Vārdus un izteicienus, ar kuriem sarunājās vienkāršā tauta, jūs neatradīsiet nevienā svešvalodu mācības grāmatā. Dzīvē ir gluži pretēji: svešinieks vispirmi ievēro lamu vārdus un veselas frāzes, kuras tauta visbiežāk lieto. Tas, kas bijis Itālijā, vafbūt pēc pusgada vairs neatcerēsies, kā itālieši sauc vīnu
un maizi, bet «porko dio» un «porko madonna» viņam atmiņā paliks uz visu mūžu. Tāpēc nebrīnīsimies, ka Sveika zināšanas krievu valodā bija drusku vienpusīgas un visvairāk piemērotas satiksmei ar vienkāršo tautu.
Cietokšņa karcerī viņš nosēdēja divas dienas. Tad vakara apskatē ieradās kāds ģenerālis un, ieraudzījis Sveiku starp krievu zaldātiem, jautāja kapitānam, par ko šis gūsteknis tur iesēdināts. Kukuškins pamatīgi izskaidroja, ka sods uzlikts par rupjību un naidīgu izturēšanos, kas apdraudējusi Krievijas lielvalsts drošību. Ģenerālis uzsmaidīja Sveikam un teica tam vācu valodā:
I «Austrijas zaldāts ir vienmēr uzticīgš savai tēvuzemei.»
Bet kapitānam viņš piebilda krieviski:
«Neturiet viņu te, dzeniet darbā. Vai jūs domājat, ka mums viņi par velti jābaro?»
Nākamā rītā agri divi šautenēm apbruņojušies zaldāti izveda Sveiku no cietokšņa un devās prom pa Kijevas ielām. Abi pavadoņi bija lāga zēni. Viņi gāja pa tukšām ielām, turēdamies pēc iespējas attālāk no pilsētas apdzīvotajiem rajoniem. Sveiks smējās un māja ar galvu pretimnākošām meitenēm. Ar ļ dažām sastopoties, abi zaldāti apstājās, patērzēja un rādīja tām savu slaveno gūstekni, izturēdamies pret to gluži draudzīgi.
Sie pavadoņi Sveikam iemācīja pretimnācējām teikt kādu frāzi, taču tās, to izdzirdušas, vai nu ātri aizmuka, vai sāka neganti lamāties.
Pēc stundas viņi bija jau laukā no pilsētas, pārgāja tiltam un dzelzceļa sliedēm un drīz vien jau atradās Darnicas nometnē.
Gūstekņu nometne bija ierīkota priežu mežā un apžogota ar dzeloņdrāšu režģiem. Vienā stūrī atradās kāda šķūnim līdzīga celtne. Tur zemē ieraktus redtēja milzīgus katlus. Turpat bija uzcelta maza baraka, kur strādāja nometnes kanceleja un pārvalde. Sveikam radās tāds iespaids, it kā viņš atrastos lielā, zilganā purvā. Cik tālu vien acis sniedza — visur kustējās zilpelēkie gūstekņu mēteļi. Daži gulēja zem priedēm,_ citi sēdēja pie tukšām somām uņ mēmi raudzījās uz zemi kā izsalkuši un nomākti zvēri. Kad vairāki salasījās barā, tie spiedās klāt katliem, no kurienes krievu zaldāti viņus aizdzina ar šauteņu rezgaļiem. Bij arī tādi, kas rāpoja vai vilkās uz vēdera un meklēja, kur vēl liti ieies kads zāles kušķītis, lai to kāri norautu un aprītu. Izsalkums un riebums vienlaikus atspoguļojās viņu sejās. ļ
Katrs, kas kaut vienu dienu bija pavadījis Darnicā, kļuva
nikns kara pretinieks līdz pat kapa malai. Dienu pēc dienas debesis karavīriem arvien vairāk attālinājās, bet Darnicā tiem likās, ka vaļā atvērusies jau pašas elles vārti. Astoņdesmit līdz simts gūstekņu tur nomira katru dienu, bet Krievijas cara bezjēgas karavadība dzina turp vēl arvien klāt jaunus gūstekņus — transportu pēc transporta. Mežā starp dzeloņdrāšu režģiem pašreiz mitinājās ap 232000 gūstekņu, un visus tos pabaroja no … diviem katliem.
Kad Sveiks klejoja starp šiem pusdzīvajiem ģindeņiem, kurus tagad daudz vairāk uztrauca no koka nokritusi mizas garoza nekā sprāgstoša lielgabala granāta, viņš meklēja sev kādu brīvu vietiņu, kur varētu nogulties. Pašreiz iznesa miroņus; tos vilka aiz kājām, un viņu galvas sitās pret priežu saknēm, gan izvilka dubļos dziļas vagas. So ainu vērodams, Sveiks teica krievu zaldātam, kas patlaban sev atbrīvoja ceļu ar šautenes resgali:
«Lūk, te vajadzēja atvest to grāfieni, kas Prāgā ir lopu aizsardzības biedrības priekšniece!»
Sai brīdī viņš savā cieši savilktajā ceļasomā pamanīja caurumu, uz kuru jau vērās vairāki izsalkuši skati. Sveiks izvilka gabaliņu maizes un gribēja to atdot visnovārgušākajam likteņa biedram, bet tai pašā mirklī ap divdesmit roku izstiepās ap viņu, un maize pazuda vienā momentā. Sveiks saprata, ka būt līdzcietīgam nometnes apstākļos nozīmē — nomirt pašam bada nāvē. Tāpēc viņš savu pārtiku izņēma tikai tik, cik pirkstos varēja saturēt, un tūlīt paslēpa to mutē. Ēdot viņš juta,, ka nenovīdīgi skati to ielenca no visām pusēm.
Acis pacēlis, Sveiks redzēja, ka visneatlaidīgāk viņu novēro kāds kareivis, kas sēž iepretim uz priedes baļķa un seko katrai ēdāja žokļa kustībai. Pamanījis, ka Sveiks viņu ievērojis, sēdētājs gurdi piecēlās un grīļodamies pienāca pāris soļus tuvāk. Tad viņš teica:
«Jums ir maize. Tā ir patiesa laime. Atļaujiet vaicāt: vai- jūs neesat Sveiks?»
Vēl pāris pētošu skatu, un Sveiks palēcās uz priekšu, plaši atplezdams abas rokas apkampienam:
«Marek! Ak tu, brīvprātīgais varoni! Tad beidzot arī tu te esi iekļuvis?»
«Es, Šveik, te esmu jau trešo dienu,» Mareks atbildēja. «Mani šurp atveda vilcienā no Dubnas. Jau piecas dienas neko neesmu ēdis, atskaitot pāris iepuvušus bumbierus.»
Šveiks paslEpus, lai citi neredzētu, izvilka no savas somas vēl gabalu maizes un iečukstēja Marekam ausī:
«Tu ēd tikai maziem gabaliņiem — lai neviens nepamana.»
Mareks noņēma savu cepuri, nolika to zemē, — pats ap- 'gūlās uz mutes blakus un, seju cepurē paslēpis, kari rija pasniegto maizes gabalu.
«To tu lieliski izdomāji,» Sveiks uzslavēja. «Tu proti rīt vēl labāk nekā cūka no siles. Bet dibens tev, biedri, gan ir stipri vien iekrities. Esi jau pagalam noliesējis.»
To teicis, viņš Mareka cepurē iebāza vēl gabalu maizes un -desas:
«Ed, brāl, to visu es nopelnīju karcerī. Nebūtu slikti tur visu laiku palikt.»
Pēc dažām minūtēm brīvprātīgais piecēlās, un viņa cepure bija tik tukša, ka ne drupaču no tās nevarēja izkratīt. Savu somu atraisījis, viņš pateicīgi paskatījās uz Sveiku:
«Biedri, tu esi līdzcietīgs — pabaroji izsalkušo. Lūk, te man ir vēl vieni zābaki, bet tev kailas kājas. Saņem, lūdzu, un valkā tos. Es viņus varēju pārdot par 10 kapeikām, bet gaidīju, kad liktenis atsūtīs labāku pircēju. Neesmu vīlies. Pats Dievs tevi ir šurp atsūtījis, Sveiki»
«Es jau tāpat jūtos gluži labi — kājas ir pieradušas,» Sveiks atteica. «Bez apaviem esmu nogājis visu ceļu — no robežas līdz Kijevai.»
Bet Mareks neatlaidās. Viņš mēģināja pārliecināt, ka zābakus tāpat kāds drīz vien nozagšot, un, atcerēdamies krievu zaldātu praksi, Sveiks tam bija spiests piekrist. Viņš pieņēma dāvanu un tūdaļ uzāva sev kājās. Pēc tam palūdza no Mareka vēl vecas avīzes gabaliņu, satina tajā sev krievisku cigareti un Sej atstājās:
«Tātad pie Brodiem tevi sašāva? Laikam gan te Krievijā mani jau sen gaidīji?»
«Ne sašāva, bet es pats tur sašāvos,» Mareks pārlaboja. «Un muļķīgi sašāvos! Velns viņu zin, biedri, cik tas dīvaini iznāk: kaujā ej kā kaujams teļš un zini, ka granāta tur kuru katru bridi var atraut galvu, kājas un rokas — bet pašam pietrūkst drosmes sev pāris pirkstus pāršaut. Es gribēju izšaut caur delnu, bet vilku roku tālāk un tālāk, līdz beidzot tikai drusku sānos ieskrambāju. Divi nedēļas nogulēju Budapeštas hospitālī; tur viss atkal sadzija.»
«Un tad atpakaļ — taisni uz fronti?» Sveiks interesējās tālāk. «Vai tad nevienā slimnīcā neizdevās pamatīgāk iesēsties? Tagad jau pie mums iet tā, kā futbolisti raksta uz saviem reklāmu plakātiem: «Tikai bērni un mirstošie, nomirušos līdz- ieskaitot, paliks mājās.»»
Brīvprātīgais atspieda galvu rokās un domīgs ierunājās: «Man grūti vairs saprast, kas tagad pie mums notiek. Stāvi gluži kā svētās trīsvienības priekšā! Valsts karo ar ienaidnieku, bet tauta karo ar valsti. Visi kareivji, kuriem apnicis frontē, karo ar valsti: vienam sakropļota roka, otram mēle palikusi stīva no ievainojuma, trešais kļuvis kurls no bailēm, ceturtais kontuzēts, piektais išiasa savilkts. Ārsti šos slimniekus uzvar, un līdz ar viņiem uzvar arī zinātne. Šī zinātne ir prostituējusies; tā nekalpo vairs cilvēku veselībai un labklājībai, bet dzen viņus kā kaujamus lopus uz fronti, lai pavisam nobeigtu. Viss notiek par naudu. Ārsti izraksta apliecības, kādas vien vēlies, ja tikai ir, ar ko šiem plēsoņiem kārtīgi samaksāt.»
«Var manīt, arī tu esi viens no tiem, kas nav kārtīgi samaksājuši,» Sveiks nopūtās.
Mareks klusi pamāja ar galvu: «No Budapeštas, kur es apgalvoju, ka man paralizēta roka, mani sūtīja tālāk uz Par- dubicu. Ārsts teica: «Tur būsiet kā savās mājās: slimnīca ērta, barība laba, dakteri ir čehi un bez tam nedēļas divas par jums neviens neiedomāsies.» Šis ārsts bija poļu žīds.
Aizbraucām Pardubicā. Tiešām: 5 stāvu slimnīca, katrā stāvā 40 istabas. Viss sadalīts pēc slimībām: pirmajā — tri- pers, šankrs, sifiliss un tamlīdzīgas kaites; otrā — tīfs, dizentērija, holēra. Trešā atradāmies mēs — invalīdi no frontes. Visu šo slimnīcu ārstiem tomēr bija viens kopējs princips: izārstēt katru — un tik pamatīgi, lai viņš visu mūžu to atcerētos. Katram kareivim, kas šo hospitāli atstāja, uz drēbēm uzšuva lielu burtu «A».
Man biedros tur bija kāds skroderis no Hradceas Kralovas. Tas teica: «Te taču nav hospitālis, bet — pritons. Nē, īstenībā ir vēl sliktāk — te vēl piekopj spāniešu inkvizīciju.» Viņam bija daudz taisnības. Ārstēja tikai ar badu un elektrību; izdzina slimību gluži tāpat kā vecos laikos velnu no raganām. Virsinkvizitors bija kāds Dr. Krauss no Prāgas, un Dr. Pappen- heids — ungāru žīds — darbojās kā viņa palīgs. Trīsdesmitā istabā tiem atradās elektrizējamā mašīna. Katru vakaru paziņoja, kam rītā jādodas turp, un zēni, kas jau ilgāk tur bija nodzīvojuši, tad visu nakti negulēja aiz bailēm.
Ierodos arī es tur, un Dr. Krauss sāk apskatīt manu roku. Galva viņam noskūta gluži kaila kā putras ābols, acis aiztū- kušas kā sivēnam. Pīpo resnu cigāru, skatās papīros un tad uzsmaida man:
«Jūs sakāt, ka roka nav lietojama? Tas no ievainojuma, vai no reimatisma? Esiet bez rūpēm — mēs viņu jums te drīz vien izārstēsim. Tādi kā jūs — inteliģenti zēni — Austrijai
tagad ir vajadzīgi, bet tikai ar veselām rokām. Vispirms izmēģināsim vieglākās ārstēšanas metodes.»
Tad viņš atsauca kādu Cermaku — pavecu vīru no 10. landšturma. Tas tūlīt atsaucās «Hier!» un ārstam, nabadziņš, tuvojās gluži salīcis, uz diviem kruķiem balstīdamies. Man kļuva viņa tiešām drusku žēl un no sirds es novēlēju: kaut drīzāk tāds tiktu mājās!
Dr. Krauss ieskatījās šī Ccrmaka papīros, paklusi iesvilpās un tad jautāja: «No kā jums tāds stīvums?» Slimais atbild: «Štāba ārsts Litomeršā mani noveda šādā stāvoklī. Vispirms viņš mani krietni izsutināja, tad aplēja ar ledainu ūdeni — un pēc tam es vairs nevaru savus locekļus pakustināt. Viss sāp, bet kājas — gluži kā nejūtīgi koka gabali.»
Dr. Krauss laipni pasmaidīja. «Gulieties tur uz tā galda,» viņš teica, «bet iepriekš izģērbjaties kails. Guliet uz mutes, aizveriet acis un, kad es jums duršu ar adatu, sakiet: jā!» Adatu viņš iegrūda miesā līdz pat acij, un Cermaks sāka kliegt: «Jā, jā!»
Kad durstīšana bija apnikusi, ārsts apsēdināja Cermaku un sāka sist ar āmuru pa viņa ceļgaliem. Nelaimīgais kliedza, teica, ka sāpot, bet tad Dr. Krauss viņam uzlika vienu vara birsti uz krūtīm, otru uz kājām un palaida elektrisko strāvu. Cermaks sāka kliegt pilnā balsī: «Dieva dēļ, daktera kungs, es neizturēšu! Es iztaisīšu slapjumu … aiz sāpēm!»
Pēc dažām minūtēm ārsts izslēdza strāvu un stingri teica: «Bet tagad, Čermak, netaisiet ilgāk vairs šīs muļķības un ejiet, kā pareizi jāiet. Atliecieties gluži taisns kā svece un — kruķus prom! Nu, velns lai parauj — marš uz priekšu! Citādi …» Un Cermaks sāka iet — tā, it kā nekad savā mūžā viņš nebūtu klibojis. Tad dakteris pavēlēja: «Bet tagad skrieniet — veselas desmit minūtes bez apstāšanās!» Un Cermaks skrēja. Pēc tam Dr. Krauss griezās pie manis un jautāja:
«Paklausieties, brīvprātīgais: jūs taču esat mācījies tehnikumā. Tātad elektrotehnika jums nav sveša? .. .»»
«Prāgā, garnizona slimnīcā, kādreiz elektrizēja turku,» Sveiks viņu pārtrauca. «Tas kliedza kā lauva tuksnesī, un tikai nākamajā dienā žandarmi to sagūstīja mežā aiz Molda- vas. Kādreiz es kādā avīzē lasīju, ka Amerikā kāds nēģeris, kas noslepkavojis oficieri un izvarojis savas vecmātes māti, aizbēdzis bendēm no elektriskā krēsla, taču noslīcis Panamas kanālā.»
«Pēc tam Dr. Krauss uz pacientu galda noguldīja kādu kareivi, kuru bija kontuzējusi šrapneļa šķembele un kurš veselus sešus mēnešus nevarējis izrunāt neviena vārda. Uz krūtīm uzlika to pašu vara birsti, un, kad elektriskā strāva sāka plūst, zellis sākumā tikai šņāca un svilpa, tad sāka rīstīties, iegaudojas un drīz vien kliedza tik dikti, ka klausoties mati cēlās stāvus. Bet dakteris piespieda birsti vēl ciešāk un laipnā balsī mudināja: «Pasakiet tikai vienu pašu vārdu: Pardubice.»
«Par — du — bice!» izsaucās beidzot elektrizētais, tā ka visa māja noskanēja. Dakteris uzrakstīja vienu pašu burtu «A» un laipni piemetināja:
«Pardubici un Dr. Kraušu, kas jums šo vārdu iemācīja, jūs nekad neaizmirsīsiet.»»
«Es arī pazinu vienu tādu, uzvārdā Mezteks, viņš bija no Podzkalas,» Sveiks atkal ielauzās Mareka stāstā. «Tas kādreiz piedzēries bija nokritis no Višegradas mūra, un, kad pēc operācijas pilsētas slimnīcā mira jau nost, ksendzs vēl jautājis: «Kāda būtu jūsu pēdējā vēlēšanās?» Bet šis vairs atcerējies tikai trīs vārdus: «Nogaršojiet Bronicas alu!»»
«Pēc tam Dr. Krauss griezās pie manis,» turpināja Mareks, un teica: «Paklausieties, brīvprātīgais! Tagad jūs esat iepazīstināts ar Jēzus Kristus brīnumdarbiem no modernā evaņģēlija. Jūs man patīkat, jo esat no Prāgas, un tādēļ vienosimies šādi: es jūs tagad turp nosūtīšu, lai varat apciemot savu māmuļu, un pec tam paziņojiet par savu labprātīgo vēlēšanos atgriezties frontē. Austrijai ir vajadzīgi karavīri. Inteliģencei jābūt par labu piemēru visiem šiem nejēgām no tautas. Bet, ja jums arī vēl tagacl liekas, ka jūsu roka ir paralizēta — es viegli varu to dažās minūtēs izārstēt ar tādu pašu brīnumu, kādu jau redzējāt. Te kurlie dzird, tizlie staigā, aklie top redzīgi, un miroņi ceļas augšā.»
Es, protams, par savu slimību vairs nebildu ne vārda, jo biju laimīgs, ka ātrāk tiku laukā no šī «briesmu nama» — kā mēs apzīmējām Pardubicas hospitāli. Braucu tieši uz Prāgu, kur mani ievietoja garnizona slimnīcā pie Kārļa laukuma. Galvenais — tur atradās pats ievērojamākais ārsts pasaulē — Halbhubers, kas laikam savā mūžā nevienu vēl nebija par slimu atzinis. Viņš tvarstīja kareivjus uz slimnīcas trepēm un noķertos tūlīt nosūtīja uz fronti. Mēs viņu_ iesaucām par «balto spoku». Visiem, kas sūdzējās par slimībām, viņš teica, ka viņu vienīgā kaite esot tā, ka to dzīslās trūkstot īstu austriešu asiņu.»
«Bet Mladā Boleslavā,» pārtrauca Sveiks, drusku saīdzis, ka tik ilgi viņam neļāva runāt, «pulka ārsts bija Dr. Koubit- žeks — speciālists sieviešu slimībās. Kad kāds Slaņaržs no Libnas reiz sūdzējās par reimatismu, viņš teica: «Tas nekas, porcija kara sajūsmas jūs viegli izārstēs.» Bet Slaņaržs jautā tālāk: «Vai jūs, daktera kungs, nevarētu man no šim vērtīgām zālēm pāris kilo parakstīt?» Tad Koubitžeks viņu nosauca par ērzeli, vērsi, teļu un cūku pēc kārtas: «Gan es tevi, čehu cuka, izārstēšu!» Bet Slaņaržs: «Pazemīgi pateicos kungs!» Viņu iesēdināja karcerī un ar pirmo rotu nosūtīja uz fronti.»
«Tā garnizona slimnīcā,» pabeidza savu stāstu brīvprātīgais, «mani kāda žēlsirdīgā māsa gandrīz veselu nedēļu paslēpa no Halbhubera. Tad viņš mani gluži nejauši notvēra atejas vietā, turpat paklausījās, kā strādā mana sirds, un tūlīt aizvilka sev līdz uz kanceleju:
«šo cilvēku vēl šodien aizsūtīt uz fronti, lai viņš tur papūlas tēvijas labā!»»
«Bet kā jūs tur baroja?» Sveiks ievaicājās. «Mēs mazāk ēdām, vairāk dziedājām. Pirms vakariņām — Austrijas himnu, pirms iemigšanas — atkal to pašu. Pirmo reizi pēc vecā parauga, bet otro reizi, kad dakteru vairs nebija klāt, mēs izlietojām tikai pašu sacerētu tekstu: Pasargi mūs, ak Dievs, Te, hospitāli, cik vari! Lai rītu vēl ļauj mums valstīties, Un parītu arī. Lai slimojam te ikdien' Un māsas paklusām skaujam; Tiem, vecam Frančatn kas dien Un frontei — mēs virsū spļaujam!» «Lieliski izdomāts!» Sveiks uzteica Mareku, un tas vēl piemetināja:
«Pēdējās divas rindiņas mēs dziedājām ar tādu reliģisku aizrautību, ka pats Halbhubers, vienreiz gar slimnīcu iedams, bija apstājies, pacēlis roku pie cepures un savam pavadonim teicis: «Die Čechen sind doch nicht so gro|3e Vaterlandsverrā- ter!» (Cehi nemaz nav tik lieli tēvijas nodevēji.)
Tas bija jauks laiciņš! Bet tad — ātrvilciens, rota, fronte, kaujas pie Rovnas un labprātīga padošanās krieviem, kad savā pusē bijām jau līdz nāvei izmocīti. Nu pietiks — man gribas jau gulēt.» beidza Mareks. Bet Sveiks viņu klusi pamācīja: «Ja sajūti izsalkumu — ņem. Manā somā vēl šis tas ir atlicis. Pēc tam es atkal lūkošu nokļūt karcerī. Tu jau te vēl nekā nezini. Ja kas vajadzīgs, pavaicā tikai man. Es protu krievu valodu un tev visu izskaidrošu.»
«Labs ir, pan,» Mareks pa miegam vēl atteica. Sveiks piespiedās viņam ciešāk klāt, zem galvas pavilka egļu čiekurus un gulētājam vēlreiz iečukstēja ausī:
«Saka: kalns ar kalnu nesastopas. Bet cilvēks ar cilvēku vienmēr saprotas. Tikai nedrīkst aizmigt pārāk cieši — tad mūs te pamatīgi apzags.»
Pie debesīm iemirdzējās tālas, saltas zvaigznes. Darnicas nometne arī augu nakti dzīvoja savu parasto dzīvi. Ļaudis kā ēnas klejoja ap tukšajiem pārtikas katliem, aiz bada nevarēdami aizmigt. Ik rītus no jauna iznesa mirušos un iekasīja tos turpat aiz dzeloņdrāšu režģiem. Tie, kam arī bija izredzes drīzumā turp doties, mēmi un truli noraudzījās uz līķu nesējiem, uzskatīdami tos kā savu neizbēgamu likteni. Gadījās, ka aizvācamie, k ad tiem aiz apkakles aizmeta aķi un vilka no nometies laukā, vēl pūlējās atvērt acis, lai pēdējo reizi noraudzītos uz pasauli, kura te bija pārvērsta mūsu ellē. Krievu zaldāti tad nelaimīgos mierināja:
«Nekas, brāl! Tāpat reiz nosprāgsi kā suns! Labāk ātrāk pie miera …»
Pulkstens sešos rītā krievu zaldātu ķēdes ielenca gūstekņus, sadalīja tos atsevišķos baros, modinādami ar zābaķu spērieniem un kopā dzīdami ar šautenes rezgaliem. «Nu, celties! Pie darba!» skarbi skanēja pa visu nometni drēgnajā krēslā. Kijevu nocietināja. Visapkārt taisīja ierakumus, vilka dzeloņdrāšu žogus. Sie patriotiskie darbi bija jāveic badā mirstošiem austriešiem. Slāvu Krievija, tāpat kā panģermāņu Austrija un Vācija, nevēlējās velti barot no frontes ugunīm izglābušos gūstekņus. Tur tie būtu granātu saplosīti; te tie nomira badā uz dubļainiem salmiem.
«Nu, bērni, uz priekšu!» uzsauca konvoji sapulcētajiem gūstekņiem. «Dabūsiet brokastīs maizi, un tad — aidā — prom pie darba!»
Cieša zaldātu ķēde ieslēdza katlu, pie kura dubļos bija sabērta arī kaudze maizes klaipu. Pie katla komandēja krievu feldfēbelis: viņš pavēlēja pielaist tikai pa vienam gūsteknim. Tam tad pavārs katliņā ielēja kausu karstas putras un pasniedza gabalu maizes. Pārējie stāvēja, skatījās un gaidīja. Bet drīz viņu pacietībai pienāca beigas. Izsalkušie ļaudis saspiedās kā mūris — vienā neatdalāmā masā, un, kad radās jau šaubas, vai visiem barības tur pietiks — ķēde pārtrūka, pelēkā La v i n a klusi, bet drausmi pāri zemē notriektiem sargiem saklupa pie katla. Vienā mirklī šai plēsīgā jūklī maizes klaipi bija samīti, saraustīti un izsvaidīti pa gaisu, kur tos ķēra simtiem pirkstu un uzlasīja līdz pēdējai drumslai. Putras katlus atrāva cits citam tādā steigā, ka ar tiem paguva tikai mutes apdedzināt.
Atskrēja krievu zaldātu rota, ielenca dumpiniekus un izstiepa pret tiem šauteņu durkļus, bet neviens tos neievēroja. Tad praporščiks pavēlēja atkāpties, pielādēt šautenes un dot pirmo zalvi gaisā. Asi nošalca priežu galotnes, un lodes atrāva vairākus zarus, bet arī to gūstekņu barā neviens vēl nedzirdēja. Tur ļaudis cīnījās par ēdiena atliekām uz dzīvību un nāvi.
Praporščiks nobāla un apjuka, nezinādams, ko tālāk iesākt. Viņš jau gribēja pavēlēt šaut tieši barā, kad pēkšņi tur atskanēja skaļš, drausmīgs kliedziens, kas pat akmeņiem liktu nodrebēt. Zilpelēkā masa tai pašā momentā sastinga, tad sāka atvilkties un lēni izklīda. Krievu zaldāti bez kādas pavēles tagad dzenāja gūstekņus pa mežu un neskopojās ar sitieniem tiem, kam vien varēja piekļūt. Ap virtuvi dubļos palika tikai samītie un saspiestie, bet verdošā putras katlā gulēja kāds ungārs, kuru tur izsalkušais bars bija negribot iegrūdis. Viņš vārda tiešā nozīmē tur dzīvs izvārījās.
Nelaimīgo aiz kājām izvilka no katla, pašu katlu nocēla no uguns un aizvilka nomaļus. Praporščiks par notikušo ziņoja uz Kijevu. Kad pēc tam ieradās vesels soda bataljons un sāka sastādīt protokolu — izrādījās, ka katlā vairs putras nav, bet pašā dibenā guļ tikai austriešu kareivja cepure ar iniciāļiem «F. J. I.». Tajā putras bija palicis tikai vēl drusku ap pašiem burtiem, jo tos nevarēja tuvu aplaizīt, lai nepārgrieztu mēli. Visu katla saturu gūstekņi bija iztukšojuši, neraugoties uz to, ka tur bija izvārījies arī viņu nelaimīgais biedrs.
Pēcpusdienā no Kijevas atveda jaunus ratus ar maizi un vēl dažus katlus. Izvārītais ungārs tomēr bija licis drusku atdzīvoties komandantūras notrulušajai sirdsapziņai. Maizi dalīja līdz pašam vakaram, un gūstekņus virtuvei pieveda tikai pa desmitam reizē. Tur tagad stāvēja kazaki ar garām ādas pletnēm un rūpējās par kārtību, nopērdami visus pēc kārtas. Pēc tam nometnē atskanēja saucieni:
«Čehi, salasās kopā! Čehi, panāk te šurp pie manis!»
«Marek,» teica Sveiks brīvprātīgajam, ar kuru tas divatā bija nomaļus noskatījies «bada dumpi», jo abiem tiem uzturs vēl kādai dienai pietika. «Mēs turp vis neiesim. Tu vēl nepazīsti Krieviju. Viņi te gan meklē brāļus čehus, bet ēst tiem nedod gluži tāpat kā ungāriem. Kad es vēl dienēju Budejovicē, mums tur bija kāds kaprālis Cinčera. Viņš bieži staigāja pa kazarmām un sauca: «Man kancelejā vajadzīgs inteliģents cilvēks, kas prot vāciski un čehiski rakstīt. Bet tikai ar labu rokrakstu!» Bet, kolīdz kāds pieteicās, viņš izveda to uz trepēm, iespieda lupatu rokā un teica: «Ej tagad un iztīri klozetu,.
bet tik pamatīgi, lai tur viss spīdētu kā spogulis. Ja nebūs tā — tūlīt iesēdināšu karcerī.» Varbūt arī te viņiem tādi ir vajadzīgi. Kāda velna pēc mums līst, ja nezinām, kas tā par alu?»
Bet, kad viņi ieraudzīja, ka uz priedes celma stāv jauns krievu virsnieks un runā čehiski, abi nemanot pievirzījās tam gluži tuvu, lai labāk dzirdētu.
Tā bija gluži tāda pati runa, kādas viņi jau savās mājās bija atliku likām dzirdējuši. Jaunais virsnieks, kas saucās par Čehu un Austrijas virsnieku, ziņoja, ka Krievijā tagad esot nodibinājusies čehu družina, kas varonīgi cīnoties pret Austrijas varmācībām slavenās krievu armijas rindās. Ar ieročiem rokās esot jāieņem Vīne un Berlīne. Viņš neaizmirsa palīgos saukt arī Jana Husa un Zižkas viņā saulē aizgājušos garus un beigās skaļi kliedza:
«Brāļi, kareivji! Mūsu dzimtene ir briesmās. Tai cilpa jau apmesta ap kaklu. Kad runā lielgabali — katram mums jābūt cietam kā kramam!»
«Lieliska fantāzija! Gluži kā satīristam,» iečukstēja Mareks Sveikam ausī.
«Krodziņā pie Kalicas mums klejoja tāds pats tips,» Sveiks atteica. «Viņš sacerēja dzejas. Bet, kad piedzērās — runāja gluži tāpat kā šitais.»
«Austrijas vergs tu biji!» orators nobeidza, šos vārdus it kā Sveikam adresēdams. «Bet tagadējās ciešanas gūstā no tevis nomazgās šo smago grēku!»
Pēc viņa uz celma uzkāpa cits vīrs privātā, krievu kreklā sajozies. Arī viņš sāka sludināt, bet jau drusku saprātīgāk. Visus čehus — gūstekņus nosūtīšot uz Sibīriju, jo krievu valdība, ņemot vērā čehu piederību pie varenās slāvu ģints, nevarot pieļaut, ka tie te nomirtu no tīfa. Ja jau nu esot karš, tad vajagot arī karot un, kas to vēloties, varot tepat pierakstīties. Tādi saņemšot jaunus mundierus, dabūšot arī maizi un citus produktus pa pilnam.
Tai brīdī oficieris viņu paraustīja aiz žaketes un runātājs nobeidza sekojošiem vārdiem:
«Visi mēs esam brāļi — viena dzimta. Kad iesim karot, krievi mirs frontē par mums un mēs — par krieviem. Vai tad jūs savās dzīslās vairs nesajūtat īstas slāvu asinis?»
Pēc šī svarīgā jautājuma brašais kareivis Sveiks nostājās runātājam taisni priekšā un smaidīdams atbildēja:
«Jūtam gan, jūsu labsirdība!1 » Un, ar kazaka ādas pletni sasisto roku piedurknē ievilcis, vēl piemetināja: «Es tikai baidos, ka viņi te mums par daudz, tā slāvisma neiekaļ, kur tik pagadās. Katrs vis to nevarēs izturēt…»
Družinā neviens neierakstījās. Tad pēdējais runātājs vēlreiz apskatīja visus sapulcētos gūstekņus un teica:
«Tagad jūs esat Krievijā. Vismaz krievu himna jums jāiemācās. Viņu dzied tā …»
Viņš sāka vilkt melodiju. Krievu zaldāti piegrūda rokas pie cepurēm un izstiepušies palika stāvot, bet gūstekņi raudzījās mēmi un truli, nesaprazdami, par ko īsti jādzied. Tad oficieris apvainotā balsī atkal ierunājās:
«Vai tiešām neviens negrib iestāties karapulkos? Vai jūs vairs neesat brašie čehi?»
Atbildes vietā iestājās absolūts klusums. Oficieris un privātais, krievu praporščika pavadīti un uzraudzīti, aizgāja. Ceļā; privātais ierunājās:
«Brāl Vašek, tev nevajadzēja mani traucēt, kad sāku aģitēt pēc savas metodes. Es viņiem būtu sasolījis knēdeļus, šķiņķi ar kāpostiem, gulašu un alu. Tā mēs savervētu veselu bataljonu.»
Grupa čehu, kas bija salasījusies šos čehu oratorus klausīties, pamazām izklīda pa nometni. Gūstekņi raudzījās cits uz citu neuzticīgi, un, kad kāds izteica nedrošu piezīmi par dzirdēto, pārējie tikai paraustīja plecus.
Blakus dzeloņdrāšu žogam gulēja arī brašais kareivis Sveiks un mācīja Marekam krievu himnu. Naktī viņus izdzina no nometnes, aizveda uz Kijevas staciju un salādēja lopu vagonos. Gaismai austot, ieradās arī lokomotīve — un vilciens tad devās ceļā.