. To ievēroja krievu zaldāti un jau pusnaktī modināja apautos no miega, saukdami:
«Ei. malači, rīt jums jādodas darbā! Kāds vārds, tēva vārds un uzvārds? Pierakstīsim jau laikus, lai no rīta neaizbēg.»
Tā apavi kļuva tikai par postu, un viņu cenas kritās arvien zemāk. Drīz vien tās bija jau noslīdējušas tik zemas, ka pārdevējs par dabūto samaksu nevarēja ne pilnu nedēļu badodamies izdzīvot. Cukuru gūstekņiem vairs neizsniedza, maizes porcijas arī samazināja un pusdienās deva tikai vecas, smirdošas zivis, samazgām līdzīgā ūdenī izvārītas. Vecītis, kas vārīja ūdeni tējai, bija jau tādā mērā izlepis, ka savu virumu izsniedza tikai tiem, kuri spēja katru reizi samaksāt pa kapeikai. Beidzot daudzi bija spiesti novilkt savu veļu un tāpat rezerves mundierus pārdot uz tirgus laukuma par nieka grašiem. Nometne tā ātri vien pārvērtās par skrandainu baskāju mītni. Vakaros, kad šie ļaudis visi rindās gar nārām stāvēja pārbaudei, Sveiks teica:
«Te izskatās gluži kā saulesbrāļu parādē. Kas vēlas saņemt pirmo prēmiju?»
Feldfēbelis, brašais Pjotrs Osipovičs, pa dienām barakās ieveda zemniekus no apkārtnes sādžām un amatniekus no pilsētas, kas meklēja sev darbiniekus. Gūstekņus ieraudzījuši, viņi domīgi pakasīja pakaušus un ierunājās:
«Pie mums tagad ir auksts. Saltums liels, sniega daudz. Viņi nosals kā prusaki. Atnāksim labāk pavasarī, kad varēs jau kailām kājām staigāt.»
Kādu nakti barakā iebruka trokšņains pūlis un drāzās tieši uz nārām. Uz jautājumu: «No kurienes nākdami?», tie smieda- dies atbildēja:
«Mēs esam pareizticīgi ļaudis. Pārkristītā rota atgriežas savā pajumtē.»
«Hallo, hallo! Marek, Horžin, Hudešek!» skaļā balsī sauca Sveiks, tumsā nekā nevarēdams saskatīt.
'Mareks un Horžins tiešām drīz vien aizrāpās līdz Sveikam, un viņš tos abus cieši apkampa sirsnīgā atkalredzēšanās priekā. Pēc tam Horžins izvaicātājam īsi atbildēja:
«Hudešeka dēļ jau viss tas īstenībā notika. Tas vecais pal- kavnieks-pensionārs mūs pusstundu atpakaļ visus aizdzina no vietas tādēļ, ka Hudešeks bija sagrēkojis ar viņa meitu. Tagad viņš pats ir arestēts. Bet mūsu dienaszagļu dzīvei ir beigas.»
To dzirdēdams, brašais kareivis Sveiks dziļi un patiesi nopūtās, gudri piebilzdams:
«Ar taisnu lietu arvien cilvēks tiek dzīvē vistālāk. Kristīgi sāc, kristīgi beidz. Beigas ir kronis visam.»
«īstenībā jau nebija nemaz vērts vairs šurp nākt,» atsaucās vēl Horžins. «Visā pilsētā runā, ka drīz būšot miers noslēgts. No frontes ir atbraukuši kazaki. Pozīcijās esot pacelti balti karogi, un četrpadsmit dienas nav dzirdēts vairs neviens šāviens. Bez tam runā, ka mums šajās dienās vajadzēšot braukt atpakaļ uz Krieviju darbā. Bet tās, droši vien, ir tikai tukšas baumas. Viņi grib mūs novietot kaut kur robežas tuvumā, lai pēc miera noslēgšanas tūlīt sūtītu atpakaļ uz Austriju.»
Taisni vienu nedēļu pēc šīs sarunas visus gūstekņus izdzina 1Y<> barakām pagalmā, nostādīja pa četriem rindās uns ieslēdza zaldātu ķēdē tik cieši, ka nevienam nevarēja nākt: prātā izbēgt. Tā visus sadzina nometnes centrā, pie paviljona.
Lielais izstāžu paviljons izrādījās patlaban tukšs, jo gūstekņi, kuri tur mitinājās, bija aizsūtīti uz pilsētu darba. Tagad tur sadzina visus atvestos, un zaldātu ķēde dabūja vēlreiz ciešu pavēli: raudzīties, lai neviens neaizbēgtu. Tā pagāja puse dienas gaidās un visdažādākās baumās. Tikai vakarā ieradās ārsts,, vairāki oficieri un skrīveri. Feldfēbelis teica īsu uzrunu:
«Tagad jūs brauksiet uz Krieviju darbā. Tur jums būs labi. Kas slims, vai nespēcīgs, lai piesakās tūlīt — to apskatīs ārsts. Nu tā tad, marš — cits pēc cita pie daktera! Stājas te jaunā, rindā un visi papriekšu lai vēl pierakstās pie skrīveriem.»
«Melo, viņš nolapītais!» kāds rindās iesaucās. «Mājup mēs brauksim! Miers ir jau parakstīts! Man kāds zaldāts teica, ka no frontes jau sen visi esot mājās aizbraukuši.»
Sie vārdi uz gūstekņiem atstāja visbrīnišķīgajam dzīves eliksīram līdzīgu iespaidu.
Tie, kas reimatisma savilkti tikko vairs varēja pakustēties — tagad aizgāja ārstam garām svinīgā parādes maršā kā dresēti cirkus zirgi. Diloņslimie, kas tikko vairs parunāt varēja, tad izkliedza tikpat braši un skaļi, kā visi citi: «Vesels, spēcīgs!» Un ārsts Mitrofians Ivanovičs Markovs, uz šīm priekā mirdzošām sejām noraudzīdamies, pats sevī nodomāja: «Lūk nu, cik lieliski es viņus visus esmu izārstējis ar glicerīna ierī- vējumiem.» Jau tajā pašā vakarā viņš nolēma uzrakstīt «Krievu ārstu žurnālam» ievērojamu apcerējumu par savas jaunās metodes brīnišķīgiem panākumiem. Petrogradā viņš nodibinās pats savu laboratoriju, kas izgatavos tikai glicerīnu, uz bundžām būs lielisks uzraksts: «Markova eliksīrs».
Skrīveri sāka pierakstīt visu gūstekņu vārdus. Feldfēbelis gādaja par kārtību:
«Nu, ātrāk, ātrāk uz priekšu, bērni. Šodien jaunus mundierus saņemsiet. Kas pirmais pasteigsies, labākos dabūs!»
Paviljona priekšā pie lielām vecu lupatu un cauru zābaku gubām stāvēja krievu zaldēti slēgtās rindas ar feldfēbeli Pjot- ru Osipoviču vidū. Viņš norādīja zaldātiem, ko kuram gūsteknim izsniegt un vispār rūpējās par kārtību.
«Cepuri!» viņš kliedza, «Ei, šo cepuri dod tam tur! Ko? Viņam nav zābaku? Nekas par to. Dod vien cepuri, gan pietiks! Nu, ātrāk! Vai tad tu nemaz nedzirdi, aitasgalva tāds!»
Tā baskājaino gūstekni apbalvoja ar cepuri un tūlīt izgrūda n- ) ķēdes laukā — prom uz baraku. Tai pašā laikā par jaunu atskanēja feldfēbeļa pērkondimdošā balss:
«Dieva dēļ, kā es jums saku, tā darāt — un ne vārda vairāk! Ja es pavēlēju dot autus — ņemat! Kāpēc jums vajadzīgas bikses un, vai ta ir mana vaina, ka bikšu jums vairs nav kājas? Ņem autus un vācies prom! Nudien, viņi mani te pavisam nomocīs! Es pavēlu izsniegt zābakus, bet viņš pieprasa kreklu! Neraizējieties par tādiem niekiem: Krievijā jūs dzīvosiet kā Dieva ausī, jo priekšniecība jau par jums visur rūpējas!»
Gūstekņu apgādāšanā pielietoja gluži to pašu metodi, ko sen jau sajuta frontē. Amunīcijas vietā tur bieži vien atveda sienu; siena vietā saņēma — zābakus; zābaku vietā kājnieku daļām sūtīja lielgabalu lādiņus, bet lielgabalnieku granātu vieta viskarstākās kaujās dažkārt saņēma veselus vezumus veļas.
Slavenais feldfēbelis sāka tik vareni kliegt, ka gūstekņi drīz. vien vairs nemaz nepacēla no zemes viņiem pamestās lietas un steidzās jo ātrāk tām garām. Zābaku un lupatu kaudzes, vairs nekritās, un, kad līdz tām nokļuva arī Mareks ar Sveiki^, feldfēbelis deva pavēli:
«Vienam zābakus, bet otram kreklu. Ātrāk! Marš!»
Viens krievu zaldāts iesvieda Sveikam rokās zābakus, otrs; Marekam uzmeta netīru, nedezinficētu kreklu, tad piesteidzās, feldfēbelis un sauca:
«Apmainieties, es tā nemaz nedomāju. Kreklu dabūsi tu,, bet zābaki jāsaņem tam otram. Dievs augstais, te jau var cilvēks prātu zaudēt ar šiem austriešu plikadīdām! Vācieties ātrāk, prom un manās acīs vairs nerādieties!»
«Ar viņu velti debatēt,» teica Sveiks, barakā savu jauniegūto kreklu tuvāk aplūkodams. «Es viņu izmazgāšu un uz tirgus dabūšu trīsdesmit kapeikas, bet tu par zābakiem vari, droši prasīt divus rubļus.»
Līdz vēlam vakaram gūstekņi sēdēja barakā, no kuras nevienu laukā neizlaida. Tad viņus saskaitīja pa četri, nostādīja- garā rindā un veda uz vokzāli, kur priekšā jau gaidīja no.- lopu vagoniem sastādīts speciāls vilciens.
Gar šo vilcienu nemierīgs staigāja fon Klagens, sita ar pletni pa savu zābaku stilbiem un vērīgi skatījās katram gūsteknim sejā …
Jau ceturto reizi viņus visus saskaitīja vakara krēslā, un tad zaldāti ar šauteņu rezgaļiem sāka dzīt vagonos iekšā. Tikko gūstekņi tur bija apsēdušies, kad lokomotīve iesvilpās un vilciens sāka braukt. Sai brīdī kāds no āra vēl steidzīgi atrāva viena vagona durvis, veikli ielēca iekšā un pakrita turpat pie čuguna krāsniņas uz grīdas.
«Kas tas? Ko tas nozīmē? Kas noticis?» apkārt atskanēja izbrīna un nesaprašanas pilnas balsis. Ielēcējs, no sāpēm un aukstuma satraukts, atsaucās smalki pīkstošā balsī:
«Biedri, tas esmu es! Novēroju, kurā vagonā jūs iesēžaties. Visu laiku slēpos pilsētā. Bet vakar dabūju zināt, ka miers noslēgts un jūs braucat mājup. Jau naktī atnācu uz staciju un jūs gaidīju. Ak, biedri, cik ļoti es baidījos, ka aizbrauksiet bez manis. Ko gan es viens pats iesāktu Oinskā? Laime te mani, Sveik, bija galīgi atstājusi. …»
Kļūmīgais skroderis dziļi nopūtās un tad sāka palēnām rāpties uz nārām. Sveiks pasniedza viņam roku pretī un pavisam labsirdīgi ierunājās:
«Nu sveiks, sveiks! Te bija pats Klagens un tevi meklēja. Gribēja laikam pa godam atvadīties.»
«Es viņu redzēju. Oi, ja tam būtu izdevies mani notvert un apstrādāt! Bet nu reiz būs beigas visām mocībām: pēc nedēļām trim jau atrādīsimies mājās, katrs savā gultā.»
Vilciens jau drebēdams un klabēdams drāzās uz priekšu. Pustumšā vagonā dega viena pati slikti mirgojoša svece. Visi jau sen gulēja, — tikai pīkstulis vēl nevarēja beigt Sveikam pamatīgi izstāstīt visus savus raibos piedzīvojumus šai īsajā laikā. Sveiks savukārt attēloja pēdējo dienu notikumus fon Klagena namā, un, kad draugs likās no.guris, viņš atdeva tam savu vietu uz nārām, bet pats nosēdās yagona vidū pie krāsniņas, lai tai neļautu izdzist līdz pat nākamajam rītam.
Apkārt laukā pletās tumša, balta un bezgala plaša Sibīrijas
nakts. Vilciens pilnos joņos traucās uz priekšu.
*
Pēc desmit dienām viņi iebrauca Vitebskā. Tālumā dārdēja lielgabalu smagie šāvieni. No rīta, kad ārā bija vēl gluži tumšs, atvērās vagona durvis un kāda rupja balss pavēloši kliedza:
«Ei, ceļas augšā! Iesiet darbā!»