Potsepovā, kur gūstekņus atdzina augusta sākumā, viņus sagaidīja liels darbs: vajadzēja uzcelt gandrīz sešus kilometrus garu tiltu pār purvu.
Jau sen bija iesākts to celt, bet nekādi nevarēja pabeigt, jo šis tilts atradās zem artilērijas uguns un vācieši ik naktis godīgi sagrāva visu, ko krievi iepriekšējā dienā bija paveikuši. Tādā kārtā te sadūrās divas pretējas intereses: krievi par katru
l(»8 ■cenu griibēja tiltu uzcelt, bet vācieši — to noārdīt. Tāpēc krievi sapulcināja darbā arvien vairāk (aužu, lai jo ātrāk ar to tiktu galā. Tai pašā laikā arvien biežāk parādījās vācu aero- plāni un bombardēšana ik naktis kļuva arvien sīvāka.
Tad krievi atsauca savus kareivjus un bīstamajā vietā atstāja tikai gūstekņus, līdz ar to vāciešiem paziņodami, ka tie tagad var apšaudīt, ja tīk, vienīgi savējos pie jaunā tilta darbiem. Jau nakamajā dienā vāci deva atjautīgu atbildi: viņi nometa no aeroplāniem lapiņas, kurās paziņoja, ka turpmāk šaus tikai i}z krievu inženieriem un darbu vadītājiem, ieteicot gūstekņiem turēties no tiem pēc iespējas attālāk, lai pretējā gadījumā neciestu līdz ar viņiem.
So brīdinājumu gūstekņi paturēja prātā, un, kolīdz gaisā sāka dūkt vācu vai krievu lidmašīna, viņi aizskrēja uz visām pusēm un, kaut kur mežā paslēpušies, ķēra insektus un spēlēja kārtis līdz tam laikam, kad konvoji tos atrada un ar draudiem atdzina atpakaļ darba vietā.
šī bēgšana, liekas, vācu lidotājiem sagādāja daudz jautrības. Viņu mašīnas tagad bez kāda iemesla, vienalga no kurienes atgriezdamās, katrā ziņa pārlidoja šo vietu un riņķoja tik zemu, ka lauku lielgabali aizrīdamies izšāva gaisā īstu šrap- neļu krusu. Lidotāji parasti nometa vairākas bumbas un, sprāgstošo šrapneļu pavadīti, aizlidoja pāri frontei.
Tikko krievu zaldātiem izdevās sameklēt gūstekņus un sadzīt tos atpakaļ darbā, kad parādījās atkal kāda jauna lidmašīna, nokrita kāda bumba, un pirmais, kas izdzirda tās troksni, droši un skaļi komandēja:
«Biedri, kājas pār pleciem! Sabiedrotie jau atkal klāt!»
Potšepova, kur gūstekņi apmetās, bija netīra, pagalam nabadzīga un sagrauta sādža, kur veselas bija vairs palikušas tikai pāris būdas. Citas visas bija jau kritušas vācu lielgabalu ugunij par upuriem. Šķūņos dzīvot rudens aukstuma dēļ vairs nevarēja, tādēļ ļaudis salīda dažās šaurās istabās gluži kā siļķes mucā, guldamies cits pie cita uz grīdas, uz krāsnīm un divstāvu lāvām. Katru reizi, kad gūstekņi atgriezās no darba, šo būdu saimnieki sāka krustīties un skaitīt svētbilžu priekšā:
«Dievs kungs, apžēlojies par mums un drīzāk pieņem pie sevis šos austriešu suņubērnus!»
Vecais Golovatenko arvien vairāk centās ietaupīt uz uztura rēķina, būdams pārliecināts, ka ziemā karš beigsies un līdz ar to viņa ienākumu avoti izsīks. Viņš samazināja maizes porcijas, atņēma pavisam cukuru un sālīto zivju vietā zupu sāka gatavot tikai no kapātām bietēm, kuras turpat kaut kur no- lauka salasīja.
Kad rītos darbā ejot skaitīja, cik bedres pagājušajā naktī atkal radušās no vācu artilērijas lādiņiem un kādi postījumi tiltam izdarīti, Sveiks parasti teica:
«Nu, tagad mums ir uzbrukušas visas Ēģiptes mocības!»
Kādu dienu aeroplāni salidoja kā mušas un sāka šurpu turpu riņķot pār tiltu. Gūstekņi sēdēja mežā un, tā kā bija auksts, sakūra arī ugunskurus, kur sasildīties. Daži sameklēja kartupeļus un sāka tos cept. Sos kartupeļus veseliem maisiem izraka no Potšepovas sādžas zemnieku laukiem.
«Mēs šos zemniekus aplobīsim līdz ādai,» domīgi teica Horžins. «Vēl viena šāda ziema — un viņi visi te nomirs badā līdz ar mums …»
v «Bet es,» atsaucās pīkstulis, «es te vairs nepalikšu! Iešu un iestāšos čehu družīnās. Nosist var te tāpat kā tur. Bet tur vismaz būšu kārtīgi paēdis.» — «Ja es nebūtu zvērējis ķeizaram,» kartupeļus mizodams, piemetināja Sveiks, «es arī aizietu družīnās. Bet es esmu apsolījis viņam kalpot un tāpēc labāk zagšu vēl tepat kartupeļus. Vai neatcerieties, ka «katra kareivja pienākums ir — iznīcināt ienaidnieku un nodarīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»
Pēc šiem gudrajiem vārdiem Sveiks sāka izvilkt kartupeļus no oglēm, un, kad tas, kam šie 'kartupeļi piederēja, viņam uzsauca: «Nu, nu, tu neaprij man tur visu kopā ar oglēm!» Sveiks mierīgi vēlreiz atgādināja:
«Katra kareivja pienākums ir iznīcināt ienaidnieku un nodarīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»
Šim atgādinājumam bija necerēta piekrišana, kas tūlīt izteicās arī darbos. Daļa gūstekņu sāka garšīgi ēst, bet daļa vēlreiz devās uz lauku pēc kartupeļiem. Šoreiz sādžas zemnieki zagļus bija ātri pamanījuši un kliegdami, lamādamies tie saskrēja ap būdu, kurā atradās Golovatenko kanceleja.
Jevgeņija Vasiļjevna bija tikko piecēlusies, kad ieradās zemnieki. Viņa tos negribīgi uzklausīja un teica, ka palkavnieks tūlīt ieradīšoties, jo esot izgājis tepat savās darīšanās. Kad zemnieki sāka vēl neatlaidīgāk runāt par nozagtajiem kartupeļiem, viņa drūmi noteica: «Tas viss var būt Viņi ir pagalam izsalkuši. Jā, viņi cieš tiešām ibadu. Bet, mīļā,» viņa apkampa sev blakus stāvošo sievu, «ko gan tu darītu, ja būtu izsalkusi un ietu garām kartupeļu laukam? Cilvēks ir vājš radījums — par grēku maz domā. Arī sazagtos tur kartupeļus, izceptu tos un .apēstu tāpat kā tie gūstekņi. Tā jau reiz pats Dievs ir iekārtojis, ka izsalkušam cilvēkam gribas paēst.»
«Ak tā gan!» sieva dusmīgi atsaucās. «Vai es viņus uz Krieviju esmu aicinājusi, vai es viņus esmu sagūstījusi, ka man tie tagad jābaro? Nekā nebūs — barojiet vien jūs paši viņus ka nakas! Kronis, jums naudu dod, bet jūs to naudu nozogat un ļaujiet te cilvēkiem badā nomirt! Maskavas vazaņķe tāda!»
, Jevgeņija Vasiļjevna pietvīka sarkana kā biete:
«Nelamājies, citādi dabūsi tūlīt pa purnu! Vai šito pazīsti?» viņa izstiepa dūri sādžas sievai pie paša deguna.
«Ei, kristīgie ļaudis!» apdraudētā tagad iekliedzās. «Mēs te meklējam taisnību pie priekšniecības, bet šitā pindzele draud mani piekaut! Sanāciet, pareizticīgie! Sitiet zagļus! Sitiet var- makas!» Un abām rokām viņa ieķērās Jevgeņijas matos.
Tai pašā brīdī palkavnieka mīļākajai apkārt saskrēja viss zemnieku bars. Viņu vilka aiz matiem, sita ar dūrēm un centās nogāzt gar zemi. Bet Jevgeņija Vasiļjevna iik sparīgi kliedza, ka vecais palkavnieks, bikses turēdams, atsteidzās viņai palīgā. Dūres cīņā viņš aizdzina sādžas sievas un atsvabināja Jevgeņiju, kas bija jau pavisam saskrāpēta. Pēc tam Golovatenko iesaucās:
«Kā jūs iedrošinieties uzbrukt sievietei? A?» un pats metās pie čemodāna pēc revolvera-
«Mēs atnācām žēloties par gūstekņiem!» kā vienā balsī atsaucās zemnieces. «Viņi mums izlaupa kartupeļu laukus, bet. šī jaunkundze tos vēl aizstāv! Jau tagad mums austrieši ir visu ražu aprijuši! Ko mēs paši ziemā ēdīsim? Ar ko savus bērnus pabarosim?»
Golovatenko iebāza revolveri kabatā:
«Kas par niekiem! Paņem austrieši tur pāris kartupeļu — bet jūs tūlīt skrieniet šurp viņus apsūdzēt! Bet ja nu atnāks nolādētie vācieši un itin visu jums atņems? Ko tad jūs darīsiet; kam tad žēlosities? Vai Dieva vairs pavisam nebīstaties, ka nieka kartupeļu dēļ manu sievu sitiet? Bet es jums saku: kad atnāks vācieši — visas govis, zirgus, cūkas un aitas jums atņems. Un ko tad? Pašus jūs gūstā līdzi aizvedīs, bet kas notiks ar sievām un bērniem, par to labāk nerunāsim! Nu ejiet, ejiet prom! Nu — ātrāk!»
Viņš atkal izvilka revolveri no kabatas un sāka mērķēt uz zemnieču baru. Tās izbijās un gabalu pabēga atpakaļ. Bet tur gāja lamāšanās vēl sparīgāk vaļā: .
«Blēži, zagļi, suņabēmi! Paši stāsta, ka mūsu armija vislabākā pasaulē, bet tagad mūs baida ar vāciešiem. Nelieši! Visu priekšniecību vajadzētu nosist!»
Dabūjis zināt, ka rota pārtiek no zemnieku kartupeļu lau- * kiem, palkavnieks bija joti priecīgs. Viņš tai nedeva vairs nemaz maizi, un, klausīdamies zemnieku lamās, kad tie draudēja iet pie paša cara sūdzēt, Golovatenko tikai pasmaidīja:
«Vai dzirdiet, kā vācietis šauj! Viņš drīz vien būs te, jums visu atņems — un kam tad jūs sūdzēsieties?»
Bads ar katru dienu kļuva draudošāks un izsalkušie gūstekņi — pārgalvīgāki. Tie zaga tagad itin visu, kas vien pa rokai pagadījās. No šķūņiem izvilka vēl neizkulto labību, uzlauza pieliekamās telpas, ķēra vistas, un beigu beigās neviens zaķis, ne suns vairs nebija droši par savu dzīvību.
Smošeks pirmais sāka organizēt šo dzīvnieku ķeršanu. Kaut kur viņš bija sadabūjis stiepli un pie šķūņa izlika lamatas. Naktī visus iztraucēja noķertā kaķa brēkšana, kas ņaudēja ti<k nelabā balsī, it kā vesela audzināšanas iestāde būtu iesākusi raudāt.
Valodas par to, ka gūstekņi ēdot kaķus, ātri izplatījās pa visu sādžu. Pareizticīgie krievi, kuri neēda pat baložus, baidīdamies ierīt svēto garu, un zaķus neaiztika tādēļ, ka tie slimojot ar sifilisu — nepavisam vairs nevarēja saprast, kā ar tik varenu apetīti gūstekņi notiesā saķiplokoto kaķa cepeti. Tagad viņi savus nepatīkamos piedzīvotājus kaitināja ar «mjau! mjau!» saucieniem, un paši pie tam arvien sparīgi nospļāvās.
Tajā nedēļā arī pīkstulis kaut kur bija noķēris kaķi. Viņš to nosita un sāka dīrāt, bet, kad saimniece šo ģērmani gribēja izdzīt no istabas — tas varonīgi pretojās ar kaķa ādu:
«Man tagad ir jāēd tikai kaķi, tā pavēlēja mans dakteris. Man ir slims vēders. Bet šitais kaķis garšo vēl labāk nekā vista!»
Ārzemnieku autoritāte sādžas priekšā ar katru dienu vairāk slīdēja uz leju, un beidzot zemnieki pret gūstekņiem sajuta vairs tikai riebumu. Ap galdu sēdēdami un savus vēl laimīgi paglābtos kartupeļus ēzdami, sādžinieki runāja par austriešiem:
«Lūk, kur pagānu tauta! Tie ir vēl sliktāki par tatāriem. Tatāri rija zirgus, bet šitie pat kaķus vairs netaupa. Pasargi, Dievs, mūs no viņu izglītības! Visi prot lasīt un rakstīt, bet piekopj tādu nešķīstību, ka pareizticīgiem cilvēkiem krusti jāmet viņu priekšā!»
Zemnieki sāka novākt savus spaiņus no akām, atteicās dot trauciņus, ar ko nodzerties, nepalienēja arī nažus, ar ko maizi nogriezt. Akurāt tajā laikā. Sveiks laimīgi atrada kādu muižu, kurā vairs mitinājās tikai īpašnieka atraitne ar lielāku skaitu takšu sugas sunīšiem.
«Visi tik trekni, labi nobaroti,» viņš par šo atradumu stāstīja Horžinam, «ka pat kājas apakšā laga nevar saskatīt. No
viena paša mums tauku pietiktu veselai nedēļai. Vai tev garšotu tāds cepetis?»
Bijušais ķelneris tikai smagi nopūtās:
«Jā, tas ir vēl liels jautājums… Es, draugs, esmu savā laikā apēdis austeres, bruņurupuču zupu, Ķīnas lakstīgalu ligzdu un Itālijas ēzeļu desas — esmu nogaršojis visu, ko var ■dabūt pie Liperta Praga, pat ananāsus neesmu taupījis. Bet suns gan man nekad vēl nav gadījies uz šķīvja. īstenību sakot — gaļai vajadzētu būt labai un apetītes man arī tagad netrūkst.»
«Bet vai tu esi spējīgs nest upurus savu kārību apmierināšanai?» pēkšņi ievaicajas Sveiks. Atbildes vieta Horžins gaisā pacēla divus pirkstus — kā zvēresta zīmi:
«Divdesmit gadus no savas dzīves par vienu pašu taksīša pakaļiņu! Vai tu, nelabais, gribi, lai ar savām asinīm parakstu līgumu kārdinātājam?»
«Tas nebūs vajadzīgs,» Sveiks lietišķi atbildēja. «Bet es gribu gan, lai tu rīt reizē ar mani ierodies kadā vieta un tur īsu bridi uzjautrini kādu noskumušu personu.»
Nākamajā dienā vientuļā muižnieka atraitne — Ļubova Vla- dirnirovna bija ļoti izbrīnījusies un tai pašā laikā ari ļoti pagodināta par divu gūstekņu vizīti. Viens no tiem eleganti runāja franciski, bet otram viņa pamanīja padusē salocītu maisiņu. Abi stādījās tai priekšā, un franciski runājošais tūlīt izšķērdīgi sāka lietot komplimentus:
«Mēs esam dzirdējuši, ka jūs te esat izglītotākā dāma visā guberņā, ka esat uzaudzināta kādā no Parīzes klosteriem, un tādēļ mums ir neizsakāmi patīkami dažus vārdus parunāt ar tik retu un ievērojamu personu. Arī es esmu ilgus gadus dzīvojis Francijā, un mans draugs ir cēlies no Elzasas-Lotrin- gas.»
«Vairāk gan no Lotringas, nekā no Elzasas,» smaidīdams piemetināja Sveiks. «Pie mums Lotringā arī ir tādi paši glīti un mīksti sunīši.»
Patiesi mīļām acīm viņš tai brīdī paskatījās uz desmit tak- šiem, kuri, laipni astes kustinādami, riņķoja >ap savu pavēlnieci.
Šveiks noliecās, lai lopiņus noglaudītu. Tai brīdi Ļubova Vladimirovna uz viņa pleca ieraudzīja uti, kura tur netraucēti pastaigājās pa mēteli, un ar apķērīgu sievietes prātu saprata, ka tā nav viena vienīgā. Slepus viņa vēl pameta acis uz mīkstajam segām un dīvāniem, lai pārliecinātos, vai arī tur nav jau kads kukainītis nokritis, bet ieņemamais stāvoklis pret
abiem viesiem un retais gadījums reiz atkal parunāties franciski, nejāva viņai fronti pēkšņi mainīt:
«Vai kungi varbūt nevēlas kaut ko uzkost? Es tūlīt jūs ievedīšu blakus telpās, kur uzturas kalpotāji. Patiesi žēl, ka šoreiz esiet ieradušies tik loti neizdevīgā laikā: pēc pusstundas man jau jābrauc, bet neesmu vēl paguvusi pārģērbties. Es ceru, mēs vēl kādreiz tiksimies un izrunāsimies.»
Vientulīgā atraitne aizvēra durvis un devās pati pa priekšu uz virtuvi, lai tur apkalpotājiem dotu attiecīgus norādījumus.
Aiz viņas palika abi gūstekņi ar takšiem, kuri tos uzlūkoja ar savām gudrajām acīm, itin kā vaicādami, kādas vajadzības dēļ īsti viņi šurp nākuši?
«Viņi sāks kaukt,» bažīgi iečukstējās Horžins.
«Nepagūs,» Sveiks droši atteica. «Tā nobīsies, ka tik drīz vis neattapsies.» Tad viņš atvēra maisu, veikli satvēra vistaukāko lopiņu aiz pakaļkājām, apgrieza to gaisā riņķī, un tiešām — nelaimīgais upuris vēl nepaguva ne iepīkstēties, kad tas atradās jau maisa dibenā. Viņam tūlīt sekoja otrs, bet pārējie turpat brīnīdamies mierīgi un klusi stāvēja.
Tagad Sveiks ātri uzsvieda savu maisu plecos un izsteidzās pagalma. Vientulīgā atraitne tikai aiz sētas vēl pamanīja viņa galvu un maisu nozūdam. Pārējos takšus, kuri Sveiku vēl arvien uzticīgi pavadīja, viņš enerģiski dzina atpakaļ, un tas arī laimīgi izdevās.
«Manam biedram bija steidzīgi jādodas mājup,» teica Horžins, muižnieces pētošo skatu pamanīdams. «Viņš pēkšņi atcerējās, ka šodien vēl jāuzraksta kāda vēstule un pa pastu steidzami jānosūta. Tādēļ tā aizskrēja, pat neatvadījies . ..»
«2ēl,» teica Ļubova Vladiinirovna, «divatā jums pusdienas labi garšotu. Nu ejiet vien tagad uz virtuvi un atvainojiet, ka man arī pēdējais laiks pārģērbties.»
Viņa aizgāja.
Tumšajā virtuvē Horžinu sagaidīja kāda atbaidoša izskata vecene un tūlīt teica, ka tagad jau apkārt vazājoties visādi šaubīgi subjekti, visādi salašņas, kuri tikai to vien lūkojot, kā kaut ko nozagt. Tad viņa sameklēja kaut kur appelējušu bļodiņu ar pagalam skābu, diezin cik reizes jau sildītu, samazgām līdzīgu zupu un pasniedza to nelūgtajam viesim.
«Viņai vajadzējia parādīt mums savu viesmīlību,» teica Sveiks pēc desmit minūtēm mežā, kur tie abi kopā nosita, iz- ķidāja un nodīrāja suņus. «Viņa ir izglītota dāma un par mūsu vizīti tai vajadzēja aiz pieklājības vien priecāties. Gandrīz tāpat reiz notika Janošekam Budejovicos. Kādu dienu viņš neviļus tirgus laukumā sastop savu draugu Rahaneku no Prāgas. Viņi, izrādās, labi paziņas jau no skolas sola, bet nu veselus divpadsmit gadus nav tikušies. Janošeks par šādu sastapšanos ir bezgala priecīgs un lūdz draugu katrā ziņa pie viņa ieturēt pusdienas. Ralianeks gan vēl pretojas, bet aicinātājs neatlaižas: «Mājās pusdienas taču garšo simts reizes labāk, nekā restorānā. Un turklāt tu vēl redzēsi, cik jauki ir, kad cilvēks apprecējies un kāda man lieliska sieva tagad mājās.» Beidzot Ralianeks ir ar mieru, viņi iet abi reizē, un Janošeks to> stāda savai mīļajai sieviņai priekšā: «Sis te ir mans labākais draugs. Uzklāj nu, Boženka, pusdienu galdu mums trijiem.» Bet viņa taisni tai laikā jau lej zupu šķīvjos, paskatās uz viesi un tad saka vīram: «Ak tu, vecais dienaszagli! Pašam nav ko rīt iekša, bet nu vēl svešus sāc vest mājās! Kolīdz pamana kādu saulesbrāli bez darba apkārt slaistoties — tā velk; tiik šurp!» Bet, lai rādītu tomēr savu izglītību un labo audzināšanu, viņa pacienā Rahaneku un saka viņam laipnā balsīm «Lūdzu, lūdzu — jūtaties kā mājās. Ēdiet un nekautrējieties.»
Sveika sunīši sādžā radīja veselu sensāciju. Kad viņš pa- kāra bumbierē turpat pie būdas savu pirmo upuri un sāka to sadalīt, apkārt salasījās vesels bars gūstekņu ar daudziem un derīgiem padomiem, kas viss esot jādara, lai gaļa būtu garšīgāka.
«Vienu izcepsim tūlīt, bet otru konservēsim bundžā ar etiķi un sīpoliem. Tad mums būs īsts medījums,» teica Hor- žins un devās uz dārzu sadabūt sīpolus.
Uz gūstekņu baru ap bumbieri drīz vērsa uzmanību sādžas bērni un sievietes. Vispirms atskrēja divi puikas un, pamanījuši suņus koka zaros, devās atpakaļ uz būdu pastāstīt par to savējiem. Tad atsteidzās sievas un teica:
«Par to tūlīt jāpaziņo Avdotjai Mihailovnai kartupeļu laukā. Lai zina, kādas lietas te noliek ar viņas bumbieru koku.»
Bērni bez kavēšanās izpildīja šo vēlēšanos, un drīz vien Avdotja dabūja zināt, kā apgānīts viņas vienīgais bumbieris. Pats par sevi saprotams, ka tā steidzās tūlīt mājup, ar mietu izklīdināja gūstekņu baru un lamājās tik trekniem vārdiem, kādus Sveiks līdz šim pat Krievijā vēl nebija dzirdējis. Tad viņa ieskrēja istabā, sadabūja cirvi un sāka cirst nost savu bumbieri:
«Dievs debesīs un visi pareizticīgie ļaudis — padomājiet tikai! Vai tad es varu mutē dabūt bumbierus no šī koka, kad tas aptraipīts ar suņu asinīm? Kungs, piedod man manus grēkus — tagad es visus tos salašņas izsviedīšu no savas būdas? Nekādas žēlastības vairs nebūs!»
Tai pašā laikā, kad neasais cirvis gandrīz bez kādiem rezultātiem atlēca no cietā koka stumbra, Sveiks gluži mierīgi un nesteigdamies novietoja savu gaļu krievu lielgabalpatronu skārda kastē. Uz jautājumu, kāpēc Avdotja cērt koku, viņš atbildēja:
«Nu, lūk, koks ir jau pa pusei nokaltis, bet malkas man mav, ar ko cepeti pagatavot. Saimniece tādēļ grib šoreiz izpalīdzēt un pati piedāvā šo kurināmo materiālu.»
Pēc tam Sveiks tikpat mierīgi iekūra krāsnī uguni un sāka cept savu gardumu. Aiz muguras viņam, cepeti vērodams, Horžins grauza sausas, iepelējušas garozas, kādas gūstekņi pirka zem «sausiņu» nosaukuma, un jau pāri aplaizījās, par gaidamo maltīti domādams.
Beidzot, pēc trokšņa spriežot, bumbieru koks novēlās gar zemi. Tagad Sveiks teica savam biedram:
«Ej nu un salauz tur nokaltušos zarus, jo gaļu mums vajag pamatīgi izcept. Bet, pielūko, ņem tikai sausos, lai labak deg.»
Horžins vēlreiz kāri aplaizījās un tad devās laukā pēc zariem. Pēc minūtes viņš bija jau atpakaļ ar žagaru bunti, ko nometa pie Sveika kājām, bet tūlīt istabā iesteidzās arī Avdotja Mihailovna. Ieraudzījusi, ka uz krāsns cepas suns, viņa sacēla gluži pārcilvēcīgu troksni un uzbruka Sveikam ar tādu sparu, ka tas tikko nesaļima zem viņas kājām. Nākamajā acumirklī saniknota saimniece paķēra skarda trauku un to ar visu cepeti izsvieda sētā. Tad viņa satvēra cirvi un kā lauvas mātīte metās gūstekņiem virsū. Tie tikko paguva no istabas izmukt, kad pakaļ viņiem jau izlidoja visas panckas, -somas, bļodas un karotes, kas vien tur bija vēl atlikušas. 'Pēc tam jaunā niknuma uzplūdumā nevaldāmā sieviete izskrēja sētā, sadabūja tur laužņus un sāka izjaukt krāsni, saukdama pēc zibens un pērkona, kuriem tagad vajadzēja Iznīcināt nešķīstos austriešus, kas apgānījuši pareizticīgu zemi un ļaudis.
Bez apstājas kliegdama un lamādamās, viņa izsvieda visus ^krāsns ķieģeļus sētā, un līdzcietīgās kaimiņienes, tikpat skaļi vaimanādamas, šai darbā no visām pusēm vēl piepalīdzēja. Kad no nešķīstās krāsns vairs nebija ne vēsts, Avdotja devās tieši pie palkavnieka par visu notikušo sūdzēties.
Golovatenko, protams, atkal mierināja uztraukto, apgalvodams, ka tik briesmīgas jau nemaz tās lietas īstenībā neesot, Jo, kad atnākšot vācieši — suņus tāpat apēdīšot, bumbierus nocirtīšot un ar granātām krāsnis saspridzināšot. Bet Sveiks un Horžins klejoja pa visu sādžu un velti meklēja sev jaunu
pajumti. Pie katras budaš dū'rvini stāvēja apbruņojušās sievas, draudēja ar virvjiem, dakšām un izkaptīm, kategoriski atteikdamās ielaist «suņu ēdējus».
Tā abi nelaimīgie draugi ar savu cepeti nostaigāja līdz: pašam vakaram. Tumsai iestājoties, dažās vietas labi ļaudis beidzot iežēlojās un solījās ielaist, bet tikai tādā gadījumā., ja pusjēlo cepeti pamestu ārpus būdas.
«To mēs neparko nedarīsim!» Sveiks enerģiski pretojās.. «Gaļa paliek gaļa. Tad labāk paliekam zem klajas debess.»
Tā arī notika. Beidzot abi draugi nolēma ielas vidū aizdegt ugunskuru, uzcept vēl negatavās vakariņas, tad turpat paēst, un likties uz auss. Gan jau nākamajā dienā 'palkavnieks kaut. kur pajumti sagādās.
Sunīti vēlreiz uzcepa, tad viņa kauliņus tik pamatīgi apgrauza, ka ne kripatiņas gaļas tur klāt nepalika, bet cepot, iztecējušos taukus rūpīgi salēja vecās konservu bundžās un tur sasaldēja nākamajām dienām. Tūlīt pēc tam pār ciemu sāka sprāgt šrapneļi, un dažas stundas vēlāk jau bira arī granātas.
Visā frontē sacēlās tāda dārdoņa un dimdoņa, ka zeme- drebēja un koki līgojās. Sādžu apgaismoja starmetēji. Sākās, ugunsgrēki. Aizdegās pāris būdas, bet liesmas no tām ātri aiz- klejoja visapkārt. Diezin no kurienes iedrāzās arī daži kazaki un kliedza:
«Ei, austrieši, bēdziet! Kājas pār pleciem! Vācieši nāk!»
Viņi auļoja kā ārprātīgi šurpu un turpu un pēra ar savām nagaikām kā gūstekņus, tā vietējos iedzīvotājus, dzīdami visus no sādžas laukā:
«Ātrāk, ātrāk! Glābjaties, pareizticīgie! Fronte ir pārrauta!: Ienaidnieks uzbrūk!»
Ļaudis muka, nekā vairs nedomādami.
Tumsā žēli māva lopi, raudāja noklīdušie bērni, lamājās krievu zaldāti pie apgāztajiem vezumiem un salauztajiem lielgabalu ratiem. Tagad jau artilērija strādāja vairs tikai vāciešu pusē un tuvojās tik ātri, ka .šāvieni dažreiz likās nākam, tepat, no bēdzēju rindām.
Pēkšņi šajā haosā parādījās divi zirgi, viens otram blakus.. No viena palkavnieks Golovatenko kliedza aizsmakušā basā:
«Bēgat, bērni, ātrāk! Tikai pa ceļu neskrieniet! Drāziet pa; laukiem un pielūkojiet tur, lai jūs nesabrauc lielgabali!»
So basu pārspēja otrā, smalki spiedzoša baiss:
«Kur ir nauda? Vai paņēmi? Un manas cepures? Vai visas ir vezumā? Ah, mans Dievs, es pati esmu pūderi uz loga aizmirsusi!»
Ilgu laiku gūstekņi bēga pilnīgā tumsā, dzirdēdami ap sevi tikai soļu un ratu dimdoņu un sajuzdami kritušo zirgu pamestos ķermeņus, kuri vēl raustījās, kad pār tiem klupa skrejošie cilvēki un pāri drazās vezumi. Tad pēkšņi visu lauku pāršķēla spožs vācu prožektora stars un bija dzirdama braša kareivja Sveika rūpju pilnā balss:
«Horžin, brāl, es arvien vēl laimīgi turos tavā tuvumā. Tikai, velns lai parauj, nepazaudē taksiti! Es stiepju vēl visas tauku bundžas. Un nepaliec iepakaļ — granātas jau tepat sāk lēkāt mums pa pēdām! Bet par visām lietām — to sunīti, to sunīti sargā kā savu aci pierē!»
Sis brīdinājums nebija velti izskanējis: nākamajā rītā pēc briesmīgās nakts abi draugi brokastoja ar apbrīnojamu ane- iīti.