Nākamajā dienā lija lietus, un Trofims Ivanovičs izveda savus strādniekus kūtī, kur ziemu bija atradušies lopi. Viņš atnesa lāpstas un no vienas sienas sāka izcirst tur kaudzē samestos mēslus ķieģeļu veidos:
«Tā, lūk, bērni, vajag jums strādāt. Sos gabalus sakraujiet vezumā, Nataša aizvedīs un Dūņa sakraus grēdās.»
«Vai tu celsi jaunu būdu?» Mareks iejautajās. «Kādēļ tev saimniek, vajadzīgi tādi ķieģeļi?»
Trofims Ivanovičs sāka izskaidrot, kādam nolūkam viņam «kazaki», bet, nojauzdams, ka neviens viņu īsti nesaprot, aizveda Mareku sev līdz uz virtuvi un parādīja tur krāsni:
«Lūk, kāpēc man šitos vajaga! Tās ir krievu akmeņogles.»
Tikai tagad gūstekņiem atklājās melno ķieģeļu noslēpums, kuru tie aplam bija minējuši, braucot pa dzelzceļu. Divās dienās viņi iztukšoja visu kūtsmēslu krājumu, un saimnieks bija apmierināts. Lietus apstājās, bet laiks bija joprojām auksts, jo pūta ziemeļu vējš. Tāpēc Trofims Ivanovičs nolēma vētīt kviešus.
Vispirms izvilka vētītavu, nostādīja to pagalma vidū, un visi pēc kartas sāka to griezt. Zveršina, kas bija kļuvis slavens ar savu spēku, stiepa šurp maisus, bet citi bēra graudus sietos un savāca tos atkal atpakaļ maisos. Sveiks visu laiku atgaiņāja izsalkušos sivēnus, kuri ikkatru brīdi draudēja iebrukt graudu čupā un to uz vietas aprit.
Un tomēr tieši cūkas dēļ notika nelaime. Pusdienas laikā viena cūka neviļus bija pielavījusies kviešu maisam, to pārgrauzusi un apēdusi gandrīz visus graudus. Kad Sveiks šo negantnieci pamanīja un nekavējoties trieca prom, tā bēgot vēl apgāza Zveršinu, kas viņai nokrita pār muguru ar visu labības maisu. Cūka ierukšķējās, Zveršina iestenējās. Cūka aizskrēja, bet Zveršina vairs nespēja piecelties. Krītot viņš bija sajutis, ka krustos kaut kas iekrakšķas. Zveršinu aiznesa uz šķūni, nolika iur sienā, un Trofims'Ivanovičs, lūgšanu skaitīdams, trīs reizes apsoļoja ar svētbildi rokās apkārt slimniekam. Tad visi .mierīgi atkal gāja pie darba, jo saimnieks, slimajam svētbildi .zem galvas nolikdams, teica:
«Tagad tu lūdzies viņu labi dūšīgi, tad rīt no rīta būsi atkal vesels.»
Bet pievakarē slimais jutās vēl sliktāk: viņš nemitīgi vaidēja, nevarēja vairs pagrozīties un lūdzās tik pamatīgi, ka Sveiks atrada par nepieciešamu dot šādu padomu:
«Viņa, tā svētā pagalvī, nezin, kurā vietā tev īsti sāp. Marek, pacelsim viņu un parādīsim šai to vainīgo vietu, lai ilgi nav jāmeklē.»
Kopējiem spēkiem viņi pabāza svētbildi Zveršinam zem muguras. Slimnieks pēc tam aizmiga, bet nakts vidū atmodās un piegrūda Sveikam:
«Draugs, pavelc tagad viņu laukā; cs jūtos jau labāk. Tas sasodītais rāmis pamatīgi spiež. Jau divas reizes man no tā iebrikšķējās kauli, un, lūk, tagad vairs tik stipri nesāp.»
Trolims Ivanovičs no rīta atnāca modināt, aptaustīja Zver- šinas uzpampušo muguru un drūmi piebilda: r «Viņš slims, un cūka arī slima. 2ēl, žēl …»
Nevarēja izprast, kā viņam šoreiz bija vairāk žēl: svešā gūstekņa vai savas cūkas. Domādams par šīm dalītām jūtām, brašais kareivis Sveiks saka Marekam stāstīt par kādu notikumu:
«Visiem zemniekiem ir labas sirdis. To es zinu jau no Čehijas. Reiz Všetatos notika tā: bagāts zemnieks Pivoņka sēd traktierī un spēlē kārtis ar saviem draugiem. Pēkšņi tur ienāk viņa meitene un sauc: «Papiņ, papiņ, nāc ātri uz mājām; mam- miņa ir saslimusi.» Sis arī atgriežas no galda un atbild: «Saki, ka es drīz iešu. Vai vecmāte ir jau atnākusi? Pasaki tai, lai pasteidzas.» Un spēlē atkal tālāk. Pēc pāris minūtēm atskrien otra meitene: «Papiņ, papiņ — nāc tūlīt mājās. Vašeks nupat nokrita no jumta, un ārsts nevar viņu dabūt pie samaņas.» Šoreiz viņš pat no galda nenogriezās, tikai atbild: «Saki, ka izspēlēšu partiju līdz galam un tad bez kavēšanās iešu.» Pec stundas vēlreiz atskrien pirmā meitene un saka: «Papiņ, papiņ
— ko nu lai darām? Govs grib atnesties, bet nevar. Ataicinājām veterinārārstu — tas arī stāv ka muļķis, bet mums vajaga telēna.» Tiklīdz Pivoņka to izdzirda, viņš tūlīt nometa kārtis, paķēra cepuri un tik ātri sāka skriet uz majam, ka meitene tikai pa gabalu vēl paguva viņam nosaukt pakaļ: «Piedod, papiņ
— ar mammiņu un Vašeku nekas slikts nav noticis. Es tikai negribēju tevi tūlīt sabaidīt par to govi.»
«Biedri,» beidzot iestenējās Zveršina. «Ja es nomiršu, izdaliet manu mantojumu. Tu, Marek, paņem manu somu, un Sveikam es novēlu savu tējas kannu.»
«Par to, draugs, nerūpējies,» Sveiks steidzās viņu nomierināt. «Vari būt jau tagad pārliecināts, ka bēres tev sarīkosim lieliskas. Apraksim tevi kā īstu karavīru, kas godam kritis kaujas lauka, kaut arī šoreiz tavs kritiens notika tikai pār cūku. Atļauj, mēs tevi tūlīt iznesīsim laukā, lai te, krēslā mirstot, tev nebūtu pavisam vientulīgi ap sirdi.»
Viņi iznesa Zveršinu pagalmā, nolika tur uz salmiem, un Sveiks, vētītavas kloķi griezdams, dziedāja viņam sēru maršu:
«■Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina …»
Jo tālāk — jo žēlāk atskanēja viņa dziesma un lēnāk griezās vētītava. Trofims Ivanovičs klausījās, klausījās, līdz beidzot vairs nevarēja paciest tādu dziesmu, izņēma Sveikam kloķi no rokām un teica:
«Kad krievu darbu dari, tad krievu dziesmu dziedi. Lūk, šito:
«Mūsu zēni — braši zēni zivis zvejoja,
Go — go — go! Go ■— go — go! Zivis zvejoja ..
Tā dziedādams, viņš grieza vētītavu ar tādu sparu, ka pelavas aizlēca solus divdesmit pa gaisu.
«Tu, saimniek,» teica viņam Sveiks, «atgādini to ksendzu no Čelovas, kas salīga divus kalpus malkas ciršanai. Viņi nu cērt, bet šis vēro pa logu. Tad iziet laukā un sava: «Draugi, kam jūs tik skumīgi? Bez dziesmas darbs slikti veicas, un Dievam arī gluži labi patīk, kad dzied. Sākat kaut ko vilkt vaļā, bet tikai tādu īsti dievbijīgu.»
Viņš atkal aiziet savā istabā, bet ļaudis cērt un dzied: «No debesīm būs man atnest» — un iecērt vienu reizi. Tad dzied tālāk: «Jums labu, jaunu, jauku vēst» — un iecērt otrreiz. To ksendzs, protams, ilgi nevar izturēt. Viņš pasauc savu ķēkšu līdz, iziet abi pagalmā un saka: «Tas vēstis nu jūs diezgan esat nesuši. Tagad mēs uzdziedāsim «Kristus ir dzimis — viss ienaids ir rimis» — un jūs pie katra vārda taisat trīs cirtienus, kā jau tajā dziesmā klājas.»»
«Tā ziņģe man patīk.» piekrita Trofims Ivanovičs, redzēdams, ka tagad arī Sveiks sāk griezt vētītavu ātrāk. «Bet mūsējās ir tomēr labākas. Kad tu ēd krievu maizi, tad vajaga arī krieviski dziedāt. Nu, palūk, Marfa ir jau atnākusi cūku ārstēt. Iesim, bērni, izlaidīsim slimo laukā!»
Slimo cūku viņi izvilka pagalmā. Veca, skrandaina sādžas sieva piegāja tai klāt, novilka savu puskažociņu, uzmeta to virsū cūkai ar aizcietējušo vēderu un tad slimnieci vairākkārt no visām pusēm pārkrustīja. Tar izvilka no kules pudeli ar svēto ūdeni, pieņēma sev pilnu muti un uzspurdza cūkai uz abām acīm. Katru reizi pēc šīs «ārstniecības» slimā cūka labsajūtā ierukšķējās, un vecā Marfa tai pārmeta krustu pār galvu. Pēc tam viņa no maizes samīcīja bumbiņu, ietina tur kaut kāda auga lapas, aplēja ar saulespuķu eļļu un svēto ūdeni. Trofims Ivanovičs atpleta cūkai muti, un Marfa savu bumbiņu tur iemeta tā, ka slimniecei to gribot negribot vajadzēja norīt. Nu Marfa iegāja būdā, iznesa vienu svētbildi un ar to rokās sāka staigāt cūkai apkārt, no sākuma iedama lielu riņķi un pamazam to savilkdama arvien šaurāku, līdz beidzot apstājās pie pašas astes, nometās tur ceļos, sāka kaut ko čukstēt, krustījot sevi, svētbildi un slimo dzīvnieku.
So ceremoniju pabeigusi, Marfa aizgāja un atnāca atkal tikai ap pusdienas laiku. Cūkai droši vien radās kādas iekšējas sāpes, jo, pūlēdamās piecelties, viņa visu laiku griezīgi urkšķēja. Vecene atkal nometās ceļos, aptaustīja slimās sānus, apslacīja to ar svēto ūdeni un tad ar vienu veiklu naža vilcienu pēkšņi atgrieza tai asti, steidzīgi aplaistīdama to ar svēto ūdeni.
Ar vienu spēcīgu lēcienu tagad cūka bija kājās. Viņa skrēja pa visu sētu un kvieca tik dikti, ka ausis vajadzēja cieši aizbāzt, lai bungu plēvītes nepārplīstu. Vecene abām rokām pacēla svētbildi augstu gaisā un — cik spēka — devās kviecējai visur pakaļ, pati arī tik nelabi kliegdama, ka drīz vien vairs nevarēja saprast, kura no abām ir vairāk prātu zaudējusi.
Beidzot cūka apmierinājās, sametās kūkumā un zem asiņainās astes atliekas atskanēja glābjošais rūciens. Sai brīdī svētbildi uzlika uz slimās kupra, un tad notika brīnums: cūka vēlreiz smagi ierukšķējās un sāka mierīgi, atviegloti elpot, priecīgi aizskrēja uz ganībām, ēda atkal zāli tā, it kā nekādu traģēdiju nebūtu pārdzīvojusi.
Ar lielu interesi un izbrīnu visu šo māžošanos vēroja arī Mareks ar Sveiku. Trofims Ivanovičs nokrekstējās ar tādu pat labpatiku kā cūka, kad tai sāka birt pirmās-spiras. Tad viņš ar Marfu sāka kaut ko pārrunāt, norādīdams uz turpat tuvumā gulošo Zveršinu. Vecene piegāja pie slimā un sāka izvaicāt, kas tam sāpot. Pēc tam viņa atgriezās pie Trofima Ivanoviča un teica:
«Vai trīs mārciņas tauku dosi? Divas par cūku un vieni* par austrieti. Dieva vārds — lētāk es nevaru. Tu pats redzēji, ka debesu ķēniņš tā uzreizi vis nepaklausīja savas kalpones lūgšanām. Ar vienu rāvienu vien tava cūka nepalika vesela. Vai tev liekas, ka par austrieti — mūsu ienaidnieku — iežēloties• viņš tur, augšā, būs viegli pierunājams?»
«Vairāk kā divas mārciņas nedošu,» noteikti pretojās Trofims Ivanovičs. «Pusotras mārciņas par cūku un pusmārciņu par austrieti. Cūka ir mana, tas tiesa, bet kas man no austrieša par labumu? Iežēlojies labāk tu, Marfa, par viņu: sieviešiem jau vispār mīkstākās sirdis, un Dievam ir tīrais nieks pie tās pašas reizes vēl vienu brīnumu vairāk izdarīt. Strādnieks man tomēr būtu gluži labi noderīgs, un sapratīsi jau pati, par velti'; es viņu slimu te barot ilgi nevarēšu. Vest uz slimnīcu — turpat simts verstis no šejienes — ir nepatīkamas klapatas, lai gan viņš ir kroņa cilvēks un jāārstē tur būtu par brīvu.»
«Par mazāk kā trīs mārciņām man nelon nopūlēties un pa jokam, vis lūgšanas līdz debesu tēvam augšā netiek. Cūka- sver turpat desmit pudus — kaunies ar', skopuli! Vai Dieva dusmu nemaz nebaidies, ka viņa kalponi tā drīksti nonicināt? Sadžas vecākais par viena paša slima sivēna apvārdošanu man iedeva piecas mārciņas tauku.»
«Un tu, vecā burve,, pēc tam vēl negribi par brīvu nolūgties viena nabaga cilvēka laba!» sirdījās Trofims Ivanovičs. «Noskaiti kārtīgus pātarus, un lai Dievs dara, kā viņam pašam tīk. Nu, salīgsim kristīgi: lai tad ar' iet divarpus mārciņas,, un — līkop!»
Marfa laikam saprata, ka lielāku maksu šoreiz neizplēsīs, un tādēļ bija ar mieru, tikai drošības pēc turpat vēl piebilda:
«Bet dod tu man svaigus taukus un nevis kaut kādu vecu smirdoņu!»
Viņa atkal novilka savu puskažociņu, ar kuru no rīta bija apsegusi cūku, un lika to uzvilkt Zveršinam mugurā. Pēc tam viņa pavēlēja slimnieku aiznest šķūnī, nolikt sienā, bet Trofi- mani Ivanovičam stingri noteica:
«Vakarā uzliec patvāri, austrietim muguru norīvē ar siltu gavēņa eļļu un tad padzirdi ar tēju tik, cik ņem iekšā. Es atnākšu no rīta un nolūgšos Dievu par viņu. Tad pat sagatavo tās divas pusmārciņas tauku, bet pielūko — ņem tos vislabākos!»
Vakarā Sveiks ierīvēja Zveršinas muguru un pie tam izdarīja tik pamatīgu masāžu, ka slimais stenēja un vaimanāja kā aizkauts. Dūņa atnesa patvāri, Zveršina sadzērās tēju un, naktī atmodies, paziņoja Sveikam:
«Es esmu viscaur slapjš kā žurka. Tātad es nemiršu vis ' vēl, ja tik daudz sviedru nāk laukā.»
Nākamā rītā Zveršinu atkal iznesa pagalmā, atnāca Marfa un, ne varda nerunādama, iešļaca slimajam sejā svēto ūdeni, ko bija 110 majas līdzi atnesusi mutē. Zveršina no izbailēm nodrebēja un atkal sajuta, ka kaut kas mugurā nobrikšķēja. Pēc tam pa visu ķermeni pārskrēja patīkams siltums, un viņu piespieda vēl izdzert pudeli svētā ūdens. Kad šis ūdens ieguldzās slimnieka vēderā, vecene sāka, tāpat kā vakar cūkai, staigāt viņam apkārt ar svētbildi rokās. Tad viņa nometās ceļos, izvilka no kules maizes bumbiņu, un Sveiks, kas turpat blakus, visu vēroja, savu karabiedru steidzās pamudināt:
«Rij nu to bumbuli ar labu iekšā, citādi Trofims Ivanovičs nāks un pletīs tev muti vaļā. Tā vecene ir gudra — viņa tev neko sliktu nedarīs. Bet, vecā, to nazi gan te vairs necilā — viņš ir precējies cilvēks.»
Marfa tomēr izvilka savu dunčeli, un viņas izskats tai brīdī likās diezgan aizdomīgs. Zveršina, to pamanījis, vienā mirklī, nosvieda puskažociņu, kā briedis pielēca kājās un, cik tik spēdams, drāzās prom pa pagalmu. Vecene viņam sekoja, saukdama:
«Ņem maizi! Ēd dievmaizīti, tā ir baķuškas atnesta!»
Zveršina atskatījās tikai tad, kad bija jau labā gabalā, un,. Marfas rokā joprojām nazi redzēdams, izmisušā balsī iesaucas:
«Vecene, nenāc man klāt! Es tevi nositīšu! Neļaušu sev neko atgriezt! Man Skavicā ir jauna sieva, un es esmu jau vesels — man nekādās operācijās nav vajadzīgas!»
Sveiks paskatījās uz Mareku, kas plīsa vai pušu no smiekliem, un ļoti nopietni teica:
«Viņam ir taisnība — no tās vajaga mukt. Tādai raganai gluži viena alga — cūka vai cilvēks, kad tikai tiek klāt. Man tomēr liekas, ka te būs kāds pārpratums, kas vēlāk noskaidrosies. Zadrovicos pirms kara dzīvoja tāds pilsētas vecākais Sas- ka. Kad sākās mobilizācija, vienu dienu pie viņa aizelsies atskrien policists un saka: «Vecākā kungs, esiet tik labi un steidzieties tūlīt uz rātsnamu; jums jāredz, kas tur ir noticis.» Sis aizskrien arī un redz: pie rātsnama jau stāv žandarms, šautene pār plecu un ar pledu tas kaut ko aizsedz sev pie kājām. Ieraudzījis vecāko, tas tūlīt paceļ savu pledu un dusmīgi vaicā: «Vecākā kungs, vai nezināt, kas to te ir izdarījis?» Sas- ka noliecas un redz: pie pašām durvīm guļ cilvēka izkārnījums ar ķiršu kauliņiem iekšā, un taisni zem tā atrodas viņa apus- tuliskās augstības ķeizara Jozefa fotogrāfija. Sis sāk pilnā kaklā smieties, tādēļ ka pats bija sociālists, bet žandarms saka: «Paliekat pagaidām te, kamēr es atvedīšu šurp jūsu Neku. Tas ir tikpat gudrs kā policijas suns. Gan viņš pēc smakas atradīs noziedznieku.» Suns apostīja vainīgo vietu, paskatījās uz žandarmu un savu kungu niķīgām acīm, tad pacēla kāju un uzlaida slapjumu taisni uz ķeizara ģīmetnes. Žandarms tai bridi paģība, bet, kad to atkal dabūja pie samaņas, viņš arestēja Sasku un Neku. Pirmo nosūtīja uz karatiesu Kjadno un vēlāk ļāva atgriezties Prāga, bet otro pakāra bez kādas tiesas pie staba tirgus laukumā — visiem sociālistiem par biedinājumu.»
Zveršinu izglāba Trofims Ivanovičs, kurš tai brīdī iznāca pagalmā un diktā balsī iesāka strīdu ar Marfu, kurai viņš attei cās maksāt vairāk par divām mārciņām tauku, jo austrietis pats esot piecēlies un sācis skriet bez Dieva tā Kunga iejaukšanās šajā lietā.