Pēc juceklīgās nakts teiktie Sveika vārdi: «Mēs esam kā Parīzes veterāni — kad sākam bēgt, tad vienīgi siena var mās aizturēt,» šoreiz piepildījās pilnā mērā. Armija muka arvien tālāk, lai gan sen jau nebija dzirdams neviens šāviens. Frontē bija radusies panika, ko tagad izmantoja novārgušie un bada izmocītie zaldāti, lai jo tālāk tiktu prom no šīs elles zemes virsū. Visādas baumas katrs centās izpūst par visšausmīgāko patiesību. Krievu karaspēks bez virspavēlniecības ziņas un atļaujas sev izdeva pavēli: «Uz mājām!»
Tikai ceturtajā dienā no frontes aizplūstošo zaldātu lavīnu izdevās apturēt mežonīgajām kazaku nodaļām, kuras tiem pretī bija izsūtītas no dziļākās aizmugures. Tās, pletnēm un durkļiem strādājot, beidzot atgrieza nomocītos ļaudis atkal pret fronti un dzina tos atpakaļ purvos, kuros bija aizkavējušies uzbrūkošie vācieši.
Ko tagad iesākt ar gūstekņiem, kas atradās darba rotās, to neviens nezināja. Kad Golovatenko griezās pēc padoma pie kāda kazaku ģenerāļa, viņš saņēma īsu un skaidru atbildi:
«Vācies pie velna! Nosprāgsti pats kopā ar viņiem!»
Tad palkavnieks, ar Jevgeņiju Vasiļjevnu aprunājies, nolēma paklausīt viņas padomam un savu rotu aizvest kaut kur armijas attālākā 'aizmugurē. Norunāja iet līdz tam laikam, kamēr ceļā kaut kur parādīsies kada kara iestāde, kas atkal uzņemsies gādību par šiem ļaudīm.
Savu lēmumu Golovatenko paziņoja gūstekņiem, svinīgi piezīmēdams, Ika tagad tie pilnā mērā atrodas viņa rīcība un aizbildniecība, jo oficiāli Krievija tos pametusi likteņa varā. Viņš ieteica ļaudīm neizklīst,, bet palikt joprojām kopā, jo — agrāk vai vēlāk — reiz atradīšot viņiem darbu. Turklāt viņš pa šo laiku rotu esot iemīlējis ka savu bērnu un esot ar mieru tai doties līdzi ar kājām vai līdz pašai Sibīrijai. Runu beidzis, viņš paskalijas uz karti, tad pamāja ar roku uz austrumiem — un visi devas turp.
Vienprātībā bija apbrīnojama. Neviens neaizkavējās un ne- noklīda ceļā. Tikai atsevišķi gūstekņi ātri aizskrēja līdz sādžu būdām, kur mēģināja sadiedelēt pa garozai maizes vai pāris kartupeļus un tad tikpat ātri atkal devās atpakaļ pie citiem gājējiem.
Jevgeņija Vasiļjevna, zirgā sēdēdama, piejāja pie gūstekņu grupām un tos uzmudināja:
«Nekas, bērni, mēs tagad ejam Krievijā iekšā! Tur maizes, paldies Dievam, nekad netrūkst. Pietiks arī jums visiem.»
Sveika un Horžina pēdējais taksītis jau sen bija apēsts, tikai Smočeks ilgi vēl turēja rokā stilbiņa kaulu un sūkāja to kā lielu gardumu. Horžinu vēl bads nemocīja, un tādēļ viņš iedams nodevās nākotnes plāniem:
«Kad beigsies karš, nudien, es atvēršu pats savu tējnīcu ar skaistiem skuķiem!»
Tā viņi gāja, anekdotes un atmiņas stāstīdami, cits citu uzmudinādami ar dažādiem nākotnes plāniem un nodomiem. Tālu visapkārt izpletās līdzens, krūmu puduriem apaudzis lauks. Sur un tur redzēja vecas, pussabrukušas budu rindas — tās bija sādžas, bezgala nabagas un vientuļas šai cilvēku roku neapkoptajā zemes plašumā.
«Hei, bērni, priekšā mums upe, bet tiltu te nav!» iesaucās Golovatenko. Tiešam — plata upes josta mirdzēja jau turpat pie viņu kājarn.
«Kā nu lai tiekam pāri? Sasodīts stāvoklis! Ko te lai iesāk?» sirdījās vecais palkavnieks, pie Jevgeņijas Vasiļjevnas pēc padoma griezdamies. Tā bija daudz apķērīgāka un daudz nedomādama pacēla roku:
«Lūk, tur pa labi ir tālumā redzama kāda sādža! Es pamanīju, ka ceļš arī aizvijās turp. Bet, kur ir sādža, tur vajag būt kādai pārceltuvei. Tagad dosimies turp. Ļaudis atpūtīsies, pārnakšņos un nākamajā rītā ceļosim atkal tālāk.»
Palkavnieku šis plāns ļoti iepriecināja, un viņš tūlīt komandēja:
«Nu, bērni, gar krastmalu — pa labi! Soļos — uz priekšu!» Un, pātagu gaisā plīkšķinādams, viņš blakus Jevgeņijai aizjāja roiai pa priekšu, lai |audis pasteigtos drīzāk tikt pie
mērķa.
Bet — jo vairāk viņi tuvojās iedomātajai sādžai, jo dīvaināka tā izskatījās. Vai tā maz bija sādža, jeb pavisam kas cits?
Krēslai metoties, klejojošā gūstekņu rota beidzot nokļuva dīvainajā sādžā. Grūti jau bija to par sādžu saukt, jo gar pašu upes malu tur atradās tikai dažas izklaidus būdas, pagalam netīras un izpostītas. Viņās mitinājās kaut kādi šaubīgi,, skrandās ietērpti subjekti, kuri uzdevās par bēgļiem no Galī- cijas. Gūstekņus viņi uzņēma pavisam nelaipni:
«Kartupeļu nav. Malkas nav. Nekā nav.»
Tilta arī nebija. Sādžinieki paši upei pāri cēlās uz satrunējuša plosta, kas kuru katru brīdi varēja nogrimt. Noskaidrojās, ka tuvākais tilts ir tikai pie Lunnicas, līdz kurienei varēja saskaitīt verstis četrdesmit. Palkavnieks sapulcināja savus ļaudis un teica:
«Tagad liecieties gulēt. Gan jau no rīta noskaidrosim, ko tālāk iesākt.»
Gūstekņi salīda pažobelēs un tūlīt aizmiga kā nosisti. Tikai pa miegam tie dzirdēja vēl kaut kur palkavnieka balsi, kas pavēlēja zirgu ievest kūtī un iedot tam sienu. Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. To traucēja tikai vientuļā pīkstuļa un Horžina krākšana, kuri it kā taktī sacentās viens ar otru. Pēc brītiņa Svei'ks sajuta, ka viņam blakus gulošais Smočeks sāk kustēties, paliek nemierīgs, tad pieceļas, izsteidzas laukā un atgriežas ar lielu, sarainu bozi, kuru noliek kaktā. Tad atkal viņš noliekas savā agrākajā vietā gulēt.
«Kas ar tevi ir noticis? Vai baidies, ka kāds te tevi apzags?» čukstus iejautājās viņam Sveiks, un Smočeks tikpat uzmanīgi atbildēja:
«Es nebaidos, bet nevaru vairs paciest, kā gribas gaļu. To vajag sadabūt. Vai tu proti klusēt?»
«Akurāt kā svētais Jānis Nepomucikis! [4] » dievojās Sveiks.
«Nu tad rīt no rīta esi mēms. Nekā tu šonakt neesi ne redzējis, ne dzirdējis!» Smočeks vēl draugu stingri nozvērināja.
Gaismai austot, palkavnieks pats ieradās gūstekņus modināt. Tadpat viņš izteica arī nožēlu, ka te nekā nevarot nopirkt un ļaudīm atkal vajadzēšot drusku pagavēt. Visus uz ielas sapulcinājis, viņš teica:
«Uzklausiet mani, austrieši! Tiltu mēs nemeklēsim un upei pāri arī nepārcelsimies. No šejienes lejup pa straumei ir Mo- ziras pilsēta, un tur, droši vien, būs arī kara apriņķa priekšnieks. Tāpēc, bērni, esiet prātīgi, bet uzmanīgi: ņemiet plostu savā ziņā un sēžaties uz tā, cik variet. Citi lai skrien gar malu kājām un, kad nogurst, lai apmainās ar biedriem. Tā mēs dosimies pa upi uz leju un pēc dienām trijām vai četrām jau būsim pilsētā. Vai jūs sapratāt?»
«Taisni ta, jūsu augstdzimstība!» kā vienā korī ierēcās gūstekņi, kurus loti vilināja oriģinālais ceļojuma veids.
«Ņemiet plostu uin, ja kāds no vietējiem mēģina pretoties — kraujiet tam tūdaļ pa purnu. Vai sapratāt? Pa purnu!» palkavnieks vēlreiz varonīgi atkārtoja.
Priecīgi sajūsmināts par grūtās problēmas sekmīgu atrisināšanu, Golovatenko svilpodams devās uz kūti pēc sava zirga. Bet no turienes viņam pretī izsteidzās Jevgeņija Vasiļjevna, un pa gabalu jau bija dzirdamas viņas histēriskās raudas:
«Mans zirgs ir kāju salauzis! Pušu, pagalam! Abi spārdījušies ar kājām, un tavējais manējam ar pakavu parsitis locītavu. Ko nu iesāksim?»
Palkavnieks iesteidzās kūtī. Viņa zirgs bija ievilcies kaktā un bailīgi raudzījās visapkārt, bet otrs kustonis gulēja gar zemi un žēli bubināja. Pakaļējā kāja viņam bija pārsista.
«Dieva prāts — ko tur lai darām?» mierināja savu raudošo Jevgeņiju palkavnieks. «Viņi ir spēlējušies, un, lūk, manējais tavu uzveicis, nekā ļauna nedomādams. Tagad tikai jāgādā, lai nelaimīgais lopiņš ilgāk nemokās.»
Ar vienu roku apņemdams raudošās sievietes vidukli, ar otru roku Golovatenko izvilka savu revolveri, nomērķēja zirga ausī un divas reizes izšāva. Galva atkrita, viss ķermenis noraustījās un tad nevarīgi izstiepās. Jevgeņija Vasiļjevna noliecās pār to un šņukstēja kā pie dārga aizgājēja.
«Nu rimsties, mana mīļā,» mierināja viņu palkavnieks. «Tūlīt nākamā pilsētā nopirkšu tev jaunu zirgu. Tikpat dārgu un skaistu. Tur nekā nevar darīt.»
Aiz viņiem jau stāvēja gūstekņu pūlis, jo vēsts par pārlauzto zirga kāju bija zibens ātrumā visus aplidojusi. Barā visncpacietīgāk mīņājās Smočeks, kas piegāja pie palkavnieka un teica:
«Jūsu augstdzimstība, atļaujiet mums viņu apēst! Esam izsalkuši un tādu labu gaļu grēks ir projām aizmest.»
Palkavnieks nenoteikti paraustīja plecus. Bet Jevgeņija Vasiļjevna tai brīdī ieskatījās Smočeka acīs, kuras spīdēja kā redzot laupījumu kādam kāram vilkam, un tūlīt, it kā viņa slepenākās domas izlasījusi, tā skaļi iekliedzās:
«Viņš ir to kāju pārsitis! Zirgs pats nevarēja salauzt. Bet viņš to ir darījis ar nolūku, lai dabūtu sarīties pilnu vederu. Mīļais, ņem savu revolveri, nošauj šo nelieti tepat uz karstām pēdām! Vai es pati to nogalināšu!»
Viņa metās Smočekam virsū, skrāpēja ar nagiem tā seju, sita ar dūrēm pa galvu, grasījās sakost gabalos. Kad Smočekam kļuva jau karsti, viņš atgrūda saniknoto sievieti, un, atsizdamās pret palkavnieku, tā izrāva viņa revolveri no maksts un tai pašā brīdī izšāva. Tad tā dabūja sitienu pa žokli un, skaļi iekliegdamās, novēlās gar zemi. Golovateniko stāvēja kā apstulbis, bet tagad satvēra savu nelaimīgo mīļāko un pats izvilka to no kūts laukā.
«Lodi pierē! Lodi pierē! Tāpat, kā viņš manam zirgam! Mīļais, dārgais — nošauj viņu! Es tevi lūdzu!» vēl arvien nerimās Jevgeņija.
Bet nelaimīgo nabaga zirgu tai laikā jau apstrādāja divdesmit naži, ar kuriem enerģiski rīkojās vēl simtreiz nelaimīgāki ļaudis. Tikai Smošeka nebija viņu vidū. Šāviens gan viņu nebija trāpījis, bet pats viņš bija atradis par izdevīgāku nozust. Tagad tas sēdēja garās upmalas niedrēs un ar dūrēm draudēja debesīm, piesauca pašu Dievu, lai tas kaut reizi palūkotos lejup un redzētu, kā ļaudis te badojas, cieš un noasiņo nejēdzīgās kara šausmās.
Golovatenko mīļākā bija beidzot iekritusi dziļā ģībonī, no kura tā ilgi nevarēja pamosties. Palkavnieks palika pie viņas, bet gūstekņi pēc mielasta nekavējoši devās ceļā vieni paši. Pēc īsas cīņas ar sādžiniekiem tiem izdevās sadabūt arī buras savam kuģim, un, visas somas ar asiņainajiem zirga gaļas gabaliem piepildījuši, tie sāka virzīties pa upi uz leju.
Tā nu bija aina, kādas laikam nācās novērot tikai pirmatnējo tautu klaiņošanas laikā. Pa straumi peldēja pārpilns plosts, ko vietām grieza ūdens virpuļi, vietām aizturēja sēkļi, no kuriem aizstūmās ar garām kārtīm. Pa krastmalu, purvos stigdami un kraujās rāpdamies, līdztekus plostniekiem vilkās pelēki, noskranduši stāvi, līdzīgi uzglūnošiem vilkiem. Drīz viņi pamanīja, ka pie piekrastes vītoliem ir šur tur piesietas no resna koka izgrebtas, primitīvas zvejnieku laivas. Kolīdz kāds tagad priekšā pamanīja šādus vītolus, visi skriešus devās turp. Ātrākie atraisīja laivu, iekāpa tajā un laidās pa straumi lejup.
«Biedri, pievāciet tagad visu, kas pagadās ceļā! Tas ir kara laupījums,» tā runāja tagad gūstekņi, cits citu drošinādami un uzmundrinādami. Kādā sādžā izcēlās īsts karš pēc vienas laivas un plosta. Gūstekņi rīkojās īsti enerģiski un pēc visiem kara likumiem, tādēļ viņi arī palika uzvarētāji un, jauniegūtā laivā salēkuši, ātri airēja prom. Bet sādžā troksnis tikpat ātri pieauga. Uztrauktie ļaudis sāka zvanīt baznīcas tornī un trenkt prom lopus no mājām, apjukumā saukdami: «Vācieši nāk! Vācieši nāk!» Krastmalā saskrēja sievu bars un ar svētbildēm mēģināja aizgainīt prom nešķīsto parādību. Bet, kad, 'tumsai iestājoties, gūstekņi uz saviem plostiem un laivās iededza ugunskurus, tad pareizticīgie ļaudis krastā drebēdami krustījās un lūdza Dievu, lai tos pasaudzējot pastarā tiesā, kas viņiem likās jāu atnākusi.
Otru nakti viņi apmetās kādā sādžā, kuras vecākais bija tik saprātīgs, ka ieteica gūstekņiem bez maksas izsniegt maizi un kartupeļus, bet pats uzlēca zirga mugurā un steidzīgi aizau- loja uz Moziras pilsētiņu. Tur viņš komandantam paziņoja, ka pa upi lejup dodas ienaidnieku nodaļa, kura mierīgajiem iedzīvotājiem nolaupa laivas, apkauj zosis un vistas, uzlauž palie- venes un produktu glabātavas. Komandants par draudošajām briesmām bez kavēšanās telefonēja brigādes komadierim, kura štābs atradās turpat netālu sā! džā. Arī tas tūlīt saprata situācijas nopietnību, izziņoja trauksmi un ar visu savu brigādi kaujas gatavībā devās uz upi. Kad, saulei rietot, Sveiks, kura laiva peldēja plostam pa priekšu, bija beidzis jūsmot par sārto atblāzmu ūdenī, viņš pacēla acis un pamanīja, ka pa krastmalu skraida krievu zaldāti, steigšus sagatavo ierakumus un iesit mietiņus dzeloņdrāšu režģiem. Vēl tuvāk piepeldot, visi jau drīz vien ieraudzīja veselu bateriju, ap kuru arī līkņāja zaldāti. Kad flotile jau tuvojās bīstamajai vietai, piepeši atskanēja saucieni:
«Rokas augšā! Padodieties! Pretējā gadījumā visus noslīcināsim un apšausim!»
«Man liekas, ka tagad es jau trešo reizi kritīšu gūstā,» čukstēja Horžinam Sveiks, abas rokas gaisā paceldams.
Bet bargā balss turpināja:
«Vadiet plostu uz krastu! Ja kāds ķersies pie ieročiem, mēs tūlīt šausim ar lielgabaliem virsū!»
Plosti, garo kāršu stumti, lēni tuvojās krastam, kur tos sagaidīja drošsirdīgais ģenerālis. Lielgabalus, kuru stobri visu laiku bija vērsti uz savādo flotili,' tagad atstāja un zaldāti ķērās pie šautenēm un ložmetējiem, lai godam saņemtu ienaidnieku.
«Vai padodieties!» vēlreiz pērkona balsī iesaucās ģenerālis.
«Jā, padodamies!» krastmalā atsaucās izbiedētas balsis.
«Trīs tūlīt lai iznāk krastā kā ķīlnieki!» komandēja ģenerālis, un Sveiks, turpat priekšā atrazdamies, pirmais izlēca 112 sauszemes.
Viņam sekoja pīkstulis un Mareks.
«Vai jus no vācu armijas? No kādas daļas?» bargi noprasīja ģenerālis. «Vai ievērojami spēki tuvojas aiz jums?»
Vesels štābs oficieru ielenca trīs noskrandušos gūstekņus un sāka apmainīties ar spriedumiem:
«Palūk vien, kas par veikliem spiegiem! Pat pa ūdeni tie nokļūst mūsu frontes aizmugurē. Bet tagad putniņi ir sprostā un saules gaismu vairs neredzēs!»
Gūstekņi paši nesaprata, ko tas viss īsti nozīmēja. Un kad ģenerālis atkārtoja savu jautājumu, Mareks saprata, ka te droši vien noticis kāds nelāga pārpratums. Tādēļ viņš steidzās, paskaidrot:
«Mēs esarn gūstekņi — austrieši. Aizbēgām no frontes,, vācu uzbrukumam sākoties.»
Ģenerālis neticīgi papurināja galvu un sagatavojās jau uzstādīt jaunus jautājumus, bet tai brīdī smaidīdams viņa priekšā nostājās brašais kareivis Sveiks:
«Atļaujiet ziņot, jūsu augstība, mēs esam no 208. darba rotas. Atbraucām šurp bez savas priekšniecības. Mūsu palkavnieka Ikungaim piepeši saslima sieva, un tādēļ viņš sūtīja mūs vienus ceļā. Laivās braucām tādēļ, ka ar kājām iet mums visiem ir jau apnicis. Uzdrošinos lūgt no jums kaut ko uzkost!»
To teicis, Sveiks ātri pagrieza ģenerālim muguru, lai tas. redzētu tur uzrakstītos numurus un tai pašā laikā uzsauca, plostniekiem lejā:
«Izkāpjiet krastā. Te nav nekā bīstama!»
Pamanījis ģenerāļa izbrīnu par visu nelāgo pārpratumu, Sveiks turpināja:
«Tā atgadas kara laikā. Ar bungām iet zaķus medīt un ar lielgabaliem šaut uz zvirbuļiem. Kad es vēl atrados frontē, mums arī notika tāds pats gadījums. Kādreiz visā bataljonā sacēla varenu trauksmi, lai tikai…»
«Turi muti!» kā tīģeris ierēcās ģenerālis un, uz plostiem norādīdams, saviem zaldātiem pavēlēja:
«Tūlīt viņus ielenkt un pārmeklēt visas kabatas, vai nav kaut kur bumbas paslēptas. Es tos visus nodošu kara tiesai. Nogādājiet vispirms viņus Vertovā. Ar savām galvām atbildēsiet par katru izbēgušo!»
Štābs jutās manāmi neveikli un sāka izklīst. Bet darba rota tagad soļoja jautru krievu zaldātu četrstūrī ieslēgta. Zaldāti gūstekņus ceļā pacienāja ar mahorku, maizi un cukura graudiem, jautri smiedamies:
«Atkal mums lieliska uzvara! Rit telegrammas par to ziņos mūsu slavenajiem sabiedrotajiem un visas avīzes rakstīs, ka pie Moziras esam sagūstījuši vismaz 40000 austriešu.»
Vertovā gūstekņus sadzina šķūnī, kuru apsargāja divkārša sargu ķēde. Pēc tam zemākie virsnieki, kuri arī neslēpa savu prieku par štāba kļūdu, pavēlēja atvestajiem izdalīt maizi un tēju. Karstais ūdens un maize sasildīja visu vēderus un tūlīt pacēla arī garastāvokli par vairākiem grādiem. Barā atskanēja balsis, ka nekādas tiesas nebūs un viss beigsies labi. Vakarā sargi vairakas reizes noklausījās čehu skumjo dziesmu «Kur mūsu mājas…», pēc viņas koris uzrāva «Ceturto jūliju», un, kad bija izskanējuši vārdi «ar' tur Čehija — mūsu māte» — krievu zaldāti sametās ar galvām un teica:
«Pa'klau, pie viņiem arī jau sievietes strādā. Laikam jau zemnieku trūkums iestājies tāpat kā pie mums. Par daudz ļaužu ir visur izkauts.»
Tad šķūnī palēnām iestājās klusums, un beidzot gulētāju krākšanai un šņākšanai cauri izskanēja vairs tikai viena klusa un skumja liriska melodija:
O, ja es zinātu Rītu kad jāmirst, Rītu kad jāgulas Ozola šķirstā — Par to, ka, draugi, Varens zēns biju, Liekat uz šķirsta Vainagu zaļu!…
Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas tur pats sev dziedāja šūpļa dziesmu. Krievu zaldāti šo melodiju uzmanīgi klausījās un, kad dziedātājs bija beidzis, pasauca viņu pie sevis:
«Nu, nu — uzdziedi mums vēl kaut ko jautrāku! Iemāci arī mūs austriski dziedāt!»
Viņi deva Sveikam papirosus un dažus graudiņus cukura, bet apdāvinātais jutās dziļi aizkustināts par šādu necerētu laipnību un sāka apdomāt, ko īsti tādu jautrāku uzraut. Tad noklepojās un iesāka:
Kad es gāju padejot, Padejot, padejot, Glītu meiču sastopot — Aha!
Dziedāja Sveiks ar tādu centību un dziesma tik loti iepatikās, ka to vairākas reizes vajadzēja atkārtot. Kad ausa rīts un no upes uzpūta mitrs vējš, krievu zaldati jau prata dziedāt čehiski:
Vona bila, ceļa bila, ona se mi libila, Ma raztomila Baruško, vem me sebon na lužko, Ma raztomila Baruško, vem me sebon spak.
Lai pēc gadiem 50—60 dažs labs tautasdziesmu vācējs tāpēc nebrīnās, ka kaut kur Urālos, Kaukāzā vai tālā Sibīrijā viņš {aužu mutē vēl atradīs šīs čehu dziesmas skaņas. Par to savā laika jau gādājis brašais kareivis Sveiks, vērsdams uz sevi tikpat brašu un varonīgu krievu zaldātu uzmanību tai liktenīgajā naktī.