Palkavnieks Golovatenko no Vitebskas pārbrauca ar labām vēstīm. Viņam bija pavēlēts rotu pārvietot Vitunišu sādžā, kur kāda cita nodaļa inženiera vadībā jau laboja dzelzceļus un šosejas. Tai tagad vajadzēja gūstekņus pievienot. Ar šīs pavēles izpildīšanu palkavnieks tomēr nesteidzās. Viņa piedzīvotāja paziņoja, ka gandrīz visi ļaudis ir slimi, cieš no kašķa un dakteris no Budslavas apsolījies tiem drīzumā atsūtīt vajadzīgo smēri. Pie tam Jevgeņija Vasiļjevna piemetināja, ka tādā gadījumā, ja slimniekus neārstēšot, slimība draudot tiktāl izplatīties, ka visus vajadzēšot novietot slimnīcā, no kurienes tie rotā vairs neatgriezīšoties un palkavnieks tā palikšot gluži bez darba. Visu to ievērojot, viņa nolēma, ka rotai pagaidām jāpaliek uz vietas, un, kad melno, nelabi smirdošo smēri beidzot saņēma, Jevgeņija pati ar savu roku centās to slimajiem ierīvēt labi dziļi ādā.
Pa to laiku palkavnieks pats devās uz Vitunišu ciemu pārrunāt ar inženieri par darba algas jautājumu. Atgriezās viņš naktī un ļoti jautrā garastāvoklī, jo tur bija izdevies izkaulēt veselu pusrubli uz cilvēka un tas nozīmēja, ka veseli'simts rubļi ik dienas ieripos viņa kasē. Tūlīt viņš modināja savu piedzīvotāju:
«Paklau, sieva! Tur maksās veselu pusrubli par cilvēku! Lūk, kāda tu man esi gudriniece! Sūtīsim divus simtus cilvēku dienā, un katru vakaru simtnieks ienāks mūsu kopējā kasē. Tā tik būs dzīve! Eh, kaut šis karš vēl desmit gadus turpinātos! …»
«Tu tomēr esi cilvēks ar galvu īstajā vietā,» uzslavēja Jevgeņija Vasiļjevna savu maizesdevēju. «Tu proti vēl naudiņu nopelnīt! Nu, mīļais, tagad tev gan jāapsola man nopirkt karakula kažociņu ziemai! Vai jā?»
Pēc šī solījuma augstdziinušais vīrs ar savu «sievu» cieši apkampās zem šineļa.
Kādā jaukā dienā no Ostrovas ceļā devās gara karavāna. Palkavnieks jāja uz zirga ar ceļa karti rokās, ar zobenu pie sāniem un revolveri aiz jostas. Blakus viņam jāja Jevgeņija Vasiļjevna greznā kazaku uniformā — arī ar karti rokās un. revolveri pie sāniem. Aiz viņiem vezums, piekrauts ar somām, saiņiem un čemodāniem, kurus apsargāja divi krievu zaldāti. Tālāk kā skrandainu ubagu procesija vilkās gūstekņu gājiens četrās rindās: basām kājām, puskaili un slimi ļaudis neapcir- pti, nemazgāti un ncapskūti tic izskatījās kā biedēkļi. Katram uz muguras bija soma, kur glabājās viss viņa īpašums, un pie rokas nūja, lai aiz nespēka ceļmalā nepakristu un nepaliktu guļot. Tad palkavniekam vairs nebūtu divu simtu, ko darbā- sūtīt, un simta, ko kabatā iedabūt.
Rotas «zieds» gāja pašās beigās: tic bija divi «dakteri», pīkstulis, Horžins un Sveiks. Mareks stāstīja par to, ko viņš. izlasījis avīzē «Cehoslovaks», kas saņemta no Kijevas: ģenerāļa Brusilova frontē esot spožas sekmes, Gališas virzienā krievu spēki tālu pavirzījušies uz priekšu u. t. t.
«Vasarā, bez šaubām, visa šī šļura beigsies,» teica Vaneks. «Nākamajā ziemā jau neviens vairs nekaros. Un Austrija, ja arī Vacija uzvarētu, tāpat visu pazaudēs.»
«Būtu gan izdevīgi krieviem palīdzēt šai karā,» atsaucās Mareks. «Paklausieties, ko raksta «Cehoslovaks»!» Un viņš nolasīja garu aģitācijas rakstu par to, cik ļoti Kijevā mīlot brīvprātīgos, cik lieliski viņiem piedienot krievu armijas uniforma un ka skuķes tad viņos tūlīt līdz ausīm iemīloties un ejot parkā pastaigāties. Raksts bija tikpat jauks un vilinošs kā vervētāja runa, kas droši solīja visiem vīnu, naudu un skaistas sievietes.
«Man liekas,» Šveiks teica Marekam, kad tas beidza lasīt, «mums arī tomēr beidzot vajadzēs tur iestāties.»
«Mums ir jādara viss iespējamais, lai šis karš būtu pēdējais,» Mareks noteikti izteica savu pārliecību. «Arī es labprāt iestātos taja «aružinā», jo dzīve te top bezgala garlaicīga un līdzinās lēnai nāvei. So karu ir iesākušas centrālās valstis. Kāpēc tad gan mums nepacelt ieročus pret viņām, lai tās galīgi satriektu un iznīcinātu katru kara iespējamību nākotnē?»
«Tajās avīzēs raksta,» pīkstulis piemetināja, «ka Kijevā brīvprātīgajiem pusdienās dodot gulašu, bet svētdienās zosi ar kāpostiem un zupu ar rīsiem. Ja tiešām ta, tad arī es jums labprāt pievienojos.»
«Vai man nav apnicis te ārstēt?» atsaucās arī Vaneks. «Bet vai jums ir zināms, ka Austrijā par iestašanos «aružinā» konfiscē visus īpašumus? Velns lai viņus parauj: man taču Kra- lupos ir aptiekas preču veikals!»
«Nu tad paliec Krievijā,» deva padomu Mareks. «Lai sieva atbrauc pēc kara šurp. Te jau ir plašuma diezgan, kur iztirgoties.»
Vaneks tikai nicinoši paskatījās:
«Lai atbrauc šurp? Tev viegli pateikt! Bet vai tu arī zini» ka mājās man pulētas mēbeles, kuras vedot pagalam, noberztos? Un marmora mazgājamais galdiņš! Kas tad būs, ja tas saplīsīs?»
Atbildes vietā Mareks īgni nospļāvās, bet Sveiks, uz priekšu skatīdamies, piepeši iesaucās:
«Palūk, šurp jāj palkavnieks! Laikam atkal mums noturēs kādu patriotisku runu.»
Vecais Golovatenko tiešām pamudināja gūstekņus soļot žir- gtāk un ātrāk, jo līdz naktsguļas vietai esol vēl verstes divdesmit ko iet. Tā kā virtuve ceļā nevarot darboties, tad šodien pusdienas nebūšot. Nebūšot arī maizes, jo to intendantūrā nevarot dabūt. Toties, gala nokļuvusi, rota uzreiz saņemšot trīs porcijas katram cilvēkam.
So uzrunu gājēji noklausījās klusēdami. Un pasteigšanās vietā soļi vilkās tikpat gausi un gurdi kā agrāk. Palkaiv niekam drīz vien vajadzēja atka! uzsaukt:
«Hei, bērni, prieks ir pavasarī ceļot pa plašo Krieviju! Laiks ir tik lielisks, koki sāk plaukt, putni skandina savas dziesmas laukos un mežos. Jauki ir dzīvot — vai ne?»
«Mēs jau tev vienreiz teicām: vācies pie deviņiem velniem!» atsaucās dažādās valodās gūstekņi vienā un tajā pašā laikā, bet palkavnieks viņus nesaprata un smaidīdams piekrita:
«Jā, jā, jā!»
Golovatenko bija pārliecināts, ka gūstekņi ar viņu ir vienisprātis un ka uzruna uz viņiem atstāj pamudinošu iespaidu. Pamalē dunēja lielgabali, blakus stiepās astoņas ierakumu rindas, un devīto — vēl nepabeigto — pašreiz raka gūstekņi- sapieri, turpat izvilkdami arī dzeloņdrāšu režģus.
«Krievija ir vislieliskākā valsts un viņā vislabākā dzīvošana,» turpināja palkavnieks. «Drīz mēs uzvarēsim visus savus ienaidniekus, un katrs dabūs atmaksu pēc nopelniem.»
Tranšeju racēji pamanīja pa ceļu klīstošo rotu un steidzās tai pretī. Ja jau Golovatenko ļaudis atgādināja puskailus saulesbrāļus, tad no tranšeju grāvjiem izlīdušajiem bija grūti pat piemērotāku nosaukumu atrast. Tie līdzinājās vairāk mērkaķiem nekā cilvēkiem. Iejukuši rotā, viņi sāka iztaujāt:
«No kurienes, biedri? Dodiet kaut gabaliņu maizes! Mēs prātu te pazaudēsim no bada. Sibīrijas nometnes, salīdzinot ar šejieni, bija tīrā paradīze. Bet te ir elle, kur palikušas tikai ciešanas.»
Redzēdami šo ļaužu nožēlojamo izskatu un līdz nāvei novārgušās sejas, Golovatenko rotas gūstekņi atrāva sev pēdējos maizes kumosus un atdeva tos nelaimīgajiem biedriem.
«Vai kaut ko te arī maksā?» iejautājās pīkstulis.
«Vai maksā? Lūk, kā maksā!» iesmējās kāds vīrietis, noņēma cepuri no galvas un parādīja tur lielu punu no sitiena. «Mēs strādājam uz «gabaliem»; asi ierakuma katram vajag izgatavot līdz pusdienai; otru pusi — līdz vakaram. Ja kāds to nepaspēj — tad, lūk, ar šo punu samaksāja. Es tam pat uzpūst nevaru, cik ļoti viņš sāp. Ar nepacietību tagad gaidām, kad mūs sagūstīs vācieši. Un, ievērojiet, to jums saka īsts čehs. Ja vēlreiz man gadītos cīnīties frontē, neparko es vairs krieviem nepadotos!»
Tai brīdī Golovatenko piecēlās stāvus sedlos un atkal iedomājās palepoties ar savu daiļrunību:
«Brāļi, slāvi!» viņš uzsauca. «Paskatieties, cik pašaizliedzīgi jūsu tautieši te aizsprosto ceļu vācu apspiedēju bandām! Te Hindcnburgs lauzīs sprandu, bet to nelieti Vilhelmu mēs piesiesim zirgam pie astes un tā aizstiepsim uz Sibīriju!»
«Nu vācies, vācies tālāk!» atteica viņam sapieris. «Tas laikam ir krietns zaglis. Jo vairāk kāds te zog, jo lielāks patriots
tas izliekas. Mūsu rotas komandieris ir gluži tāds pats. Es, draugi, esmu prāgietis no Višegradas, bet tādus žulikus vēl nekur citur nebiju redzējis.»
«Ja tu, draugs, esi 110 Višegradas, tad še tev gabals maizes,» teica Sveiks, «jo es jau arī tur kādreiz dzīvoju un darbojos. Laikam no 28. pulka?»
«Jā,» sapieris atsaucās, «no tā muļķīgā bataljona, kas Kar- patos labprātīgi pārgāja krievu pusē. Tāpēc jau laikam mūs aizsūtīja uz Sibīriju… Bet sakiet, biedri, vai tiešām te Krievijā organizējas kāda čehu družina?»
«Jā gan,» Mareks atbildēja un no kabatas izvilka «Cehoslo- vaka» numuru.
«Man liekas, te notiek kāds liels pārpratums,» ierunājās arī Sveiks. «Krievu valdība droši vien nezin, kā pret mums izturas. Varbūt mūs sūta darbā, lai kaut ko nopelnītu un Lai mums būtu labāk, bet iznāk gluži otrādi…»
Sai brīdī Golovatenko iesaucās:
«Nu, bērni, būs diezgan tērzēts ar tautiešiem! Tagad dosimies atkal uz priekšu!»
Jevgeņija Vasiļjevna pamanīja, ka visi uz viņu skatās. Tādēļ tā lepni apjāja rotai apkārt un laipni teica:.
«Drīz vien būs sādža, bērni! Tur dzersim tēju un dabūsim bulkas. Nu, celieties! Braši uz priekšu!»
Un gūstekņu rinda sāka tiešām vilkties atkal uz priekšu liela gliemeža gaitā. Visi sarunājās par Krieviju, par družī- nām, par kara beigām un virsnieku zādzībām, tikai Mareks klusēja un, kaut ko sevī domādams, soļoja uz priekšu. Kas jauns gan viņam bija padomā?
★
Darbs, kas gūstekņus gaidīja Vitunišos, bija līdzīgs iepriekšējam: viņiem arī te vajadzēja labot pa purvu ejošus ceļus.
.Naktī rota nonāca jaunā sādžā. Tur visus ieveda kādā sētā un norādīja izvietoties šķūnī, pa kura sienu spraugām iespīdēja mēness un zvaigznes.
«Lūk, kur lieliskas telpas!» izsaucās palkavnieks. «Tur jums būs varena izgulēšanās. Gaiss labs un tīrs; karsts arī nebūs.»
«Karsts ne!būs, bet nosalt ,gan varēs,» zobus klabinādams, atteica pīkstulis. Nakts tiešām bija vēl salta, kā ziemas vidū.
Visi tomēr bija jau tādā mērā noguruši, ka ķildoties un lamāties vairs nebija patikas. Tādēļ ātri vien gūstekņi bija nolikušies uz zirnājiem un gulēja kā nosisti. Bija vēl laukā tumšs, kad viņi atkal pamodās un sāka skraidīt pa šķūni, lai kaul cik sasildītos. Tie ķēra cits citu, kā vistiņas spēlējot, un pa vidu viņiem jaucās arī krievu zaldāti, savu palkavnieku nolamādami tik smagiem vārdiem, kādus var tikai krievu valodā sastapt.
Kāds laukā bija sameklējis malkas grēdu, un cilvēki piecpadsmit tūlīt steidzās uz turieni, lai sagādātu ugunskuram de- gamo vielu. Kad uguns bija iekurta, visi apsēdās tai apkārt un sildīdamies sāka apspriest savu stāvokli, nopaļāt Krieviju. Te pēkšņi no tumsas atskanēja kāda nepazīstama balss:
«Biedri, nudien, es esmu visu pasauli izklejojis, bet tādas nekārtības kā te nekur citur nevar sastapt. Poriko dio! [3] Visas elles mocības esmu jau pārcietis šais ierakumos!»
«Pareizi, biedri,» Sveiks atsaucās. «Bet pasaki vispirms, no kurienes tu tāds esi radies? Agrāk tevi mūsu rotā nevarēja manīt.»
«Kā tad lai mani manītu, kad es nemaz tur nebiju. Strādāju tai rotā, kurai pagājāt garām. Jūs man iepatikāties un tādēļ jums pievienojos.» Svešais pamanīja, ka visi par viņu interesējas, un tādēļ turpināja:
«Nekas sevišķs es neesmu. Suns kas suns, skrandainis kas- skrandainis un galu galā — tikai gūsteknis. Pie mums, biedri, cieš šausmīgu badu. Maizes nesaņemam nedēļām ilgi un par putru jau esam aizmirsuši, kāda tā īsti izskatās. Tādēļ arī nolēmu: pamēģināšu kopā ar jūsu rotu kādu laiku padzīvot — varbūt, ka pie jums labāk palaimējas. Ja man te neiepatik- sies — došos vēl tālāk. Tā klejoju jau gandrīz gadu, bet nekur kaut cik cilvēcīgu dzīvi vēl neesmu atradis.»
«Bet tagad panāc gaismā, lai visi tevi te apskatām!» Horžins beidzot svešo uzaicināja.
Uzaicinātais pienāca ugunskuram gluži klāt. bet par skrandaini to īsti saukt gan nevarēja, jo viņa apģērbu pārklāja simtiem ielāpu. Mazi un lieli, dažādās krāsās, šie ielāpi klāja cits citu. Citādi visādi pienācējs izskatījās ikdienišķs cilvēks, kas no pārējiem gūstekņiem ne ar ko īpaši neatšķīrās. Viņa. apģērbs liecināja tikai par zināmu atjautību un prašanu pie- rhēroties apstākļiem.
«Biedri, šis karš turpināsies vismaz desmit gadus,» svešais atkal turpināja. «Pirmajā laikā arī es biju pavisam nošļucis, bet palēnām saņēmos un atkopos. Tautu apslepkavošana, ko sauc par karu, beigsies tikai tad, kad nebūs vairs ne kartupeļu, ne sēņu, ne adatu un diegu, neviena gabaliņa drēbju un ādu. Ļaudis tad staigās kaili kā suņi, un uz viņu ribām varēs
spēlēt kā uz pianīno taustiņiem. Tas, kās vēl varēs savu kailumu aizsegt ar kādu maisa drēbi — būs īsts aristokrāts. Urs tad… tad beigsies karš, jo tautas sapratīs, cik šausmīgas muļ- ķes tās visu šo laiku bijušas, .un sakurs savām valdībām viskarstāko pirti, kur notīrīties no visiem noziegumiem. Tai dienai es gatavojos un tādēļ tik rūpīgi aplāpos, lai kailam nebūtu, jāsagaida tas lielais brīdis.»
Svešā pravietojums visus sabaidīja:
«Vai tiešām karš var vēl vilkties desmit gadusf Ni'ekiT Viņš būs prātu zaudējis. Ķeriet to ciet un metiet ugunī, lai pār- kausējas!» kliedza uzbudinātākie.
Bet svešais nebija nobaidāms. Viņš enerģiski turpināja*, savu runu, izlietodams tajā visdažādākos pierādījumus, ka1 karš nevarot beigties ātrāk, iekams visa vecā Eiropa nebūšot sagrauta drupās. Kad iespaids pieauga, runātājs sajuta jau uzticību ap sevi un teica skaidri, ka armijās vajagot attīstīt sparīgu aģitāciju par dumpi, vajagot uzaicināt visus doties no frontes mājās, bet tos, kas gribēšot pretoties — nosēdināt uz: stiķiem. Arvien vairāk viņš iekarsa savā runā un sāka kliegt, rokas augstu gaisā žestikulēdams:
«Agrāk vai vēlāk: visi jūs redzēsiet, ka man ir taisnība! Tik tiešām, ka es esmu Smočeks — viss notiks taisni tā un ne citādi! Esmu mācī*ts cilvēks un varētu būt majors, bet aizrāvos ar degvīnu. Un tagad spļauju uz visiem tiem «kārtīgajiem cilvēkiem» un iedomīgajiem tītariem ar spožajām pogām! Esmu bruģējis Ungārijas ceļus, racis Simplonas tuneli un tagad saku jums: .vispirms būs mums jāizrēķinās ar tiem spožkņopaina- jiem! Uz to lai jums palīdz Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs, svētais gars. Amen!»
Par efektīvo nobeigumu runātājs saņēma skaļus aplausus un krievu zaldāti arī tūlīt pievienojās viņa domām.
«Ceru, biedri, ka mani jūs nenodosiet. Es drusku paēdīšu no-, jūsu katliņiem, bet maizi pats kaut kur lūkošu sadabūt.»
Runu pabeidzis, svešais izstiepa kāju līdz pašam ugunskuram un līdz pat rītam neteica vairs neviena vārda.
Jau ap sesto stundu ieradās palkavnieks Jevgeņijas Vasiļ- jevnas pavadībā. Viņš bija tik agri uzcēlies tādēļ, lai iepazītos ar inženieriem.
Golovatenko bija salds kā cukurūdens.
«Nu, bērni, kā labi izgulējāties? Vai nebija drusku par aukstu? Nekas, paciešaties vien drusku: drīz jau būs vasara un tad aiz karstuma vairs nevarēsiet nekur dēties. Vai tēja jau padzerta? Ļoti labi; ir laiks jau doties pie darba. Inženieri
jūs gaidīs tieši pulkstens septiņo^. Nu, bērniņi mani, stājieties rindās! Rindas!»
Noslēpumainais klusums, ar kādu rota saņēma sava palkavnieka kārtējo paziņojumu, ka maizes, tējas un cukura atkal nebūs, tagad vairs neaprima, bet gatavojās izšauties asākās protesta formās. Gūstekņi paklusām apspriedās savā starpā. Svešinieks teica:
«Jāizvēl pieci cilvēki. Lai tie runā visas rotas vārdā, un tad pārējiem ka vienam vīram jāstāv aiz viņiem.»
«Nu. zēni. nav tagad vairs laika anekdotes stāstīt!» uzstājās palkavnieks. «Divi simti cilvēku — stājieties pie darba! No priekšniecības tā ir pavēlēts, un nav mana vaina, ka mūsējie tur pie jums sliktāk strādā. Tur viņus jūdz arklos, bet jums vajag tikai šķipeles pacilāt. Eh jūs, suņabēmi!» viņš uzkliedza krievu zaldātiem, «nostādīt viņus tūlīt rindās, .un es pats saskaitīšu. Nu, brāļi slāvi — tātad pie darba, kā likums prasa!»
'«Vācieties pie velna ar saviem likumiem!» atsaucās gandrīz pusrotas kā vienā balsī. Un pieci izvēlētie delegāti piegāja pie palkavnieka ar šādu paziņojumu:
«Darbā neiesim, kamēr rotai nebūs maizes un azaida. Arī par tām dienām, kad atradāmies ceļā. Intendantūra jums dod naudu, bet mēs nekā nesaņemam no tā, kas pēc likuma pienākas. Mēs prasām likumu izpildīt!»
Palkavnieks palika pēkšņi zils aiz dusmām:
«Tātad jūs gribat sadumpoties! Atsakāties pavēles izpildīt — saceļatics? Katram piektajam no rotas es pavēlēšu ietriekt lodi pierē!»
Drudžaini viņš tvēra pēc sava revolvera, bet izrādījās, ka maksts bija tukša. Tad Golovatenko bargi uzkliedza krievu zaldātiem:
«Vai patronas ir?. Pielādēt šautenes! Ei, suņabēmi — austrieši! Tagad jūs nošausim!»
Konvojs noņēma šautenes no pleciem, muļķīgi raudzīdamies uz vada komandieri. Tas nesaprašanā raustīja plecus un čukstēja palkavniekam:
«Jūsu augstdzimtība, mums pašiem te šaut nav likumā atļauts. Vispirms jāpaziņo augstākajai priekšniecībai, lai atbrauc komisija un lietu izmeklē. Bez tam mums ir tikai divas pielādētas patronas. Kad tās izšausim, viņi mūs pašus nositis.»
«Pielādēt!» Golovatenko tomēr kliedza un raudzījās, kā zaldāti stobros neveikli bāza tukšās patronas.
Tad viņš tikpat varonīgi griezās pie rotas:
«Kas stāv par šiem pieciem? Kas nevēlas iet darbā, lai iz* nāk pie viņiem. Nošausim tad visus reizē!»
Rindas sakustējās. Cits uz cita jautājoši paskatījās, bet tai brīdī atskanēja Sveika balss:
«Biedri, lai mūs nošauj! Nomirsim vismaz kā īsti kareivji!» un drošiem, stingriem soļiem Sveiks izgāja pie pieciem nāvei nolemtajiem. Pa ceļam viņš vēl nostājās Golovatenko priekšā un svinīgi paziņoja:
«Atļaujiet jums vēl pateikt, ka karalaukā es negribu nomirt ka kaut kada bailīga baba, bet gan kā īsts savas armijas kareivis!»
«Nu, zēni, neatstāsim taču savējos,» iečukstējās svešais atnācējs. «Iesim un stāsimies visi pie viņiem. Būsim vīri un turēsim solījumu!»
Rindas atkal sakustējās. Daļa gūstekņu izgāja un nostājās pie delegātiem, bet daļa vēl palika uz vietas. Tad atskanēja Smočeka pērkondimdošā balss:
«Kāda velna jūs baidāties? Lai nošauj mūs visus, ja drīkst un var! Vai jums liekas, ka tas būs grūtāk, nekā lēnām nomirt bada nāvē? Vai jūs nezināt, ka tas asinssuns mūs visus apzog? Velns lai parauj — kas jūs par kareivjiem vairs esat? Bābas, ne vīri!»
Tas līdzēja. Visi paziņoja, ka vēlas, lai viņus nošauj. Jevgeņija Vasiļjevna pagalam nobijusies pieskrēja pie palkavnieka:
«Mans dārgais, mans labais! Nevajag viņus nošaut! Ko tad tu pēc tam darbā sūtīsi? Tik daudz naudas, cik mums ir vajadzīgs, tu pats taču nekad nesapelnīsi. Apsoli labāk tiem gaļu, apsoli maizi un ierunājies pat par mahorku! Viņi ir labi ļaudis •— gan aizies atkal strādāt. Tu jau man vēl šorīt apsolīji simts rubļus. Kur citur tos ņemsim?»
No viņas acīm sāka ritēt īstas asaras. Bet gūstekņi kliedza arvien skaļāk un drošāk:
«Darbā neiesim līdz tam laikam, kamēr inženieri algu neizmaksās mums tieši rokās. Diezgan zagts un blēdīts!»
Uztraukumā palkavnieks apskrēja apkart šķūnim, un viņu arī tur uzticīgi pavadīja raudošā mīļākā. Kad tas atkal atgriezās pie gūstekņiem, balss bija jau salda un rāma, valoda cukursalda:
«Mīlīši mani, par ko tāds troksnis? Vai tad jūs neesat īsti zaldāti un vai paši nezināt, ka visādi var karā gadīties? Ir tiesa: šodien nav maizes, vakar nebija maizes, bet rītu tā būs.. Ls jums dodu savu goda vārdu, ka atvedīs. Tad lai ar' tā notiek: šodien padzeriet tēju un izmazgājiet kreklus, bet, kad pienāks rīts — paēdisiet un iesiet atkal kārtīgi darbā.»
Pēc tam palkavnieks mierīgi ņēma Jevgeņiju zem rokas un «izgāja, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Bet gūstekņi tūlīt pēc viņa aiziešanas sāka izvēlēt jaunu delegāciju, kurai vajadzēja inženieriem ziņot, ka darba alga turpmāk izmaksājama tieši strādājošajiem un ka darbā viņi neies, kamēr nebūs dabūjuši garantijas par šīs prasības izpildīšanu.
Inženieri gūstekņu vēlēšanos solījās labprāt izpildīt un ^eva pat savu goda vārdu. Tai laikā Krievija vispār ar goda W-ādiem neviens neskopojās.
★
Krievu ceļus būvēja tā: no līnijas, pa kuru vajadzēja ceļam stiepties, vispirms novāca akmeņus, tad saveda mālus un ar tiem uzbēra dambi. Jau pirmajā dienā, kad darbi sākās, galvenais inženieris Lavantjevs atjāja skaista, dukana zirgā un norunāja veselu lekciju par transporta ceļu būvi:
«Sim ceļam ir jābūt līdzenam, Tai zirgi nemaitātu kājas. iKatrs akmens ir šķērslis zirgiem un ratiem. Lopiņš var paklupt, rats — salūzt. Tāpēc jārīkojas, lūk ta!»
Viņš nokāpa no zirga muguras, pats pacēla pāris mazākus akmentiņus un iesvieda tos rudzu laukā. Tad pāris reizes gaisā pavicināja savu ādas pletni, nesolīdams žēlastību sliņķiem, un atkal aizjāja.
Rota savā darbā tagad līdzinājās maziem bērniem, kas svaidās rotaļādamies. Viņa pati izvēlēja noteicējus, uz kuru puri kam sviest un cik tālu kurais pēc visām bada kūrēm vēl varējis trāpīt. Visi atzina, ka nu pirmo reizi Krievijā iet labi. Mežmalā un gar upes krastu jau bija puslīdz nogatavojušās o,gas, un, kad pēc četrpadsmit dienām vēl saņems naudu no inženieriem — tad kara beigas nebūs vairs grūti sagaidīt.
Slimnieku gandrīz nemaz vairs nebija; un «dakteri» ķēra mušas aiz gara laika. Mareks gāja savējiem līdz darbā, lai noklausītos viņu sarunas, bet Vaneks sādžā bija iepazinies ar skaistu židieti, kas runāja arī vāciski, un tagad bieži gāja pie viņas «papildināties» čehu-krievu-vācu-žīdu valodas.
Kādu dienu palkavnieks ar savu dāmu atkal izgāja pastaigāties uz darba vietu. Viņa bija vieglā, baltā, gandrīz caurredzamā kleitā. Pie dažiem apstājās, kaut ko apjautājās un Visus apveltīja ar savu laipno, koķeto smaidu.
«Viņai nav nekā vairāk par to kleitu mugurā,» ierunājās Smočeks, palkavnieka dāmu pret sauli apskatīdams. Bet viņa, it kā nojauzdama, ka par to runā, apstājās tieši pie Smočeka, uzsita viņam ar saulessargu uz pleca un iejautājās:
«Vai nav karsti biezajā mundieri — no tik daudzām lupatām?»
«Esmu jau pieradis,» viegli nosarkdams, atteica Srnočeks.
Vecais Golovatenko gardi iesmējās:
«Palūk tikai: zaldāts — un kaunas no sievietes! Nu, brāl, paskaidro mums tagad, kāpēc tev tik daudz lupatu visur piešūts?»
«Kad es vēl dzīvoju Minskā,» teica Sveiks, izlikdamies, it kā sarunātos tikai ar Horžinu, «tur pie mums baraka bija kāds ungārs, kas arī staigāja tikpat biezi aplāpījies. Un kas nu izrādījās: frontē viņš bijis karoga nesējs. Kad krievi viņa pulku sagūstījuši, šis redzējis, ka ar karogu nekur vairs aizbēgt nevarēs, tāpēc paslēpis to biksēs un vēlāk apšuvis ar visādiem ielāpiem, iai neviens neatrastu.»
Palkavnieks jau ausījās, bet Sveiks turpināja:
«Ar kādu citu pulku notika tā: kad krievi ātrumā uzbruka, kasieris vairs nepaguva drošībā aizgādāt pulka kasi, kurā toreiz atradās tikai papīra tūkstošnieki. Tādēļ viņš sašuva kopā divus kreklus un starp tiem vates vietā sabāza visus tūkstošniekus. Bet, kad atradās jau gūstā, viņš vienmēr vēl virsū uzšuva pa ielāpam, lai papīra .nauda nesamirktu un nesa- plīstu. Nūjā, ta veselu miljonu vairākus gadus paslēpt nav vis nekāda joka lieta!»
Pēc šīs sarunas palkavnieks uzlūkoja Smočeku kā kaķis peli. Viņš piegāja tam klāt, uzlika vairākkārt uz pleca roku un tad valdonīgi pavēlēja:
«Nac man līdzi! Man ir kāds vecāks mundieris. To es tev uzdāvināšu. Sajā jau tagad paliek par karstu.»
«Pazemīgi pateicos,» pasmīnēja Smočeks, «es labāk iztikšu .ar šo pašu apģērbu. Negribu valkāt krievu uniformu.»
«Ja es to dodu, tad tev ir jāpieņem bez pretošanās!» ierēcās palkavnieks, būdams jau droši pārliecināts, ka šī pretošanās viņam gluži labi saprotama. «Nu, ātrāk kusties! Ja reiz esmu teicis, ka došu tev jaunu uniformu, tad tā arī notiks. Es nepieļaušu, ka ar tādām skrandām blamē visu rotu!»
Pats viņš satvēra Smočeku aiz apkakles un aizveda pie diviem zaldātiem, kuriem pavēlēja to atvest kancelejā. Pēc tam Golovatenko ātri atgriezās pie Jevgeņijas Vasiļjevnas un ceļā tai paziņoja, cik vērtīgu putnu viņam izdevies noķert:
«Varbūt, ka pie viņa ir austriešu karogs, bet varbūt ari, ka zem ielāpiem nauda apslēpta. Ja būs nauda — to atstāšu tev, bet karogu nosūtīšu uz Pēterburgu kara ministram. Tādā gadījumā man Annas vai Vladimira ordenis nepaies garām….»
Kad vakarā gūstekņi no darba atgriezās šķūnī, viņi tur ieraudzīja, ka Smočeks sēdēja uz lupatu kaudzes un no tās izlasīja veselos gabalus sašūšanai. Mugurā viņam bija paša Golovatenko vecais mundieris ar izgrieztām pogām. Redzēdams biedru izbrīnīšanos, viņš pats pirmais ierunājās:
«Nudien, es aizstāvējos kā lauva, bet ar varu viņi. man novilka apģērbu. Kas tur īsti bija ko meklēt, pats nesaprotu. Bet liekas gan man, ka tev, Sveik, par visu to vajadzētu saņemt krietnu pļauku.»
Kolīdz gūstekņi bija apsēdušies ieturēt vakariņas, atskrēja atkal pie viņiem palkavnieks ar savu dāmu. Tā vērīgi saka apskatīt visus ļaudis un, beidzot pie Sveika apstājušies, parādīja uz viņu vada komandierim:
«Tam tur divus pudus smilšu uz muguras! Un katru dienu pēc darba divas stundas lai stāv zem šautenes!»
Jau pēc desmit minūtēm brašais kareivis Sveiks tiešām stāvēja kā svece pie šķūņa vārtiem ar lielu malu maisu uz pleciem. Uz garāmgājēju piezīmēm un izzobojumiem viņš dziļi nopietni atbildēja:
«Es te ciešu gluži nevainīgs. Neko sliktu neesmu izdarījis. Bet ko gan citu no tādas var sagaidīt… Galu gala tomēr jāsaka: nekas — man sāpēja mugura; tagad tā atlieksies, taisna.»