Kādreiz bērnībā katrs būsim lasījuši pasaku par karali, kas sakāvis savu divpadsmit ienaidnieku karapulkus, pašus divpadsmit karaļus saņēmis gūstā un iejūdzis ratos — vēršu vietā. Toreiz noticis tā, ka viens no iejūgtiem pastāvīgi skatījies uz kādu riteni aiz sevis un nemitīgi saucis:
«Lūk, ritenis tomēr griežas!»
Tas atkārtojies tik ilgi, kamēr uzvarētājs pievērsis kliedzējam savu uzmanību, licis ratus apturēt un vaicāt, ko īsti tas nozīmējot. Iejūgtais karalis tad viņam atbildējis:
«Kad ritenis griežas, tad tā daļa, kas atrodas lejā, paceļas uz augšu un otrādi. Tas atkārtojas nemitīgi. Gluži tāpat, kolēģi, ir arī ar cilvēkiem: agrāk mēs braucām ar saviem pavalstniekiem, bet tagad, visuvarenais valdniek, tu brauc ar mums.»
Uzvarētājam tā iepatikās šī filozofija, ka gūstekni viņš lika nosēdināt sev blakus uz ratiem. Tā apsēdies, laimīgais vairs nefilozofēja, bet ar savu svaru tikai pavairoja vienpadsmit atlikušo vilcēju jūga smagumu.
Sveikam par godu jāsaka, ka viņš nesekoja šī karaļa priekšzīmei un nekad neizlietoja situāciju tikai savā labā. Tā tas nenotika visā trīs nedēļu ilgajā ceļā no Brodicm līdz Kijevai, kad gūstekņi nesaņēma nekādu barību, ne arī brīžos, kad, aiz slāpēm un izsalkuma vai lietū izmirkuši un drebēdami, izmocītie ļaudis jau līdzinājās mežonīgiem, plēsīgiem vilkiem. Sveiks vienmēr palika īsts un brašs kareivis. Viņš drošināja mazticīgos, tos uzmundrinādams un mierinādams:
«Tas viss drīz vien jau beigsies. Tūlīt aiz Kijevas būs jūra, un tur varēsim izzvejoties, cik kuram tīkas. Zivju jūrā nekad nav trūkums.»
Gadījās viņiem arī iet garām čehu sādžām, kuras jau labi sen bija nodibinājuši Krievijā ieceļojušie kolonisti. Vietām tur gūstekņus uzņēma ar īstu sajūsmu un deva pārtiku, cik varēja apēst, bet pagadījās arī tādas sādžas, kur viss bija noslēgts un iemītnieki tikai caur logiem un ar manāmu neuzticību noraudzījās uz saviem savaņģotajiem tautas brāļiem.
«Lūk, nelieši!» teica skolotājs, vienai tādai sādžai cauri ejot. «Asinsbalss viņos ir jau pavisam apklususi.»
«Skopuļi, kā jau visi zemnieki,» apstiprināja brīvprātīgais, kas bija jau pārliecinājies, ka kopā ar Sveiku nekur pasaulē bojā neaizies, un tādēļ tagad arvien turējās viņa tuvumā. «Dīvaini — zin, ka esam čehi, bet nedod ne zaļu kartupeli. Vakar es kadai vecenītei teicu, ka kopš kara sākuma divpadsmit apustuļi Prāgā uz Vecpilsētas laukuma nav vairs manīti — un viņa man par to iedeva gabaliņu biezpiena. Bet šitie pat nevaicā, kā mums tur klājās.»
«Ar viņiem ir gluži tāpat, kā tas notika reiz ar kādu Svo- bodas radinieku no Netešas,» Sveiks piemetināja. «Sis Svoboda mācījās Prāgā un kļuva par skolotāju. Pēc tam viņš apprecēja tirgotājas Bimeralovas, pie kuras bija apmeties, meitu. Tā viņš mierīgi nodzīvoja gadus divdesmit, bet tad juta, ka sāk apnikt sieva. Apnika arī mūžīgā sēdēšana uz vietas. Kad sākās vasaras brīvlaiks, viņš atcerējās, cik labi būtu tagad dzimtenē, sēdās ātrvilcienā un brauca tieši uz Netešu. Jo tuvāk tai nāca, jo vairāk sāka jūsmot: iedomājās mājiņu, kā tā tagad klusi grims ziedos. Kā šunelis Grēks, ar kuru kopā viņš bija tīrumā peles ķēris, tad, priecīgi riedams, steigsies pretim, laizīs kājas un visi ļaudis apkārt sanāks un runās: «Ja, jā — tas ir tas pats mūsu Svoboda, kas Prāgā tagad kļuvis par ievērojamu vīru. Kaut viņa nelaiķis tēvs to vēl būtu savām acīm redzējis! Viņš droši vien apraudātos no prieka .. .»
Tā domādams, viņš iegāja sādžā un skatās: turpat ceļmalā vecais Travs pļauj miežus. Skolotāja kungs viņu uzrunā vienkārši un zemnieciski: «Dievs palīdz, vectēv!»
«Kas es tev par vectēvu?» vecais Travs pieklājīgi atbild. «Un kas Dievam par vajadzību iemaisīties manās darīšanās? Atstāj viņu mierā, bet nāc tu, dienaszagli, pats un pamēģini man palīdzēt, ja jau tā vēlies. Esi jau laikam abus sānus aiz slinkuma nogulējis!»
Nu, šis vecis ir jau zaudējis saprātu — Svoboda nodomājis un piegājis tam vēl tuvāk, lai tas labāk pazītu:
«Tu, vectēv, mani laikam gan vairs neatceries?»
Sai brīdī Travs meties viņam ar izkapti tieši virsū, dusmīgi saukdams:
«Tūlīt vācies prom, blandoni! Vai tu domā, ka man te visi zag|i gar ceļmalām jāpazīst? Nav jau tādu mums trūkums. Vecam Moravcam nupat izcēluši pulksteni no vestes kabatas, kamēr pats pļāvis un veste atradusies uz ežas. Vai tikai tu to neesi izdarījis? Taisies, ka tiec — citādi pasaukšu mūsu puišus, lai krietni iemizo!»
Skolotājs vēl nodomājis, ka vecais tikai joko, un nospiestā garastāvoklī iegriezies krodziņā. Citu dzērāju tur patlaban nav bijis. Viņš pasūtījis alu, un krodznieks iejautājies:
«Jūs, laikam, esat kāds apdrošināšanas aģents? Jeb pārdodat bildītes?»
Sim krodzniekain, ko sauca Bašņa, Svoboda atzinās, kas viņš un kāpēc te ieradies. Tas atteicis:
«Jūsu tēvu es pazinu; viņš diezgan bieži pie manis iegriezās. Dzēra tikai rumu un tā sadedzināja iekšas. Lai gan par mirušiem sliktu nerunā, bet prokvasts viņš bija liels. Vairāk dzīvoja pa tiesām, nekā mājās.»
Pēc šiem vārdiem skolotājam alus pēkšņi kļuvis rūgts. Viņš piecēlies un devies uz savu seno mājiņu. Bet skatās: tās vietā tagad paceļas liels, plašs nams, un pārdotavas durvīs stāv viņa māsa. Brāli ieraudzījusi, tā tūlīt saka:
«Cik žēl, ka man pašreiz nav nekā, ar ko tevi pacienāt. Maizes cepiens neizdevās, un govs ir ālavā. Vai paliksi līdz rītam jeb šodien jau brauksi atpakaļ? Mums tiešām nav telpas, kur tevi pa nakti novietot. Nams vēl jauns un mitrs. Vai bērnu tev nav? Nu, tas ir labi. Tad vairāk varēsi sakrāt. Pavisam nepatīkami, ka mana vīra nav mājās. Viņš jau taisījās tev rakstīt un lūgt mums atsūtīt kādus sešus simtniekus. Mums jāpērk govs, zirgs un rati. Vai tu nevarētu palīdzēt? Vakariņas tev ieteicu paēst restorānā; tas, ko mājās gatavoju, tev jau laikam lāgā negaršos. Ja domā tur ilgāk uzkavēties, tad paaicini arī manu vīru: viņš pēc tam vienmēr ar pateicību atcerēsies savu bagāto svaini, kas to laipni pacienājis.»
Sis skolotājs atbēga atpakaļ Prāgā jau tai pašā vakarā un veselu mēnesi pēc tam nostaigāja uz acu klīniku, jo no raudāšanas, atpakaļ braucot, tam abas acis bija krietni vien iekaisušas.»
Kijevai viņi tuvojās svētdienas rītā. Ārpus pilsētas gūstekņus apstādināja kādā garā sādžā un krietni tur visus sabaroja. Turpat viņiem arī ļāva pārnakšņot, bet nākamā rītā agri piecēla un dzina pilsētā iekšā.
Tik plašu lielpilsētu kā šī Ukrainas pērle Sveiks vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. No pulkstens septiņiem rītā līdz trijiem pēc pusdienas viņi nemitīgi gāja pa karaspēka rindu ielenktām ielām un vēl arvien netika laukā no šis pilsētas. Milzīgi ļaužu pūļi tos ziņkārīgi apskatīja no laukumiem un trotuāriem. Visur bija dzirdamas priecīgas sarunas:
«Lūk, atkal ved gūstekņus! Krietni daudz mūsējie saņēmuši .. .»
Gorodovoji, kas konvojus papildināja, šīs domas vēlīgi apstiprināja: «Jā, ļoti daudz! Jau drīz vien karš beigsies. Mēs ienaidnieku uzvarēsim.»
Gūstekņi jau tā daudz brīnījās par Krievijas lauku, mežu un stepju plašumu, bet Kijevas milzīgums tos pavisam pārsteidza. Ļaudis, kuri bija iedomājušies, ka par Krieviju tiem ir kaut kādas ģeogrāfijas zināšanas, tagad apstulba un palika kā mēmi. Kad nāca jau vienpadsmitā stunda, skolotājs beidzot ierunājās:
«Tas ir kas nepiedzīvots! Kijevā taču pavisam tikai 800 000 iedzīvotāju, bet pa šo laiku mēs būtu pat 7 miljonu Londonai cauri izgājuši. Vai tad šajā pilsētā ir tikai viena bezgalīga iela?»
«Pa šo vienu ceļu mēs esam jau divas reizes izstaigājuši,» kāds viņam aiz muguras atbildēja. «Es ievēroju izkārtni. Tur bija krievu un franču uzraksts. Laikam kāda Francijas firma.»
«Vai tik tā nebija otra nodaļa citā kvartālā?» iejautājās brīvprātīgais.
«Zēni!» šai brīdī iesaucās arī Sveiks. «Vienam laukumam mēs esam jau piecas reizes gājuši pāri. Tas ir tas pats, kam vidū uzcelts piemineklis. Bet katru reizi mēs tur nonākam no citas puses, pa citu ielu. Kas to lai zin, cik ilgi vēl viņi mūs tā vadās, lai ļaudis priecātos!»
Sveiks nebija maldījies. Katru reizi, kad frontē gāja kļūmīgi, krievu ģenerālštābs, lai nomierinātu iedzīvotājus, pavēlēja vadāt apkārt lielus gūstekņu barus, kuriem vajadzēja liecināt par varenām sekmēm un uzvarām.
Štābi un informāciju biroji visās valstīs darbojas vienādi. Austrijā bieži vien īsi un sausi paziņoja: «Mūsu pulki ienaidnieka pārspēka spiediena rezultātā atgāja uz iepriekš jau sagatavotām pozīcijām.» Tās karalietu speciālisti turpat atzina par nepieejamām. Taču pēc pāris dienām no šīm nepieejamām pozīcijām kareivji bēga tālāk kā aitu bars, bet laikraksti svinīgi vēstīja: «Vada komandieris Vaclavs Krupitčka saņēma gūsta sešus sīvu pretestību izrādošus krievus, kas liecina par_ austriešu kareivju varonību un stingru apņemšanos nepiekāpties ienaidnieka priekšā.»
Krievijā šī «zaldātu-varoņu» sistēma jau bija atmesta pēc kara ar japāņiem. Leģendas mēģināja radīt tikai par dažu ka- zaķu drošsirdību un patriotismu. Toties frontē kļūmīgos brīžos no pilsētas uz pilsētu vadāja garus vilcienus, pilnus ar gūstekņiem, un lika viņiem staigāt no rīta līdz vakaram iedzīvotājiem par prieku un apmierinājumu. Ja kāds būtu franču, angļu, krievu un vācu laikrakstos saskaitījis, cik īsti gūstekņu jau saņēmušas viņu armijas, tad kopā iznāktu tik milzīgi skaitļi, kurus pat gudrākie astronomi neprastu aptvert.
«Mēs jau atkal ejam pa to pašu laukumu!» iesaucās torīt Kijevā viens gūsteknis pēc otra, jo ilgo apkārtvadāšanu pa pilsētu drīz vien bija pamanījuši vai visās rindās. «Cik ilgi mūs tā vadās?»
Šveiks šoreiz pavisam domīgi atbildēja:
«Tik ilgi, kamēr beidzot apniks. Ja viņi ir mūs sagūstījuši,, tad tiem arī tiesības mūs parādīt. Es pazīstu kādu miesnieku Gurķu. Tam kabatās nebija ne plika graša, bet uz krūtīm somiņā viņš vienmēr sev līdzi nesa simts kronas, kuras nekad nemainīja. Kādreiz krogā viņš izdzēra krūzi alus, apēda desiņas un tad pasauca sulaini: «Es gribu samaksāt!» To teicis, viņš izvelk tās simts kronas un liek uz galda, bet kolīdz sulainis izstiepj roku, šis paķer simtnieku atpakaļ un saka: «Pagaidiet, es aizmirsu, ka man ir arī sīknauda.» Un noliek uz galda trīs puskronu gabalus. Es šo vīru pazinu jau piecus gadus un. gluži labi zināju, ka visiem saviem paziņām viņš ir parādā. Bet simtskronu gabals tomēr palika neizmainīts. Ļaudis jau palaikam mīl palepoties — šoreiz mēs esam tā lielā nauda. Izlietosim labāk šo reto izdevību pēc iespējas lietderīgi un centīsimies iepazīties ar pilsētu. Kas zin, vai vēl kādreiz būs šāds karš un vai mums radīsies izdevība bez kara šeit atkļūt.»
Pēcpusdienā, kad gājiens atkal devās pa Pagrabu ceļu, skatītājos izcēlās troksnis. Kāds tur bija novērojis, ka viena un tā pati gūstekņu nodaļa paiet garām jau septīto reizi. Pūlī sāka kliegt par krāpšanu un par to, ka ienaidnieks drīz vien jau būšot Kijevā. Gorodovoji gan strādāja amerikāniski un viņiem arī izdevās apcietināt dažus jaunekļus, tomēr pūlis tik viegli neapmierinājās. Dūrēm un nūjām draudēdams, tas ielenca kārtības sargus. Ziņkārīgie saskrēja arī no citām ielām. Sākās īsta cīņa, kliedzieni, lamāšanās, un gūstekņiem nekas cits neatlika, kā no ņudzekļa bez kavēšanās mukt tālāk projām. Kad pēc pusstundas viņus atkaļ sapulcināja un šoreiz jau izveda ārpus pilsētas, konvojs paziņoja, ka nu varēšot atpūsties un kādā lielā ēkā dabūšot arī pusdienas. Sveiks, priecīgi pasmaidīdams, tad teica:
«Arī te braši kaujas ar policistiem. Krievu tauta man arvien vairāk sāk iepatikties!»
Pagalam noguruši, gūstekņi pieplaka pie zemes, cits valstījās un staipīja locekļus, cits ātri aizmiga un gulēja kā nosists. Apkārt viņiem gluži vienaldzīgi staigāja krievu zaldāti, līdz beidzot atvērās milzīgā šķūņa durvis, iznāca kāds jauns ofi- cierītis un komandēja:
«Nu, dzen viņus šurp! Pa četri rindā!» Zaldāti tūliņ sāka gūstekņus spārdīt kājām, lai tie atmostos, kārtoja viņus pa četri un tad iegrūda pa plaši atvērtajām durvīm. Tur viņus saņēma citi, no kazarmām atsūtītie zaldāti un vispirms pamatīgi izkratīja: bāza rokas visās kabatās, atlocīja un iztaustīja katru vīli, izvandīja somas, lika noaut vēl atlikušos apavus un visu, ko vien atrada nepieļaujamu varenās Krievijas drošības labad, atņēma un sasvieda lielā gubā. To stingri apsargāja vēl citi, šautenēm un durkļiem apbruņoti karavīri.
Atņēma, protams, visu to, kas kratītājiem patika pašiem. Cehiem nepalika vairs neviena katliņa, ne dzerampudeles, ne siksnu, mēteļu, ziepju, apakšbikšu, ne pretutu smēres, ne bār- dasnaža, ne pulksteņa, ne maka ar naudu. Turpat gubā palika arī apavi, ko daudzi nesa uz pleciem, jo, ilgi ejot, tie ļoti noberza kājas.
Visu šo procedūru noskatījās oficierītis, kas mierīgi stāvēja pie durvīm un ar pletni pliukšķināja pie saviem spoguļspīdī- giem kavalērista zabakiem. Reizēm viņš labsirdīgi pasmīnēja, vērodams, cik nelabprāt gūstekņi grib šķirties no savām lietām. Tikai tad, kad kāds sāka nopietnāk pretoties, turēdamies pie sava pulksteņa vai laulības gredzena, un vācu valodā mēģi- naja atgādināt. Ženēvas nolīgumu un starptautiskās tiesības — šis oficierītis spēra noteiktus soļus. Viņš piegāja pie nepaklausīgā, uzšāva tam pāris reizes ar pipku pa gurniem un sānos iegrūda krietnu kulaku, laipni piemetinādams:
«Nekas! Sibīrijā dabūsi visu jaunu. Jūsējie, job tvoju maķ, mūsu gūstekņus tur Austrijā jūdz arklos, bet mēs jums kā kungiem ļaujam pastaigaties. Jo mazāk nesamā — jo vieglāk būs tālāk iet. Nu, marš!»
Laukā pa to laiku bija pienācis jauns gūstekņu ešelons, un iepriekšējiem ilgi nācās gaidīt, kamēr tos visus ielaida šķūnī. Skolotājs aiz gara laika novilka blūzi, izlasīja utis un tad to salocīja padusē. Viņš gribēja novilkt arī kreklu, bet brīvprātīgais, kas turpat blakus gulēja uz sava mēteļa, ierunājās:
«Gluži velta ir tāda tīrīšanās. Lūk, tajā sētā jau kaut kas krietni garo. Tur mūs droši vien visus pamatīgi nomazgās, mundierus un veļu izdezinficēs. Sādā stāvoklī taču mūs nevai vest tālāk — tad jau mēs sāksim izplatīt utis un slimības.»
«Tādā gadījumā es savu kukainīti lieku atpakaļ — lai vēl atpūšas,» atteica skolotājs. «Jānoņem tikai bikšu siksna un jāpaslēpj — citādi arī to var sadedzināt.»
Tai brīdī pie brīvprātīgā piegāja kāds zaldāts bez šautenes un, vilkdams viņam no apakšas laukā šineli, norādīja uz kādu naudas gabalu savā saujā.
«Pārdod, pan, savu šineli. Tik un tā tev viņu atņems, Es vismaz pusrubli samaksāšu.»
Brīvprātīgais atteicās. Tad zaldāts vēl pielika 10 kapeikas, no kabatas izvilka paciņu mahorkas un, mēteli joprojām vilkdams. turpināja pierunāt tā īpašnieku:
«Nu, atdod, pan, atdod! še sešdesmit kapeikas un mahorka, šinelis tev vairs nebūs vajadzīgs — Sibīrijā ir silts kā vasara.»
«Liecies mierā!» pēkšņi uzkliedza konvojs neatlaidīgajam pircējam. «Tā nevar! Vai viņus gluži plikus atstāsim? Vācies prom — citādi iztaisīšu skandālu.»
Gūstekņi beidzot piecēlās. Viņus sāka dzīt tālāk. Kas notika priekšējās rindas, to Sveiks nevarēja saskatīt, un tāpēc viņš ar saviem biedriem pēkšņi ieskrēja kā auns vilku barā. Brīvprātīgajam mēteli ar varu norāva un iemeta guba, bet, kad viņš par to žēlojās oficierītirn un aizrādīja uz starptautiskām tiesībām, tas dažas reizes izmēģināja savu pipku uz pārgudrā gūstekņa muguras, laipni pamācīdams:
«Še tev starptautiskās tiesības! Se tev Zenēvas līgums!» Mētelim sekoja skolotāja blūze un siksna, pēc tam Sveika zābaki, un, kad atbruņotie varoņi beidzot bij izsviesti sētā, kur dubļi un mēsli sniedzās līdz ceļiem, Sveiks dziļdomīgi teica: «Kungi, nupat jūs esat izdezinficēti gandrīz līdz pašai adai. Tagad skolotājam būs mazāk darba ar knosīšanos, un es droši vien līdz pat Sibīrijai neuzberzīšu tulznas uz kājām.»
«Es nu gan esmu īsts ēzelis!» izsaucās brīvprātīgais. «Kāpēc es nevarēju savu mēteli pārdot par 60 kapeikām? Tagad varētu apēst bulku.»
Bet skolotājs, abām rokām turēdams uz leju šļūkošās bikses un drūmi raudzīdamies dubļu masā, kas tam lēni smēlās jau zābakos, žēli piebilda:
«Kas gan varēja iedomāties, ka mūs tā uzņems brāļu tautas zemē Krievijā! Goda vārds; ja es tagad sastaptu Kramaržu, kas saka, ka visi slāvi esot brāļi, es viņam krietni iešautu pa ausi.»
Sveiks, netīrumus no aiznadzēm tīrīdams, strīdu par slā- visrnu nobeidza ar šādu secinājumu:
«Var jau būt, ka līdz šim mēs nemaz neesam bijuši īsti slāvi. Tagad viņi mums māca, ko nozīmē būt slāviem. Mums tikai uzreiz ir tā grūtāk pierast. Bet gan jau . . .»
Kapitāns Kukuškins, kas Krievijas cietoksni pārzināja gūstekņu saimniecisko daļu, nebija šo tautu principiāls pretinieks. Viņš mēdza teikt: «Karš jau tādēļ ir, lai tautas no tā ciestu» — un šo patiesību centās pierādīt nelūgto viesu vispamatīgākā izkratīšanā. Kad šie «zilpelēkie siseņi, kas šurp salaidušies Krieviju apgrauzt» (tā viņš pats teica), bija izdzīti sētā un atņemtās lietas izšķiroja krievu zaldāti, lai pēc tam tās pārdotu gūstekņiem atpakaļ, kapitāns pavēlēja atslēgt noliktavu un iznest maisiņu ar cukuru. Gūstekņiem tad vajadzēja pa vienam nākt viņam garām, un pats viņš vēroja, kā katram saujā iedeva divus graudiņus, tēvišķi pamācot:
«Lūk, tur ir ūdens. Ej pēc tējas.»
šos padomus kapitāns papildināja ar tik pamatīgiem sitieniem pa stilbiem, ka katrs gūsteknis palēcās labu gabalu uz priekšu. Tur tie domīgi noraudzījās uz kūpošo ūdenskatlu, jo ne katliņu, ne krūzīšu viņiem vairs nebija. Sveiks, cukuru mutē sabāzdams, teica:
«Lai nu pamēģina tagad dabūt ārā.»
Kapitāns Kukuškins pats ieradās virtuvē pārliecināties, vai zupa tiešām izvārīta, un piekāva tur pavāru, kas uzdrošinājās ziņot: «Galu porcijās nedalījām, jo bija par maz; tāpēc savārījām tāpat zupā.» Šo sodu pavārs dabūja ne jau par priekšniecības pavēles neizpildīšanu, bet par to, kādā toni biia izrunājis vārdiņus «par maz». Lāga vīrs Kukuškins jau iepriekš bija licis izlietot tikai ceturto daļu no tā gaļas daudzuma, kas gūstekņiem pienācās, un to viņš bija ierakstījis savās intendan- tūras grāmatās.
Pēc tam Kukuškins lika izsaukt pie sevis vācu oficierus un ar tulka, kāda ukraiņa, palīdzību pavēlēja tiem savus ļaudis nostādīt rindās un komandēt pārgrupēšanos uz vietas. Turpat pusstundu cietokšņa sētā skanēja: «Doppel — linksfront — rechtsfront!»
Kukuškins pats stāvēja un skatījās uz šiem ļaudīm, kas frontē viņu būtu nominuši kā vardi, bet tagad pa dubļu paltīm kā mērkaķi te lēkāja viņa priekšā. Pats viņš arvien vairāk apreiba no savas varas un pašlepnuma apziņas. Tai pašā laikā viņš priecādamies skaitīja, cik daudz viņu tur bija un cik daudz vēl to nonāks viņa rokās. No katra taču varēja savu summiņu ietaupīt. Beidzot Kukuškins aizgriezas, jo viņam gribējās savu sapni izrunāt skaļi, pašam dzirdot:
«Paldies Dievam! Pēc kara varēšu sev Kaukāzā nopirkt krietnu muiželi. Jeb nē… labāk pirkšu Krimā — tur būs mierīgāk.»
Pa to laiku zaldāti no noliktavām iznesa maizes klaipus, sadalīja tos vienlīdzīgos gabaliņos un uz dēļu galdiem izlika skārda bļodiņas. Kapitāns ar tulka palīdzību teica, ka visiem jāsagrupējas pēc tautībām: austrieši atsevišķi, čehi atsevišķi, tāpat vācieši, serbi, poļi, ukraiņi, itāļi un ungāri. Tad viņi saņemšot maizi un kāpostus un varēšot ieiet kazarmās.
Pletni pret zābakiem pliukšķinādams, pats viņš iegāja atkal virtuvē. Gūstekņu vidū atskanēja saucieni: «Vāci — pa labi! Cehi — pa kreisi! Poļi — stūrī!» utt. Vienas mātes — Austrijas bēnri nu sadalījās atsevišķās grupās.
Cehos, poļos un bosniešos šī grupēšanās radīja priecīgas nojautas. Viņi visi cerēja, ka nu reiz sāks iet labāk. Visi taču bija jau diezgan dzirdējuši un ticējuši, ka slāvus Krievijā nemaz neuzskatot par ienaidniekiem, pret tiem izturoties kā pret izdzītiem draugiem. Nu šīs ilūzijas likās vistuvāk pienākušas.
«Tagad mēs dabūsim labāku uzturu,» teica skolotājs.
«Mūs atstās tepat — uz Sibīriju nesūtīs,» piemetināja brīvprātīgais.
«Es jau vienmēr esmu teicis: cik tas labi, ka cilvēks ir dzimis čehs,» atkal priecīgi uzsmaidīja Sveiks. «Kādā dziesmā taču dzied tā: Slāvam brāļi visur atrodas . ..»
No virtuves iznāca feldfēbelis, lai vestu gūstekņus pusdienās. Viņš staigāja no grupas pie grupas un uz saviem pirkstiem mēģināja tās saskaitīt. Tad atgriezās un sāka skaitīšanu atkal no gala, galvu grozīdams un domīgi skatīdamies kādā papīra lapelē. Beidzot viņš atkāpās gabaliņu tālāk un pusbai- līgi sāka saukt:
«Kur ir vācieši?»
«Hier!» skanēja droša atbilde.
Tiem viņš pavēlēja pienākt sev tuvāk un turpināja:
«Bet kur čehi?»
«Hier!» atskanēja vēl skaļāk.
Ar roku viņš norādīja uz vāciem, dodams zīmi tiem pievienoties, un sauca tālāk:
«Bet ungāri — kur ir tie?»
«Elen!» iekliedzās ungāri.
Tiem norādīja pievienoties čehiem un turpināja:
«Bet poļi?»
«Hier!» tie atsaucās un gāja pie ungāriem paši.
Tālāk sekoja serbi, horvāti, itāļi, ukraiņi, un beidzot, ierau-
dzijis savā priekšā tukšu laukumu, feldfēbelis, gluži apjucis, izsaucās:
«Kur tad ir palikuši austrieši?»
Atbildi nesagaidījis, viņš skriešus devās uz virtuvi pie ka- pitāna Kukuškina, lai tam ziņotu, ka starp gūstekņiem nav neviena austrieša.
«Ak tu, ragulops tāds!» iekliedzās sadusmotais Kukuškins. «Kā tad nav, ja es pats tos redzēju? Austrijā dzīvo austrieši un daudz citu tautu,» viņš vēlreiz pārbaudīja savas zināšanas pēc kara reglamenta.
Sētā Kukuškins izsteidzās, paka|sekodams pagalam pārbiedētajam felfēbelim, kas iedomājās, ka austrieši būs kaut kur noslēpušies un par to priekšniecība viņu aizsūtīs uz fronti. Kapitāns apstājās pie maizes klaipiem un dusmīgi uzkliedza feldfēbelim:
«Nu, saskaiti vēlreiz, aitasgalva tāds! Lūk, te ir maize austriešiem, te poļiem un tā — visiem citiem kopā. Ja es tev, suņa bērns, pavēlu dot maizi austriešiem, tad tev jāsaprot, ka austrieši te ir!»
Austriešu noslēpumainās pazušanas dēļ galīgi apstulbušais feldfēbelis, pēc kura domām visi šie ļaudis izskatījās kā austrieši, neko sakarīgu vairs nezināja atbildēt. Viņš tikai murmināja:
«Nikak net, jūsu augstlabdzimtība! Nevaru zināt! Taisni tā!»
«Es tev, durakam, tūlīt paradīšu, cik tur ir austriešu,» Kukuškins jau mierīgi teica. «Sadzen viņus visus atkal vienā barā.»
Viņš paņēma no feldfēbeļa papīra lapeli un atkal atdalīja Austrijas tautas citu no citas, un, kad pēc itāļiem iesaucās: «Austrieši!» skaļi atskanēja tikai viena atbalss:
«Hier!»
Tas bija brašais kareivis Sveiks. Šoreiz viņš paziņoja, ka pieder austriešu nācijai. Kad vēlāk biedri viņam to pārmeta, Sveiks taisnojās:
«Es nedrīkstēju likt ienaidniekam manīt, ka mūsu vecā Franča ķeizariskai augstībai nav vairs neviena uzticama pavalstnieka. Man bija jāapslēpj savas valsts «mājas puses», kā to teica pane Pokornaja no lilubotčepas savai meitai, kad tās abas gatavojās uz balli: «Anička, uzvelc aizšūtās apakšbikses, lai gadījumā, ja tu pakristu, vīrieši neieraudzītu tavas vājās puses.»»
Kad kapitāns Kukuškins Sveikam krieviski teica, ka viena austriešu cūka tomēr atradusies šajās internacionālajās salašņās, tad viņš saķēra savu feldfēbeli aiz matiem, bet Sveiku aiz auss un sita abu galvas kopā, lai tie labāk iepazītos — tad Sveiks tikai mierīgi piemetināja:
«Skaidrs, ka tā ir vajadzīgs. Viņam jāzin, kas ir ienaidnieks un ko tas spēj.»
Pēc tam Sveiks paziņoja, ka maizes klaipi, kas nodalīti austriešiem, visi pienākas viņam kā šīs tautas vienīgajam priekšstāvim. Kukuškins uz to atbildēja ar pāris īsti krietniem krievu vārdiem, bet, kad Sveiks arī tad vēl nemitējās savu tiesību aizstāvēšanā, viņš īsti nikni uzsauca feldfēbelim:
«Sito karcerī!» — Un klusāk piemetināja: «Iedod viņam tā krietni pa purnu!»
Feldfēbelis pārdrošnieku vispirms pamieloja ar tādu pļauku, par ko pats Sveiks vēlāk liecināja: «Man bengāļu ugunis vien gar acīm nošķīda», un tad divi bruņoti zaldāti viņu satvēra aiz rokām, pamudināja ar kājām un pa garu koridoru noveda kādā pagrabā, kur aiz dzelzs durvīm atskanēja it kā lauvu rūkšana.. Kāds cits felfēbelis atslēdza durvis, satvēra Sveiku aiz apkakles un iegrūda šajā bedrē.
Tur iekšā bija gandrīz tumšs. Sveiku tūlīt apstāja vesels bars krievu zaldātu; tie priecīgi sauca:
«Ahā! Viens austrietis arī pie mums iekritis! Pans!» Visi viņi bija dezertieri, atbēguši no frontes, noķerti Kijevā, un tagad viņi gaidīja, kad tos no jauna sūtīs karot. Netīrās avīžu lapās viņi tina kaut kādus šaubīga izskata gružus un šīs «cigaretes» piesolīja arī Sveikam, lai ar to sapīpotu miera pīpi:
«Ka tu te iekļuvi? Vai lidotājs? Jeb no frontes aizmuki?» «Es cietu tādēļ, ka neatteicos no tā, par ko karoju,» Sveiks paskaidroja un nopūtās. Krievu zaldāti viņu gan nesaprata, bet sirsnīgi piekrita:
«Jā, gluži pareizi: karot nevajaga! Priekšniecību vajaga piekaut!»
Sveikam viņi palienēja krūzīti, ielēja tēju, nogrieza gabaliņu desas, iedeva riecienu baltas maizes, cits pēc cita censda- mies pacienāt, un pēc tam ierādīja vietu uz nārām: «Lūk, atgulies tur, pan, un atpūties tagad!» Sveiks atlaidās guļus, pārdomāja visus šīsdienas piedzīvojumus un centās atcerēties visus vārdus, kurus no jauna bija dzirdējis. Tagad jau viņš zināja, ko nozīmē «dod pa purnu!», un nāca pie slēdziena, ka arestā nav nemaz sliktāk, kā tur laukā, dubļainā pagalmā, kur tagad droši vien notiek krietna izkaušanās, maizi dalot.
Bija jau vakars. Baznīcas tornī turpat tuvumā skumji un
melodiski skanēja zvani. Pa karcera logu varēja manīt ars zvaigznes. Pie sienām kūpēja mazas petrolejas lampiņas ar pus- s-apiēstiern cilindriem. Arestētie sēdēja grupās un dzēra tēju; pcc tam sāka dziedāt un spēlēt kārtis.
Sveikam neviens Vairs nepiegrieza vērību. Viņš savā somā ielika maizi un desas gabaliņu, ko nupat bija saņēmis. Kad sargi atvēra durvis, viņš izgāja atejā, kir tam iedeva milzīgu, nelabi smirdošu spaini, lai to uz nakti paturot savām vajadzībām. Kamerā Sveiks šo spaini apgāza uz mutes un pats pakāpās uz tā pie loga. Zaldāti vilka kādu skumju, garu melodiju, bet tad piepeši uzsāka kādu bezbēdīgu, pašu sacerētu dziesmiņu:
Oficieriem maksā naudu, Zaldātiļ tik ņem uz graudu.
Sveiks uz viņiem noraudzījās ar laipnu, brālīgu skatu un teica: «Jā, slāvam visur brāļi atrodas…»
Pagalmā viss bija jau apklusis. No debesīm šurp plūda rāma zvaigžņu gaisma. Sveiku pārņēma sāpīga sajūta, un viņš arī iedziedājās:
Pa pasauli klīstu es vientuļš uti skumjš …
Šī dziesma viņu tomēr neapmierināja. Labāk bij likties uz nārām un drīzāk aizmigt, neko nedomājot. Kad Sveiks bija jau mēteli uz galvas uzvilcis, krievi vēl ierunājās:
«Krietna tauta šie austrieši. Prot lasīt un rakstīt. Ar labu nakti!»
Un kārtīga valsts šī Krievija — Sveiks vēl inigdams sevi nodomāja. — Te kareivjiem krauj pa purnu, policistus piekauj un karcerī met gluži tāpat kā mūsu Austrijā.
Tad viņš aizmiga saldā miegā;