Sagūstīts, krievu zaldātu ielenkts, Šveiks gāja pretim nezināmam liktenim tik mierīgi, bezrūpīgi un uzticīgi, it kā viņš soļotu pēc divām desiņām brokastīs.
Viņš nebrīnījās, ka jāiet no etapa uz etapu, ka visu laiku mainās konvoji, ka viņu ved arvien tālāk un tālāk. Šveiks saņēma no konvojiem maizi, dzēra viņu šķidro tēju un uz jautājumiem, kurus nesaprata, atbildēja ar savu zilo acu silto, laipno smaidu.
Šveikam bija pat patīkami, ka atkal viņu ielenc kareivji, karus viņš vienmēr varēja salīdzināt ar saviem bataljona paziņām . .. Kad kāds bārdainis, kas ejot soļoja viņam blakus, sādžā apēda uzreiz veselu klaipu maizes un turklāt vēl to vēderā saslapināja ar četrpadsmit krūzēm tējas, Sveiks atcerējās Balunu un smaidīdams teica šim konvojam:
«Mums arī bija viens tāds: viņš apēda tikpat, cik tu. Saucās Baluns; vai tu neesi viņam attāls radinieks? Tam arī bija vēders kā ugunsdzēsēju šļūtene, un tas tavā priekšā, krievu rīsi i, nebūtu vis uz mutes kritis. Tas tev, draugs, parādītu, ko spēj austriešu kareivis!»
Atbildēdams šai runai, tāpat arī citām Sveika piezīmēm, konvojs tikai pamāja piekrītoši ar galvu un teica: «Da, da, da!» vai «Horošo!», bet Sveiks, sarunu beidzis, nopūzdamies piemetināja:
«Da, da, da — horošo — da, da, da. Ja tu, muļķi, prastu runāt čehiski vai vāciski, tad es tevi saprastu. Bet tu tikai kaut ko murmini, un es ne vārda nesaprotu. Malkasgabals tāds!»
Bailes Sveiks nejuta, jo krievu zaldāti izturējās pret viņu labi. Viņš draudzīgi sarunājās un vēroja, kā krievi tina savas kājas garajos zābakos sasutušajos autos. Šie auti bija sagriezti no veciem maisiem. Šveiks drīz nojauta, ka «saģis» nozīmē apstāties un atpūsties, bet «poiģom» vai «pošol, pošol» bija komanda ceļu turpināt. Šīs divas pavēles viņš centās izpildīt kā labi dresēts cirka zirgs.
Kad kādreiz krievu zaldāts reizē ar maizi Šveikam iedeva gabaliņu tauku, kadu papirosu un cukuru, teikdams turklāt kaut ko nesaprotamu, apķērīga kareivja galva tūlīt radās noteikts jēdziens par krievu caru. Viņš uzlika konvojam roku uz pleca un teica:
«Klausies tu, bārdaini, jūsu cars laikam ir kārtīgs cilvēks?»
Bet zaldāts atkal, kā gramofons, atbildēja: «Da, da, da — horošo, horošo!»
Tai dienā Sveika krievu valodu papildināja kazaks, kas viņu ieveda divīzijas štābā. Aptaustījis somu uz gūstekņa muguras, viņš izņēma no tās pēdējo konservu bundžu un attaisīdams to jautāja:
«Vai tev tikai viena tāda atlikusies, job tvoju maķ! Citas laikam esi jau aprijis? Un turku tabaku — job tvoju maķ, dod šurp!»
Priecīgs par izdevību dzirdēt šo tik bieži lietoto krievu izteicienu, Šveiks atbildēja:
«Konserva labs, da, da, da, turku tabaks, pierijies, blēdi, job tvoju maķ!»
Viņi uzsāka draudzīgu sarunu, un Šveiks ar labpatiku vēroja, ka kazaks sāk pret viņu arvien cienīgāk izturēties. «Lūk, īsts gūsteknis,» viņš teica, draudzīgi uzsmaidīdams. «Krievu vārdus tūlīt zin un saprot. Vot, malacis!»
Tai brīdī kancelejas durvīs parādījās jauns, slaids virsnieks, kurš, atvesto gūstekni pētoši apskatījis, ievaicājas: «Kur tevi sagūstīja, job tvoju maķ!» Sveiks viņam tūlīt labprāt atbildēja:
«Uzdrošinos ziņot — pie Brodiem, job tvoju maķ, leitnanta kungs! Gandrīz pie pašas robežas, job tvoju maķ, mani saķēra.»
Sos vispārlietotos izteicienus noklausījies, virsnieks pieskrēja pie Sveika, iesita viņam pa abiem vaigiem un iekliedzās:
«Kas tevi tā iemācīja, job tvoju maķ? Ar priekšniecību tā nedrīkst, nedrīkst! Kuņas bērns tu, job tvoju maķ!»
Redzēdams, ka virsniekam uznācis trakums, ka viņš lamājas un dreb no dusmām, Sveiks noprata, ka atbilde nav bijusi īsti pareiza. Viņš pacēla roku pie cepures un teica:
«Lūdzu atvainot! Liekas, pie jums te neko nedrīkst pārmērīgi lietot. Es, leitnanta kungs, vēl neprotu krieviski; zinu tikai tos vārdus.»
Virsnieks nicinoši paskatījās uz Sveiku un aizgāja. Tiklīdz durvis aiz viņa bija noklaudzējušas, piecēlās kads rakstvedis, pēc izskata žids, sāka nelabi smieties un teica Sveikam
vāciski:
«Tu, draugs, neatkārto visu, ko runā krievu zaldāti. Vispār, ieteicu tev te Krievijā labāk klusēt, kamēr vēl visu nesaproti. Citādi dzīvs atpakaļ netiksi.»
Tad viņš paskaidroja Šveikam, ko nozīmē tie pāris vārdi, un, kādu zaldātu pasaucis, teica:
«Aizved šito pie citiem, lai vecākais viņu ieskaita pusdienām un partikai. Nu, servus, auf vīderzein, job tvoju maķ!» viņš vēl piemetinaja, viegli ar savu ceļgalu pagrūzdams Sveika dibenu.
Sveiku ieveda lielā šķūnī, kur priekšā jau bija gūstekņi un sargi. Tur, somu no pleciem noņēmis, viņš jautri ierunājās:
«No kāda pulka, biedri? Var redzēt, te mūsējo ir jau Dieva svētība. Nav velta paruna, ka slikts piemērs lipigs. Man liekas tā: ja jau nu fronti" esam laimīgi pārrāvuši, tad iesim līdz pašai Maskavai.»
Neviens neatbildēja. Divi vācieši un viens ungārs aizgāja attālāk kaktā un no turienes draudēja ar dūrēm. Bet Sveiks atlaidās uz savas somas, izstiepa nogurušās kājas un sāka filozofēt:
«Tā ja — ķeizars gan zināja, kāds karam būs sākums, bet nezin, kāds būs gals. Vai tiešām, biedri, mēs esam Krievija? Man liekas, te laiks ir tāds pats kā pie mums.»
«Tiesa gan, mēs esam Krievijā,» Sveikam blakus nopūtās vecs kaprālis. «Bet te nav tā, kā iedomājāmies. Es pats pacēlu rokas, bet viņi man par to seju sadauzīja, pulksteni un bārdas- nazi atņēma, no kabatas izvilka naudas maku, pat spogulīti nealstaja. Divas dienas jau neesmu ēdis. Ar viņiem ij sarunāties nevar.»
«Tagad tevi paēdinās,» mierināja Sveiks, «skrīveris viņiem pavēlēja. Man liekas, biedri, mums tādēļ te klājas tik slikti, ka viņu ķeizars jeb cars par to vēl nekā nezina. Viņš ir ļoti kārtīgs cilvēks un mūs, čehus, ļoti mīl. Cars vispār jūt slāviem līdz — tā teica doktors Kramaržs kādā mītiņā, Prāgā. Mūs, droši vien, aicinās uz Pēterburgu pie galma un parādīs, kā Krievijā valda. Vispirms, kungi, būs audience, tad mielasts, vakarā galma balle — un diezin kas viss vēl. Gan es tur noķeršu kādu blondīni, kņazieni vai grāfieni, kāda hofmejs- tera sievu . . .»
«Un teikšu viņai: da, da, da, horošo.» smiedamies piemetināja kaprālis. «Daudz vairāk jau tu neproti.»
«Nav viegli sarunāties ar naidīgas valsts iedzīvotājiem,» atbildēja Sveiks. «Bet atgadās arī tā, ka pat sieva ar vīru nevar saprasties. Tas notika Krotšēlavās. Tur kāds ogļracis Janda par kaut ko bija sadusmojies uz savu sievu, un viņa ar to vairs nesarunājās. Viņš, lai atriebtos, darīja gluži tāpat. Kad tiem vajadzēja sazināties, viņi visnepieciešamāko uzrakstīja ar krītu uz galda. Reiz vīrs saslima un visu nedēļu nogulēja mājās. Bet sestdienā ārsts viņu par slimu vairs neatzina un teica: «Jandas kungs, pirmdien ejiet darbā.» Pārnāk viņš svētdien no krodziņa, sieva gaida pie vakariņām. Sis paēd un ar krītu atkal uzraksta uz galda «Rīt es iešu šahtās, piecel mani pulksten četros.» Sieva izlasa, nesaka neko un aiziet gulēt. No rīta šis pamostas, sieva maļ kafiju, ārā jau gaiša diena, pulkstenis rāda pusastoņi. Izbijies izlec no gultas, sāk kliegt un lamāties: «Kāpēc tu mani nepiecēli?» Bet šī nesaka neko, parāda tikai uz galdu. Janda pieiet un skatās: zem viņa raksta «piecel mani pulksten četros» tāpat ar krītu glīti un saprotami uzrakstīts: «Celies, ir jau četri.» Vēl tālāk: «Jau ceturksnis uz pieciem, celies ātrāk!»»
Pēc šīs sarunas Šveiks nopietni uzlūkoja krievu zaidātus, kuri šķūņa priekšā pastaigājās garām šautenēm pār pleciem, un pamācoši teica: «Mums jāmācās runāt krieviski. Citādi iznāks skandāls. Galvenais biedri, nevienam ar spožām pago- nēm nesakiet job tvoju maķ.»
«Ko tev vajaga?» ievaicājās krievu zaldāts, pēdējo vārdu izdzirdis. «Vai pīpot gribi? Se tev mahorka!»
To teikdams, viņš izņēma no kabatas mazu paciņu un iebēra Sveikam kaut ko saujā. Tad aizgāja. Sveiks, ne vārda nesapratis, brīnīdamies aplūkoja savādus mazus graudiņus savā rokā; tie droši vien kaut kur noderēja, bet lair — to viņš nezināja.
«Ēšanai tas neder,» Sveiks noteica, vienu sēkliņu ar mēli pagaršojis. «Va velns — dedzina kā uguns!»
«Varbūt tas ir pulveris pret utīm,» ieinteresējās kaprālis. «Ož kā sesks. Te viņiem viss citāds, nav tā, kā pie mums.»
«Nē, tā droši vien būs krievu tēja,» sarunā iejaucās kāds cits gūsteknis. «Lūk, tur no tā katla viņi lej vārītu ūdeni un iepriekš kaut ko ieber tējkannā. Pamēģināsim, es aiziešu pēc ūdens.»
Sveiks iebēra pulveri tējas traukā, un gūsteknis izgāja no šķūņa. Viņu ieraudzījis, krievu zaldāts norāva šauteni no pleca un iekliedzās: «Atpakaļ! Kur tu lien?» Bet tūlīt nopratis, ka gūsteknis grib nokļūt pie katla, no kura pacēlās karsti garaiņi, viņš tikai plati pasmaidīja.
«Ak tējas tev ievajadzējies? Nu, ņem, ņem! Tikai neaizbēdz, citādi laidīšu lodi pakaļ.»
Gūsteknis pielēja tējas trauku un pasniedza Sveikam. Tas drusku nogaršoja un nospļāvās. So šķidrumu mutē ieņēma arī kaprālis, bet tūlīt nelabi savieba seju. Beidzot gūsteknis īgni aizsvieda tējas trauku. «Velns lai parauj, brīnišķa tēja,» Sveiks murmināja. «Man mutē vēl joprojām svilst. Kož tikpat kā spirts.»
«Nevajadzēja laikam tik daudz iebērt,» domīgs teica gūsteknis. «Ož pēc tabakas. Paraugi, biedri, vai tavs pīpis tur nav iekritis? Mums vienreiz jau bija tāds gadījums. Pavārs zvērēja un dievojās, ka tējai esot pielējis drusku sliktāku rumu, bet beidzot no tās izvilka viņa paša pīpi un šim tad vajadzēja atvainoties.»
«Protams,» izklaidīgi piebilda kaprālis, «kareivju virtuvē vienmēr nodarbina nespējīgus ļaudis, un tādēļ ari izceļas skandāli. Mūsu pulka virtuvi pārzināja kāds izbijis dejotājs, bet pēc viņa šo vietu ieņēma kādas sociālistu avīzes redaktors. Viņu pagatavot*? gulašu mums nācās no katliem izcelt ar pīķiem un sadalīt ar zobeniem.»
Šveiks atkal sāka dzert savādo šķidrumu, bet, kolīdz to bija ieņēmis mutē — izspļāva ar tādu spēku, ka apslapināja ari krievu zaldātu, kas turpat ar manāmu interesi vēroja, kā austrieši nemitīgi skatās tējas traukā un par kaut ko apspriežas. Pēc tam Šveiks nokrita zemē, saķēra vēderu abām rokām un sāka kliegt:
«Mani noģiptēja! Mans gals nu ir klāt! Sveiciniet Prāgu, manu veco saimnieci Millera kundzi un visu Čehiju!»
Kliedzienu izdzirdis, krievu zaldāts nolika šauteni, piegāja pie Sveika un jautāja: «Kas tev noticis? Vai nelabi? Laikam būsi saslimis.»
Šveiks, smagi elsdams, ar pirkstu norādīja uz tējas trauku. Zaldāts tajā ieskatījās un sāka skaļi smieties: «Vot duraks! Tā tak nav tēja, bet mahorka. Lūk, kā vajaga darīt!»
No kabatas viņš izņēma to pašu paciņu, no zābakstulina izvilka salocītu avīzes lapu, saplēsa to sīkās strēmelēs un satina cigareti, piepildīdams to ar mahorku un aizlipinādams pats savām siekalām. Kad cigarete bija aizdegta, krievu zaldāts izpūta gaisā kuplu dūmu un teica: «Lūk, brāl, tā vajaga rīkoties! Tā ir mahorka, krievu tabaka.»
Jau pēc pusstundas Šveiks par pieckapeiku no kāda cita zaldāta nopirka tādu pašu paciņu un sarullēja sev cigareti no «Tageblatta» numura, kas viņam vēl kabatā bija saglabājies no tiem laikiem, kad oberleitenants Lukašs avīzēs rūpīgi sekoja austriešu spožajām uzvarām visā frontē.
Pusdienā krievu zaldāts atnesa divas bļodiņas, sadalīja gūstekņus pa desmit grupā un, ne vārda neteikdams, norādīja uz šīm b|odiņām. Gūstekņi salasījās tām apkārt un sāka strēbt kāpostus. Zaldāts vēl atnesa garā rīkstē uzdurtus gaļas gabaliņus un divus klaipus maizes. Viņš aizgāja un atkal atgriezās, cepurē atnesdams cukuru; to izdalīja katram paris graudiņus un, labsirdīgi uzsmaidīdams, piebilda: «Nu, ko, vai nav labi gūstā? Nemaz nevajadzēja karot. Krievijā — lēģeros, būs vēl labāk.»
Bet jau pievakarē pie šķūņa piejāja zaldāti, sita pa saviem zābakiem ar nagaikām un kliedza: «Celties! Marš ceļā! Ātrāk, ātrāk!» Viņi izdzina gūstekņus sētā. no sētas laukumā. Tur garās rindās stāvēja zaldāti, bija savests daudz lielgabalu un pārtikas vezumu, bet kādā stūri drūzmējās liels bars zilpelēku gūstekņu. Pie tiem piedzina arī to grupu, kura atradās Sveiks, tūlīt visus ielenca un sāka kliegt: «Marš, marš! Prom, prom!» Kazaki paši uzlēca zirgos, viens otrs aizkavējies gūsteknis dabūja ar nagaiku pa galvu vai muguru, un tā visa šī procesija sāka virzīties uz priekšu.
Visos ceļos un laukos, cik tālu vien acis sniedza, varēja redzēt bēgošus zaldātus un vezumu rindas. Krievi atkal atkāpās nervoza, nekārtīgā steigā. Pēc apmēram stundas gūstek- ņus panāca un iebrauca viņu rindās smaga artilērija. Kazaki ar nagaikām trieca austriešus prom no ceļa. Pēc tam ceļš lielgabaliem un vezumiem vispār kļuva par šauru, tādēļ gūstekņiem vajadzēja iet blakus pa tīrumiem, pļavām un purviem. Tā bez apstājas viņi gāja līdz pat nākamam ritam, un gausākos, nogtirušākos kazaki pamudināja pātagw cirtieniem. Gaismai austot, gūstekņus iedzina plašā ielejā un tur viņiem atļāva apsēsties.
Bet drīz vien atkal atskanēja komanda: «Marš, marš! Prom, prom!», un miegainā, izbadējusies un izmocīta ļaužu masa vilkās tālāk. Ap pusdienu tā nonāca Kameņecā, naktī sasniedza Sumsku. Tur mainījās etapa priekšniecība. Atnāca krievu un- teri laternām rokās un sāka kliegt: «Pa četri! Stājās pa četri!» Tad sāka skaitīt, sajuka, lamājās, sāka no jauna, atkal lamājās un beidzot sajuka. Apnikuši skaitīt, viņi gūstekņus sadzina rijās. Bet kolīdz tie apgūlās, pareizāk sakot — nokrita uz kūla, atkal ieradās krievu zaldāti un bargi kliedza: «Laukā, laukā! Stāties rindās — jūs vajaga saskaitīt.»
Visiem bija jāiziet uz ielas. Tur sastādīja pa četri blakus, kāds oficieris sāka rindas apstaigāt un, katram pirmajam ar pirkstu piegrūzdams, skaitīja: «Viens, divi, tris. ..», bet kolīdz nokļuva līdz četrdesmit, arī viņam sajuka — atgriezās un sāka no gala. Kad tālāk par trīsdesmit arī šoreiz netika, viņš
sadusmojās un sāka kliegt: «Vot, vācu nelieši, austriešu purni! Līdz kapa malai viņus, sasoditos, te nesaskaitīsi! Purnus viņiem vajadzētu iedauzīt!»
Pārsteigts par tik vājām sekmēm matemātikā, Sveiks ilgāk vairs nevarēja nociesties, un, kad oficieris soļoja garām, viņš ierunājas: «Vadzi, brālīt — man liekas, tu neproti skaitīt. Lai nedod Dievs, ja es tev pazustu — tad tavs ķeizars Pēterburgā vēl vairāk sadusmotos.» Gūstekņus skaitīja lidz rīta gaismai, sadzina rijas un sauca atkal atpakaļ. Beidzot oficieris teica, lai velns viņus visus parautu, un atvadījās sirsnīgiem vārdiem: «Job tvoju maķ, kuņas bērni!»
Sumskas etapa priekšnieks, palkavnieks Lazarevs, bija godavīrs un īsts patriots, kas vāciešus un citus Krievijas ienaidniekus nevarēja ne acu galā ieredzēt. Kad no rīta paziņoja, ka atvesti 6000 gūstekņi, viņš ātri apģērbās, pats apstaigāja vairākas rijas un izrādija vaļsirdīgu prieku, ka čehi krieviem nepretodamies padevušies. Sveikam viņš apjautājās, no kurienes tas esot — un, izdzirdis, ka no Pragas, smaidīdams teica:
«Ahā, Prāgu es pazīstu. No turienes nāca mūsu ticības sludinātāji Kirils un Metodiis. Bet tagad tur dzīvo tikai vācieši; drīz franči viņus aizdzīs, jo tas nav tālu no Parīzes. Vai esi bijis Pilzenē, tur dara vislabāko alu. Mēs to Pilzeni, čehus un citus slāvus drīz atsvabināsim. Karpati arī ir liela pilsēta — vai ne?»
Roku pie cepures turēdams, Sveiks šai lieliskai deklarācijai atbildēja sekojošo: «Priecīgs klausījos, jūsu labdzimtība! Tiesa, es jūs gan lāga nesaprotu, bet man liekas — jūs nerunājāt muļķīgāk par mūsu nelaiķa leitnantu Dubu, kas ari vienmēr gribēja kaut ko pateikt. Horošo, da, da, da!» Tā viņi izšķīrās.
Seši tūkstoši gūstekņu, kuriem kara priekšniecība bija pavēlējusi Suinskā izsniegt pusdienas, maizi, cukuru un tēju, bet, ja šo produktu nebūtu — izmaksāt katram 25 kapeikas, palkavniekam Lazarevam sagādāja lielas rūpes. Uz kauliņiem savā kabinetā viņš saskaitīja, ka kopā tā iznāktu veseli 1500 rubļi, bet skaistas meitenes fotogrāfija, kas atradās turpat uz rakstāmgalda, atgādināja viņa meitu, kuras pūranauda jau bija godīgi kārtīs paspēlēta. Palkavnieka dvēselē norisinājās sīva cīņa.
Vai sūtīt uz intendantūru pēc maizes? Tā izmaksātu vismaz 900 rubļus. Dot viņiem tēju un cukuru? Simts, varbūt pat divi simti būs vējā. Velns lai viņus visus parauj!
Divas stundas palkavnieks cīnījās ar kārdinājumu, un, kad ienāca adjutants, viņš enerģiski teica:
«Gūstekņus bez kavēšanās sūtīt tālāk! Ēdienu viņi dabūs nākamā etapa punktā, kurp es jau telefonēju. Pavēliet, lai katlos ir vārīts ūdens, lai dzer to, cik katram patīk. Starp viņiem ir vācieši — uhū, maukas bērni, ir maģāri — nelieši, un ir arī čehi — slavena tauta, kuras dēļ mēs karojam.»
Adjutants parādīja godu, izgrūda: «Kā pavēlat — izpildīšu,» tad piesita piešus un izgāja. Paldkavnieks atkrita krēslā, noslaucīja nosvīdušo pieri, mīlas pilnu skatu pavērās fotogrāfijā un skaitāmos kauliņos, tad pēkšņi pielēca kājās un sauca adjutantam pakaļ:
«Pavēliet, lai ūdeni krietni sakarsē, lai kurina, cik spēj, lai sakarst vismaz līdz 120 grādiem tie katli, no kuriem dzers slāvi, serbi, poļi un čehi. Lai viņi jūt, kā lielā Krievija prot slāviem līdzjust, lai iepazīstas ar mūsu viesmīlību, ar krievu labo sirdi!»
Drīz vien laukā atskanēja krievu zaldātu balsis, viņi dzina gūstekņus vienkopus, un adjutanta stiprā krūšubalss tos uzrunāja: «Maizes Krievijā ir papilnam, ūdens arī vēl pietiek!» Sākās atkal izmisuma pilna skaitīšana, kas turpinājās līdz pusdienai. Tad atnāca veci krievu zemessargi, melnām cepurēm, uz kurām spīdēja krusts. Viņi nostājās gūstekņiem vidū, sadalīja tos divās grupās un sauca: «Nu, kustieties, bērni! Uz priekšu!»
«Bet es domāju, ka viņi dos mums kaut ko ēst,» piezīmēja kaprālis, pret Sveiku pagriezies. «Paskaties uz tiem katliem •— cik vareni tie kūp!»
Domās nogrimis, Sveiks neatbildēja. Tālumā smagi dunēja lielgabali. Lēni pa lauku ceļu kā nožēlojams lopu bars vilkās gūstekņi. Konvoji, šie vecie, labsirdīgie zemessargi, tūlīt aiz pilsētas pakāra šautenes plecos, strauta malā salauza kārklu rīkstītes un smiedamies dzina gūstekņus kā mierīgu zosu baru. Viņi brīnījās par gūstekņu daudzumu un, to redzot, cerēja, ka karš drīz beigsies, varēs doties mājup. Kāds apgalvoja, ka Austrijā neviena vīrieša vairs neesot, visi esot jau sagūstīti un šie tātad būšot pēdējie.
Pareģojumi par kara drīzām beigām radīja viņos omulīgu garastāvokli. Kad ceļā kāds gūsteknis aiz nespēka pakrita, viņi to pamudināja vispirms ar vārdiem, tad ar kāju ribās un beidzot ar šautenes rezgali. Sevišķi atjautīgs bija kāds vecs feldfēbelis, kas gāja visiem aiz muguras. Viņa jokiem par upuriem krita galvenā kārtā tie gūstekņi, kuriem brīdi vajadzēja atlaist bikses un nosēsties sāņus. Labajā rokā šis feldfēbelis nesa garu rīksti, kuras galā bija trijzaris. Kreisajā rokā viņš turēja otru rīksti — īsāku, resnāku un elastīgāku.
Tikko kāds gūsteknis nolaida bikses, viņš slepus pielīda tam klāt un sāka sēdētāju no visa spēka pērt.
To piedzīvoja arī Sveiks. Viņš nebija vēl lāgā apsēdies, kad feldfēbelis jau pielēca un sāka sist pa gurniem. Sveiks pacietīgi nosēdēja līdz beigām, tad ātri uzvilka bikses, ar vienu lēcienu bija pie feldfēbeļa, izrāva viņam no rokām rīkstes un sāka to sist pa vaigiem, degunu, lupām. Tikpat ātri Sveiks aizskrēja un pazuda barā.
Feldfēbelim palīgā piesteidzās krievu zemessargi; tie aizveda viņu pie grāvja un tur nomazgāja. Drusku atžirdzis, feldfēbelis sāka enerģiski meklēt vainīgo, bet velti. Visi gūstekņi bija vienādi netīri, neskūti un nomocīti.
«Velns lai parauj! Seju es viņam pat neredzēju, bet dibenos visiem neskatījos.»
Turpat viņa priekšā modrs un jautrs soļoja brašais kareivis Sveiks. Pa to laiku, kamēr citi arvien ciešāk savilka siksnas ap vēderiem un pārliecinājās, ka Krievija viņus saņem pavisam nelaipni, Sveiks gāja un dziedāja:
«Reiz krodziņā izcēlās ķilda .. .»
Tā bija kāda veca karavīru dziesma, ko dziedāja Austrijas armijā. Sai dziesmā cehu un vācu vārdi bija ar nolūku kopā sajaukti, lai kareivji tā vēl jo vairāk iedziļinātos vācu valodas niansēs.