Nekad vēl kari nav sākti zemisku, necildenu iemeslu dēļ. Vēl nekad nav bijis uzbrucēju un laupītāju armiju. Katra valsts sakās karojam tikai tādēļ, ka kāda cita valsts tai netaisni uzbrukusi, aizskārusi viņas svētās tiesības, kas nu ar ieročiem rokās jāaizstāv visiem uzticīgiem savas tēvijas dēliem. Tā lielā Eiropas kara sākumā Austrijai esot uzbrukusi Serbija, Vācijai — Beļģija, Beļģijai savukārt — Austrija u. t. t. Visas
valstis un valdības, savas armijas iznīcināšanai sūtīdamas, teicās to darot tikai taisnības un tiesību aizstāvēšanās labā, cilvēcības un progresa labā. So pašu liekulības masku uzlika uz savas sejas Bulgārija, kad tā karā pievienojās centrālajām valstīju un Rumānijai, kad tā nostājās Sabiedroto valstu pusē.
Par tautu pašnoteikšanos un brīvību teicās karojam pat cara Krievija, kurā ne poļi, ne latvieši, ne kaukāzieši neuzdrošinājās pat iepīkstēties par patstāvību. Par to pašu tautu pašnoteikšanās brīvību cīnījās Austrija, kurā čehi, ungāri un slovāki bija nolemti nacionālai iznicināšanai. P;a to pašu karoja pat Vācija, kura vispriekšzīmīgākajām metodēm žņaudza un centās iznīcināt savus Poznaņas poļus; arī Anglija, kuras dzelzs zābaks gulēja uz Īrijas un koloniju krūtīm. Tā visas šīs lielās valstis devās augsti cildenā cīņā par mazo tautu brīvību un labklājību.
Jēdzienu sajukums no visa tā iznāca vēl raibāks nekā savā laika pie vecā Bābeles torņa celšanas. Vācija nostājās par Eiropas kultūras sargāšanu. Krievija gribēja glābt pasauli no vācu barbarisma. Poļi Austrijā organizēja leģionus pret Krieviju, bet Krievija savukārt — pret Austriju.
Taisnības un tiesību «augstā ideja», par kuru tik nesavtīgi un varonīgi cīnījās itin visas valstis, pārņēma arvien plašākus sabiedrības slāņus un ievilka tos tieši vai netieši karā. Tiesa: daudzkārt gan iedzīvotājus vajadzēja ar žandarmu palīdzību ķert un dzīt uz pozīcijām nošaušanai, bet šai paradī- bai jau nebija izšķirošas nozīmes. Avīzēs katru dienu gari un plaši rakstīja, ka sajūsminātās tautas apņēmušās veikt cīņu līdz galīgai uzvarai un gatavas šīs lielās, taisnās uzvaras labā ziedot visu savu mantu un dzīvību.
Pēc tam, kad armijās bija jau iesaukti visi ieročus nest nespējīgie vīrieši, kārta pienāca arī sievietēm un pat bērniem. Bet izrādījās, ka arī visi šie papildspēki vēl nevar apmierināt visas tēvijas vajadzības tik grūtajā brīdī. Tad ķērās pie pēdējā salma un aizsardzības darbos sāka izlietot gūstekņus — naidīgo valstu kareivjus. Tiem nu vajadzēja palīdzēt cīņā par to pašu svēto taisnību, pret kuru viņi dažas dienas atpakaļ bija cīnījušies pretējā frontē. Katra valsts uz pēdām nošāva savus zvēresta lauzējus, bet savu ienaidnieku kareivjus ar varu spieda šo pašu zvērestu pārkāpt un rakt tranšejas, no kurām apšaudīt viņu brāļus. Tāpat gūstekņiem vajadzēja fabrikās izgatavot lādiņus, ar kuriem apšaudīt viņu dzimtenes ciemus, mātes, tēvus, līgavas mierīgajā darbā. Katru šādu noziedzību uzskatīja par gluži dabīgu un nepieciešamu, jo visas valstis jau tikai aizstāvējās pret uzbrucējiem, sargāja kultūru, civilizāciju, savu ticību un
citas jaukas lietas. Kāpēc tad gan šai taisnajā, svētajā cīņā lai nepiedalītos arī gūstekņi no ienaidnieka vidus? Vai tad visa
šī drausmīgā traģēdija nenotika 20. gadsimtā?
★
1916. gadā visus gūstekņus no Sibīrijas nometnēm pārveda un novietoja rietumu frontes aizmugures pilsētās.
Vispirms atveda čehus un slovākus, jo avīzes «Čchoslo- vāks» Kijevā un «Slovāks» Pctrogradā nemitīgi centās pārliecināt krievu valdību, ka sagūstītie slāvi esot Krievijai bezgala uzticīgi un paši ar nepacietību gaidot izdevību stāties ierakumu gatavošanas darbos, lai tā palīdzētu «taisnajai un svētajai lietai» šajā karā. Beidzot šiem pārliekās uzticības apliecinājumiem radās labvēlīga atbalss, un valdība pavēlēja tūlīt pēc jaungada tāpat neapautus un puskailus šos gūstekņus nogādāt frontēs aizmugurē. Kad izrādījās, ka ar šiem «uzticīgajiem» vien vēl nepietika, izdeva pavēli čehus un slovākus atkomandēt tranšejās arī no fabrikām un no lauku darbiem pie zemniekiem, lai viņu vietā liktu vāciešus. Atbraukušajiem krievu oficieri kazarmās ņēmās paskaidrot, ka Matuška-Krievija viņiem esot izrādījusi .lielu uzticību un devusi iespēju savu pienākumu godīgi izpildīt. Tādas runas parasti beidzas ar aizrādījumiem, ka maizes gan šodien nebūšot, jo neesot vēl izcepta, pusdienas arī nebūšot, jo par gūstekņu transporta ierašanos iepriekš neesot zināts. Labās slāvu attiecības vēl pastiprināja ar to, ka 20 grādu salā, cauriem zābakiem uz vietas mīņājoties, dažs labs gūsteknis runas laikā dabūja krietnu pļauku sejā no krievu zaldāta, lai tā ātrāk un lētāk sasildītos!
Ģenerālis Gavrils Mihailovičs Ceredņikovs, kas čehu gūstekņu transportu saņēma Vitebskā, apmierinājās ar to, ka noturēja viņiem sirdis aizkustinošu runu par visu slāvu tautu solidaritātes lielo nozīmi. Paziņot gūstekņiem, ka barības nebūs, viņš uztfcēja savam adjutantam, kapitanam Vasilijam Petrovi- čam Boikovain. Tas ilgi un domīgi aplūkoja gūstekņu skrandai- dās drēbes un noplīsušos apavus. Tad devās tieši pie ģenerāļa un pateicās viņam par skaisto, patriotisko runu, kura pēc viņa personīgiem novērojumiem — uz gūstekņiem bija atstājusi dziļu un paliekošu iespaidu.
«Lieliska runa!» teica kapitans, kad tie ar ģenerāli palika divatā. «Liekas, viņi to arī pilnīgi saprata. Cehi ir krietna tauta. Viņi man ļoti patīk. Jau fizionomijas vien vērš uz sevi uzmanību — visas inteliģenta izskata. Bet paši viņi ir puspliki un basām kājām. Tāpēc tie zags, kur un ko vien varēs. Par to varat būt pilnīgi pārliecināti, ģenerāla kungs.»
Kapitana runa izskanēja tik nopietnā tonī, ka tāda pat pārliecība radās arī ģenerālim. Viņš sāka domāt, kas nu notiks ar noliktavām, un tad teica:
«Vai jums, Vasilij Petrovič, tiešām tā liekas? Bet kāpēc gan viņi tā zags?»
Ģenerālis ar savu adjutantu pārzināja rietumu frontes noliktavas, un atsūtītajiem gūstekņiem vajadzēja stāties to krievu zaldātu vietā, kuri līdz šim bija strādājuši pie mundieru izrakstīšanas, šineļu, zābaku, cukura un konservu pārvietošanas no vagoniem noliktavās un tālākā izdalīšanā karaspēka daļām. Līdz šim šajās operācijās bija zaguši tikai ģenerālis ar savu adjutantu, gan kopīgi sazinoties, gan katrs uz savu roku. To* ievērojot, kapitans Boikovs šoreiz atbildēja diezgan nenoteikti: «Var jau arī būt, ka es maldos. Bet viņi ir tik pliki izģērbti,, ka šis apstāklis vien jau spiež tos turēt nopietnās aizdomās. Man liekas, ka zādzības novērsīsim tikai tajā gadījumā, ja paši tos pienācīgi apģērbsim. Ja labprātīgi dosim tiem vienu reizi, viņi nezags toties trijās reizes.»
«Jūs izteicāt gluži manas domas,» piebalsoja ģenerālis, «un prātīgi būtu to izdarīt jau šodien pat. Pēc pusdienas izne- siet viņiem katram, divus pārus veļas, pāri zābaku, mundieri un cepuri. Bet, lai tos varētu atšķirt no mūsu zaldātiem, pavēliet uz blūzēm uzrakstīt numurus. Lai mūsu skrīveri pieraksta visu atvesto rotu un katram gūsteknim dod savu numuru, pēc kura to turpmāk pazīs.»
«Klausos, ģenerāļa kungs!» skaļi atbildēja kapitans — un viņam arī bija par ko papriecāties.
Ja ģenerālis savu adjutantu būtu novērojis arī pēc šīs sarunas, tad viņš gan redzētu, cik priecīgi, rokas berzēdams, tas tūdaļ devās uz noliktavām. Tā ejot jau lielisks aprēķins bija gatavs: gūstekņu skaits sniedzās līdz 1600 personām. Seši simti no tiem paliks Vitebska, bet pārējos izsūtīs tranšeju rakšanas darbos. Tiem. pjotams, nekā nevajadzēs līdzi dot, un 1000 pāru zābaku tā paliks noliktavā iepriekšējo zādzību izlīdzināšanai. Tūlīt Boikovs parakstīja pavēli — izsniegt viņam no krājumiem 1600 pārus zābaku, veļu, šineļus un visu pārējo, kas. bija nepieciešams gūstekņu vajadzībām.
Atvestie bija novietoti pilsētas otrā galā — uz ātru roku saceltās dēļu barakās, tūlīt aiz žīdu apdzīvotā kvartāla. Priekšā tur jau atradās citi, apmēram gadu ilgi ieslodzīti gūstekņi. «Vecie» tūlīt ielenca jaunieradušos «sibīriešus», izvaicāja tos,, kā klājies, ko ceļa redzējuši un dzirdējuši. Tikai pēc tam sākās, savstarpējā iepazīšanās un informēšanās, kurš kurā pulkā kalpojis, kur dzīvojis, kadi paziņas.
«Vai'no 91. pulka te neviena nav starp jums?» Sveiks skaļi .'"sauca: «Jiis gan laikam visi jau zināt, kas tas bija par varonīgu pulku? No viņa neviens nav kritis gūstā. Tikai es viens aiz pārpratuma nomaldījos.»
«Nemuldi niekus!» atsaucās kāds no «vecajiem». «91. pulku krievi saņēma visu gūstā un turklāt — bez neviena Šāviena! TFe viņu ir tagad pilnas visas sētmalas. Tapat sagūstīja visus ļpulka virsniekus; mūsu ārsts arī ir no viņu vidus.»
«Ak tad jums pašiem savs te piekomandēts?» drusku izbrīnījies, ievaicājās Sveiks. «Nudien, bus arī man ar to tuvāk jāiepazīstas. Sakiet, kur var tādu kungu sastapt?»
«īstenību sakot, viņš jau nemaz nav īsts dakteris, bet te Krievijā par tādu uzdodas un liekas labs diezgan. Tu jau gan pats zināsi, ka te var cilvēks uzdoties par ko vien grib. Nu iesim, es tevi pavadīšu. Viņš darbojas slimnīcā un pieņem tur ■visu cauru dienu.» Runātājs pakalpīgi vilka Sveiku uz baraku, pār kuru plīvoja Sarkanā Krusta karogs. Iekšā tur slimnieki, kā siļķes mucā saspiesti, gulēja uz dēļu lāvām un starp tām staigāja kāds cilvēks baltā halātā, pie katra gulētāja apstādamies un visiem pēc kārtas temperatūru mērīdams. Reizi pa reizei viņš piesauca sanitārus un deva tiem savas pavēles.
«Viņam pašreiz slimnieku apskate. Mums vajadzēs drusku uzgaidīt, citādi var saskaisties un tad nekas labs nav sagaidāms.» iečukstēja pavadonis Sveikam ausī. Mūsu brašais kareivis tai pašā laika vērīgi klausījās daktera rupjā basa balsi: «Aspirīnu!» .. «Natrium bikarbonikum!» «Oleum terpentini!» «Tinktūra jodi!» un piepūlēja visus spēkus, lai atcerētos, kur -šī balss jau kādreiz likās dzirdēta un pazīstama.
Tagad dakteris bija aizgājis līdz barakas galam un atgriezās apkārt, tā ka Sveiks varēja ieskatīties viņa sejā. Dakteris arī tai brīdī pamanīja divus gūstekņus, kas gaidīja viņa padomu, un devās tieši pie tiem.
«Kas jums kait?» viņš uzrunāja Sveiku.
«Man kakls sāp,» tas atteica bez mazākās stomīšanās. «Nevaru ne runāt, ne dziedāt, ne kārtīgi paēst. . .»
«Atveriet muti!» komandēja dakteris, Sveiku vērīgi aplūkodams un sev no halāta kabatas koka lāpstiņu izvilkdams, «Atveriet vēl plašāk un sakiet «a», A — a — a!»
«A — a, a, a!» ieaurojās Sveiks, un, kad lāpstiņa no mutes bija jau izvilkta, viņš padevīgi apjautājas:
«Daktera kungs, vai neatļausiet man visu alfabētu pēc kārtās noskaitīt. Tā, droši vien, varēsiet manu slimību labāk noteikt »
^Nav vajadzīgs,» dakteris atmeta ar roku. «Jūs esat noķēruši faringitas gr.anulozu. Atoiz, iedodiet viņam natrium hiper- magnatum. Ar tiem melniem zirnīšiem,» viņš. turpināja, Sveiku vel arvien pētoši uzlūkodams, «jūs rīkojaties tā: ieberiet tos glāzē silta ūdens un ar šo ūdeni tad trīs reizes dienā izskalojiet savu kaklu. Tikai nedzeriet un nerij iet! Tā sāls ir ļoti indīga. Pēc trijām dienām atkal atnāciet pie.manis.»
Kad dakteris bija nobeidzis savas latīņu vārdiem bagātīgi piebārstītās pamācības, viņš likās kaut ko atcerējies, pameta, ar galvu Sveikam un ierunājās:
«Jūs atbraucāt no Omskas? No kāda pulka?»
«Man gan liekas, Vaneka kungs, ka nekādi skalojumi nelīdzēs,» pesimistiski atteica Sveiks. «Man, patiesību sakot, ir dzeramo roru iekaisums. Mūsu 91. pulkā es reiz pazinu kādu feldfēbeli, Vaneku 110 Kralupes, un tas izskatījās uz mata tāds pats kā jūs, daktera kungs!»
«Nu es jau domāju, ka tas būs Sveiks!» pusbalsī iesaucās dakteris, uz slimniekiem uzmanīgi pašķielēdams. «Tas tiešām esat jūs! Bet kas tad ir vēl tur ar jums?»
«Atļaujos ziņot, feldfēbeļa kungs, ka reizē ar mani atbrauca1 , brīvprātīgais Mareks,» paskaidroja Sveiks, un Vancks, uzacis nepatīkami savilcis, tūlīt pačukstēja:
«Dieva dēļ, nesauciet mani par feldfēbeli! Nerunājiet nekur, ka esmu bijis tikai aptiekārs. Te es esmu dakteris. Mareks pie Dubnas aizskrēja krievu pusē, bet mani sagūstīja jau nākamajā dienā ar visu bataljonu un hetmani Lukašu.»
«Tātad oberleitnants Lukašs arī te ir!» Sveiks jautri iesaucās.
«Jā. hetmanis Lukašs ir te!» apstiprināja Vaneks, halātu novilkdams, un tagad Sveiks skaidri redzēja, ka mugurā viņam bija ārsta uniforma. Vaneks pamanīja šo izbrīna pilno skatu un steidzīgi turpināja:
«Es došos jums līdz pie brīvprātīgā. No jūsu ešelona man jāsastāda darba rota noliktavām. Ejat tur droši — varēs krietnii pazagt. Es teiks u Marekam, lai viņš ari uzdodas oar mediķi!. Ar vienu dakteri te jau vairs nepietiek. Bez tam, te ir daudz privātas prakses,» viņš vēl arvien skaidroja, Sveiku jau ārpus durvīm izstūmis. «Mareks jau prot drusku latīniski. Es viņarm vēl pamācīšu speciālos nosaukumus un nevienam tad prātā, nenāks, ka tas nav īsts ārsts.»
Pēc īsa brītiņa viņi jau trijatā sēdēja kādā barakas kaktā, attālāk no citiem. Marekam uz ceļiem atradās bloknots, un tur viņš ierakstīja visu to, ko Vaneks diktēja:
«Uzpampumi jāsasmērē ar jodu un glicerīnu. Visas tās slimības, kuras nav pazīstamas, jānoteic par influenci. Normālā temperatūra līdz 37 grādi, augstākā — līdz 42 grādi; pēc tam pacients nomirst. Reimatisms jāārstē ar eļju; tā pati eļļa der .arī pret vēdera aizcietējumiem. Pārāk šķidrs vēders krieviski saucas «ponos», latīniski — enteritis …»
«Vai venēriskās slimībās kaut ko jau saproti?» vaicāja Vaneks. «Varbūt tev kaut ko par tām iejautāsies vietējais krievu ārsts, bet nebrīnieties velti — viņš pats ir pagalammtijķis. Es tev iedošu savu «Kara feldšera rokasgrāmatu», un ņo tās zināšanu būs pārpilnam. Atnāc tikai vakarā pie manis. Man ir arī mājās vodka — atšķaidītais krievu spirts.»
Divdesmit četrās stundās pēc savas atbraukšanas gūstekņi jau bija ieģērbti vecās, krievu zaldātu pamestās uniformās, kur jau ložņāja bezgala daudz izsalkušu kukaiņu no agrākajiem īpašniekiem. Tagad viņi zināja, ka pieder 208. rotai, ka katram uz muguras ir uzrakstīts šis numurs un zem tā vēl personīgais numurs arī. Marekam kabatā atradās apliecība, ka viņš ir jaunākais ārsts karagūstekņu slimnīcā un viņam ir tiesības brīvi uzturēties Vitebskā. Horžins, turpretim bija jau izzinājis, ka žīdu kvartālā ir kāda ieliņa, kur nopērk zagtās lietas un turpat var tās arī nodzert. Ar situāciju tuvāk iepazinies, pīkstulis kala savus plānus:
«Pvad tu būsi ārsts, tad atzīsi mani par slimu. Pilsētā ir ļoti daudz prostitūtu, kuras uztur krievu oficieri, es viņām varēšu tad šo to uzšūt. Viena no viņām jau apsolījās mani iekārtot pie kāda adjutanta, bet neliekas, ka tas varētu ko kārtīgi maksāt.»
Vakarā, vājā sveces gaismā, Mareks ilgi nopūlējās ap «Kara feldšeru rokasgrāmatu», lai no tās izlobītu dažus prātīgus padomus savā nākamajā darbā. Sveiks viņu vēl draudzīgi pamudināja:
«Es iešu cukuru izlādēt, lai gan arī nekad agrāk neesmu tādu darbu darījis, tāpat kā tu. Medicīnā daudz kas ir jau vispār pazīstams, un tādēļ cerēsim, ka lielu nelaimi tu tur nodarīt nevarēsi. Bet tas, kas būs nodomājis patiesi mirt, tāds nomirs arī bez visas medicīnas.»
Mareku šāds padoms tomēr maz nomierināja. Visu nakti pat sapņos viņš pūta un stenēja, latīniskos vārdus pusbalsī skaitīdams. Viņš sapņoja, ka Pastarā diena ir jau atnākusi, pār debesīm lido eņģeļi uniformās un taurē visus kopā uz tiesu. Lūk, zeme jau atdarās, no kapiem pieceļas skeleti un garās rindās stājas visuvarenā Soģa troņa priekšā. Un Dievs-tevs pats, balto bārdu lepni noglaudis, pagriežas pret Mareku un viņam saka: «Tie tur, pa labi, ir miruši dabīgā nāve; blakus viņiem stāv dažādās fabrikās darba laikā nogalinātie; bet tur tālāk ir miruši no nemākulīgām operācijām un, palūk, tas vislielākais bars ir kritis karā. Jā, jā — ir viņu krietns skaits! Bet par šiem te es nekā vēl noteikta nezinu. Ei, panākat šurp un pastāstiet man, kas jus savā laikā aizsūtīja uz viņpasauli?» Dievs beidzot iesaucas. Un Mareks tai pašā brīdī pamanīja, ka no bara atdalās dīvains skelets un Sveika balsī skaidri saka:
«Brīvprātīgais Mareks no 91. pulka.»
Pēc šiem vārdiem visi skeleti pacēla savas drausmi kaulainās rokas, un zobus griezdami, tuvojās Marēkam. Viņš izstiepa dūres pretīm, lai aizsargātos, un izbailēs kaut ko kliedza, bet tajā pašā brīdī jau gluži blakus turpat atskanēja Sveika laipnā balss:
«Nu, nu, neapgāz man tēju. Mēs pošamies uz darbu. Iedzer, kamēr vēl karsta. Un paskaties pats, kā tu guļot esi pagalam nosvīdis.»
Sētā gūstekņus sagaidīja ģenerālis Ceredņikovs ar savu feldfēbeļu štābu, kas darbus kārtoja un vadīja. Ģenerālis atkal griezās ar uzrunu pie gūstekņiem un teica, ka no viņu centības, no viņu pašaizliedzīgā darba un, pienākumu izpildīšanas tagad atkarājoties visas lielās Krievijas armijas uzvara frontē, uz ko čehu gūstekņi tagad varot būt tikpat lepni kā paši krievi. Katru, kas tik svarīgā brīdī tomēr gribēšot atteikties no viņam parādītā goda — veicināt krievu ieroču slavu un uzvaru — to vispirms uz vietas nopēršot ar 15 rīkšu cirtieniem, otrkārt — nošaušot, un treškārt, kas, pat gūstekņiem esot liels kauns — vēl pakāršot arī.
Zem šo draudu smagā iespaida gūstekņi pirmo reizi iegāja noliktavās, kur glabājās krievu armijas piefrontes bagātības.