Kad karā kāds virsnieks izrādījās tik liels zaglis, ka sāka jau apdraudēt veselus frontes rajonus, kur tas darbojās, tad viņu parasti pārcēla aizmugurē par kādas gūstekņu nometnes pārzini. Kareivis, kas iekrita šādā gūstā, bija jau tikpat kā dzīvs aprakts. Valstij, kuras pilsonis tas bija, viņš vairs neinteresēja, jo tam nevarēja pavēlēt nobendēt ienaidnieku kareivjus. Bet arī ienaidnieks, kuram viņš bija padevies, nebija ieinteresēts šādu kareivi sargāt un barot. Ja kāds tomēr izturēja un visu pārcieta — tas bija tikai viņa paša nopelns un privā.tā darīšana.
Nometne Voroņežā, kurā iekļuva Sveiks ar Mareku, bija domāta tālākai gūstekņu nosūtīšanai. Tur viņus sadalīja un nodeva darbos. Nometnes komandants bija kāds vecs kapitāns Aleksandrs Fjodorovičs Popovs. Personīgās īpašības, kas viņu ievirzīja šai postenī, slēpās dziļi šī daudziem tūkstošiem līdzīgā virsnieka dabā un darbā. Gūstekņiem viņš deva mazāk mai« zes, nekā tiem pienācās, zaga gaļu, nedeva cukuru, bet tēju pavēlēja savarīt katlos. Pavāri, kurus arī ņēma no gūstekņu vidus, to pašu tējas mazumiņu, ko tie dabūja, paturēja paši sev un ūdeni katlos nokrasoja ar pelniem. Popova svētīgā darbība sava maka labā droši vien būtu sasniegusi vēl plašākus apmērus, ja viņu reižu reizēm nepārbaudītu kara apgabala priekšnieks — ģenerālis Zaharovs un ja nometnē neatrastos kazaki — invalīdu sardze. Zaharovs bija stingrs, inteliģents un taisnīgs cilvēks, kas labprāt uzklausīja gūstekņu sūdzības un mēģināja tiem tomēr palīdzēt. Donas kazaki — krietni dresēti karavīri — izturējās pret gūstekņiem oficiāli, bet cienīgi, kā pret sev līdzīgiem, un pašlepnums viņiem neļāva šos ļaudis aplaupīt.
Otrkārt: Popovs bija cieši pārliecināts, ka centrālās valstis sūta savus ļaudis tik lielos vairumos uz Krieviju ar nolūku, lai viņi tur saceltu nemierus. Tā kā 1905. gads jau bija mācījis, ka revolūcijas visātrāk uzliesmo tur, kur daudz ļaužu salasās kopā, tad Voroņežas nometnes komandants ar gudru ziņu centās gūstekņus pēc iespējas vairāk izkliedēt.
Kolīdz ieradās Sveika ešelons, viņš lika visiem jaunatvestajiem sētā nostāties rindās, sadalīties pēc tautībam, un tad rakstveži sāka sastādīt sarakstus. Bet viņi vēl nebija tikuši līdz trešajam gūsteknim, kad agrāk ievestie jau paguva visus brīdināt — lai jaunie nesaka īstos vārdus.
«Aizsūtīs vēl šahtās un liks ogles rakt — tad beigas būs! Te, kaut arī bada dzīve, nav jāstrādā. Saki viņiem kādu muļķību, bet, kad rīt izsauks darba ešelonā — ciet klusu, jo tas taču nebūs tavs uzvārds. Tad vari arī skrīveriem parādīt savu apliecību — viņi taču latīņu burtu neviens neprot izlasīt.»
Sīs veiklās viltības sekas Popovu un viņa rakstvežus noveda gandrīz līdz izmisumam. Vienā dienā viņi pierakstīja visus atvestos gūstekņus, sadalīja pat, kur katram doties darbā, bet nākamajā rītā nometnē izrādījās jau pavisam citi ļaudis, kuri apgalvoja, ka vēl neesot reģistrēti.
Arī Sveiks, laikus brīdināts, uz skrīvera jautājumu: «Kāds tev ģimenes vārds?» droši un skaidri atbildēja: «Gezenger Sikač- Magabunds!» Izbrīna pārņemtam krievu skrīverim, kas lāgā nezināja, kā šādu vārdu ierakstīt, viņš labprāt vēl paskaidroja: «Gezenger — tas ir kristīts vārds. Bet Sikač-Magabunds — uzvārds.» Pārējie gūstekņi zīmīgi saskatījās, un viens ieteica: «Sakiet kaut ko tādu, lai viņiem mēles izmežģās. Es saukšos par Hostinu Holitčeku no Ržitčaniem.»
Reģistrējošais skrīveris piegāja Marekam:
«Kāds tavs uzvārds?»
«Radbildih Kratina,» pavisam nopietni atbildēja brīvprātīgais.
«Velns viņus lai izprot, kas tie par vārdiem tur rietumos!» Gluži saīdzis piemetināja kapitāns Popovs un savam skrīverim vēlreiz piekodināja: «Bet tu noprasi vēlreiz. Un raksti uzmanīgi, ka nesaputro!»
Kad visi bija pierakstīti, Popovs iegāja savā kancelejā un atgriezās ar kādu papīru rokās. Paskatījies tajā, viņš lasīja:
«Kamenkas pilsētas valdei: 20 cilvēkus!»
Kazaki un skrīveri sāka skraidīt no vienas gūstekņu grupas pie otrās, trešās un ceturtās. Katrā bija nodalīta sava tautība. No katras izlasīja pa vienam vīram.
«Nu, vēl pa vienam!» komandēja Popovs, norādīdams uz katras grupas otro galu.
Atkal atveda četrus. Nu sanāca jau astoņi. Tad kapitāns iesaucās:
«Bet nu ņemat no paša vidus!»
Salasīja divpadsmit. Popovs tos vēlreiz rūpīgi pārskaitīja, tad apstaigāja pats visas grupas un, ar pirkstu norādīdams* teica:
«Ņem to! Tagad šito! Un to arī vēl!»
Tā viņš beidzot laimīgi salasīja 20 cilvēkus Kamenkai un tad lasīja no savas lapas tālāk: «Certkovas fabrikām un raktuvēm: 60 vīrus!»
Atkārtojās iepriekšējā procedūra. Beidzot kapitāns teica lielu runu, kurā uzsvēra, cik labi gūstekņiem klāšoties darbā, un vēlreiz lika pie sirds līdz rītam neaizmirst, kurp kuram jādodas:
«Jums, lūk tur, uz Certkovu, jūsu grupai — uz Mellerovu, jums — uz Novočerkasku, bet tiem — uz Krukovu!»
Pēc šī svētīgā darba pats viņš kazaku pavadībā aizgāja pusdienot.
Tā kā nākamā rītā nometnē izrādījās pavisam citi gūstekņi saradušies, tad kapitāns beidzot pavēlēja vajadzīgo skaitu saķert tāpat, bez sarakstiem un vārdiem. Sveiks un Mareks tā iekļuva 20 vīru grupā, kurai bija jādodas uz Kamenku. Pēc divu dienu brauciena lopu vagonā, viņi laimīgi nokļuva vajadzīgajā vietā, kur kazaks tos nogādāja tieši pilsētas valdei, lai tā savukārt gūstekņus sadalītu zemkopjiem lauku darbos. Tur visus sadzina plašā sētā, un par sargu klāt pielika goro- dovoju. Atvestie sasēdās uz baļķu kaudzēm, mierīgi utoja savus kreklus un gaidīja, kamēr atnāca ierēdnis ar sādžas zemniekiem. Tie vērīgi sāka aplūkot vēl neredzētos austriešus un novērtēt to darbaspējas — lielākoties pēc augumiem un stāviem spriežot.
«Tas, liekas, būs labs strādnieks,» norādīja ierēdnis ar pātagu uz Sveiku, kura sārtie vaigi jau laistījās aiz laimes, ka tik daudz ļaužu par viņu interesējās.
Bārdains zemnieks augstos stulmzābakos, no kuriem laukā rēgojās kāju pirksti, piegāja pie Sveika, saņēma viņa rokas savējās un ar lietpratēja nopietnību tās apspaidīdams, teica:
«Tā, šitais būs pirmais. Bet man vajag vel divus krietnus strādniekus atrast.»
«Vai zobus negribi apskatīt?» ievaicājās Sveiks čehiski un plati atvēra muti. «Nu, paskaties, kas man par vareniem ilkņiem!» — «Vai jau ēst gribi?» pabrīnījās zemnieks. «Nē. brāl, pa priekšu vēl jānopelna, tikai tad dabūsi.»
Tad viņš paskatījās uz Mareku, aptaustīja tā muskuļus, ap- braucīja rokas un noraidoši pakratīja galvu:
«Stiprs gan, bet baltrocis! Tāds man neder.»
«Ei, tu tur, neapkauno manu draugu!» Sveiks iejaucās šai lietā. «Viņš tev strādās kā vērsis. Un es arī. Būsi ar mums abiem mierā!»
«Nekas, nekas, gan iemācīsies,» pamudināja arī ierēdnis, gribēdams drīzāk tikt no tāda nederīga gūstekņa vaļā.
Zemnieks vēl brīdi aplūkoja Mareku no visām pusēm un tad pagrūda blakus Sveikam, naski vien meklēdams trešo. Bet visi pārējie gūstekņi bija jau nolīgti. Uz baļķiem kūkoja tikai viens vienīgs bāls un salīcis vīriņš.
«Ņem to pašu ciet!» atkal mudināja ierēdnis. «Tev divi labi, gan noderēs arī trešais. Viņš gan tāds drusku aizmērējies, bet ar cilvēku ir tāpat kā ar zirgu: pabaro — un iet atkal.»
Zemnieks bija ar mieru. Kad slimais pienāca tuvāk, Sveiks viņu uzrunāja: «Kas tu tāds? Vai ungārs?»
«Nē, draugs, slovāks. Esmu no Sķavnicas — kas tur pie Trentšinas.»
«Tad tu laikam būsi akurāt tas pats, ko vienreiz izsvieda no Maglaja alus bodes? Toreiz dzēri kā pats lopiņš un beidzot vēl negribēji samaksāt. Tur sādžā es uzmanīšos, kad man kādreiz gadīsies ar tevi krogus darīšanas.»
Ierēdnis sasauca zemniekus vienkopus un nolasīja tiem instrukciju, kā izturēties pret gūstekņiem. Bija uzdots stingri raudzīties, lai sagūstītie neaizbēgtu, lai tiem nerastos sakari ar sievietēm, lai nenostrādinātu vairāk nekā strādā paši un ēst lai dotu tādu pat ēdienu, kādu pašu mājā lieto.
Bagātais zemnieks, kas sevi nosauca par Trofimu Ivanoviču — lai viņa jaunie strādnieki zinātu, pie kā tie brauc, aizveda
Sveiku, Mareku un Zveršinu uz tirgus laukumu, iejūdza tur platos ratos divus zirgus, pavēlēja gūstekņiem sēsties iekšā un beidzot ieleca arī pats, grožus rokās turēdams un zirgiem uzsaukdams:
«Nu, pūcē gaiši uz priekšu!»