Ja pēc lielā pasaules kara nebūtu palicis neviens piemineklis, neviena atraitne un bārenis vai tuberkulozes slimnieks,, ja nebūtu radušies arī spekulanti un revolūcijas, saimnieciskais haoss un krīzes visā pasaulē, ja nebūtu neviena invalīdu kruķa un prostituēto ģindeņa, kas liecinātu par kara mežonību un briesmām — tad būtu vēl tomēr citas sīkas, bet loti zīmīgas lietas, kas nākamām paaudzēm runātu par karu, un no tādām vispirms jāmin — kareivju izgatavotie gredzeni.
Aizmugurē lielie patrioti, kuri no kara ar katru stundu kļuva bagātāki, nomauca no saviem pirkstiem smagos zelta gredzenus ar briljantiem un apmainīja tos pret plakaniem riņķī- šiem ar uzrakstu «Goid tur Eisen». Bet tiem, kam. aiz nacionāliem motīviem Austrijā vācu valoda nebija tīkama, bija apgādāti arī uzraksti čehu valodā «Es zeltu atdevu pret dzelzi». Tai pašā laikā frontē kareivis ņēma gabalu alumīnija, visbiežāk šrapneja šķembeli, kas bija saplosījusi viņa biedrus, iz- greba ķieģelī formu un tur izlēja sev gredzenu.
Un, iera'kumos nīkdams, viņš ilgi ar naža spalu pūlējām iegriezt šai gredzenā liktenīgo skaitli «1914.»*.
Vēlāk kareivji iegādājās vīles un sāka izgatavot šādus gredzenus arī saviem radiem, draugiem un pazīstamiem kā dāvinājumus no frontes. Tad jau iegravēja skaitļus «1914.—15,», bet, kad karš vēl arvien nebeidzās, pievienoja arī «1916.».
Sajā 1916. gadā daudzi jau pārvērtās par profesionāliem? sīkražotājiem un apgādāja arvien plašāku tirgu ar savu īpatno^ preci. Drausmīgos gaduskaitļus vairs neiegravēja, bet darbs kļuva arvien pilnīgāks, smalkāks, glītāks. No alumīnija jau izlēja veselas caurulītes, tās tad sazāģēja gredzenveidīgos
ripulīšos, no iekšpuses vēl pārklāja ar varu un iegravēja pat veselas čūskas, kas zobos turēja galvaskausus ar zilam celuloīda acīm vai ar sarkana akmens sirdīm.
Tā drīz vien šrapneju sāka pietrūkt un apgrozībā parādījās cits, lepnāks materiāls, kas vēl nebija aptraipīts ar cilvēku smadzenēm un asinīm. Izkausēja cepuru pogas, alumīnija karotes un citus vecus metāla gabalus. Pienāca beidzot pat tādi laiki, ka izejvielu vajadzēja pirkt 110 žīdiem, ja nekur to vairs nelaimējās nozagt.
Un kā frontes kareivis stiepa sev visur līdzi šauteni, divus simtus patronu un somu uz muguras, tāpat gūsteknis nēsāja savu maisu, kurā atradās tējas trauks, karotes, gabals alumīnija, vīle un stikls gredzena noslīpēšanai.
«Sīkražošana» uzplauka pilnos ziedos.
★
Kad Sveiks ieradās mājā, kur divi viņa biedri jau nodarbojās, pīkstulis patlaban sēdēja pie šujmašīnas un laboja kādu kleitu, bet Horžins bija pārliecies pār plīti un stangas turēja karoti, kurā kausēja gabalu cinka.
«Jā, tā lieta varētu iet,» viņš teica, kad Sveiks bija izstāstījis savu nodomu. «Gredzeni pašreiz ir cenā, un es zinu arī, kur tos visizdevīgāk pārdot. Bet trūkst jau materiāla! Vairs nekur nevar sadabūt alumīniju, tāpēc — lūk — kausēju jau cinku.»
«Turklāt ievēro: kolīdz vecākais apakšvirsnieks Golova- tenko dabūs zināt, ka tu neej vairs kroņa darbā, viņš bez žēlastības pieprasīs sev vismaz rubli dienā no tavas peļņas,» pīkstulis papildināja. «No manis gribēja pat 2 rubļus dienā nopelnīt. Par pretošanos nav ko domāt: tad tūlīt draud nosūtīt uz dzelzceļu sliedes pārcilāt. Gatavais posts!» viņš īgni nošņaucās uz grīdas.
«Par alumīniju nav liela bēda,» Sveiks optimistiski atteica. «Par to atļaujiet man gādāt. Tagad no frontes ved sabojātus aeroplānus, dažkārt cauras naktis pie stacijas siāv veselas vagonu rindas ar tiem piekrautas. Bet pie aeroplāniem alumīnija arvienu ir diezgan daudz. Vajag tikai pievākt…»
Horžins kļuva uzmanīgs. Acis viņam iegailējās:
«Tas tik būtu numurs! Nudien, labi izdomāts!»
«Ja noķers, protams, krietni iepērs,» piemetināja atkal pīkstulis. «Bet vairāk kā es par savu baronesi dabūju, jums arī tagad nenovēlu!»
Izkausēto masu Horžins ātri ielēja jau sagatavotā forma un sāka priecīgi fantazēt:
«Cik lieliski būtu, ja tagad mums izdotos sadabūt kaut vienu pašu kilo alumīnija! Daudzas prostitūtas man jau vairākas nedēļas atpakaļ ir pasūtījušas labus gredzenus. Zeņa paņemtu veselu duci, Oļena arī, Ņusja — tā jaunā pie līkkājainā žīda, tad Lida, Liza, Katja, Zina, Saša, Frosja, un velns zin, kā viņas visas te satic! Pasūtījumu ir milzums…»
«Tas jau gandrīz viss pareizticīgo kalendārs tev būs kopā!» jokodams piemetināja skroderis, bet Horžins viņam atbildēja gluži nopietni:
«Būtu tu tik daudz visādas alas izložņājis kā es, tad arī tev būtu savs kalendārs. Tas viegli vis nenākas. Gredzenus, viņas izdala krievu oficieriem par piemiņu, lai katrs atcerētos, ka dāvinātāja mīl tikai viņu un lai tas laimīgi pārnāktu atkal mājās. Un tev vajadzētu gan redzēt — cik lieli ēzeļi ir šie krievu oficieri!»
Tad viņš īgni nospļāvās un jautājoši paskatījās uz Sveiku. Viss Horžina stāvs vaicāja: ko un kā darīt?
«Gluži vienkārši,» Sveiks mierīgi skaidroja tālāk. «Vakarā es aiziešu uz staciju un izpētīšu tur apstākļus. Naktī tad varēsim pamēģināt kaut ko jau iesākt. Kas var ar mums notikt? «Palīdzi pats, gan Dievs tad arī palīdzēs,» tā vienmēr teica mana vecmāmuļa, un tas taču arī tev, Horžin, ir gluži labi zināms, ka «bez Dieva ziņas ne mats no galvas nevar nokrist» — tā reiz teica ksendzs, kad jumiķis bija nogāzies no baznīcas jumta.»
Horžins vēlreiz pētoši apskatīja savu jauno kompanjonu, bet pīkstulis izlikās tā, it kā viņam gar visu šo uzņēmumu nebūtu nekādas daļas, un savā nodabā svilpoja dziesmiņu:
Baruka, mana skaistulīte …
Kad metās jau tumšs, Sveiks, ne vārda neteicis, pamāja Horžinam ar galvu. Tas tūlīt paņēma maisu un izgāja sētā,, tur aicinātājs viņu jau gaidīja.
«Nu, kas ir? Vai šodien ved?» pa ceļam viņš jautāja Sveikam, kurš arī šoreiz bija tik noslēpumains, ka vairāk ar žestiem, mazāk ar vārdiem deva manīt savu pētījumu rezultātus:
«Jā, jā. Ir vairāki vagoni . ..»
Uzmanīgi viņi apskatīja vilcienu. Atskaitot mašīnistu un krāsnkuri uz lokomotīves, visapkārt nevarēja manīt nevienas dzīvas dvēseles. Klusu viņi atgriezās pie platformu vagoniem, uz kuriem sakrautas atradās dažādas aeroplānu daļas. Tikpat klusi un uzmanīgi abi uzlīda uz platformām un sālfa ar rokām aptaustīt tur novietotos priekšmetus, cenzdamies izpētīt, no kāda metala kurais gabais izliets.
«Bet šitie taču ir gluži jauni aeroplāni!» bailīgi iečukstējās Horžins, laimīgi izskrūvējis kādu alumīnija daļu.
«Kas par to?» tapat čukstus brīnījās Sveiks. «Ja mēs tos .nesasitīsim, sasitīs vācieši. Iznākums būs viens un tas pats.»
Ar papēža spērienu viņš atsita vēl kādu metāla lējumu. 'Tai paša brīdī no blakus platformas kāds apspiesta balsī iesaucas:
«Surp nelien; te ir jau aizņemts! Tur tālāk, lūk, ir vēl tāds pats brīvs vagons.»
Horžins sastinga no pārsteiguma. Uz katras platformas tur ; kāds jau klusībā strādāja: atskruvēja, lauza un atsita ar āmuriem rokās. Bet kāds zellis, kam pūsma īss jau bija pilns, vēl citus pamudināja:
«Pasteidzieties, ieraujiet ātrāk! Vilciens drīz aizies. Ir gan tie krievi apbrīnojami muļķi: kā nu var tādas lietas atstāt bez kādas apsardzības?»
Pilns patiesa īgnuma par šādu neprātīgu rīcību, viņš veikli uzsvieda savu maisu plecos un pazuda nakts tumsā. Citi vilciena aplasītāji tam sekoja.
Kad otrā rītā pīkstulis ieraudzīja bagāto laupījumu un dabūja zināt, ka viss tas iegūts no jauniem aeroplāniern, viņš svarīgi teica:
«Lūk, tā ir īsta kara sabotāža: tā vajag iznīcināt ienaidnieka karamateriālu!»
Tad pat viņš sāka jo plaši izskaidrot savu prctkara teoriju, pēc kuras rīkojoties, vajagot nozagt visu valsts mantu. Tāpēc arī krievi karā nekad nevarēšot uzvarēt.
«Protams, ka viņi neuzvarēs,» piemetināja Sveiks. «Bet tad neuzvarēs arī neviens cits, jo zog jau visi un visur. Mūsu slavenajā pulkā, piemēram, dienēja kāds kaprālis, kas sūtīja uz mājām veļu, zābakus, autus un visu citu, kas tikai gadījās pa rokai. Kādreiz es.viņam vaicāju: «Kāpēc tu zodz?» Bet viņš droši un skaidri man atbildēja: «Tāpēc, ka Austrija ir satrunējusi valsts un tai neglābjami jāiet bojā!» Pēc tam es iekrāvu viņam vienu reizi pa ģīmi, jo arī man tas kaprālis bija nozadzis kājusaites.»
Pēc šīs sarunas visi trīs biedri mierīgi sēdēja Mozus Glīta aizslēgtajā istabā un strādāja. Sis Gūts atklāti pārdeva tēju, bulkas un dažādus saldumus, bet slepeni pirka visu, kas vien pagadījās pērkams. Protams — par puscenu. Tagad viņa istabā reizē ar šujmašīnas troksni dziedāja arī divas vīles un retumis iežvadzējās vara stieple, ar kuru gredzenus aptīrīja.
Tā tas turpinājās veselu nedēļu, bet sestdienā Horžins teica:
«Šodien mēs nestrādāsim. Iesim nu pārdot!»
Viņi savāca kopā visas nedēļas ražu, samauca gredzenus uz stieples ūn devās uz pilsētu. Mīlas iela Horžins iegriezās kādā bodelē un sāka tur iztaujāt žīdu:
«Vai Liza šodien mājas? Viena! Ieiet pie viņas var?»
«Vēl guļ,» atņurdēja žīds. «Bet ej vien iekšā!»
Veca dzelzs gultiņā, pustumšā ala, kur netīrumu smaka sajaucās ar pūdera un odekolona smaržām, gulēja jau krietni noziedējusi skaistule, kuras vecumu neviens īsti nevarēja noteikt. Kad durvis iečīkstējās, viņa pavēra acis un miegaini teica:
«Ahā, austrieši! Un divi uzreiz! Vai nauda ir?»
«Mēs gredzenus atnesām, madam!» atteica Horžins, zemu paklanīdamies.
Dāma kļuva uzmanīgāka. No biezās, netīrās segas viņa izbāza kailas kajas un nolaida tās uz grīdas. Tad atmeta segu pavisam nost un, palikdama tikai kreklā sēžot, turpināja:
«Atvainojiet, es negaidīju tik retus viesus. Radiet šurp gredzenus! Vai ir glīti? Cik maksā gabalā? Nu, nu, dod tikai šurp!» viņa uzsmaidīja Sveikam, 'kas vēl lāga nezināja: dot vai nedot?
«No jums, madam, mēs ņemsim tikai pa pusrublim,» Horžins atteica, atkal jo zemu paklanīdamies. Bet Liza, gredzenu pirkstos viļādama, tikai apātiski nožāvājās:
«Dārgais draudziņ! Ja par četrdesmit kapeikām gabalā būs, tad desmit paņemšu. Citi austrieši jau tagad bez kaulēšanās par tādu cenu pārdod.»
Sveiks piekrītoši pamāja ar galvu. Horžins noskaitīja gredzenus, un skaistule rotaļa dāmās tos uzsvieda sev uz ceļiem. Tad viņa koķeti paskatījās uz abiem tirgotājiem un nepārprotami teica:
«Maksašana naudā nebūs…»
Sveiks biedram jau uzmeta gluži izmisušu skatu, bet Horžins vēl neuztraucās. Viņš noliecās skaistulei gluži tuvu pie auss un teica:
«Madam, šoreiz mēs lūgtu gan naudu. Mums vajadzīgi ir četri rubļi.»
Liza atkal nožāvājās tikpat apātiski kā pirmīt:
«Nē, draudziņi; man naudas nav. Nevienas kapeikas. Dariet, kā ziniet.»
Kad abi draugi atgriezās caur bodei i, žīds ņēmās tiem atkal ieskaidrot, ka viņa skaistule tiešām esot pareizticīga un lai to pasakot arī nometnēs saviem biedriem. Bez tam visādus pakalpojumus kairā laikā varot izdarīt šī tirgotava, kurā dabūjama «Popova un dēlu» vislabākās zortes tēja.
«Iesim tagad pie Kseņas!» komandēja Horžins, pāriedams ielas otrajā pusē. «Sāksim no otra gala.»
Kseņa — pievilcīga blondīne ar krāsotiem matiem — abiem tirgoņiem ierodoties, pašreiz pūderējās un krāsojās. Viņa diezgan vērīgi aplūkoja gredzenus, bet, kad dabūja zināt, ka pirkt tos var tikai pret skaidru naudu, kļuva gluži bēdīga:
«Nav ne plika graša pie dvēseles. Bet, balodīši, ņemiet labāk pretim manu krēmu «Metamorfoze». Man to atnesa aptiekārs; viņš citādi nemaksā. Apkrāpj mani, nelietis, pamatīgi. Ak cik žēl, mīļie, ka man nav naudas…»
Trešā mīlas dieviete par gredzeniem piesolīja odekolonu un kādu vecu korseti. Horžins sapīka un nospļāvās:
«Nudien tur es vairs neiešu! Dosimies tieši uz tirgus laukumu; pārdosim tur savu preci zaldātiem un zemnieku bā- bām!»
Kolīdz tirgū viņi parādīja savus gredzenus, abus no visām pusēm ielenca meitenes, pusaudži un vecas sievas. Sveiks cītīgi pārdeva, bet Horžins saņēma naudu — vecu, saplosītu un netīru pieckapeiku zīmēs, kuras pēc izskata ļoti līdzinājās pastmarkām.
Vēlu naktī barakā ieskrēja pīkstulis. Viņš bija sadauzīts, saplosītu apģērbu, asinīm aptraipījies, nagiem saskrāpēts. Uz nārām uzlīdis, tas ātri noģērbās un iejautājās:
«Nu, kā jums veicās?» — «Tik labi jau ne, kā tev,» ironiski atteica Horžins. Un, smagi elpodams, pīkstulis sāka izsūdzēt sev nodarīto pārestību: «Biju aizgājis pie Zinas. Viņa man parādā simts rubļus. Piecdesmit atdeva naudā, bet par otriem piecdesmit gribēju tur uzkavēties līdz rītam. Te pēkšņi iebrāžas bars krievu oficieru, un viņa dzen mani laukā. Bet es — neparko! Tā sākās cīņa ar tiem iebrucējiem. Viņi man krietni sadeva.» Pīkstulis ar roku mēģināja kaut cik nogludināt savus izspūrušos matus un uzpūta dvašu asiņojošām skrambām. «Cik žēl, ka mēs nepaņēmām to «Metamorfozes» krēmu un odekolonu,» Sveiks līdzcietīgi nopūtās. «Viņš tagad varētu ar tiem sevi drīzāk kārtībā savest.»
Pirmdienā policija un zaldāti izdarīja plašas kratīšanas visā pilsētā un notvertos gūstekņus sadzina atpakaļ barakās. Barakas bija ieslēgtas ciešā sardzes ķēdē, tā ka neviens vairs nespēja izkļūt laukā. Kad pienāca vakars, kazaku ielenkti gūstekņi devās uz dzelzceļa piestātni.
Pats ģenerālis Ceredņikovs, kapitana Boikova pavadīts, novēroja, kā kazaki akurāti izpilda savu uzdevumu, gūstekņus aizdzenot un sadalot vagonos pa četrdesmit katrā. «Es mazāk priecātos par Katrīnas ordeni, nekā tagad — izglābjoties no šiem neliešiem,» viņš teica: «Es jau jums teicu, Vasilij Petro- vič, ka rietumu frontes virspavēlniecība noteikti konstatējusi frontē aizsūtīto aeroplānu bojājumus un nākusi pie nepatīkamā slēdziena, ka bojājumi izdarīti taisni te — pie mums. Palkavnieks Nikolajs Kuzmičs tādēļ jau nodots tiesai. Neviens cits, ka šie paši nelieši, nevarēja nodarīt tādu nelaimi. Viņi ir audzināti īsti patriotiskā garā.» — «Atļaujos piezīmēt, ka starp viņiem ir arī čehi — Austrijai naidīgs elements. Bet zog tie gluži tapat, kā visi citi. Mans draugs ziņo 110 Gomeļas, ka tur iztukšoti seši vagoni kara mantu un tās izpārdotas tirgū. Izglītoti ļaudis, bet zog, nudien, kā pēdējie salašņas!» — Savu patieso īgnumu un morālo pārākumu apliecinādams, kapitans noslaucīja pieri un nospļāvās. Tad viņš vēl piemetināja gluži vaļsirdīgi:
«Jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk viņš zog!» — «Jā, jā — gluži manas domas!» atteica ģenerālis Ceredņikovs, novērodams, kā vagonu rindai pašreiz pieāķēja lokomotīvi.
«Var tūlīt manīt — jūs, Vasilij Petrovič, esat saprātīgs cilvēks un patieso dzīvi pazīstat kā savus piecus pirkstus,» ģenerālis turpināja. «Vai ar uzslavu beidzāt skolu?» — «Mācījos diezgan slikti,» kapitans atteica un klusībā pie sevis nodomāja: «Bet blēdībās gan tev, nelieti, tālu pakaļ nepalikšu …»
Vagonam, kurā atradās Vaneks un Mareks, Sveiks piesita ar naglu Sarkanā krusta nozīmi, lai vācietis akurat turp rie- mērķētu. Bet, kad vilciens jau sāka braukt un stacija palika aiz muguras, Sveiks izbāza galvu pa vagona logu un ar roku māja kapitanam Boikovam pēdējās ardievas.
Lokomotīve, smagi elsdama, drāzās uz priekšu. Bet, kurp un kādēļ šis brauciens notika — to vagonos neviens vēl īsti nezināja.