Nākamais etapa punkts atradās Zaslavā. Tur gūstekņus sagaidīja jauns zaldātu transports, lai vestu tālāk. Pārtikas nebija, maizi arī neizsniedza. Gūstekņus atkal divas stundas skaitīja un, neraugoties uz sīku, ledainu lietu, tūlīt dzina tālāk. Tā viņi gāja visu nakti bez apstājas un atpūtas, slapji un nosaluši, līdz ārprātam izsalkuši. No rīta sasniedza kādu sādžu, kur zemnieki pretim iznesa dažus klaipus maizes, lai tos apmainītu pret veļu, segām un zābakiem. Izbadējušies ļaudis ap šiem klaipiem sāka lamāties un kauties.
Sādžā pie katras būdas stāvēja krievu zemnieks vecās, netīrās skrandās un uzmanīgi vēroja, ka tikai gūstekņi kaut ko nenozagtu. Bet tie skrēja no vienas akas pie otras un lūdza ūdeni savās pudelēs, lai tās ātri izlietu pie nakamās akas,
kur katrreiz izplūcās pēc spaiņa jauna ūdens. Neviens īsti nesaprata, kāpēc tas viss notiek.
Ce|ā gadījās zemniece, kas padusē nesa maizes kukuli. Maizi viņai viena mirkli izrava no rokām, pašu nogrūda zemē un sāka mīdīt. Ar šauteņu resgaļiem zaldātiem tik tikko izdevās savaldīt maizes cīņā satracināto pūli. Likās, ka šie ļaudis no bada jau zaudējuši prātu. Ielai pāri steidzas meitene, uz krūtīm nesdama kaut ko lupatās savīstītu. Gūstekņi uzbruka viņai, izrāva nesamo un atdeva tikai tad, kad lupatās atrada jaunpiedzimušu, raudošu bērnu.
šai kurkstošo vēderu dzītā masā mierīgi soļoja Sveiks un stastija kaprālim: «Interesanti būs redzēt, kā ļaudis sāks aprīt cits citu. Mēs izlozēsim. Bet vispirms ir nepieciešams, lai lozes kristu lielākiem un taukākiem. Es. draugs, reiz lasīju kādu ceļojumu aprakstu par vāciešiem, kuri kaut kur Austrālijā atraduši cilvēkēdāju salu un tur uzsprauduši savu karogu. Bet kareivji iedzimtiem neko nav varējuši padarit, tādēļ valdība lūgusi pāvestam, lai viņš sūta savus misionārus šos cilvēkēdājus apstrādāt. Pāvests arī aizsūtījis ļoti labus sludinātājus, un drīz vien cilvēkēdāji pieņēmuši ij vācu karogu, ij svētā tēva krustu. Bet reižu reizēm kāds kareivis vai misionārs tomēr vēl pazuduši. Pēc triju gadu laimīgas valdīšanas no salas Berlīnē ieradusies delegācija pie paša Vilhelma, lai tam izteiktu savas padevības jūtas un izlūgtos vЈl vairāk misionāru. Vilhelms par to bijis ļoti priecīgs un jautājis, vai visi viņa Austrālijas pavalstnieki gribot kristīties. Tad delegācijas priekšnieks viņam atbildējis: «.Justi augstība — tā ir pavisam cita lieta. Mēs esam pārliecinājušies, ka tiem melnās kleitas ģērbtiem gaļa ir krietni mīkstāka, neka tiem zilos mundieros. Melnie ātrāk izcepās, cepetis no viņiem iznāk garšīgs kā torte, bet zilos var visu dienu uz iesma svilināt un tomēr tie paliek cieti kā zāle. Mana tauta tādus neciena. Tādēļ es ceru, ka jūsu augstība mūsu lūgumu drīzāk izpildīs.» — Kapralis, kas gāja, gurdi rokas uz vēdera sakrustojis, nepalika tomēr Sveikam atbildi parādā: «Tā ja — badā var visu izdarīt. Tāpat kā dzērumā. Kad es strādāju Augšējā Labe, tur mitinājāmies četri pie kādas kurlas vecenes. Vienā svētdienā līdz pusdienai strādājām, tad mājās visi nomazgājāmies vienā bļodā — no- šķīstījain labi krietni rokas, sejas, kājas un gājām drusku uzdzīvot. Naktī pārnācāin visi no dzēruma ta uzpusti ka kastaņu pumpuri pavasarī. Istaba mums bija otrā stāva. Vecene mūs bija gaidījusi, ielaida, noslēdza durvis un pati aizgāja lejā gulēt. Mēs iekritām gultās, bet drīz atmodāmies briesmīgās slāpēs. Pieceļos un skatos: viens jau sēž uz loga, laiza tur no-
svidušo rūti un sūdzas: «Velns lai parauj, es te nosprāgšu bez ūdens!» Sākām klauvēt pie durvīm, bet vecene kurla kā zivs — neko nedzird. Tad uzmodinājām arī pārējos un teicām: «Tam alum droši vien būs bijuši pipari un sinepes piebērtas — mutē akurāt tāda garša!» Bet viņi tikai sauc: «Beigas ir, mēs visi nomirsim bez ūdens!» Tai izmisuma pilnā brīdī es pamanīju, ka vecene istabu nav uzkopusi un bjodā vēl palikuši netīrumi, kurus mēs tur piemazgājām. Pamēģināju pirmais, lai drusku paskalotu kaklu, bet draugi man tūlīt sekoja. Tā līdz rītam mēs visus savus netīrumus no tas bļodas bijām izdzēruši.»
«Ar kādām ziepēm jūs toreiz mazgājāties,» iejautājās Sveiks. «Ar vienkāršām vai sasmaržotām?»
«Ar vienkāršām,» skumji atbildēja kaprālis.
«Nu, tad varēja dzert bez bēdu,» apstiprināja Sveiks. «No sasmaržotām gan var celties dažādas nepatikšanas. Rata- jos kādā viesnīcā pārnakšņoja skauti. Rita agrumā viņi sasmaržotām ziepēm nomazgājās pagalmā pie kādas siles, kurā saimnieks biia sagatavojis zirgiem dzērienu. Tā kā ūdeni no upes vajadzēja nest tālu gabalu, zirgi torīt palika nedzēruši, bet saimnieks pats tā saskaitās, ka vienu skautu turpat silē noslīcināja, otram ar desas luņķi izsita aci, par to viņu arī arestēja.»
«Vai tā bija Prāgas, vai ungāru desa?» ieinteresējās kaprālis, bet, atbildi nesagaidījis, pats vēl piemetināja: «Gabalu ungāru desas es tagad labprāt ēstu. Bet neatteiktos arī no Prāgas ražojuma.» Sos vārdus teikdams, viņš sev tik stipri saspieda nabu, ka viss vēders iekurkstējās.
Kolonna sāka stiepties garumā. Gūstekņi bieži pakrita, gūlās pie zemes, stenēja, izstiepa kājas. Kad sitieni vairs nelīdzēja, feldfēbelis izmisumā lauzīja rokas un, norādīdams uz mežmalu, pār kuru pašreiz grima no mākoņiem izlīdusi saule, komandēja:
«Dzeniet viņus tur, lai izguļas, lai izguļas un atpūšas. Velns zin, ko priekšniecība ar tiem domā iesākt. Nudien, viņi visi man te nosprāgs badā.»
Ceļmalā austrieši pakrita un tūlīt aizmiga kā miruši. Krievu zaldāti, uz šautenēm atspiedušies, stāvēja tiem apkārt un sarunājās: «Lūk, ko karš izdarījis! Tā viņš nokauj nabaga ļaudis. Smagi klājas mums šinī karā. Austrieši vai vācieši — cilvēki vien ir. Nosprāgs tāpat kā mēs.»
Viņi aizgāja uz ciemu, atnesa dažus klaipus maizes un pāris bulkas, bet gūstekņiem nedeva citādi, kā tikai apmaiņā pret gredzeniem vai pulksteņiem. Kaprālis pārdzīvoja smagu
iekšēju ciņu, kad krievu zaldāts tam piesolīja pusktikulf, lorā- dīdams uz viņa roku. Beidzot kaprālis tomēr novilka sev no pirksta zelta laulības gredzenu un murmināja, it kā atvainodamies: «Piedod man, Betiņ! Es citādi vairs nespēju. Nevar taču cilvēks mirt badā laulājamā gredzena deļ.»
Brašais kareivis Sveiks, drusku nosnaudies, sāka meklēt utis. Sai darbā viņam nevajadzēja daudz pū|u patērēt, jo rietošā saule medījumu bija izvilinājusi redzamās vietās. Sveika teicamai priekšzīmei radās vesels bars sekotāju; drīz viņu rokas bija raibas no asinīm. Tai laikā garām brauca automobilis ar krievu virsniekiem. Viņi pavēlēja pieturēt, izkāpa kāds ģenerālis, tam skriešus piesteidzās feldfēbelis.
«Kurp tu viņus ved?» jautāja ģenerālis.
«Uz etapu Kolonnajā. Tur viņi jānodod, jūsu…» feldfēbelis aiz bailēm aizrijās, tomēr nenocietās un vēl piemetināja: «Bet tik tālu viņi neaizies — jau divas dienas nav ēduši. Līdz etapam vēl 60 verstis.»
Ģenerālis sarauca pieri, bridi padomāja un tad, pret feldfēbeli pagriezies, stingri teica: «Aizved viņus līdz tuvākai sādžai, lai tur izguļas un kaut ko sadabū no iedzīvotājiem, bet šo nodod priekšniekam Kolonnajā.»
Adjutants kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas, ģenerālis to parakstīja un iedeva feldfēbelim. Automobilis aizbrauca. Sveiks to visu saprata tā, ka gūstekņi ģenerālim nav patikuši; viņš piegāja pie feldfēbeļa un teica: «Uzdrošinos jautāt — tas laikam bija kāds kārtīgs ģenerālis. Mums ari bija viens tāds — Radeckis. Lai gan bija feldmaršals — tomēr labs cilvēks.»
Kamēr Sveiks sarunājās ar feldfēbeli, ģenerālis teica adjutantam: «Velns viņu zin, kas te par kārtību! Katrs etapa punkts iesniedz intendantūrai milzīgus rēķinus par gūstekņu barošanu, bet viņi, nabagi, mirst badā. Mēs izdevām manifestu, uzaicinājām labprātīgi padoties, bet te viņus apzog līdz kreklam. Šausmas!»
«Taisni tā,» kā svece izstiepās adjutants — un ar to šī saruna izbeidzās.
Pēdējos spēkus patērēdami, gūstekņi aizvilkās līdz sādžai. Bet izrādījās, ka tur visu jau apēduši krievu zaldāti, uz fronti iedami. Zemnieki naidīgi un neuzticīgi raudzījās uz zilpelēko laužu masu, kas krēslā tuvojās viņu rijām. Viss bija jau noslēpts. Zemniece, kurai Sveiks palūdza pāris kartupeļus, viņam strupi atbildēja: «Nav, nekā vairs nav» un aizcirta būdas durvis.
Sveiks palika uz trepēm. Tur apsēdies, viņš mēģināja noteikt, cik cieši bads cilvēku var saspiest savās ķetnās. Vēderā kaut kas rūca, grauza, ņurdēja. Un Sveiks pie sevis domāja: Tik vieglus sapņus kā šonakt, es laikam gan nekad nebūšu redzējis…
Vakara klusumā iečīkstējās durvis. Sveiks palika uzmanīgs. No būdas izlīda zemniece, pie rokas nesdama lielu spaini. Viņa iegāja laidarā, tur kaut ko izlēja silē, no kūtiņas izlaida lielu cūku un pati atgriezās būdā. No siles vējš Sveikam atnesa miltu smaržu. Viņš piecēlās, tad atkal noliecās un rāpus pielīda cūkai, kura rakās ar purnu silē un garšīgi čūpstināja. Sveiks turpat iebāza arī savu roku. Cūka ierukšķējās. Sveiks izzvejoja dažas pupas un vienu kartupeli, paslēpa tos mutē un bāza roku atkal silē, cūkai teikdams šādu uzrunu:
«Nu nu, esi solīdāka. Tu esi tikai cūka un tādēļ nedrīksti būt tik skopa un nenovīdīga kā cilvēki. Man liekas^ķa tu, kolēģe, nepaliktu gluži vienaldzīga, ja austriešu kareivis te nomirtu badā. Kolīdz būsi nobarota, tevi nokaus, bet līdz tam laikam vēl izbaudīsi daudz patīkamu pārdzīvojumu. Mūs, turpretim, nokauj izbadējušus un no mūsu nāves nevienam nav nekāda labuma.»
Cūka mierīgi ēda, nepiegriezdama Sveikam nekādu vērību. Ar vienu roku viņš sāka atkal zvejot silē, bet ar otru apkampa cūkas kaklu un, to draudzīgi pakasīdams, čukstēja:
«Pupas, kartupeļi un nedaudz piena — tas ir lielisks ēdiens! Kad kādreiz jūsu karalis, kāds krietns kuilis, pieteiks karu kaimiņu sādžas cūkām un tev būs jāstājas frontē — tad tikai tu sapratīsi, ko nozīmē grūti laiki. Protams, tas nenotiks uzreiz, jo vienas sādžas cūkas tik drīz vis muļķas nekļūs, lai skrietu tām otrajām virsū. Cik tas gan ir labi, ka nevienai cūkai nav savas dzimtenes, ko karā aizstāvēt,»
Cūka, it kā piekrizdama, ierukšķējās un pagāja sānis. Sveiks izsmēla pāri palikušās samazgas ar savu krūzīti, izdzēra un pateicās:
«Taisnību sakot, man gan tevi vajadzētu rīt uzaicināt pie sevis brokastīs, bet tu jau saproti, cik tas pašreiz ir neērti. Tādēļ, cūka — māsiņ, saņem manu sirsnīgāko paldies!»
Cūka atkal ierukšķējās un iegāja kūtiņā. Sveiks tikko bija nolīdis sāņus, kad no būdas atkal iznāca pati saimniece, apskatīja sili un, pie loga pieskrējusi, priecīgi sauca: «Trofim Ivanovič, panāc šurp, paskaties, mūsu cūka izveseļojusies! Visu sili izēdusi. Skat vien, kā laizīt izlaizījusi.»
Pa durvīm, smagi pūzdams, iznāca vecs zemnieks un apskatīja sili.' Tad viņš ielīda pie cūkas kūtiņā un tumsā bija dzirdama zema balss: «Paldies Dievam, viņa jau ēd, karstums ir pārgājis, ausis vēsākas kā vakar.» Zemniece pārkrustījās, kaut kam neredzamam paklanījās un apmierināta nopūtās: «Gods Dievam debesīs!»
Viņi aizslēdza kūtiņu un aizgaja. Rijā uz salmu kūļa, kur bariem rapoja utis, brašais kareivis Sveiks sagatavoja sev guļasvietu un domaja: «Lūk, kādu prieku es sagadaju šiem cilvēkiem, un Dievs turklāt vēl dabūja pateicību .. .» Tad viņš atri aizmiga. Sapnī viņš piedalījas tīri nomazgātu, fralias ģērbtu un ordeņiem apkārtu cūku banketā, kur vislielākā cūka pacēla glāzi uz visu karojošo ķeizaru veselību un savu runu beidza sekojošiem vārdiem: «Agrāk cilvēki mūs rija, tagad rij kopa ar mums. Karš, draugi, mus tuvina cilvēkiem, vienlīdzībai, saticībai un brālībai.»
Rītā agri visi piecēlās bez modinātāja, jo augšā rāva bads un aukstiinis. Gūstekņi ātri izklīda pa sādžu, meklēdami kaut kādu proviantu. Dīķī salasīja vardes, meta tās katlā, ktirinaja ar izkaltušām kalmēm un jokoja:
«Ēst var . . . Agrā pavasarī vardes pie mums ir gardums; ēd viņas tikai tie, kam zosis un pīles jau apnikušas.»
Ļaudis ar mazāk izturīgiem vēderiem vārīja koku lapas, negatavus. ābolus, un kāds ungārs savā katliņā iemeta pat divas patronsoīnas, apgalvodams, ka tas esot pagatavotas no cuku ādas un tādēļ iznākot labs galerts. Tie, kas nedzinās pēc vārītas barības, grauza koku mizas, zāles un dažādas nepazīstamas saknes. Kāds skolotājs ieteica, ka sevišķi barojošas esot nātres, un kads brīvprātīgais piemetināja;
«Ja, viņas garšo gan, bet tikai ar teļa cepeti. Tad tās va- jaga smalki sagriezt. Tā darīja mana māmuliņa. Lh, draugi, kas tie bija par jaukiem laikiem, kad svētdienās viņa cēla galdā veselu kilo smaržojoša teļa cepeša ar svaigiem kartupeļiem …»
Viņa dzejiskām iedomām šīs idilles attēlošanā nebija robežu; drīz vien pēc katra vārda gūstekņiem sāka tecēt siekalas. Tad viens no viņiem pielēca kājās url iesaucās: «Es vairs nevaru izturēt!» Brīvprātīgo un pēc tam arī skolotāju viņi saķēra un abus iesvieda dīķī.
Kad laukumā iznaca zemnieces, lai apskatītos, ko var iemainīt, gūstekņi steidzīgi vien sāka pārdot atlikušos veļas gabalus. Tie, kuri sevišķi cieta badu, turpat novilka savu pēdējo kreklu un atdeva pret gabalu maizes. Kad tas bija apēsts, bet izsalkums vēl nedeva miera, viņi novilka bikses un sauca: «Laba manta! Pērc, bāba! Cik dosi maizes?» Bet, kolīdz ieraudzīja klaipu maizes, novilka arī apakšbikses un atdeva par to abas. Tad piesteidzās krievu zaldats un uzkliedza: «Tā nedrīkst, nedrīkst!»
No rijas vispēdējais izlīda Sveiks. Viņš sava katliņā sasil
dīja vakardienas ēdiena atliekas un draudzīgi pusi atdeva kaprālim. Pēc tam viņi kopīgi devās uz laukumu, kur zaldāti jau pulcēja gūstekņus, saukdami: «Nu, ātrāk, ātrāk, bērni! Polon- najā dabūsiet pusdienu!»
Visi steidzīgi devās cejā uz paradīzi, kur priekšā gaidīja kāpostu zupa, bet zaldāti solīja arī maizi, galu un cukuru. Vis- izsalkušākie steidzās priekšgalā, atgādinādami kamieļus tuksnesī, kad tie tālumā saoduši oāzi. Krievu zaldāti šo solījumu burvīgo spēku ātri vien apjauta, un, kad nātrām saindētie vēderi sāka prasīt savu tiesu, viņi mierīgi nostājās blakus sāpēs vaidošiem gūstekņiem un mudināja: «Nu, kusties, kusties! Po- lonnaja nav vairs tālu. Tur katrs dabūs trīs mārciņas maizes un vienu mārciņu gaļas. Tur laba priekšniecība; biezputra arī būs. Nu, kusties, kusties! Dakteri arī dabūsi.»
Ap pusdienas laiku Polonnaja tiešām bija sasniegta. Gūstekņus tur sadalīja vairākās grupās un sadzina kādā dārzā, kur kūpēja katli. Ieradās garš virsnieks un pavēlēja izsniegt pusdienas. Ģenerāļa vēstule šoreiz bija līdzējusi. Vada komandieris gūstekņus saskaitīja desmitos, katram desmitam iedeva vienu sarūsējušu un netīru metāla bļodiņu, uz muguras uzrakstīdams «1», «2», «3» un tā tālāk. Pieteica katram atcerēties savu numuru un tad veda zem nojumes, kur pavāri katlos lieliem kausiem maisīja kāpostus. Sveiks, kam uz muguras bija «troika», saņēma savam desmitam kāpostus, bet kaprālis sadalīja maizi un gaļas gabaliņu desmit daļās. Visi ielenca bļodiņu, varēja dzirdēt tikai karošu atsitienus pret zobiem. Kāposti bija ļoti karsti, bet neviens nedomāja tos atdzesēt, nevienam nebija vaļas pat uzpūst. Vienā momentā bļodiņa bija tukša, maize un gaļa aprīta. Gūstekņi apsēdās zālē, gurdi, bet svētlaimīgi skatījās apkārt un gaidīja, kas nu notiks. Likās, ka Sahāra jau izbrista un nu varēs atpūsties zem palmām.
No pusdienām nākdami, pie viņiem apstājās krievu zaldāti. Rokās viņiem bija mazi katliņi, iesākās sarunas ar gūstekņiem, kuriem beidzot uz delnām uzbēra šo katliņu saturu un tad paši gāja tālāk.
«Fui, fui, fui!» Sveiks iesvilpās, no plaukstas plaukstā mētādams saņemto dāvanu, kas bija vēl karsta. «Atkal kāds draņķis,» viņš teica kaprālim. «Kad tik nesaģiftējos! Ko ar tādu dara? Pīpo, ēd vai iesmērē?»
«Velns lai parauj!» priecīgi iesaucās skolotājs, kas nesen bija dikti izpeldināts. «Pie mums ar šito vistas baro. Kungi, tā jau ir prosa! Viņi to lieto saldā ēdiena vietā.»
Kāds cits, kas arī bija saņēmis «kašu», sāka kladzināt; «Klu, klu, klul», un Sveiks atsaucās ar skaņu: «Kikerigī!» Bet drīz atkal ieradas virsnieks un pavēlēja gūstekņus sadzīt atpakaļ rijās, kur tiem Java līdz ritam izgulēties.
Polonnaju Šveiks ilgi pieminēja savās atmiņās un ar labpatiku stāstīja par šajā vietā gūtajiem atklājumiem.. «No rīta, draugi, es eju ar savu bļodiņu pēc putras. Mēs to bijām jau apēduši, bet eju otro reizi, jo ēst vēl gribējās. Pavārs mani atgrūž, bet es neatlaižos; viņš man — blac! — pa galvu ar kausu. Bet tai brīdī pienāk feldfēbelis, tas bārdainis, un saka: «Dod viņam. Viņš ir mūsējais, pareizticīgais.» Es .to tūlīt iegaumēju, kaut art vāji sapratu krieviski. Pavārs man pielēja pilnu bļodu un iedeva vēl ķīseli. Tad es gāju pie otra katla, kur varija «kašu» krievu zaidatiem, parādīju savu trauciņu un teicu: «Klausies, es esmu pareizticīgs.» Viņš man dod pilnu kausu sava garduma, ka nezinu, kur likt. Pēc kāda laiciņa eju pie zaidatiem, rādu uz maizi un saku: «Es esmu pareizticīgs.» Viņi man piebāž kabatas, ka tikko spēju nest. Beidzot uzskatu kādu jaunu zaldātu, kas izdala papirosus. Spiežos tam klāt un saucu: «Dod man vienu — esmu pareizticīgs!» Bet viņš paskatās Uz mani, savelk šķību lūpu un saka: «Nemuļķojies! Kas tu par pareizticīgu, ja dzīvoji Vršovicos?» Kungi, tas krievu zal- dats runāja tik labi krieviski, ka es katru vārdu sapratu — un viņš mani arī. «Neesmu no Vršoviciem, bet no pašas Prāgas,» es atbildu. Viņš tikai smejas: «Ak tu, vecais ēzeli, vai es tevi neredzēju pie ūdensvada Streikā? Nu, še tev divi papirosi — tu Berlīnes, Vīnes un Romas vergs!» Es protestēju: «Neesmu nekāds vergs, bet sava vecā monarha uzticams kareivis un karošu par viņu līdz nāvei!» Viņš atkal smejas, paņem divas paciņas mahorkas un saka man tikpat saprotami kā iepriekš: «Paklau', tu Vīnes un Berlīnes vergs, — saki, ka Francis Jozefs un Vilhelms ir nelieši. Saki, ka viņi sen jau izpelnījušies cilpu, Husa, Komeirska, Kramarža, Mahana un citu mocekļu dēļ. Zvēri, ka atriebsi viņu asinis!» Ko man bija darīt, ja pīpot gribējās? Nu, protams, es teicu, ka abi viņi nelieši un saņēmu par to mahorku. Vēlāk Kijevā dabūju zināt, ka tas nemaz nav bijis krievu zaldāts, bet kāds čehs Tonda Novāks no Brevnovas, kur tas nošāvis savu hetmani un tad pārbēdzis pie krieviem, aizmirsdams savu zvērestu.»
Polonnaja bija vienīgā vieta, kur virsnieks neuzdrošinājās gūstekņus apzagt. Bet aiz tas atkal sakās visas vecās likstas. Bija nolemts austriešus kājām sūtīt līdz pašai Kijevai. Krievu armija pastāvīgi atkāpās, tādēļ brīvu vilcienu nebija un vajadzēja steigties. Triju dienu gājienā gūstekņi tikai vienu reizi dabūja pa gabaliņam maizes. Ceturtā dienā, kad etapa vietā piebrauca pārtikas katli, sagūstītie ungāri un rumāņi uzbruka
tiem. Nelīdzēja sitieni ar šauteņu resgaļiem. Vienā mirklī katli bija apgāzti, zem tiem vaidēja aplietie un saspiestie, bet apkārt tiem plēsās ļaudis kā izsalkušu vilku bars. Tad atsauca kazakus. Pilnā maršā viņi iejāja gūstekņu bara un, garām pātagām sizdami pa labi un kreisi, izsalkušos izklīdināja. Kazakiem šada nodarbošanās ļoti iepatikās. Tie bēgošos gūstekņus izkliedēja pa lauku un tad dzina atkal kopā, pērdami nagaikām.
Vakarā gājiens apstājās kādā mazā, izpostītā sādžā. Zaldāti gūstekņus palaida rijās un šķūņos, nerūpēdamies, kur kurais paliek. Sveiks kopā ar kaprāli, skolotāju un brīvprātīgo ielīda maza Šķūnītī, kas atbalstījās pret zemnieku būdas sienu. Viņi. nometa somas un izgāja sētā apskatīties. Būda bija noslēgta,, šķūnis tukšs. Skolotājs dārza atrada divus rāceņus, brīvprātīgais vēl sadabūja divus buljona «Graf» kubikus, Sveiks piesolīja sērkociņus, un viņi sāka vārīt vakariņas. Kad bija paēduši, šķūņa kaktā savilka drusku zirnājus un likās gulēt. Brīvprātīgais pākstīs atrada vēl dažus zirņus un. tos grauzdams teica: «No zirņiem iznāk laba zupa, ja tai pieliek žāvētu šķiņķi …»
Sveiks brīdi klusēja, bet toties cītīgāk ostīja un tad teica: «Man tā gribas šķiņķi ar zirņiem, ka sāku baidīties no halucinācijām. Ta vien liekas, ka šķiņķi jau saožu.»
Brīvprātīgais smagi nopūtās, skolotājs sāka runāt par jutekļu maldināšanu. Sveiks atgūlās; varēja skaidri dzirdēt, kā viņš šņākdams degunā ievilka gaisu, apostīja sienu aiz sevis un pārliecināti teica: «Kungi, tās nav nekādas ilūzijas. Nāciet paši un paostiet. Aiz šiem baļķiem ir šķiņķis.»
Brīvprātīgais apostīja sienu un teica: «Nudien, aiz tās ir šķiņķis. Varbūt arī tauki.» Skolotājs iebāza degunu pašā šķirbā un piemetināja: «Ja cilvēks būtu pele, viņš varētu tur iekļūt. Vai arī mēnesstars, kas iespīd pa logu.»
«Nemaz nevajaga būt mēnessērdzīgam,» Sveiks pretojās.. «Kārtīgs cilvēks tur iekļūs, arī pele nebūdams.»
«Jā gan — ja mums nebūtu fizikas likumu,» apvainojās, skolotājs.
«Tos cs nepazīstu,» Sveiks atbildēja. «Ar tādiem niekiem nenodarbojos. Tai istabā ir šķiņķis, un tagad mums jāatrod tāds likums, kā tur ietikt.»
«So šķiņķi apsargā likums,» ierunājās arī brīvprātīgais. «Es, kungi, esmu juridiskās fakultātes trešā semestrī un tādēļ zinu, ka privātīpašuma tiesības ir svētas. Par tām runā jau seno romiešu likumi. Vai pazīstat sodu likuma 171. paragrāfu un tā paša likuma 83. paragrāfu par zagšanu? Cietuma sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem.»
«Ar tādiem likumiem vēl neesmu iepazinies,» mierīgi atteica Sveiks. «Es zinu tikai to, ka esmu izsalcis, un tur tai istaba atrodas šķiņķis.»
Skolotājs nopūtās un nogūlās uz zirnājiem, bet brīvprātīgais joprojām skaidroja Sveikam dažādas tiesības un likumus: «Privātīpašuma tiesības spēkā uztur visa cilvēce; uz tām dibinās visas sabiedrības kultūra un laime.»
Sveiks klusēja; viņš kaut ko pārdomāja, kamēr brīvprātīgais beidzot aizmiga. Drīz krākt sāka arī skolotājs. Tad Sveiks klusi piecēlās, atkasīja no sienas salmus un izlīda pagalmā. Būdas durvis bija no ārpuses aizslēgtas, tātad iemītnieku nebija mājās. Tikpat klusi viņš ielīda atpakaļ šķūnī, nometās ceļos, paņēma kabatas nazi un dažas reizes ar to iedūra zemē; tad sāka atkasīt mālus, lai paraktos zem sienas. Tā viņš darīja -vairākas reizes, tad iebāza roku — tā izlīda pa baļķa apakšu otrajā pusē: istabā nebija grīdas. Pēc šī svarīgā atraduma viņš rakās vēl sparīgāk, sviedri viņam plūda pār seju un muguru, bet pēc stundas caurumā varēja iebāzt jau galvu, un drīz vien viss viņa ķermenis atradās otrajā pusē. Reizē ar to istabā iespīdēja mēnesstars un apgaismoja telpu ar visām tās bagātībām.
Daudz nekā tur nebija: trīs klaipi maizes, maiss miltu, gabals tauku, divi gabaliņi šķiņķa un desas luņķis. Sveiks visu to vērīgi apskatīja un novietoja savā maisiņā. Un pēkšņi viņš atrada vēl divus gabalus sviesta un kluci biezpiena. No sviesta viņš paņēma tikai vienu gabalu, bet vienu šķiņķi pakāra atpakaļ vecajā vietā. Tāpat atstāja divus maizes klaipus, teikdams: «Viņiem taču arī vajadzēs kaut ko ēst, kad atgriezīsies mājās.» Tad izlīda ar savu maisiņu atpakaļ šķūnī, caurumu rūpīgi aizpildīja, atgrieza sev biezu riku maizes, apsmērēja to ar sviestu un paēdis likās gulēt.
Rītā agri, kad biedri vēl gulēja, Sveiks sagrieza maizi, gaļu un desu gabaliņos, lai ēdot viss uzreiz nebūtu jāizņem, un sapakoja somā. Gabalu maizes ar sviestu un šķiņķi atstāja maisiņā.
Tikko saule bija uzlēkusi, gūstekņus piecēla un dzina tālāk, apsolot pusdienas nākamā etapā, ko vajadzēja sasniegt pievakarē. Bads turpinājās, un, kaut arī gūstekņi bija jau tālu no frontes, tie vēl arvien līdzinājās zvēriem, kas gatavi cits citu aprīt. Ap pusdienu viņi apstājās kādā pļavā, kur brīvprātīgais aiz brīnumiem atplēta muti, ieraudzīdams, ka Sveiks atsien maisiņu, izņem no tā maizi, sviestu un šķiņķi, noliek tos sev uz ceļgaliem un tad mīlīgi saka: «Uz maizi un šķiņķi balstās visa sabiedrība; tie ir cilvēku kultūras un laimes pamati.» Brīvprā- ilgajam āciš iemirdzējās asaras, skolotājs skaļi nošņaucās, bet' Sveika mīkstā sirds neizturēja. Viņš iedeva katram gabalu un teica: «Nu, lūk, draugi — jūsu izglītība jums maz noder, ja baidāties zagt un iet pa grēka ērkšķaino ceļu. Cik labi, ka es. neesmu izglītots …!»
Solīto etapu viņi sasniedza vēlu vakarā; pusdienas tur solīja tikai nākamajā dienā. Sveiks ar biedriem ielīda kādā pussagruvušā šķūnī. Rītā viņš pamodās pirmais un tvēra pēc sava maisiņa, ko'bija piestiprinājis uz vēdera. Maisiņš bija gan joprojām aizsiets, bet — tukšs; sānos ar nazi tam bija izgriezts liels caurums. Sveiks paskatījās uz kaimiņiem: brīvprātīgajarra zods spīdēja kā nolakots, bet skolotājam bārdā bija ieķērusies., šķiņķa piciņa. Mierīgi un apmierināti viņi tagad gulēja; neviens; vaibsts viņu sejās neliecināja par sirdsapziņas pārmetumiem'.
Tad brašais kareivis Sveiks izgāja no šķūņa, pacēla rokas pret debesīm un teica: «Kungs, piedodi tiem, jo tie nezin, ko tie dara — un nezina arī to, ka somā man vēl solīda rezerve.. Apgaismo viņu prātus tā, lai skolotājs atceras fizikas likumus un brīvprātīgajam atgādina, ka ļaudis zog pat pēc trešā semestra, pat ar solīdām romiešu un austriešu likumu zināšanām. Tagad es redžu, ka visi viņi — arī tie izglītotie ir tādi paši. zagli kā es.»
Sveiku šī lūgšana aizgrāba līdz sirds dziļumiem. Izdzirdīs šķūnī klepošanu, viņš atgriezās atpakaļ. No durvīm ātri atlēca* skolotājs, — viņš tur bija uzmanījis, bet no Sveika somas tikpat ātri atrāvās brīvprātīgais, kas bija jau sācis atsiet siksnas. Sveiks piegāja pie viņa, iesita knipi pa tā pakausi un pavēloši teica: «Fizikas likumi un visi sodu likuma paragrāfi kārtīgam kareivim ir tīrais nieks. Bet šis likums nozīmē kultūras aizsargāšanu, un tādēļ zodz citur, bet ne manā somā.»
Brīdi vēlāk viņi, ceļos nometušies, draudzīgi tupēja ap savu: kāpostu bļodiņu un grauza cietus, sapelējušus maizes gabalus,^ kurus krievi sauca par sausiņiem. Tad zilpelēkās rindas vilkās', atkal tālāk Krievijas dziļumos iekšā. Sī zeme atklājās viņu' priekšā kā milzīgi, neizpētīti klajumi, kuros vietām viļņoja kviešu lauki, vietām zaļas pļavas, baltas birztalas, ganāmpulki, un sādžas, pār kurām gaisos sviedās spokaini vējdzirnavU spārni.
* * *
Četru dienu ceļš jau palika aiz viņu mugurām; tagad gūstekņi iegriezās sādžās, kuras krievu karaspēks vēl nebija izpostījis, kur nebija arī etapu punktu un to zaglīgās priekšniecības. Te bija jau labāk. Sādžas pagadījās diezgan turīgas, gūstekņu: ešelonu tās redzēja pirmo reizi un tādēļ pievērsa tam īpašu uzmanību. Zemnieki izturējās līdzjūtīgi, deva tabaku un papirosus; sievietes pat apraudājās, nesa maizi, vārīja kartupeļus un šķūņos deva tos gūstekņiem. Kara mežonību sāka mīkstināt cilvēcīgas jūtas, cilvēcīgas attiecības. Ja sādžu transports sasniedza dienā, pretim tam iznāca vīri, sievas, jaunavas un bērni; sakās sarunas. Viņi jautāja, vai Austrijā arī esot saule, zeme, koki, ūdens, kā tur sējot labību — un, saņēmuši puslīdz saprotamas atbildes, viņi, labsirdīgi smaidīdami, iesaucās: «Viss gluži tāpat kā pie mums! Visur pasaule ir vienāda!»
Jaunavas atnesa krūzītēs pienu un lūdza, lai gūstekņi kaut ko uzdziedot. Sievas jautāja, kā klājoties krievu gūstekņiem Austrijā, kāpēc tiem nogriežot degunus un ausis, izdurot acis un sakropļojot dzimumorgānus. Sādžā nebija nevienas būdas, no kuras kāds gūsteknis neatrastos Austrijā vai Vācijā.
Sveika fantāzijai te atklājās plašs darbalauks. Viņš gari un plaši stāstīja par dzīvi Austrijā, jauca patiesību ar leģendām, kā vien ienāca prātā, un sādžinieki viņā klausījās, vienmēr piekrizdami: «Ja, jā; tas tiesa!.. .» Sveiks jau bija iemācījies vairākus krievu vārdus; viņa skrandainais izskats un atklatā, labsirdīgā seja modināja uzticību vietējos sādžiniekos.
«Kā klājas jūsu caram?» jautāja Sveikam kādreiz sādžas vecākais. «Vai viņš ir labs cilvēks? Nevajadzēja gan vecam vīram tādu karu ņemt uz savu sirdsapziņu, lln mūsējos gūstā kāpēc tā moca?»
Ne desmito tiesu nesapratis, Sveiks bez kādas apdomāšanās atbildēja: «Jā, jā, tas mūsu cars ir vecs.pirža, bet nav slikts cilvēks. Ļaudis par katru kaut ko sarunā. Par jūsu caru arī stāsta, ka esot sirsnīgs puisis. Bet mūsējais jūsu gūstekņiem katru dienu kājas apmazgā, gluži kā pāvests Roma.»
«Vai mūsu Ivanu, mūsu Ivana Ivanoviča dēlu Galīcijā redzēji?» iejautājās sādžas vecākā sieva. «Viņš ir 216. pulkā un vēstuli atsūtīja no Galīcijas.»
«Es, mīļā, jūsu dēlu daudz esmu redzējis,» smaidīja Sveiks. «Vai Ivans Ivanovičs ir labs cilvēks? Blonds vai brūnēts? Kam viņš vairak līdzīgs: tēvam vai mātei? Jā, ja, es ar viņu runāju; viņš lūdza mani jūs visus sveicināt.»
Vecenītes acīs iemirdzējās prieks un ziņkāre. Viņa ņēma Sveiku zem rokas un kā vecu paziņu sāka viņu apbērt visda- žādākiem jautājumiem, no kuriem Sveiks, protams, neka neizprata, bet atbildēja uz labu laimi:
«Jā, māt, es ar viņu runāju tur — pie pašas Galīcijas robežas. Viņš teica, paldies Dievam, klājoties labi; maizes un uztura pietiekot — un teica vēl, lai es pie jums pārnakšņojot. Tēvs labs, māte laba — tā viņš teica. Nodod viņiem sveicienus. Bet viņi lai dod tev pusdienas un vakariņas — tā viņš teica.»
Sādžas vecākais ņēma Sveiku pie rokas, ar otro roku paglaudīja viņa vaigus, uzsita draudzīgi uz pleca un teica: «Lūk, malacis! Lūk, īsts zaldāts! Nu, iesim, brāl, iesim — mūsu būdā visu dabūsi.»
Tā Sveiks piedalījās ģimenes vakariņās, kurās viņš viens pats visu vistu nolobīja, jo saimnieks un bērni gandrīz neko neēda, priecādamies par brašo ka reivi ovc iku, un, kad tas saka jau snaust, aizveda viņu mīkstā sienā, pat spilvenu zem galvas
vēl pastūma.
Kad sādžas vecākais pielīda blakus sievai uz krāsns un zem galvas palika savu puskažociņu, viņš teica: «Lūk, austrietis — mūsu ienaidnieks, bet labs ciivēks, ar krietnu izglītību. Liekas, viņš arī lasīt un rakstīt prot.» Vecenīte pa miegam atrūca: «Slavens cilvēks — ar mūsu Ivanu frontē sarunājies. Lai Dievs dod viņam veselību!»
Pa to laiku Sveiks šķūnī izģērbās un, pamanījis, ka tur atrodas arī zirgi, izklāja uz to mugurām savu mundieri un veļu, lai utis izlīstu, jo tās nepacieš zirgu smaku un baidās siltuma. Tonakt Sveiks gulēja lieliski, jo nekas beidzot nekoda. No rīta viņš uzvilka oriģinālā kārtā dezinficēto apģērbu un izgāja pagalmā pie akas nomazgāties. Pie ratiem viņš ieraudzīja skārda kārbiņu ar ziedi un tūdaļ iedomājās par saviem sakaltušajiem zābakiem. Iegāja atpakaļ šķūnī, bet tur neatrada neko, ar ko uzsmērēt. Par laimi Sveiks turpat vienā kaktā pamanīja govi, kuras aste karājās laiskā bezdarbībā. Viņš satvēra to, iemērca kārbiņā ar ratusmēri un mierīgi sāka pārkrāsot savus zābakus. Govs atskatījās gudrām, izbrīna pilnām acīm, un Sveiks atrada par vajadzīgu viņai izteikt savus sirsnīgos atvainošanās vārdus:
«Nedusmojies vis, raibaliņ, bet atļauj brīdi izmantot tavu labo sirdi, jo apstākļi mani spiež būt par tādu Robinsonu.»
Kad ešelons devās tālāk, Sveiku pavadīja visa sādžas vecākā ģimene, kas izbrīnā noskatījās uz viņa pārpilnām piebāzto pīpi, no kuras cēlās kupli, stipri dūmi. «Tas jau tev īsts patvāris,» teica vecākais un ceļā līdzi iedeva vēl paciņu mahorkas. Aizvadījis līdz pašām sādžas lauku beigām, vecākais Sveiku sulīgi noskūpstīja, krietni sakratīja roku un, laimes vēlēdams, aicināja atpakaļceļā atkal iegriezties. So sirsnību sajutis un manīdams, ka vecenīte raud. Sveiks atbildēja ar tikpat stipru skūpstu un, acis slaucīdams, teica:
«Lūk, kādi viņi kārtīgi ļaudis! Bet tu, Sveik, esi blēdis. Tāds pats noziedznieks kā Kladivko 110 Vinogradiem, kas izsludinājās «Politikā», ka vēlas precēties, bet galu galā neapprecējās un par to nokļuva cietumā.»
Sādžas vecākais abām krekla piedurknēm ari izslaucīja acis un piebilda: «Jā, jā; lūk, ko karš ir izdarījis…»
«Vai Kijeva tālu,» Sveiks vēl iejautājās. Vecākais brīdi padomāja, tad teica: «Nu, nav jau tālu — būs kādas 200 verstis^ ne vairāk.»
Sveiks paskatījās tālumā un domīgi noteica: «Man liekas, tur sāksies jau jūra, un mēs varēsim zvejot zivis.»