Kad Prāgas pilsonis sataisās ceļā uz Turnovu, ap viņu salasās visa ģimene, visi paziņas, un, vērīgi aplūkodams savu ceļasomu, viņš saka sievai:
«Paklau, vecā, cik kotletes tu man ietini līdzņemšanai? Vai nepiemirsi desu? Vai tur ir arī pudelīte slivovicas? Var gadīdīties, ka ar laiku sāku justies nelabi, jo vilcienā man jāpavada — pasarg' Dievs! — veselas trīs stundas!»
Karš uz visiem laikiem bija iznīcinājis sliktu gremošanu, sirds un nervu kaites, sliktu apetīti. Sveiks un Mareks, kopā ar 42 citiem gūstekņiem, atradās vagonā, kas ritēja pa sliedēm uz
priekšu ar maziem pārtraukumiem jau ceturto dienu, bet neviens vēl tur nedomāja slimot. Arvien vairāk viņi aizvirzījās uz austrumiem, kur likās, ka bez mēra plašai Krievijai vairs nav ne gala, ne malas.
Reizēm vilciens apstājās kaut kur attālu no stacijām. Tad krievu zaldāti pavadoņi izdzina gūstekņus no vagoniem un veda pie karalauka virtuvēm, kur tie saņēma maizi, zupu un karoti biezputras. Pēc tam visus sadzina ateju vietā, tad sēdināja atkal vagonos, un vilciens ritēja tālāk.
Sis vilciens līdzinājās ce}ojošai zvērnīcai, kuru ceļā apstādina tikai tad, kad zvērus vajag pabarot. Ļaudis, kas tajā atradās, nekad nemazgājās, nepazina ķemmes, neskuva bārdas, un netīrumu kārta uz viņu miesām sakrājās arvien biezāka. Utis, kas ļoti ātri attīstījās šādā atmosfērā, pārpildīja jau visas guļvietas, jo neviens tās vairs neiznīcināja, un kareivji, kad tie atgriezās no atejas vietas un savu vilcienu vairs neatrada uz agrākām sliedēm, parasti vaicāja cits citam:
«Vai tu, brāl, nemanīji, kur palika mūsu bardaks uz riteņiem?»
Vagonam katrā pusē bija ierīkotas divas kārtas nāru, uz kurām varēja gulēt. Tie, kas uz tām paguva ieņemt vietas, naktīs varēja atpūsties guļus, bet vidū, koridorā palikušies sēdēja atvērtās durvīs, šūpojās tajās vilciena ritmā un turējās cits pie cita. lai neviļus neizkristu.
Milzīgā ieleja, nepārredzami kviešu lauki, rudzu, auzu, rāceņu un sīpolu sējumi aizzibēja uz rietumiem. Līdz ar tiem atkāpās zem papelēm paslēpušās sādžas, vējdzirnavas uzkalnos un lielas salmu kaudzes tīrumos, kur tās atgādināja milzīgas bekas ar nošķiebtām galvām. Gūstekņi skaitīja verstu skaitu pēc stabu atzīmēm un strīdējās par to, kurp īsti viņus ved. Vieni apgalvoja, ka uz Sibīriju, otri — ka uz Kaukāzu, bet trešie bija pārliecināti — uz Melno jūru.
Iedegās strīds par saulespuķu lauku nozīmi. Skolotājs, ai kuru Sveiks atkal bija iekļuvis vienā ešelonā, apgalvoja, ka šīs puķes audzinot tikai dekorācijas dēļ, jo krievi esot dzejiska tauta, par ko liecinot arī viņu literatūra. Mareks izteica pārliecību, ka saulespuķes dēstot kartupeļu vietā, kurus nekur nevarēja manīt, un Sveiks, šīs domas kopā savilkdams, piemetināja:
«Nūjā, viņi ir dzejiska tauta un saulespuķu sēkliņas grauž tikpat dzejiski kā vāveres riekstus. Pasaulē jau palaikam ir dažādi dzīvnieki.»
Jau nākamā stacijā Sveika izteiktās domas guva nepārprotamu apstiprinājumu. Iepretim gūstekņu vilcienam bija apstājies pasažieru vilciens, un tur zem trešās klases logiem atradās veselas grēdas sēkliņu čaulu. Pie loga sēdēja krievu zemnieks, pretim tam tāda pat zemniece. Viņi par kaut ko sarunājās, un tai pašā laikā uz galdiņa vidū ātri auga kaudze čaumalu, jo tās bira no abām mutēm gluži kā skaidas, kad koku zāģē.
Gūstekņu vilciens stacijā modināja dzīvu interesi un drīz vien kļuva par apbrīnošanas priekšmetu. Kad austrieši izlīda no vagoniem, tos ielenca vesels bars zemnieku līdz ar savām bābām un ziņkārīgi vaicāja:
«Cik gadu vecs? Vai zeme ir? Kristīts vai pagāns? Kad beigsies karš? Kurš uzvarēs?»
Viens no viņiem jokodams novilka Marekam blūzi, galvā uzmauca savu cepuri un tad priecīgi iesaucās: «Lūk, īsts krievu cilvēks! Kas nu var teikt, ka tas ir austrietis? Nu, Matrjona paskaties, kas par malaci!»
Pa vagona logu izliecās zemniece un, Marekā noraudzīdamās, priecīgi pasmaidīja. Tad viņa izvilka sev no kāju apakšas maisu, izņēma no tā gabalu baltas maizes līdz ar divām olām un teica Marekam:
«Nu ņem! Mūsu Jefims arī ir sagūstīts Vācijā.»
«Šiem zemniekiem ir tādas galvas kā nabagiem vai arī pašam Tolstojam,» skolotājs uzrunāja Mareku.
«Smalkas ceremonijas tie neievēro,» paziņoja Sveiks. «Frizieris te bagāts nevar palikt, bet interesanti gan būtu tās matu pinkas reiz pamatīgāk izsukāt. Palūk tikai, tāds mužiks ielien vagonā kailām kājām un ārā iznāk jau apāvies kā pats kungs. Nogaidīsim nu vēl, kas būs tālāk, kad tiksim pie jūras.»
Pasažieru vilciena lokomotīve iesvilpās, stacijā trīs reizes nozvanīja, un vagonu rinda sāka ritēt. Zemniece pa logu vēlreiz pamāja Marekam un piebēra tam pilnu sauju saulespuķu sēkliņu:
«Še, ņem! Un brauc laimīgs!»
«Sēsties! Sēsties!» visapkārt kliedza krievu zaldāti, un arī gūstekņu vilciens drīz sāka doties tālāk. Sveiks sēdēja durvīs, ēda maizi ar olu un teica Marekam, kas novietojās uz nārām:
«Tev, zēn, tomēr ir laime pie sievietēm, lai gan krievu lietās vēl nekā nesajēdz. Ja tev kādreiz ievajagās zināt, kā izdarīt netikumīgu priekšlikumu, tad griezies droši pie manis; es izmācīšu.»
Viņš nesavtīgi pateica Marekam frāzi, ar kuru var iekarot sava tuvākā sievu, pie tās pašas reizes arī izskaidrodams, ko īsti nozīmē teiciens «job tvoju maķ» un kādā gadījumā par tā lietošanu var dabūt «po morģe». Desmit minūtes vilciens viņus vizināja caur neskaitāmu māju rindām. Pretim pa ceļam no
stepes dzina daudz lopu — govis, vēršus, teļus, aitas un sivēnus. Neviens no gūstekņiem nevarēja droši pateikt, vai tur bija sādža, vai pilsēta. Beidzot vēl pamanīja, ka pie katras mājeles sakrautas melnu ķieģeļu grēdas, un atkal iedegās strīdi par to
nozīmi,
«Nūjā,» prātoja Sveiks, «tur droši vien drīzumā sāks pamatīgi būvēt. Līdz pavasarim būs pavisam jauna pilsēta gatava.»
«Bet kāpēc gan tagad neviens nekā neceļ? Stacija bija uzcelta no sarkaniem ķieģeļiem,» atteica skolotājs.
«Sie melnie ķieģeļi ir sakrauti pie katras dzelzceļa būdas,» piebilda vēl Mareks. Bet kādam mērķim šie ķieģeļi bija domāti, par to tomēr neviens netika īsti skaidrībā.
Atkal piestātne. Gūstekņi jau uzdrošinājās parādīties arī uz perona, kur dažs tiem iedāvināja kapeiku, bulku vai cukura graudiņu, bet krievu zaldāti dzina viņus prom, grūzdami ar delnām pa pakaušiem.
Atrada ari, ka katrā stacijā ir katls ar vārītu ūdeni. Tā ka putru dabūja tikai pēc apmēram 36 stundām reizi, tad starplaika varēja vismaz ar karstu ūdeni vēderu izskalot. Kijevā atņemto pudeļu un katliņu vietā katrs iegādājās kādu trauku, kas pagadījās ceļa: uzlasīja nosviestas konservu bundžas un caurus katliņus, kurus aizlāpīja ar maizi. Krievu zaldāti viņiem iedeya milzīgas koka karotes, ar kurām neviens neprata ēst, bet tie, kam vēl bija laimīgi uzglabājušies naži, ņēma no lokomotīves bērzu šķilas un paši izdrāza sev karotes.
«Karš ir panācis to,» teica namdaris Neztičeks no Kloko- tas, «ka tagad neviens ne no kā vairs nebaidās; visi ir kļuvuši gudri un viltīgi kā pērtiķi. Lūk, ar šo pašu nazi, kad to notrīsu pret ķieģeli un uzasināšu pie papēža, es noskūšu arī bārdu. Galvenais: nevajaga tikai baidīties! Arvien vairāk drosmes kultūras un civilizācijas iekarošanā! Bukovinā mums klājās slikti, un tur reiz man tā iegribējās nodzerties piena, ka savu dzīvību varētu atdot par krietnu litru.»
«Bet es gribu alu!» iesaucās Sveiks. «Muldi, par ko vien gribi, tikai alu liec mierā! Citādi es nomiršu aiz slāpēm.»
«Oficieri mums bija tādi paši dienaszagļi kā visā pārējā armijā,» turpināja Nezničeks. «Zaga gaļu un mums deva arvien mazāk un mazāk, tā iekrādami drīz vien divas dzīvas govis, kuras bija slaucamas. Piena, sviesta un krējuma viņiem nekad netrūka. Mums vajadzēja izrakt virsniekiem īpašu pagrabu, kur tie noglabāja savus produktus un naktīs lika tos apsargāt
Vienreiz es tā stāvu sardzē un klausos, kā mierīgi gremo govis. Un atkal mani sagrābj tāds izsalkums pēc piena, ka var vai_ traks palikt. Izslaukt nebija iespējams. Jau reiz es pamēģināju, bet izrādījās, ka izspiests viss līdz pēdējai lāsei. Apskatos pagraba durvis: sprādze nav stipra, kā aizbāzu ba- joneti un rauju — tā vaļā ir. Kungi, es jums nemeloju: oficieru kungiem tur bija tik daudz sviesta, vesels kubls biezpiena un pods skāba krējuma, ka visu to tikko spēju laukā iznest. To krējumu turpat uz vietas laimīgi izdzēru, sviestu paslēpu, bet ko iesākt ar biezpienu? Atstāt bija žēl, piecelt biedrus un izdalīt — arī likās bīstami, jo kāds tomēr varētu nodot. Beidzot izdarīju tā: novilku pats savas apakšbikses — tās bija man vēl tīras, io nēsāju tikai piekto nedēļu — aizsēju katra stilba galu atsevišķi un tad iekšā ērti sabēru visu biezpienu, šo trauku aiznesu uz tīrumu un paslēpu kaņepēs. Virsū uzliku dēli un uz dēļa akmeni. Sprādzi pie durvīm atkal tā piekabināju, it kā nekas nebūtu noticis.
Jūs varat gan iedomāties, kāds tracis izcēlās nākamā rītā? Hetmans, leitnants un kadets -— tāds nopuņķojies puika — skraidīja apkārt kā aizšauti suņi. Kalējiem viņi uzdeva visas durvis nekavējoties apkalt ar biezu skārdu un vienas vietā pielikt veselas sešas sprādzes.
Kad pirmais negaiss jau bija pāri, es sāku meklēt savas bikses kaņepēs, bet izrādījās, ka suņi tās naktī jau atraduši un aizvilkuši tīruma otrā malā. Lai gan bikses bija krietni sazelētas — to saturs tomēr bija vesels. Tā tik tad bija ēšana? Karalaikā, draugi, nav joku taisīšana: cilvēkam vienmēr jāapskatās, kur kāds kumoss var atlēkt.»
«Badā jau bieži vien netrūkst apķērības,» skolotājs piebilda. «Cilvēka gars sāk īsti darboties tikai tad, kad viņa miesa to stingrāk pieprasa.» — «Tad viņš iet un pārgriež citam somu,» nobeidza Sveiks, bet skolotājs nosarka. Tālāk viņi klusi sapratās.
Pastaigāšanās pa peroniem papildināja gūstekņu krievu; vārdu krājumus. Sveiks jau iemācījās pavaicāt, kur atrodas vārīts ūde n s, cik ir pulkstenis, izskaidrot, ka ir izsalcis un ka frontē nav šāvis uz krieviem tādēļ, ka tie brāļi. Bet, kad žandarmi sāka enerģiski dzīt utainos austriešus prom no I un II klases telpām, neviens tik izmisušā balsī neteica «nekā nesaprotu», kā to darīja Sveiks. Viņa skats turklāt bija tik izteiksmīgs, ka žandarmiem sametās silti.
Mareks jau lasīja staciju nosaukumus, un skolotājs tos ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, lai atcerētos ceļu un neno- maldītos atpakaļ braucot. Sveiks to uzskatīja par gluži lieku laika tērēšanu, jo, pēc viņa domām, vēl paris nedēļas tā uz austrumiem vien braucot, beidzot reiz tik un tā vajadzēja nonākt Prāgā vai Pilzcnē.
«Es izikāpšu Višegradā,» viņš teica Marekam. «No turienes man tuvāk līdz mājai, bet, ja iebraukt gadīsies pusdienas laikā, tad steigšos tūlīt uz «Trīs karaļu» krodziņu izstrēbt šķīvi zirņu zupas. Starp mums runājot, man gan jāsaka, ka jūsu pasakai par Zemes apaļumu es gan vairs lāgā neticu. Tik ilgi
jau tagad braucat, bet ceļš vēl arvien līdzens kā dēlis…»
* * *
Beidzot viņi iebrauca Penzā. Vilciens nostājās kaut kur milzīgas stacijas nomalē. Gūstekņi dabūja skābus kāpostus un griķu biezputru. Nu sākās ūdens nešana, mazgāšanās, bārdas skūšana, un gadījās arī tādi, kas novilka kreklus, no kuriem utis bira bez skaita. Visi it kā atmodās no ilgā pamiruma un atkal atcerējās cilvēcīgu dzīvi. Daži gudrinieki no veca skārda gabala izlieca vannu un izmazgāja tajā savas blūzes. Kad tās bija apvilktas — drosme un dzīvesprieks pamodās vēl vairāk. Gūstekņi jau klaiņoja pa staciju, un pārdrošākie devās pat iekšā pilsētā.
; Sveiku, kam bija jau palaimējies savākt pilnas kabatas ar vara kapeikām un vairākiem sudrabnaudas gabaliem, uz vilcienu atpakaļ atveda krievu zaldātu patruļa. Sveiks tomēr nāca ļoti pašapmierināts un laimīgi smaidīdams. Vienā padusē viņš turēja ceptu zosi, otrā — vārītu vistu. Marekam, kas bija norūpējies, vai ar Sveiku nav kas ļauns atgadījies, viņš jau pa gabalu sauca:
«Tur, brāl, neklājas slikti! Es biju uz laukuma, kur viņiem ir tirgus. Zoss maksā pusrubli, vista — piecpadsmit kapeikas.. Puse zaķa — desmit kapeikas, un tā man ir tepat zem cepures. Somā atrodas tēja un mahorka. Par 35 kapeikām nopirkt» jaunu tējkannu. Krievijā klājas tiešām labi!»
Laipni paklanīdamies pret saviem pavadoņiem, Sveiks pasniedza tiem roku un pateicās:
«Paldies! Labi atnācām! Te būs jums, malači, ko ceļā uzpī- pot.»
Katram zaldātam Sveiks iedeva divus papirosus, iepirkumus atstaja Mareka uzraudzībā un pats aizgāja uz staciju, kur blakus atradās vesela rinda vēl nepabeigtu koka baraku. Tur uz salauztiem dēļiem bija redzami visu to gūstekņu paraksti, kas bija te atstāti braucot uz Sibīriju. Dēļus viņi bija saslapinājuši ar siekalām un tad ar tintes zīmuli tur savus vārdus padarījuši «nemirstīgus».
«Jans Holans, Lhota Konbalova, Nr. 6 kājn. p. Milešovs no Seldtčaniem, Nr. 11 infant. p. 4. kājn. bat. 12. rota. Sveiciens biedriem ceļa uz Sibīriju!» Sveiks izlasīja un turpināja lasīšanu diezgan cītīgi, bet beidzot bija spiests atzīties:
«Tos vīrus, izņemot divus — Koncu un Katcu — es vēl nepazīstu. Pēdējais kādreiz no manis nopirka suni, bet pirmajam bija alus bode Krementčovas ielā, un tur bieži kāvās.»
Tad viņš uzmeklēja kādu brīvu vietu un uzrakstīja: «Te pašrocīgi parakstījies Jozefs Sveiks, 91. pulka 11. rotas kareivis, -kad savā ceļojumā pa krievu apkaunojošo gūstu viņš bija te aionācis. Lai dzīvo F. J. I.!»
Vakarā zaldāti gūstekņus sadzina atpakaļ vagonos un durvis noslēdza. Pa nakti pieāķēja arī lokomotīvi, un, kad austrieši vēl gulēja — vilciens jau atkal elsdams, klabēdams devās uz priekšu. Kad iesprostotie no rīia uzmodās, viņi sāka ķildoties — kurp gan īsti tas vedot? Vieni apgalvoja, ka uz Sibīriju, un atsaucās uz barakās lasītiem uzrakstiem; citi turpretim lika vai galvas ķīlā, ka vilciens neejot vis uz ziemeļiem, bet taisni uz dienvidiem. Pārsteigums pārņēma visus, kad beidzot pamanīja tās pašas vietas, kurām jau bija dienu atpakaļ garām pabraukuši. Tātad šoreiz viņi brauca atpakaļ! Krievijas kartes nevienam nebija, un tās pilsētu ģeogrāfisko stāvokli no galvas vairs nevarēja atcerēties. Atpakaļbraukšanas ilūzija drīz vien radīja vēl sensacionālākas baumas:
«Miers ir noslēgts! Mēs braucam mājup!» Tā bija vispriecīgākā vēsts, kādu vien varēja izgudrot, un nākamā stacijā jau parādījās tās sekas. Visi sāka mazgāt drēbes, sameklēja adatas un diegus, pamatīgi remontēja apavus. Pēc tam 110 kabatām izvilka baltās zvaigznītes un piestiprināja pie apkaklēm. .Ja vecais Francis tai dienā būtu redzejis_ savus brašos kareivjus, viņa sirds tad iesāktu aiz prieka lēkāt. Unteroficieris savu krēslu, kas tam bija lieks, atdeva feldfēbelim; pēdējais atteicās no pusdienas par labu kavalēristam, kas viņam iedeva jaunu cepuri, apmainīdams to pret vecu, savalkātu.
«Tu jau gan zini,» teica feldfēbelis, «ka es to neaizmirsīšu, kad aizbrauksim Austrijā. Ei, zēni, atgriezīsimies ka īsti karavīri sava dzimtenē! Mums pašiem vajag nomazgāt savu gūstekņu laika kaunu!»
Neviens neņēma nopietni Mareka iebildumu, ka arī miera noslēgšanas gadījumā viņus nesūtītu tūlīt tieši uz mājām, jo pirms miera nāk tikai pamiers, bet krievu zaldāti pat par to vēl neko nezin.Pat skolotājs bija skaistās ilūzijas aizgrābts — pārdeva un apmainīja visu, lai tikai izskatītos glītāk, cilvēcīgāk. Tikai Mareks ar Sveiku un vēl pāris plikadīdas, kam nekā vairs nebija, nepiedalījās šajā grandiozajā apģērbu maiņā.
Kādā stacija Sveiks pazuda uz ilgāku laiku un atgriezās pavisam skumīgs:
«Es gribēju telegrafēt caram, lai viņš liek atdot man manus trīs medājus — signutn ļaudamas —, bet viņi mani izsvieda no kantora. Sarūgtināts, es par to naudu nopirku galertu.» To teicis, Sveiks Marekam pasniedza kādu smirdošai līmes līdzīgu savārījumu, no kura laukā rēgojās cūku sari un govju, spalvas.
«Man krievu naudas Vievajag,» Sveiks turpināja, pa kabatām grābstīdamies. «Negribu iedzīvoties. Uz Prāgu līdzi nevedīšu ne kapeiku. Visu, ko vēl nepagūsim te apēst, nodzersim' Galitčā. Velns lai parauj, kas tie krievi par vareniem muļķiem* karot grib, bet šņabja nav pašiem vairs ne lāses.»
Atkal viņi brauca un atkal cītīgi kontrolēja ceļu. Nebija vairs šaubu, ka vilciens virzās atpakaļ uz Kijevu. Katrā stacijā Sveiks izlīda no vagona un pirka bufetē, kas labs vien tur pagadījās. Vagonā viņš atnesa bulkas, augļus, desas, gurķus,, tomātus, taukus, sīpolus un kopā ar Mareku tad palēnām notiesāja visus šos gardumus, citiem skaudīgi apkārt noraugoties.,
Sekas nevajadzēja ilgi gaidīt. Sevišķi tās piemeklēja brīvprātīgo, kas katrā piestātnē skrēja pāri sliedēm, nolaida bikses .un sēdās stepes garajā zālē. Graizes vēderā kļuva arvien asākas, un drīz vien Marekam vajadzēja, arī pat vilcienam ejot,, sevi atvieglot pa pusatvērtajām durvīm, Sveikam viņu pieturot.
Nākamā dienā vilciens apstājās pie kādas lielas pilsētas preču stacijas. Lokomotīve aizbrauca pēc ūdens. Gūstekņi nodomāja, ka apstāja būs ilgāka, izlīda no vagoniem, un Mareks mudīgi vien aizdiedza uz atejas vietu. Kolīdz viņš to bija atstājis — ievajadzējās atkal no jauna tur atgriezties. Pa to laiku lokomotīve bija atgriezusies, atskanēja zvans, krievu zaldāti, uzsauca: «Sēsties! Ātrāk!», un vilciens sāka kustēties.
«Marek, ātrāk! Dieva dēļ, Marek, skrej šurp! Mēs jau braiL* cam!» Sveiks izmisis kliedza, ko spēja.
No nokaļķotiem dēļiem, kuri iežogoja atejas vietu, izlēca:' Mareks un, nolaistās bikses ar rokām pieturēdams, visiem spēkiem drāzās pakaļ aizejošajam vilcienam. Laimīgi viņš sasniedza vagonu, ieķērās durvīs, un skolotājs to vilka uz augšu, lai nepakristu zem riteņiem. Bet Mareka kāja kļūmīgi ietinās kāpnēs, kas bija sasietas dzeloņdrātīm, bikses aizķērās aiz dzeloņiem un kopā ar apakšbiksēm noslīdēja līdz pat zābakiem.
Taisni šai nelaimīgā brīdī vilciens devās cauri stacijai, kur uz perona daudz pasažieru gaidīja ātrvilciena ierašanos. Viņu. priekšā atklājās nejēdzīga aina: vagona durvīs, kā zirneklis, karājās puskails cilvēks, un viņa dibengals, saules apspīdēts, it kā apsveica šīs pilsētas cienījamākos pārstāvjus. Visu pāršalca smieklu vilnis. Bet no vagona tam atbildēja Sveika laipnā balss:
«Turies, draugs! Vilciens jau stājas un mēs tevi uzvilksim! Ei, hip, hip, urā!»
Palīgā pieskrēja vēl vairāki gūstekņi, un kopīgiem spēkiem tie Mareku ievilka vagonā.
Pēc pusstundas visi jau pārliecinājās, ka nu brauc pa citu līniju. Nākamā dienā visi atradās Voroņežā, kur viņus novietoja nometnē.
Gadījums ar Mareku bija gari un plaši aprakstīts «Russkoje Slovo», ka ar nolūku apsmieta krievu labākā sabiedrība. Turpat tālāk sekoja ziņojumi, ka Vācijā un Austrijā krievu gūstekņus jūdzot arklos, dedzinot viņiem papēžus ar karstu dzelzi, no mugurām izgriežot ādu siksnām un tās vietas apberot ar sāli. Ziņojums beidzās ar aicinājumu krievu zaldātiem — atriebt gūstekņiem par savu brāļu ciešanām.
Kad Voroņežā Mareks lasīja šos gabalus un rindu pa rindai centās tos pārtulkot, Sveiks mierīgi teica:
«Var tūlīt redzēt, ka arī te avīzēs raksta tādi paši duraki, kā pie mums.»