Kam gan vēl rodas tik daudz iespēju sastapties ar svešiem ļaudīm un gūt arvien jaunas pazīšanas kā piefrontes sādžu un pilsētu iedzīvotājiem?
Dažkart pat četras un piecas reizes dienā viņu mājas ieņem apgabalam cauri ejošās karaspēka nodaļas. Citkārt atkal šīs sadžas un pilsēta's vairakkārt pāriet no vienas armijas rokām otrās un atpakaļ. Neviens tur- otram vairs neziņo savu vārdu, nepasniedz savu vizītkarti, bet no viesu puses ir gan manama vienmēr uzticība pret saimniekiem, un tā, protams, rodas arī savstarpēja uzticība. Ienācēji parasti jūtas gluži ka savās mājās un tā arī izturas.
Oficieri nemaz nekautrējas tikumības priekšā, kad tie pārkāpj laulības likumus vienā istabā, pat vienā gultā ar mājastēvu un majasmāti, jo karš ir mežonība, par ko nevienu nesoda, bet kur cietsirdīgākiem un uzņēmīgākiem vēl piespriež atzinības ordeņus. Tapat neviens neuztraucās, ka pie ciema sievām rindās stāvēja zaldāti un viņas tos «viesoties» pieņēma istabā, kur tai pašā laikā atradās savs pusducis mazu bērnu. Visas šīs nejēdzības taču notika tās pašas «tēvijas» aizsardzības labā, par ko zvanīja ar visiem baznīcu zvaniem, un tādēļ liekulīgi piemiedza acis pret visu slikto, zemo, netīro, kas notika pašu mājās, lai to redzētu un par to runātu tikai pie ienaidnieka. Tā ta? bija abās pusēs frontei, jo abas teicās cīnoties par tautas brīvību, ticību, taisnību un vēl daudz citam skaistām lietām.
208. darbarotas komandieris kapitans Baranovs, jau ceļā uz pozīciju darbiem nāca pie slēdziena, ka tik laimīgu dzīvi, kā gūstekņu nometnē neierobežoti saimniekojot, nekur citur viņš vairs nepiedzīvos. Arī tagad vēl viņam bija atlikušas dažas iespējamības, un tās vajadzēja jau pie laika izmantot. Tādēļ jau Molodečnā, kur viņi pirmo reizi apstājās, gaidīdami 110 štaba tālākos rīkojumus, viņš žīdam pārdeva pusi no cirvju, lāpstu, stangu un citu darbarīku skaita, kura samazināšana Barano- vam izlikās personīgi izdevīga.
Par visu šo preci kopā viņš saņēma 800 rubļus. Bet, tā kā kapitans līdzšinējā praksē bija paradis cienīt tikai apaļus skaitļus, tad viņš piedevām iedeva vēl divus maisus cukura un kasti tējas, lai žīdam izdevīgāk būtu maksājumu papildināt ar 200 rubļiem. Pats sajūsmināts par savām spējām, Baranovs sāka apstaigāt vilcienu, gaidīdams zaldātus, kurus tam Molodečnā vajadzēja saņemt konvoju uzdevumiem. Drīz šie zaldati arī ieradās. Viņi ieskatījās visos vagonos un visur paziņoja, ka katru, kas mēģināšot izbēgt, turpat uz vietas bez tiesas un brīdinājuma nošaušot. Tie bija veci, bārdaini zemessargi — sibīrieši, kuri pirmo reizi ieraudzīja dzelzceļu, kad tos veda uz pozīcijām, un no gūstekņiem viņi patiesi baidījās.
Pusstundu vēlāk saņēma pavēli: «Rotai bez kavēšanās maršēt kājām uz Budslavu jauna ceļa ierīkošanai. Par apmešanās vietu paziņos vēlāk, kad komandantūrai būs izdevies atrast kādu brīvu sādžu.»
Tai dienā ierēdņiem bija labpaticis godīgi pasūtīt no inten- ■dantūras gūstekņiem maizi, bet, tā kā šīs maizes izdalīšana gājienu aizkavētu vismaz par vienu stundu, tad nolēma tā: «Lauka no vagoniem! Tūlīt jādodas ceļā!» Tad pat Baranovs arī pavēlēja ļaudīm izsniegt darbarīkus, lai katrs nes tos sev līdzi. Izrādījās gan, ka gandrīz pusei gūstekņu nu vairs nebija ne lāpstu, ne cirvju, ne laužņu. Par to kapitans, protams, daudz nerūpējās, bet smiedamies savus ļaudis vēl pamudināja:
«Nekas, bērni! Būs mazāk ceļā ko līdzi nest. Un strādājot varēsiet pamainīties: kamēr vieni rausies, otri atpūtīsies.»
Tā arī notika. Visā četru dienu ilgajā gājienā neviens neizrādīja sevišķu gribu nest plecos desmit kilogramus smagās dzelzs lāpstas. Arī vēlāk darba laikā nekad neizcēlās ķildas šo priekšmetu dēļ. Tie, kuriem viņu trūka, parasti teica:
«Mēs te neesam tādēļ, lai strādātu; vislielākais, ko varam darīt, ir — dot jums dažus labus padomus.» — Prom no vilciena rota vilkās kā kamieļu karavāna tuksnesī. Marta saule jau lēja savus gaišos starus uz čagano sniegu, zem kura krājās dubju paltis. Vaneks jau stacijā paziņoja, ka viņa zābaki esot satrunējuši. Kolīdz rota nokļuva pirmajā pilsētiņā, viņš tūlīt uzrāpās uz sapuvušiem dēļiem, kuri tur izpildīja trotuāra vietu, un zābakus noāvis, izpurināja no tiem slapja sniega pikas.
«Jā, kūst jau,» — Sveiks piemetināja. «Bet, lūk, kas tur aizgāja par varenu skaistulīti! To tev gan vajadzētu drusciņ aptaustīt!»
Vaneks atrūca kaut ko par muļķībām, bet Sveiks turpināja: «Pilsētas sievietes man, brāl, nav pa zobam. Nosmiņķēju- šās un nopūderējušās kā ērmi. Bet, lūk, tāda sādžas brūte — pavisam cita manta! Piemēram, tā pati Duna…»
Un gleznaini viņš sāka attēlot draugam visus piedzīvojumus ar Duņu un Natašu pie Trofima sādžā. Tā viņi četras dienas vilkās līdz Budslavai, naktis pavadīdami krievu zaldātiem pārpilnās zemnieku būdās. Gāja gūstekņi visu laiku bez pusdienām, bez maizes, tējas un cukura, iztērēdami katrs pa 2 kapeikām dienā no ietaupījumiem, kurus ieguva Vitebskā par sazagtām lietām. Baranovs turpretim priecīgi berzēja rokas: «Dieva vārds, vairāk es nevaru vēlēties! Tagad ir skaidrs, ka visu es varu droši pārdot un naudu iebāzt savā kabatā. Nekā viņi neprasa. Laikam arī nekā negrib…»
Tā viņš Budslavā uz ielas, komandantūras priekšā, teica savai piedzīvotājai un droši iegaja barakā. Gūstekņi jau bija izklīduši miestā uz visām pusēm, lai katrs pats uz savu roku sameklētu visnepieciešamāko pārtiku.
Vietējais komandants nekā vēl nezināja par to, ka viņa rajonā blīvēs ceļu un ka šo darbu veikt atsūtīs Austrijas gūstekņus. Viņš telefonēja uz vairākām vietām, bet nekur nedabūja noteiktas atbildes un beidzot plecus vien paraustīja:
«Neviens te nekā nezin. Dariet ar viņiem, ko paši zināt. Vai naudu uzturam jums izsniedza Vitebskā?»
«Jā, divām nedēļām,» atteica Baranovs, un komandants palika manāmi mierīgāks.
«Nu labi, labi! Tad aizvediet viņus uz Viteiku — 20 verstis 110 šejienes. Tur pašreiz atrodas Tveras pulka bataljons. Pēc nedēļas tas dosies tālāk. Tur jau tad kaut kā iekārtojieties, bet es pa to laiku telegrāfiski pieprasīšu Vitebskai, ko ar viņiem īsti iesākt?»
Kūstošā sniegā vietām līdz ceļgaliem grimdami, nākamā naktī gūstekņi ieradās Vileikā. Bet izrādījās, ka sādža ir pārpilna krievu zaldātiem, kuri tur no pozīcijām bija ieradušies īsākā atpūtā.
«Te nav pat vietas, kur ābolam nokrist,» teica kāds virsnieks Baranovam. «Visas telpas, kūtis, šķūņi un piebūves ir pārpildītas ļaudīm. Bet tikai četrpadsmit verstis tālāk atrodas Ostrovku sādža. Jūs, droši vien, gājāt tai cauri. Tur tagad uzturas tikai dzelzceļnieku rota, un no turienes ir arī daudz tuvāk līdz jūsu darbavietai. Ceļš ir domāts uz rietumiem no Budsla- vas — tieši uz fronti.»
«Nu, bērni, paiesim drusku atpakaļ!» uzsauca Baranovs savai dzīvesprieku pazaudējušajai rotai. «Pēc tam varēsiet veselu nedēļu atpūsties!»
Cauru nakti gūstekņu rindas vilkās atpakaļ uz Ostrovku. Arī šī sādža izrādījās jau aizņemta, bet komandants apsolījās nākamamā rītā savus kareivjus vēl ciešāk saspiest kopā un atbrīvot arī gūstekņiem kādu pažobeli.
«Nu jau tikai līdz brokasta laikam mums vēl laukā jāpagaida,» mierināja atkal Baranovs savus ļaudis. «Gan tad būs viss labi.»
Kā atbilde atskanēja sētu laušana, lai drīzāk sakurtu ugunskuru, pie kura sasildīties. Atbalss šai rīcībai bija sādžas zemnieku lamas un sievu vaimanas par jaunu nelaimi, ko Dievs tiem atkal atsūtījis.
★
Tai nedēļā, kad vieni apgalvoja, ka Budslavā būšot jābūvē jauns ceļš, bet otri šīs baumas kategoriski noliedza, Baranovs bija lielās rūpēs par savu rotu.
No krievu rotas viņš aizņēmās maizi vienai dienai un stacija dabūja kādu sarūsējušu katlu ūdens vārīšanai. Bez tam vēl viņš gūstekņiem parādīja telegrammu, ko piats bija sacerējis nosūtīšanai uz Molodečnu, lai no turienes dabūtu kara- lauka virtuvi, kur gatavot īstas pusdienas. Līdz ar šo virtuvi vajadzēja saņemt arī tēju un cukuru:
«Paciešaties tikai vēl drusku, gan visu dabūsiet, kā nākas. Es jau jūs neapzagšu!»
Mareks ar Vaneku kādā zemnieka būdā aizņēma lielāko istabu, kur viņi atklāja savu ambulanci. Turpat otrā pusē sienai šaurākā istabā līdz ar saimnieka dzimtu ievietojās desmit gūstekņi. Tur naktīs gulēja cilvēks pie cilvēka tik cieši kopā, ka tiem nevarēja cauri iziet.
Baranovs pret gūstekņiem izturējās draudzīgi un uzmanīgi. Katru dienu viņš apstaigāja visas būdas un paziņoja, ka viņi tur vēl var gulēt mierīgi un bez kādām rūpēm, jo maize vēl nav saņemta un virtuve arī nav atbraukusi. Pie «dakteriem» iegriezdamies, viņš nekad neaizmirsa apjautāties, kādas jaunas slimības ir atkal parādījušās, un vienmēr nobeidza ar brīdinājumu no cingas:
«Cinga ir tā visbriesmīgākā slimība,» viņš centās pat abus «speciālistus» pārliecināt. «Tā saēd visu ķermeni tādā mērā, ka muskuli atlobās un nokrīt no kauliem. Viņa visvairāk ceļas no sālītas gaļas pārmērīgas lietošanas, bet tagad intendantū- rā nekā cita nevar dabūt. Tāpēc būs prātīgāk, ka es to pavisam neņemšu, lai ļaudis labāk uzglabā savu dārgāko mantu — veselību. Dievs dos, balodīši, drīz arī karš beigsies un jūs visi varēsiet braukt mājās izēsties, kā kuram tīkas.»
Gluži dabīgi, ka tādos apstākļos cirvji un lāpstas arvien vairāk pārgāja zemnieku īpašumā — tiešā apmaiņā pret kartupeļiem un maizi. Kad beidzot sādžā parādījās inženieri ar desmitniekiem un aplūkoja strādāšanai nozīmētos gūstekņus, tad izrādījās, ka darbus nevar iesākt attiecīgo instrumentu trūkuma dēļ.
«Jums taču vajadzēja tos saņemt jau Vitebskā,» apgalvoja galvenais inženieris, bet Baranovs tikai rokas vien noplātīja:
«Bet, lūk, neiedeva! Es pat nezināju, kas rotai te īsti būs jādara.»
Nākamajā dienā konvoji apskraidīja visas būdas, saukdami: «Ātrāk, ātrāk pie darba! Citādi būs skandāls! Dievs pa- sarg!»
Uz ielas jau gaidīja Baranovs ar desmitniekiem, kuriem viņš sadalīja savus ļaudis. Vienā rokā viņš turēja piezīmju grāma- tīņu, bet otrā ādas pātagu ar brieža kājai līdzīgu kātu un priecīgi sauca:
«Nu, bērni, vai visi ir pabrokastojuši? Tēju ar cukuru padzērāt? Tagad iesim visi drusku pastrādāt!»
«Pa ausi tev vajadzētu, nelieti!» pīkstulis iešņācās.
«Tādam darbam es nederu. Tad jau labak jūlija šķipelēju sniegu, vai decembrī aplaistu puķes dārzā,» Horžins piemetināja.
«Kas jūs tādi? Vai čehi?» atsaucas kads desmitnieks un kad izdzirda apstiprinošu atbildi, priecīgi iejautājas:
«Lieliski! Tad jau speciālisti arī būs jūsu vidū?»
«Ir!» izsaucās reizē kādi divdesmit cilvēki, un desmitnieks apjucis atkāpās dažus soļus atpakaļ.
«Lai speciālisti iznāk uz priekšu!»
Iznāca itin visi — cik barā bija. Uz vietas stāvot palika tikai viens pats brašais kareivis Sveiks. Vecais desmitnieks' skaļi iesmējās:
«Lūk nu, visi čehi ir skroderi, namdari, kalēji, galdnieki;: tikai viens pats čigāns starp viņiem iemaldījies!» Tad viņš jautri piesoļoja Sveikam: «Vai tad tu arī esi čehs?»
«Taisni tā: čehs no Prāgas!» Sveiks lepni atteica.
Vecis aiz prieka rokas vien sasita:
«Viņš vēl apgalvo, ka esot čehs! Kā tev nav kauna? Tu taču esi melns, bet uzdodies par čehu! Pie mums tādi ir tikai čigāni. Biedri,» tad viņš varonīgi uzsauca citiem gūstekņiem, «dzenat prom čigānu! Lai viņš ie't pie saviem brāļiem!»
Pa to laiku bija pienācis Baranovs. Viņš Sveikam stingri noprasīja:
«Kāds tev arods?»
«Bārddzinis.»
«Čigāns un bārddzinis!» aiz brīnumiem vēlreiz iesaucās- vecis. «Kur gan tas redzēts?»
Tad viņš iegrūda Sveikam dunku sānos un, viņu pie citiem piestumdams, piemetināja:
«Svētdien tu noskūsi mani un inženierus. Dabūsi dzeramnaudu. Un jūs, balodīši, kaut arī esiet speciālisti, tomēr tagad visi strādāsiet melno darbu rotā. Raksiet grāvjus, dzīsiet zemes, skaldīsiet akmeņus, bērsiet granti. Vispār — būvēsiet jaunu dzelzceļu!» viņš uzsauca jau dusmīgākā balsī. Tad nostājās gājiena priekšgalā un komandēja:
«Nu — viens, divi! Viens, divi! Soļos uz priekšu!» — Tas bija brīnišķīgs darbs, kas tur sākās pēc attiecīgo rīku saņemšanas. No vokzāles pa lauku skraidelēja inženieri, vilkdami līdzi sev garu auklu, bet desmitnieki šai līnijā .nostādīja gūstekņus un pavēlēja tiem tur rakt uzbērumu. Bet, kolīdz darbs bija sācies, inženieri lamādamies vilka savu auklu atkal citā virzienā, desmitnieki dzina steidzīgi vien turpu gūstekņus un rakšana sakas no jauna.
«Atrak, ātrāk! Te, lūk, jāsāk rakt! Vai tu neredzi, ka priekšniecība ir atradusi jaunu ceļu?»
«Es tev te neesmu nekāds strādnieks!» Horžins atcirta un, lāpstu zemē iespraudis, īgni nospļāvās. Tad viņš vēl piemetināja: «Iešu labāk un paraudzīšos, kas notiek tur vokzālē!» un tiešām tūlīt mierīgi devās turp.
Pēc pusstundas viņš atgriezās un uzaicina ja pīkstuli ar Sveiku arī doties turp. Kamēr citi mežā cirta bērzus, viņi nemanot pazuda un visi trīs kopā devās uz vokzāli. Tur Horžins biedriem parādīja kādu lielu telti.
«Kas tas? Vai ceļojošais cirks?» Sveiks iejautājās.
«Kaut kas vēl labāks,» smaidīja Horžins. «Tas ir mūsu «ēdin ā šana s p u n kts».»
Drošiem soļiem viņš tuvojās teltij. Apstājās pie lodziņa, kur, ādas virsjakā tērpusies, sēdēja žēlsirdīgā māsa un pasniedza tai roku. Viņa pasmaidīja un bez tālākas aprunāšanās iedeva Horžinam trīs bļodiņas. Pēc tam kaktā stāvošais bārdainis ielēja viņiem biezu zupu ar gaļas gabaliem un norādīja uz galdiem, kur apsēsties.
Gūstekņi sāka kāri ēst. Pēc brītiņa Horžins piecēlās, piegāja atkal pie lodziņa un atnesa deviņus graudus cukura:
«Mēs uzkavēsimies te vēl kādu laiciņu. Darbs jau nav zaķis, mežā bez mums ncaizskries.»
Tā viņi netraucēti nosēdēja līdz pašam vakaram un, kad sāka satumst, atgriezās pie biedriem. Tai pašā laikā atjāja ari Baranovs:
«Ei, ei, bērni! Virtuve ir atvesta! Rīt kāpostus dabūsiet!»
Ceļš auga acīmredzot. Simtiem zemnieku, kurus no apkārtējām sādžām bija sadzinusi policija, pieveda smiltis uzbērumam. So uzdevumu izdarīja taisnā, apmēram divus kilometrus garā līnijā bez grāvjiem un virsū tūlīt savēla gulšņus, uzlika sliedes. Inženieri bija pazuduši, bet pēc četrpadsmit dienām visi ieraudzīja kādu citu rotu, kura vilka savu ceļu pretim — taisni iesākta virzienā.
Tad sākās lietainas dienas. Sniegs laukos un mežos izzuda. Zemākās vietas pārvērtās ezeros. Ap uzbērumu ūdens jau sniedzās vīra augstumā.
Lija cauru nakti, bet nākamajā rītā, tādā pat slapjdraņķī, gūstekņus jau agri atkal izdzina darbā. Kad viņi nonāca pie uzbēruma, visiem mutes vien iepletās aiz brīnumiem, bet Sveiks svarīgi teica:
«Nu, lūk, to jau varēja arī bez sapņiem paredzēt!»
Tūkstošu ļaužu un zirgu darbs bija izzudis vienā vienīgā naktī. Pār purvāju vairs redzēja tikai ūdeņu straumes saliektas sliedes, kuras virspusē turēja gulšņi. Krievu inženieri jādelēja pa seklākajām vietām un skaļi lamājās ar gūstekņiem:
«Suņa bērni jūs esat! Kāpēc grāvjus te neizrakāt? Kāpēc ūdens novadus neierīkojāt? Velns lai jūs visus parauj!»
Šņākdamas pletnes krita uz gūstekņu mugurām. Tās pavadīja lamas un draudi par krievu valdības nodevību, par nošaušanu un.pakāršanu turpat uz vietas.
Sos draudus tomēr neizpildīja. Nākamās četrpadsmit dienās izauga jauns uzbērums, ko šķērsām krustoja grāvji. No Budslavas pa jaunuzliktām sliedēm atkal atbrauca lokomotīve, vilkdama aiz sevis vairākus vagonus.
Bet tālu šī lokomotīve tomēr netika. Kādā vietā uzbērums pacēlās tik stāvā kalnā, ka šāds stāvums braucējiem vairs nebija pa spēkam. Pēc tam ieradās kāds ģenerālis ar tehniķa nozīmēm, nolamāja inženierus par idiotiem un pavēlēja kalnā norakt visu uzbērumu.
Nu sāka no jauna izrakņāt izmirkušo zemi, un krievu zaldāti pozīcijās, pavasara ūdeņu ielenkti, tai laikā cieta badu. Kopā ar viņiem badam bija nodoti arī divi simti gūstekņu, kuriem bija jāceļas rītos bez saules un vakaros darbi jābeidz tikai tad, kad tumsā vairs nekā neredzēja.
Gūstekņu ārsti gluži negaidot sadūrās ar kādu nepazīstamu, dīvainu slimību: kolīdz saule norietēja — ļaudis kļuva akli, nekā vairs neredzēja un nevarēja paši mājās aiziet. Mareka un Vaneka ārstniecības māksla cieta galīgu bankrotu. Slimība slēpās tai apstāklī,- ka kāds acu nervs, badā pagalam novārdzis, nespēja vairs, tumsai iestājoties, dzimumus tiktāl izplest, lai tie varētu pietiekoši daudz gaismas uzņemt. Slimība ātri pārņēma gūstekņus, un likās, ka tai ir lipīgs — epidēmisks raksturs. Tādēļ pēc tam, kad kādreiz naktī divi cilvēki bija iekrituši atejas bedrē un viens no tiem turpat noslīcis, Vaneks devās pie Baranova ziņot, ka rotas veselības stāvoklis ir bīstams, ka gandrīz visi gūstekņi ir jau kļuvuši pusakli.
Baranovs sāka rokas lauzīt:
«Ko tad es tur varu līdzēt? Es jau centos viņus pasargāt no slimībām — nedevu sālītu gaļu ēst, pavēlēju kāpostiem pēc iespējas vairāk sīpolu pielikt. Tagad par visu notikušo būs jāraksta uz Vitebsku — cita nekā es nevaru darīt.»
Viņš tomēr brīdi vēl padomāja un tad priecīgāk turpināja:
«Nu, vai ziniet, doktor, es nupat atradu laimīgu izeju no šī muļķīgā stāvokļa: lai gūstekņi darbā iet vēlāk un ātrāk atgriežas mājup! Bez tam — dienas taču paliek arvien garākas!»
Viņš atkal brīdi domāja kaut ko pie sevis:
«Es tiešām nekā nesaprotu, kas tur pie jums īsti notiek? Kā gan tas var būt, ka dienā ļaudis redz, bet naktī top gluži akli? Es aizbraukšu uz Budslavu un apjautāšos par to pie krievu ārstiem.»
Izrādījās, ka slimība bija labi pazīstama krievu armijā. Kad Baranovs atgriezās, viņš tūlīt lika atsaukt savus ārstus un teica:
«Lūk, te jums būs zāles! Katru dienu jādod pa karotei. Tas ir tikai tāds «vistu aklums» — cilvēks, tāpat kā vista, tumsai iestājoties, nekā vairs nevar saredzēt. Pēc šo zāļu lietošanas slimību kā ar roku atņem.»
Saviem ārstiem viņš iedeva pudelīti zivju eļļas, kas jau riebīgi oda, un vēl piemetināja:
«Vakarā atvediet aklos virtuvē. Bez šīm zālēm es pavēlēju vēl kādas citas atvest. Pavāri vārīs teļa aknas un slimie uz šiem tvaikiem turēs savas acis. Tā krievu ārsts ieteica. Viņš ir augsti mācīts cilvēks.»
Ārstēšana sākās bez kavēšanās. Nelabā smaka gan visus atbaidīja, bet ļaudis tomēr dzēra veco zivju eļļu, jo baidījās palikt pavisam akli.
Vakarā zaldāti ieradās barakā un pavēlēja visiem slimniekiem sastāties pa desmit grupās un doties uz virtuvi, lai tur rindās gaidītu savu izdziedēšanu. Tur lēzenā pannā uz oglēm pavārs bija uzlicis teļa aknas, kuras vārījās taukos.
«Noliecieties pa desmit ap pannu un apsedzat galvas no virspuses ar segu, lai garaiņi neizkūpētu gaisa. Pēc tam tās aknas tu man uzcep ar sīpoliem,» teica Baranovs pavāram, virtuvi atstādams.
Desmits mainījās pēc desmita. Acis viņiem asaroja karstajos tvaikos, bet no mutēm neatturami tecēja siekalas, jo tās izvilināja apetītlīgā aknu smarža. Pavārs jau nomanīja, ka brīnumzāles draud pazust slimnieku vēderos, un tādēļ aiziedams vēl visus brīdināja:
«Nu, pielūkojiet, lai zāles nav aprītas, kamēr es atgriežos!»
«Pats viņš grib tās aprīt!» domīgi teica pīkstulis, un Horžins atbildēja:
«Tāda akna ar sīpoliem nemaz slikti negaršo! Prāgā porcija maksā piecpadsmit kreiceru. Bet var jau ēst arī tāpat bez sīpoliem.»
«Panna vairs nekūp,» Sveiks sarunu turpināja. «Aknas būs jau izdzisušas. Acis tām tuvāk piebāzt nevar. Tāpēc pareizāk būs, ka paņemsim viņas rokās un ierīvēsim paši. Esam jau pats pēdējais desmits.»
Viņš satvēra vienu gabaliņu un pacēla to sev pie acīm:
«Luk tā; tas palīdz. Tagad es viņu gluži labi varu saredzēt.»
«Arī man būs jādara tāpat, lai glābtu savas acis!» atsaucās tagad pīkstulis. «Bet ko tu tur gremo, Sveik?»
«Uz viena gabaliņa atradu taukus, bet tie kaitē acīm; tādēļ es viņus apēdu.»
«Biedri, paceliet aknas vēl tuvāk pie acīm!» iesaucās Horžins.
Tai pašā brīdī zem segas atskanēja daudzu zobu šņak- stoņa, galvas sadūrās kopā, visi noliecās zemāk pār pannu, viņas saturu iztukšodami. Kad Sveiks mēģināja izcelt vēl otru gabalu, viņa roka tagad pannā jau sadūrās ar deviņām citām, kuras siltajā ūdenī izzvejoja pēdējās atliekas.
«Sī zvejošana man atgādina notikumu ar pani Hurviš- kovu,» Sveiks mierīgi ierunājās. «Viņas vīrs bija Prāgā ievēlēts par pilsētas padomnieku, un šo gadījumu vajadzēja atzīmēt ar svinīgām vakariņām. Hurviškova uzaicināja desmit viesus, nopirka divpadsmit kotletes, pavēlēdama kalponei tās izcept un sniegt galdā ar kartupeļu salātiem. No lūgtajiem viesiem ieradās tikai deviņi. Ēdot katrs, protams, paņēma sev vienu kotleti, bet divpadsmitā nu palika kā bārenīte viena pati uz šķīvja. Mājasmāte to laipni piesolīja visiem pēc kārtas. Bet viesi bija inteliģenti, labi audzināti ļaudis un, protams, pieklājīgi atteicās, lai gan ēst viņiem visiem vēl gribējās, jo katram zināms, ka pilsētas padomniekiem pat ar veselu vērsi kādreiz lāga nepietiek. Bet toreiz viņi apvaldīja savu apetīti un tikai skaisti runāja par visu, ko nu darīšot un gādāšot pilsētas labā. Te uzreiz — hlop! Nodziest elektrība. Pane Hurviškova sauc kalponi, lai tā atnestu lampu, bet pagaidain visiem jāsēž vien tumsā. Un pēkšņi ēdamistabā atskan šausmīgs kliedziens. Tai pašā momentā iedegas arī elektrība un visu acu priekšā atklājas briesmīga aina: kotleti sargādama, inajasmāte bija tai uzlikusi savu- rotu, bet viņas rokā bija sadurtas deviņas dakšiņas! Tā — tādas lietas tikai tumsā var notikt. Bet vai pie mums ir citādi: te apakš segas arī ir tumšs, un bez tam mēs esam arī akli. Nu gan, biedri, lūkosim visi paklusām pazust!»
Kolīdz gūstekņi bija aizgājuši, Baranovs dabūja zināt, ka aknas apēstas, un sāka sist pavāru. Viņa pļaukas tomēr izrādījās liktenīgas. Pavārs bija žēlojies par zaglīgo priekšniecību Budslavā, kur noskaidrojās, ka aknas pēc izcepšanas vajadzē
jis atdot gūstekņiem. Ziņojums nokļuva tālāk līdz pašai Viteb- skai, un pēc nedēļas Baranovu atsauca no rotas. Viņa vietā atsūtīja jaunu priekšnieku — palkavnieku Aleksandru Aleksan- droviču Golovatenko.