Krievu zemnieks veda šveiku, Mareku un Zveršinu savos ratos laukā no pilsētas. Apkārt viņiem pletās nepārredzami, vietām jau nopļauti kviešu lauki ar tādām labības stirpām, kādās Čehijā sakrauj sienu. Zemnieks, ievērojis, ka gūstekņi uzmanīgi skatās, skaidroja:
«Mēs jau esam ar kviešiem galā. Vēl jāpabeidz sienu pļaut — tad vedīsim visu rnājās. Maizes tagad būs Dieva svētība. Drīz jau būsim arī mājā.»
Kviešu lauki vietām pārmainījās ar saulespuķu sējumiem un pļavām. Zāle sāka jau izkalst. Sveiks to rādīja Zveršinam un teica:
«Palūk, cik viņi prātīgi ierīkojušies: ļauj sienam izžūt tāpat, bez nopļaušanas.»
Pēc četrām stundām viņi iebrauca sādžā, kur tūlīt pretim iznāca vesels bars bērnu un sieviešu. Visi ar bailēm un izbrīnu aplūkoja atvestos gūstekņus, jo tādus redzēja pirmo reizi savā mūžā. Zētā zemnieku sagaidīja sieva ar divām pieaugušām meitām.
«Lūk, austriešus atvedu,» teica viņām Trofims Ivanovičs, no ratiem izlēkdams. «Ierēdnim veselu rubli iesmērēju. Sastāstīja viņš man pilnu galvu, ko un kā ar šiem apieties. Labi barot, piecus rubļus mēnesī maksāt un neļaut pie bābām gulēt.»
Abas meitas skaļi iesmējās, saimnieks izjūdza zirgu, tad paņēma viesus zem rokas un teica:
«Iesim nu pusdienot.»
Viņi iegāja tumšā, zemā, ļoti netīrā istabā, kur pie neaptēstu baļķu sienām, zirnekļu tīklu apvītas, karājās vairākas svētbildes. No dažām bronzētām bildēm noraudzījās Kristus galva, no citām sēri smaidīja zeltītu Dievmāšu tēli.
«Nu, sēdieties tur,» norādīja Trofims Ivanovičs uz koka lāvu.
Saimniece un meitas palika brīdi pie durvīm stāvot un nedroši raudzījās uz gūstekņu savādo uniformu. Bet drīz viņas laikam pierada, panācās tuvāk un sāka atvestos apbērt dažādiem jautājumiem:
«Vai jums sievas ar' ir? Un bērni? Vai zeme tāda pati kā te? Vai kāposti paaug?»
«Tā ir mana saimniece,» steidzās paskaidrot Trofims, «bet šīs te manas "meitas — Nataša un Dūņa.»
Dūņa — lieliski nobriedusi meitene, kuras kuplās krūtis bija turklāt vēl cieši iežņaugtas diezgan vaļīgi šūtā blūzē, nocēla Zveršina cepuri un ziņkārīgi paglaudīja galvu. Tad pētoši paskatījās arī uz Mareku un beidzot teica tēvam:
«Ragu viņiem nav, un acis katram divas. Bet batjuška baznīcā teica, ka visi austrieši esot antikristi, pierē tiem atrodoties tikai viena acs un ragi kā vēršiem. Varbūt, ka viņi nemaz nav mūsu īstie ienaidnieki?»
«īsts muļķis ir tas mūsu batjuška,» pārliecinoši atteica Trofims. «īsts muļķis. Viņi ir tādi paši ļaudis kā mēs. Un visi prot lasīt un rakstīt. Ierēdnis teica, ka viņi pat arbūzu ar dakšiņām ēdot. Bet tagad lieciet pusdienas galdā!»
No milzīgas krāsns kaktā saimniece izvilka lielu, apkūpē- jušu čuguna podu, meitas uzlika galdā koka bļodu un raibi izrakstītas koka karotes. Tad Trofims Ivanovičs cienīgi nostājās pret svētbildēm, sāka krustīties un klanīties. Viņa priekšzīmei sekoja sievietes.
«Viņi skaita lūgšanu pirms ēšanas,» ierunājās Mareks.
Slovāks Zveršina tūlīt piecēlās, pievienojās mājiniekiem, sita sev pa krūtīm, murmināja katoļu baznīcas mesas un meta mazus krustiņus pret pieri, muti, rokām. Redzēdams, ka lūgšanas ievelkas garumā, arī Sveiks nolēma ņemt dzīvāku dalību:
«Pamēģināšu arī es izskaitīt kādu pātaru. Varbūt, ka viņu Dievs par to dos krietnas pusdienas.»
Viņš nostājās blakus pašam saimniekam un sāka centīgi vien locīties un krustīties, līdz beidzot tā aizrāvās, ka palika pats beidzamais un citi vēl labu brīdi dabūja nostāvēt, viņa dievbijību apbrīnodami.
«Lūk, īsti kristīts cilvēks,» uzslavēja Trofims. «Prot Dievu lūgties gluži pēc mūsu modes.»
«Bet tas tur vēl nav iemācījies,» aizbildināja Sveiks Mareku, kas bija palicis viens pats pie galda sēžot. «Malkas gabals tāds! Arī krievu valodu vēl lāga nesaprot. Suņa bērns.»
Lielajā b]odā saimniece no čuguna katla ielēja boršču, un tūdaļ visi ķērās pie karotēm. Varēja redzēt, ka bļodā karstā ūdenī bija sabērti kāposti, tomāti, piparu pākstis, kartupeļi un vēl kādi gluži nepazīstami zajumi. Pacienādama, saimniece lūdza vispirms no zupas izlasīt mušas, jo tās tur bija sakritušas jau lielā skaitā. Katram viņa rokās iedeva baltas maizes gabalu un pamudināja:
«Ēdiet, ēdiet! Borščs man vēl daudz. Krāsnī glabājas otrs tikpat liels katls.»
Visi sparīgi strēba boršču no kopējās bjodas, un, kad maltīte jau tuvojās beigām, Sveiks noprata, ka Trofims ar sievu un meitām kaut ko pārrunā par «baņu». Ēdot Mareks nāca pie slēdziena, ka par tik sliktām pusdienām nav vērts tik ilgi Dievam pateikties. Tam piekrita arī Sveiks:
«Ko darīt? Tagad jau dievi tādi skopi padevušies. Varbūt,, ka kādam no viņiem ir mīkstāka sirds, bet tad gan vajadzīgs pamatīgi lūgties, lai kaut ko labāku izplēstu. Libnā dzīvoja reiz viena tāda Ella Bendrova — kārtīga meitene, bet nevienu mīlestības atklājēju viņa neuzklausīja, kamēr tas nebija viņai nopircis jaunu blūzi.»
«Nu, bērni, iesim nomazgāties,» teica Trofims, pieceldamies no galda un dodams mājienu viņam sekot. Gūstekņus viņš izveda cauri sētai līdz mazai mājelei, kas līdzinājās vecam šķūnītim. Kad viņi tur iegāja un Mareks pārliecinājās, ka šī vieta nav īsti tā, par ko to bija noturējis, viņš vaicāja saimniekam: «Kur te ir atejas vieta?» — «Paskrej vien kādu gabalu stepē,» Trofims atteica. «Mums te nužņiks nav vajadzīgs.»
Brīvprātīgais paklausīja un pazuda. Saimnieks Sveiku un Zveršinu iestūma vēl pa vienām durvīm dziļāk un lika tiem saprast, ka abiem jāizģērbjas. Pats viņš palīdzēja novilkt kreklus un bikses. So veļu izkāra turpat uz valga, un, tā kā apkārt bija diezgan tumšs, Zveršina sāka baiļoties par savu drošību: «Kur mēs tagad esam iekļuvuši? Ko te ar mums darīs? Liekas, tā kā kūts, kā tukšs stallis …»
«Šoreiz tu atkal, draugs, neesi pareizi trāpījis,» atsaucās Sveiks. «Mēs atrodamies īstā krievu «baņā». Mēs, čehi, ar šo vārdu apzīmējam cietumu. Jau ierēdņiem pilsētā mūsu saimnieks nosolījās mūs tūlīt sūtīt «baņā». Nu redzēsim, kā viņš te mūs ieslodzīs.»
Tagad Trofims Ivanovičs abus prātniekus iestūma vēl dziļāk — kādā šaurā, pavisam tumšā telpā — un tiešām aizbultēja durvis uz āru. Tikai kaut kur zemē, pie paša kula, atradās neliela šķirba, pa kuru drusku iekļuva, gaisma. Saimnieks abus nosēdināja uz lāvas, pats paķēra spaini ūdens un uzgāza to kaktā uz sakarsētas krāsns ceriem. Balta garaiņu šalts spēji uzšāvās no turienes, un ass karstums apsvilināja abus izģērbtos gūstekņus. Bet Trofims par to neuztraucās. Viņš mierīgi ar stangām paņēma vienu nokarsēto akmeni un iemeta to otrā spaiaī, kur ūdens tūlīt sāka šņākt un burbuļot. Klusi un aukstasinīgi, kā īsts bende, viņš sagatavojās soda izpildīšanai. Abi cehi gluži labi zināja, ka tā savā laikā jau ir mocīts viņu kalnietis laupītājs Janošiks, kad tas ar labu neizdeva savas bandas dalībniekus.
Zveršina drebēdams piespiedās pie Sveika sāniem.
«Man, biedri, liekas, ka mums šīs mocības gan vairs neies garām,» Sveiks ierunājās un apkampa savu likteņa brāli. «Viņš tur, droši vien, izmēģina, vai akmeņi diezgan karsti nokaitēti. Un tad liks mums pa tiem staigāt, lai pārliecinātos, vai neesam krievus frontē noslepkavojuši. Tagad viņiem ir liels dzelzs trūkums, un tādēļ šo materiālu apmaina ar lētāku spīdzināšanas rīku — akmeni. Tu, biedri, laikam vēl nezini, kā īsti radās lielās tēraudkausētavas Boldinā Mūtē un Kladno? Pirmie pasūtītāji tur bija jezuīti, kuriem vajadzēja mocīt sievietes, lai pārliecinātos, vai tās nav raganas.»
Rūpīgi sagatavoto spaini Trofims Ivanovičs uzlika uz lāvas, tad uzšāva uz ceriem vēl krietnu šalti ūdens. Kamēr tur šņāca un sprēgāja un balts, karsts garaiņu mutulis ietina abus nelaimīgos, pats saimnieks vēl kaut ko uzkliedza un tad ātri izlēca pa durvīm laukā, tās cieši aizsizdams.
«Viņš laikam sauca «mirstiet!» zobus klabinādams, čukstēja Zveršina un vēl ciešāk piespiedās Sveikam. «Mums te vajadzēs izsust, izcept, un tad viņi mūs abus kā cepešus apēdīs…»
Karstie garaiņi piepildīja visu telpu. Sveikam pa visu miesu plūda sviedri, kurus viņš centās vismaz no sejas noslaucīt. Acis kaisa, mutē sūcās kaut kas sājš, ko viņš mēģināja izspļaut atpakaļ, vienlaikus Zveršinu mierinādams:
«Mēs tagad esam akurāt kā šķiņķi, kurus žāvē uz ārdiem. Labi vēl, ka viņš mūs cep šādā veidā. Padomā pats, kas notiktu tad, ja savus cepešus šis zemnieks iedomātos vēl apliet ar pannā kausētu sviestu. Bet šitā mūs tikai ar sutu dabūs gatavus. Vai neatceries, kā tas čehu oficieris Darnicas nometnē teica: gūsts ir tā tīrīšanas uguns, kur katrs jāpārkausē, lai tas tiktu vaļā no saviem noziegumiem un caur ciešanām tīrīts varētu ieiet jaunā paradīzē.»
«Tad tāpēc šis bende mums uzsauca: mirstiet», iestenējās 2veršina … «Nekad es nebūtu ticējis, ka man pienāks šitāds gals…»
Runātājs nokāpa no lāvas un izlaidās guļus uz grīdas, šai pasaulē padzīvot gribēdams vēl dažus brīžus ilgāk. Sveiks šoreiz neatbildēja. Apkārt bija kluss un tumšs kā kapā. Tikai pie griestiem kaut kas pakšķēja — tur pārsprāga un nobeidzas mazie kukainīši veļā, jo tādu karstumu tie vairs nespēja mierīgi izturēt.
«Te vismaz vēl var drusku elpot,» ierunājās atkal Zveršina. «Te ir viens spainis ar aukstu ūdeni. Nāc un nodzēries pēdējo reizi,» viņš vēl piemetināja un pats iebāza visu galvu šai traukā. Pēc tam viņš rāpus aizlīda līdz durvīm, sāka tās dauzīt ar dūrēm un kliedza: «Glābiet, glābiet! Mēs degam! Mēs mirstam! Palīgā — ātrāk!»
Taču neviens neatsaucās. No krāsns vēl arvien nāca tāda suta, ka pat pie durvīm kļuva grūti elpot, un Zveršina, manīdams, ka šveiks jau kāri dzer pie spaiņa, aizlīda pie savām drēbēm. Tur viņš no kabatas izvilka mazu lūgšanas grāmatu melnos ādas vākos, piespieda to sev cieši pie krūts un tad atkal nogūlās uz grīdas. Tur viņš ar grāmatu pielīda pie spraugas, pa kuru iespīdēja gaismas svītra, un, rindas un teikumus sajaukdams, sāka lasīt lūgšanas.
«Es gan pirms nāves gribu vismaz siltā ūdenī nomazgāties,» nolēma Sveiks. Mums taču tik daudz netīrumu pielipis, ka kauns būs tādiem rādīties saimnieka galdā. Neblamēsim savu ķeizaru — mirsim ar tīru ādu!» un viņš rūpīgi sāka sevi aplaistīt ar silto ūdeni.
«… lūdzu par svēto tēvu — mūsu bīskapu,» murmināja Zveršina, kā aizslāpis zutis rīdams pa šķirbu ieplūstošo gaisu. «Kungs, paklausi manu lūgšanu, un lai mans sauciens nokļūst līdz Tavām ausīm. Aizdedz ar svētā gara uguni mūsu sirdis, lai mūsu miesas Tev varētu kalpot šķīstas un neaptraipītas . ..»
«Vai tev te vēl uguns trūkst?» vientiesīgi ievaicājās Sveiks, atkal dzerdams no spaiņa.
«Ak Kungs, Tu visu karaļvalstu, sevišķi ticīgās Austroungārijas sargs un gādnieks,» Zveršina lasīja tālāk. «Svētī mūsu monarhu un mūsu karali Franci Jozefu I…»
Sveiks pacēlās uz ceļiem un pastiepa rokas uz augšu:
«Jā, jā, arī mūsu feldfēbelis vienmēr teica, ka katra īsta kareivja pēdējai domai jābūt par savu lielo valdinieku.»
«.. . lai Tavā apsardzībā viņš labi valdītu un vadītu savus ļaudis.»
«Āmen!» Sveiks pabeidza.
Brīdi Zveršina klausījās, vai kāds no ārpuses tomēr netuvojas. Bet, kad pēdējās cerības izrādījās veltas, viņš atkal atvēra grāmatu un izmisuma pilnā balsī sāka lasīt pirmo lūgšanu, kāda tur pagadījās:
«Šķīstās jaunavas baušļi un lūgšanas: Cenšanās patikt ir pirmais solis uz krišanu. Atrodi vispirms ceļus, kā patikt Dievam, un tad-Tu patiksi ari visiem godīgiem cilvēkiem.»
«Kad es vienreiz gulēju Brodas slimnīcā,» Sveiks šo mācību papildināja, «tur bija kāda glīta mūķene vārdā Anastasija. Tik lieliskā meitenē katrs bez pūlēm iemīlējās. Viņa turklāt varēja būt arī svēta, bet sapinās ar dakteri, no viņa dabūja bērnu, bet par sievu viņš to gan nepaņēma.»
«…nekaunīgs apģērbs un vieglprātīgā koķetēšana,» turpināja Zveršina, «samaitā dvēseli. Taisnība un godīgums vis- krāšņāk izgrezno tavu dzimumu. Daudzas jaunavas ātri sāk norūpēties par precēšanos un nekautrējas to bezkaunīgi izrādīt, tādēļ neviens tās neņem, jo viņas izlieto neatļautus līdzekļus …»
«Labāko līdzekli krūšu audzināšanai pārdod Anna Baļcova no Koširšas,» Sveiks atgādināja. «Viņa pati šo lielisko līdzekli pagatavo sievieēm, bet viņas vīrs — vīriešu vajadzībām. Prāgas avīzēs viņš bieži ievieto tādus sludinājumus: «Kur spalvu nav, tur tādas arī nekad neizaugs!» vai «Bērni ir katras ģimenes laime!»»
«. . . un kas gan šajā pasaulē spēs atalgot tavu godu un nevainību, ko tev nolaupījis nekaunīgs blēdis ar saviem solījumiem?» svinīgi vaicāja Zveršina, lasīdams tālāk.
«Neviens!» Sveiks pārliecinoši atbildēja. «Neatliks nekas cits, ka viņai vajadzēs vien to blēdi izvazāt pa visām tiesām, kamēr beidzot tiks pie saviem alimentiem.»
Zveršina izlasīja visus desmit šķīstās jaunavas baušļus un tad ķērās pie viņas lūgšanām, diktā balsī piesaukdams Dievu, lai tas aizdzītu prom katru bezkaunīgu kārdinātāju. Blakus viņam nogūlās pusaizslāpušais Sveiks, arī cenzdamies notvert kādu svaiga gaisa malku. Zveršinas grāmatā ieskatījies, viņš vaicāja:
«Vai mirstoša laulāta pāra lūgšanas tev tur nav? Tādas, kad abi mirst uz reiz, kā mēs tagad . . .»
Pēc šiem vārdiem Trofims Ivanovičs atgrūda durvis, pa tām iestūma izģērbto Mareku un pats ienesa viņa drēbes, lai tās karstumā iztīrītos no utīm. Abus austriešus viņš ieraudzīja jau pa pusei izkusušus uz grīdas guļam, laipni papliķēja pa sēžamām vietām un apvaicājās:
«Nu, bērni, vai krietni izpērāties?» Tad viņš paņēma tukšo spaini un aizgāja pēc jauna ūdens.
«Man slāpst!» iesaucās vēl Sveiks, bet tūlīt jau arī saimnieks bija atpakaļ. Viņš atnesa šoreiz gabalu ziepju. Uz silto ūdeni norādīdams, pavēlēja saziepēt visu ķermeni un tad mazgāties.
Mareks tūlīt saprata, ka viņi te atrodas primitīvā krievu pirtī. Viņš zināja arī, ka vajag mazgāties un saviem diviem bēdu brāļiem parādīja labu priekšzīmi. Trofims atnesa jaunu ūdeni, meta atkal spaiņos karstos akmeņus, lēja uz ceriem aukstas šaltis un karstos garaiņos pats ātri izģērbās, uzlēca uz lāvas, kaut kur izvilka bērzu slotu, tā pērdams savu miesu, ka tā drīz vien bija sarkana kā novārītam vēzim. Aiz lielas labpatikas viņš vāļājās pa laipu, spurca, rūca un kliedza, līdz beidzot Sveiks paķēra slotu un sparīgi ar to sāka pamielot Mareku un Zveršinu, abus turklāt pamācīdams:
«Lūk, jums visīstākais atutošanās preparāts! Nosist pa vienai — tas velkas pārāk garlaicīgi. Mēs domājām, ka te mūs pašus mocīs, bet nu izrādās, ka iznīcina mūsu ienaidniekus. Lai dzīvo augsti krievu svētā inkvizīcija!»
Nākamā rītā Trofims Ivanovičs sakrāva vezumā trīs izkaptis, krūzi ar ūdeni, maisu ar maizi un katlu zupas vārīšanai. Tad viņš aizskrēja pie namiņa, kurā gulēja gūstekņi. Bija vēl tumšs. Tikai tālu austrumos vēl neredzamā saule raidīja jau augšup pirmos sārtos starus, un Trofims Ivanovičs ar manāmu labpatiku pats sev paziņoja:
«Būs labs laiks.»
Tūlīt pēc tam, namiņa durvis atvēris, viņš pērkona balsī ieaurojās:
«Ge-ge! Ge-ge! Mostieties, celieties!»
Mareks no izbailēm pielēca kājās. Zveršina vienā lēcienā gribēja izmukt laukā, bet iedrāzās saimniekam taisni krūtīs. Sveiks turpretim, uz otriem sāniem apgriezdamies, pa miegam nopukojās:
• «Velns jūs lai parauj! Netrokšņojiet. Citādi jūs arestēs par naktsmiera traucēšanu.»
«Ge-gc-ge!» ierēcās atkal saimnieks taisni pie viņa galvas. «Nu celies, celies! Jāizbrauc stepē — pie darba.»
«Ja pie darba, tad cita lieta,» Sveiks nožāvājās. «Bet ko mēs tur darīsim?»
«Nu ātrāk, ātrāk ģērbties!» saimnieks jau kļuva nepacietīgs. «Drīz būs jau rīts!»
Trofims Ivanovičs izgāja un iejūdza orē zirgus. Viņa meitas arī jau bija pagalmā. Viņas iejūdza vēršus citos ratos,
«Goda vārds, Sveik,» ierunājās Mareks. «Pulkstenis nav vēl divi. Pie mums tagad vēl īsta pusnakts.»
«Nu, lūk!» uzvaroši atsaucās Sveiks. «Es viņu, protams, varētu arestēt, ja te tikai būtu kāds policists pie rokas.»
Trofimu Ivanoviču šie draudi nemaz nepārsteidza. Viņš ieradās atkal pie saviem gūstekņiem un mudināja:
«Ātrāk, ātrāk, bērni! Mums tālu ko braukt.»
«Es vēl neesmu muti nomazgājis,» protestēja Mareks.
«Nav vajadzīgs. To tikai kungi dara. Zemnieks peras reizi nedējā un diezgan.»
«Bet es, saimniek, vēl gribu izdarīt manikīru,» Sveiks atsaucās.
Šoreiz Trofims Ivanovičs kaut ko nesaprotamu norūca, tad skaļi izlamājās un izstūma gūstekņus pagalmā. Sveiku viņš uzsēdināja blakus sev uz vezuma, Mareku un Zveršinu novietoja pie meitām un tad devās ceļā.
Zirgi skrēja pirmie un drīz vien pazuda stepē. Vērši gāja lepni un cienīgi. Nataša un Dūņa viņus vadīja, pamudinādamas ar garām pātagām un pie katra sitiena kliegdamas:
«Cobcobe, cob, nu! Kur lien, cobcobe!»
Mareks uzmanīgi ieskatījās Dūņā. Viņa izskatījās gluži glīta, apaļa, pilnasinīga. Vaļējie kāju un roku stilbi bija brūni, veselīgi, saulē iedcguši. Krekls uz varenām krūtīm tik tikko neplīsa pie katra spēcīgāka elpas vilciena. Turklāt ik reizes, kad tā paskatījās uz Mareku, viņa vēlīgi pasmaidīja.
«Uh, kas te ļaužu jau laukā,» viņa ierunājās, it kā Marekam adresēdama pārmetumu. «Mēs vēlu izbraucām. Mūsu lauks vēl tālu.»
«Nekas, gan būs labi,» Mareks atmeta ar roku. «Savās mājās varbūt es tikai šajā laikā sāktu gulēt.»
Dūņa piesēdās viņam tuvāk un sāka iztaujāt, kā dzīvojot Austrijā: vai tur esot saule un ūdens, upes un koki tāpat kā te. Un, drusku nosarkdama, beidzot ievaicājās:
«Bet kādas jums tur ir sievietes? Vai sievas, meitenes un jaunkundzes kā pie mums? Un vai tāpat dzīvo?»
«Ir dažādas,» Mareks pasmaidīja, šos jautājumus vēl īsti neizprazdams. «Gadās vecas un jaunas, glītas un neglītas, tievas un apaļas. Sievietes visā pasaulē ir vienādas.»
«Un viss viņām tāpat kā mums?» Dūņa interesējās tālāk. «Tādi paši mati, zobi, kājas un rokas?»
«Viss, viss!» pārliecinoši atsaucās Mareks.
«Un, lūk, šie te arī?» turpināja Dūņa, piespiezdama abas rokas sev pie krūtīm.
Tikai tagad Mareks sāka kaut ko saprast. Paskatījies uz otru vezumu un ieraudzīdams, ka tur Nataša ar Zveršinu meklē tāda paša jautājuma atrisināšanu, viņš apkampa Duņašu.
«Ir, ir! Tie arī ir — tikai visām nav tik brangi padevušies kā tev!»
Duņa kā kaķe pieplaka viņam cieši, cieši ar visu savu jauno, karsto ķermeni. Tad viņa satvēra vienu Mareka roku, saspieda to starp saviem stilbiem un vēlreiz čukstoši iejautājās: «Tātad jūsu meitenēm viss tāpat kā mums? Tik tiešām viss?»
«Jā, jā, jā!» atsaucās Mareks, kuram no tik ciešas piespiešanās kļuva pavisam karsti un kura saspiestie pirksti vairs nevarēja mierīgi novaldīties. Kad tie mēģināja pavirzīties uz augšu, Dūņa tos enerģiski atsita un iesaucās:
«Kur nu līdīsi, neķrietnais velns! Uz vezuma tā nevar. Vai tev nepietiek ar to, ka saku: mūsu meitenēm viss ir tāpat kā jūsējām. Bet tu gribi vēl vairāk dabūt, visiem redzot! Vācies, vācies prom! Nekā nebūs!» Viņa nolēca no vezuma, iedeva Marekam garo rīksti un smaidīdama teica:
«Iešu, aprunāšos ar Natašu. Ja jau jūsu sievietēm viss ir tāpat kā mūsējām, tad vīriešiem arī nevarētu būt citādi. Tātad nekādas starpības nav? Ko?»
Viņa piesteidzās pie māsas, kaut ko sajūsmināta tai stāstīja, un Nataša, uz Mareku norādīdama, priecīgi iesaucās:
«Lūk, izglītots cilvēks! īsts gudrinieks. Visu uzreiz viņš, tev izskaidrojis!» Bet, uz Zveršinu paskatīdamās, nopūtās: «Sis vecais muļķis tikai to vien prasa, vai svētdienā varēšot iet baznīcā. Nekā ne stāsta, ne rāda. Muļķis, kas muļķis!»
Ap pulkstens deviņiem viņi nokļuva līdz Trofima Ivanoviča tīrumam, kur saimnieks jau uztraukti klaigāja, mācīja un rādīja Sveikam, kur kas darāms. Sveiks, neko nesaprazdams, tikai labsirdīgi smaidīja un visam piekrita:
«Jā, jā — kviešus nopļausim, auzas izkulsim, saulespuķes aprakņāsim, zirgus pabarosim un izganīsim. Jā, jā! Labi, labi!»
Beidzot Trofims Ivanovičs apmierināts uzsita viņam uz pleca: *ļ
«Lieliski strādāsim! Tas tik būs slavens darbinieks! Nu labi, labi!»
Tad viņš pasauca Mareku un Zveršinu, iedeva katram rokās pa izkaptij un veda pa lauku uz uzkalnu, kas bija apaudzis ar garu, pa daļai jau izkaltušu zāli. Saimnieks pats gāja pa priekšu un līdzi nesa spaini ar ūdeni. Pie uzkalna viņš apstājās, norādīja saviem strādniekiem uz zāli un teica:
«Nu tad ar Dieva palīgu! Divās dienās jūs, malači, šo kalnu kā nieku nopļausiet. Bet, kad izkaptis atkožas, vajag tās uztrīt pa mūsu modei.»
Viņš iebāza roku spainī, apmaisīja duļķaino ūdeni, izvilka
smilšaina dēlīti un parādīja, kā pret to norīvēt asus izkapšu zobus:
«Tā, mani malači! Tagad jums izkaptis būs kā bārdas skujamie naži. Līdz vakaram puse pļavas būs jau vālos.»
Sākās pļaušana. Zveršinu nostādīja priekšgalā, Mareks gāja beigās, bet Sveiks, vidū atrazdamies, viņam lika pie sirds:
«Galvenais — tu vienmēr uzmani manas kājas, ka> nenocērt. Ja zāle nekrīt — neuztraucies. Ja tu viņu pļauj, tad tai jābūt nopļautai. Par pārējo tev nav vairs jāatbild, atskaitot, protams, manas kājas. Rostelcos mums dzīvoja tāds skārdnieks^ vārdā Beraneks. Tam patika par ļaudīm paņirgāties. Reiz viņš iet pa ceļu un pretim klibo vecais Prohazka, kuram vienu kāju sašāva pie Ilradecas Kralovas. Beraneks iedod viņam pus- kronu un saka:
«Nu, lūk, Prohazka, ir labi, ka auksts laiks. Redziet, cik labi, ka jums tikai viena kāja, jo otra tagad vairs nesalst.»
Apmēram pēc divdesmit gadiem tas pats Beraneks noķēra kaulēdi, un ārsts viņam nogrieza kāju līdz pašam rumpim. Kad šo no slimnīcas pārveda mājās, vecais Prohazka jau vairs tikko elpoja, bet lūdza vēl sevi aizvest pie Beraneka. Uz slimnieka gultas malas apsēdies, viņš tad teica:
«Atnācu jūs nomierināt. Nebēdājieties velti, ka viena kāja ir nogriezta. Drīz iestāsies auksts laiks un viņa jums vairs nesals.»»
Stāstīdams, Sveiks bija apstājies pļaut un ziņkārīgi noraudzījās, kā Mareks enerģiski rīkojas ar savu izkapti, zāli dauzīdams. Zveršina arī paskatījās uz šo centīgo darbu un konstatēja:
«Labi, labi — lai gan vēl tuvu netiek manam plāvienam, Bet, kad paskatās uz Sveika ceļu, tad liekas, ka tur suņi būtu ganījušies.»
Saule pacēlās arvien augstāk un sāka karsti dedzināL Ļaudis tīrumā pameta darbu un sanāca skatīties, kā strādā austrieši. Vīrieši viņus ieslēdza ciešā barā, bet sievietes palika nomalē pie Dunas, kura viņām stāstīja par austriešiem. Vērodami, kā Mareks nesekmīgi dauza zāli, zemnieki smīnēdami, kratīja galvas. Pienāca arī Trofims Ivanovičs un izstāstīja, kur' ņēmis austriešus.
«Kas tam tur par baltām stērbelēm uz rokas?» iejautājās, kāds plecīgs zemnieks, uz Mareku norādīdams.
«Viņš ir students, ļoti izglītots cilvēks,» paskaidroja saimnieks. «Pats ierēdnis teica, ka esot augsti mācīts. Jā, un tūlīt jau var redzēt, ka baltrocis …»
Sadžas vecākais paņēma izkapti no Mareka rokām un smaidīdams ierunājās: «Vai sienu labi proti pjaut?»
«Nē, neprotu,» mierīgi atteica Mareks. «Pie mums pļauj ar mašīnām.»
«Lūk, kas par putnu!» iesmējās vecākais. «Viņiem visu ar mašīnām. Karginā kādam saimniekam arī ir gūsteknis. Pavēl viņam sacirst malku, bet šis atbild: «Neprotu, pie mums cērt ar mašīnām.» Es tur vienam vaicāju: «Vai tev bērni ir?» Viņš atbild: «Jā, trīs gabaliņi.» — «Vai sieva ar' ir?» — «Nē!» šis atbild, «un nekad nav bijusi.» — «Bet kur tad tev, vācu purns, tie bērni varēja rasties?» es kliedzu. Viņš rausta tikai plecus' murmina vienu un to pašu: «Mums tādām lietām ir mašīna. Mums ir daudz mašīnu.»
Klausītāju piekrišana un uzslava runātāju vēl vairāk pamudināja. Viņš atkal griezās pie Mareka: «Vai uz zirga jāt proti? Un vai troiku ilksīs kādreiz esi iejūdzis?»
«Neprotu un neesmu,» tikpat mierīgi kā pirmāk atteica Mareks. «Pie mums Austrijā brauc ar automobiļiem.»
«Palūk nu — atkal viņiem automobiļi! Melo kā suns!» svinīgi paziņoja sādžas vecākais. «Šim zeņķim tikai 20 gadu. un viņš jau esot ar automobili braucis. Man tagad jau pāri 60, bet tādu zvēru vēl neesmu redzējis. Šie austrieši melo aklu zirgu no purva laukā.»
Visi klausītāji sajūsmā aplaudēja. Gūstekņi vēl visu nesaprata šai runā un tādēļ jautājoši skatījās cits uz citu. Sādžas vecākais tagad lepni iznāca bara vidū.
«Nu, bet ermoņikas tu taču drusku proti spēlēt?»
«Nē, nespēlēju,» vienaldzīgi atteica Mareks.
Tas vecāko jau uztrauca. No kabatas viņš izvilka nazi un, turēdams Mareku pie rokas, sāka tam atgriezt abas uzšuves:
«Skat', kāds izglītotais! Mums Maskavā un vispār Krievijā katrs prastākais strādnieks ir gudrāks par tevi. Un tādj vēl iedomājušies ar mums karot. Viņi laikam nav vēl dzirdējuši, ka svētā Krievija pat Napoleonu ir sakāvusi. Bet tas bija gudrs kā pats velns. No Parīzes līdz Maskavai viņš ar zirgiem atbraucis. Tagad jūs, dienaszagļi, vismaz mūsu gudrības pamatīgi iemācīsieties.»
Vecākais, kājas plati izpletis, atvēza izkapti ar tādu vēzienu, it kā visu pasauli gribētu aptvert. Tad viņš sāka pļaut tik sparīgi, ka tērauds džinkstēja gaisa, un turpinaja šo darbu veselas piecas minūtes, kamēr sviedru lāses nepārklājā seju. Sveiks sita plaukstas un kliedza: «Bravo, bravo!»
«Vai tu prātu esi zaudējis!» saķēra viņu pie piedurknes Zveršina. «To, ko viņš tur dara, es arī varu. Palūk šurp,» viņš teica sādžas vecākajam, «kā austrieši prot pļaut.»
Un viegli, ātriem vilcieniem, viņš cilāja izkapti. Zāle sakrita augstos vālos, bet pats viņš ātri devās uz priekšu.
«Nu, labie ļaudis, paskatieties, kā gūsteknis raujas,» apvainoti iesaucās vecākais. «Tu, Serjoža, paņem izkapti no tā dienaszagļa, un mēs tad parādīsiem viņiem, ko īsti spējam.»
Serjoža, apmēram 20 gadus vecs, brašs zemniekpuisis, paņēma Sveika izkapti. Vecākais to izrāva Marekam no rokām,, un tad abi nostājās Zveršinam izaicinoši blakus:
«Tagad nu pļauj, kā gribi. Pierādi, ko vari.»
Viņi sāka pļaut ar tādu izmisuma pilnu steigu, it kā no tās izšķirtos: dzīvība vai nāve! Skatītāji uzmudināja savējos. Mareks uzsauca Zveršinam, lai neizblamējas, un Sveiks kliedza diktāk par visiem: «Hip, hip, urrā! Hip, hip!» Un, iedams kopus ar Mareku, aiz pļāvējiem, viņš stāstīja:
«Šitā sacīkste gandrīz līdzinās tai, ko izcīnīja Vomačka pie Bohumilas. Viņš pļauj vienurīt pļavā, bet brokastis atnes pats lielskungs. Tas skatās, ka labs gabals jau paveikts, un saka: «Labi, labi, bet es varu saderēt uz diviem litriem alus, ka līdz vakaram visu pļavu vēl nenopļausi.» — «Bet es, lielskungs, droši deru uz divdesmit litriem, ka līdz pulkstens sešiem būšu ar visu galā!» Lielskungs aiziet un saka: «Lai notiek — saderēts, bet es tev jau iepriekš uz šejieni atsūtīšu divas pudeles alus, lai darbā vari stiprināties!» Mājās pārgājis, šis blēdis ņem un sasit pats savu termometru, dzīvsudrabu salej alū un dod to skuķim, lai šis kopā ar pusdienām nones uz pļavu. Vomačka, neko ļaunu nedomādams, kārtīgi paēd un iedzer, bet kolīdz nu sāk atkal pļaut — jūt, ka nu jāskrien krūmos. Un tā viņš skraida, laba gala neparedzēdams, līdz beidzot gluži pareizi apķeras, ka ir nelāga izmuļķots. Bet šis Vomačka bija diezgan apķērīgs: viņš ātri izģērbjas līdz pat ādai un tad pļauj, cik jaudas, tālāk, negriezdams nekādu vērību uz to, kas aiz viņa notiek. Pulkstens sešos atbrauc lielskungs karietē, un Vomačka šim iet mierīgi pretim: visā pļavā nav vairs neviena nenopļauta vieta. «Tu uzvarēji,» saka liels- kungs, «bet ko tas tur aiz tevis nozīmē?» — «Lūdzu piedošanu,» atteic Vomačka, «rīt te visu nopļauto varēs sakasīt — bet pārējais paliks mēslošanai.. .»
«Lai Dievs dotu,» Sveiks nopūtās, «ka tā viņi rautos un derētu līdz pat vakaram!» Bet viņa lūgšana nepiepildījās. Jau pēc divi stundām vecākais nometa izkapti, smagi nokrācās un teica:
«Izturēja gan, kuņasbērns tāds! Izskatās pagalam izbadējies, bet krievu cilvēkam tik ilgi vēl jāpiņķējas!»
Zveršina uzvaroši smaidīja, bet Sveiks pamanīja, ka puse pļavas jau nopļauta un uzslavēja Zveršinu:
«Kas tu par malaci! Kas to varēja domāt? Pēc pusdienas saderi atkal ar kādu tikpat vāju krievu.»
Pienāca Nataša un aicināja pusdienās, ko viņa pati bija /pagatavojusi. Ēdiens bija slikts, plāns: ūdenī bija savārīti kviešu graudi, šai zupai no pudeles pielēja vēl kādu eļļu un katram ēdājam rokās iedeva pa atgrieztam maizes gabalam: «Strebiet nu veseli!» Sveiks aplaizīja eļļu ar pirkstu.
«Tā ir mūsu saulespuķu eļļa,» paskaidroja Dūņa, uz pudeli norādīdama.
Pēc pusdienas Trofims Ivanovičs vērīgi paskatījās saulē, palīda ēnā zem ratiem un labvēlīgi teica:
«Tagad, bērni, kādu stundiņu atpūtīsimies. Dodieties pie miera.»
Dūņa ar Natašu aizgāja pie sievām uz kaimiņu tīrumu. Drīz vien no turienes atskanēja dziesmas, kurās Sveiks ar interesi noklausījās. j Pēc diendusas Trofims Ivanovičs ar Zveršinu aizgāja pļaut, bet pārējiem uzdeva turpat sākt labības kulšanu. Duna paņēma pie sevis Mareku, iedeva tam dakšas rokās, iejūdza vērsi, ratos un, pa tīrumu braukdama, mācīja, kā jāsamet kūlīši vezumā. Labību viņi noveda līdz klonam, un Nataša tur rullī, kas līdzinājās astoņzarainam krustam, iejūdza zirgus. Tad iedeva Sveikam grožus rokās un uzsauca: «Turi stingri un stājies vidū!» Zirgi sāka rikšot pa labības kūļiem, graudi bira zem viņu pakavu un ruļļa sitieniem, pati Nataša uzrakņāja salmus, bet Sveiks smaidīja un domāja: «Lūk, tā ir īsta pirms- ūdensplūdu tehnika. Bet pats varu pastaigāties gluži kā kāds slavens zirgu dresētājs cirkū.»
Tumsai metoties, pārnāca pļāvēji. Dūņa atkal pagatavoja ēdienu. Pēc biezputras katrs dabūja gabalu arbūza. Sveiks lūdzās, lai tur klāt to eļļu tikai vairs nelejot. Trofims Ivanovičs izklāja voiloku, nogūlās pats uz tā vidū, novilka zābakus un, palicis tos sev galvas, teica:
«Tagad visi prom gulēt! Meitenes — te, austrieši — tur.» Pats viņš palika starpā kā siena starp avīm un vilkiem. Bet šī siena drīz vien iesāka pamatīgi krākt.
Mareks nakts vidū pamodās, jo viņam likās, ka kailās kājas kāds aizskāris. Viņš pievilka tās ciešāk sev klāt un nogurušais, it kā salauztais ķermenis pa miegam vēl juta, ka Sveiks tam cieši piespiežas klāt un silda ar savu ķermeni. Kad no rīta viņš otrreiz atmodās pamatīgi nosalis, Dūņa jau bija kājās. Viņa naski kūra ugunskuru brokasta gatavošanai un, Marekam garām paiedama, nicinoši ierunājās:
«Vecākais tevi bij pareizi novērtējis, kad viņš. teica: galīgs muļķis! Dievs, piedod manus grēkus — visi guļ kā nosisti, es divas stundas noberzējos viņam blakus, bet šis tikai krāc — un vairāk nekā!»
Tagad Mareks saprata — Zveršina gulēja labu gabalu prom no viņa un miegā turēja Sveiku cieši apkamptu.
Saulei lecot, saimnieks visus uzmodināja. Kad Sveiks sāka meklēt spaini, kur nomazgāties, Trofims Ivanovičs par to gardi iesmējās: «Nevajaga, nevajaga! Gan svētdienā nomazgāsies.»
Meitas izvilka no maisiem vienkāršo, lēto pūderi un ar vates gabaliem nopūderēja savas nemazgātās sejas. Tā turpinājās dienu pēc dienas. Beidzot, kad pie Trofima Ivanoviča atbrauca ciemā sieva, viņš sūtīja Mareku un Duņu ar kviešu vezumu uz mājām. Tie abi aizbrauca.
Visu ceļu Dūņa nesarunājās ar Mareku un izlikās vēl arvien apvainota kopš tā brīža, kad nosauca viņu par muļķi. Tikai tuvojoties sādžai, viņa pirmo reizi uzrunāja savu pavadoni:
«Zini: es drīz precēšos. Nākamajā nedēļā no Karganiem atbrauks precinieks ar vedējiem. Tā viņa māte ir teikusi manai mātei. Vai tu priecīgi uzdzīvosi manās kāzās?»
«Protams!» Mareks atteica, velti pūlēdamies atminēt šīs jaunās, veselīgās cilvēku mātītes īstos' nolūkus. «Bet kad šīs kazas notiks?»
«Ja mūsu vecāki salīgs, tad pēc nedēļām trim,» nopūtās Duna, un viņas netīrā seja nosarka pat zern pūdera kārtas. «Precinieks ir bagāts. Zemes viņam daudz. Un saka, ka labs cilvēks ari esot, sievu nesitīšot. Viņa tēvs arī neesot mājās kāvies.»
Tagad Dūņa piesēdās Marekam pavisam blakuk, saņēma viņa roku cieši savējā un sāka žēloties:
«Man septiņpadsmit un vīram divdesmit gadu: ir jau arī laiks precēties. Ciema vecenes jau tagad mani par vecmeitu dēvē, un māte par to ļoti skaišas. Ar Olgu Fjodorovnu viņa tādēļ pat saķildojās un saplēsās. Tā viņai teica: «Kas tev par meitu! Tik neglīta, ka pat neviens dienaszaglis negrib viņu ņemt par sievu.» Bet vai tad es esmu neglīta?»
«Nē, pavisam ne!» Mareks piekrita, aplikdams roku viņai ap vidukli. Dūņa piespiedās viņam vēl ciešāk, koķeti čukstēdama:
«Nu, nu, tagad jau pietiks! Bet kāpēc tu esi tāds muļķis? Liec mani tagad mierā! Budā būs laika diezgan.»
Aizbraukuši galā, labību viņi sabēra rijā. Duna izjūdza vēršus, palaida tos ganībās un tad kopā ar Mareku sāka nest ūdeni uz pirti, pamācīdama:
«Rīt no rīta izkurināsim pirti un nopērsimies. Šodien nomazgāsimies tāpat aukstā ūdenī. Bet muguru tu man paberzīsi, vai ne?»
Pirtī viņa tomēr ieslēdzās viena pati un, kad iznāca nomazgājusies, pačukstēja Marekam ausī: «Tagad ej tu un notīries. Tad atnāc uz istabu, es tev vakariņām uzcepšu olas.»
Kad Mareks ieradās, Duna uzlika galda olu kulteni, saceptu ar tauku gabaliem, un uz lāvas uzmeta kaut kur sameklētu spilvenu ar raibu pārvalku:
«Šonakt es gulēšu te, zem svētbildēm, un lūgšos, lai Dievs piedod visus manus grēkus.»
Tad viņa sāka bilžu priekšā krustīties un klanīties līdz zemei, ar pieri skardama istabas klonu. Kad Marekam šī locīšanās apnika, viņš piegāja pie Dūņas un piecēla to kājās. Tad viņš apsēdās uz lāvas un uzsēdināja meiteni sev uz ceļiem. Dūņa apķēras Marekam ap kaklu un karsti Čukstēja:
«Drīz būs lielais tirgus. Vai nopirksi man konfektes?»
«Tev, dūjiņ, es visu nopirkšu. Tiklīdz .saņemšu naudu no Austrijas — veselas desmit mārciņās konfekšu atnesīšu,» solīja Mareks, paklusām atbraucīdarns blūzi no Dūņas pleciem. Bet viņa, kā dzelta, pēkšņi sabijās, izrāvās no Mareka rokām un aizskrēja līdz pašām durvīm:
«Nedrīkst, tā nedrīkst! Vēl ir par gaišu — var redzēt. Man kauns no svētbildēm. Tā nevar, jo dievmāte skatās mums taisni virsū.»
«Ko mels niekus, Duņaša! Ir jau pietiekami tumšs,» lūdzās Mareks. «Goda vārds, es, lūk, tevi tik tikko vairs varu saredzēt. Bet, ja gribi, tūlīt izskriešu laukā un aizvēršu arī logu slēģus pavisam ciet.»
Viņš izgāja un izdarīja, kā bija solījis. Kad atgriezās, istabā uz galda dega maza, aizkvēpuši lampiņa, bet Dūņa atkal krustījās un klanījās svētbilžu priekšā:
«Kungs, piedod man manus grēkus!»
«Paklau, Dūņa, kāpēc mums tagad ir vajadzīga uguns?» jautāja Mareks, meiteni sev klat pievilkdams. «Es to nodzēsīšu.»
«Nē, nevajaga, nevajaga dzēst!» Dūņa iesaucās un steidzas pie lampiņas. «Es negribu. Dievs arī tumsā var saskatīt. Dievmāte nedrīkst par mani ko zināt.»
Mareks izmisumā sažņaudza rokas par galvu: «Tu pati nezini, ko īsti gribi!»
Bet Dūņa, pienākusi viņam pavisam klāt, iesaucās tieši sejā:
«Ak tu, muļķis nelabojamais! Katrs pienapuika pie mums zin, ko tagad vajag darīt, bet tu esi zaldāts un tomēr nekā nesajēdz… Nu, tad paskaties,^ duraks tāds!»
Aiz dusmām raudādama, viņa uzlēca uz lāvas, īgni pagrieza dievmāti un pestītāju ar sejām pret sienu un uzsita vēl abiem ar dūri tik pamatīgi, ka putekļi pacēlās gaisā un zirnekļu tīkli nobira uz leju. Tad no lāvas ar vienu lēcienu Duna bija Marekam ap kaklu, pieplaka viņam ar visu ķermeni un uzvaroši iesaucās:
«Nu. ko tu vēl gaidi, duraks! Tagad viņi skatās cauri sienai ārā uz ielas, un mēs tiem aiz muguras varam darīt, kas vien mums tik!» Nokrizdama uz spilvena, viņa vilka Mareku sev līdzi, skāva un čukstēja: «Mans mīļais, dārgais zelta austrietitī . . .»
* ♦ *
Ārā jau bija gaišs, bet Mareka acīs vēl migloja salda krēsla, kad viņš izgaja sēta, lai atkal uzmeklētu savu sienu un tur vēl pagulētu atlikušo laiku. Drīz atbrauca arī Sveiks ar Zveršinu un nolikās viņam blakus. Tā viņi nogulēja līdz pašai pusdienai, kamēr beidzot ieradās Dūņa un sāka modināt maltītei. Viņa noglaudīja Marekam seju un, pamanījusi Sveika izbrīnījušos skatu, līdzcietīgi ierunājās:
«Nabadziņš, izglītotais. Nav tāds baltrocītis pieradis pie krievu zemnieku grūtā darba. Izskatās jau pavisam noguris. Nu, nekas — lai šodien atpūšas. Pusdienā izcepšu bliniņas — gan tad atkal radīsies jauns spēks.»
Pēc pusdienām visi trīs austrieši izmazgāja savus kreklus un izgāja laukā uz ielas pastaigāties. Sādžas vīrieši tur bija sasēdušies vienā vietā; sievietes — otrā. Meitenes lika galvas cita citai uz ceļiem un, matus sukādamas, dziedāja dziesmas, jautri tērzēja un kāva utis. Atkal un atkal tās atkārtoja savu iemīļoto pantiņu:
«Bail mati nakti, tumsa krīt — Nāc, Marusja, pavadīt..
Kad uz ielas parādījās gūstekņi, visu skati pievērsās tieši viņiem. Sādžinieki apklusa, un tikai Dūņa kaut ko paslepus.
čukstēja savām draudzenēm. Viņa pameta ar galvu uz Mareka pusi un lepni paziņoja:
«Viņi ir gluži tādi paši kā mūsu vīrieši; strādā, pīpē, spēlē ermoņiku, piedzeras un sievas arī piekauj. īpaši tas tur ir gudrs un slavens zēns. Viss viņam ir tāpat kā citiem.»
Meitenes viņai visapkārt iesmējās skaji un saprotoši.