Galvenais inženieris Lavantjevs bija cilvēks, kas visur loti baidījās par savu labo reputāciju un godīgo vārdu. Ja viņš reiz bija apsolījis gūstekņiem darba algu izmaksāt tieši rokās, tad tas arī gribēja šo savu solījumu godīgi turēt. Tādēļ viņš iepriekš aprunājās ar savu brāli — artilērijas kapitanu Min- skā — un lūdza to sestdien atbraukt automobilī pie viņa. Tai. dienā palkavnieks ar savu Jevgeņiju bija aizbraukuši viesos pie kāda atpūtā esoša pulka štāba. Lavantjevs uz brāļa atbraukšanas laiku sagatavoja naudu un izmaksas listes, apmez- damies pie kāda galdiņa mežā, kur patlaban strādāja gūstekņi. Ceļa dambis bija jau uzbērts, un uz tā vairs vienīgi vajadzēja samest tikai mīkstus egļu zarus. Arī tas darbs jau bija pa pusei paveikts un izskatījās tik svinīgi kā zaļš tepiķis, kas oda pēc svaigiem sveķiem. Kamēr vēl neviens pa šo tepiķi nebija braucis, tas izskatījās glīts un izturīgs.
Brāli gaidīdams, Lavantjevs pats vēl vairākkārt noliecās, lai sakārtotu zarus gluži vienāda attālumā citu no cita. Likās,, viņš bija zināmā mērā pašlepns uz savu glīto darbu un reizi pa reizei nepacietīgi skatījās uz meža pusi, no kurienes viesim vajadzēja ierasties.
Beidzot arī parādījas gaidītais automobilis. Lavantjevs izgāja tam pretim un laipni sasveicinājās ar diviem virsniekiem. Tad sasauca visus gūstekņus kopā, paziņoja, ka atbraukusi esot augsta priekšniecība, un uzaicināja visus izteikt savas sūdzības un vēlēšanās. Pie tām gan neviens netika, jo atbraukušais kapitans jau pats pasteidzās pirmais teikt savu runu:
«Gūstekņiem tagad Krievijā klājas bēdīgi. Mūsu valdība to gluži labi zin. Lai grūto stāvokli novērstu, viņa ir nodibinājusi īpašu iestādi, kas uzglabā gūstekņiem pienākošos naudu. Šī iestāde uzkrāj visu pelņu, ko .gūstekņi nopelna, un saņem arī to naudu, ko tiem atsūta no dzimtenes, bet pēc karat beigām, kuras ir sagaidamas visai drīz — visu jums izmaksās uz robežas. Tā kā šodien ir sestdiena un jums par savu darbu pienākas saņemt attiecīgu algu, tad es esmu atbraucis, lai to pats iekasētu un jums uzglabātu.»
Pēc tam viņš bargā un oficiālā tonī pavēlēja brālim atdot naudu, ko gūstekņi nopelnījuši. Otrais oficieris izvilka no portfeļa divas papīra lapas, ielika starp tām kopējamo loksni,, noasinaja zīmuli un novietoja visu to uz galda. Inženieris tagad sāka izsaukt vārdus:
«Antons Moravecs — seši rubļi!»
Oficieris pierakstīja vārdu, tam galā piemetināja skaitli «6» un uzaicināja izsaukto:
«Nu, nāc šurp un paraksties, ka naudu esi saņēmis!»
Inženieris sauca tālāk:
«Jaroslavs Tuma — seši rubļi! Jāzeps Svambergs — seši!» Un tā joprojām.
Gūstekņi gāja pēc kārtas un parakstījās, ka savu peļņu saņēmuši. Beidzot oficieris saskaitīja naudu, inženieris sasauca visus gūstekņus kopā, lai tie paši redzētu, ka viņu naudu tiešām saņem' atbraukušais kapitans. Pēc tam tas oficiāli atvadījās, un inženieris vēl aizgāja aizbraucējus līdz automobilim pavadīt.
«Vai varbūt vēlēsieties līdz sādžai aizbraukt? Mēs jūs varam garāmbraucot turp aizvest,» kapitans teica.
Vēl viņi nebija sādžu sasnieguši, kad puse naudas no portfeļa jau bija paslēpusies atpakaļ inženiera kabatā.
Nākamajā pirmdienā, kad Golovatenko dabūja zināt, ka gūstekņiem jau samaksāts, viņš pagalam uztraukts kā bulta iedrāzās pie inženiera:
«Ko tas nozīmē? Kam tu naudu esi izmaksājis?»
«Tai iestādei, kas pārzin gūstekņu summas,» droši atteica Lavantjevs.
«Kādai iestādei?» iešņācās palkavnieks. «Vai kvīts tev ir?»
«Ir,» inženieris pašapzinīgi viņam pasniedza kādu salocītu papīra lapu. Golovatenko tajā paskatījās un tūlīt priecīgāk iesaucās:
«Kur te paraksti? Kur zīmogs? Kas tā par iestādi?»
Inženieris tikai paraustīja plecus. To palkavnieks ilgāk vairs nevarēja izturēt:
«Blēdis, zaglis — vai saproti? Manus ļaudis tu esi neģēlīgi apkrāpis! Tavs kompanjons, tāds pats žuliks kā tu, ir mūsu naudu piesavinājies! Nu reiz būs diezgan! Vairs savus ļaudis es tavā darbā nesūtīšu. Nelikšu tiem strādāt, lai tu varētu iedzīvoties!»
Golovatenko tagad kliedza tieši uz gūstekņiem:
«Neviens vairs neies darbā! Lai visi ģenerāli uz viņa ceļiem sev sprandus aplauž! Lai krievu armija noslīkst purvā, kur tāds blēdis perinājās! Nabaga nelaimīgos ļaudis viņš nekaunas apzagt!»
Un, šķūnī iedrāzies, viņš turpināja:
«Bērni! Visiem jums es aizliedzu strādāt! Guliet te mierīgi, kamēr mieru noslēgs. Es necietīšu, ka jūs aplaupa — kaut vai par vienu kapeiku!»
Tā viņi tiešām nogulēja mierīgi vairākas dienas savā šķūnī. Inženieris nerādījās; palkavnieks arvien vēl bija varen dusmīgs. Beidzot gūstekņi sāka izklīst pa apkārtējām sādžām. Tur tādi putni vēl nebija redzēti un tos uzņēma ar prieku — kā ko jaunu un interesantu. Vietējie iedzīvotāji — poļi un krievi — vispirms apvaicājās, kāda svešiniekiem ir ticība, un, kad noskaidrojās, ka starp tiem daudz katoļu — tas ļoti veicināja tuvināšanos, sevišķi ar krieviem.
«Tur tik vajadzētu Hudešeku aizvest!» iesaucās kādreiz pīkstulis, mājup atgriezies no apkārtnes apceļojuma.
«Kādā sādžā tad tu biji?» ievaicājās reizē vairākas balsis.
Pīkstulis pamāja uz meža pusi:
«Tur aiz eglāja, Glinišos. Tur saviešu, ka nevar pabrist!»
Divas nedēļas palkavnieks ik dienas lamājās ar inženieri, bet tad pēkšņi viņš apklusa un sāka atkal mierīgi sarunāties. Nākamajā pirmdienā no jauna dzina gūstekņus darbā:
«Bērni, mums tagad atkal jāstrādā! Inženieris svēti apsolīja algu tieši rotai izmaksāt. Es to suņabērnu nu reiz krietni pārmācīju.»
Atbildse vietā Smošeks bēdīgi paskatījās uz savu ceļasomu un teica:
«Sadziedējušies beidzot, blēži! Tagad tie apzags mūs abi ikopīgi. Kaut velns viņus parautu!»
Darba vieta tagad atradās pilsētiņas otrajā pusē, kur vajadzēja ceļu salabot Gūstekņus uzjautrināja tas apstāklis, ka zemes pievešanai bija atsūtītas sādžu sievietes. Rota sadalījās divas grupas. Kamēr viena izbēra zemes, otra tās izkaisīja. Sievietes mudināja zirgus, gūstekņi knaibīja viņas pašas, un tās skaļi spiedza. Inženieris staigāja pa ceļa vidu, izdalīja papirosus un uzslavēja:
«Nu tik ir jautrs darbs! Tikai ātrāk saraujiet, zēni! Drīz būs miers!» Pēc tam viņš piemetināja: «Vai zināt, ko es jums teikšu? Šodien lūkosim tikt līdz tam lielajam kokam, un no turienes jūs tūlīt atlaidīšu mājās. Strādāsim labāk uz gabaliem.' Kāpēc te nīkt veselām dienām? Vai tā nav pareizi, bērni?»
Ceļa gabals līdz apzīmētajam kokam bija veicams tikai divās dienās, bet solījums atlaist mājās un turklāt vēl pusdienas sagādāt zivju zupu uz gūstekņiem atstāja brīnišķīgu iespaidu. Vezumus vienā rāvienā izgāza, sievietes spiedza vēl skaļāk, un smiltis izmētāja tā, ka viss gaiss ietinās putekļu mākonī. Inženieris priecīgi smīnēja. Vēl virtuve nebija atbraukusi, kad darbs jau bija galā. «Bet rīt, zēni, mums jātiek līdz tam uzkalnam. Turpināsim tāpat uz gabaliem. Ta iet ātrāk .un jautrāk.»
Kad gūstekņi ar šo priekšlikumu bija apmierināti, inženieris kļuva vēl priecīgāks un pats sev teica:
«Parastos apstākļos strādājot, viņi te nosēdētu četras dienas, bet tagad visu paveica dažās stundās. Lāga zēni, vajag tikai prast ar viņiem strādāt.»
Tas bija ceļš ar ļoti dzīvu kustību. Bieži vien garām brauca automobiļi ar oficieriem. Dažkārt tie apstājās pie gūstekņiem un apvaicājās, kā viņiem labi klājoties Krievijā? Tad tie uzmanīgi noklausījās visas gaudas un, ūsas saskrullēdami, teica: «Slikti, tas tiesa. Bet mūsējiem pie jums ir vēl sliktāk. Tur, stāsta, viņus pat arklos jūdzot zirgu vietā. Ir gan šis karš .izdarījis brīnumu lietas! Bet ko lai dara: tāpēc jau karš ir, lai ļaudis no tā ciestu .. .»
Un aizbrauca tālāk. Ja viņi kādreiz ievaicātos, ko par to domā brašais kareivis Sveiks, tad viņš tiem atbildētu:
«Jūs akurāt līdzināties tiem tiesnešiem, kuri piesprieda karātavas čigānam Ružiškam no Pilzcnes par to, ka viņš bija reiz žīdam iesitis ar cirvi. Čigānu iesēdināja cietumā un klāt tam piekomandēja sargu, lai tas ar notiesāto spēlētu kārtis un visādi to uzjautrinātu. Katru dienu viņi pie šī čigāna sūtīja ārstu, un tas apvaicājās: «Vai jums nesāp galva?» un «Vai jūtaties pilnīgi vesels?» Trīs reizes dienā šis ārsts centīgi mērīja notiesātajam temperatūru un spaidīja viņa pulsu. Tam čigānam pat pavēlēja aizplombēt zobus, apgriezt varžacis uz kājām, iztaisīt manikīru, piesūtīja viņam bērzūdeni matu atsvaidzināšanai un krēmu sejas kopšanai. Beidzot tam teica: «Šodien jūs dabūsiet ēst, ko vien vēlaties, un tas jums nekā nemaksās. Bende ir jau atbraucis un rīt no rīta jūs pakars» Tā šis nelaimīgais arī aizgāja pie karātavām.»
Bet Sveikam neviens par to nejautāja, un pats viņš tagad mīlēja stāstīt tikai dažādas anekdotes no savas personīgās dzīves. Dažreiz gadījās, ka no Glinišiem vēlie pārnācēji uzmodināja savus šķūnī jau aizmigušos biedrus un stāstīja:
«Nu tik mēs lieliski izgulējāmies pēc tik jautras uzdzīves!» Bet trešajā dienā jau tos lika ratos, un Mareks aizveda šos slimniekus uz Vileiku hospitāli.
Tomēr briesmas aplipt ar slimībām nevienu neatbaidīja no romantiskajiem piedzīvojumiem. Sakari ar sievietēm sagadāja vienīgo baudu vienmuļajā un līdz dzīvnieciskumam šaurajā gūstekņu dzīvē . . . Novērodams aizbraukušos slimnieku ratus, Sveiks vairākkārt teica tur iekšā sēdošajiem biedriem: «Nu, tagad saturieties! Ne velti saka, ka mīla esot vienīgais prieks nabaga ļaužu dzīvē.» Tā pienāca laiks, kad visi ceļi bija jau salaboti. Arī rudzi laukos bija novākti un sakrauti gubās. Kādā rīta inženieris ieradās šķūnī un teica: «Darba algu es izmaksāju jūsu rotas priekšniekam. Pateicos jums, zēni! Krietni strādājāt. Te būs no manis, ko drusku mahorku nopirkt!»
Viņš izstiepa roku un pasniedza katram pa rublim-
Tai dienā visi vēl palika šķūnī. Inženieri ar savu nodaļu aizbrauca ratos, kuri bija piekrauti ar pakām un čemodāniem. Bet palkavnieks, pametis atkal savu rotu Jevgeņijas Vasiļjev- nas ziņā, devās uz Vitebsku pēc norādījumiem, ko ar gūstekņiem tālāk iesākt. -/