Jaunajam rotas komandierim liktenis nebija sevišķi labvēlīgs. Pirmskara laikā viņš bija piekopis ļoti nenoteiktu dzīves veidu, bet karā iesaukts pulkveža dienesta pakāpē, no kuras pirms divdesmit gadiem materiālu apstākļu — parādu — spiests izstājās.
Jaunais aicinājums ierasties armijā bija pēdējais laimes smaids vecajam palkavniekam, bet drīz vien viņu sāka piemeklēt neveiksmes. Pulku, kuru viņš komandēja frontē, vācieši sagūstīja pilnā apmērā —• bez neviena šāviena, un pašam Golovatenko, kas laimīgi bija izglābis savu dzīvību Krievijai par svētību, nu vajadzēja stāties karatiesas priekšā. Pēc tiesas viņu iecēla par kadas konservu fabrikas komandantu, bet konservu bundžas, pateicoties viņa mahinācijām, sāka uz fronti sūtīt tikai pustukšas. Beidzot viņu atkal aizsauca uz Pēterburgu grēkus nožēlot. Bet šajā gadījumā tiesa izrādījās žēlīgāka un Golovatenko atkal iecēla par 200 skrandainu gūstekņu rotas komandieri ceļu ierīkošanas darbos.
Ostrovā viņš atbrauca naktī un, komandu uzņēmies, tūlīt izsvieda nabaga Baranovu no dzīvokļa. No rīta jau adjutants meklēja pa visu sādžu čigānu-frizieri, kas varētu godam nošķilt un apcirpt jauno priekšnieku, pirms tas stādījās savai rotai priekšā.
Gluži veltīgi Sveiks mēģināja pretoties, iegalvodams, ka viņš skujot tikai pats sevi. Denščiks viņu sagrāba aiz apkakles un vilka sev līdz:
«Ja nenāksi, palkavnieks man purnu parsitīs!» viņš dievojās.
Būda, kur atradas kanceleja, Sveiks jauno priekšnieku sastapa vēl apakšbiksēs. Viņš tur pašreiz kara pie sienas ķeizara portretu. Sveiks pacēla roku pie cepures, un Golovatenko laipni teica:
«Sveiks!»
«Uzdrīkstējos atnākt jūs noskūti» pēc iespējas laipnaka balsī iesāka Sveiks.
Palkavnieks vēsi paskatījās uz viņu un atkārtoja:
«Sveiks!»
«Bez tam, jūsu augstdzimtība, es jūs apcirpšu,» vēl laipnāk priekšnieka otrreizējam sveicienam atbildēja Šveiks. «Man liekas… miera laikā jau diezgan daudz suņus apcirpu Prāgā. Cirpšu labāk ar šķērēm, jo mašīna neganti plēš…»
«Sveiks!» vēl saltak uzsauca palkavnieks un tūlīt pēc tam «dusmīgi iekliedzās: «Laukā! Izej un tad ienāc no jauna — tā, kā ir jāienāk!»
Aiz aizkara, kas kaktā aizsedza palkavnieka gultu, kaut kas iečabējās. Bija dzirdams, ka kads gari nožāvājās, un tūliņ laukā pastiepās divas kailas rokas, pēc kurām Sveiks pazina, ka tur guļ sieviete. Kad viņš vērīgāk ieskatījās kaktā, Golovatenko no jauna dusmīgi ierēcās:
«Vai tu nedzirdi, suņa bērns! Laukā! Un ienāc tad par jaunu kā cilvēks!»
Aiz durvīm Šveiks sāka sevi vērīgi no visām pusēm aplūkot. Viss taču likās labā kārtībā: bārdas skujamais nazis makstī, ziepes kārbiņā, šķēres nesabojātas! Varbūt pulkvedis bija gaidījis, ka viņš atnāks ar dvieli pār plecu? Sveiks aizskrēja uz baraku. Tad palkavnieka durvju priekšā viņš vēlreiz sevi pamatīgi revidēja, aplūkoja arī zābakus līdz pat zolēm:
«Jēzus Marija! Ka tik neesmu kur aplam iekāpis pa ceļam? Tādam kungam jau pirmklasīga oža …»
Pēc tam viņš trīs reizes diezgan nedroši pieklauvēja.
«Ienākt!» no iekšpuses reizē atskanēja divas balsis: bass un soprāns.
Šveiks iegāja. Palkavnieks sēdēja uz gultas, kurā vēl atradās kāda jauna, puskaila sieviete. No ienācēja nemaz nekautrējās. Šveiks atkal nostājās frontē, pacēla roku pie cepures, un priekšnieks laipni teica:
«Sveiks!»
Šveiks izstiepās kā stīga:
«Uzdrošinos ziņot, palkavnieka kungs, jūsu augstdzimtība, ka esmu atnācis jūsu augstību noskūt saskaņā ar man doto pavēli!»
«Marš! Atpakaļ aiz durvīm!» ierēcās pulkvedis, un Šveiks atrāvās krietnu lēcienu atpakaļ, pats sev nesaprašanā jautādams:
«Ko gan īsti tu, vecais muļķi, no manis te vēlies?…»
Atkal viņš vērīgi aplūkoja savas pazoles, atkal pieklauvēja — bet atkārtojās gluži tas pats, kas iepriekšējās reizēs.
«Šo spēlīti mēs varam turpināt līdz pat vakaram,» Šveiks sevī nodomaja un pagriezās pret durvīm, lai atkal pazustu, bet tai brīdī sarunā iejaucās jaunā sieviete:
«Nu ftefiloki taču viņii ilgāk! Klau, tu tur nostājies tāpat kā pirmīt un atbildi-: «Esiet sveicināti, jūsu augstdzimtība!»
«Essveiksjūsaugstlab…!» 'iegārdzās Sveiks gluži tāpat, kā viņš bija no krievu zaldātiem šo kliedzienu noklausījies, ura pulkvedis tūlīt labvēlīgi pasmaidīja:
«Tā, lūk, vajaga priekšniecību apsveikt! Tu atnāci manī noskūt? Kā tad pie jums sveicina priekšniekus?» viņš vēl apjautajās, Šveikam uz krēslu noradīdams.
«Lūk, tā! Bet tad nesaka neviena vārda,» Šveiks parādīja.
«Tas tikai nozīmē, ka jūsu oficieri ir īsti cūkas un pret jums arī izturas cūciski!» Golovatenko īgni atcirta.
«Jā, jā! Taisni tā, jūsu augstlabdzimtība!» Šveiks piekrītoši! pamāja ar galvu. «Tikai mēs viņus nesaucam par cūkām, bet gan par sivēniem. Par cūkām pie mums sauc dāmas.»
Tai brīdī Šveika skats apstājās pie skaistules, kura bija ietīta oficiera mētelī un šķelmīgi viņam uzsmaidīja:
«Vai īstu krievu jaunkundzi vēl nekad neesi redzējis?»
Drošības pēc Šveiks šoreiz atturējās no debatēm. Viņš ātri sagatavoja ziepes un laimīgi noskuva palkavnieku. Pēc tam Golovatenko iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no turienes trīsrubļu gabalu:
«Vai divi rubļi tev ir ko izdot?»
«Nav, jūsu augstdzimtība!» meklējās Šveiks pa visām savām kabatām. «Viens rublis gan atradās.» , «Aleksandr Alekscjevič!» iesaucās atkal dāma. «Tu man, balodīt, vakar teici, ka neesot ne kapeikas pie dvēseles, bet nu izrādās, ka ir gan vesels trijnieks. Man taču ir nepieciešami vajadzīgs pūderis, bet tas maksā četrus rubļus. Kāpēc tu, mīļais, man tos nedod?»
Palkavnieks palika domīgs. Tad viņš paņēma no Šveika rokas rubli un kopā ar savu trijnieku to pasniedza skaistulei^ laipni atvainodamies frizierim:
«Nu, lūk, es no tevis aizņemos vienu rubli. Man tas bija nepieciešams. Nākamajā reizē, kad atnāksi mani noskūt, atdošu, tev visu uzreiz.»
Barakā atgrieziēs, Šveiks tūlīt sāka žēloties biedriem:..
«Nelāga lieta. Pie viņa tur ir kāda skuķe…»
★
Vecais palkavnieks Golovatenko savu darbību rotā iesāka ar labu. Viņš pavēlēja visiem nostāties rindās un tad teica ievērojamu runu: darbā savus ļaudis- vairs nelaidīšot līdz tam laikam, kamēr inženieri nebūšot ar mieru viņiem samaksāt likumīgi pienākošās 20 kapeikas dienā. Ja tie nebūšot ar mieru — tad lai strādājot vien paši. Katrā ziņā viņš cīnīšoties par gūstekņu interesēm līdz pēdējam dvašas vilcienam un tā, it kā tie būtu viņa paša miesīgi bērni.
Un, savu vārdu turēdams, Golovatenko trīs dienas izsvieda desmitniekus pa durvīm, kad tie ieradās lūgt gūstekņus saviem darbiem. Tad atbrauca pats galvenais inženieris, un palkavnieks uzsāka ar viņu cīņu visas rotas priekšā.
«Es jums saku — viņi ies strādāt, kaut arī tiem būtu jānomirst badā!» kliedza inženieris. «Tādēļ vēl Krievijā ir izdoti .likumi, un tiem pretoties jūs te labāk nemēģiniet!»
«Bet es vēlreiz atkārtoju: darbā neviens vīrs neies, kamēr jūs nebūsiet samaksājuši par visu jau nostrādāto laiku un kamēr negarantēsiet katram drošu samaksu arī par nākošo!» rēca palkavnieks tikpat nikni pretī. «Tādēļ vēl Krievijā ir likumi, un tos mēs zinām labāk par jums!»
Draudēdami viens otru apsūdzēt pašā Pēterburgā, viņi tā lamājās līdz pat pusdienai. Gūstekņi pa to laiku mierīgi izlaidās saulītē un iznīcināja utis.
Nākamajā dienā pār visu sādžu noskanēja Golovatenko uzvaras sauciens:
«Nu, bērni, nauda tagad jums droša! Inženieris — jupis viņu lai parautu! — beidzot deva piekrišanu izmaksāt.»
Tagad darbā iet visiem radās pavisam cita patika. Dienas kļuva jau siltas, lauki nožuva, bērzos brieda brūnāki, smagāki pumpuri. Pār jauno dambi priecīgas lidoja dzērves un dūca vācu aeroplāni.
Tūkstošiem zaldātu šai laikā devās uz fronti. Tur viņi gāja jauni, braši, priecīgi, bet atpakaļ tos jau pēc pāris dienām slimus un sakropļotus atveda jaunizgatavotais dzelzceļš. Krievu armija drudžaini gatavojās lielam uzbrukumam.
Par to rakstīja pat avīzes, solīdamas saviem lasītājiem drīzumā sniegt jaunus, ievērojamus notikumus frontē. Nebija arī ilgi vairs jāgaida tas vakars, kad krievu artilērija uzsāka enerģisku bombardēšanu, lai sagatavotu kājniekiem ceļu durkļu cīņās.
Viss apvārsnis bija gaišs no raķetēm, sprāgstošām granātām un šrapneļiem. Zeme dunēja un drebēja. Šķindēdami izbira logu stikli, un visā sādžā neviens vairs negulēja. «Beigas būs tagad Habsburgu monarhijai!» Horžins ierunājās. «Droši vien krievu armija apstāsies tikai pie Vīnes. To viņi-ieņems agrāk kā Berlīni.»
«Sen jau to vajadzēja!» atteica pīkstulis. «Kas cits lai gan izmēž šos mēslus no Austrijas un Vācijas…» Bet tad drīz viņš apdomājās un skumji piemetināja: «Nieki vien tomēr būs… Nekas labs tur neiznāks. Tautām var palīdzēt tikai revolūcija, sacelšanās. Mums pašiem jāsagrauj savu monarhu troņi un jāapvieno valstis brīvu republiku plašā brālībā, kas vairs nepazīs carus un apspiešanas.»
Lielgabali dunēja kā pastarā dienā. Visi šai dobjajā rūkoņā klausījās, elpas aizturējuši. Arvien skaidrāk varēja noskārst, ka troksnis tuvojas …
«Biedri, vajadzēs laikam arī mums laisties pa diegu,» pievakarē teica Horžins, jau sapakodams savu ceļasomu.
Kanonāde nevienu mirkli neapklusa; tā kļuva arvien spēcīgāka, tad pēkšņi pavisam izzuda un pēc kāda laika viņu vairs dzirdēja tikai no liela attāluma. Krievi uzbruka. Mareks uztraukts ienāca būdā:
«Biedri, tagad liktenīgi pagriežas vēstures rats. Vai nu tas mūs uzcels virspusē, vai arī paliksim apakšā un tiksim bez žēlastības saberzti. Ko tu par to domā, Sveik?»
Sveiks piecēlās pussēdus, atspieda galvu uz rokām un tad dziļdomīgi ierunājās:
«Es domāju . .. man, biedri, gribētos zināt, vai patiesi viens ezis var otru mīlēt? Vai tad viņiem pašiem nemaz neduras? Kā gan viņi tādos gadījumos izturas?»
«Patiesi apbrīnojams idiots,» iesmējās pīkstulis. «Es domāju, ka Vācija un mūsu drupu kaudze katrā ziņā …»
«Es arī domāju,» Sveiks neatlaidīgi turpināja, «ka viņiem vajag abiem izciest krietnus dūrienus, bet ko tad tur var citu >darīt, ja mīlestība dabā ir tik nepieciešama?»
Vēlāk, kad Mareks ar pīkstuli vēl ilgi un nopietni ķildojās par centrālo lielvalstu nākamajiem likteņiem, brašais kareivis Sveiks jau gulēja saldā miegā, jo dabas likums viņam bija vislabāk saprotams.
Tā enerģija, ar kādu Golovatenko izspieda gūstekņu darba algu, protams,- negāja viņam velti zudumā. Naudu viņš dabūja.
Vispirms inženieri gribēja gūstekņiem tieši samaksāt, bet palkavnieks to nepieļāva. Viņš bija laimīgi sameklējis kādu likumu, pēc kura tā nauda, kas pienācās gūstekņiem, nebija atdodama tieši viņu rokās, bet uzglabājama pie tiešās priekšniecības līdz tam laikam, kad tie varēs atgriezties atpakaļ uz Austriju.
Vienu nedēļu Golovatenko aizbrauca uz Pēterburgu. No turienes viņš atveda vairākas kastes ar tualetēm, cepures, odekolonus, dārgakmeņus, pēc kuru saņemšanas Jevgeņija Vasiļ- jevna — vieglas dabas Maskavas dāma — atplauka vēl neredzētā krāšņumā.
Palkavnieks nopirka sev un Jevgeņijai divus skaistus jājamos zirgus, un tagad viņi katru vakaru izjāja pastaigā gar bada nomāktajiem gūstekņiem, kuri tikko vairs spēja kājas palocīt aiz nespēka, no darba mājup vilkdamies. Jevgeņija vēl nereti tiem uzkliedza, lai ātrāk vācoties nost no ceļa, citādi samīšot ar zirgu pakaviem visus spītīgos un nepaklausīgos Krievijas ienaidniekus.
Kancelejā atkal sākās iedzeršanas, kurās vispirms piedalījās inženieri un vēlāk arī oficieri no apkārtējām karaspēka dajām. Jevgeņija Vasijjevna neliedza nevienam savu sirdi un apkampienus, pati izdarīdama pie ievērojamākajiem un turīgākajiem virsniekiem vizītes. Nereti vesela svīta virsnieku pavadīja šo Maskavas ielasmeitu, kad tā lepni jāja uz sava zirga; viņi pakalpīgi visur palīdzēja tai nokāpt un uzkāpt sedlos, skūpstīja viņas kājas un rokas tai pašā laikā, kad gar ceļrna- lām turpat no ierakumiem vilkās līdz nāvei noguruši un izmocīti zaldāti vai ievainotie, kuriem nebija vairs vietas lauku hospitālī kur palikt. No šo zaldātu rindām bieži vien tad atskanēja dzēlīgas piezīmes:
«Oficieru kungi te ar prostitūtām vazājas, bet mums jāiet par tēviju nomirt!» Vai arī: «Paskaties, cik drošsirdīgi viņi te aizstāv Krieviju ar Jura krustiem pie krūtīm!…»
Kādreiz Jevgeņijai Vasiljevnai bija sviests ar akmeni, un palkavniekam, kas viņu gribēja aizstāvēt, vajadzēja pašam bēgt, lai saniknotie zaldāti to turpat uz vietas nenolinčotu. No pozīcijām atnākušie sāka lamāties arvien skaļāk un drošāk. Nemiers auga tik ātri un draudoši, ka Mareks, šo procesu novērodams, jau pareizi teica:
«Nudien, es varu derēt, ka revolūcija te nav vairs tālu!»
«Tas tik būs lieliski!» Sveiks tūlīt atsaucās. «Es gribētu redzēt, kādu kārtību te varēs ievest paši zaldāti.»
Ceļš visā garumā jau bija gatavs; nu tikai vajadzēja vēl uzbērumu izlīdzināt un šur tur pielabot. Zemnieki sāka vilkt telegrāfa stabus, un desmitnieki izmērīja, kur tie liekami. Sajā darba rotu sadalīja divās daļās un katrai priekšgalā nostādīja savu desmitnieku. Stabus sakrāva uz vagonetēm, tās dzina gūstekņi, bet desmitnieki staigāja un klaigāja augām dienām:
«Šurp! Ātrāk, ātrāk! Atpakaļ! Ātrāk, ātrāk!»
Kādu dienu viņi tiktāl jau sapratās, ka paguva ierakt zemē
vairākus stabus un aizvirzījās jau gabaliņu prom no sādžas.
Tad desmitnieki nemierīgi paskatījās pulksteņos un iesaucās:
«Ta tas neiet! Kas te mums izvārīs pusdienas? Kur ir gaļa un kāposti?»
«Atļaujos piesolīt savu palīdzību!» Sveiks, ilgi negaidījis, atsaucās. Un Horžins viņam sekoja: «Es jums tādu putru savārīšu, ka visu mūžu mani atcerēsieties!»
«Bet vai manu gaļu jau iepriekš neaprīsiet?» neuzticīgi ievaicājās desmitnieks.
«Dieva vārds: ij mutē neņemu!» Sveiks apgalvoja un drošības pēc arī pārmeta sev krustu.
Desmitnieks noticēja un pasniedza viņam produktu maisu:
«Nu ņem un ievēro: tur iekšā ir gaļa, rīsi, sāls un sīpoli. Ejiet abi tagad pa ceļu gabalu uz priekšu, tad nogriežaties mežā pa labi un tur ieraudzīsiet mežsarga māju. Mežsargs pats ir mans labs paziņa, bet viņa jau droši vien nebūs mājās. Tādēļ palūdziet viņa sievai, lai atļauj jums uzvārīt mums pusdienas. Ap pusdienas laiku mēs paši arī būsim jau tur.»
«Nebēdājiet par mums!» iesaucās Sveiks, maisu veikli uzveldams sev plecos. «Pusdiena būs lieliska — akurāt kā Grand-Hotelī!»
Desmitnieks vēlreiz draudoši pamāja ar pirkstu:
«Tikai pielūkojiet labi — lai gaļa būtu visa zupā! Ja kaut kripatiņa trūks —- klāsies jums abiem pavisam plāni!»
«Tas tik būs ko vērts!» Sveiks teica savam ceļabiedram, kad viņi bija jau gabaliņu prom tikuši. «Tur mūs abus pamielos kā nākas. Man ir tāda nojauta. Varbūt viņiem atradīsies arī rūgušpiens un sviestmaizes…»
«Rūgušpienu es nedzeršu,» noteikti atteicās Horžins, «bet sviestmaizi gan labprāt. Lūk, turpat jau ir tā stiga, pa kuru mums jānogriežas!»
Pēc pusstundas gājiena pa mežu viņi nokļuva karaspēka nometnē. Starp kokiem spīdēja rindās pelēkas teltis, uz auklām bija izkārti zaldātu skrandainie, netīrie krekli. Paši viņi pusdzīvi — pusmiruši vāļājās pa sūnām.
«Draudziņ, vai nav kāds gabals maizes,» pamēģināja diedelēt Horžins, bet uzrunātie, ar pūlēm acis atvērdami, murmināja:
«Tikai trīs dienas, kamēr mūs izdzina no ierakumiem. Paši te maizi neesam acīs redzējuši. Nekā cita arī mums nav. Guļam bez maizes, bez tējas, bez cukura…»
Sie zaldāti tomēr abiem gūstekņiem parādīja, kur meklējama mežsarga māja:
«Liekas, mūsu štābs tur ir tagad apmeties. Tiem — velns viņus lai parauj — baltmaizi un galu aizveda vezumiem! Un māsas uz zirgiem turp aizjāja. Bet mūsu brāļiem jākaro par tēviju un jānosprāgst tepat mežā kā izsalkušiem suņiem…»
Tā bija liela koka maja. Koridorā abi gūstekņi apstājās, nezinādami, pa kurām no trim durvīm viņiem ieiet. Beidzot Sveiks izšķīrās par labo pusi, kur aiz sienas bija dzirdamas neskaidras vīriešu un sieviešu balsis:
«Mežsargs, droši vien, pašreiz būs tur…» Un tāpat bez pieklauvēšanas viņi iegāja istabā, kur — pēc visām pazīmēm spriežot — tagad atradās štābs. Savu kļūdu pamanījuši, abi gribēja tūlīt manīties atpakaļ, bet bija jau par vēlu.
«Tā bija liktenīga- stunda,» stāstīja vēlāk Sveiks. «Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu savā dzīvē redzējis. Oficieru tur bija kā suņu un skuķu kā kuču. Visi pagalam apdzērušies. Es viņiem atdodu kareivisku godu un saku:
«Atļaujiet ziņot: esmu atnācis izvārīt pusdienas mūsu desmitniekam! Bet tūlīt pienāk man klāt viens ģenerālis, apķeras mīlīgi ap kaklu un saka:
«Kā tu, brāl, gūstā esi iekritis? Vai mani varoņi tevi saķēra? Austrietis esi — jā?»
Es vēlreiz viņam skaidri atbildu:
«Atnācu šurp pusdienas izvārīt, jūsu augstdziiņtība!» «Nemuldi niekus! Kas par pusdienām? Paskat' — te dāmas mūs uzjautrina, lai nebūtu garlaicīgi. Nu, Nastušja, uzkāp uz galda un parādi austriešiem, kādus daiļumus Dievs ir devis krievu zemes sievietei! Lai viņi tos slavē visu mūžu, kad būšu tos atkal pār fronti aizsūtījis atpakaļ uz Austriju. Lai zina, ka pie mums nav vis kaut kādas nieka māsas! Krievu sieviete vienmēr' ir bijusi savas zemes gods un lepnums! Lai dzīvo vīns un sieviete!»
Visa šī orģija saskandināja glāzes un skaļi atsaucās: «Lai dzīvo!» Izdzert vajadzēja arī Sveikam, un, kad tas bija noticis, ģenerālis atkal komandēja:
«Hei, mani zēni,, krievu armijas gods un lepnums! Zobenus laukā no makstīm! Dzeniet austriešus, lai lec pa galdiem un gultām! Lai nobučo katrai dāmai ceļgalus! Lai paši redz, pret ko viņi karo. Bet, ja tie kaut ko izdari^ tā kā nevajag, ja dāmas ar tiem nebūs apmierinātas, tad sacirst uz vietas gabalos! Vispirms tiem suņubērniein — galvas nost!»
«Un, lūk, biedri, kas nu notika tālāk!» turpināja Sveiks savu stāstu. «Tie lopiņi tur visi piedzērušies līdz nesamaņai, bet mēs atrodamies turpat viņu vidū. Es skatos: Horžins jau gluži balts kā krīts, jo viņš savā laikā ir kalpojis par ķelneri un tāpēc gluži labi zina, ko tādi nelieši reibumā var pastrādāt. Tā nu tas ģenerālis pats pirmais sāk sist man pa ģīmi un kliegt:
«Augstāk, augstāk, suņabērns, galvu turi! Nu, lej vēl konjaku droši iekšā un parādi tad mums, kā Vīnē skuķus mīlē!»
Tie citi visi stāv apkārt mums kā zvēri, draud kailiem zobeniem un grīļojas. Es paskatos uz Horžinu: viņam līst auksti sviedri; viņš izskatās gluži tā, it kā gribētu man teikt: «Nu mana pēdējā stunda ir klāt…»
Bet es ar vienu aci uzmanu durvis, ar otru oficierus. Viņi visi stāv ciešā lokā, cits pret citu atbalstīdamies, mutes iepletuši, skatās uz ģenerāli un gaida, kas nu būs jādara tālāk. Sievietes tikai smejas, jo katram jau zināms, kādas tās ir, kad apdzeras. Es nu manu, ka izšķirošais brīdis ir pienācis. Uzlēcu uz galda, tad metos ar visu spēku pret apreibušo oficieru kumuru. Tas sagrīļojas un noveļas uz grīdas. Jūtu, ka mani saķer vēl kādas stipras rokas, bet_ viņas patura tikai saplosītus drēbju gabalus. Pats es kā Ādams pāris lēcienos esmu jau aiz durvīm, skrienu uz priekšu, ko kājas nes, un dzirdu, ka aiz muguras man kads seko smagi elsdams un pūzdams. Tas ir Horžins. Atskatos un redzu: no mājas izskrien oficieri ar kailiem zobeniem un klupdami krizdami dodas mums pakaļ. Cits aiz cita viņi skaļi kliedz: «Ķeriet, turiet viņus!» Un māsas tiem pakaļ, tāpat saukdamas: «Ķeriet, turiet zagļus! Sitiet nost burlakus!»
Tomēr viss beidzās necerēti labi. Saskrēja bars krievu zaldātu, un tiem pa vidu mēs laimīgi aizmukām.»
«Bet kā tad gadījās, ka tu tomēr ar visu produktu maisu atgriezies?» Mareks iejautājās. Sveiks viņam mierīgi atbildēja:
«Mes taču velreiz atgriežamies mežsarga maja, lai tur ne- pamestu tik labas mantas. Vai tad es neteicu, ka viss izgāja labi tādēļ, ka tur saskrēja krievu zaldāti? Dažus oficierus viņi uz vietas nošāva, dažus piekāva ar šauteļu resgaļiem. Tad iestājās tāds sajukums, kurā itin nekā vairs nevarēja atskārst. Kolīdz mēs bijām no meža atkal laukā — turp no visām pusēm sajāja kazaki, visu pulku ielenca un atbruņoja, un tagad visi tie zaldāti ir nodoti karalauka tiesai.»
Pīkstulis priecīgi uzsita ar delnu pa ceļiem:
«Biedri, tā ir tikai priekšspēle. Drīz vien jau manīsiet, kāda opera te vēl sāksies! Visa pasaule tad klausīsies, cik vareni spēlēs revolūcijas orķestris! Un ticiet man: daudziem pārplīsīs bungādiņas ausīs no šīs mūzikas!»
Bet Horžins, muguru kasīdams, nopūtās:'
«Tagad jūs smejaties, bet tur nebija vairs nekādu joku. Cik reizes to atceros' man salti drebuļi pārskrien pāri visai miesai. Manis pēc lai viņi tur spēlē tadu mūziku, kāda tiem tik. Kaut tikai drīzāk tiktu mājās.»
Notikums liktenīgajā dienā pie mežsarga mājas beidzās ar to, ka vairakus zaldatus no dumpīgā pulka pakāra. Naids pret oficieriem līdz ar to pieauga vēl lielāks un kļuva jau tik ass, ka neviens virsnieks, tumsai iestājoties, vairs nedrīkstēja iziet lauka, jo katrs tādos .gaidījumos riskēja ar savu dzīvību. Žēlsirdīgās māsas katru dienu smagi piekāva, un arī Jevgeņija Vasiļjevna bija ļoti norūpējusies par drausmīgo stāvokli. Tagad viņa neatlaidīgi centas pierunāt savu veco palkavnieku, lai tas gūstekņu rotu aizvestu kaut kur tālāk frontes aizmugurē,, kur vēl ir mierīgākā un drošāka dzīve.
Golovatenko arī pats pārliecinājās, ka gaiss te sāk pārlieku sabiezēt, un tādēļ, kolīdz ceļš bija puslīdz gatavs un gustekņu sapelnītā nauda atradas viņa kabatā — bez kavēšanās tas brauca uz Vitebsku, lai sameklētu kādu citu vietu. Kanceleju viņš aizbraukdams atstāja Jevgeņijas Vasiļjevnas ziņā.
So gadījumu izlietodama, izvirtusī, bet sentimentālā prostitūta nolēma kļūt par visu gūstekņu māti. Tatgad, kad tie nekā vairs nedarīja, viņa apstaigāja visas sādžas būdas un skatījās, kā viņi tur rakstīja vēstules, mazgāja kreklus, strīdējās un debatēja par izlasītajām avīžu ziņām.
Tad viņai izlikās, ka «dakteri» slimniekiem nepiegriež pienācīgo vērību un izturas pret tiem rupji. Tādēļ slimnieku pieņemšanu turpmāk uzdeva izdarīt pie viņas kancelejā, lai tur personīgi varētu sekot visām kaitēm un slimībām.
«Mājās viņiem ir sievas un bērni,» pārmeta Marekam jaunā priekšniece, «bet jūs tos ārstējat pa zaldatu modei. Vispirms vajag pamatīgi izpētīt slimības cēloņus un slimos garīgi nomierināt. Laipns vārds ir vislabākās zāles. Jus paši taču redziet un saprotiet: pašreiz mums neklājas spoži — palkavnieks ir aizbraucis un tik ātri neatgriezīsies, bet naudas rotas kasē nav. Tatad skaidrs, ka ne maizes, ne putras tik 'drīz vis nedabūsim. Intendantūrā uz parada neko nedod. Ar ļaudīm tādos gadījumos vajag apieties saudzīgi un tēvišķi, lai tie nesāktu domāt par pašnāvībām. Viņus taču gaida sievas un bērni…»
Pēc šīs sarunas Vaneks ar Mareku rītos savus slimniekus veda uz kanceleju, kur Jevgeņija Vasiļjevna 110 šineļa apakšas vispirms izbāza savas līkās, vīnstīgām līdzīgās kājas un tad žāvādamās nosēdās uz gultas malas:
«Labrīt! Visu nakti es nevarēju iemigt. Ah, kādi šausmīgi sapņi! Vienai tik ļoti bail te gulēt… Palkavnieks nebrauc un ^neraksta arī. Visu laiku viņš tur jūsu labā nepiekusis cīnās un rūpējas. Vai šodien daudz slimnieku?»
Tālāk ar dzīvu interesi viņa vēroja, kā «dakteri» aptaustīja, izklausīja un p'irkstiem piesita pusizģērbtos slimniekus, glītākos no tiem aicinādama arī pie sevis:
«Nu, panāc tu tur šurp! Es ari paklausīšos. Slimībās man ir pašai savas zināšanas, jo Maskavā apmeklēju medicīnas -kursus. Vēl tuvāk, balodīt! Ak sirds, tu saki, nav kārtībā? Elpo "vēl dziļāk — tā, ta — gan es tevi pamatīgi izklausīšu. Tagad :no otras puses …»
Un • tiešām — viņa klausījās ilgi un pamatīgi, apkampdama savam kailajām rokām izģērbtos vīriešu ķermeņus, kairinādama ar saviem vaļējiem, izspūrušajiem matiem pa viņu krūtīm un mugurām:
«Nav nekas nopietns. Tikai niecīgs katars. Nevajag baidīties. Kad aizbrauksi mājās —• sieva izvārīs teju, krietni izsvī- dīsi un būsi vesels. Tagad nākamais? Kas tev kaiš?»
Jevgeņija Vasiļjevna tā koķetēja un saldi čivināja, līdz beidzot pašapzinīgi ievaicajās:
«Nu sakiet, doktor, vai es lieliski nepalīdzu? Vai sievietes glāsts nevar izārstēt bez kādām eļļām un pulveriem?»
«Nudien, lieliski!» Vaneks ironiski pasmaidīja, bet Mareks sevī norūca:
«Tik lieliski, ka drīz vien šurp dosies visa rota pēc glāstiem. Jau tagad ir tadi, kas nāk krietni izsmieties.»
Jevgeņija Vasiļevna tomēr centīgi ik dienas turpināja pieņemšanu, kaut arī gūstekņiem nereti parādījās tadas slimības un tādās vietās, kuras dāmai nav sevišķi ērti aplūkot.